Dejotprieks <>

Jānis Ostrovskis

* * *

2. jūlijā Ādažos, Līgo laukumā plkst. 20.00 notiks deju lielkoncerts "Saule grieza zelta riņķi Gaujas loku pagalmā", kurā piedalīsies visi Ādažu Kultūras centra deju kolektīvi ("Sprigulis", "Sprigulītis", "Dzirksts", "Dēka", "Sānsolītis").

Lielkoncertā uzstāsies arī viesi – deju ansamblis "Pērkons" no Rīgas un deju kolektīvs "Sumunda" no Ogres novada, lai kopīgi svinētu vasaras vidu un dejā izdejotu Saules ceļu.

Deju koncerta noslēgumā plkst. 22.00 būs balle ar grupu "Lustīgais Blūmīzers" līdz pat plkst. 2.00 no rīta.

Koncerts tiek rīkots par godu Saulei un arī skaistajai upei Gaujai, lai atgādinātu, ka Gauja savus lokus met ne tikai Siguldā un Cēsīs, bet arī Ādažos.

"Reta ir tāda tautu deja, kurā dejotāji neizdejotu Saules simbolu – apli. Saule nes gaismu, dod prieku un dzīvību, un tikpat dzīvespriecīgs koncerts gaidāms arī Ādažos," stāsta Ādažu Kultūras centra pasākumu organizatore Elžbeta Bukovska.

Autors Apriņķis.lv

* NRA / 2.07.2016

06.05.2017

Santa Zirne, Dita Grīnberga, Evita Bondere, Zita Zirne, Jana Savicka, Ilva Vairoga, Linda Lancmane, Baiba Vēvere, Gunita Mieru un Kerija Vilcāne 

 Ādažu Kultūras centrs.

 

Ādažu «Sprigulītis» nosvinēja pusgadsimta jubileju

 

 

===

Līgo, Līgo ... <>

Līgo vakars 2010

Līgo vakars 2010

Pie Kultūras nama

 

Pēteris Balzāns

 

 no kreisās: Ieva Roze, Liāna Pumpure, Pēteris Balzāns

Cēsu Tautas teātris Līgo laukumā / 2003.g.

no kreisās: Maija Drunka, Anita Kleinberga

Šos nacionālos ieguvumus tomēr visai jūtami aptumšoja sīkais un padomju tautas nesatricināmās vienības apstākļos politiski neievērojamais fakts, ka Maskavas vietvaldis Rīgā, Arvīds Janovičs Pelše, pēc Berklava buržuāziski nacionālistiskās kliķes drausmo ļaundarību atmaskošanas bija aizliedzis svinēt pļēgurīgos pagānu svētkus Jāņus. Miliči Jūrmalā centās izspārdīt Jāņu ugunsgrēkus, kamēr neapzinīgās, no pagātnes sārņiem līdz galam vaļā netikušās masas nebēdnīgi dziedāja:

Beidzot atmaskota tika
Veco Jāņu romantika.
Izrādās, ka mūsu senči
Bija dzērāji un plenči.

Vēstures zinātņu kandidāts, Mākslas akadēmijas docents Cielavs, 1961. gada jūnija sākumā «Cīņas» redakcijai pat iesniedza dziļi zinisku rakstu, kur aprādīja, ka Jāņu svinēšana ne vien pazemina komūnisma cēlāju darba ražīgumu (alus dzeršanas ļaundabīgās sekas), bet šī kaitnieciskā dzēriena ražošanai tiek patērēts arī vērtīgs produkts – mieži, kas nepieciešami cūkkopības plānveidīgai attīstībai komūnistiskās sabiedrības tiešas uzcelsmes etapā. «Cīņas» tā laika redaktors, kādreizējais Valkas LSDSP domnieka dēls Ilmārs Īverts šo vērtīgo, zinātniskām atziņām pārbagāto rakstu lika nolasīt redakcijas partijas sapulcē. LKP publicistiskā rupora darboņi to noklausījās ar drūmu klusēšanu. Raksts tā arī neieraudzīja dienas gaismu.

Miežu izniekošanas apkaŗotājs, vēstures zinātņu kandidāts Cielavs bija nokļuvis morālā izolācijā. Taisnību sakot, tikpat neapskaužamā stāvoklī atradās arī šī cūkkopības aizgādņa idejiskais iedvesmotājs Arvīds Pelše. Pat Latvijas KGB un, šķiet, arī šīs «partijai mūžam uzticamās» organizācijas Maskavas Centra uztverē Jāņu aizliegums tika uzskatīts par veltu, nelietīgu «letiņu nacionālā kaķīša» raustīšanu aiz astes. Ar KGB majora Bernharda Borga svētību arī skaudrajā 1961. gadā «Dzimtenes Balss» spēja izdot savu «Līgo» numuru.

Ugunskuru izspārdīšanu tas, protams, netraucēja, jo kultūras sakaru avīzīte taču iznāca dziļā padomju «pagrīdē».

*Imants Lešinskis. Kalpības gadi

🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼

Būvē augstāko jāņuguni
Sarma Kočāne

Augsta jāņuguns aicina līgotājus, bet ugunskurs tos sasilda, uzskata Jānis Abzalons. «Ideja par jāņuguni tornī faktiski nav mana. To man izstāstīja draugs Juris, ar kuru kopā kādreiz strādājām Ādažos. Tā ugunis kādreiz kurinātas Ventspils un Rojas pusē sievas sakrāva augstus ugunskurus, lai vīri redz ceļu no jūras uz mājām. Kad atbraukuši krastā, viņus gaidījusi arī uguns uz zemes, kur sasildīties,» stāsta J.Abzalons. Apjomīgas Jāņu svinēšanas rīkojis jau viņa tēvs, un Jānis Abzalons cer, ka šo tradīciju turpinās arī viņa dēls Jānis. «Mani tēvs mācīja dēls, nekad nedzer uz bēdām, dzer tikai uz priekiem!» Tā es arī darīju, pat pamatīgi. Nu gan esmu secinājis, ka dzeršana neatmaksājas,» spriež saimnieks. Taču tiem līgotājiem, kurus viņa mājās Turaidas Zītaros kopā aicinās augstā jāņuguns, būs pilnīgi brīva izvēle dzert, nedzert, dejot, nedejot —, saimniekam rūp, lai viņa viesi justos labi. Augstā jāņuguns Zītaros tiek celta jau sešpadsmito gadu. «Tagad es to uzceļu jau nedēļu pirms Jāņiem, lai viss būtu laikus gatavs. Tas tomēr ir darbietilpīgs process. Man kādreiz ir gadījies tā, ka līgotāji jau klāt, es saņemu savus ozolu vainagus, bet tornis vēl nav gatavs, pats vēl stāvu augšā uz trepēm. Tas nekur neder. Viss jāizdara laikus. Priekšjāņu dienas jau tā ir ļoti aizņemtas gan ar produktu un alus sagādi, tad vēl jēru kaušana un viss pārējais.» Parasti augstās jāņuguns celšanai ierēķināta viena diena, taču šogad saimnieks spriež, ka ar vienu dienu vien laikam nepietiks pārāk apjomīgs ir iecerētais projekts.

Inženieris Jānis Abzalons stāsta, kā ugunis tornī
kādreiz kurinātas Ventspils un Rojas pusē,
 lai vīri redz ceļu no jūras uz mājām. 

Uzcelt mucu staba galā —tā ir ļoti sarežģīta lieta. Vajag ne tikai izdomāt, kā to nostiprināt, bet arī ar ko piepildīt, lai ilgi degtu. Mūsu augstās jāņugunis parasti beidz degt ap desmitiem no rīta. Visu nakti gaišs kā dienā! Mēs parasti filmējam jāņošanu ar videokameru. Var filmēt, cikos grib, ir gaišs, tā inženieris Jānis Abzalons. Torņa uzcelšana, lai gan smaga un darbietilpīga, nav īpaši sarežģīta. Turklāt nav jau obligāti jāņugunij jāizlieto 12 steri priedes vai bērza malkas. Torni var taisīt mazāku un arī no citas malkas, piemēram, alkšņu. Zemē tiek ieraktas četras kārtis vēlamajā garumā izvēlētā laukuma visos stūros. Tad ap šīm kārtim pamīšus tiek krauti attiecīga garuma baļķīši» kā tas redzams attēlos. Torņa stūros apaļkokus nosien ar drātīm. Torņa vidus tiek aizpildīts ar tievākiem vai resnākiem bluķiem un pagalēm. «Galvenais jau ir, cik blīvi malku nokrauj. Jo blīvāk; jo lēnāk un ilgāk degs. Jo augstāk tornis nāk, jo grūtāk, jo tad jau vajag trepes. Mēs parasti strādājam ar divām trepēm mazākās,torņa iekšpusē, lielākās ārpusē. Visi bluķēni jau tāpat vien ar rokām jāuznes augšā. Viens pienes, viens ceļ augšā un viens krauj. Pirms aizdedzina, pašā galā uzliekam vienu kurvi ar sveķiem. Tad deg pamazām visu nakti līdz pat zemei. Visu, kas paliek pāri, kraujam zemes ugunskurā pie tā līgotāji iet sildīties, tam lec pāri. Arī zemes ugunskurs jānokrauj ļoti blīvi, lai ilgi deg. Parasti jau visu tikai samet juku jukām, sevišķi jau tad, kad pirmais krāvums sāk izdegt. Tas nekam neder!» stāsta meistars. Tepat Turaidā esmu dzimis un audzis. Tur, kur tagad zirgu noma. Mana māte tur strādāja. Šo māju mēs ar brāli sākām celt piecdesmito gadu beigās. Visu paši darījām. Tad es aizgāju armijā, taču tepat vien atgriezos. Tagad skatos visapkārt no šejienes vairs nevaru aiziet. Kas tad notiks, piemēram, ar ozoliem uz manas zemes? Te taču ir īsta Latvijas ainava—ar kalniem un pakalniem, ar laukiem, mežiem un atsevišķiem kokiem. Kad strādāju Ādažos, man tur bija dzīvoklis, arī Rīgā man ir dzīvoklis. Taču tas nav tas, domā Zītaru saimnieks. 

Turaidas Zītaros jāņuguns pērngad
gaiši dega visu  nakti
un vēl līdz pat desmitiem no rīta.

Saimniecībai ir savs aitu ganāmpulks, ir nūtrijas un vistas. Aitu ganāmpulka lepnums ir teķis Fredis. Saimnieks saka—auns sverot 120 kilogramu. «Vienu rītu nāku uz kūti un skatos šis stāv ārpusē. Es nesaprotu kā viņš varēja iziet? Izrādās izgāzis kūts sienu!» atceras saimnieks. Jāņu vakaram jau noskatīts jērs, jo bez tradicionālā šašlika Zītaros līgotājiem tiek piedāvāts arī vesels cepts jērs. Iepriekš tas tiek īpaši sagatavots, un pats cepšanas process ilgst sešas stundas. «Tad viņš ir mīksts kā plūmīte!» reklamē saimnieks. Līgošanas vietā atrodas ne tikai augstā un zemā uguns un krāsns jēra un šašlika cepšanai, bet arī vieta muzikantiem, danču placis, no priežu kārtīm celts vigvams jeb, latviski runājot, slietenis, kurā pie galda mierīgi varot sasēsties divdesmit vīru. Katrs līgotājs var apmesties tur, kur jūtas visērtāk. «Tieši septiņos mēs paceļam karogu, tad, pēc jēra apēšanas, es aizkuru uguni. To es vienmēr daru pats! Pēc tam tiek taisīta viena liela kopbilde,» stāsta Jānis Abzalons. Līdz šim kopbildes vienmēr fotografējis fotomeistars Andris Štamguts. Šogad viņš pirmo gadu vairs nebūs līgotāju pulkā. «Līgotājus es parasti sagaidu ar cepuri galvā. Citādi man ne reizi vien deguns saskrāpēts, bail, ka nenorauj kādreiz ausi. Visi cenšas uzbāzt vainagus man galvā un nemaz nepamēra, vai ies vai ne,» žēlojas Jānis Abzalons. Inženiera Abzalona celtās ēkas Rīgas rajonā diezin vai kāds vairs varēs saskaitīt «Tagad man ir piecdesmit divi gadi, nu es vairs neesmu vajadzīgs—visur saka: par vecu! Taču es lūgties nevienu neeju. Man ir sava brigāde, cērtam mežus. Ja vajag, braukājam pa visu Latviju. Tā arī dzīvoju. Katru gadu savu vārdadienu svinu šajā vietā, bet dzimšanas dienu pie Gūtmaņalas. Tā tepat vien ir, nepilnu kilometru aiz manas mājas. Kur ir vēl otra tik skaista vieta?» saka Jānis Abzalons.

Inženieris Jānis Abzalons nu jau sešpadsmito gadu Turaidas Zītaros būvē savdabīgu torni, kam jādeg augu Jāņunakti un vēl pat nākamajā rītā. Šogad celtniecības darbus vada viņa dēls Jānis Abzalons, juniors, un uguns iecerēta sevišķi iespaidīga - tornis būs astoņus metrus augsts un pie pamata 1,5x1,5 metrus plats, tādēļ tas jau sākts būvēt dažas dienas iepriekš. Jānis, seniors, lēš, ka šādam tornim iziet vismaz 12 steri malkas. Iespējams, šajos Jāņos tā būs augstākā jāņuguns Latvijā.

Būvē augstāko jāņuguni
1996.06.21 Diena
Sarma Kočāne

🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼

SAULGRIEŽU LAIKĀ

Visa aizvadītā nedēļa Padomju Latvijā pagāja Līgo svētku noskaņā. Līgo dziesmas skandēja radio un televīzija. Jāņabērni izmēģināja balsis visās malās. Īsts vasaras saulgriežu laiks iestājās nedēļas nogalē, kad pēc spiedīgi karstajām dienam, kā jau parasti Jāņos, nolija ražens lietus. Pat Rīgas centrs pārvērtās par zāļu laukumu. Ozolu zariem un vainagiem rotātas automašīnas un vilcieni rīdziniekus aizveda uz tuvākiem un tālākiem laukiem. Divas dienas pie Daugavas un Gaujas, jūras krastā un katrā augstākā pakalnā skanēja līgo, bet svētdienas vakarā visur dega jāņugunis. Šai lielajā līgotāju pulkā laikam gan vispacilātākais noskaņojums bija tiem tautiešiem, kas pirmo reizi pēc kara beigām atkal līgoja savā dzimtenē. Daudzi ASV un Kanādas latvieši svētkus sagaidīja kopā ar tuviniekiem Rīgas apkārtnē. Liela grupa izbrauca uz Rīgas rajona Ādažu kopsaimniecību, kur tālos ciemiņus bija ielūgusi kolhoza valde. Jāņu siers, putojošais miestiņš un skanīgais līgo pie ugunskura, kas dega uz plosta ezera vidū, izraisīja ciemiņiem tādu saviļņojumu, ka vienam otram bija jānorauš prieka asara. Sajās dienās tautiešiem no ārzemēm bija daudz interesantu izbraukumu. To vidū it sevišķi atmiņā palicis brauciens pie Saulkrastu zvejniekiem, ekskursija uz Siguldu un Turaidu, Brīvdabas muzeju, kā arī Raiņa un Brāļu kapu apmeklējums. 

 

Līgo vakarā pie Gaujas. ASV un Kanādas latviešus sirsnīgi sagaida Jāņutēvs.

SAULGRIEŽU LAIKĀ
1968.06.28 Dzimtenes Balss
K. BROKS

🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼

Gan darbu padarīsim, Gan Jāņus nolīgosim!

Saimniecībā «Ādaži» pilnā sparā gatavo sienu

Saimniecībā «Ādaži» pilnā sparā gatavo sienu (attēlā). Pirmdien šeit sāka strādāt zāles pārstrādes agregāti. Laisti darbā 20 traktori un 6 pašgājēji zāles savācēji. Vālo ar VDR iepirktām mašīnām. Viss siens tiek presēts. Sagatavots pāri par 120 tonnām sausā siena. «Centrā» visas platības jau novāktas. Darbs turpinās Garkalnes un Mangaļu iecirknī. Agra Eversa vadītā kompleksi tehniskā vienība ir novākusi 34% no pļavu kopējās platības. Pagājušajā nedēļā sagatavotas _42 tonnas sausā un 726 tonnas skābsiena. Gaidāmajai labības pļaujai «Ādažos» jau gatavi. Ir kārtībā visi 13 kombaini, sešus no tiem var laist tīrumā,  jebkurā brīdī. 

Gan darbu padarīsim, Gan Jāņus nolīgosim!

1979.06.23 Darba Balss (Rīgas rajons)

Rimšāns, J.

🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼

 

===