💮 💮 💮

Ieskatāmies vēstures lappusēs: Baltezera baznīcai, kas reiz palikusi pat bez sava torņa, šogad - 240

*Elita Pētersone, Ādažu muzeja vadītāja

2016. gada 15. janvāris

Tukšā tara, skābēti kāposti un sāls – tas viss un vēl daudz kas cits reiz glabāts Baltezera baznīcas mūros. Pēc Otrā pasaules kara tā piedzīvojusi pamatīgu demolēšanu un postīšanu. 20. gs. vidū palikusi pat bez sava torņa smailes... Lielceļa malā atrodoties, visos laikos un laikmetos tā daudz bēdu piedzīvojusi, tomēr, neskatoties uz pieredzēto, atkal uzplaukusi un sagaidījusi savu 240. dzimšanas dienu.

Baltezera baznīca ir senākais valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Ādažu novadā. Baznīcu gleznainajā vietā starp Lielo un Mazo Baltezeru būvēja aptuveni trīs gadus – no 1772. līdz 1775. gadam. Baznīcu cēla mūrniekmeistara Bernharda Joahima vadībā. Pats mūrniekmeistars nāca no Vācijas pilsētas Mazungenas. Kad 1775. gadā to iesvētīja, baznīca varēja uzņemt 400 viesu, jo tajā bija tieši tik daudz sēdvietu.

Ēka atspoguļoja 17.-18. gadsimtam raksturīgos baroka arhitektūras principus – gareniska taisnstūrveida celtne ar kvadrātveida torni. Mūrniekmeistars Bernhards Joahims bija prasmīgs sava aroda meistars un viņa dotības novērtēja arī tuvējos kaimiņos – Skultē un Lēdurgā, kur abās vietās viņa vadībā tapa baznīcu ēkas līdzīgās barokālās formās.

Senākais arhitektūras piemineklis Ādažu novadā
Gan īsi pirms Pirmā pasaules kara, gan starpkaru periodā turīgākie draudzes locekļi ziedoja līdzekļus Ādažu baznīcas remontiem, un skaistā ēka vienmēr tapa pienācīgi uzturēta. Kad 1923. gadā Latvijā izveidoja Pieminekļu valdi jeb kultūras pieminekļu aizsardzības iestādi, mūsu Ādažu jeb Baltezera baznīca kā izcils arhitektūras piemineklis nonāca Pieminekļu valdes pārraudzībā un tai tika piešķirts valsts aizsargājamā objekta statuss. Diemžēl pēc Otrā pasaules kara Baltezera baznīcai sākās rūpju laiki.

Rūpju laiki pēc Otrā pasaules kara
1944. gadā Rīgas Mežaparka baznīcas mācītājs L. Taivans rakstīja LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājam prof. Augustam Kirhenšteinam vēstuli: "Sevišķi smagi cietusi Ādažu baznīca, kuras iekšpuse pilnīgi izdemolēta, ērģeles izpostītas, stabules izmētātas pa baznīcu un tās apkārtni, altāris izpostīts, drēbju apšuvumi noplēsti un aiznesti... Izpostīts pirmā draudzes mācītāja kaps: tas atvērts un plāksne aiznesta... Kareivji baznīcu sen atstājuši, bet nožēlojamais skats ceļa malā stāv vēl aizvien..."

1946. gadā draudzei no baznīcas bija jāatsakās, un pēc 1948. gada, kad baznīca oficiāli pārgāja Ādažu ciema padomes īpašumā, sākās pastiprināta senā arhitektūras pieminekļa postīšana. 1955. gadā Vissavienības arodbiedrību centrālā padome nāk ar savu priekšlikumu – Ādažu baznīcu pārbūvēt par tūrisma bāzi ar 100–150 gultas vietām. Visnotaļ savāds piedāvājums, un šī ideja atbalstu neguva. Par ēkas likteni lielceļa malā neviens negribēja uzņemties atbildību, bet tiem, kuri gribēja, šo iespēju atteica. Tomēr atradās cilvēki, kuri rakstīja vēstules varas kalpiem, nepalika vienaldzīgi un tādejādi savu iespēju robežās pauda protestu pret notiekošo Baltezera baznīcā: "Par baznīcu kā kulta vietu brīvdomātāji var domāt kā vēlas, bet atļaut iznīcināt vēsturisku pieminekli, pie tam ārkārtīgi izskatīgu celtni, tas ir vairāk kā politiski nepareizi. Vietējā ciema padome būtu vismaz durvis aiznaglojusi!" raksta pilsonis E. Lauskis atbildīgajām iestādēm kultūras pieminekļu aizsardzībā.

Atbildīgās iestādes pārsteigtas mierina sašutušo pilsoni E. Lauski, jo izrādās, ka "Ādažu baznīca nav valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, taču atrod, ka minētai celtnei ir tomēr zināma arhitektoniska vērtība, kas pakļauta tuvākai izpētīšanai un tās patiesās vērtības noskaidrošanai". Un brīnās, ka, neskatoties uz iestāžu vairākkārtīgiem aizrādījumiem, ne Saulkrastu rajona izpildkomiteja, ne Ādažu ciema padomes izpildkomiteja līdz šim uz tiem nav reaģējusi.

Līdz galam nesatricināmi savā pārliecībā pret Baltezera baznīcas ēkas likteni palika Ādažu un Saulkrastu Komunistiskās partijas atlasītie darbaļaužu "vadītāji". Mums par nelaimi, kultūras cilvēku diemžēl starp viņiem nebija. Netiekot galā ar nepaklausīgo Saulkrastu rajona izpildkomiteju un Ādažu ciema padomes izpildkomiteju, 1955. gadā Arhitektūras pārvalde aizveda projām baznīcas zvanu, secinot: "Ievērojot to, ka ēka ir visiem pieejama un postīšana līdz šim nav pārtraukta, bij. baznīcas zvanu ar uzrakstu "Ādažu baznīca 1925.g." Arhitektūras pārvalde ņem savā aizsardzībā". 1956. gadā pēc Arhitektūras pārvaldes rīkojuma uz Daugavgrīvas Balto baznīcu aizveda to, kas bija palicis pāri no Baltezera baznīcas ērģelēm.

Tukšās taras noliktava
1958. gadā nojauca baznīcas torņa smaili un telpās ierīkoja klubu un kinozāli. 1972. gadā baznīca kļūst par kolhoza "Ādaži" tukšās taras un minerālmēslu noliktavu. Telpās tika atvēlēta vieta arī kolhoza kāpostu skābētavai. Lielos daudzumos šai vajadzībai tika atgādāta un novietota sāls. Mūriem žūstot, sāls kristalizējās un neatgriezeniski sabojāja baznīcas ēkas nesošās sienas un vēsturisko apdari. 20. gadsimta 70.-80. gadu mijā Baltezera baznīcas ēkā atradās kolhozam "Sidgunda" piederošā metālapstrādes darbnīcas.

Ādažniekiem labi pazīstamais mākslinieks Voldemārs Rapiķis, redzot posta darbus, un to, ko baznīcas mūriem ikdienā nodara nokrišņi, panāca, ka metālapstrādes darbnīcā izgatavoja un uzstādīja jumtu – baznīcas pagaidu torni ar gaili galā. 1989. gadā Ādažu baznīca pārgāja Kultūras ministrijas Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības bilancē. Tikai 1997. gadā kad no altāra telpām izvācās

"Lattelekom" centrāle Dievnamu izdevās saglābt, pateicoties Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai un tās vadītāja Jura Dambja, arhitekta un Baltezera iedzīvotāja, atsaucībai. Atjaunoja torni un jumta segumu. Vēlākos gados rekonstruēja visu fasādi, atjaunoja iekšējos mūrus vairāku metru augstumā, izņemot laukā vecos, bojātos ķieģeļus, nomainīja bojātās koka sijas un ielika jaunus logus. Vēsturiskais baznīcas interjers, izņemot kāpnes uz balkonu, gadu gaitā bija aizgājis nebūtībā, tāpēc, restaurējot dievnamu, tika pieņemts lēmums iekštelpas veidot askētiski vienkāršas – gaiša koka mēbeles, matēta stikla detaļas. Stikla elementos parādās baznīcas vēsturiskā interjera ornamenti.

Šobrīd rūpīgu roku kopts, mūsu kultūrvēsturiskais piemineklis sagaidījis savu 240. dzimšanas dienu. Lielceļa malā atrodoties, visos laikos un laikmetos daudz bēdu piedzīvojis, tas priecē acis un sirdi ne tikai pašmāju, bet arī garāmbraucošajiem ļaudīm. Sargāsim savus novada dārgumus.

💮 💮 💮

Fotoakcija "Viena diena Latvijā" / 2007.g.31.augusts

Ādažu novada Baltezerā atrodas Ādažu vecākais un nozīmīgākais arhitektūras piemineklis - Ādažu (Baltezera) baznīca. Baznīca atrodas gleznainā vietā starp Lielo un Mazo Baltezeru. To no 1772. līdz 1775. gadam cēla meistars Bernhards Joahims no Mazungenas. Baznīcas apveids - vienjoma garenbūve ar poligonālu altārdaļu un frontālu kvadrātveida torni, kam barokāls noslēgums, - atspoguļo baroka arhitektūras principus. Ēkas ieeju akcentē barokāls portāls, zelmini rotā volūtas un ovāli logi. Interjerā sienas dekorē pilastri. Pēc vēsturnieka un teologa Roberta Feldmaņa liecības, Baltezera baznīca bija pirmā Latvijā, kuras tā laika mācītājs Jānis Baumanis, nezināmu apstākļu mudināts, labprātīgi atdeva baznīcas atslēgas padomju izpildvarai.

Padomju laikā baznīca tika izdemolēta, nopostīts tās interjers, iznīcināts altāris un ērģeles, nojaukts tās tornis. Baznīcas ēka sākumā tika izmantota kā kultūras nams (deju zālei, kinoteātrim), vēlāk arī kā noliktava un metālmākslinieku darbnīca. Tikai kopš 90. gadu vidus altāra telpās neatrodas telefonu centrāle.

1994. gadā dievnams tika atdots Ādažu evaņģēliski luteriskai draudzei. Ar laiku tika rekonstruēta visa fasāde, atjaunoti iekšējie mūri vairāku metru augstumā, izņemot laukā vecos, bojātos ķieģeļus, nomainītas vecās un bojātās koka sijas un ielikti jauni logi.

Baznīca

No 1772. līdz 1775. gadam dievnamu cēla arhitekts Bernhards Joahims. Padomju okupācijas laikā dievnams izmantots gan kā kinoteātris un deju zāle, vēlāk kā kāpostu skābētava, tukšās taras, minerālmēslu noliktava, un tikai 1997. gadā altāra telpu pamet „Lattelekom” centrāle.

1989. gadā dievnams nonāk Valsts Kultūras pieminekļu inspekcijas pārraudzībā, un tiek uzsākti baznīcas atjaunošanas darbi - tiek rekonstruēta fasāde, atjaunots tornis un jumta segums. Tiek izbūvēti bēniņi, kā arī radīta moderna apkures sistēma ar radiatoriem un apsildāmām grīdām. Pašlaik notiek baznīcas interjera atjaunošana.

Draudze

Ādažu draudzes vēsture sākās jau 13. gadsimtā. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas draudze atjaunojas un dievkalpojumus Baltezera baznīcā atsāk 1994. gadā, kad kopāsanākšanām varēja izmantot tikai nelielu tumšu telpu, kas padomju gados tika izmantota kā kalēja smēde. 1998. gadā, izbūvējot bēniņus, dievkalpojumi tiek noturēti tur, no 2003. gada dievkalpojumi atsākas pirmajā stāvā - lūgšanu zālē. Samērā strauji pieaug draudzes locekļu skaits. Baznīcā izveidota arī māmiņu istaba, kurā tiek translēts dievkalpojums, tādējādi radot iespēju dievkalpojumus apmeklēt arī ģimenēm ar maziem bērniem.

Arhīvu dokumenti apliecina,

ka no okupācijas armijas zaldātu patvaļas stipri cietuši dievnami.

Latvijas Valsts arhīva vadošais zinātniskais līdzstrādnieks
JĀNIS RIEKSTIŅŠ,

Daudzo, agrāk stingri slepeno un tātad pētniekiem nepieejamo, dokumentu vidū, kuri stāsta par PSRS okupācijas armijas nodarītajiem zaudējumiem Latvijai, tās saimniecībai un tautai, sastopami arī tādi, kuri liecina par okupantu armijas barbarisko izturēšanos pret Latvijas dievnamiem. To apliecina arī daži zemāk publicētie dokumenti.

Latvijas Ev .lut. Baznīcas Mežaparka draudzes mācītājs 1944. gada 22. novembrī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam profesoram A.Kirhenšteinam tagadējās Baznīcas virsvaldes (Ev. luter.) uzdevumā apmeklēju Ādažu un Garkalnes baznīcas, kas atrodas Ādažu pagasta izpildkomitejas robežās, lai iepazītos ar šo baznīcu stāvokli. Konstatēju, ka abas baznīcas cietušas no kareivjiem, kas tur mitinājušies. Sevišķi smagi cietusi Ādažu baznīca, kuras iekšpuse pilnīgi izdemolēta: ērģeles izpostītas, stabules izmētātas pa baznīcu un tās apkārtni, altāris izpostīts. Kanceles drēbju apšuvumi un segas noplēstas un aiznestas. Kroņa lukturis norauts un sadauzīts, krucifiksi, lukturi un altāra Bībele iznīcināti. Tāpat izpostīta arī sakristeja un pirmā draudzes mācītāja kaps: tas atvērts, plāksne norauta utt. Lieki aprakstīt, kādā izskatā ir baznīcas grīda un sienas. Līdzīga posta aina atklājas arī kapos, kas atrodas pie baznīcas. Kareivji baznīcu sen atstājuši, bet nožēlojamais skats ceļa malā vērojams vēl arvien. Atsevišķi draudzes pārvaldes locekļi aizbildinās ar darbaspēka un līdzekļu trūkumu un nespēju bez pagasta padomes piekrišanas un aktīva atbalsta izziņot talkas un sagādāt vajadzīgos materiālus, piemēram: stiklus, kaļķus, naglas, nepieciešamos amatniekus utt. Pagasta padome savukārt domā, ka kulta lietu atjaunošana neietilpst tās uzdevumos. Rezultātā baznīca stāv kā postaža un stāvēs vēl ilgi... Tāpēc laipni lūdzu Jūsu atbalstu, lai Ādažu pagasta padome saņemtu augstāku orgānu norādījumu:

1. Noorganizēt nekavējoties nepieciešamos uzkopšanas darbus baznīcā, lai tuvākajā svētdienā varētu saaicināt visa pagasta iedzīvotājus, Ādažu draudzes locekļus uz sapulci, kur apspriest baznīcas atjaunošanas plānu.

2. Atbalstīt baznīcas atjaunošanas darbus, lai tur būtu iespējams atjaunot dievkalpojumus.

L.Taivans - Rīgas Mežaparka mācītājs

Latv. PSR Ev. lut. Baznīcas virsvaldei Liepnas ev.lut. draudzes izpildkomitejas priekšsēdētāja Zodāna Arvīda Jāņa d., dzīvo Liepnā, ziņojums. Sakarā ar Liepnas ev.lut. draudzes izpildu komitejas un revīzijas komisijas šā gada 22. jūnija lēmumu, esmu pilnvarots Jums ziņot, ka 1947. gada jūnija mēneša sākumā ieradās sarkanarmiešu, vienība, lai vestu meža materiālus. Šo vienību Liepnas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs b.Pugejs novietoja pie ev.lut. baznīcas atrodošos apstādījumos, apmēram desmit metrus no baznīcas sāniem, kaut gan šo karaspēka vienību varēja izvietot uz bijušā Liepnas garnizona laukuma, kurš ir pilnīgi brīvs. Protams, sarkanarmieši neapmetās uz ev.lut. baznīcas zemes, bet gan uz brīvās fonda zemes. Tomēr šis parks vienmēr atradās draudzes skolas kopšanā, bet tagad tanī saraka telšu bedres, sadzina mietus un pienagloja kārtis pie augošiem kociņiem, kā arī ar automašīnām nevērīgi brauca pa baznīcas laukuma apstādījumiem.
Sarkanarmieši, kamēr nebija ierīkota atejas bedre, izdarīja dabiskās vajadzības gan baznīcas rajonā, gan arī pie baznīcas. Turklāt, kad baznīcas zvanītājs apzvanīja mirušos, kareivji ar akmeņiem apmētāja zvana telpu pa atvērtajām lūkām un otrā dienā pilnīgi nepielaida baznīcas zvanītāju iezvanīt svētvakaru, kā arī noslēdza piebraucamo un pieejamo ceļu uz baznīcu. Par visām šīm nekārtībām tika nekavējoties ziņots pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājam b.Pugejam, kurš neveica nekādus pasākumus nekārtību novēršanai. Beidzot minētā karaspēka vienība darba trūkuma dēļ izbrauca uz Rēzekni, apstādījumus atstājot pilnīgā nekārtībā. Kāpēc griežamies pie Jums ar lūgumu, noliegt novietot šo karaspēka vienību pie baznīcas.

Liepnas ev.lut. draudzes izpildu komitejas priekšsēdētājs A.Zodāns

NRA / 26.08.1994

1980.g.

Svētākais uzdevums

Tai varenībai, kur architektūras skaistāka devumā meistari ir izteikuši Dieva esamību, mēs ar sevišķu noskaņu tuvojamies Lieldienās. Kristus ir augšāmcēlies. Ticības brīnums ieved mūs Dieva varenībā ar architektūras palīdzību. Tur redzam cilvēka gara lielumu un architekta ģēnija varēšanu. Neskaitāmās paaudzēs un laikmetos Dieva nams ir izteiktākais celtniecības piemineklis. Architektūras košākais devums. Varenība. Šo varenību saglābāt, kopt ir ikvienas nākamās paaudzes pienākums. Mēs to ari darījām, tāpat kā visā civilizētā pasaulē. Latvijā 1923. gadā nodibināja Pieminekļu valdi. Izdeva (1924) pieminekļu aizsardzības likumu. Vairāki ievērojami Latvijas dievnami tika ņemti valsts aizsardzībā. Apzināti, uzmērīti un dokumentēti. Kas notiek ar šiem dievnamiem tagad? — Tos dedzina, noposta un "pārbūvē" citām vajadzībām. Top iznīcināta ievērojama sakrālā architektūra.

Aiziet bojā mākslas pieminekļi. Kāpēc? Padomju Savienībā un okupētās valstīs taču reliģija nav aizliegta? Lai visu to aizsegtu, okupētās Latvijas archibīskaps J.Matulis apbraukā pasaules kongresus un saka, ka pēdējā karā Latvijas luterāņi zaudējuši 140 baznīcu, kas tagad vairs netiek lietotas (Ņujorka, 18. febr. preses konferencē). Latvijā bija 300 ev.lut. dievnamu. Patlaban lietošanā ir 48. Kur palikuši pārējie 120, to viņš nedrīkstēja teikt. Rūjienas baznīcu atjaunošot. Tikai traucējuši ārzemju preses raksti. Vajadzēšot vairākus gadus tagad gaidīt (? ). Tieši otrādi. Šie raksti piespieda dievnamu atjaunot. Ne tikai Rūjienas, bet sen agrāk nodedzināti: Liepupes, Iecavas v.c. dievnami. Pārbūvēti par klubiem un kolchozu sadzīves kombinātiem, muzejiem, koncertnamiem utt.: Straupes, Ādažu, Krimuldas, Cēsu, Valmieras, Burtnieku un daudzi, daudzi citi ievērojami, pat Rīgas Doms. Tikai pēc 30 gadiem tika atjaunots Pētera baznīcas ievērojamais baroka tornis, kad architektu un sabiedrības spiediens bija par lielu un tas vairāk tika darīts reklāmai uz ārzemēm. Kad savā laikā komūnistu partijai vajadzēja izšķirties par bojā ejošās Rundāles pils remontēšanu vai Rīgas doma "pārbūvēšanu", tā izšķīrās par pēdējo. Šī "pārbūve" bija pilnīgi nevajadzīga. Daudzus simtus gadu Domā notikuši ievērojami koncerti. Lietderīgāki bija Rīgā uzcelt jaunu koncertnamu, kas jau sen nepieciešams. Bet ievērojamāko Latvijas dievnamu vajadzēja atņemt latviešu draudzēm. Arī Pēterbaznīcā pēc atjaunošanas ierīkošot muzeju. Līdz ar to archibīskapa katedrāle un lielākais Latvijas dievnams ir izņemti no lietošanas sakrālai vajadzībai. Pēc Otrā pasaules kara Eiropā daudzi dievnami bija drupās. Tie visi ir atjaunoti ar lielu pietāti, zinātniski izstrādātām jaunām pieminekļu aizsardzības metodēm. Ceļot jaunas pilsētas, aizvien ceļ arī jaunus dievnamus, sevišķi izkoptas architektūras. Skandināvijā vien pēdējā laikā uzcelti 400 jauni dievnami. Bet kas notiek Latvijā? Ne tikai, kā archibīskaps apliecina, 140 kara nopostītie dievnami "netiek lietoti", un tos nemaz nemēģina atjaunot, bet e

sošos noposta. Dievnamus atņem draudzēm, un tos pārbūvē citām vajadzībām. Cik tālu vēl var iet? Vai vispasaules Luterāņu savienībai, kurā ieiet ari okupētās Latvijas baznīca, nav iespējams šo dievnamu iznicināšanu apturēt? Latviešu un Latvijas iznicināšanas process ieiet citā stadijā. Ja Staļina laikā iznīcināja latviešu viensētu, tad Brežņeva laiks noposta un dedzina dievnamus. Šis process jau izvērsts tādos apmēros, ka grūti būs vairs ko saglābt. Latviešu architekti Rīgā gan mēģina to aizkavēt un reizēm tas izdodas pat ar ievērojamām sekmēm. Tikai tas viss nāk par vēlu. Pareizi darītai pieminekļu aizsardzībai un restaurēšanai, kas nostādīta uz zinātnes pamatiem, sevišķi liela nozīme. Ja tā nebūtu apzinīgi izdarīta Eiropa pēc Otra pasaules kara būtu tikai drupas. Mēs šodien būtu kultūras ziņā nabagi. "Latvijas luterāņu baznīca darbojas pēc pieņemtiem likumiem, kas tai jāievēro", teica achibīskaps J.Matulis. Kādi šie likumi, to mēs nezinām. Vai šie likumi neļauj atjaunot karā nopostītos ev.lut. dievnamus, celt jaunus? Vai atļauj dedzināt, postīt un pārbūvēt Pieminekļu valdes aizsardzībā ņemto sakrālo architektūru—to arī mēs nevaram noskaidrot? Ko trimdā varam darīt? Ar dievlūgšanām, ticības apliecinājumiem un dievnamu būvēm trimdā vien nepietiek. Ir pēdējais laiks prasīt Latvijas dievnamu iznīcināšanu pārtraukt un dievnamus atjaunot. Šim nolūkam ir nepieciešams:

1. Dokumentu kopojums — publikācija par Latvijas dievnamu pašreizējo stāvokli. Šis dokuments iesniedzams Luterāņu pasaules apvienībai un Apvienotām nācijām.

2. Sastādams saraksts par Latvijas sakrālās architektūras pieminekļiem, kuri ņemti Pieminekļu valdes aizsardzībā un kurus okupācijas vara pārbūvē profānām vajadzībām, dedzina un posta. Šis dokuments iesniedzams UNESCO. 3. Uzrakstīt Latvijas dievnamu celtniecības vēsturi. To varam izdarīt tikai trimdā. Mūsu rīcībā ir pietiekami daudz materiāla.

Latvijas archibīskapa A.Lūša uzdevumā esmu šo darbu pasācis. Materiāli ir apzināti, savākti un daļēji apstrādāti. Ir tomēr nepieciešams, lai ikviens latvietis, vai trimdas draudze sniegtu ziņas, vai nodotu foto un aprakstus par savu dzimtenes dievnamu. Studenta gados esmu gandrīz visus Latvijas dievnamus apmeklējis un uzmērojis architektūras fakultātes un Pieminekļu valdes uzdevumā. Esmu vadījis ekspedīcijas dievnamu dokumentēšanai. Ir uzkrātas atziņas un pieredze un ceru šo darbu, kuru uzskatu kā trimdas svētāko uzdevumu, novest gala. Lieldienās mēs piedomājam pie laikiem, kad Daugavas krastos Gotlandes meistari cēla pirmos Latvijas dievnamus. Tie ir kā tālas vēstures atspīdumi šai posta laikā. Pirmais dievnams celts Ikšķilē (ap 1190.g.) pēc Gotlandes divu jomu dievnamu parauga romāņu stilā. To cēluši Gotlandes akmeņkaļi. Otrais dievnams celts Mārtiņsalā, Salaspils draudzē ap to pašu laiku. Trešais ir Sv.Jura dievnams Rīgā (1202.g.) zobenbrāļu, kas ar Sv.Gara konventa nosaukumu uzglabājies vēl tagad. Tā ir Rīgas vecākā celtne. Nopostīto Latvijas dievnamu piemiņai šis raksts. Darīsim visu iespējamo, lai mūsu dievnami celtos augšā.

ROBERTS LEGZDIŅŠ

* Laiks / 02.04.1975