pirmdiena, 2018. gada 1. janvāris

Ādažu pils

Pils vizualizācija. Pēc oriģinālajiem plāniem un aprakstiem veidotā hipotēze par Ādažu pili. Mākslinieks J.Nikifs



Lūk, kāda varēja izskatīties senā Ādažu pils, ko uzcēla 13.,14.gs. mijā un kas bija viens no nozīmīgākajiem Livonijas ordeņa atbalsta punktiem uz galvenā Vidzemes ceļa Rīgas pievārtē turpat 350 gadu garumā.


Ādažu pagasts pēc 1866.gada Baltijas pagastu likuma pieņemšanas izveidojās uz Neiermīles draudzes novada bāzes (draudzes novadi bija vēsturiskas administratīvas vienības Latvijas teritorijā no 13. līdz 19. gadsimtam).


Senā Ādažu pils
Elita Pētersone, “Ādažu Vēstis” 26. marts
 
Mūra piļu celtniecība agrajos viduslaikos nebūt nebija tik bieža parādība – Ziemeļeiropā lielais mūra celtniecības laikmets sākās tikai 15. un pat 16. gadsimtā. Ādažu pili Livonijas ordenis kā mūra nocietinājumu uzcēla jau 13.,14. gs. mijā.
Šo faktu var uzskatīt par gana nozīmīgu notikumu piļu celtniecības vēsturē, jo princips – mērķis attaisno līdzekļus – bija izšķirošais, lai šai purvainajā zemes pleķī uzslietu tik spēcīgu mūra nocietinājumu. Ādažu pils izvietojās stratēģiski izcilā vietā un bija viens no nozīmīgākajiem Livonijas ordeņa atbalsta punktiem uz galvenā Vidzemes ceļa Rīgas pievārtē turpat 350 gadu garumā.



Ādažu pils priekšvēstnesis – dzirnavas

Pirms vairāk nekā 700 gadiem, vietā, kuras teritoriju vairs tikai vēstures grāmatas dēvē par Ādažiem, Livonijas ordenis, lai sargātu pieeju Rīgai, uzcēla kādas dzirnavas. Tās nebija parastas dzirnavas, bet spēcīgs nocietinājums vietā starp trīs ezeriem - Juglas, Ķīšezeru un Baltezeru, lai kontrolētu uz Rīgu ejošo ceļu, kas šķērsoja no Baltezera iztekošo Nabas (Rivulus Naba) upīti. Karojošo mūku brālība savai būvei deva vārdu – Jaunās dzirnavas1 (Neiermīles dzirnavas, no vācu val. – Neuer-Mühlen, Novum Molendium u.c.).

Dzirnavas bija priekšvēstnesis vēlākajam nocietinājumam – Ādažu pilij. Nosaukums "Jaunās dzirnavas" radās, būvi pretstatot ordeņa uzceltajām dzirnavām Mīlgrāvī, kurās no 1266.gada saimniekoja cisterciešu mūki, veicinot lauksaimniecības ražojumu un jauno tehnoloģiju ieviešanu plašākā apkaimē. Laikmets agrajos viduslaikos nebija drošs, tā iemesla dēļ dzirnavas parasti tika nocietinātas. Neiermīli ordeņa brāļi radīja apvidū ar dabiskiem ūdensšķēršļiem, tomēr drošības nolūkos mākslīgi tika uzpludināts dzirnavu ezers, no kura nepieciešamības gadījumā, darbinot mehānismus, varēja iegūt papildu ūdens resursus un pasargātu dzirnavas no nevēlamiem iebrucējiem.

Dzirnavas un pils – viens no nozīmīgākajiem ordeņa atbalsta punktiem

Iespējams, Neiermīles dzirnavās sākotnēji arī dominēja labības pārstrāde, tomēr, laikiem mainoties, kad pretējā upītes krastā tika uzcelta pils, ordeņa nocietinājuma saimnieciskā darbība paplašinājās. Mūros dzīvojošajiem bija nepieciešams ne tikai uzturs, bet arī ikdienai nepieciešamas lietas. Apkārtnē veidojās apdzīvotība - ieradās ļaudis, kuru ikdiena bija saistīta ar amatniecību vai tirdzniecību, te sāka dzīvot cilvēki, kas pārraudzīja vai apsargāja pils saimniecību, nodarbojās ar slimnieku kopšanu vai veica citus darbus. Dzirnavas un pils (Schloss Neuer-Mühlen) izvietojās stratēģiski izcilā vietā un bija viens no nozīmīgākajiem ordeņa atbalsta punktiem uz galvenā Vidzemes ceļa Rīgas pievārtē turpat 350 gadu garumā.

