svētdiena, 2016. gada 16. oktobris

Carnikava / Vēsture



Carnikavas novads vēsturiski veidojies kā zvejnieku ciems pie garākās Latvijas upes – Gaujas ietekas jūrā. Šī ir senās Kubeseles novada Līvu zeme. 1211.gadā Indriķa Livonijas hronikā minēts, ka vietā, kur Gauja ieplūst jūrā, pulcējies līvu karaspēks. Tā saukta par „Koivemundi" (upes muti), savukārt paši līvi šo vietu dēvējuši par „Sarnikau" (ošleju).
 
 
Carnikavas novada teritorijā esošā zvejnieku ciema sabiedriskais centrs savulaik atradies Siguļos, kur tagad meklējams vienīgais Vidzemes piekrastes koka dievnams un pirmā Carnikavas skola.


Carnikavas  ( Zarnikau ) kā apdzīvotas vietas sākums saistīts ar lielu Gaujas salu, uz kuras 17.gadsimtā tika uzcelta greznākā muiža Vidzemē, kas sava krāšņuma dēļ tika dēvēta par Meņģeles pili. Tās saimnieki kļuvuši zināmi arī ar pirmo zivju audzētavas izveidi Latvijā un Krievijā, kā arī zivju konservu fabriku. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā muiža tika iznīcināta, un tā arī netika atjaunota.


Carnikava (lībiešu: Sarnikau — ‘ošleja’, vācu: Koivemund — ‘Gaujas mute’, latviešu: Sānkaule) 18. un 19. gadsimtos saukta arī Meņģeļu muiža pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikā 1211. gadā kā līvu karaspēka pulcēšanās vieta, daļa no Kubezeles novada. Latviešu avīzes 19. gadsimta pirmajā pusē kā pamatnosaukumu latviešu valodā min — Sānkaule.


Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas 1566. gadā 16.decembrī Sigismunds II Augusts piešķīra Carnikavu lēnī kādreizējam Rīgas Doma prāvestam Johanam Minsteram (Johannes von Münster), bet 1588. gada 19. martā to nopirka Ludolfs fon der Brinkens (Ludolph Von Der Brincken).


1626.g. Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Krimuldas pilsnovadā nodod pusi Carnikavas kā allodu (neierobežotu dzimtīpašumu) ģenerālkambarkungam Didrihsonam, otra puse (Neyhoff, Zarneko, Penners) kā lēnis majoram Paulam Vulfam, esot karalienei Kristīnei kā īpašniecei; 1627. gadā dižciltīgais Pauls Vulfs atpērk Gerda Didrihsona daļu par 1500 dālderiem, 1653. gadā karaliene Kristīne piešķir to Vulfa dēliem Jēkabam, Gustavam, Jānim, Kārlim un Hermanim Vīgantam, 1662. gada 13. maijā piešķirt tiesības muižu pārdot, 1674. gada 23. novembrī muižu par 11 000 specija Alberta dālderiem iegūst landrāts Gustavs fon Mengdens, bet 1678. gadā Mengdenam kronis piešķir tiesības lietot uz 1626. gada privilēģijas pamata Didrihsona daļu; 1678. gadā karalis Kārlis XI izpirka šīs daļas ar visām tiesībām.




Pirmo tautasdziesmu latviešu valodā publicējis Carnikavas mācītājs, ķecerīgais Tērbatas universitātes profesors Fridrihs Meins. 1728. gadā celtā Carnikavas baznīca ir vecākā koka baznīca Latvijā, kura ir celta Vidzemē. Carnikavas pagasta teritorija veidojusies no Gaujas Meņģeļu muižas, kuras dzimtskungs 18. gadsmita otrajā pusē bija Sv.Romas impērijas grāfs Ernsts Reinholds fon Mengdens, pēc kura pasūtījuma, īstenojot itāliešu projektu Kristofa Hāberlanda būvēta greznākā pils Vidzemē —Carnikavas pils.




