Latvijas Saule / 01.05.1923
⌛ ⌛ ⌛
Latviešu proletariāta vēsture
Jau pašā poļu laikmeta sākumā dzimtbūšanas jūgs palika stipri grūts. Tā, piemērām, vēsturnieks un Vidzemes agrārapstākļu pētnieks Dr. Astafs von Transehe-Rozeneks atzīmē, ka jau 16. g. s. otrā pusē dzimtbūšana sasniegusi savu dziļāko grimumu. Ka zemnieku stāvoklis Vidzemē bijis tiešām pārmērīgi grūts, liecina ķēniņa Stefana Batorija uzstāšanās zemnieku labā. 1586. gadā viņš lika sasaukt Ādažos landtāgu un tur savam delegātam Pekoslavskim likt muižniecībai priekšā atvieglināt zemnieku klaušas un nodevas, atcelt miesas sodu. Muižnieki, protams, to nedarīja. Ar šo landtāgu stāv sakarā slavenā muižniecības atbilde, ka zemnieki negribot atteikties no savām rīkstēm.
* Domas / 01.10.1925
⌛ ⌛ ⌛
Atceros no tiem laikiem kādu braucienu kopā ar otru biedri, toreiz 8. klases ģimnāzistu, F. Cielenu, uz tautas sapulci Ādažos. Biedrs Cielens, lai viņu savā pagastā nepazītu, bija pielīmējis lielas mākslīgas ūsas, tomēr vietējie spiegi to bija pazinuši un soda ekspedīcija aizmuguriski notiesājusi uz nāvi. Tāpēc viņš bija spiests nelegāli dzīvot un vēlāk emigrēt.
* Jaunais Laiks / 01.03.1929
⌛ ⌛ ⌛
Mums raksta
Žurnāla «Zvaigzne» redakcija saņēma no Maskavas Valsts bibliotēku institūta pasniedzēja biedra A. Lutera vēstuli, kurā viņš pastāsta par ievērojamo latviešu revolucionāru Mārtiņu Zeltiņu. Lūk, ko uzzinām no šīs vēstules. Mārtiņš Zeltiņš («Stumburs») (1883. g. - 1933. g.) jau 20 gadu vecumā kļūst par profesionālu revolucionāru. 1905. g. revolūcijas notikumus viņš sagaida Liepājā, vēlāk darbojas Rīgā un ir LSDSP komitejas loceklis. Mārtiņš Zeltiņš uz saviem pleciem iznes visu revolucionārās cīņas smagumu. Vairākkārt viņu iesloga cietumos, bet 1907. gadā pēc kara tiesas lēmuma izsūta trimdā. Te M. Zeltiņam nodibinās cieša draudzība ar J. M. Sverdlovu. Mārtiņa Zeltiņa vārds tuvs un pazīstams daudziem veciem revolucionāriem, kas ar viņu gājuši kopīgo cīņas ceļu. Par viņa pašaizliedzīgo darbu stāsta partijas dokumenti, arhīvu materiāli, cīņas biedru atmiņas. Tomēr nez vai kāds zinās, ka Mārtiņš Zeltiņš ir arī vairāku revolucionāru dziesmu autors. Tas, ka Mārtiņš Zeltiņš klusībā rakstījis dzejas, bijis noslēpums pat viņa cīņas biedriem. Par to zina pastāstīt vienīgi viņa tuvinieki. Mārtiņa Zeltiņa māsa Emīlija Pūriņa, aktīva 1905. gada revolūcijas dalībniece, atceras kādu brāļa uzrakstītu dziesmu: «Nāc, mīļotais meitēn, līdz cīniņā». — Šo dziesmu bija iemīļojusi strādnieku jaunatne, — stāsta biedrene Pūriņa. — Jau mācoties skolotāju seminārā, mans brālis aizrāvās ar Raiņa, Ņekrasova un Heines dzeju un drīz arī pats sāka rakstīt revolucionāras cīņas dziesmas ... Kā šodien atceros mūsu nelielo mājiņu Jaunciemā pie paša meža. No apkārtējiem iedzīvotājiem nemanīti mēs salasījāmies gan mājiņā, gan mežā. Mēs bijām vairāki jaunieši un jaunietes. Starp mums bija arī Mārtiņš (viņš toreiz strādāja Ādažu skolā par skolotāju) un arī viņa semināra biedri Fricis Mūrnieks, Jānis Luters. Mārtiņš dzied tikko uzrakstītās «Cīņas dziesmas» melodiju. Mēs visi pusbalsī dziedam refrēnu. Pēc tam atkārtojam vēl un vēl. Bet par nožēlošanu Emīlija Pūriņa atcerējās tikai vienu pantu no šīs dziesmas: Nāk jauna diena no austruma, Tā krāsota asiņu purpurā. Tas spīdeklis — cilvēces brīvība — Sniedz gaismu ikvienam, kas tumsībā. Izrādās, ka šī dziesma līdz ar citām revolucionārām dziesmām bijusi iespiesta 1905. gadā LSDSP CK izdotajā nelegālajā dziesmu krājumā «Strādnieku dziesmas». Šis krājums atrodas Liepājas vēstures muzejā. Zeltiņa dziesma bijusi plaši izplatīta strādnieku vidū. Tās dziedātas gājienos, demonstrācijās un mītiņos. 1905. gada oktobrī kādā no mītiņiem ar revolucionārām dziesmām uzstājies sērkociņu fabrikas «Vulkāns» sieviešu koris, kura repertuārā bijusi arī M. Zeltiņa «Cīnās dziesma».
Mums raksta
1959.08.15 Zvaigzne
⌛ ⌛ ⌛
1905. - 1907. GADU REVOLŪCIJU ATCEROTIES
Pirmo cīnītāju piemiņai
Garkalnes astoņgadīgās skolas skolēnu un skolotāju saime bija pulcējusies svinīgā 1905. gada revolūcijas cīnītāju atceres brīdī. Skolēni novadpētnieki pašķīra vēstures lappusi, kurā ierakstīti drūmie 1906. gada soda ekspedīcijas notikumi toreizējā Ādažu pagastā, tagadējās astoņgadīgās skolas tuvumā.
Laikraksta "Jaunā Dienas Lapa" 1906. gada 19. janvāra numurā ziņots: "Ko domā un dara Baltija. No Ādažiem. Aizvakar, 17. janvārī, no šī pagasta 25 rīcības komitejas locekļiem trīs no zaldātiem nošauti un proti — kalējs Fišers, saimnieka dēls un koku brāķeris Teodors Līde un pie Tukuma pierakstītais skolotāja palīgs Blumberģis. No pārējiem rīcības komitejas locekļiem vairāki sodīti ar pletnēm, to starpā skolotājs Dreimanis, vecāks vīrs, ar 50 sitieniem". Laikraksta «Progress» 1907. gada 9. maija numurā rakstīts: "Ādažu pagastā bez tiesas un izmeklēšanas no soda ekspedīcijas nošauti: 14. janvārī 1906. gadā 11 cilvēki, 17. ianvārī strādnieks Fišers, T. Līde un skolotājs Blumberģis, bet februāra mēnesī vēl nošauti divi zemnieki. 19. janvārī tai pašā gadā tika pērti ar 50—200 rīkšu sitieniem 12 cilvēki, starp tiem arī sirmgalvis skolotājs Dreimanis. Novadpētnieki noskaidrojuši, ka Teodors Līde un skolotājs Blumberģis nošauti Garkalnes ciema teritorijā pie tagadējā kluba. Buržuāziskās varas laikā priedē, pie kuras no 11 ložu šāvieniem miris T. Līde, bieži vien nezināmas rokas uzvilkušas sarkano karogu. Tāpēc priede nocirsta. Svinīgajā piemiņas brīdī skanēja revolucionāras dziesmas. Sirdis saviļņoja dzejnieka Raiņa vārsmas par piektā gada cīnītāju neuzvaramību. Garkalnes astoņgadīgās skolas audzēkņi nolēmuši, ka vieta, kur nošauti 1905. gada revolūcijas cīnītāji, būtu atzīmējama ar piemiņas plāksni. Skolēni novadpētnieki lūdz personas, kas atceras skolotājus Blumberģi un Dreimani, pastāstīt savas atmiņas viņiem Garkalnes astoņgadīgajā skolā.
