piektdiena, 2017. gada 15. septembris

Kokaudzētava "Baltezers" / Kazaku dzimta ^


Ādažu novada "Sabīņos" izveidota un darbojas kokaudzētava "Baltezers". Saimniecība izveidota uz meža kokaudzētavas bāzes, kuras darbība aizsākta jau 1972. gadā Inčukalna MRS sastāvā.
Šobrīd kokaudzētavas sortimentā ir vairāk nekā 500 augu nosaukumu, bet tas katru gadu tiek papildināts ar jauniem, Latvijas klimatiskajai zonai atbilstošiem augiem. Piedāvājuma klāstā ir skuju koki, lapu koki un krūmi, vīteņaugi, ziemcietes un dekoratīvās graudzāles.  
Tās darbības nozare ir dekoratīvo stādu audzēšana un realizācija, taču apmeklētājiem tiek piedāvātas arī ekskursijas.  Ekskursijas pa kokaudzētavas teritoriju iespējams pieteikt visu sezonu, bet pavasara un vasaras sezonā tās ir jāpiesaka laikus, vismaz 5 dienas iepriekš.





 
























VĒRTĒŠANAS LAIKS 
Konstitūcijas diena - zināma veida vērtēšanas laiks padarītajam darbam. Divkāršs - meža kopējiem un audzētājiem, jo rudenī redzi vasarā paveikto, redzi vairākos hektāros jaunu mežu pirmsākumu - jaunos kociņus. Helmuts Kazāks Baltezera mežizstrādes iecirkņa mežniecības Ādažu kokaudzētavā strādā astoņus gadus. Šajā laikā izaudzēti  vairāki simti miljonu jauno cglīšu un priedīšu. Astoņus hektārus lielajā platībā valda stingra kārtība. Bez jau pieminēto sugu kokiem te aug ievas, jasmīni un daudzu jo daudzu mazāk pazīstamu sugu koku. Arī abi Kazāka dēli seko tēva pēdās - viens iestājies LLA  mežsaimniecības fakultātē, otrs strādā turpat kokaudzētavā.


A. Blaua
* Darba Balss / 06.10.1979



Viņi strādā Inčukalna MRS 
Koka mūžs ir daudzkārt ilgāks nekā cilvēka. Tomēr dzimtās zemes smilti, līdzīgi kokam ar spēcīgāko sakni, ieaugusi mežkopju Kazāku dzimta. Vectēvs. Tēvs. Dēls. Tēvs “Helmūts Kazāks  saka: — Mūsu, mežkopju, mūžam tikai tad ir jēga, ja darbam ir turpinātājs, ja visu mūžu koptais dārzs nepaliek pamests, aizaudzis ar nātri. 
Koki aug ilgi, cilvēks, kas tos iestādījis un apkopis, nomirst, viņa koks aug šalkodams vējā un kazi, varbūt atcerēdamies savu saimnieku, kas tagad jau zem velēnas. Varbūt atceras, jo Helmūts Kazāks ir pārliecināts: - Mežs tas ir dzīvs organisms. Tas elpo tāpat kā mēs. Mežs elpo visapkārt, un Baltezera mežniecības stādau
dzētavā tēvs un dēls Kazāki rok bedrītes - ne lāpstu dziļāk, ne seklāk — jaunajām eglītēm. Nezin, vai varam tik vienkārši sacīt stādaudzētavā, jo patiesībā te ir dārzs, kur starp saviem kokiem ar rūpi par katru no tiem strādā abi Kazāki. Tepat arī dzīvo, lai ik brīvu brīdi ziedotu stādaudzētavai. Arī sestdienas un svētdienas. Diviem kungiem nekalposi, teic Helmūts Kazāks, - tāpēc paša dārzam darba druskas vien atliek. Nekas, vēl gads līdz pensijai, tad ar rokām vairāk pa savējo raušos, prāts un padoms gan dēlam vēl te būs vajadzīgs. Negribas šoreiz runāt par darba disciplīnu, par darba ražīgumu, arī par ekonomisko efektu, ko Inčukalna MRS dod Baltezera stādaudzētava, jo te, šajā dārzā, rodas cilvēka mūža jēgas izpratne. Bijušais stādaudzētavas vadītājs Helmūts Kazāks atdevis no sava tēva ņemto padomu savam dēlam. Darbs turpināsies.