Ordeņbrāļi veido mūra piļu tīklu

Ordeņvalsts Livonijā kā patstāvīga vienība Livonijas valstu savienībā pastāvēja no 13.gs. sākuma līdz 16.gs. vidum, un tagadējā Ādažu novada teritorija ietilpa tās sastāvā. Līdz ar ordeņvalsts rašanos, savai pārvaldei un aizsardzībai ordeņa brāļi sāka veidot mūra piļu tīklu. Mūra piļu celtniecība agrajos viduslaikos nebūt nebija tik bieža parādība - Ziemeļeiropā lielais mūra celtniecības laikmets sākās tikai 15. un pat 16.gadsimtā. Ādažu pili2 Livonijas ordenis kā mūra nocietinājumu uzcēla jau 13./14.gadsimta mijā. Šo faktu var uzskatīt par gana nozīmīgu notikumu piļu celtniecības vēsturē, jo princips – mērķis attaisno līdzekļus bija izšķirošais, lai šai purvainajā zemes pleķī uzslietu tik spēcīgu mūra nocietinājumu. Latvija laika posmā no 12. -15.gs. tika pārklāta ar piļu tīklu, kas bija viens no blīvākajiem Eiropā.

Ādažu, Salaspils un Ropažu pilis

Šis bija laikmets, kad visi karoja pret visiem, un, notikumus aprakstot, hronisti deldēja savus spalvas kātus. Viduslaikos katru pilsētu uzskatīja par progresa nesēju, un arī Rīga bija tai skaitā. Lai arī rīdziniekiem ik pa kārtai nācās atzīt te arhibīskapa, te –ordeņa varu, pilsēta kļuva aizvien patstāvīgāka. Livonijas ordenis bija pielicis visas pūles, lai uzceltu trīs pilis – Ādažu, Salaspils un Ropažu, izveidojot ielenkuma loku Rīgai. Ādažu pils šajā darījumā ordenim kalpoja kā atslēga tirdzniecības ceļam no Igaunijas puses.

Arhibīskapu Johanu III iesloga Ādažu pilī

Hronisti Ādažu pili apraksta brīdī, kad notiek nenovēršamais – sadursmes starp abiem galvenajiem sāncenšiem – Ordeni un Rīgas pilsētu savienībā ar arhibīskapu. Pirmo reizi Ādažu pils minēta Livonijas dokumentu grāmatā (Livonisches Urkundenbuch) 1.sējuma dokumentos, kad 1297. gadā rīdzinieki cīņai ar paliem un ledu bija uzbūvējuši aizsargvalni un tiltu, bet Ordenis to nojauc. Rīdzinieki protestē. Ordeņa karaspēks arestē arhibīskapu Johanu III un iesloga Ādažu pilī pie maizes un ūdens. Tai pat Livonijas dokumentu grāmatā norādīts, ka Ordenis "te izvietojis daudz jaunu ieroču, savā pilī, kas atrodas pie Jaunajām dzirnavām''. Ja tik nemierīgos kara laikos var pilī turēt gūstā pašu arhibīskapu, tas liek domāt, ka Ādažu pils varētu būt uzcelta vēl pirms 1297.gada, jo nocietinātu mūra pili ātrā laikā nav iespējams uzbūvēt.

Bīskaps kaujā pret ordeni

Arhibīskapa gūsta iemeslu Ādažu pilī skaidrojis arī hronists Baltazars Rusovs. Sāncensībā ar ordeni Rīgas galvenajam bīskapam bij galvā radies viltīgs plāns – viņš uzrunājis rīdzinieku karapulkiem piebiedroties "nekristīgos leišus". Šim laikmetam diemžēl bija raksturīgi arī nebeidzami vietējo tautu savstarpējie kari, arī griba sadarboties un dalīties varā ar svešiniekiem, ja vien tas palīdzēja atriebties savam ienaidniekam.

"Nav tāda likuma, kas aizliegtu kristietim pacelt zobenu", sludināja bīskaps un kopā ar lietuviešiem kauju pret ordeni vinnēja, pat pamanījās ordeņa priekšnieku mestru Bruno cīņā nokaut. Par šo notikumu paliek vēstījums Livonijas hronikā: "...Uzvaras prieka pārņemti, bīskapa ļaudis un Rīgas pilsoņi tapa ļoti pārdroši, ka aplenca ordeņa pili Ādažus, bet tika atsisti. Šeit galu dabūja ap 400 rīdzinieku un daudzi noslīka. Tas bija 1298.gadā".

Kara nometnes Ādažu pilī

Turpat trīs simtu gadu garumā Rīgas pilsēta nemitīgi tiecās pēc savas patstāvības, bet ordenis to nevēlējās pieļaut. 15. gadsimtā ordeņa karaspēks bija ierīkojis kara nometnes visās apkārtnes pilīs - Ropažos, Salaspilī, Daugavgrīvā un Ādažos, bloķējot jebkuru sauszemes un ūdens ceļu Rīgas virzienā. Karos Rīgas pilsēta ordenim zaudēja.





J.P.Šilinga 1878. gada pētījumā par Ādažu pili publicēts Jirgena Helmsa (1603-1655) hronikas zīmējums, kuru vēstures pētnieki uzskata par autora fantāziju. Pamatojum: viduslaiku pils bez dziļa grāvja nav iedomājama, arī torņu un vārtu izvietojums neatbilst īstenībai.



Ādažu pilī uzturas ordeņa mestri
Vēstures dokumenti rāda, ka 15.gadsimtā Ādažu pilī dzīvojis pils novada pārvaldītājs – fogts un ik pa laikam uzturējušies ordeņa mestri, noturētas landtāga sanāksmes. Abi priekšpēdējie ordeņa priekšnieki - mestrs Brigeneiss 1547.gadā un mestrs Firstenbergs 1557.gadā ilgāku laiku rezidēja (uzturējās veicot dienesta pienākumus) Ādažu pilī un no tās devās uz sarunām ar Rīgas pilsētu, lai slēgtu miera līgumus starp diviem mūžīgajiem strīdniekiem.

1560. gadā Ordenim – šai lielākajai Livonijas valstij, pienāca beigu gals – palikuši vairs četri pārvaldāmie apgabali un 300 jātnieku karaspēks. Cenzdamies vēl pēdējā brīdī iegūt līdzekļus karam, pēdējais ordeņmestrs piešķir dažādām noderīgām personām apmaiņā pret naudu lielus zemes gabalus. Tā brīvkungs Heinrihs fon Dona saņēma Ādažus, Ropažus, Jūdažus, Allažus, Garkalni kopā ar 100 zemnieku sētām. Ādažus gan pirms tam Gothards Ketlers vēl paspēja izdevīgi ieķīlāt Fromholdam Tīzenhauzenam. Vēlāk ne poļu, ne zviedru vara neatzina šo Livonijas pastāvēšanas pēdējās dienās piešķirto īpašumu likumību.

Īpašnieki

Pirmais Ādažu pils īpašnieks Heinrihs fon Dona bija burggrāfs un pilsētas komandants, Polijas karaļa Sigismunda Augusta mīlulis. Dona gan vēlāk krita karā ar zviedriem un ar lielu godu tika apglabāts Rīgā, Doma baznīcā. Iespējams, viņš pie Ādažu pils tika, pateicoties pēdējam ordeņa mestram Gothardam Ketleram, kurš, atbrīvojot savus ordeņa bruņiniekus no dotā zvēresta un nododot ordeņa mestra regālijas, paspēja no jaunās varas pretī saņemt Kurzemes hercoga kroni.


Pēc H.Donas nāves Ādažu pils nonāca zviedru rokās. Starp citu, poļu-zviedru kara laikā Ādažu pils esot turējusies pretī zviedriem visilgāk. Gustavs Ādolfs pili uzdāvināja Hansam Vahtemistram. Par Ādažu pils muižas (jo pils šai laikā jau ir nopostīta) īpašnieci 1710.gadā kļūst Rīgas pilsēta, bet jau 1722.gadā ar Pētera Pirmā pavēli Ādažu pils muiža nonāk Aleksandra Golovina īpašumā. Golovina sieva ir fon Donu dzimtas pēdējā atvase Katrīna Henriete, kurai ar Vidzemi sen vairs nebija nekādu sakaru, viņas tēvs bija holandiešu ģenerālis, bet vīrs – Krievijas sūtnis Holandē. Lai saņemtu Ādažus un Ropažus, viņiem bija jāsedz arī agrākais G.Ketlera parāds Tīzenhauzeniem.

Pārbūve

Par Ādažu pils ārējo izskatu var spriest tikai pēc diviem Stokholmas Karaliskajā Kara arhīvā (Kungl. Krigsarkivet) saglabātajiem, ar roku zīmētajiem 17.gadsimta pils plāniem. Viens no tiem rāda pils apkārtnes karti, otrs – Ādažu pili un ainavu skatā no putna lidojuma. Plānā pils attēlota uz salas, kuru apņēmusi no Baltezera iztecējusi Bērzupīte (agrāk saukta - Naba) un Juglas ezera līči. Izskatās, ka pils atradusies uz paugura ar nostāvinātām malām. Abi senie dokumenti ar roku zīmēti un izkrāsoti.

Atbilstoši laikmetu militārajām prasībām, Ādažu pils savā pastāvēšanas laikā piedzīvojusi arī nozīmīgas pārbūves.

Sākotnējais nocietinājums 13./14.gadsimta mijā bija kvadrātiskā mūra pils ar četriem korpusiem ap iekšējo pagalmu. Vēlāko gadsimtu zviedru kartes rāda, ka mērogs olektīs, neņemot vērā pils izvirzītos torņus, ir 65 līdz 70 olektis garumā un platumā, kas, pārrēķinot mūsu metriskajā sistēmā, varēja būt apmēram 40-45 metri. Galvenie vārti izvietojās ziemeļrietumu pusē. Pils ziemeļu stūrī, iespējams, atradies viens kvadrātisks tornis.



1297.gadā uz nelielās upītes, tā sauktā Bukulta strauta, starp Juglas ezeru un Ķīšezeru Livonijas ordenis uzcēla Jaunās dzirnavas - Neuermuhlen. Dažus gadus vēlāk iepretim dzirnavām slējās mūra pils. / 16.gs.zīmējums


Nozīmīgākā pārbūve minēta kādā 15.gadsimta beigu dokumentā par "celtniecības veicināšanu Ādažu pilī". Ja iepriekš pils iemītniekus no naidnieka sargāja ūdens piepildītie grāvji, kas apgrūtināja piekļuvi pilij, tad 15./16.gadsimta mijā nācās būtiski mainīt līdzšinējos aizsardzības paradumus - šaujamieroči attīstījās, savus posta darbus spējot nodarīt no krietna attāluma. Pasīvais ūdens aizsarggrāvis Ādažu pilī un lielgabalu šāviņa triecienspēks nu bija kļuvis nesavienojams, nocietinājums prasīja modernizāciju. Pēc uguns ieroču ieviešanas, arī būves augstumam vairs nebija agrākās aizsardzības nozīmes, jo, šāviņam izpostot sienas apakšdaļu, arī visaugstākie mūri sagruva.

Laikā, kad Livonijas drošību arvien vairāk sāka apdraudēt ārējie ienaidnieki no kaimiņvalstīm, Ādaži 15.gadsimtā tika pie diviem apaļiem lielgabalu torņiem – tie diagonāli izvietojās pretējos pils stūros un sargāja celtnes visas četras malas. Katrs tornis varēja būt ap 12-14 metru resnumā. Šādu torņu uzcelšana bija laikietilpīga un dārga, tāpēc tos izmantoja tikai svarīgiem nocietinājumiem, kas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ varēja tapt apdraudēti no vairākām debespusēm. Ādažu pils nocietinājumu būve bija vienas no smagākajām klaušām apkārtnes zemniekiem, simtiem klaušinieku te bija nodarbināti diendienā, lai rokām izraktu dziļos grāvjus un torņu pamatus.




Jau 1221.gadā starp Juglas ezeru un Ķīšezeru tika uzbērts dambis ceļam. Vēl šodien to izmantojam, lai nokļūtu Rīgā. Neuermuhlen, Aahof - Ādažu pils senie nosaukumi. / attēlā: karte 1691.gads


Noriets

Zviedru valdība 1624.-1625.gadā, veicot Arklu revīziju, vēlākām paaudzēm atsājusi spilgtu vēstījumu par pils norietu: "Ādažu pils bija skaists cietoksnis, diemžēl kara ļaudis to neskaitāmas reizes nodedzinājuši... pašreiz pilī ir tikai trīs veci velvēti kambari, kuros var dzīvot, un daži pagrabi, kurus var izmantot nepieciešamības gadījumā. Pie pils bijusi apmetne, tur šobrīd apdzīvoti vairāki krogi. Krodzinieki ir brīvi no jebkādām saistībām, viņi var savu alu kroģēt, tikai vasarā jāpalīdz sargāt dārzus un pļavas. ...1621.gadā, kad Rīga tika aplenkta, Ādažu pils ļaudis izsēja 30 pūrus rudzu, 20 pūrus miežu un 30 pūrus auzu. No sētā nekas netika novākts, jo visu izbradāja karavīri. Zemnieki nedeva nekādas nodevas, jo visi aizbēga uz Kurzemi".




400 gadus Ādažu pili un tai apkārt esošo pilsētu vairākkārtīgi noposta un atkal atjauno. Pēc krievu karaspēka posta 1656.gadā Ādažu pili vairs neatjauno.

Caram Aleksejam Mihailovičam uzbrūkot Rīgai, pienāca Ādažu pils pēdējās dienas. 1657. gada 29.septembris esot bijis mierīgs, aktīva karadarbība nav notikusi, vienīgi Rīgā pie apvāršņa tālumā bijušas redzamas liesmu mēles un dūmi. Tur degusi Ādažu pils. Dažus gadus vēlāk, Ādažiem garām braucis kāds ceļotājs, Brands vārdā, kurš atstājis rakstisku piezīmi -– biezu mūru ieskauts, gulēja milzīgs apaļš tornis ar nopostītu augšdaļu, viss, kas palicis pāri no kādreizējās godības, sic transit gloria mundi.

Ādažu pils pēc saviem aptuveni 357 pastāvēšanas gadiem vairs netika atjaunota. Laikā, kad Vidzeme ietilpa Zviedrijas sastāvā (no1629.-1721.gadam), zviedru armija 1706.gadā pils pārpalikumus uzspridzināja un akmeņus izmantoja Daugavgrīvas cietokšņa stiprināšanai, kā arī blakus esošās Bukultu muižas celtniecībai. Taču viena pils torņa drupas vēl bija saglabājušās 1798.gadā, tās savos klejojumos pa Latviju ieraudzījis un zīmējumā iemūžinājis apgaismības laikmeta darbinieks, mākslinieks un etnogrāfs Johans Kristofs Broce. Viņš arī minējis, ka drupas atrodas uz salas, kuru veido upīte, kas no Ķīšezera ietek Baltezerā un kuru kāds viņa laikabiedrs, topogrāfs, nosaucis par Bērzupi (agrāk 13.gs. upe saukta Naba, lībiešu vārds).




1783.g. J.K.Broces zīmētā  Neiermīles draudzes teritorijas karte. Te redzama arī senā pils vieta (pils jau sen kā nopostīta), bet drupām blakus atrodas Bukultu muižiņa, tāpēc pils drupas dēvē par Bukultu pils drupām.




Pamazām arī pēdējā torņa paliekas noplaka, tā akmeņi tika patērēti apkārtnes māju celtniecībai un pēdējie izmantoti muižas parka iekārtošanai 1840.gados.

Izskaņā

Juglas kanāla kreisajā krastā, netālu no tilta, bijušās padomju armijas bāzes teritorijā, blakus ūdenstornim, šodien varētu meklēt kādreizējā varenā nocietinājuma vietu. Diemžēl, pils vietai nekad nav ticis izteikts piedāvājums kļūt par kultūrvēsturisku objektu. Ādažu pils adrese 2017.gadā ir - Rīga, Jaunciema gatve 8.

Post scriptum

Interesanti, ka nosaukums "Neuermuhlen pagasts'' Ādažiem īslaicīgi atgriezās 1942.gadā vācu okupācijas laika oficiālajos dokumentos, šāds uzraksts rotāja arī vecā pagasta nama (šobrīd Gaujas iela 16) ieejas durvis. Savus īpašumus vācieši nespēja aizmirst arī pēc vairākiem simtiem gadu.

1 Kaut arī Indriķa hronika nepiemin Ādažus, ir droši, ka Alberts tos ir dibinājis. Daži vēstures pētnieki min 1204.gadu, kad uzceltas Neiermīles dzirnavas, diemžēl, dokumentāri to nav iespējams pamatot. Saglabājies, iespējams, pils zīmogs, uz kura rakstīts: Nimohlen 1204 O.M.)

2 Dažādos gadsimtos Ādažu pils vietu saukuši dažādos vārdos. Pats pirmais - Nimohlen dots 1204.gadā, tam seko – Novum Molendium (Jaunās Dzirnavas) - 1299.gadā.)


=========================================================


Neuermuhlen – Ādažu, jeb Bukultu pils

Vienīgais ceļš, kas pa sauszemi 13.gs. veda uz Rīgu no Vidzemes puses, veidoja tā saucamos pilsētas Ziemeļu vārtus. Smilšainais ceļš vijās cauri šaurai zemienei starp Juglas ezeru un Ķīšezeru. Šo ceļu sauca par Via magna (Lielais ceļš). Livonijas ordenis 1297.gadā uzcēla šeit ūdens dzirnavas un pili. Tā kā 1206.gadā mūki tagadējā milgrāvja rajonā jau bija ierīkojuši ūdens dzirnavas, tad šīs sāka saukt par Neuermuhlen (Jaunās dzirnavas). K. Lēvisa of Menāra grāmatā “Seno Livonijas piļu leksikons” ir minēts, ka pils celtniecība noritēja divās kārtās. Atrastajās liecībās ir konstatēts, ka pils ir bijusi kvadrāta formas ar četriem korpusiem apkārt iekšējam pagalmam un vārtiem ziemeļu rietumu pusē. Pils ir bijusi samērā liela. Ir pieņemts, ka pili papildus vēl apjoza vēl viens drošības mūris. Pēc šaujamieroču parādīšanās, pilij papildus tika izbūvēti vēl divi apaļi torņi, kas tika izvietoti pa dioganāli austrumu un rietumu stūros. Ziemeļu pusē bija kvadrātveidīgais tornis, kas apsargāja galveno ieeju.




Ir versija, ka 13.gs. beigās Livonijas bruņinieki pilī kādu laiku gūstā ir turējuši Rīgas arhibīskapu Johanu III fon Fets. Kā minēts Livonijas hronikā, Rīgas un lietuviešu apvienotais karaspēks cīnījās ar ordeņa karaspēku pie Turaidas un pieveica ordeņa karaspēku. Kaujā krita ordeņa maģistrs Bruno un 60 bruņinieki. Iedvesmoti pēc šīs uzvaras, apvienotais karaspēks 29.jūnijā nolēma uzbrukt Bukultu pilij, bet šeit viņi cieta lielu sagrāvi. Bojā gāja ap 400 cilvēku. Laika gaitā šajās vietās ir notikušas daudzas kaujas. 1334.gadā, kad lietuviešu karaspēki atkal uzbruka Bukultu pilij un tika atvairīti tie devās tālāk uz Siguldu, pa ceļam sirodami. 1482.gada 17.janvārī Rīdzinieku kavalērija postīja ordeņa laukus un pretī tiem stājās ordeņa bruņinieki aptuveni 500 – 600 cilvēki. Kauja notika pie Ādažiem. 1491.gadā notika izšķirošā kauja, kurā landmaršals Valters fon Pletenbergs pieveica Rīgas karaspēkus un vēlāk Valmierā nodiktēja miera līguma nosacījumus. Laika gaitā ap pili izveidojās arī neliels ciematiņš 20 – 30 mājas un baznīca. 1558.gadā Ivana Bargā armija nodedzināja dzirnavas un pili. 1586.gadā pili atjaunoja un šeit notika Livonijas bruņinieku sapulce. 1624.gadā zviedru revīzija Vidzemē konstatēja, ka pils ir nopostīta un nodedzināta kaujas par Rīgu laikā starp poļiem un zviedriem. Izmantojami bija palikuši tikai pagrabi. 1656.gadā tas arī tika iznīcināts. 1706.gadā šeit tika ierīkots mācību laukums. Zviedru grāfs Adams Levenhaupts gruvešus ļāva izmantot spridzināšanas treniņiem. Akmeņu pārpalikumi tika izmantoti Ādažu baznīcas remontam. Vēl 1798.gadā bija redzamas dažas torņu aprises. Dzirnavas pastāvēja ilgāk nekā pils. 1627.gadā tās nodedzināja poļi, bet tā tika atjaunota. 1894.gadā dzirnavas slēdza pēc vietējo zemnieku lūguma, jo dzirnavas nopludināja viņu laukus. Tad šeit tika ierīkota kokzāģētava, kas tika slēgta 1910.gadā, jo liela daļa tuvējo mežu bija izzāģēta. Pēc otrā pasaules kara šajā teritorijā izmitinājās padomju armija un šī vieta tika izpostīta pilnībā, jo nebija ierakstīta aizsargājamo objektu sarakstos.

*izmantotā literatūra: A.Plaudis „Dīvainā tēvzeme”, A.Caune I.Ose „Latvijas 12.gs.beigu – 17.gs. vācu pils leksikons”, I.Sterns „Latvijas vēsture 1290-1500”, Baltasras Rusovs „Livonijas hronika”.
 



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru