Trešā Atmoda / Normunds Breidaks <>

NORMUNDS BREIDAKS. Atmiņas par Trešo Atmodu

 Pierakstīja  Ādažu brīvās Valdorfa skolas 12.klases skolniece Elza Breidaka. Trešo Atmodu mēdz dēvēt par demonstrāciju, karogu, ziedu un dziesmu laiku. Tas bija laiks, kad daudziem cilvēkiem radās drosme īstenot mērķus, par kuriem iepriekš gandrīz neviens neuzdrošinājās runāt skaļi. Mana tēta atmiņas  ir diezgan krāsainas. Tajās mijas gan prieks, gan bēdas, bet pats skaistākais ir atcerēties, cik vienota toreiz bija visa Latvija. Viņš stāsta: „Man šis laiks bija dažādiem notikumiem bagāts. Ģimenē tikko bija piedzimuši divi dēli, tāpēc man bija ļoti svarīgi, kas notiek ar manu valsti. Šajā laikā aktīvi iesaistījos visos Tautas Frontes rīkotajos pasākumos – mītiņos, sapulcēs, piketos, kā arī barikāžu aizstāvēšanā.”

  Latvieši centās izprast notiekošo un LTF tajā laikā aktīvi izplatīja savu informāciju. Arī  Normunds piedalījās: „Kad sāka iznākt laikraksts „Atmoda”, kopā ar citiem saviem kolēģiem to izplatījām kolhoza „Ādaži” darbiniekiem. Vēl tagad acu priekšā stāv pirmā numura pirmā lapaspuse, kurā bija rakstīts – „Tagad vai nekad!” Normunds Breidaks bija arī viens no tiem, kurš nebaidījās runāt ar krievu tautības cilvēkiem un pat spēja pārliecināt viņus par to, ka Latvijai ir jābūt brīvai. „Līdz 1989. gada decembrim, kad notika pirmās, ja var tā teikt, „demokrātiskās” pašvaldību vēlēšanas, cilvēkiem bija ļoti grūti izšķirties, kurā „frontes” pusē viņi ir, jo tajā laikā radās arī Interfronte, kas bija pretspēks Latvijas Tautas frontei. Tā kā strādāju kolektīvā, kurā bija ļoti daudz krievu tautības cilvēku, daudz runāju ar viņiem un pārliecināju, ka Latvijai jāatgūst savs valstiskums. Minētajās vēlēšanās tiku ievēlēts par Ādažu ciema Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju, un kopš šī brīža sākās mana darbība pašvaldībā. Laiks bija ļoti sarežģīts, jo Latvijas valstiskumam  no pasludināšanas  de iure līdz atzīšanai de facto bija vēl jānoiet  laikposms no 1990.gada maija līdz 1991.gada augustam.”

 Latviešiem bija svarīgi, lai citi redz, ka viņiem nav vienalga, kas notiek Latvijā, ka viņiem nav vienalga par savas zemes nākotni, tāpēc arī piedalīšanās visa veida pasākumos deva „augļus.” „Ļoti spilgtā atmiņā man ir palicis 1990.gada maijā notikušais Tautas deputātu saiets ASK stadionā Rīgā. Šajā mītiņā tika pieņemta rezolūcija, kas deva pamatu Augstākajai padomei ierosināt un pieņemt Latvijas valsts atjaunošanas deklarāciju. Spilgti atceros arī notikumus, kas notika Ādažos šajā laikā. Kadagā, kas toreiz saucās Ādaži – 2, vēl joprojām atradās PSRS bruņoto spēku bāze, kurā bija dislocēti simtiem tanku, lielgabalu un tūkstošiem Latvijas valstiskumam nelojālu PSRS armijas karavīru. Atceros, ka demontējām Ļeņina krūšu tēlu, kas atradās iepretim vecajai pagastmājai, kur tolaik atradās ciema padome. No blakus esošām PSRS virsnieku mājām atskrēja vesela delegācija ar daudziem ordeņotiem kara veterāniem, kas kategoriski iebilda pret pieminekļa demontāžu. Nācās pierādīt un pieņemt arī lēmumu, ka Ļeņina krūšu tēls ir fiziski novecojis, ka tam ir nepieciešama restaurācija, jo tam bija nodauzīts betona deguns un tas bija fiziski un morāli novecojis. Sastādījām aktu, ka krūšu tēls tiek aizvests uz restaurāciju pie mākslinieka, un tā tas arī no turienes neatgriezās.” 

 1989. gada 23. augustā -  Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas 50. gadskārtā – Latvijas un Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas nacionālā kustība „Sajūdis” sarīkoja pasaulē vēl nepieredzētu akciju. Gandrīz divi miljoni cilvēku sadevās rokās un izveidoja 595 km garu dzīvu ķēdi no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai. Normunds Breidaks šo notikumu atceras ar smaidu sejā: „1989. gadā piedalījos ar visu ģimeni Baltijas Ceļā. Tas bija ļoti emocionāli. Tā kopības sajūta, kas valdīja toreiz, ir neatkārtojama. Tauta bija vienota un piedalījās visos mītiņos un pasākumos, neprasot – kas man par to būs? Mērķis visiem bija viens – Brīva Latvijas valsts.”

  Tomēr nācās saskarties arī ar nepatīkamiem notikumiem. „Latvijai nedraudzīgie spēki, kuru mērķis šajā laikā bija provocēt dažādus notikumus, kas novestu pie masu nekārtībām, savus uzdevumus arī pildīja. Ja kāds vēl šodien atceras veco dzelzs tiltu pār Gauju Ādažos, tad 1990. gadā šo tiltu nezināmi ļaundari centās uzspridzināt. Tika sabojāts tilta pirmais laidums un satiksme uz divām nedēļām tika pārtraukta. To centās izmantot provokatori, lai sanaidotu latviešus ar krieviem, jo tilts bija vienīgā saikne, kā Ādažu - 2 krievu militārpersonas varēja nokļūt uz veikalu, slimnīcu, pastu, kuri atradās Ādažu centrā,” atklāj Normunds.

   1991.gada janvārī PSRS spēki gatavojās militārā veidā pārņemt varu Latvijā. Šis bija brīdis, kad latviešu tautai bija jābūt gatavai un saliedētai aizstāvot savu brīvību, savu Latviju. Viens no daudzajiem latviešu aizstāvjiem bija arī mans tētis: „Piedalījos arī barikāžu notikumos. Organizējām diennakts dežūras ciema padomē. Vairākas naktis braucām kopā ar sievu un draugiem uz Zaķusalu sargāt Latvijas televīziju. Sildījāmies Zaķusalā pie ugunskuriem, un  sajūta bija, ka visi kopā mēs esam ļoti stipri, un mums nav bail ne no PSRS armijas, ne no OMON vienības kaujiniekiem. Mājās biju atstājis sievasmāti ar abiem dēliem un, tā kā dzīvojām mājā, no kuras varēja novērot Tallinas šoseju, biju uzdevis sievasmātei ziņot par katru armijas tehnikas pārvietošanos Rīgas virzienā. Protams, ka dzirdot šāvienus un redzot satraucošo informāciju televīzijā, bail bija gan par sevi, gan par savu ģimeni, bet bailes bija jāpārvar, jo ticība Latvijai bija lielāka par bailēm, ticība bija tā, kas deva spēku.” 

 Tā paša gada 21. augusta diena visai latvju tautai bija neizsakāmi laimīga. Tā bija diena, kad beidzot mūsu Latviju pasludināja par pilnīgi atjaunotu neatkarīgu valsti. „Kad tika paziņots par Augstākās padomes lēmumu par neatkarīgas valsts pilnīgu atjaunošanu, protams, saviļņojums bija liels un bija prieks par gūto uzvaru. Izturējām gan interfrontes laikus, gan puča laiku, gan barikāžu laiku un varējām sākt veidot savu valsti. Latvija bija brīva,” stāsta Normunds Breidaks.

 Tagad mēs dzīvojam brīvā zemē, bet neesam vairs tik vienoti kā pirms divdesmit gadiem, kad stāvot pie ugunskuriem latvieši dziedāja patriotiskas dziesmas. Arī Normunds to atzīst: „Šogad atjaunotai Latvijas valstij paliks 21 gads. Atskatoties, par nožēlu jāsecina, ka neesam spējuši panākt Latvijas tautas vienotību politiķu politisko un privāto interešu dēļ. Politiķu dēļ ir sagrauta valsts ekonomika, bet tas nemaina to, ka mēs  ticam savai valstij un tās nākotnei." 

Daudziem cilvēkiem atmiņas par Trešo Atmodu ir kaut kas īpašs. Tās ir atmiņas par laiku, kad dažādu paaudžu cilvēki vēlējās pierādīt visai pasaulei, ka brīvību var izcīnīt bez ieroču palīdzības. Tas viņiem arī izdevās, un ar to mēs, katrs Latvijas pilsonis, varam lepoties, jo galu galā mēs dzīvojam brīvā valstī, kur ir un būs viena valoda, viens karogs, viena zeme. 

* 2012.gada februāris
Privātā vidusskola Ādažu Brīvā Valdorfa skola
Sagatavoja Elza Breidaka
Konsultante skolotāja Ingūna Štulberga

 

===