Barona Magnusa Gustava fon Mengdena dēls Ernsts Reinholds fon Mengdens (1726.-1798.) savai bagātībai 1774.gadā Vācijā nopirka grāfa titulu un apmēram šajā laikā tika uzcelta Carnikavas muižas ēka – lepnākā pils Vidzemē.
Ernests Reinholds bija vienpadsmitais bērns ģimenē un cieši pietuvināts Krievijas galmam, jo uzdienēja līdz ķeizarienes Elizabetes Petrovnas virskambarkunga amatam. Diemžēl grāfam neizdevās tikt pie dzimtas turpinātāja un muižu mantoja brāļa bērni, kuri to ieķīlāja un pārdeva. 
Carnikavas kapi izveidoti 1773. gadā, šajā laikā arī celts arhitektūras piemineklis Mengdenu kapliča, kura izdemolēta Otrā pasaules kara laikā. 1782. gadā muiža ar tās kapellu pieder pie Daugavgrīvas draudzes, 1826. gadā — pie Ādažu. 1849. gada 8. janvārī Kristians Panders par 85 tūkstošiem sudraba rubļu ieķīlā muižu savam brālim Pēterim Panderam, kurš 19. gadsimta otrajā pusē sāka pārdot mājas vietējiem zemniekiem un zvejniekiem, bet bez zvejas tiesībām — par tām vajadzēja maksāt atsevišķu nomu.



Carnikavas muižas pils Latvijā bijusi unikāla. Tā saukta par lepnāko pili visā Vidzemē, jo lodžijas veida portikam bijušas 14 joniskā ordera kolonnas. Tik daudz nav bijis nevienai citai kungu mājai - vienīgi var salīdzināt ar Peldu iestādes ēku Liepājā (1902, arhitekts M. P. Berči), kurai arī ir lodžijas veida portiks ar 16 kolonnām, kas gan nav izkārtotas dubulti kā Carnikavā. To drīzāk var salīdzināt ar Luvras pils A fasādi. Šī pils celta agrāk par Liepājas ēku, bieži būves laiks tiek minēts 1800.- 1802. gads, taču vairāki apstākļi liecina, ka tā pastāvējusi jau 1794. gadā. Pils priekšā bijušas divas no dolomīta veidotas lauvas, otrā pusē no kupola zāles parkā vedušas monumentālas kāpnes. Kā atzīmējis Imants Lancmanis , iekštelpās nav bijis domāts par mājīgumu, dzīves ērtībām, it kā paredzētas tikai pastaigām. Tas it kā apstiprina versiju, ka telpas un ēkas kopējo veidolu iecerējis kāds itāļu arhitekts, bet pils būvvēsturē savu lappusi ierakstījis arī ievērojamais būvmeistars K. Hāberlands, kas izveidojis dekoratīvos elementus. Viņam ļoti raksturīgi kolonnu kapiteļi ar lapu vītni starp volūtām, arī ēkas mansarda jumts, kas gan laika gaitā mainījis veidu. Pilnīgas un precīzas informācijas par pils celtniecību nav.

Lai atrastu pils vietu, pietiek uzprasīt, - Kur jums ir padomju karavīru brāļu kapi? Pēc 2. pasaules kara tika savākti apkārtnē kritušie un turpat apbedītie karavīri, salikti krievu karaspēkam 1917. gadā atkāpjoties "tālredzīgi" nodedzinātās pils pagrabos. Tie aizbērti un izveidots piemiņas ansamblis 221 kritušajam. Uz Z no tā parkā redzams 0,1 ha liels taisnstūra formas dīķis, ko ieskauj simetriskas liepu rindas un alejas. No pils drupām izlauztie ķieģeļi bijuši labs būvmateriāls karā sapostīto un nodedzināto ēku atjaunošanai. No tiem uzbūvēta māja Atpūtas Carnikavas stacijas tuvumā un Ādažu pamatskolas ēka (nav saglabājusies).

Lai redzētu kaut ko no pašas pils, nemaz nav jābrauc uz Carnikavu. Divi kolonnu dolomīta kapiteļi uzstādīti Rīgā pie Universitātes Merķeļa ielas puses ieejas, viens - pie Mazās ģildes ēkas (agrāk pie Doma baznīcas). Carnikavā viens kapitelis atrodas turpat skvērā pie Latvijas brīvvalsts laikā celtās ēkas, kur atrodas puķu veikals. Četri bijuši bija iebūvēti Ādažu pamatskolas fasādē. Metāla lasis, kas kādreiz atradās uz pils jumta, tagad redzams uz nēģu fabrikas jumta.