J. Baltkājis
* Darba Balss / 31.01.1976
⌛ ⌛ ⌛
Vairāk, dziļāk, prasmīgāk |
Vācot materiālus par dzimto novadu, tā ļaudīm un tradīcijām, skolēni ne tikai palīdz saglabāt vērtīgu informāciju. Pētīšana audzina gribu strādāt. Pirms albumi un mapes nokļūst izstāžu stendos savāktais rūpīgi jāapkopo, jāatrod galvenais, būtiskais. Ieejot Vēstures muzeja zālē, kur notika Vissavienības pionieru un skolēnu novadpētniecības ekspedīcijas «Mana Dzimtene — PSRS» skate - izstāde, uzreiz radās iespaids par pamatīgu darbu. Stendi ar kartotēkām. fotogrāfijām, diagrammām. Simts mūsu republikas skolu sistematizējušas materiālus par novada ievērojamākiem cilvēkiem, kauju slavu, ekonomikas un kultūras sasniegumiem. Šai skatei katrs rajons izvirzīja trīs labākās skolas. Rezultātus vērtēja īpaša komisija pēc desmit ballu sistēmas, ievērojot visu - tematus, savāktos materiālus, noformējumu. Novadpētniecība ir darbietilpīgs process. Katrs darba veterāns vai revolucionāro cīņu dalībnieks jāatrod, jāapmeklē. Atmiņu stāstījumus pieraksta. Pēc tam šķetina pavedienus tālāk, meklējot ziņas presē, dokumentos, literatūrā. Faktu atlasi izdara skolēni pionieru vadītāja vai cita skolotāja vadībā. Aprakstus papildina dokumentu novilkumi un komentāri. Interesantas materiālu kopas izveidotas par rakstniekiem. māksliniekiem, iegūts daudz jaunu ziņu par latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Trijos gados skolu novadpētnieki informāciju sistematizējuši gandrīz vai zinātniskā līmenī. Iesietie albumi līdzinās diplomdarbiem. Interesanto ekspozīciju skaitā ietilpst arī Ādažu astoņgadīgās skolas pionieru veikums. Materiālos pārskatāmi atspoguļota kolhoza «Ādaži» izaugsme, sagaidot Lielā Oktobra sešdesmito gadadienu. Drīzumā saimniecības ļaudis svinēs tās trīsdesmit gadu jubileju. Jaunie novadpētnieki izveidojuši faktu krājumu par kolhoza vēsturi. Pulciņu vadītāji kopā ar jaunajiem novadpētniekiem pierakstījuši atmiņu stāstījumus par kolhoza sākuma dienām, par pirmo kolhoznieku sapulci «Mauriņu» viensētā. Saglabājušās dažas tā laika fotogrāfijas. Pirmais priekšsēdētājs Mārtinš Krēsliņš. Pļaujas attēls stāsta kā pēckara gados novāca ražu. Vecās fotogrāfijas iegūtas no lielās kolhoznieku ģimenes locekļiem. Mapē ar virsrakstu «Jauno novadpētnieku darba pasākumi» sakopotas fotogrāfijas un apraksti par tikšanās reizēm. Ne reizi vien skolā viesojušās darba pirmrindnieces Elza Avotiņa un Elza Mitriķe. Rūpīgi veidoti albumi par labākajiem «Ādažu» ļaudīm. Fotografējuši galvenokārt skolēni paši: brigadieri druvā, slaucēju blakus brūnaļām vai mājās draugu un radinieku vidū. Pionieri regulāri interesējas par jauno, kas sasniegts saimniecībā. Lai prasmīgāk savāktu faktus. ar padomu talkā nāk skolotāji, pionieru vadītāja Rita Ulpe. Taču darbs nav iedomājams bez šefu — kolhoznieku līdzdalības. Allaž skolai atsaucīgs ir kolhoza valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls. Tiekoties ar pionieriem, viņš katrreiz pastāsta, kas pašlaik saimniecības dzīvē aktuāls, tā palīdzot iekvēlināt novadpētnieku uguntiņu. Darboties griba ir. Pionieri apliecina — galvenais ir domāt un darīt pašiem. Formālas attieksmes pret novadpētniecību Ādažu skolā nav. Citādi nebūtu biezo albumu. Materiālus skolēni kārto pēc stundām pionieru istabā. To darot, spriež, mācās milzīgajā informācijas plūsmā atrast būtisko. Tās ir itkā otras mācības, kurās jaunais cilvēks disciplinē sevi, veido pacietību un mīlestību pret uzdevumu, ko pats izvēlējies. Pionieriem patīk pētīt dzimto pusi. Viņi paši ir tās daļa, tā ir pamats un mērķis dzīvei, iedziļinoties kolhoza izaugsmē trīsdesmit gados, katrs pulciņš veidojis savu un vienības kopīgo rokrakstu. Paveiktais vēris jaunas durvis pretī zināšanu alkām.
Vairāk, dziļāk, prasmīgāk
1977.12.01 Darba Balss (Rīgas rajons) Fedoroviča, I. |
⌛ ⌛ ⌛
Apspiedusi Maskavas bruņoto sacelšanos, cara patvaldība aizsūtīja pa visu zemi soda ekspedīcijas revolūcijas spēku iznīcināšanai. To Soda nodaļu formēšanā, kuras bija paredzēts sūtīt uz Latviju, aktīvi piedalījās Baltijas baroni. Rīgas apriņķī soda ekspedīcija ieradās 1906. gada janvārī. Sākās masveida eksekūcijas - zemnieku pēršana, māju dedzināšana, revolūcijas dalībnieku slepkavošana. Rīgas apriņķī vien tika noslepkavoti gandrīz 3oo revolucionāri, nežēlīgi izrēķinājās ar cīnītājiem Siguldā, Mālpilī, Allažos, Ropažos, Sējā, Lēdurgā, Ādažos, Dolē, Salaspilī, Stopiņos un citur. Siguldā nošāva revolucionārus, rīcības komitejas locekļus P. Cirponi, J. Pālēnu, J.Desami, astoņus citus revolucionārus apcietināja, daudzus sodīja ar miesas sodiem, nodedzināja Siguldas pagasta rīcības komitejas priekšsēdētāja Pogiņa mājas. Ādažos nošāva trīs revolucionārus, Mālpilī piecus, Sējā divus, Ropažos desmit. Taču cīņa turpinājās. Jauni revolucionārās cīņas uzplūdi sakarā ar strauju rūpniecības un lauksaimniecības uzplaukumu sākās ar 1912. gadu. Revolucionārā kustība pilsētās ietekmēja arī lauku darbaļaudis. Muižās streikoja laukstrādnieki, prasot darba algas paaugstināšanu, atsākās muižu dedzināšana. Karam sākoties, 1914. gada augustā — septembrī. Siguldā izveidojās sociāldemokrātu pulciņš «Vidzemes Šveice». Pulciņa organizētājs bija LSD komitejas loceklis K. Ratnieks, kas strādāja Allažos par skolotāju. Pulciņa darbā aktīvi iesaistījās Siguldas apkārtnes muižu kalpi un laukstrādnieki.
* Darba Balss / 10.07.1979
⌛ ⌛ ⌛
| Sarkanā strēlnieka stāsts Jaunais novadpētnieks: —Vai tiesa, ka jūs esat Mazās Juglas 1917. gada augusta lielo cīņu aculiecinieks? K.Būda: - Ne tikai aculiecinieks, bet arī pats cīnītājs - viens no retajiem, kas palicis dzīvs. Pie tam - ne tikai pie Mazās Juglas, bet arī citur, esmu bijis Valkā, Ļeņingradā, Urālos, Arzamasā, arī tepat pie Inčukalna, kad bermontiešus uzveicām. Jaunais novadpētnieks: - Jūs bijāt latviešu strēlnieks? K. Būda: Jā, un pie tam sarkanais latviešu strēln eks! Jaunais novadpētnieks: —Bet kāda te atšķirība? Lūdzu, pastāstiet! K. Būda: - Pirmais pasaules karš sākās 1914. gada augustā. Vācu armija, okupējusi jau lielāko Kurzemes daļu, 1915. gada oktobrī gatavojās dot izšķirošu triecienu Rīgai. Tieši tad - 1915. gadā - savu cīņas ceļu uzsāka latviešu strēlnieki, atsitot Rīgai gatavoto triecienu pie Slokas. Tagad tā sauktie vecie latviešu strēlnieki izcīnīja daudz grūtu cīņu. Sevišķi sīvas kaujas notika Nāves salā, pie Ķekavas, Tīreļpurvā. ...Strēlnieki ielauzās ienaidnieka pozīcijās, uzvarēja, atkaroja pat ievērojamu teritoriju, bet, solītos palīgspēkus nesagaidījuši, veltīgi gāja bojā. Bija acīm redzama nodevība. Daudzi Krievijas armijas oficieri - vācu baronu dēli, taču veicināja nevis Krievijas armijas, kurā viņi dienēja, bet — vācu armijas uzvaru. Bez tam vācu baroni un baronu dēli — mūsu oficieri - gribēja atriebties latviešu strēlniekiem par latviešu uzstāšanos pret baroniem 1905. gada revolūcijas laikā. Klīda baumas, ka cars, carienes-vācietes pierunāts, nolēmis latviešu strēlniekus nāvei, tos sūtot tādos uzbrukumos, kur ienaidnieks tos bez grūtībām varētu masveidā iznīcināt. Tāpēc latviešu strēlnieki ziņu par cara Nikolaja II nogāšanu no troņa uzņēma ar lielu sajūsmu. Mēs, 6. Tukuma strēlnieku pulka karavīri, tai laikā bijām divnedēļu atpūtā Slokā.
Kā šodien atceros... Pēc divu nedēļu atpūtas nakts vidū mūs izveda Slokas baznīcas laukumā, nostādīja ierindā kaujas gatavībā. Tikko atskanēja pavēle: «Uz pirmo līniju - soļos marš!», baznīcas koku zaros nošvirkstēja ložmetēju ložu šalts. Tas bija brīdinājums buržuāziskajiem virsniekiem - šādu pavēļu devējiem. Līdz ar brīdinājumu pulka strēlnieki pateica, ka atsakās pavēli izpildīt, izcēlās panika. Lielākā daļa oficieru, kas jutās atmaskoti, baidīdamies no ierindas karavīru sašutuma un dusmām, aizbēga kur kurais. Notika mītiņi. Strēlnieki izvirzīja prasību — visu varu karavīru ievēlētajām padomēm! Vēlāk izvirzījām delegātus latviešu strēlnieku kongresam. Ar strēlnieku II kongresa 1917. gada 17. maija lēmumu - varu pārņemt zaldātu, strādnieku un zemnieku rokās - un šī lēmuma realizēšanu latviešu strēlnieku pulki, nostājušies boļševiku pusē, sevi nosauca par sarkanajiem strēlniekiem. Tātad - sarkano latviešu strēlnieku vēsture sākās 1917. gada maijā, kad strēlnieki vairs neklausīja buržuāziskajai Pagaidu valdībai, bet - Leņina partijai. Un pirmais lielākais šādas paklausības un revolucionārās disciplīnas piemērs bija tieši lielās cīņas pie Mazās Juglas 1917. gadā no 19. līdz 21. augustam. Tad latviešu strēlnieku otrā brigāde, paklausīdama Leņina partijas aicinājumam, nesavtīgi cīnīdamās, 26 stundas aizturēja ar milzīgu pārspēku uzbrūkošo vācu armiju, kas grasījās aplenkt Rīgu. Līdz ar to sarkanie strēlnieki nodrošināja iespēju 12. krievu armijai atkāpties no Rīgas un izvairīties no sagrāves. Latviešu sarkano strēlnieku varonīgā cīņa pie Mazās Juglas 1917. gadā no 19. līdz-21. augustam izglāba lielu revolucionāru spēku, kas turpmāk cīnījās par Oktobra revolūcijas uzvaru. Garkalnes astoņgadīgās skolas novadpētniecības pulciņa aktīvista Egila Jēkabsona un Ādažu kolhoza pensionāra Kārļa Būdas sarunu pierakstīja J.Baltkājis Sarkanā strēlnieka stāsts 1979.09.01 Darba Balss (Rīgas rajons) |
Pēta kolhoza vēsturi
Kolhozā «Ādaži» izsludināta saimniecības pirmo pastāvēšanas gadu dokumentu, fotogrāfiju, priekšmetu un citu tā laika liecību vākšana. Kolhozs jau iegājis ceturtajā gadu desmitā šajā laikā izveidojies par republikā pazīstamu, ekonomiski spēcīgu lielsaimniecību.
Vēstures izpēti veiks hronoloģiskā secībā. Pašlaik galvenā ievērība tiek veltīta kolhoza dibināšanai un pirmajiem darba gadiem, tas ir, laika posmam no 1948. gada līdz 1953. gadam. Tātad priekšā liels darbs ar informāciju un literatūras apguvē, jāapseko kolhoza dibinātāji, pirmie kolhoznieki, jāpieraksta viņu atmiņas. Un tad taps materiālu pirmā ekspozīcija.
Pēta kolhoza vēsturi
1981.09.15 Cīņa
J. Čapiņš
⌛ ⌛ ⌛Savas skolas vēsture
Ādažu astoņgadīgās skolas jaunie novadpētnieki divus gadus pētīja savas mācību iestādes vēsturi no 1906. gada līdz 1941. gadam. Daudz tikāmies ar bijušajiem skolēniem un skolotājiem. Sakrājās daudz materiālu. Gatavojoties rajona izstādei, vajadzēja tos sakārtot albumos, stendā. Esam ļoti pateicīgi kolhoza «Ādaži» valdei un tās priekšsēdētājam A. Kaulam, viņa vietniecei M. Birzei, tehniskajai sekretārei A. Geslerei, 7.a klases šefu iecirkņa priekšniekam R.Birzem par atbalstu izstādes iekārtošaņā. Pateicamies bijušajiem skolēniem: LPSR Nopelniem bagātajam kolhozniekam H.Ūdrim, LPSR Tautas māksliniekam K.Taubem, M. Ezeriņai, M. Smilgai, A. Melkusei, A. Ozoliņam, P. Libertam, LPSR Nopelniem bagātajam skatuves māksliniekam Jēkabam Krēsliņam un daudziem citiem, kas papildināja mūsu sakrātos materiālus ar personiskajām fotogrāfijām, izglītības dokumentiem, grāmatām. Rajona izstādē mūsu padarīto darbu novērtēja labi un izraudzīja republikas novadpētniecības izstādei, kas notiks no 16. līdz 30. martam Rīgā, Vēstures muzejā.
Savas skolas vēsture
1983.03.10 Darba Balss (Rīgas rajons)
Z. Riekstiņa. Ādažu astoņgadīgās skolas Novadpētniecības pulciņa vadītāja
TREJU GADSIMTU LOKĀ
Pirms 300 gadiem Latvijā . .. Pirms trim gadu simtiem Ādažos . . . Vidzemes baznīcu vizitāciju protokolos atrodams norādījums ar skolotāja pastāvēšanu Ādažu draudzē 1684., 1726, 1731., 1739. un 1775. gadu vizitāciju laikā. 1739. gadā pieminēts, ka pirms diviem gadiem uzcelta jauna skolas ēka. Toreiz tajā mācījušies 7 bērni. Vidzemes landrātu kolēģijas atskaitē ģenerālgubernatoram Ādažu draudzes skola minēta arī 1839. gadā, kad tajā mācījušies 5 zēni, 1845. gadā —8 zēni. 1872. gadā Ādažos uzcelta jauna mācību ēka. Tajā zinības guvuši 25 skolēni — 15 zēni un 10 meitenes. Šādas ziņas glabā Latvijas PSR Centrālā valsts vēstures arhīva materialu fondi. Ādažu astoņgadīgās skolas bijusi direktore V. Turina saprata, ka ciema skolas vēstures vispusīga apzināšana prasīs daudz laika un darba. Ar viņas aizdegto meklētāja dzirksti krūtīs šo darbu turpina mūsu jaunie novadnieki, kurus vada skolotāja Z. Riekstiņa. Veidojot ieskatu pagātnē, krājas fotomateriālu kopijas, lietišķo rakstu noraksti, atmiņu stāstījumu pieraksti. Meklējumu darbā daudz palīdzējuši un palīdz bijušie darbinieki un skolēni. Visus pat grūti uzskaitīt. Taču viņu devums skolas - gaismas nesējas — iezīmēšanā Ādažu kopainā ir patiesi liels. Par bijušo skolu un audzēkņiem atmiņas saglabājuši pedagoģiskā darba veterāni V. Lode, A. Krūma, V. Poriete, J. Dzirkalis, J. Sķiliņa, R. Zeibote, B. Virkava. Savu daļu skolas vēstures izpētē bildušas arī skolotājas A. Grodza un A. Silmane, kas pašas mācījušās Ādažos, kaut arī viņu skolas gaitas aizsākušās tikai pēc Lielā Tēvijas kara. 26. maijā Ādažu astoņgadīgajā skolā salidojumā pie atmiņu ugunskura aicinām bijušos audzēkņus, skolotājus, citus darbiniekus, kas vēlas tikties ar jaunības dienu sapņu zemi ievziedu baltumā Gaujas pakalnā. Aicinām tikties ar mūsdienām Ādažos, lai iztēlē iezīmētu bērnu un mazbērnu nākotnes saules un gaismas lokā ieprojektētās jaunās skolas celtnes metus.
Ādažu astoņgadīgās skolas skolotāja D. Ābola.
| TREJU GADSIMTU LOKĀ |
1984.04.19 Darba Balss (Rīgas rajons) |
⌛ ⌛ ⌛
Rosinoša draudzība
Kolhoza «Ādaži» Lielā Tēvijas kara veterāni katru gadu brauc uz Zanti. Tur rīko bijušo frontinieku, kas karoja Kurzemes katlā tikšanos. Lāpneši skrēja no Kandavas līdz «Plāņu» mājām, kur fašisti nolika ieročus un parakstīja kapitulāciju. Šeit karoja arī ādažnieki Oskars Ezeriņš, Jānis Vītolnieks, Dailonis Berķis. Veterānu padomes priekšsēdētājs N. Antoņenko jau septiņus gadus draudzējas ar Zantes astoņgadīgās skolas novadpētniekiem. Mēs, Ādažu skolas novadpētnieki, braucām kopā ar mūsu veterāniem, lai apmainītos pieredzē ar Zantes vienaudžiem. Braucienā ņēmām līdzi arī labākos pionierus un komjauniešus. Tagad draudzība jau iesakņojusies. Kad pērnajā rudenī celtnieki lika pamatus mūsu skolai, Zantes draugi ievietoja pamatakmenī lielgabala lādiņa čaulu ar sava ciema zemi. Katru rudeni zantēnieši ciemojas pie mums, bet pavasarī mēs braucam pie viņiem. Mūsu kolhoza veterāni vienmēr noliek vainagus Brāļu kapos Zantē, Blīdenē, Dobelē. Vienmēr iegriežamies arī Skrundas kapos, kur apglabāts Ernests Kauls mūsu saimniecības priekšsēdētāja tēvs. Viņš bija antifašistiskās pagrīdes kustības dalībnieks. Vācieši E.Kaulu noslepkavoja Ventas krastā. Septītās c klases pionieru pulciņam piešķirts antifašista vārds. Pieminot cīnītājus, pionieri nolika ziedus un vainagus. Tā ir pateicība par laimīgo bērnību. Šogad Zantē bijām septīto reizi. Tā mūsu draudzība top abpusēji stipra un rosinoša.
Rosinoša draudzība
1985.06.13 Darba Balss (Rīgas rajons)
Ādažu astoņgadīgās skolas novadpētniecības darba konsultante Z. Riekstiņa,
⌛ ⌛ ⌛
Atzinība novadpētniekiem
Novadpētniecības darba entuziasti, pedagogi un pionieri sanāca Latvijas PSR Vēstures muzejā, kur bija izvietoti republikas labāko skolu novadpētniecības darba darītāju sakrātie materiāli ekspedīcijā «Mana Dzimtene — PSRS» laikā no 1983. līdz 1986. gadam. Pirmajā zālē mūsu triju dalībnieču Mārupes un Ādažu astoņgadīgo skolu un Baldones vidusskolas eksponāti. Mūsējiem pašiem pirmajiem deva vārdu gidu konkursā. Mārupiete Anžēla Dudkina, baldonietis Ģirts Kokins, Ādažu jaunā novadpētniece Zita Zirne stāstīja zinoši un raiti. Saņemot balvas, mūsējos gaidīja liels prieks. Pirmo vietu tēmā par sava mikrorajona izpēti, sadarbojoties ar zinātniekiem, ieguva Baldones vidusskolas entuziasti. Gids Ģirts Kokins saņēma īpašu balvu - ceļazīmi uz pionieru nometni «Okeāns», kas atrodas Vladivostokā. Mārupes astoņgadīgās skolas veikums cīņu par dzimtā ciema atbrīvošanu izpētē ieguva trešo vietu republikā, gide Anžela Dudkina — ekskursiju uz Ļeņingradu. Ceturto un piekto vietu ar Ķeguma astoņgadīgo skolu dalīja mūsu ādažnieki. Baldones vidusskolu, Mārupes astoņgadīgo skolu apbalvoja ar republikas Pionioru padomes un Latvijas PSR Izglītības ministrijas Goda rakstiem, Ādažu astoņgadīgo skolu ar Izglītības ministrijas Goda rakstu. Šādu atzinību saņēma arī pašaizliedzīgās skolotājas Milda Šperliņa, Helēna Vjatere, Zigrīda Riekstiņa, zinošie gidi — Pionieru padomes diplomus.
Atzinība novadpētniekiem
1986.05.06 Darba Balss (Rīgas rajons)
Neiburga, A.
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru