Novadpētniecības centrs Carnikavā ^

Domājot par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, tika uzsākta Carnikavas novadpētniecības centra projektēšana un celtniecība. Tāpat arī uzņemta filma "Carnikavas etīdes" par godu Carnikavas astoņsimtgadei, kas vēsta par novada iedzīvotāju dzīves gaitām.

💮💮💮

Carnikavā sašutums par nenotikušo muzeja publisko apspriešanu

Strīdus ābols - Canrikavas muzeja jaunbūve 

Carnikavā valda neapmierinātība par muzeja ēkas tapšanas gaitu – iedzīvotāji ir pārliecināti, ka nav ievērotas likuma normas. 

Novadpētniecības centram, kas tautā iedēvēts par muzeju, spāru svētki nosvinēti maija beigās.

Lai gan domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica uzsver, ka vissvarīgāk ir tas, ka iedzīvotāji ideju par muzeju sākotnēji ir atbalstījuši, viedokļi šajā jautājumā dalās.

Apspriešana kā nenotiek, tā nenotiek

Pašvaldības nolikumā iekļauts punkts, ka publiskā apspriešana jārīko, ja jaunbūves vai rekonstrukcijas izmaksas par valsts vai pašvaldības līdzekļiem pārsniedz 50 000 latus.

Novada iedzīvotāja Mārīte Mundure, kas savulaik pati strādāja Carnikavas novada domē par Juridiskās nodaļas vadītāju un izstrādāja pašvaldības nolikumu, devās uz Carnikavas novada Būvvaldi noskaidrot apstākļus, kuru dēļ netika rīkota sabiedriskā apspriešana.

Būvvaldē M. Mundure saņēma atbildi, ka tā neesot šīs iestādes kompetence, jo minētā būve neietilpstot Vispārīgajos būvnoteikumos, savukārt pašvaldības izpilddirektors Būvvaldes vadītājam esot norādījis, ka publiskās apspriešanas kārtība neesot reglamentēta.

Tā kā arī vēlāk nekas neliecināja, ka apspriešana varētu notikt, M. Mundure vērsās pie premjera Valda Dombrovska, Valsts kontroles un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM), lūdzot izvērtēt pašvaldības rīcību, kā arī aicinot VARAM uzdod pašvaldībai ievērot normatīvos aktus un rīkot publisko apspriešanu par muzeja būvniecību.

Pirmo M. Mundure saņēma atbildi no Valsts kontroles, kas atbildēja, ka sniegtā informācija palīdzēs, plānojot turpmāko Valsts kontroles revīziju darbu Carnikavā. VARAM norādīja, ka vēstulē minētos visus normatīvos aktus M. Mundure piemērojusi un analizējusi pareizi, kā arī atzina, ka pašvaldībai bija jārīko publiskā apspriešana. Ministrija lūdza pašvaldībai sniegt skaidrojumu, kāpēc normatīvie akti nav ievēroti un publisko apspriešanu tomēr sarīkot.

Pēc atbildes vēstules saņemšanas M. Mundure cerēja, ka novada dome aicinās iedzīvotājus uz vismaz formālu publisko apspriešanu, taču tas nenotika. 29. maija domes sēdē deputāti apstiprināja pašvaldības nolikuma grozījumus, kuros minētais punkts par publisko apspriešanu tika izslēgts. Šie grozījumi gan attiecas uz nākotnes būvēm.

Normatīvie akti pieļauj nerīkot

Savukārt Carnikavas novada domei ir cits viedoklis par nenotikušo sabiedrisko apspriešanu. Plānojot būvniecību, sākotnēji neesot bijušas paredzētas visas būvniecības izmaksas – līdz ar to izmaksas sākotnēji nepārsniedza saistošajos noteikumos noteiktos 50 000 latu.

Jau 2010. gada 19. maijā Carnikavas dome pieņēma lēmumu finansiāli atbalstīt biedrības "Sernikon" projektu „Carnikavas novada novadpētniecības muzeja izveide". Turklāt 2010. gada septembrī Lauku atbalsta dienests apstiprināja biedrības projekta pieteikumu apstiprināja, piešķirot Eiropas Savienības finansējumu 11 181 latu apmērā.

Savukārt no pašvaldības 2011. gada budžeta projekta īstenošanai tika paredzēti līdzekļi 30 000 latu apmērā, bet, pamatojoties uz izstrādāto būvniecības tāmi, 2012. gada budžetā – jau 109 800 latu.

Risinājumu, kā rīkoties situācijā, kad publiskā apspriešana jāorganizē uzsāktām būvēm, normatīvie akti neparedz, portālam Apriņķis.lv norādīja pašvaldībā.

Nesaskata vajadzību celt jaunu ēku

Tā kā nekādas atbildes no pašvaldības M. Mundure nesaņēma, viņa internetā veica pati savu aptauju. "Viens no aptaujas respondentiem izteica viedokli, ka muzeju varētu ierīkot Carnikavas baznīcā, jo tad vairākas novadam nozīmīgas lietas tiktu apvienotas – baznīcēni varētu iepazīties ar novada vēsturi un apskatīt eksponātus, savukārt tie, kam interesē novadpētniecība, aplūkotu arī baznīcu un varbūt pat ziedotu kādu latu tās atjaunošanai," klāsta M. Mundure.

"Neesmu pret muzeju, bet esmu pret pašvaldības darba stilu, esmu pret to, ka iedzīvotāji netiek uzklausīti, ka netiek ievērotas likuma normas. Man pašai būtu interesanti apskatīt, ar kādiem rīkiem mūsu senči zvejoja, aplūkot fotogrāfijas, palasīt aprakstus par novadu un dzīvi tajā pirms vairākiem gadsimtiem, iegrimt novadnieku atmiņu stāstos... Bet nedomāju, ka tāpēc ir jāceļ jauna būve," piebilst M.Mundure.

Sabiedrības intereses vai personiski rēķini?

"Varbūt jautājums globālā mērogā nemaz nav tik svarīgs, tomēr mani un vēl dažus sabiedriski aktīvus novada iedzīvotājus no Carnikavas, Gaujas, Garciema un Kalngales satrauc pašvaldības vadošo amatpersonu, deputātu un izpilddirektora attieksme pret sabiedrības līdzdalību un atšķirīgu viedokli vispār. Rodas sajūta, ka pašvaldības deputātiem (ar dažiem izņēmumiem) nerūp iedzīvotāju intereses, rūp tikai savu ideju realizācija," uzskata M.Mundure.

"Tā kā Mārīte Mundure ir apvienības "Visu Latvijai!"/"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Ādažu, Carnikavas un Garkalnes nodaļas biroja vadītāja, viņa šobrīd aktīvi gatavojas priekšvēlēšanu kampaņai un izmanto katru iespēju gūt publicitāti, kaut gan bieži viņas iebildumi ir nepamatoti un nekonstruktīvi. Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka deputāti ir tautas vēlēti priekšstāvji, kuri īsteno iedzīvotāju intereses. Domes lēmumu par muzeja izveidi, tā būvniecību un attīstību atbalstīja deputātu vairākums," piebilst Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica.

Iedzīvotāji sarūpē senlietas

Iecerēts, ka būs jaunajā būvē būs ne tikai apskatāmi eksponāti, bet arī iespēja iepazīties ar novada kultūru un vēstures liecībām – darbosies etnogrāfiskais ansamblis, būs pasākumi tūristiem, zivju kūpinātava, smēde. Šī iemesla dēļ, saskaņā ar nesenākajiem grozījumiem pašvaldības nolikumā, dome izšķīrās par to, ka muzejs tiks saukts par Carnikavas novadpētniecības centru, kur cilvēki paši varēs aktīvi darboties, pētīt novada vēsturi un tradīcijas, tā nododot zināšanas par novada kultūru nākamajām paaudzēm. "Lai centru varētu akreditēt par muzeju, ir jāizpilda ļoti stingras prasības, savukārt novadpētniecības centrs ir plašāks jēdziens, kas ietver daudz dažādas aktivitātes," skaidro domes preses sekretāre Sandra Baltruka.

Par to, ka novadpētniecības centrs tomēr guvis daudzu iedzīvotāju atbalstu, liecina fakts, ka iedzīvotāji centram gatavi nodod materiālus un vēstures liecības. Jau tagad ir savākts daudz fotogrāfiju un atmiņu pierakstu par novada dzimtām, kā arī dažādi dokumenti pat no 19. gadsimta. Iedzīvotāji nodevuši piecas baznīcas grāmatas, Viesu grāmatu, kurā parakstījies arī pirmās brīvvalsts prezidents Kārlis Ulmanis. Šobrīd lielākais eksponāts ir veca zvejas laiva, ko novadpētniecības centram dāvāja zvejas firmas "Grif93" vadītājs Viesturs Rinkēvičs, un tā atradīsies centra pagalmā. Šobrīd darbinieki visus materiālus apstrādā, dokuentē un veido digitālu kartotēku.

"Latvijas vēsture sākas no mūsu novadiem, mūsu cilvēkiem. Ja veidosim šo vēsturi te uz vietas, veidosies arī kopējā Latvijas vēsture," saka Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica.

20.06.2012

Sollija Lipore

💢💢💢

Carnikavas Novadpētniecības centra ēka atklāta 2012.gada 19.oktobrī.

“Cēlāju” mājas ir vienas no senajām Carnikavas dzīvojamām mājām, kas atradās pāris kilometrus tālāk uz upes grīvas pusi no 2012. gadā uzbūvēta Carnikavas Novadpētniecības centra – “Cēlāju” mājas kopijas. Kartēs un dokumentos mājas ir minētas jau “zviedru laikos” (1629. – 1721.). Māja vienlaikus bija viena no pārceltuvēm pāri Gaujai. Līdz pat 19.gs. mājās saimniekoja Līču dzimtas pārstāvji.

“Cēlāji” bija viena no muižas rentes mājām ar apmērām 20 hektāriem zemes, bet tikai divi hektāri no visas zemes bija aramzeme, bet pāreja – pļavas, mežs un krūmāji. Iztikai audzēja labību, kartupeļus, kā arī linus tīklu aušanai, jo mājas iemītnieki papildus pārcēlāju pienākumiem, aktīvi nodarbojušies ar zveju, bet 19. gs beigās pievērsās arī lopkopībai. Līdz pat 1950. gadu beigām “Cēlāju” mājas saimniece katru vakaru gājusi iedegt uguni netālu no Gaujas lejteces kāpās uzceltajā nelielā bākā, šādi “Cēlāju” mājas visu savu pastāvēšanas laiku bija saistīta ar jūru.

“Cēlāju” māja būvēta 1981. gadā, neskatoties uz līdzību citām Vidzemes piekrastes mājām, tai piemīt arī dažas īpatnības, kas raksturīgas tikai Carnikavai: ļoti stāvais jumts, jo zvejnieki nebūvēja blakus mājām tīklu būdas, bet pa ziemu glabāja tīklus un citus zvejas piederumus mājas bēniņos. Otrā īpatnība ir trīsdaļīgais deviņrūšu logs mājas dienvidu pusē, šāds logs nodrošināja labu saimes istabas apgaismošanu. Tas bija svarīgi, jo saimes istabā dzīvoja līdz pat desmit cilvēkiem: bez saimnieka un viņa ģimeni, kam 19. gs. beigās bija savs kambarītis, mājās dzīvoja arī vaļinieku – bezzemnieku pāris, puisis, viena vai divas meitas un gans, kopā līdz pat 10 – 12 cilvēkiem. 20. gs. 20.-30. gg. viens no Cēlāju mājas īpašniekiem – Pēteris Zaķis, tautā dēvēts par Zaķa kungu vai Cēlāju, bija Ādažu pagasta tiesas loceklis. No šīm mājām laika gaitā ir nākuši izcilie saimnieki, zvejnieki un tālbraucēji kapteiņi.

1966. gadā “Cēlāju” māja kā Vidzemes zvejnieku mājas paraugs pārvesta uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur tā ir skatāma arī mūsdienās. Interesanti, ka mūsdienās Carnikavas “Cēlājiem” nākas draudzīgi sadzīvot ar ēkām no citām Vidzemes jūrmalas vietām. No Carnikavas tika pārvesta ne tikai dzīvojamā māja, bet arī pagrabs. Pagrabs nāk no “Kaķu” mājām. “Kaķi” priecē garāmgājējus arī šodien. Klēti un tīkla būdu atveda no ziemeļu kaimiņiem – Skuletes pagasta, bet cūku kūtiņu – no Tūjas. Brīvdabas muzejā zvejnieka sētā ēkas izveidotas ap kopēju pagalmu un grupētas dzīvojamās mājas vienā pusē. Šāds celtņu izvietojums ir daudzās Carikavas apkaimes zvejnieku sētās.

