Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Josifam Kukelim - jubileja

otrdiena, 2017. gada 4. jūlijs

Josifam Kukelim - jubileja - 70; 75 <>

Celmlauzim-70

Kolhozā «Ādaži» prot strādāt, prot svētkus svinēt, prot godināt. Nesen saimniecībā godināja tās bijušo priekšsēdētāju un daudziem svešatnes tautiešiem pazīstamo Josifu Kukieli, kuram apritēja septiņi gadu desmiti. Pūtēju orķestris, bērni tautas tērpos, uzposta zāle, pārdomāta programma. Puslokā sastājušies, ar rozēm rokās, cienījamo ādažnieku sveicināja visi valdes locekļi.
Kad viņš ieņēma goda vietu, kolhoza estrādes ansamblis spēlēja saimniecības himnu — «Zemes draugi». Tagadējais «Ādažu» priekšsēdētājs Alberts Kauls atsauca atmiņā J.Kukieļa dzīves ceļu. Smagajās kara dienās jubilārs cīnījās Padomju Armijā, pēc tam — Polijas armijā, un tikai 1947. gadā atgriezās Latvijā, 1956. gadā sāka strādāt «Ādažos» par priekšsēdētāja vietnieku, vēlāk — par priekšsēdētāju. Viņa vadībā saimniecība strauji attīstījās, auga kolhoznieku materiālā labklājība. Tie bija gadi, kad pašaizliedzīgā, sevi nesaudzējošā darbā tiek likti pamati šodienas bagātajiem «Ādažiem», kuru jaunā paaudze nes tālāk toreiz aizsākto darbu stafeti. Sveicēju bija daudz. Daudz dāvanu, ziedu. Labu, sirsnīgu vārdu. Beigās visi dzirdēja jubilāra optimisma piestrāvotu stāstījumu. Gan par dzīvības vērtību, gan par darba gadu cenu.

Celmlauzim-70
1982.05.27 Dzimtenes Balss
J. Čapiņš

Laika pakāpienus skaitot

Inga Helmane, Vilis Krūmiņš

Vēl gribu pastāstīt citu, smagāku gadījumu. 1942. gada augusts. Kaujas notika pie Tuganovas. Abiem ar J. Kukeli, kādreizējo «Ādažu» priekšsēdētāju, pa dienas gaismu vajadzēja nokļūt neitrālajā zonā, t. i., 150 līdz 200 metru pāri klajam laukam. Tur iepriekšējā naktī bija gājusi grupa mūsējo. Kopā ar grupu bija arī bataljona komisārs kapteinis Baturkins, ļoti nosvērts un bezbailīgs cilvēks. Kā vēlāk noskaidrojās, gājuši bojā bija visi. Mūsu uzdevums bija uzzināt, kas ar viņiem noticis. Aizgājām četri, atgriezāmies divi. Pārgājiens notika tieši snaiperu acu priekšā.