E. Līviņš
* Darba Balss / 14.09.1985
Pārskolojamos stādus izaudzēs vienā gadā 
Inčukalna MRS 20 hektāru lielā stādaudzētava ar meža sienu ieskautajiem spirgti zaļo kociņu četrstūriem liekas kā pašas kārtības un tīrības paraugs. Mežs īstenībā dzimst te no sīkām sēkliņām. Īpašās ar plēvi apjumtās siltumnīcās tiek izaudzēti kociņu stādi, lai tad tos pārstādītu uz lauka — pārskolotu, kā zīmīgi saka mežkopji, un tad jau pietiekami pieaugušos kociņus izstādītu mežā. Šo stādaudzētavu nu jau piekto gadu sekmīgi vada Lūcija Puķilova. Šogad no kokaudzētavas mēs varēsim dot miljonu egļu stādu, - stāsta jaunā mežkope, — gan trīsgadīgus, gan divgadīgus kociņus. Paši savā mežsaimniecībā izlietosim tikai pusi, pārējo esam paredzējuši Rīgas rajona kolhozu un sovhozu mežiem. Mums te top egles, otrā mūsu stādaudzētava Baltezerā, ko vada Helmuts Kazaks, vairāk audzē priedes. Iegūstam arī dekoratīvus kociņus - liepiņas, kastaņas, ozolus, dažas krūmu sugas un arī potētas rozes. Visu šo kociņu klāstu izaudzēt nav viegla lieta. Jau rudenī mēs siltumnīcās ievedam kūdru, pavasarī tikko nokūst sniegs, velkam plēvi virsū un kad augsne iesilusi, uzsākām sēšanu. Lūcija ar lepnumu rāda arī siltumnīcu, kur audzē bērzu stādus. Sēklas te iesēj jau oktobrī pirms sala, un pavasarī, agri uzvelkot plastmasas plēvi, arī sēklas drīz vien uzdīgst. Pa vasaru izaug spēcīgi, skaisti bērzu stādi. Darba stādaudzētavā daudz, bet ilggadējās strādnieces savu lietu prot. Šeit siltumnīcās vairāk saimnieko Olga Eglīte, bet par kociņu dēstīšanu un kopšanu uz lauka gādā Valerija Lapiņa, Anna Sergejeva un Dagmāra Eriksone. Tagad ir vieglāk, stāsta b. Puķilova,  agrāk arī sējumus audzējām uz lauka. Ja uznāca sauss laiks, bija tīrais negals ar liešanu. 
 Tagad siltumnīcā varam iesēt ļoti agri un vienā gadā izaudzēt pārskolojamos stādus. Ir laistāmās iekārtas, vieglāk ar stādu mēslošanu. Kokaudzētavā agrāk pārskološanu veicām rokām, tagad ar 4 rindu mašīnu. Darbs kluvis vieglāks un ražīgāks. Inčukalna MRS galvenais mežzinis Jānis Kreilis ir pārliecināts, ka savu 120 ha lielo šī gada meža atjaunošanas plānu varētu izpildīt arī pāris nedēļās. 16. aprīlī izdarītā gatavības skate liecināja, ka tehnika ir kārtībā, apstādāmās platības rudenī ir sagatavotas. Taču ne jau visur var ar stādāmām un sējamām mašīnām strādāt, ne jau vienmēr var savākt vajadzīgo strādnieku skaitu, jo mežrūpniecības saimniecības dažādie un īpaši pavasarī steidzamie darbi nav pārtraucami. Tāpēc, kur un kad vien var, jālūdz palīgā talcinieki. Jau 14. aprīlī izdevniecības «Zvaigzne» darbinieki pie Vangažu stacijas palīdzēja sagatavot pirmo hektāru meža apsēšanai ar priedēm. Talcinieku sarakstā ir arī RPI studenti, ik gadus daudz palīdz Inčukalna, Ropažu un Siguldas internāta un citu skolu audzēkņi. Tāpēc inčukalniešu meža jaunaudzes ir labā stāvoklī — īpaši Allažu meža meistara Voldemāra Vāvuļa, Mālpils Rūdolfa Gatska un Pētera Jansona, Baltezera - Edvina Baravika un Jāņa Šteina iecirkņos. Bet kā veicas mežu atjaunošana visā republikā? - Smagie laika apstākļi iepriekšējā gada rudenī, un šajā ziemā praktiski neietekmēja sagatavošanos meža atjaunošanas darbu sezonai,  pastāstīja Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas Meža atjaunošanas un meliorācijas daļas priekšnieks Osvalds Cinītis. — Ziemā pārsniedzām sēklu sagatavošanas plānus, augsne rudenī ir sagatavota, pagājušajā gadā izpildījām sējeņu un stādu sagādes plānu. Dēstāmā materiāla pietiks arī kolhozu un sovhozu vajadzībām. Piecgades triju gadu uzdevumu esam izpildījuši visos rādītājos. Ierīkotas meža kultūras 26,1 tūkstoša ha kopplatībā, tas ir vairāk nekā plānots. Sasniegti augsti rādītāji meža kultūru pieaugumā. Bez tam esam palīdzējuši Ukrainai, Baltkrievijai un Krievijas Federācijai ar egļu sēklu materiālu. Eksportējam sēklas un stādus arī uz ārzemēm. Cieša ir mūsu sadarbība ar meža zinātniekiem. Ir ieviesta vesela virkne jaunu mašīnu meža sēšanā un stādīšanā. Meža atjaunošanā, selekcijā un stādāmā materiāla izaudzēšanā teicami ir strādājusi Jēkabpils MRS. Labus panākumus gūst arī E. Ezerlīcīša vadītā Jūrmalas MRS, kur par galveno mežzini strādā J. Graube, tāpat Bauskas un Kuldīgas MRS kolektīvi..

 A. Zandovskis, «Darba Balss» sabiedris kais korespondents 
 * Darba Balss / 15.05.1979
Kur priede dzimst 
Kad ziemā kokmateriālu sagatavošana izvērsta visā plašumā, gadās dzirdēt, ka, tā mežus cērtot, to ilgi nepietikšot. Meža darbinieki tomēr zina atbildēt, ka katru gadu republikas mežos koksne pieaug par 5 miljoniem m 3, bet izcērtam tikai ap 4,2 miljoniem m 3, t.i., 80%. Cita lieta, ja ik gadus neizpildītu paredzēto nocirsto meža platību apmežošanu. Kā tad šogad ir veicies meža mākslīgajā atjaunošanā? Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas Meža atjaunošanas un meliorācijas daļas priekšnieks Osvalds Cinītis ir apmierināts. Šinī piecgadē mums jāapmežo 33 tūkstoši ha. Kā iepriekšējos gados, tāpat šogad ar šiem darbiem nekāda aizķeršanās nav bijusi, tāpēc var apgalvot, ka uz šī gada 1. oktobri piecgades plāns meža atjaunošanā būs izpildīts. Sevišķi iepriecina tas, ka šogad krasi uzlabojusies darba kvalitāte un visās pārbaudītajās mežrūpsaimniecībās nav konstatēts neviens neapmierinošs darba izpildījums. Vislabāk ar darbiem šopavasar veicies Inčukalna, Jēkabpils, Alūksnes, Bauskas, Gulbenes un Jūrmalas mežrūpsaimniecībām, kuras savus uzdevumus izpildīja pirmās un vislabākos agrotehniskos termiņos... Apmierināts ir arī Inčukalna galvenais mežzinis Jānis Kreins. Mums šogad nebija liels meža atjaunošanas plāns tikai 120 ha. Tā kā katru gadu plānu nedaudz pārsniedzām, tad visas piecgades meža atjaunošanas plānu izpildījām līdz šā gada 1. jūnijam.
Vislielākais plāns bija Mālpils mežizstrādāšanas iecirkņa mežniecībai. Tā tos veica ātri un labā kvalitātē. Lieli nopelni te ir iecirkņa meistaram Andrim Reselim, kas šim darbam labi organizēja talciniekus un medniekus. Vispār mednieki gan Mālpils, gan Allažu kolektīvi ikgadus strādā ļoti aktīvi un apzinīgi, kā prēmijas saņemot arī aļņu atšaušanas atļaujas. Allažos visaktīvākie meža atjaunošanā bija iecirkņa priekšnieks Arvīds Broks un meistars Eriks Gulbis. Interesējos, vai visu koku stādus izaudzē paši inčukalnieši. Ne tikai pietiek pašiem, bet krietni palīdzam arī citām MRS un kolhoziem. Mums ir divas koku stādaudzētavas — Inčukalnā un Baltezerā. Inčukalnā audzējam galvenokārt egli, Baltezerā priedi. Te audzētā priede neslimo ar skujbiri, kas citur ir diezgan bieža parādība, tāpēc šogad nodevām gandrīz visām republikas MRS un arī kolhoziem 3 miljonus priežu stādu. Tas galvenokārt ir kokaudzētavas vadītāja Helmūta Kazaka nopelns, kura darbu nu turpinās tikko šopavasar LLA Mežsaimniecības fakultāti beigušais dēls Varis. Baltezera 8 ha lielo kokaudzētavu aizsargā pajauna meža sienas. 
Zem dzidri zilajām debesīm koši zaļo jauno priedīšu pareizie četrstūri. Vienā malā paprāvs dekoratīvo kociņu nodalījums. Pie savdabīga pīlādža nelielā ūdensbaseinā zaļo ūdensrožu lapas. Neliela dārza mājiņa zem spirgtām lapeglēm, tīri celiņi, kārtība. Jautāju Varim, kā viņi panāk, ka priedītes neslimo ar skujbiri.  Jā, ar skujbiri priedes mūsu stādaudzētavā nav slimojušas jau vairāk nekā desmit gadus. Nekāda noslēpuma nav tomēr  tikai rūpīgi jāapstrādā ar preparātiem.
Nu, bet to taču dara arī citur . . .  Tā arī jādara. Jāmiglo pēc vajadzības ne tikai formāli pēc priekšrakstiem, bet cik vajadzīgs. Tik, cik darbs to prasa. Helmūta Kazaka sirdslieta ir dekoratīvie kociņi. Šogad pārdevuši 7 tūkstošus. Te savāktas retas sugas gan dažādi viršaugi, vairākas ērikas sugas, galpērijas, retas Ķīnas un Japānas egļu sugas. Tas viss prasa zināšanas, rūpību un darbu. Jā, bez darba jau nekas neiznāk,  piekrīt Helmūts.  Mēs tā strādājam visa ģimene daudzus gadus — dēls, sieva Ausma, dažreiz otrs dēls Vents, kad sevišķi spiedīgi, arī sezonas strādnieki, studenti. Pamatā tomēr mēs paši, jo darbs stādaudzētavā prasa īpašu apzinību. Kad apstākļi prasa jāstrādā arī svētdienās un svētku dienās un arī darba stundas nevar tik stingri ievērot. Tā viņi - Kazaku ģimene te strādā tāpat kā citus pavasarus. Visi kopā — neskatoties, kurš ir priekšnieks, kurš padotais. Jo darbs šeit prasa zināšanas, rūpību un mīlestību. Gluži kā bērnudārzā. Un vai tad te arī nav mazu kociņu bērnudārzs, kurus gatavo lielajai meža dzīvei?

A. Zandovskis
* Darba Balss  / A.Zandovskis "Kur priede dzimst" / 18.06.1985
VARBŪT-BEZ CIRŠANAS? 
Dvīņubrāļi Varis un Vents Kazaki ir mežkopji Inčukalna mežrūpniecības saimniecībā. Baltezera stādu audzētavā zem sniega pavasarim spēkus krāj brāļu lolojums — vairāk nekā septiņi miljoni dažādu stādiņu. To lielais vairākums — priedītes. Ziemas miegu snauž arī Vara vaļasprieks — vairāk nekā divdesmit formu virši, dažādie rododendri un tūjas, kadiķi un īves. Nākotnē, varbūt jau nākamgad, te sazaļos arī lapotie stādi: forsitijas, bārbeles, spirejas, jasmīni, ozoli, oši un liepas. Tie diendienā gaidīs dvīņubrāļu un viņu ģimenes locekļu gādību. Bet šodien Varis, Vents un viņa meitiņa Zanda mežā pušķo un dedzina Vecgada eglīti un piedāvā arī mums: varbūt varam iztikt bez ciršanas?
Varis, Vents un viņa meitiņa Zanda mežā pušķo un dedzina Vecgada eglīti

VARBŪT-BEZ CIRŠANAS?
1987.12.31 Cīņa
O. Lūša teksts un foto

Sarunu ar Baltezera meža kokaudzētavas vadītāju inženieri mežkopi VARI KAZAKU, manuprāt, es uzsāku neveiksmīgi, pasakot, ka šajā jaukajā nostūrī valda apskaužams miers un ideālāku atpūtas vietu būtu grūti atrast. . . Gados jaunais mežsaimnieks - Jā dīvaini pasmējās un pacēla acis uz augšu, kur pāri priežu galotnēm mums tuvojās milzu sienāzis helikopters. Dārdoņa pieauga spēkā, un sacītie vārdi noslāpa troksnī. Mūsu sarunai turpinoties, sapratu, ka ne jau aviācijas vai tuvējās šosejas dēļ šo vietu nevar dēvēt par mierīgu. Koki un  krūmi, protams. aug klusējot, bet arī tie, kā jau visi bērni, sākumā spiež vecākiem klēpi, lai paaugušies to pašu darītu ar sirdi. Lūk, divgadīgie priežu sējeņi, kas nākampavasar izies lielajā dzīvē papildinās mežaudzes. Lai salīdzinājums ar mazuli šūpulī būtu pilnīgs, pietiek iedomāties par tām likstām, kas viņam draud, sākot ar izplatīto koku slimību skujbiri, beidzot ar aļņiem un stirnām, kuriem tāds zaļš, maigs stādenis ir īsts kārums. Kokaudzētavu ieskāva lapu zelts rāma čaukstoša rudens diena . . . Sējeņi drīz apklāsies ar sniega villaini, augšanas process apstāsies, notiks spēku uzkrāšanas brīnums — pavasarī trīspadsmit mežrūpniecības saimniecībām būs vajadzīgi veselīgi dzīvotspējīgi priežu sējeņi Latvijas mežu atjaunošanai. Protams, ar nelielu viesošanos kokaudzētavā ir par maz, lai aptvertu visu daudzveidīgo darbu, ko raksturo rūpīga agrotehnikas ievērošana, jaunu dekoratīvo formu izveide un atlase. Par šo pūļu galarezultātu var pārliecināties ne jau kokaudzētavā, bet apbraukājot un iepazīstot Latviju. Paciprešu, tūjveidīgu koku, piramīdu, piltuvju un diegu formas, kas sasniedz dažbrīd pat 20 metru augstumu, lapeglu un priežu dažādība visa zaļā bagātība vieš latviju ne tikai latviskāku, bet uzliek arī pa eksotiskam akcentam. Un te jāpiemin dvīņubrāļu Vara un Venta arī mežkopju, tēvs Helmuts Kazaks, kas jau labi sen aizsācis veidot augu kolekciju, izveidojis augu fondu dekoratīvajam materiālam. Mēs varētu būt ļoti bagāti, — Varis saka, — bet tādi pagaidām neesam aiz savas neprasmes pa īstam saimniekot. Neprotam iežogot jaunās meža kultūras, kā to dara vācu mežkopji. Medību saimniecības, kuras it kā dod lielus ienākumus tautsaimniecībā, nodara mūsu mežiem milzu postījumus. Mežu meistaram neskaitāmas reizes kultūras jāpapildina no jauna, jo aļņi un stirnas nograuž pašu pēdējo. . . Tā bija pirmā stāvā rieva, kas runājot ielēca Varim Kazakam pierē. Tālāk viņš pastāstīja, ka Baltezera kokaudzētava, viena no mazākajām republikā esošo divdesmit saimniecību starpā, tomēr nav nožogota no ārpasaules. Varim un viņa četriem palīgiem ir kontakti ar VFR, Cehoslovakijas un Zviedrijas kolēģiem, nemaz nerunājot par ciešām saitēm ar Latvijas botānisko dārzu selekcionāriem un dendrologiem. Un man ienāca prātā doma, ka koks taču arī var būt «internacionāls», protams, ne jau tiešā šī vārda nozīmē. Varis Kazaks dzīvē īsteno sava tēva pārliecību kvalitatīvu stādāmo materiālu var izveidot rūpīgas atlases veidā no materiāliem, kas iegūti visdažādākajās klimatiskajās joslās. Vērtīgās viršaugu un skujkoku kolekcijas tam ir apliecinājums. Un tā, lūk, izaug «internacionālists», kam vērtīgās pašmāju īpašības papildinātas ar jaunām, nebijušām . .. Nu gandrīz vai kā cilvēks, kas, pateicoties savu dažādu tautību vecāku veiksmīgam asiņu sajaukumam 
Lūk, no šādiem «bērnu autiņiem» koks cīkstās ārā,
lai sāktu patstāvīgu ceļu uz mežu
sevi piedāvā pasaulē ar retiem talantiem. Bet tad Vara Kazaka pierē ielēca vēl viena rieva... Mēs sākām runāt par patstāvīgas saimniekošanas iespējām. Kā īsts zemnieks, respektīvi, mežkopis, kuru biedē iespējamā neraža un zemās tirgus cenas, viņš sūkstījās: Priežu cenas ir tik zemas, ka sēklām būtu jākļūst par 300 procentiem dārgākām. Tā kā stādiem cenu paaugstināt mēs nevaram, iznāk, ka strādājam nerentabli. Stāda materiāla kvalitāte atkarīga vienīgi no mums pašiem. Diemžēl, mēs nevaram pateikt, kādu peļņu dos mūsu saimniekošana. Patiešām, šāda nezina nav īsta saimnieka cienīga. Pirms aizbraukt no Baltezera meža kokaudzētavas, es uzkāpu tuvējā novērošanas tornī, kas, starp citu, ir ļoti raksturīgs visam Inčukalna MRS mežu masīvam, jo ugunsnelaimes šeit atgadās visbiežāk. Droši vien skats bija apmēram tāds pats kā no zemu lidojošā helikoptera. Astoņus hektārus lielā kokaudzētava atgādināja iekoptu zemes pleķīti meža vidū ar ēkām, siltumnīcas spīdīga polietilēna muguru, maigu priežu sējeņu zaļumu matemātiski precīzās rindās. Nākampavasar 2,5 miljoni priežu sējeņu izklīdīs pa mežrūpniecības saimniecībām. Te ir šūpulis divgadīgiem koku mazuļiem... Un arī oāze, kurā valda šķietams miers, atbraucēju nemanot uzlādējot ar optimismu. Šeit taču glabājas atslēga vienai no vērtīgākajām Latvijas pūralādēm - mūsu mežu bagātībai.  

Divas rievas kokaudzētāja pierē  
1989.10.28 Darba Balss (Rīgas rajons)  
Beķeris, V.

Varis Kazaks savā darba laukā.

Baltezera stādaudzētavā pārdod dekoratīvo augu stādus 
Baltezera meža stādaudzētavā pirmo reizi šopavasar sāka pārdot dekoratīvo augu stādus kadiķus, rododendrus, dažādus pundurkokus un dzīvžogu materiālu. Tā ir privāta saimniecība, un to apsaimnieko Varis Kazaks kopā ar savu brāli Ventu. Kā Dienai pastāstīja Varis Kazaks, stādus viņi pārdod gan privātpersonām, gan organizācijām. Daudz pieprasījumu ir no zemniekiem. Saimniecības kopplatība ir 8 ha, 3 4 ha ir apstādīti ar meža stādāmo materiālu, bet 1 ha ir atvēlēts dekoratīvo augu stādiem. Baltezera stādaudzētavā katru gadu izaudzē 2,5 milj. priežu sējeņu un apmēram 30 000 lapegļu stādu. Priežu sējeņi tiek audzēti pēc pasūtījuma, bet lapegļu stādus vēl var pasūtīt stādaudzētavā.

Baltezera stādaudzētavā pārdod dekoratīvo augu stādus
1993.04.16 Diena
Sanita Upleja

 



Kokaudzētava "Baltezers" / 2006.g. vasara















 


Kokaudzētavas "Baltezers" vadītājs Varis Kazaks / 2010.g. 7.jūlijs




-

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru