pirmdiena, 2017. gada 25. septembris

Alderi Vallijas Gumbeles atmiņās



Alderu plostnieks - Gumbeļa kungs / 20. gs. 90 gadi

Ēriks Kārlis un Vallija Gumbeļi

No Vallijas Gumbeles atmiņām:
„Rau, tepat rindā kaimiņos visas mājiņas ir līdzīgas viena otrai, visas celtas apmēram vienā laikā, sākumā kā guļbūvītes, bet vēlāk apmūrētas ar ķieģeļiem. Starp citu, un tas ir interesanti – ķieģeļi tika ražoti tepat uz vietas. Lūk, kur pa logu var redzēt – tur kādreiz ir bijis ķieģeļu ceplis. 20. gadsimta sākumā baržas pa ezeru veda ķieģeļus uz Rīgu. Vēl te bija arī alus brūzis. Pie tiltiņa, kur braucāt pie manis no Dumpjiem, tur ir tāda maza  upīte, un tur slējās brūža ēka. Tagad tā, protams, nojaukta, bet labi atceros, kā mēs, bērni būdami, ložņājām pa brūža pagrabiem. Vēl tur bija tāda gara māja, tā saucamā bruņinieku zāle, kur senos laikos bruņinieki uz ballēm pulcējās. No agrākās Alderu muižas godības tagad palicis tik vien kā grausts, kurā dzīvo dažādi garāmgājēji. Ne velti muižas īpašnieks, atbraucis no ārzemēm ciemos, arvien šķendējas, ka te tikai buldozeram darbs esot palicis.
Alderu  muižas - Hollershof 
 kalpu māja
Alderu muiža ir ļoti veca, man zināmais muižkungs Kīns to savulaik nopircis no ļoti bagāta un varena vīra, kam uzvārdā Daugulis. Daugulim piederējis arī pieminētais alus brūzis, muiža un arī ķieģeļu ceplis. Pāri upītei Daugulim bija lepna māja, kuru nodedzināja Piektajā gadā, pēdējās drupas novāca jau padomju laikos,  ģimeni izveda. Ko par Dauguli varu pastāstīt? Dikti viņam esot garšojis alkohols, arī paskops bijis. Vaktējis puikas, lai nenāk ābolus zagt, no zemes tikai ļāvis lasīt, bet kokos kāpt uz to stingrāko aizliedzis. Visa Dauguļu dzimta atdusas Baltezera kapos, atceros, kapakmeņi, tādi lieli, melni granīta pieminekļi, bija datēti pat ar 1750.gadu. Tos visus nozaga, gandrīz nekas no senākās Dauguļu godības šodien vairs pāri nav palicis. 1937. gadā arī Kīni devās no Latvijas prom. Kad krievi nākuši virsū, vecais Kīns, kam bija Volfgangs vārdā, esot pateicis, ka dzīvs viņš tiem rokās nedosies. Vai nu veco kungu nošāva, vai viņš pats sev padarīja galu to neviens tagad vairs skaidri nezina, jo pistole viņam esot bijusi līdzi. Volfganga kundzi sauca Eva, viņiem bija divi bērni, dēls un meita. Muižkundze, kurai tagad jau pāri 80, vēl arvien regulāri brauc ciemos uz Latviju, arī bērni un mazbērni. Kad viņa ierodas, vienmēr satiekamies. Mani seņči, arī krustēvs un krustmāte, gandrīz visi bija saistīti ar muižu, un arī mana mamma tur strādāja.






