Carnikavas īpašnieks no 1833. gada ir dabaszinātnieks aka­dēmiķis Kristiāns Panders (1794, Rīgā - 1865, Рēterburgā), kas šeit pirmais iesāka рētījumus Krievijas paleontoloģijas zinātnē. No Latvijas viņš aizbrauca. 


1842. gadā.

Par muižas pili rakstīts vācbaltu rakstnieka Zigfrīda fon Fēgezaka stāstā "Кāzas Carnikavā"2 . Tur atzīmēts, ka lieveņu un terases būvei mar­mors vests no Itālijas un par­kā bijis obelisks, kurā iegravēti visu Mengdenam piederošо muižu nosaukumi,  "viņš varējis izbraukāt visu Vidze­mi, palikdams pats uz savas zemes". Vai tam visam ticēt, domājiet paši, jo grāmatā pils nodedzināšana ūdaini saistī­ta ar 1905. gadu.

 Muižas parks 2005.gadā atjaunots un labiekārtots. Parka vidū var apskatīt pēdējo muižas liecinieku – kapiteli 18.gs. 80.g. (valsts nozīmes mākslas pieminekli), Parkā ir arī piemiņas vieta 1919.gadā baltgvardu nošautajiem 12 revolucionāriem un 1944.gada kaujās Rīgas pievārtē kritušo padomju karavīru brāļu kapi.
 Muižas parks ir attīstīts par lielisku pastaigu vietu un piepildīts ar atpūtas laukumiem ģimenēm ar bērniem, jauniešiem un dabas mīļotājiem

 
Muižas klēts Jūra ielā 1a 1933. gadā pārbūvēta par tautas namu.  Atpūtas ielā 7 bijusī muižas kalpu māja. Tagad ēka apmesta un nokrāsota, bet vēl 1988. gadā bija labi redzams, ka apakšējais stāvs būvēts no sarkaniem ķieģeļiem, augšējais, padomju laikos celtais, no silikātķieģeļiem. Pievērsīsim arī uzmanību logu formu un izmēru atšķirībām abos stāvos.


Pie Jūras ielas atradusies bijusī muižas pārvaldnieka māja, kurā pēc pils nodegšanas dzīvojis tās saimnieks. Pēdējais muižas īpašnieks kopš 1906. gada ir bijis Rīgas tirgotājs un rūpnieks Heinrihs Goegingers. Vēlāk ēka piešķirta Latvijas armijas ģenerālim, kara ministram (1929-1931), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Mārtiņam Vācietim (1873-1945, Rīgā), apglabāts Carnikavas kapos. Ēka celta tā saucamajā vasarnīcu stilā, pārbūvēta 30-os gados, taču bija saglabājušās oriģinālas, gaumīgi izveidotas koka konstrukcijas. Pie ēkas sienas bez ornamentāliem rotājumiem bija redzamas monogrammas "M. V." un "E. V.", t. i. Mārtiņš Vācietis un Emīlija Vāciete. Tieši M. Vācietis tagadējo armijas poligonu Ādažos pirmais sāka izmantot artilērijas treniņiem. Šobrīd arī šīs ēkas vairs nav.



Carnikavas Novadpētniecības centrs ir ticis pie pārsteidzošas un interesantas dāvanas – Carnikavas muižas pils maketa.


Savulaik tieši Carnikavā pirms vairāk kā 200 gadiem tika uzcelta pils, kura ar savu reprezentatīvo fasādi, plānojumu un apdari atbilda visiem tā laika ievērojamāko piļu celtniecības principiem. Varam nebaidīties teikt, ka mūsu pili varēja uzskatīt par vienu no labākajiem šāda veida ēku celtniecības paraugiem Baltijā. Kaut arī pati pils pētniekiem ir slēpusi savu patieso dzimšanas gadu, izskatās, ka staltais nams Carnikavā var lepoties ar vairāk kā 120 gadu ilgu savu pastāvēšanas vēsturi (1790 (?) – 1917).

Carnikavas muižas pils makets tapis, par pamatu ņemot senās fotogrāfijas, kuras laimīgā kārtā bija saglabājušās Valsts Kultūras pieminekļu inspekcijas arhīvā. Diemžēl Latvijas arhīvos nebija atrodami ne muižas pils plāni, ne rasējumi, kas palīdzētu izprast tās mērogus. Konsultējoties ar arhitektiem, maketa autori pieļāvuši domu, ka pils ēkas ārējie izmēri varētu būt bijuši aptuveni 80 x 21 metrs.
Lai uzsāktu darbu, maketa veidotāji iepazinās ne tikai ar Carnikavas pils arhitekta, klasicisma celmlauža Kristofa Hāberlanda (1750 –1803) rokrakstu, bet arī ar citu tā laika arhitektu veikumu. Pēc K.Hāberlanda projektiem savulaik celtas vēl divas muižas pilis Rīgas apkārtnē, viena no tām – Ikšķilē. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā skaistā Ikšķiles pils atradusies frontes zonā un tāpēc tikusi pilnībā nopostīta.

Arhīvā atrastās Carnikavas pils fotogrāfijas, protams, ir melnbaltas, un lai mēģinātu noskaidrot, kāds savulaik bijis ēkas krāsojums, būtu jāuzsāk nopietns pētniecības darbs. Tomēr attēlos redzamais dakstiņu jumts iedrošinājis maketa autorus izvēlēties sarkano – kā simbolu tradicionālajam dakstiņu tonim. Un, lai to lieki nesaraibinātu – sarkanā krāsa vien papildināta ar balto.



Pils apraksts
Pils lodžijas veida portikam bija 14 joniešu ordera kolonnas. Carnikavas pils pagalma fasādes rizalītu logu kompozīcija raksturīga Hāberlandam, smilšakmenī kaltie joniskie kolonnu kapiteļi ar lapu vītni starp volūtām atrodami citos Hāberlanda darbos, te redzams viņa iemīļotais mansarda jumts, parka pusē no kupola zāles lejup veda monumentālas kāpnes, Itālijā iemīļota, bet Livonijā gandrīz nepazīstama lieta. Apmēram 160 kvadrātmetru lielās zāles sienas klāja mākslīgais marmors, sienu plaknes bija dalītas panno laukumos, ko vidū pārtrauca aplis, bet panno augšdaļa bija rotāta ar stukā darinātu ziedu vītni. Kupola zāles sienu apdare ar korintiskiem pāra pilastriem un nišām, Latvijai neparastas bija trīs krāsnis zāles nišās - klasiskas skulptūras uz grezniem klasicisma postamentiem, kas krāsni, šo sadzīviski lietišķo telpas sastāvdaļu, pārvērta skaistā antīkā veidolā. Pilij bija izšķērdīga un grezna manēža, zirgu stallis ar parketu - plašs salons, pretī durvīm varena sofa, grīdu sedza parkets, pie sienām svečturi un skaists kroņlukturis, sienas rotā iestikloti un ierāmēti vara grebumi, galvenokārt labu meistaru darbi, it īpaši minamas [gravīru sērijas] Ridingers Manege, Pferde Raren, draiski jātnieku attēli, medību skati.






 Carnikavas muiža ar tai pieguļošo parku / 1910.g.

Lielākā un greznākā muiža Ādažu pagasta teritorijā - Carnikavas muiža jeb pils / foto ap 1910.g.


Carnikavas muižas lielā deju zāle ar balkonu orķestrim / foto ap 1912.g.


Carnikavas muižas Apaļā zāle  ar  skulptūrām / ap 1912. gadu


Muižas izdevīgais novietojums saistīts arī ar nozīmīgiem ceļiem, kas gājuši cauri Carnikavas novada teritorijai: Rīga – Pērnava ar vienīgo pārceltuvi pār Gauju tās lejtecē, kā arī Langas upes ceļš, kas savienoja Gauju un Daugavu, bet vēlāk to aizbēra ceļojošā kāpa. Katrīnas II pavēle izcirst piejūras mežus pamodināja ceļojošās kāpas, kuras gadiem sargājušas dabas parka „Piejūra" ainaviskos objektus. To vidū ir gan Garciema Paraboliskā kāpa, kas ir lielākais kāpu veidojums Rīgas jūras līča piekrastē, gan citas apskates vietas, kurām zvejnieki dāsni devuši nosaukumus. Ja vietai ir savs vārds, tad taču ir vieglāk kā atrast lomus, tā pārņemt zināšanas no pieredzējušiem amata brāļiem. Dzirnezerā vien esot bijuši 16 zvejas vietu apzīmējumi.



Carnikavas jeb Meņģeles pagastu nodibināja tikai 1866.gadā. Carnikavieši 1875. gadā nodibināja labdarības biedrību un ar kori piedalījās II Vispārējos Dziesmu svētkos. Kopš 19. gadsimta Carnikavas pagastā darbojās draudzes skola. Carnikava izsenis ir pazīstama ar lašu un nēģu zveju. 1906. gada 14. maijā Tēvija ziņo, ka muižu no P.Pandera par 500 000 rubļu nopircis Heinrihs H.Gēgingers.



Latvijas brīvvalsts laikā 1935.gadā Carnikavā tika izbūvēta dzelzceļa līnija Rīga – Saulkrasti un uzcelta dzelzceļa stacija, kā arī nodibināts nēģu apstrādes cehs, kas pēc kara pārgāja kolhoza īpašumā.



Rakstnieks Visvaldis Lāms, kas bērnībā dzīvojis blakus bi­jušajā Staļļu mājā, to nosaucis par Balto māju3 : "Skaistums? Vai par tādu varēja dēvēt bezgaršīgo Baltās mājas "uzpucēšаnu", raibumraibos veidojumus ap ārsienāм, тādu тā torti, кā vapeni otrā stāva augstumos, ar ieveidotiem burtiem EMV, pu­tekļainos grantētos celiņus un rožи dobes.

Brauca viesi limu­zīnos, parādījās pats valsts prezidents Alberts Kviesis ar kun­dzi Minnu. Кā tika stāstīts, augstos viesus pamanījusi, mi­nistra kundze pa galvu pa kaklu metusies pie rožu dobes, griezusi ziedus un nesusi prezidenta kundzei. Тā laipni no­rājusi: - Nu кāрēс tik ārišķīgi!". 


Vietējie gan to esot saukuši par Melno māju, nomelnējušā sarkano kārniņu jumta dēļ. Šajā mājā vienu gadu mitinājusies ari 1867. gadā dibinātā Carnikavas pagastskola, līdz 1868. gadā tai uzcelta jauna ēka Рārgaujā, netālu no baznīcas. Muižas lai­kos mājas pagrabā atradies spirta brūzis.




 




20. gadsimta sākumā Carnikava bija Ādažu pagasta centrs. 1945. gadā Ādažu pagastā tika izveidots Carnikavas ciems, bet 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Carnikavas pagasts izveidots 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagasts tika reorganizēts par novadu.

20.gadsimta sākumā Carnikava bija Ādažu ciema centrs, bet 1992.gadā, no Ādažiem atdalot zvejnieku kolhoza zemes un vairākus vasarnīcu ciemus, Carnikava kļuva par patstāvīgu pagastu ar 11 ciemiem: Kalngali, Garciemu, Garupi, Gauju, Lilasti, Siguļiem, Laveriem, Eimuriem, Mežgarciemu, Mežciemu un Carnikavu.

Carnikavas dārznieka liktenis - bija un izbija
 




Sporta būve Carnikavas centrā

Tilts pār Gauju ( Rīga - Saulkrasti )


2006. gadā pagastu reorganizējot, tas kļuva par Carnikavas novadu, kas Vidzemes piekrastes tuvumā stiepjas no Kalngales līdz Lilastei. Carnikavieši ir lepni, ka dzīvo vienīgajā vietā Latvijā, kur Gauja ietek jūrā.

  
Tā kā Carnikavas novads no galvaspilsētas atrodas vien 25 kilometru attālumā, daudzi šajā Rīgas pievārtē brauc baudīt dabas skaistumu un īpašo jūras tuvumu. Savukārt pašvaldība kopā ar iedzīvotājiem rūpējas, lai tas būtu zaļš, aktīvs un dabai draudzīgs novads, kas ikvienam piedāvā veselīgas atpūtas iespējas.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru