Karuselis Mālpilī
Pie kases drūzmējas jauni un vēl jaunāki Mālpils pilsoņi. Dalībnieki ar akreditācijas kartēm mazliet nervozi un mazliet lepni šaudās gar aparatūru un instrumentiem. Tūlīt notikumus sāks fiksēt magnetofona auss, tūlīt sāks griezties sesto «Mālpils ritmu» karuselis. Kas ir «Mālpils ritmi»! Mūzikas festivāls, kurā atšķirībā no Sanremo un Jūrmalas piedalās tikai un vienīgi skolēni, kā arī tehnikumu audzēkņi, spēlējot un dziedot visdažādākā stila instrumentālos un vokāli instrumentālos ansambļos. Arī šī festivāla organizators ir skola. Mālpils vidusskola. Pirmie «Ritmi» 1983. gadā bija krietni pieticīgāki un klusāki, bet tādēļ nav mazāka to vēsturiskā nozīme. Festivāls, Izturējis šādiem pasākumiem mazāk labvēlīgus gadus, tagad skan arvien plašāk. Saglabāts tiek pamatprincips: «Mālpils ritmus» atbalsta pedagogi, visu laiku to darīja arī bijušais skolas direktors Pāvels Jakovļevs un skolas partijas organizācijas sekretāre Ināra Bakmane, bet to dvēsele, galvenais vadonis ir Atis Priedītis. (Atis Priedītis, «Mālpils ritmu» populārākā persona, savulaik beidzis LVU Fizikas un matemātikas fakultāti, strādājis par pedagogu un allaž interesējies par mūziku, nonācis pie secinājuma, ka jāmācās vēl, un 1982. gadā neklātienē beidzis kultūras darbinieku tehnikumu. Kopš tā laika vada agrofirmas «Mālpils» tehnikuma rokgrupu un Mālpils kultūras nama vokāli instrumentālo ansambli.) Par viesu uzņemšanu, viņu labsajūtu un tādu atmosfēru, lai jebkurš ansamblis te gribētu atbraukt vēlreiz, gādā skolēni. Galvenokārt vecākās klases, bet pamazām iesaistās arī mazie, kuri jau pēc pāris gadiem būs «Ritmu» saimnieki. Aiziet! Uz skatuves lauku kapela no Jelgavas. Par to Kaspars Ozoliņš vēlāk teiks: — Jelgavas kapela parādīja mums to jauno strāvu, kura noteikti nāks un nomainīs elektronisko troksni. (Kaspars Ozoliņš — Bulduru sovhoztehnikuma VIA vadītājs, pats darbojas ansamblī «Marana».)
Ikvienas grupas uzstāšanos noslēdz ekspresintervija turpat uz skatuves, kuru vada Una un Lauris. Nereti asprātīga atbilde gūst tikpat skaļas ovācijas kā veiksmīgs dziesmas izpildījums vai vismaz liela vēlēšanās tikt galā ar sarežģītu skaņdarbu. Jā, pagaidām vēlēšanās. Nebūtu nopietni no iesācējiem gaidīt virtuozu instrumenta spēli vai profesionālu vokālo sniegumu. «Mālpils ritmu» mērķis ir parādīt, ko brīvos vakaros dara vidusskolēni, nākamie melioratori, nākamie dārzkopji. Un tomēr — varbūt kāds no viņiem reiz spēlēs grupās «Pērkons», «Opus», «Marana» ... Kas tuvāks Mālpils publikai! Nu, protams, metāls! Un piecsimt pāru plaukstu to apliecina, emocijas nevaldot, kad pār skatuvi un zāli pārlaižas «Challenger» Priekuļu sovhoztehnikuma VIA interpretācijā. Saksofonistu ansamblis no Bauskas rajona — tuvāki klasikai. Bet vai tāpēc viņiem šeit būtu sliktāk jājūtas! — No kā sastāv saksofons! — No metāla, protams! Varbūt dažbrīd emocijas pārlieku satricina agrofirmas «Mālpils» jauno zāli! (Pavasarī tika nodots ekspluatācijā 10 gadus būvētais kultūras nams ar daudzām un dažādām telpām pulciņu nodarbībām, ar koncertzāli un deju zāli. Protams, «Mālpils ritmiem» šaurās skolas zālītes vietā tika atvēlētas jaunās, plašās telpas.) Skolotāju bažīgie skatieni uz pēdējām solu rindām, kurās, kā jau allaž sasēdušies ne tie klusākie un mierīgākie, nemana nekā krimināla: kājas uz grīdas, nevis uz soliem, neviena, kas grasītos trakā skrējienā ieņemt skatuvi. Starp citu, zālē nav neviena uniformētā varas pārstāvja, ne arī kārtības sargu bargām sejām, toties deviņdesmit procenti publikas — «nevaldāmie tīņi». Tas ir viņu festivāls, viņu viesi, kuri gaidīti veselu gadu. Parasti dalībnieki, uzaicināti vienreiz, kļūst par «Mālpils ritmu» pastāvīgiem viesiem. Skatītāji pazīst arī Bulduru sovhoztehnikuma ansambli un tā solisti Dinu. Viņa līdzīgi daudziem citiem savu darbību ansamblī sākusi bez muzikālās izglītības, tagad cītīgi mēģina apgūt ne tikai dziedāšanu, bet arī dažādu instrumentu spēli, skatuvisko šarmu un deju. Daži puiši tehnikumu pavasarī jau bija beiguši un nosūtīti uz darba vietām, bet basģitārists atbrauca no Ogres, bundzinieks — no Liepājas, un viņi atkal ir visi kopā Mālpilī. Atceras purvu, pār kuru pērn kurpītēs skrējuši, uz pēdējo Rīgas autobusu steidzoties, un priecājas par iespēju spēlēt publikai, spēlēt uz pieklājīgas aparatūras, kuru sev līdzi atveduši Ādažu «Zvaigžņu zagļi» (vidējais vecums — 17 gadi). O, «Zvaigžņu zagļi» pārsteidz publiku. Ar pirmajām taktīm, pirmajām frāzēm viņi liekas pieaugušāki, nosvērtāki par citiem. Imanta Ziedoņa dzeja. Pašu mūzika — laba gaume. VEF Kultūras pils «Rondino» laikam ir dažādiem pašdarbnieku tituliem bagātākā grupa šai festivālā. Koķeti un priecīgi viņi jau ceturto gadu griež «Mālpils ritmu» karuseli. Vienīgi dziesmu aranžējums liekas no laika atpalicis: kaut kas starp bērnu dziesmiņām un sešdesmito gadu estrādi. Liepājnieki. «Karuselis». Guntara Rača vadīts ansamblis, kurš pastāv otro gadu. (Vidējais dalībnieku vecums — 15 gadi.) Emocionāls izpildījums, bez lētām provokācijām, ārējiem efektiem. — Var redzēt, ka pie šī ansambļa ir strādāts, — citēju Kasparu Ozoliņu. — Veiksmīgi aranžējumi vienkāršām dziesmiņām (mūzikas un teksta autors Guntars Račs). Kā lai šāda grupa neiegūtu skatītāju simpātijas! Protams, tas notiek, jo sevišķi ar dziesmu «Karuselis», kaut arī turpat līdzās jau stāv pašmāju iemīļotās grupas — Mālpils kultūras nama VIA un agrofirmas «Mālpils» tehnikuma rokgrupa (Jā!!!). Protams, viņus uzņem karsti. Nedalītas simpātijas — Pēterītim, jaunākajam «Ritmu» dalībniekam (12 gadi, 5. klase, kultūras nama ansamblis). — Vai nav bail pirmo reizi uz skatuves! — Kā tad nav, bail gan ... Pēteris pie ģitāras ķēries vecākā brāļa ietekmē. Juris (11. klase) — rokgrupas soloģitārists, festivālā atzīts par labāko instrumentālistu. Pēc koncerta — dejas. Tā beidzās sestie «Mālpils ritmi». Piedalījās deviņi ansambļi. Protams, bija labi vārdi, bija kopīga dziesma. Bija pats galvenais — iespēja pārbaudīt savus spēkus uz skatuves, kas pašu mājās visiem nemaz tik bieži negadās. Vēlreiz vārds Kasparam Ozoliņam: — Katram, kas spēlē vai dzied, laiku pa laikam jāizbauda atbildība, ko uzliek skatuve, publika. Tā ir īstā pārbaude katram mūziķim, vienalga — profesionālim vai pašdarbniekam. Mālpilī ir reti labvēlīga publika — jo tālāki viesi, jo mīļāka uzņemšana (iedomājieties, kā pērn sumināja igauņus!). Mēģinājām līdzīgu festivālu sarīkot arī Bulduru sovhoztehnikumā. Dalībnieki atbrauca. Skatītāji! Zālē sēdēja septiņi cilvēki. Vai tāpēc, ka pierasts pie domas — jebkurš mācību iestādē rīkots oficiāls pasākums noteikti būs garlaicīgs un neinteresants! Nez kāpēc Mālpilī šādas attieksmes nav. Varbūt tāpēc, ka skolēni paši visā aktīvi piedalās! Varbūt tāpēc, ka Rīga mazliet tālāk un profesionāli ansambļi nav ikdienas maize! Bija patīkami just, ka jaunieši alkst pēc šī festivāla, kurā spēlē cilvēki no viņu vidus. Jebkādu pasākumu rīkojot, rodas problēmas. Arī Mālpilī. Bet Atis Priedītis un visi pārējie nedomā, ka to dēļ vajadzētu krist panikā. Protams, sāpīgākais punkts — aparatūra. Vēl nav zināms, kas izlīdzēs ar to nākamgad. Nav zināms, vai atkal kāds ansamblis savas mācību iestādes neatsaucības dēļ nepaliks bez transporta. Varbūt radīsies vēl kādi neparedzēti sarežģījumi. Toties Mālpilī pēc «Ritmiem» pieteikties ansambļos puiši nāk rindām vien. Tas, lūk, ir svarīgi. Liekas, ka jaunā kultūras nama telpas neskums bezdarbībā.
DZINTRA ŠUBROVSKA
1988.06.01 Liesma
Ikvienas grupas uzstāšanos noslēdz ekspresintervija turpat uz skatuves, kuru vada Una un Lauris. Nereti asprātīga atbilde gūst tikpat skaļas ovācijas kā veiksmīgs dziesmas izpildījums vai vismaz liela vēlēšanās tikt galā ar sarežģītu skaņdarbu. Jā, pagaidām vēlēšanās. Nebūtu nopietni no iesācējiem gaidīt virtuozu instrumenta spēli vai profesionālu vokālo sniegumu. «Mālpils ritmu» mērķis ir parādīt, ko brīvos vakaros dara vidusskolēni, nākamie melioratori, nākamie dārzkopji. Un tomēr — varbūt kāds no viņiem reiz spēlēs grupās «Pērkons», «Opus», «Marana» ... Kas tuvāks Mālpils publikai! Nu, protams, metāls! Un piecsimt pāru plaukstu to apliecina, emocijas nevaldot, kad pār skatuvi un zāli pārlaižas «Challenger» Priekuļu sovhoztehnikuma VIA interpretācijā. Saksofonistu ansamblis no Bauskas rajona — tuvāki klasikai. Bet vai tāpēc viņiem šeit būtu sliktāk jājūtas! — No kā sastāv saksofons! — No metāla, protams! Varbūt dažbrīd emocijas pārlieku satricina agrofirmas «Mālpils» jauno zāli! (Pavasarī tika nodots ekspluatācijā 10 gadus būvētais kultūras nams ar daudzām un dažādām telpām pulciņu nodarbībām, ar koncertzāli un deju zāli. Protams, «Mālpils ritmiem» šaurās skolas zālītes vietā tika atvēlētas jaunās, plašās telpas.) Skolotāju bažīgie skatieni uz pēdējām solu rindām, kurās, kā jau allaž sasēdušies ne tie klusākie un mierīgākie, nemana nekā krimināla: kājas uz grīdas, nevis uz soliem, neviena, kas grasītos trakā skrējienā ieņemt skatuvi. Starp citu, zālē nav neviena uniformētā varas pārstāvja, ne arī kārtības sargu bargām sejām, toties deviņdesmit procenti publikas — «nevaldāmie tīņi». Tas ir viņu festivāls, viņu viesi, kuri gaidīti veselu gadu. Parasti dalībnieki, uzaicināti vienreiz, kļūst par «Mālpils ritmu» pastāvīgiem viesiem. Skatītāji pazīst arī Bulduru sovhoztehnikuma ansambli un tā solisti Dinu. Viņa līdzīgi daudziem citiem savu darbību ansamblī sākusi bez muzikālās izglītības, tagad cītīgi mēģina apgūt ne tikai dziedāšanu, bet arī dažādu instrumentu spēli, skatuvisko šarmu un deju. Daži puiši tehnikumu pavasarī jau bija beiguši un nosūtīti uz darba vietām, bet basģitārists atbrauca no Ogres, bundzinieks — no Liepājas, un viņi atkal ir visi kopā Mālpilī. Atceras purvu, pār kuru pērn kurpītēs skrējuši, uz pēdējo Rīgas autobusu steidzoties, un priecājas par iespēju spēlēt publikai, spēlēt uz pieklājīgas aparatūras, kuru sev līdzi atveduši Ādažu «Zvaigžņu zagļi» (vidējais vecums — 17 gadi). O, «Zvaigžņu zagļi» pārsteidz publiku. Ar pirmajām taktīm, pirmajām frāzēm viņi liekas pieaugušāki, nosvērtāki par citiem. Imanta Ziedoņa dzeja. Pašu mūzika — laba gaume. VEF Kultūras pils «Rondino» laikam ir dažādiem pašdarbnieku tituliem bagātākā grupa šai festivālā. Koķeti un priecīgi viņi jau ceturto gadu griež «Mālpils ritmu» karuseli. Vienīgi dziesmu aranžējums liekas no laika atpalicis: kaut kas starp bērnu dziesmiņām un sešdesmito gadu estrādi. Liepājnieki. «Karuselis». Guntara Rača vadīts ansamblis, kurš pastāv otro gadu. (Vidējais dalībnieku vecums — 15 gadi.) Emocionāls izpildījums, bez lētām provokācijām, ārējiem efektiem. — Var redzēt, ka pie šī ansambļa ir strādāts, — citēju Kasparu Ozoliņu. — Veiksmīgi aranžējumi vienkāršām dziesmiņām (mūzikas un teksta autors Guntars Račs). Kā lai šāda grupa neiegūtu skatītāju simpātijas! Protams, tas notiek, jo sevišķi ar dziesmu «Karuselis», kaut arī turpat līdzās jau stāv pašmāju iemīļotās grupas — Mālpils kultūras nama VIA un agrofirmas «Mālpils» tehnikuma rokgrupa (Jā!!!). Protams, viņus uzņem karsti. Nedalītas simpātijas — Pēterītim, jaunākajam «Ritmu» dalībniekam (12 gadi, 5. klase, kultūras nama ansamblis). — Vai nav bail pirmo reizi uz skatuves! — Kā tad nav, bail gan ... Pēteris pie ģitāras ķēries vecākā brāļa ietekmē. Juris (11. klase) — rokgrupas soloģitārists, festivālā atzīts par labāko instrumentālistu. Pēc koncerta — dejas. Tā beidzās sestie «Mālpils ritmi». Piedalījās deviņi ansambļi. Protams, bija labi vārdi, bija kopīga dziesma. Bija pats galvenais — iespēja pārbaudīt savus spēkus uz skatuves, kas pašu mājās visiem nemaz tik bieži negadās. Vēlreiz vārds Kasparam Ozoliņam: — Katram, kas spēlē vai dzied, laiku pa laikam jāizbauda atbildība, ko uzliek skatuve, publika. Tā ir īstā pārbaude katram mūziķim, vienalga — profesionālim vai pašdarbniekam. Mālpilī ir reti labvēlīga publika — jo tālāki viesi, jo mīļāka uzņemšana (iedomājieties, kā pērn sumināja igauņus!). Mēģinājām līdzīgu festivālu sarīkot arī Bulduru sovhoztehnikumā. Dalībnieki atbrauca. Skatītāji! Zālē sēdēja septiņi cilvēki. Vai tāpēc, ka pierasts pie domas — jebkurš mācību iestādē rīkots oficiāls pasākums noteikti būs garlaicīgs un neinteresants! Nez kāpēc Mālpilī šādas attieksmes nav. Varbūt tāpēc, ka skolēni paši visā aktīvi piedalās! Varbūt tāpēc, ka Rīga mazliet tālāk un profesionāli ansambļi nav ikdienas maize! Bija patīkami just, ka jaunieši alkst pēc šī festivāla, kurā spēlē cilvēki no viņu vidus. Jebkādu pasākumu rīkojot, rodas problēmas. Arī Mālpilī. Bet Atis Priedītis un visi pārējie nedomā, ka to dēļ vajadzētu krist panikā. Protams, sāpīgākais punkts — aparatūra. Vēl nav zināms, kas izlīdzēs ar to nākamgad. Nav zināms, vai atkal kāds ansamblis savas mācību iestādes neatsaucības dēļ nepaliks bez transporta. Varbūt radīsies vēl kādi neparedzēti sarežģījumi. Toties Mālpilī pēc «Ritmiem» pieteikties ansambļos puiši nāk rindām vien. Tas, lūk, ir svarīgi. Liekas, ka jaunā kultūras nama telpas neskums bezdarbībā.
1988.06.01 Liesma
🎸🎸🎸
 |
| Ādažu skolēnu uznāciens |
1988.04.26 Darba Balss (Rīgas rajons)
Pujāts, P.
🎶🎶🎶
DURVIS 89
fragments no «Durvis'89»
1989.02.04 Padomju Jaunatne
Saieta «Durvls'B9» žūrija:
ULDIS TIMOŠKA («Zig Zag»).
AIVARS RAKOVSKIS («Bastards») un
…. «Zvaigžņu zagļi» - jauni zēni no Ādažiem, kuriem vēl viss priekšā. Īpaši izcēlās bundzinieks, kas reizē sekmīgi veica arī līdervokālista funkcijas, un taustiņinstrumentālists, kuram savukārt bija liela problēma trāpīt pa pareizajiem taustiņiem. Grupas sniegumā pagaidām jaušama pieredzējuša muzikālā konsultanta klātbūtne un skolniecisks biklums, bet tās ir pārejošas parādības. Citādi šķiet diezgan cerīgi. ...
fragments no «Durvis'89»
1989.02.04 Padomju Jaunatne
Saieta «Durvls'B9» žūrija:
ULDIS TIMOŠKA («Zig Zag»).
AIVARS RAKOVSKIS («Bastards») un
JURIS KULAKOVS («Pērkons»)
🎶🎶🎶
BLACK JACK
🎼🎼🎼🎼🎼🎼🎼🎼🎼
Grupa ar šo nosaukumu muzicē kādus četrus mēnešus. Tajā spēlē Rolands (taustiņi, «aizmugures» vokāls), Māris (soloģitāra), Guntars (bass), Normunds (sitamie instrumenti, vokāls). BLACK JACK muzicē soul un funky manierē, turklāt viņu profesionalitāte neatkarīgo ekspertu vidū ir augsti novērtēta.
Par to liecina arī pirmā vieta jauno un mazpazīstamo rokgrupu festivālā un konkursā, kas notika 1. maijā Rīgā. Trīs no grupas zēniem pašlaik mācās dažādās skolās un koledžās, bet viens strādā. Viņu labvēļi ir Ādažu kultūras nams.
|
🎼🎼🎼
Lidojuma priekšnojautas, ceļa jūtīs
Tai rītā, kad tikāmies, Vecrīgā dejoja putenis. Tik skaisti, balti brīži šoziem ir retums, un, it kā izceļot nereāli pasakaino noskaņu, nez no kurienes pāri Doma laukumam skanēja vientuļas trompetes spēlēta Raimonda Paula melodija: "Raudāja māte, raudāja meita...". Īsti piemērots fons sarunai ar populāro latviešu šlāgerdziedātāju, kas pašlaik gatavojas Kultūras biedrības TELTS organizētajai koncertturnejai pie tautiešiem Amerikas Savienotajās Valstīs. lepriekšējā vakarā kopā ar Raimondu Paulu un dziedātāju Anci Krauzi Normunds bija piedalījies labdarības koncertā Naukšēnos, kārtējo reizi sajuzdams, ka cilvēkiem visā Latvijā gribas dzirdēt melodiskas, sirsnīgas dziesmas.
Kāda ir gaidāmā koncertceļojuma priekšvēsture? Mūsu Latvijas Radio 2 , kur es strādāju par programmu vadītāju, klausās arī ārpus Latvijas. Un parasti, ja uz radio pienāk e-pasta vēstules, direktors tās pārsūta visiem darbiniekiem, lai iepazīstas ar piezīmēm vai uzslavām, lai mēs zinātu, ko domā klausītāji. Tā es arī saņēmu vēstuli no Jāņa Bībelnieka Amerikā, kurā bija izteikts sašutums, ka Latvijas Radio 2 ēterā, kas ir latviešu mūzikas radio, skan dziesmas angļu valodā, tur bija vēl daži aizrādījumi. Es momentā reaģēju, aizsūtīju atbildi un skaidroju, ka Latvijā mūziķi nezin kāpēc bieži izvēlas dziedāt angļu valodā, un, to, - ja nepatīk, varat mūsu radio neklausīties. Bībelnieka kungam tas bija licies ļoti pieņemami un pat ļoti pieklājīgi. Mēs sākām sarakstīties. Kad viņš atbrauca uz Rīgu, satikāmies, aprunājāmies, vārdu sakot, kļuvām draugi. Tad arī sākās sarunas par iespēju aizbraukt uz Ameriku, uzdziedāt turienes latviešiem. Rudenī Latvijā bija arī Kultūras biedrības TILTS priekšsēdis Ģirts Zeidenbergs, ar viņu jau sīkāk apspriedām iespējamo koncertēšanu. Tā tas sākas. Ar Bībelnieka un Zeidenberga kungu atbalstu mēs abi ar meitu 7. martā lidosim uz Ņujorku. Neticami! Vai jūs nemulsina Amerikas koncertu reklāmā minētais tituls Latvijas šlāgermūzikas karalis? Tas jau arī Jāņa Bībelnieka nopelns... Bet vispār - labi skan. Kaut gan šo apzīmējumu esmu dzirdējis arī no Latvijas žurnālistiem. Tas ir patīkami. Pastāstiet par savu ceļu pretī mūzikai!
Tas droši vien sākās brīdī, kad es ieraudzīju dienasgaismu. Bija jau arī grūtas dienas manai mammai, kas pati ir skolojusies čella spēlē, kad piecu gadu vecumā viņa mani sāka vest uz klavierstundām. Es ļoti pretojos, un galu galā nācās tās atmest. Piecu gadu vecumā es jau dziedāju zeķu fabrikas "Aurora" bērnu ansamblī, kur mani pieņēma bez konkursa, repertuārā bija dziesmas no populārās dziesmuspēles "Mūzikas skaņas", dziedāju arī krievu valodā par krokodīlu Genu. Kopš bērnudārza laikiem labi protu krievu valodu. Pirmos piecus gadus dzīvoju Rīgas centra Dzirnavu ielā. Kad vecāki izšķīrās, ar mammu pārcēlāmies pie vecāsmammas uz Pārdaugavu, tur pagāja mans skolas laiks. Tad pārvācāmies uz Ādažu kolhozu, uz pēdējām vidusskolas klasēm braukāju no Garkalnes. Tur sākās mana mūziķa otrā elpa. Vecāmamma nokārtoja, ka varu izmēģināt spēkus Ādažu skolēnu ansamblī. Kad viņa trešo reizi precējās, kāzās spēlēja tolaik labi zināmā grupa "Ornaments". Kamēr puiši atpūtās, es ņēmos ap bungām, man bija vienpadsmit gadu. Kad Gunārs Rozenbergs Ādažos organizēja skolēnu ansambli, es sāku tur spēlēt bungas. Tātad mana skatuves darbība ir sākusies kā bundziniekam. Vēlāk grupā bija vajadzīgs solists, un es sāku dziedāt.
Astoņdesmito gadu vidū Latvijā populārs bija ansamblis Modern Talking, es centos norakstīt dziesmu vārdus, mūzikā klausoties, tā bija mana iepazīšanās ar angļu valodu. Tekstus biju iemācījies, dziesmas varējām iekļaut repertuārā, es tās dziedāju. Pēc vidusskolas mūsu četru puišu grupa beidza pastāvēt: Māris Sprindžuks aizgāja studēt uz Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā, Gundars Vētra, tagad labi zināms akadēmiskās mūzikas dziedātājs, un Rolands Kronlaks, komponists, - uz Mūzikas akadēmiju. Man bija žēl atstāt novārtā dziesmas, kurām autors bija Rolands Kronlaks. Sapratu, ka varu dziedāt viens pats, ka varu strādāt studijā un ierakstīt dziesmas un laist tās klajā. Mans pirmais paša producētais iznāca 1998. gadā, tā nosaukums bija "Vasarā sniegs", saturā vēl galvenokārt bija vācu šlāgeri latviešu mēlē, bet bija arī Raimonda Paula "Raudāja māte", kas ļāva šim pirmajam diskam iegūt lielu populāritāti.
Kas nodarbina Jūsu prātu pašlaik? Pašlaik man ļoti patīk jaunais projekts - dziesmas, ko esmu ieskaņojis nesen, tas ir Raimonda Paula cikls ar Jāņa Pētera tekstiem "Vīna dvēsele", šim albumam vajadzētu dienasgaismu ieraudzīt maijā. Kad un kā notika liktenīgā sastapšanās ar Raimondu Paulu? Tas bija deviņdesmit sestajā vai deviņdesmit septītajā gadā, man bija iespēja dziedāt jaunākā brāļa lomu Raimonda Paula dziesmuspēlē "Meža gulbji", kas tika uzvesta Saulkrastu estrādē. Pēc izrādes man bija gods saņemt maestro rokasspiedienu un līdz ar to arī dažādas sadarbības iespējas, kas turpinās vēl līdz šim brīdim. Man prieks par to, jo maestro, ja pazūd sadarbības augšupeja, parasti meklē atkal jaunus solistus. Mūsu sadarbība turpinās, acīmredzot notiek attīstība, kas viņu apmierina. Raimonds Pauls mani aicināja iedziedāt latviešu tautasdziesmu apdares, tad ar vienu no "Dzeguzītes" dziedātājām Kristu Teivani mēs ieskaņojām "Raudāja māte, raudāja meita...". Šo duetu bija iedziedājuši arī citi solisti, bet maestro par atbilstošāko iecerei atzina mūsu duetu. Divus gadus tas Latvijā bija atzīts par labāko šlāgermūzikas gabalu. 2000. gadā ierakstījām albumu "Nekur nav tik labi kā mājās", no kura daudzas dziesmas kļuva populāras : "Kūko, kūko, dzeguzīte!", "Lakstīgala", "Vai tu atceries?", "Ne jau viss ir zelts, kas spīd". Ar dziesmu "Nekur nav tik labi kā mājās" es Amerikā sākšu katru koncertu. Pirms pāris gadiem piedalījos interesantā Raimonda Paula programmā "Liec galvu krusta priekšā". Kopā ar vīru kori "Absolventi", ar maestro pie ērģelēm ap Ziemsvētkiem dažādās baznīcās atskaņojām Paula garīgo mūziku. Liepājas Trīsvienības baznīcā šī programma tika ierakstīta un pēc tam izdota. Pagājušajā pavasarī dienasgaismu ieraudzīja albums "Lecam pa vecam" kopā ar Anci Krauzi, bez šiem skaņdarbiem nevar iztikt nevienā koncertā. Tagad maestro mums ar Anci piedāvāja padziedāt dziesmas no dziesmuspēles "Vella būšana", kas sacerēts astoņdesmitajos gados. Pastāstiet par saviem pienākumiem radio! Latvijas Radio 2 esmu programmu vadītājs, vadu mūzikas stundas ik dienas no divpadsmitiem līdz četriem, katru dienu ar savu dīdžeju (mūzikas komentētājs). Tas ir pamatdarbs. Tad man ir sadarbības raidījums ar Unibanku, tā ir popmūzikas un rokmūzikas aptauja "Mūzikālā banka", kas jau rit ceturto sezonu un cerams, ka sadarbība turpināsies vēl piecus gadus, jo ir noslēgts līgums gan ar Unibanku, gan Ventspili, kas atbalsta fināla sarīkojumus, arī ar Latvijas televīziju, kas parāda noslēguma vakaru un informē skatītājus visa gada laikā par notiekošo. Nesen notika pagājušā gada fināla sarīkojums, kurā bija fantastisks dalībnieku skaits, par dziesmām bija balsojuši 155 tūkstoši klausītāju. Un tad taču vēl radio pirmajā programmā ir tradicionālais sestdienas "Ģimenes rīts". Tur jums ir dramatiska loma, esat ģimenes galva - tētis Filips. Ideja par radio ģimeni radās producentei Diānai Bērzai. Sākumā pat bija doma uzaicināt īstu ģimeni, kur vīrs un sieva strādā radio. Tad tomēr izlēma veidot "mākslīgu" ģimeni, tagad sieva ir Diāna Bērza, vīrs esmu es, bet mana vienpadsmitgadīgā meita Linda ir meita Madara. Mūs nesaista nekādas subjektīvas izjūtas, katrā ziņā strādāt ir vieglāk nekā īstai ģimenei, nav vajadzības citam uz citu apvainoties. Necenšamies neko īpaši tēlot, bet ir zināmi punkti, kas mums ģimeniski jāapspēlē. Tās ir patiesas reakcijas, patiesas emocijas. Katru sestdienas rītu "dzīvajā" ēterā mēs modinām savus klausītājus. Jūs nereti dziedat duetā ar kolēģēm. Kā varat raksturot šo sadarbību. Duetā dziedāt ir diezgan sarežģīti, ir jājūt otrs cilvēks, jo uz skatuves kopā ne tikai jādzied, bet kopā arī jādomā. Ne velti duets ir viens vārds, process ir kopīgs. Vislabāk man patīk dziedāt duetā ar Anci Krauzi. Vienu brīdi uzstājāmies kopā ar Mariju Naumovu, cik zinu, viņai patīk dziedāt kopā ar mani, man ar viņu arī. Bet visvairāk esmu dziedājis ar Anci.
Šīs vasaras solokoncertā jūsu partnere bija arī meita Linda. Mēs ar Lindu jau agrāk bijām iedziedājuši divas dziesmas. Es viņai lūdzu izmantot iespēju aizbraukt uz Ameriku un palīdzēt tētim. Mēs dziedāsim duetā tās dziesmas, ko parasti dziedu kopā ar Mariju vai Anci. Esmu lūdzis Anci pirms brauciena pastrādāt ar Lindu, Ancei ļoti labi padodas darbs tieši ar bērniem. Pēc tam redzēsim, vai mana meita arī turpmākai dzīvei izvēlēsies mūziku, pagaidām viņa dzied vienkārši no sirds. Bet, domājot par koncertiem Amerikā, ceram, ka kādu dziesmu nodziedāsim arī kopā ar klausītājiem.
Kas notiks pēc atgriešanās Latvijā? Sāksies koncerttūre pa Latviju 16. aprīlī Valmierā, tā noslēgsies ar koncertu jūnijā Dzintaru koncertzālē. Kad un kā jūs atpūšaties? Pēdējā laikā man atelpa nav vajadzīga. Jau vairāk nekā pusgadu esmu pratis aizmirst stipros dzērienus, tagad man pietiek ar to, ka kārtīgi izguļos. Pēdējā laikā man ļoti patīk uzspēlēt skvošu. Es pat spēlēju Latvijas Zelta līgā. Šis pie mums vēl nav populārs sporta veids, bet man patīk, ka varu izkustēties. Ko gaidāt no Amerikas brauciena? Es zinu, ka tautieši ir sirsnīgi un ar labiem vārdiem neskopojas, tāpēc domāju, ka koncerti noritēs labvēlīgā atmosfērā. Gribu redzēt Niagaras ūdenskritumu, tas tomēr ir viens no pasaules brīnumiem. Interesanti būs arī tas, ka pats dabūšu braukt pie stūres. Noteikti ņemšu līdzi fotokameru un iemūžināšu iespaidus. Laimīgu ceļu!
| Lidojuma priekšnojautas, ceļa jūtīs | ||
2004.02.21 Laiks 🎹🎹🎹 Mana ģimene ir dāvana IEVAS VĪRIETIS Dziedātājam NORMUNDAM RUTULIM ir divas lielas kaislības mūzika un viņa ģimene. Un sapnis, ka reiz viņu uz klavierēm pavadīs paša dēls. Normunds ir vienkāršs un atklāts un nemaz nekautrējas no tā, ka viņu dēvē par šlāgerdziedātāju. Tomēr drīz gaidāmajā albumā, kura pirmo bezdelīgu dziesmu Tevis ilgojos jau varam noklausīties, būšot dzirdams mazliet citāds Normunds. AIVA: Tev nāk klajā jauns albums. Vai mēs tevi tur dzirdēsim ar kaut ko citādu? NORMUNDS: Protams! Lai gan kāds varbūt teiks - nu, ko viņš tur ākstās, kāds citāds, izklausās tāpat! Tembrs jau cilvēkam ir viens. Tagad man tas vecums, kad varu atļauties eksperimentēt. Jaunajā albumā dziedu sev neērtās tonalitātēs un sev netipiskā manierē. Jā, tas ir izaicinājums. Albuma nosaukums ir Vēl viens laimīgs rīts - rīts vienmēr ir kaut kā jauna sākums. Tajā būs divpadsmit Ingus Feldmaņa dziesmas, Ingus ir lielisks komponists un ģitārists un kādreiz spēlēja populārajā grupā Ornaments. Tev taču jau bērnībā bija mazs sakars ar šo grupu! Jā, pareizi! Dzīve apmetusi kūleni. Ingus bija pirmais cilvēks, kuram pajautāju, vai drīkstu apsēsties pie bungām. Tas notika manas vecāsmammas kāzās, kur spēlēja Ornaments. Pauzītē piegāju Ingum klāt un pajautāju, vai drīkstu drusciņ paklapēt bungas. Viņš teica: dari to, tikai tā klusiņām! Pagājis vairāk nekā trīsdesmit gadu, un tagad mēs ar Ingu sadarbojamies, radot veselu viņa dziesmu albumu. Ir mūziķi, kas tevi dēvē par šlāgerdziedātāju, reizēm pat mazliet vīpsnājot. Vai tu esi lepns par to, ka esi šlāgerdziedātājs? Lepojos ar to, ka esmu uz skatuves, ka man ir iespēja attīstīties un manī ir daudz radoša potenciāla. Tas ir pats svarīgākais. Sabiedrība konkrēta dziedātāja tēlu veido pati, tā nosaka, kurā katlā viņu metīsim. Lai met mani jebkurā katlā! Es mūziku žanros nedalu, es dalu, kas man simpātiski, kas ne. Iznāca tā, ka pirmais lielais hits, ar ko publika mani iepazina, bija uz šlāgeri tendēta viegla dziesmiņa ar pielīpošiem vārdiem - Raudāja māte, raudāja meita. Lai arī pašā sākumā sadarbība ar Raimondu Paulu mani nemaz tā nesaistīja, jo es biju atnācis no pavisam cita žanra, no acid jazz, no funk. Vēlāk nāca Cāļus skaita rudenī. Bet nav ko dalīt! Vienmēr bijusi augstā māksla un zemā māksla, un gan šlāgeris, gan popmūzika un rokmūzika ir zemā māksla ko tad mēs te plātāmies! Tā pati Zīlīte no Līvu rokmūzikas ir vistīrākais šlāgeris vai Meitene, zeltene... Jebkurš no Latvijas mūziķiem, domāju, būtu priecīgs, ja viņam būtu tāds hits kā man Raudāja māte. Man ir arī jauna mūzika. Bet, tāpat kā Eltons Džons visos koncertos dzied Nikita, tā arī es esmu dziedājis un dziedāšu savus Cāļus un Raudāja māte. Džo Kokers reiz teicis: «Nu, kāpēc ļaudis nespēlē to manu jauno mūziku, bet visu laiku to You сап leave your hat ori 7. Nu cik var!» Bet tas ir tāds zīmogs. Cilvēkiem Kokers ir You сап leave your hat cm un Rutulis ir Cāļus skaita rudenī. Bet Rutulim ir vēl daudz kas cits! Arī elektroniskā mūzika, kurā es palaikam iebrienu un pat biju nominēts Gada balvai. Reizēm strādāju arī kā dīdžejs. Bet pamatā esmu saistīts ar vieglo mūziku. Uz skatuves tu dzirkstī enerģijā un savā slavenajā smaidā. Cik liels darbs aiz tā visa stāv? Nav nekāda sūrā strādāšana, man vienkārši patīk visu laiku būt darbībā. Ir dienas, kad neko nedaru. Aizvakar pat atļāvos aiziet pie dēla datora un stundu nobraukt simulatorā pa trasi. Tiesa, es nekad neatstāju neizdarītu solīto darbu. Un neatlieku, lai darbu gūzma nepieaug un nav stresa par to, ka nepaspēšu vai neizdarīšu pietiekami kvalitatīvi. Vienmēr cenšos darīt labākajā līmenī, cik nu spēju. Es nehalturēju. Man nav atšķirības, vai dziedu Arēnā Rīga vai divām dāmām viņu privātajā dzīvoklī. Man tā paveicies dzīvē, ka esmu spējis savienot savu dzīves aicinājumu ar darbu, ģimeni un hobiju. Kā tava sieva Iluta sadzīvo ar tavu popularitāti un profesiju? Viņa lepojas ar to, ko es daru, tāpat kā meita un dēliņš. Tā ir mūsu dzīves sastāvdaļa, kas jau ilgu laiku veidojusi mūsu ģimenes dzīvi un piepildījusi mūsu mērķus. Es ģimenei kaut ko atņemu, lai paveiktu kaut ko it kā savā labā. Bet ģimene to novērtē. Protams, šad tad man jābūt projām. Jau no februāra vidus esmu prom piektdienās, sestdienās un svētdienās ar koncertuzvedumu Sapnis un mīlestība. Reizēm nevaru puiku iz ņemt no skolas un aizvest uz otru skolu. Bet palīdz sievasmāte, palīdz meita, jo Linda dzīvo turpat mums blakus. Mēs ar sievu jau ilgi esam kopā - kad sākām kopā dzīvot, viņai bija deviņpa dsmit un man divdesmit gadu. Protams, sākumā es tik aktīvi nemuzicēju, lai gan vienmēr esmu to darījis. Ādažu kultū ras namā Iluta sēdēja mēģinājumos, un mums bija lepnums, ka mūsu skuķenes sēž un skatās. Tu pirmoreiz viņu esot noskatījis jau trīspadsmit gadu vecumā? Tā kaut kā bija, varbūt mazliet vēlāk. Kad mēs jau dzīvojām Garkalnē, arī viņa pa vasarām turpat blakus dzīvoja pie ve cāsmātes. Miestā jau daudz to jauniešu nav, visi cits citu labi pazīst. Pēkšņi ie raugu: viena - hmmm! Bija arī citas sim pātiskas meitenes, mēs ar viņām maz liet patusējām, ar katru pabučojāmies un pēc tam dalījāmies pieredzē. Bet ar Ilutu tā nesanāca, viņa bija tāda noslē pumaina. Nebija tik viegli tikt klāt. Man bija minimopēds un gari mati līdz lāpstiņām. Iluta atceras - tāds baigais džeks, vēl bungu kociņi aizmugurējā kabatā, un tā viņš brauca uz mēģinājumu. Kad braucu no mēģinājuma, viņa ar meitenēm sēdēja pieturā, es piestāju, parunājos ar sev zināmajām un uzmetu aci arī tai nezināmajai Ilutai. Tā es viņai biju iepaticies. Man gan šķita, ka es viņai galīgi nepatiku. Kā tad tu izlauzies cauri tai noslēpumainībai? Es jau vispār esmu tāds neatlaidīgs puika. Vienās Lieldienās bijām divatā šūpolēs un kaut kā sabučojāmies. Tas bija 1991. gads, un jau tā gada novembrī mēs apprecējāmies. Mana mamma teica: tu nedrīksti tāpat dzīvot, tad ir jāprecas! Kā jau padomju ideoloģija. Un Ilutas mamma bija pietiekami situēta dāma, viņa teica: lūdzu, es uztaisīšu kāzas savai meitai! Gāja jau visādi tajās kāzās, kaut kas bija sajaukts ar laikiem - kad viesi atbrauca uz svinību māju, tā nebija kurināta, 29. novembris! Kamēr iesila! Mēs pat kāzu gultu sildījām ar gludekli. Bet beigās viss bija forši! Pagājušā gadā nosvinējām sudrabkāzas. Bijām vēlreiz baznīcā, Jāņa baznīca ir mūsu baznīca, kur esam kristīti un laulāti. Aizgājām ar vedējiem, vecākiem un bērniem. Mēs esam diezgan nesabiedriski, bet tas droši vien saistīts ar manu darbu, jo es nepārtraukti esmu cilvēkos. Mājās es arī strādāju, lai gan reizēm pietrūkst atsevišķas vietas darbam. Bet pašreiz nav tam brīvu līdzekļu. Es vienmēr esmu tiecies uz to, ka mums jābūt kopā, lai tur plīst vai lūst. Tā mēs caur ērkšķiem esam līdz tam tikuši. Un esam ļoti laimīgi abi. Kad jums ir krīzes, kā jūs tiekat tām pāri? Laiks jau dziedē, vajag pašam atjēgties. Bet es arī nerotaļājos ar laulības dzīvi. Es vispār nerotaļājos ar nopietnām lietām. Ja netieku uz mēģinājumu, nekad nesaku, ka esmu slims, jo tas tiešām var notikt. Cilvēki lielākoties cepas par sīkumiem. Agrāk man bija tendence pacelt balsi, jo tā es izlādēju savas emocijas. Bet tagad cenšos to nedarīt. Cenšos tādas emocijas vienkārši neuzkrāt sevī. Es esmu pozitīvo emociju ģenerators, un to izmantoju uz skatuves. Nekāds superdziedātājs neesmu, bet man ir daudz visādu citādu labu īpašību. Vienmēr jau tāds eņģelītis neesi bijis. Jaunībā esi kāpis uz skatuves arī kunga prātā? Protams! Kādā dzīves posmā arī tam bija jāiziet cauri, mākslinieku aprindās tas nav nekas svešs, tā bohēmiskā dzīve.
Kā tu no tā izķepurojies? Vispirms jau ģimene palīdzēja, sieva man par to pārmeta. Maniem senčiem tā ģimenes dzīve bijusi tāda kā pa kalniem, tāpēc es vēlējos, lai mana ģimenes dzīve būtu labs paraugs maniem bērniem. Un vēl arī tas, ka es ar visām četrām biju mūzikā dažnedažādās izpausmēs. Tu kādreiz niekojies arī ar zālītes pīpēšanu. Kādas bija sajūtas, kad izlēmi, ka tam jāpieliek punkts? Tas bija saistīts ar fizioloģiskajiem procesiem, tas bija 2004. gads, kad atmetu arī smēķēšanu. Tajā laikā atrados tādā sabiedrības daļā, kur bija iespēja pamēģināt. Bet tad sapratu, ka tas mani sāk dzīt slinkumā, sākās darbu atlikšana uz rītdienu, bet bija jādara šodien. Tam bija daudz visādu blakņu. Balsij kaut kā sāka traucēt. Es no bērnības slimoju ar astmu, un arī tā kaut kā saasinājās. Kopš nesmēķēju, man tā astma aizvien attālinās, tas man patīk un ļauj saprast, ka esmu pareizi rīkojies. Tava meita ir teikusi, ka tev ģimenē pieder noteicošais vārds. Tā ir? Protams, man ir kaut kāds plāns, un, ja ģimene ar to nav mierā, tad mēs meklējam kompromisu. Bieži ģimene paļaujas uz to, kā esmu izdomājis, jo tā ir vieglāk, es par visu parūpējos. Ārzemju braucienos vienmēr viss ir manā pārziņā, man tas patīk, es visu sakārtoju - brauciet tikai man līdzi! Nekas nav jāmaksā, nekas nav jādara, tikai baudiet! Tā iznāk, ka esmu ģimenes galva, un parasti arī pats to galvu grozu. Tava Iluta ir skaistumkopšanas speciāliste? Jā, viņa tagad vairāk strādā ar matu kosmētiku. Viņai padodas un patīk, tikai daudz iznāk darīt. Mēs šad tad izbraucam no valsts - bieži neiznāk, reizi vai divas gadā. Pēc mēneša ar Ilutu divatā lidosim uz Islandi, man tur jāuzstājas latviešiem. Jāņos divatā brauksim uz Dublinu, man tur jāuzstājas Līgo svētkos. Viņa nav bijusi Īrijā un šad tad pačīkst, lai paņemu līdzi. Parasti jau tā nevar, darbs ir darbs. Protams, esmu noteicošais ģimenē. Ja godīgi, pat nevaru iedomāties citādi. Tam tā jābūt. Vīrietim jābūt tam, kurš nosaka toni. Tas ir pat pienākums, nevis vajadzība - vīrietim jābūt tam, kurš rūpējas par savu ģimeni. Es tā to daru. Tāpēc uzskatu, ka vīrietim jābūt galvenajam pelnītājam ģimenē. Gadās visādi, bet jātiecas uz to, ka viņš ir galvenais apgādātājs un ļauj savai ģimenei justies lutinātai. Man patīk lutināt savējos, cik nu varu atļauties. Bet bērnus mācu netērēt naudu, kura vēl nav nopelnīta. Pašam tā dzīvē bija gadījies, un es sapratu, ka tas rada spriedzi un neļauj baudīt dzīvi. Tu esi uz skatuves, un tev noteikti ir daudz pielūdzēju. Kā tu pārliecini Ilutu, ka par to nav vērts uztraukties? Tās pielūdzējas, cik esmu pamanījis gadu gaitā, ļoti respektē to, ka esmu aizņemts. Retu reizi bijuši tādi slikti gājieni. Pamatā, man šķiet, sievietes, kas nāk uz maniem koncertiem, priecājas, ka esmu kārtīgs vīrs un kārtīgs tēvs. Man šķiet, ka tā arī ir mūsu saistviela. Ar dažiem saviem ilggadējiem faniem es sarakstos. Ir viena meitene Daiga no Skrundas, tad ir Guna - deviņdesmito gadu beigās, kad viņa sāka par mani fanot, viņai bija astoņpadsmit gadu! Pagāja laiks, un 2010. gadā manam puikam bija mazliet sarežģīti ar s burtu, vajadzēja logopēdu. Kaut kā atradām, ka Guna ir logopēde. Un pēc diviem mēnešiem puika skaisti runāja. Man bieži kādam jaunietim vai bērnam, kas stāv veikalā un šļupst, gribas iedot telefona numuru un teikt, lai piezvana Gunai. Jo pēc būtības tā ir nolaidība, to visu var izārstēt un ietrenēt, kā jebko citu. Kādreiz, šā gadsimta sākumā, man bija pat fanuklubs. Tagad, man šķiet, nevienam vairs nav fanukluba, tas mūsdienās vairs nav aktuāli. Tu pieminēji dēlu. Savā ziņā Edvards jums bija mazs brīnums? Jā, viņš joprojām ir mūsu Laimes lācītis. Tā bija sakārtojies, ka ārsti teica - mēs vairs nevarēsim tikt pie pēcnācējiem. Tad pēkšņi Dieviņš mums deva Edvardu. Es viņu uzskatu par Dieva dāvanu. Bet Linda arī ir Dieva dāvana, un mana sieva arī. Puiku tu audzināji citādi nekā meitu? Jā. Un atšķirība nebija dzimtē, bet manis paša brieduma pakāpē. Kad piedzima Linda, man bija divdesmit viens gads, pats vēl pilnīgs puika! Es jutos liels un varens - vīrs un tēvs! Lepojos, ka man meita piedzimusi. Puika piedzima 2007. gadā, kad es jau biju trīsdesmit sešus gadus vecs. Tā laimes izjūta man bija daudz izteiktāka, jo es vairāk to apzinājos. Un, puiku audzinot, daudz kļūdu nepieļāvu. Bet ir arī savi mīnusi. Puika aug tādā laikmetā, kad viņu neinteresē daudz kā tāda, kas interesēja Lindu. Mēs ar Lindu bijām daudz tuvāki. Atšķirība vecumā bija mazāka, un ar Lindu bieži vien jutāmies mazliet kā vienaudži, tā pielīmeņojāmies. Līdz pat brīdim, kad viņa sāka dzīvot kopā ar savu draugu un aizgāja no mūsu mājas. Bērni aug. Viņai sava dzīve. Toties tagad man ir puika! Mēs kopā braucam ar kartingiem, mums ir savas izklaides - puiku lietas. Ir kļūdas, ko es vairs nepieļauju. Tāda stulba iezīme, kas man ilgi bija, bija dusmošanās. Tagad gan arī sadusmojos, bet citādi. Atri nomierinos. Jo tāda bļaušana uz bērnu, pasarg' Dievs... Tā ir sava vājuma izrādīšana, un ar to es sevi nolieku daudz zemāk par cilvēku, uz kuru kliedzu. Turklāt es izlasīju vienu granti uz sienas: kliedzienus nedzird. Tas man ļoti iespiedās atmiņā. Tā ir - tiklīdz tu pacel balsi, cilvēks nedzird. To es tagad cenšos ievērot komunikācijā ar ģimeni. Tava meita Linda grasījās kļūt par arhitekti? Viņai atlicis pusgads līdz bakalaura programmas pabeigšanai arhitektos, taču viņa ir iestigusi. Pēkšņi saprata, ka mazliet baidās no arhitekta atbildības. Nekad neesmu to viņai spiedis, bet palaikam pametu kādas grāmatas vai rakstus. Es pats esmu par to domājis, man patīk arhitektoniskas lietas, dizains, formas, krāsas. Redzēs - tagad viņai mainījās dzīve, sākās aktīva sabiedriskā dzīve, jo viņa iesaistījusies Lattelecom Festivālu televīzijā un daudz fotografē, ir pabeigusi fotoskolu. Tā ka man ir savs privātais fotogrāfs. Es vairs neuzsveru, ka viņai tā skola jāpabeidz, - lai gan gribēju, lai Linda izskolojas, neviens no mums ģimenē nav pabeidzis augstskolu. Bet pirms kāda pusgada sapratu, ka meita jau pieaugusi un es vairs nedrīkstu pret viņu attiekties kā pret savu mazo meitiņu, jārespektē arī tās viņas domas, kas man nepatīk. Es taču gribu joprojām palikt viņas draugs, un šīs attiecības nedrīkstu sačakarēt. Galu galā - ej pats un mācies, ja gribi arhitektūru! Tāpēc tagad esmu domās atlaidis to spriedzi. Pats esmu pabeidzis tikai Kultūras koledžu. Esmu pamēģinājis visu ko, bet mūzika tomēr bija pirmajā vietā. Un tavs nesatricināmais smaids nāk no Tower Casino Club krupjē laikiem? Kāds smaids, tur bija jābūt dzelžainam ģīmim! Es tur trīs vai četrus gadus nostrādāju. Man patika. Bija jābūt plastiskām kustībām, gan ruleti vadot, gan spēlējot blekdžeku. Es biju diezgan veiksmīgs krupjē, tāpēc man bija daudz ienaidnieku starp spēlētājiem, un bija arī tādi, kas draudēja nogalināt. Man bija divdesmit trīs gadi, un reizēm bija bail iziet uz ielas. Bija bandītu laiks, rekets. Bet krupjē darbs attīstīja stratēģisko domāšanu, jo bija daudz un ātri jārēķina. Un azarts pašam - ļausi uzvarēt vai zaudēt? Stājoties darbā, eksāmenā bija jārēķina. Man matemātika patīk, un puikam arī cenšos atvērt uz to interesi. Visādus interesantus līkumus esi izmetis dzīves ceļā, taču tu dziedāji jau no bērnības? Mamma pati bija mācījusies čellu spēlēt un mani aizveda spēlēt klavieres. Kādas trīs reizes viņa mani uz turieni veda, bet es kā neliku rokas uz klavierēm, tā neliku. Tā beidzās mana klavieru karjera. Bet mamma mani veda uz bērnu ansambļiem. Kad pārvācāmies uz Garkalni, vecāmamma pamanīja interesi par bungām un aizveda uz Ādažiem uz bērnu estrādes ansambli pie Gunāra Freidenfelda. Tur man prasīja, ko es gribu spēlēt, es teicu - bungas! Tā es lēnā garā sāku. Pirmoreiz tevi konservatorijā neuzņēma, jo uz eksāmenu aizgāji ar aizsmakušu balsi, bet vēlāk tomēr iestājies. Kāpēc nepabeidzi? Tas bija 2000. gads, man jau bija divdesmit deviņi gadi, un 1. kursā vokālistus uzņēma ne vecākus par trīsdesmit gadiem. Tāpēc man divi sagatavošanās gadi bija jāsarauj vienā. Bet tieši tajā gadā sāku nopietnāk sadarboties ar Maestro Paulu. lerakstījām albumu Liec galvu krusta priekšā, pēc tam Maestro bija sagatavojis albumu Nekur nav tik labi kā mājās. Bet akadēmijas rektors Karlsona kungs man teica - vecīt, tev ir jāizvēlas! Es biju tikko sācis ar Paulu kāda akadēmija? Tā es paliku pie savas estrādes. Bet domāju, ka pareizi darīju. Vienīgais, ko savā dzīvē nožēloju, ka neesmu gājis mūzikas skolā. Vienkāršākās lietas esmu apguvis pie privātskolotājiem. Mans puika tagad mācās mūzikas skolā, spēlē klavieres, un tad es arī turos otrās klases līmenī. Tu pieminēji savu vecmāmiņu. Viņa bijusi tev svarīgs cilvēks? Jā, vecāmāte Regīna mani dzīvē ļoti ietekmējusi. Mēs viņu saucām par Mammiju, un viņa nekad neļāva sevi saukt par omi vai vecomammu, Mammija, un punkts. Viņa vienmēr man teica, lai eju mācīties. Viņa pati strādāja par pasniedzēju Tehniskajā universitātē. Mammija bija stingra un mūs, puikas, audzināja, un visur ņēma līdzi. Mēs bijām trīs mazdēli un vēl mana māsa. Veda uz teātri un operu. Adīja mums džemperus un sporta cepurītes ar uzrakstiem. Viņas beidzamais vīrs Arvīds bija jūrnieks. Kopā viņai bijuši četri vīri, bet tās ceturtās bija vairāk aprēķina laulības. Padomju laikā jūrniekam, lai drīkstētu braukt uz ārzemēm, bija jābūt dzīvesbiedrei. Arvīds bija viņas pirmā vīra brālis, un ar kuģi Nikolajs Koperniks brauca pāri Atlantijas okeānam uz Latīņameriku. Tad viņš pierunāja bijušo brāļa sievu izlīdzēt. Zigurds un Uldis ir mani brālēni, mēs dzīvojām vienā dzīvoklī Pārdaugavā mana vecvectēva mājā - viņi četri vienā istabā, mēs četri otrā. Vēlāk mans audžutēvs mums turpat blakus noīrēja mazu dzīvoklīti. Mēs gājām vienā skolā, un man vienmēr bija aizmugure. Mammijas rakstītajos apsveikumos vienmēr bija kāds novēlējums, kuru zemtekstus es saprotu tikai šodien, kad kādu nejauši atrodu. Ko tu vēl vēlies šajā dzīvē? Gribētu iemācīties spēlēt klavieres. Kaut ko jau varu uzspēlēt, bet gribas kaut tik daudz, cik tagad spēlē mans dēls. Bet varbūt nevajag mācīties? Jo tad vairs nebūs vajadzības, lai mani pavada Edvards. Man ir sapnis uzstāties vai vismaz kaut ko kopīgi ieskaņot kopā ar dēlu - balsij un klavierēm. Nehalturēju. Man nav atšķirības, vai dziedu Arēnā Rīga vai divām dāmām viņu privātajā dzīvoklī. Vīrietim jābūt galvenajam pelnītājam ģimenē un jāļauj savai ģimenei justies lutinātai. Man vienalga, kurā katlā mani met. Gan šlāgeris, gan popmūzika un rokmūzika ir zemā māksla. Ar NORMUNDU RUTULI sarunājas AIVA KANEPONE Mana ģimene ir dāvana2017.04.05 Ieva |
=
Esam ārpus Rīgas robežām. Saulē laistās Juglas un Ķīšu ezeri. Vēl vilciens pārskrien Baložu kalnam un esam Baltezera stacijā. Apkārtnē daudz priežu mežu, tīrs, sauss gaiss. Ceļš nogriežas pa kreisi uz Sudrabezeru. Caur kokiem mirdz Mazais Baltezers, bet tuvāki tam nepieejam. Klāt jau Sudrabezers. Paprāvais ezers ar jauku kokiem noaugušu saliņu un kristāldzidro ūdeni aicināt aicina spirdzināties. Basas kājas jau pasteigušās bradāt pa tā zeltīto klāju šķeldamas maigus sudrabotus vilnīšus. Ūdens patīkami silts! Īsa atpūta un dodamies pa iemītu taciņu uz ezera dienvidus krasta. Tur — brīnišķīgi lielu paparžu mežs. Skat, kā mūsu zeltenes slēpjas starp tām un plaukst, kā teiksmaini paparžu ziedi! Virzāmies uz Langstiņezeru. Kalnotais, sūnotais mežs bagātīgs sēnēm. Čaklās lasītājas drīz vien savāc pilnu cepuri. Pie Langstiņezera ieturam pirmās brokastis un pusdienas. Ezera krastos manāma līmeņa paaugstināšanās, kas ceļas no apkārtējiem purviem. Te netrūkst arī skaistu vasarnīcu, kuras aizvien vairāk ieslēdz un padara nepieejamus skaistos ezera krastu skatus. Vēl piegriežamies raksturīgam Langstiņu purvam un, šķērsojot Nītaures ceļa dalu t. s, garo jūdzi, ejam uz Bērģa muižu. Tur sagaida mūs viesmīlīgais un laipnais skolotājs J. Kalniņa kungs — Bērģu pasta, telegrāfa, telefona p. p. nodaļas pārzinis. Pateicoties tā laipnai gādībai, netrūkst mums piena — pēc izvēles — saldais, skābais un mūsu "saimnieču" rosībai — cepjas krējumā pašu lasītās sēnes, vārās sausi kartupeļi. Azaids lielisks! Tālākā gaitā Kalniņa kgs ekskursantus iepazīstināja ar Bērģu muižas pagātni, apkārtni, cīņu ainām starp ziemeļarmiju un vāciešiem. Gar L. Juglas zālainiem krastiem, kur sākusies siena pļauja, sasniedzam Mašenu mājas (ap 200 g. vecas) un Mašenezeru, sauktu par atteku. Te daudz ūdensaugu, zāles, kur mitinājās ūdensputni sevišķi daudz redz lidojam kaijas — šos vētras vēstnešus. Tuvumā jau plašais Juglas ezers (5 ar 1/2 klm. garumā un ap 2 klm, platumā). No tā kāpainiem, augstiem krastiem (vietām līdz 17 m) plaši skati uz Juglas apkārtni, bet no trigonometr. torņa redzama pat tālākā Rīgas apkārtne (Gauja, Baldone u. c). Viļņojošais ezers ar seklo, smilšoto krastu atstāj jūras iespaidu. Daudz te izbraucēju no Rīgas. Caur kokiem jau redzamas īpatnējās celtnes. Kas ir šīs mežā novietotās ēkas ar salmu jumtiem? Tas — latvju „Skansens" — Brīvdabas muzejs. To iekārtojusi Pieminekļu pārvalde jau 1928. gadā un cer atklāt šīs vasaras beigās. Ir arī pēdējais laiks to uzraudzīt un apsargāt, jo, diemžēl, tauta vēl neprot sargāt savus dabas pieminekļus, savas tautas senatni. Vai pilsoņa tiesībās un pienākumos vēl esam bērni, kas jāmāca? Ziemeļtautas jau sen atzinušas Brīvdabas muzeju lielo kultūrvēsturisko nozīmi. Kas gan nebūs dzirdējis par pasaulslaveno Skansenu Stokholmā uz kādas salas, kura aptver veselu tautas novadu? Šo iedzīvotāju dzīvi nav skārusi modernā kultūra, bet tā norit senās etnogrāfiskās īpatnībās, sākot ar ēkām, iekšējo iekārtu, darba rīkiem, sadzīvi u. t. t. Latvijas Brīvdabas muzejā jau novietotas 5 Vidzemes vidienas ēkas. Senlatvju rija ar piedarbu un gubeni palievenī zem viena jumta pārvesta no Vestienas Rizgu mājām, bet slietais namiņš — šī pirmatnējā dzīvojamā ēka, no Ainažiem. Šīs ēkas pēc senlatvju sētas iekārtojuma atrodas kalnā, bet lejā — dzīvojamā ēka — no Vestienas Skaldiem, interesantā klētiņa no Vaives Šķesteriem un mazlodziņu maltuve no Vietalvas Dzeņiem. Šo ēku vecums ap 150 gadu. Ekskursanti arī ilgāki pakavējās šai daiļajā latvju sētā, apskatot tās iekārtu, darba rīkus, ēku dekoratīvos veidotuve — no Vietalvas Dzeņiem. Šo eku vecums ap 150 gadu. Ekskursanti arī ilgāki pakavējās šai daiļajā latvju sētā, apskatot tās iekārtu, darba rīkus, ēku dekoratīvos veidojumus darinātus ar latviskās mākslas izpratni. Vēl- kopēja fotografēšanās, launags un šīs dienas maršruts laimīgi veikts.