Zīmogi no Alderu muižas laikiem
Pastāstīšu, kāds sakars ar mūsu muižu slavenajam pareģim Finkam. Rīgā, Voldemāra ielā 11/13, muižkungam Kīnam piederēja piecstāvu nams. Kā jau bagātnieki, pa ziemu viņi dzīvoja Rīgā, bet vasarās laukos. Protams, dodoties uz pilsētu, visus sīkumus jau saimnieki prom no muižas neveda, un tas laikam likās vilinoši zagļiem. Tā nu vienā naktī, tas varēja  būt ap 1936.gadu, muižu aplaupīja. Mana mamma tolaik strādāja te par kūts pārzini, slaveno Otto Švarcu apgādāja ar pienu, dārzeņiem. Kad notika laupīšana, visi muižas darbinieki satraucās ne pa jokam – ko nu darīs, ko kungiem teiks?! Mamma ar smalkmaizīšu cepēju Johannu sameta pa 5 latiem un brauca pie Finka, lai pasaka, kas muižu aplaupījis. Iznāk šis ārā un saka: „Ahā, redzu, redzu – jūs 5 lati un Johanna 5 lati metāt, vai ne?” Mamma vēlāk teica, ka viņai kājas kļuvušas aukstas – kā tad to var zināt?! Bet Finks tik runājis tālāk, sak, neuztraucieties, uz jums neviens nedomā, paņēma tas, kam ir trīs zelta zobi un kas pīpē cigareti. Pļavā esot lielais šķūnis, un tur tad arī jāmeklē pulksteņus un sudrablietas. Ha, mamma zinājusi to cilvēku, bijis tāds Aleksis, kas to laupīšanu pastrādājis. Un arī mantas atrada, tiesa, ne visas, bet tomēr! Kopš tās reizes mamma par Finka spējām vairs nešaubījās, vēlāk viņa pie gaišreģa bija vēlreiz. „Jūs ievērojāt to jauno cilvēku?” viņš teicis. „Tas ir mūsu jaunais valstsvīrs.” Vēlāk izrādījās – jā, Vilis Lācis! „Divi vien sēdējām,” mamma stāstīja, „kā es varēju neievērot?”
 
Kad aizgāja muižnieki, Alderos ienāca pludinātāji, jo muiža bija ļoti skaista, labi sakopta un uzturēta. Ar laiku vecā godība sāka plēnēt, jo tā jau notiek, kad kādai vietai vairs nav kārtīga saimnieka. Tādu, kas Alderu muižā dzīvo kopš seniem laikiem, tagad te nav daudz, tikai pāris ģimenes. Nu, tā jau ir – nekas navmūžīgs. Bet man vienalga liekas, ka te ir vislabākā un skaistākā vieta  zemes virsū, jo tā taču ir mana dzimtene.
Mans tēvs manu māti satika šeit, Alderos, kur viņa ir dzimusi un augusi. Abi gan nokristīti un vēlāk arī salaulāti šeit, Ādažu baznīcā, tāpēc ar pilnām tiesībām sevi varu saukt par ādažnieci jau vairākās paaudzēs. Alseri ir unikāls nostūris, jo te kopš seniem laikiem dzīvojuši pludinātāji, arī muižas laikā pa kanālu tika pludināti koki. Kanāls bija plats, liels, ar ozolkoka grīdu apakšā, un kuģīši pa to vilka prom kokus uz lielajiem ūdeņiem. Kanālu raka laikā no 1902. līdz 1904. gadam, mans vectēvs visos darbos piedalījās, vēl bildes ir saglabājušās. Tie ozoli sen jau ir izvilkti laukā, un tagad tas vairs nav nekāds kanāls, plančka vien, palicis tikai nosaukums. Toties ezers, kurš tepat mājas priekšā – kas par skaistumu!














piektdiena, 2017. gada 15. septembris

Kokaudzētava "Baltezers"




Ādažu novada "Sabīņos" izveidota un darbojas kokaudzētava "Baltezers". Saimniecība izveidota uz meža kokaudzētavas bāzes, kuras darbība aizsākta jau 1972. gadā Inčukalna MRS sastāvā. Tās darbības nozare ir dekoratīvo stādu audzēšana un realizācija, taču apmeklētājiem tiek piedāvātas arī ekskursijas. Šobrīd kokaudzētavas sortimentā ir vairāk nekā 500 augu nosaukumu, bet tas katru gadu tiek papildināts ar jauniem, Latvijas klimatiskajai zonai atbilstošiem augiem.
Piedāvājuma klāstā ir skuju koki, lapu koki un krūmi, vīteņaugi, ziemcietes un dekoratīvās graudzāles.
Ekskursijas pa kokaudzētavas teritoriju iespējams pieteikt visu sezonu, bet pavasara un vasaras sezonā tās ir jāpiesaka laikus, vismaz 5 dienas iepriekš.



































Kokaudzētava "Baltezers" / 2006.g. vasara
Kokaudzētavas "Baltezers" vadītājs Varis Kazaks / 2010.g. 7.jūlijs