Avots: Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs, Izdevniecība “Zinātne”, Rīga, 1978

 

"Cēlāji" Brīvdabas muzejā

Celtne veidota kā kopija netālu no Gaujas grīvas esošajai 1851.gadā būvētajai zvejnieku un pārcēlāju mājai „Cēlāji”, kura 1966. gadā tika pārvesta uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. 14.-17.gadsimtā viens no galvenajiem un vecākajiem ceļiem bija Rīgas –Pērnavas ceļš, kurš veda no Daugavgrīvas garām tagadējiem Vecāķiem un Garupei, šķērsojot Gauju pie ’’Cēlājiem’’, lai gar Lilasti un Salacgrīvu nonāktu Pērnavā. ’’Cēlāji’’ bija viena no trijām Gaujas lejasgala pārceltuvēm. Pārcēlāju pienākumus māju iedzīvotāji veica līdz pat 19.gadsimta beigām.

Novadpētniecības centra pastāvīgajā ekspozīcijā un izstādēs ir iespējams iepazīties ar Carnikavas novada vēstures un kultūras mantojumu – iedzīvotāju sadzīves un zvejas tradīcijām. Tajā darbojas Novadpētniecības centrs, kas svinīgi tika atklāts 2012.gada rudenī un paver plašas pasākumu un tūrisma iespējas. Tur ikviens varēs iepazīt Carnikavas novada veidošanās vēsturi, tradīcijas, vērtības un īpašo nēģu zvejas arodu cauri gadsimtiem. Novadpētniecības centra teritorijā ir labiekārtots laukums ar šūpolēm un atpūtas vietām, kā arī izveidota laivu piestātne, kur novada iedzīvotājiem un viesiem ērti piestāt, laivojot pa Gauju.

Muzejs iecerēts kā vieta, kas aktīvi darbojas un visiem interesentiem atgādina par unikālajām novada vērtībām un tradīcijām. Plānots, ka muzejā darbosies etnogrāfiskais ansamblis, turpat blakus atradīsies zivju kūpinātava, smēde, kā arī zivju restorāns, kur nobaudīt Gaujā un Baltijas jūrā atrodamos labumus.

2012. gadā uzceltais centrs ir vieta, kur satikties pagātnei ar tagadni, un ceram, ka ietekmēt arī nākotni. 

 

 

 

 

 

 

Carnikavas novads atrodas Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē no Kalngales līdz pat Lilastes upei. Robežojas ar Rīgas pilsētu un Garkalnes, Ādažu un Saulkrastu novadiem. Novada centrs ir Carnikava.

Carnikavas novads vēsturiski veidojies kā zvejnieku ciems pie garākās Latvijas upes – Gaujas ietekas jūrā. Šī ir senās Kubeseles novada Līvu zeme. 1211.gadā Indriķa Livonijas hronikā minēts, ka vietā, kur Gauja ieplūst jūrā, pulcējies līvu karaspēks. Tā saukta par „Koivemundi" (upes muti), savukārt paši līvi šo vietu dēvējuši par „Sarnikau" (ošleju).

1945. gadā Ādažu pagastā izveidoja Ādažu, Berģu, Carnikavas un Garkalnes ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Carnikavas ciems ietilpa Saulkrastu rajonā, 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Carnikavas pagastu izveidoja 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1.

2006. gada 21. martā pagastu reorganizēja par novadu.

===== 2020.g. pavasaris =====

🔔 🔔 🔔

CARNIKAVAS ZVANS.

Fr. Adamovičs

Šausmas! šausmas! kara pūķis kājās !

Kur tas parādās, tur liesmo mājas.

Kara zirgi druvas min un spārda,

Lielgabali dārda, grauj un ārda.

lenaidnieki sirodami laupa;

Asins līst, pat bērnus nepietaupa:

Kur tie iet, vairs nedzird dziedam gaili,

Paliek drupas vien un lauki kaili.

Jaunas briesmas: karam seko mēris

Mēris pļautin pļauj, ko šķēps nav ķēris.

Bailēs ļaudis klīst pa malu malām

Klīst pa mežiem, bēg uz purvu salām.

Carnikavā vaimanas un šausmas:

Nāk arvienu tuvāk kara drausmas,

Tālumā jau uguns blāzmas mana.

Klau! kas neparastā laikā zvana?

Zvana vecais Klāvs ar visu spēku,

Gaudo zvans, kā vēstot ugunsgrēku.

man zemē nolaist zvanu ?

Sauc viņš tornī, beidzis zvanīšanu:

„Mūsu zvans mums jānoglabā cieši,

Citādi to paņems maskavieši.

Biju izlūkos: šī ļaunā vara

Zvanus ņem un lielgabalus dara."

Nāk ar virvēm Carnikavas vīri,

Nolaiž zvanu, ratos sver ar svīri

Ved uz Dūņezeru savu zvanu,

Dzelmē gremdē to ar dziedāšanu.

Zvaniķis nu projām bēg no kara;

Kursā nonāk viņš pēc ceļa gara,

Mežā nometas, kur nesniedz mēris,

Kur vēl ienaidnieks nav kāju spēris.

Aizrit gads pēc gada; briesmas garām:

Dzied jau gani, līdumā redz aram.

Klāvam ar nu sirdī ilgas rodas,

Spieķi ņēmis, viņš uz mājām dodas.

Tāls ir ceļš, un gurdas vecās kājas;

Piekusis un vārgs viņš sasniedz mājas;

Kur vien skatās, posts un kara pēdas:

Sapostītas ēkas, kapu grēdas ...

Vecie draugi dzīvot mitējušies,

Viņu vietā sveši apmetušies.

Vecais Klāvs ņem atkal spieķi rokā

Un uz Dūņezeru kājas loka.

„ Dzīve liekas man kā smaga nasta,"

Teic viņš, nosēdies uz lēznā krasta:

„Mājiņa man drupās; nomiruši,

Kas še zvanu gremdēt līdzējuši:

Esmu pēdīgais, kas zin šo vietu.

Ak, cik labprāt pats nu dusā ietu!

Krūtīs žņaudzējs, elpa cieti raujas:

Jūtu, nāve man ap sirdi skaujas.

Liekas gan, še miršu neapzvanīts,

Neapzvanīts, ļaužu nepamanīts."

Teicis to, viņš paliek gluži klusu:

Acis slēdzis viņš uz mūža dusu.

Brīnums! kas tur Dūņezerā zvana ?

Skaņas plūst no Carnikavas zvana:

Plūst pār mežiem, skan pār Gaujas pļavu

Skanēt skan pa visu Carnikavu.

„Zvans nu pats mums noslēpumu paudis,

Kur tas gremdēts !" priekā runā ļaudis,

Un kad viņi nāk pie Dūņezera.

Klāvu dusam redz pie kārklu cera.

Viegli, viegli zvans no dzelmes ceļas,

Gandrīz pats no sevim ratos veļas,

Bet kad vedēji grib vest to projām,

Jātniekus tie ieraug' aulekšojam:

Dzimtkungs jāj ar pavadoņiem turpu.

„Pagaid!" kliedz viņš bargi: „sakait, kurpu

Gribat vest šo brīnumīgo zvanu?

To uz pili vest, uz pili manu!

Man še pieder lauki, meži plaši,

Man šis ezers, zvans, turklāt jūs paši.

Vai lai vergiem šādu zvanu dodu?

Nē, šis zvans lai zvana man par godu!"

Teicis to, viņš pats nu grožos ķeras,

Grib jau braukt — te zvans uz sāniem sveras,

Krīt no ratiem, riteniski veļas,

Dūņezerā tumšā dzelmē zveļas.

Brīdi visi stāv kā sastinguši,

Tad, no pārsteiguma atžilbuši,

Visas dzelmju dzelmes izmeklēja,

Zvanu atrast tomēr nevarēja.

Bet šis zvans, kaut dziļi dzelmē grimis,

Nav vēl tomēr gluži skanēt rimis:

Ja kāds mirst, kas, nežēlodams sevis,

Nesavtīgā darbā tautai devis

Visu labāko, ko dot viņš spējis,

To, kas cildens, daiļš un mūžīgs, sējis —

Dzelmē skan tad dobja dunēšana;

Skaņa nāk no nogrimušā zvana.

CARNIKAVAS ZVANS. 1929.11.01 Piesaule Fr. Adamovičs

 🔔 🔔 🔔

 

-