Pārskrējām no bedres uz bedri. Man bija līdzi mīnmetēju pereskopiņš — to kā rundziņu pabāž drusku uz augšu, tad var redzēt, kas apkārt notiek. Pārskriešana notika pa diviem, tā bija norunāts. Karalaika apķērība un drusciņ zināšanu psiholoģijā — snaiperis apjūk uz mirkli, ja viņam jāizvēlas, uz kuru no abiem mērķēt. Bet pa to laiku mēs — jau nākošajā bedrē. Mūsu divi automātisti to neievēroja — viens pārskrēja, tad otrs. Trāpīja vienam, trāpīja otram. Mēs ar Kukeli palikām divatā. Neitrālajā zonā jau bija vieglāk, tur zāle, visu vasaru nepļauta, bija saaugusi līdz krūtīm. Tikām līdz lielceļam, pa kuru brauca vācu smagās mašīnas. Aiz tā — grantsbedres, no kurām darbojās vācu mīnmetēji. Visur svaigas šāviņu bedres. Vienā, aviācijas bumbas izrautā, guļ bataljona komisārs Baturkins uz muguras, vēders pāršķelts ar šķembu, bet, var redzēt, dzīvs. Tādām stiklainām acīm paveras. Šis gadījums man atmiņā ir fiksējies kā kinolentē. Es no bedres kants raugos uz leju. Pusdziestošs teikums: «I ti sevodņa sebe smertj zarabotaješ...»
Kā varējām, viņu izvilkām. Novilku savu šinelīti — man bija šinelis ar ierindnieka zīmotnēm, jo pulka komsorgiem toreiz vēl bija sarkana zvaigzne, ko snaiperi varēja labi ieraudzīt. Uzlikām uz šineļa, palēnām lienot, vilkām, vilkām, vilkām… Dziļā krēslā nokļuvām galā. Mums ar Kukeli bija pilnīga pārliecība, ka Baturkins būs dzīvotājs labi ja pāris stundu. Tā es viņu vairs netiku redzējis.
Pagāja XX partijas kongress, un es kā delegāts aizbraucu uzstāties kara jūrnieku klubā. Jau pašās beigās, man atbildot uz jautājumiem, pa durvīm ienāca četri vecākie virsnieki un apsēdās pirmajā rindā — viņiem mani bija jāaizved vakariņās. Nebiju vēl atbildējis uz visiem jautājumiem, kad viens no viņiem uznāca uz skatuves. Skatos — Baturkins, tas pats Baturkins. Visai matrožu auditorijai izstāstīja šo stāstu. Izrādās, ka arī viņam šis moments bija ieprogrammējies smadzenēs. Divus mēnešus bezsamaņā bija nogulējis hospitālī.

— Par šādiem gadījumiem mēdz sacīt: medicīna darījusi brīnumus. Un tomēr — ja jūs abi bijāt pārliecināti, ka viņš dzīvos pāris stundu, kāpēc riskējāt, jūs taču visi varējāt aiziet bojā…

— Tas ir augstākais noziegums — atstāt frontes pirmajās līnijās savējo pretiniekam. Ja nevarēja savākt dienā un kaujas laikā, tad vāca pa nakti. Tas ir svarīgi ne tikai tam ievainotajam vai kritušajam, bet varbūt vēl nozīmīgāk pārējiem. Cilvēkam, ejot uzbrukumā, ir jābūt pārliecībā: ja viņš kritīs, viņu atradīs un apglabās un viņa piederīgie vismaz kādreiz dabūs zināt, kur viņš guļ. Vēl jo vairāk. Ja viņš būs dzīvs, bet ievainots — zinās, ka viņu neatstās nekādā gadījumā. Tas ir frontes psiholoģijas pamatu pamats.

— Bet mums taču ļoti daudzās filmās rāda, kā ievaino, bet, kad atver acis…

— .. skatās, vācietis jau staigā. Tāds gadījums, starp citu, ir bijis ar Jāni Vilhelmu. Kaujās, pat ar nelielu virzīšanos uz priekšu un atpakaļ — tur varēja ne tikai viens, bet pieci, desmit palikt... Pēkšņi kāds pārrāvums, un pretinieks iet uzbrukumā. Tad vienīgā izeja bija izlikties par beigtu, jo kaujas karstumā vācieši neskatījās. Kaut gan viņiem bija t. s. «zonderkomandas», kuras gāja aiz uzbrūkošajām daļām. Un, ja vienā laukumā gulēja vairāki mūsējie, tad nolaida automātu kārtu.

— Nesen Vissavienības presē un arī televīzijā sāka runāt par Volhovas purviem, kur vēl 45 gadus pēc kaujām atrodamas ķiveres un galvaskausi. Kā tas var būt? Šķiet, ka nevienā pasaules valstī nav neapglabātu kritušo, bet mūsu armija taču bija uzvarētāja armija!

— Tas nav tikai Volhovā vien, tas ir arī pie Tuganovas, kur karojām, jo tur vēl šodien nav atrastas un izņemtas visas mīnas. To grūti izdarīt, jo zeme dūņaina un mīnas ar katru gadu grimst arvien dziļāk. Kara laikā ar atmīnēšanas iekārtām tās vēl varēja atrast, bet tādā dziļumā kā tagad vairs ne. Īpaša tehnika jālieto. Paies vēl daudzi gadi, kamēr atmīnēs pilnīgi. Tas pats ir pie Volhovas. Turienes purvus nevar salīdzināt, teiksim, ar Rietumeiropas līdzenumu.

— Nesen sarunājos ar Ļeņingradas žurnālistu, kas gatavojās doties uz Volhovu ekspedīcijā… Viņš aicināja arī mani braukt līdzi, teikdams: jūsējie jau arī tur bija — tikai otrā pusē… Nu varam arī paši runāt par šo otro pusi — leģionāriem. Bet kas tad ir mūsu rīcībā — tuvāku vai tālāku radinieku nostāsti, dažas publikācijas un filma «Es visu atceros, Ričard!».

— Man šķiet, ka «Es visu atceros, Ričard!» ir mākslinieciski augstvērtīga filma. Tur ir runa par leģionāru traģēdiju. Jāteic, ka toreiz mēs par viņiem zinājām maz. Pie Volhovas zinājām, ka tur ir leģionāri, bet kaut ko vairāk arī ne.

1942. gada februārī, liekas, viena mūsu izlūku grupa ar t. s. aeroragavām devās operācijā un saņēma gūstekņus, starp tiem arī vairākus leģionārus. Bet tie bija no brīvprātīgajiem, pats leģions jau izveidojās no brīvprātīgajiem. Totālā mobilizācija Latvijā tika izsludināta tikai pēc Staļingradas kaujas.

Ražošanā - visu jauno

No kolhoza «Ādaži» priekšsēdētāja b. J. Kukeļa runas.

Partijas pirmorganizācijas atbalstīta, pirmrindas pieredze un zinātnes sasniegumi mūsu saimniecībai devuši brīnumainus augļus. Pats labākais sasniegums ir polietilēna plēvju izmantošana, kas dod lieliskus panākumus — esam it kā pārnesuši pie sevis dāsno Ukrainas sauli. Panākumi nav gūti vienā dienā, bet daudz gadu rūpēs par jaunā apgūšanu un ieviešanu. 1958. gadā notika pirmie mēģinājumi plastmasas plēvju izmantošanā, un pašlaik mums un pārējām saimniecībām, kas sekojušas mūsu paraugam, kopā jau ir 2o ha polietilēna siltumnīcu, un šī platība aizvien pieaugs. Par to, kādu labumu šis pasākums dod pilsētu darbaļaudīm, kuru apgāde ar dārzeņiem ir mūsu uzdevums, liecina kaut vai tas, ka, piemēram, gurķu cenas par vienu kilogramu esam varējuši pazemināt, salīdzinot ar pagājušo pavasari par veselu rubli. Tas pilsētniekiem ir tikpat kā mūsu gādāts algu paaugstinājums! Neapstāsimies pie gurķu un tomātu audzēšanas. Tas jau ir apgūts posms. Jāiet uz priekšu. Lūk, šos augļus (b, Kukelis parāda gandrīz pilnīgi nobriedušus arbūzu un meloni) spēj dot polietilēna siltumnīcas. Esmu pārliecināts, ka pilsētas ļaudis, kas šodien pērk, piemēram, svaigus gurķus, vistuvākajos gados varēs nopirkt tikko novāktas, pilnīgi nogatavojušās melones. Šīs kultūras audzēšana vairs nav problēma. Padomju darbaļaužu galdam jābūt bagātam un daudzveidīgam. Baklažānus mēs esam iecienījuši konservētus, jo svaigus līdz šim nespējām iegūt, bet arī tie, kā redzat, nogatavojas zem polietilēna plēvēm. Ir arī visai veselīgie, bet pagaidām nepieejamie artišoki. Bet tiem, kas vēl skeptiski vēro lielās ķīmijas devumu dārzkopībā, nākamgad izaudzēsim tālās Āfrikas ananāsus. Šāds dārzeņu audzēšanas veids izdevīgs ne tikai ar bagātām un lētām ražām, bet pateicoties polietilēna plēvei, kas laiž cauri ultraviolētos starus, iegūstam arī vitamīniem bagātus dārzeņus, ko nevar sasniegt, audzējot tos zem stikla. Labāko pieredzi pārņemam no citiem un neskopojamies ar to arī paši. Pie mums pašlaik brauc speciālisti no kaimiņu rajoniem, republikām un pat tautas demokrātijas zemēm. Esam saņēmuši vēstules no tiem kam mūsu pieredze jau dod augļus. Priecājamies par to, jo tas palīdz atrisināt partijas doto uzdevumu radīt lauksaimniecības produktu pārpilnību. Mūsu saimniecības komunisti droši un pārliecināti atbalsta un ievieš ražošanā visu jauno. To prasa šodienas lauksaimniecības raksturs.

* Darba Balss / 29.07.1964

***

Dzīvot ir labi, un dzīve ir laba...

70 gadu - tas ir daudz vai maz? Tas ir daudz, ja cilvēks tos nodzīvojis tā — pa īstam, pilnvērtīgi, degot ar karstu liesmu, maz, ja dzīvošana ir bijusi tikai tāda gruzdēšana. Kolhoza «Ādaži» bijušais priekšsēdētājs Josifs Kukiels šajās dienās, atskatoties uz saviem 70 gadiem, droši var teikt, ka dzīvots pa īstam, tā, kā pienākas to darīt komunistam, cīnītājam. Ja viņam pajautāsit, kas ir bijis galvenais šajos 70 gados, tad sekos noteikta un moža atbilde — Cilvēks. Cilvēks un Zeme. Lai cilvēkam būtu darbs, lai viņam būtu vieta dzīvē, lai veseli aug bērni, lai mierīgas ir debesis virs galvas. Tik tiešām, kādu vēl labāku domu var pateikt par savas dzīves jēgu? Visu savu apzinīgo dzīvi Josifs Kukiels bijis cīnītājs par labāku rītdienu. Gan tad, kad, vēl bērns būdams, sacēlās protestā pret baznīcas dogmām un liekulību, gan vēlāk, kad, būdams ģimnāzists, noorganizēja streiku pret buržuāziskās Latvijas politpārvaldes spiegu matemātikas skolotāju, gan tad, kad uzrakstīja savu pirmo lugu, par kuras revolucionārajām idejām otro reizi nokļuva arestā. Padomju varas nodibināšanās pirmo reizi dod iespēju pa īstam likt lietā savu enerģiju, zināšanas un ilgajos pagrīdes gados gūto pieredzi. Šo rosmes un radoša darba pilno laiku pārtrauc vissmagākais pārbaudījums - Lielais Tēvijas karš. Tad nāk gadi, kuros ir gan uzvaras prieks, gan ievainojumi un bēdas. Karš J. Kukielam beidzās Polijā.

Zeme vienmēr J. Kukielam ir bijusi īstais pamats dzīvei un nākotnei. Partija un paša sirdsapziņa liek strādāt tur, kur tas visvairāk nepieciešams - par partorgu Madlienas pagastā, kur nākas vēl cīnīties ar bandītiem, par propagandas un aģitācijas darba vadītāju Neretā. Arī kara sekas liek sevi manīt — seko smaga saslimšana. Un tad pienāk laiks, kad zemnieka dēla īstais aicinājums piepildās. Sākas darbs bijušā Saulkrastu rajona Raiņa kolhozā. Četru gadu laikā kolhozs no atpalikušas saimniecības pārvēršas par vienu no labākajām republikā. 1956; gadā jauns piedāvājums un J.Kukielis uzņemas kolhoza "Ādaži" vadību. Aizbrauca, paskatījās un piekrita. Sākums bija grūts. Raža ap 16 c no hektāra. Naudas nav. Darba disciplīna zema. Ar ko sākt? Ar zemes uzlabošanu! Vispirms ap Podniekiem. Tad uz Jaunkūlu pusi, tad Eimuru purvos. Drenu nebija, raka grāvjus. Vēlāk bija drenu caurules. Tad grāvjus nolīdzināja. Raka kūdru, un paši ar zirdziņiem veda to uz lopu kūtīm — būs mēslojums! Bija grūti, sevišķi vasaras cēlienā. Daudz roku darba. Bet zeme pamodās un arvien dāsnāk atalgoja kolhozniekus par darbu. Nomeliorētajās zemēs ziemāji jau sāka dot 25—30 c no hektāra. Arī paši cilvēki kļuva atsaucīgāki, redzot, ka priekšsēdētāja galvenā rūpe ir par viņu labklājību. Bija nedēļas, kad cilvēki strādāja dienu un nakti, nekurnēdami, ar entuziasmu. Viņi jau saskatīja to nākotni, uz kuru viņus veda priekšsēdētājs, un gribēja to sasniegt. Bet viņš jau domāja tālāk. Cilvēkiem darbs ir vajadzīgs augu gadu, ne tikai lauku darbu aktīvajā periodā. Tad tika likti pamati palīgražošanas uzņēmumam Podniekos. Sāka attīstīt dārzeņu un ziedu audzēšanu, zemstikla kultūras, pēc kurām pieprasījums Rīgā liels. Tika likti pamati spēcīgai lopkopības attīstībai. Ierīkoja ganības, meliorēja pļavas, līda līdumus. Auga izslaukumi, un vairojās pats ganāmpulks. Palīgā arvien vairāk nāca tehnika. Līdzekļus tai deva palīgražošana un zvērkopība. Tagad varēja jau sākt paskatīties, kā strādā citur, apgūt jaunāko un progresīvāko. Radās doma par lopkopības kompleksa būvi. Un visu laiku līdztekus doma par cilvēkiem, par to labklājību. Aizsāktā bija daudz, un vēl vairāk bija ideju. Tomēr veselības vairs nebija, lai vadītu tik lielu daudznozaru saimniecību. Un vislielākā laime un gandarījums par paveikto, runājot paša J. Kukieļa vārdiem, ir tas, ka viņa darba turpinātājs, tagadējais priekšsēdētājs Alberts Kauls ir zinošs, talantīgs speciālists. prasmīgs organizators, kura vadībā kolhoza kolektīvs ne tikai realizējis dzīvē aizsāktās ieceres, bet gājis vēl daudz tālāk, tādējādi apstiprinot un reāli dzīvē pierādot, ka sākums kaut grūts, bijis pareizs. Tāpēc šai jubilejas reizē gribas teikt vissirsnīgāko paldies CINĪTĀJAM un CILVĒKAM un novēlēt labu veselību un ilgu mūžu mūsu kolektīvā.

A. Treigūta, kolhoza «Ādaži» partijas organizācijas sekretāra vietniece ideoloģiskajā darbā

1982.05.15 Darba Balss (Rīgas rajons)
Treigūta, A.

SIRDS UN MŪŽS ĀDAŽOS

Josifs Kukielis atzīmē savu 75. gadskārtu. Viņa kadru anketā 28 ieraksti. Pēdējais kolhoza «Ādaži» priekšsēdētāja postenī — turpat 20 gadu garumā. Gadi un dzīve darbīgo vīru nav lutinājusi. Iets gan kalpa gaitās, būts bezdarbinieku pulkā, karots Lielā Tēvijas kara frontēs, dziedētas brūces hospitālī. Pēc demobilizācijas visa enerģija atdota jauncelsmes darbam: pagasta partorgs, MTS politdaļas vadītājs, kolhoza priekšsēdētājs. Protams, J.Kukieļa laikā Ādažos vēl nebija ne slaveno «Briljantu», «Pērļu» un «Dālderu», ne arī jaunlopu kompleksa «Ošlauki», skaistā bērnudārza, vidusskolas, sporta kompleksa. Taču visam tam savā laikā, pēc labākās sirdsapziņas strādādami, pamatus mūrēja tie ļaudis ar kuriem J. Kukielis vadīja kopējos darba gadus toreiz vēl nelielajā kolhozā «Ādaži». Un vēl šodien sirmais vīrs dzīvi interesējas par visu, kas notiek saimniecībā.