ceturtdiena, 2017. gada 2. novembris

Poligona izveide



Vieta, kur mācīties drosmi
 2013.gada, 22. oktobris

„Nez vai šobrīd esošie mežu īpašnieki apzinās, ka viņu labklājības pamatā, iespējams, ir karavīru stādītie turpat 80 gadus vecie lietaskoki?” jautā Elita Pētersone, Ādažu Kultūras centra muzeja projekta vadītāja. Par to, vai poligons atradīsies Ādažu apkaimē, izrādās, savulaik izraisījusies interesanta domu apmaiņa starp Latvijas Republikas Saeimu un Kara resoru. Un tomēr – militārās mācības Ādažu poligonā norit jau 85.gadu. 
Pēc atbrīvošanas cīņu beigām – 1921. gadā Latvijas armija sāka dzīvot miera laika dzīvi: karavīriem būvēja jaunas ēkas, armiju apgādāja ar kaujas tehniku, bet karaskolās mūsu valstī un ārzemēs zinības apguva virsnieki.
Rīgas apriņķa Zemes komisijas lēmums par poligona izveidošanu Ādažu, Sējas, Bīriņu, Pabažu pagastu teritorijās / 1928.gads


Gaujas ( Ādažu ) poligona karte / 1934.gads


Būt vai nebūt poligonam Ādažos?
Laika gaitā radās nepieciešamība pēc teritorijas, kurā, netraucējot apkārtējos iedzīvotājus, armija varētu apmācīt jaunos puišus kara mākslā, kā arī izmēģināt tās rīcībā esošos tehniskos līdzekļus. 
Līdzšinējās armijas apmācību vietās Daugavpilī un Stopiņos, kuras izmantoja vēl no cariskās Krievijas laikiem, diemžēl nebija iespējams ērti apmācīt lielas karaspēka vienības vai veikt artilērijas taktiskās šaušanas vingrinājumus. Lielākajai daļai armijas apakšvienību Daugavpils artilērijas poligons bija par tālu, bet pie Rīgas esošā nelielā Stopiņu teritorija derēja vienīgi ieroču pārbaudei. 
Steidzīgi bija jārod risinājums – piemērota apmācību vieta valsts bruņotajiem spēkiem pēc iespējas tuvāk Rīgai. 
Par poligona izveidošanas aizsākumu var uzskatīt 1927.gadu,
kad Centrālā zemes ierīcības komisija, kas tobrīd valstī realizēja agrāro reformu, kara resoram Ādažu pagastā piešķīra teritoriju Gaujas labajā krastā, kuru pārsvarā veidoja smilšaini līdzenumi, kāpas un to ieplakas. 

Latvijas armijas Vidzemes artilērijas pulka virsnieki manevru laikā Lilastē / Artilērijas uguns koriģēšanas tornis poligonā /
 1937.gads

Sargāt lauksaimniecībai derīgo zemi?

Arhīvā saglabājusies gana interesanta sarakste starp Latvijas Republikas Saeimu un Kara resoru 1928.gadā. Saeimas komisija uzskatīja, ka no valsts un saimnieciskā viedokļa Ādažu apkaimē ierīkot poligonu nebūt prātīgi, jo šajā teritorijā ir daudz lauksaimnieciski izmantojamo zemju un ieteica „drīzāk vērību piegriezt Kalnciema, Tīreļpurva vai citiem nekultivēto zemju rajoniem mūsu valsts teritorijā”. Savukārt kara resors uzstāja, ka „meklēt piemērotu vietu ārpus Rīgas apkaimes kādā citā apriņķī, nav nozīmes, jo poligons nepieciešams tuvu Rīgai, lai neceltos lieki izdevumu, karaspēka daļas pārvadājot”. Pēdējais teikums vēstulē bija koši pasvītrots ar melnu tinti! 
Iekārotās teritorijas dabā ne reizi vien apskatīt ieradās gan idejas atbalstītāji, gan pretinieki. 

Latvijas armijas Vidzemes artilērijas pulka karavīri Jāņos Gaujas poligonā 
 1930. gadu otrā puse
Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
Vēl tikai kāds mazs sīkums – par valstiski svarīgo ideju bija jāinformē arī esošie zemes īpašnieki. 
Diemžēl arhīva dokumenti liecina, ka organizētās balsošanas rezultāti nebija gluži tādi, kā kara resors būtu vēlējies. Jo latviešu zemniekam ikviens savas zemes gabals bija svēts – savulaik ar sviedriem un asarām izpirkts no muižas. Ādažu zemniekiem no „Abzaļu”, „Zābaku”, „Lilavu”, „Lipstu”, „Niksdēlu”, „Boķu”, „Zaldavu”, „Kauliņu”, „Veckauliņu”, „Siguļu”, „Silzemnieku”, „Kaķu” mājām tomēr bija jāšķiras no saviem – savulaik tik skanīgu vietvārdu apzīmētajiem zemes gabaliem – „Baļķu mežs”, „Dzērves purvs”, „Rampas purvs”, „Puska”, „Uika”. 
Turpmāk tie būs 12 907,40 hektāru lielās poligona teritorijas sastāvdaļa.
Pļaušana un siena vākšana
 
1928.gada oktobrī poligona teritorija oficiāli tika nostiprināta zemesgrāmatā. Valsts godīgi izturējās pret zemniekiem, kuriem brīvprātīgi-piespiedu  kārtā bija jāšķiras no ierastajām ganību vietām un mežiem, un tuvāko desmit gadu laikā tās apmainīja pret brīvajām platībām Ādažu pagasta robežās. 
Bet, kamēr vēl tas nebija noticis, zemnieki varēja veikt „pļaušanu un siena vākšanu triju nedēļu laikā starp 25.jūniju un 25.septembri. Pēc pļavu nopļaušanas karaspēka daļām atļauts pa zemes gabalu braukt un staigāt. Satiksmei ar zemes gabalu īpašnieks var lietot tikai tos ceļus, kurus norāda poligona pārzinis.” („Valdības Vēstnesis”, 1936.gada 7.jūlijs)


5.Vidzemes artilērijas pulka kareivju koris pulka gada svētkos Gaujas poligonā. Diriģē virsleitnants Skujiņš / 1939. gada 19 jūlijs

Dažādu divīziju karavīri Ādažos
Vasaras mēnešos poligonā, toreiz sauktā arī par Gaujas poligonu vai Lilastes poligonu (20.gs 20.-30.gados Ādažu pagasta teritorija bija krietni lielāka, ietilpa arī Lilaste un zināma jūras teritorijas daļa – autores piezīme), pārsvarā uzturējās Rīgas garnizona karaspēka vienības, tostarp smagās artilērijas pulks un Vidzemes artilērijas pulks, taču nereti mācībās ieradās arī citu Latvijas divīziju karavīri. 
Karavīri stāda kociņus
Interesanti, ka blakus saviem ikdienas pienākumiem karavīri cītīgi apmežoja izcirtumus un lauksaimniecībai nepiemērotās zemes poligona apkārtnē. 
20.gadsimta 30.gados te iestādīja vairākus tūkstošus visdažādāko koku – liepu, bērzu, kļavu.
Karavīri paši apkārtnē sameklēja piemērotus stādus, izraka, atveda, iestādīja, samēsloja, un no jauna piesēja iepriekšējo gadu stādītos kociņus. Runājot arhīva dokumentu „valodā” – „gan militārā, gan izdaiļošanas nolūkā”. 
Nez vai šobrīd esošie mežu īpašnieki apzinās, ka viņu labklājības pamatā, iespējams, ir karavīru stādītie turpat 80 gadus vecie lietaskoki? 


Latvijas armijas Vidzemes artilērijas pulka karavīri
 1937.g. 19. jūlijs
Poligons – PSRS laikā
No 20.gadsimta 40.gadu vidus līdz 1953.gadam poligonu izmantoja PSRS Bruņoto spēku 43.gvardes latviešu sarkano strēlnieku divīzija. 
No 1953. līdz 1969.gadam poligonā uzturējās padomju armijas 24.tanku divīzija (divi tanku pulki, strēlnieku pulks un artilērijas bataljons). No 1969. līdz 1993.gadam poligona teritorijā izvietojās motorizēto strēlnieku brigāde, kā arī laikā no 1969. līdz 1985./1986.gadam – viens ķīmiskās aizsardzības bataljons.
Vairāk kā seši gadi (no 1992. līdz 1998.gadam) bija nepieciešami padomju karaspēka daļām, lai aizietu no Latvijas teritorijas.  Krievijas Federācijas Bruņotajiem spēkiem piederošā Ādažu bāze un poligons Latvijas aizsardzības spēku rīcībā tika nodoti tikai 1994. gada vasarā.
Šobrīd Ādažos ir Baltijas valstīs lielākais militārais poligons.
Informācija sagatavota, izmantojot Latvijas Valsts Vēstures arhīva materiālus un Latvijas Kara muzeja foto materiālus.

*E.Pētersone, Ādažu Kultūras centra muzeja projekta vadītāja




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru