Zvēru audzētava Podniekos ^

* Rīts / 07.11.1939

🐺🐺🐺

Audze magnejas un platinlapsas

MŪSU LAUKOS UN PILSĒTĀS

1949.06.14 Darba Balss (Rīgas rajons)

🐺🐺🐺

🐺🐺🐺

PŪKAINAIS ZELTS
LŪDZAM UZ PĀRIS VĀRDIEM
Jau daudzās pasaules valstīs pazīstamas Latvijas melnās un baltās ūdeles, sudrablapsas, zilās polārlapsas. Viena no daudzajām to audzētavām ir Rīgas rajona kolhozā «Ādaži». 

Par tās attīstību mūsu korespondentam pastāstīja kolhoza valdes priekšsēdētājs J. KUKELIS: — Pie vecās Gaujas mums bija vairāku hektāru plašs krūmājs, ko lauksaimnieciski izmantot nevarējām. Tā pēc 1956. gada to iežogojām un likām pamatu zvērsaimniecības nozarei — novietojām tur 25 sudrablapsas.

 Gadu no gada ferma paplašinājās. 1960. gadā uzcēlām saldētavu un modernu virtuvi. Tagad kažokzvēru fermā jau ir 20 tūkstoš ūdeļu, polāro un sudrablapsu. Ienākums no šīs fermas pērn sasniedza 850 tūkstoš rubļu, no kuriem gandrīz puse ir tīrā peļņa. Pērn pārdevām gandrīz piecarpus tūkstoš ūdeļu, trīs tūkstošus zilo polārlapsu un 1740 sudrablapsu ādiņu. Lūk, kādu cienītāju daudzumu iepriecina mūsu viena paša gada produkcija, lai gan kažokzvēru audzēšana mums ir tikai palīgnozare. Ka Latvijas pūkainais zelts ir ļoti iecienīts un ka tam ir plašs noiets vietējā un pasaules tirgū, liecina straujā zvēraudzēšanas attīstība Padomju Latvijā. Pērngad mēs pārdevām vaislai gandrīz piecus tūkstošus zvēriņu.
Simpatiska, vai ne?

PŪKAINAIS ZELTS
1968.02.16 Dzimtenes Balss

🐺🐺🐺

Ionova Aleksandra - zvērkope

Rihards Trēde - Zvēru fermas saldētavu iekārtu uzraugs

Rihards Trēde 

🐺🐺🐺

Ādažos... sākusies ziema 

Vai tas var būt? Tagad, kad ļaudis jau sagaidījuši pavasari un priecājas par to? Bet fakts paliek fakts. Un pie tam īsta ziema, ar 15 grādu salu. Tiesa, šis aukstums nav visā kolhozā, bet nelielā teritorijā saimniecības jaunajā saldētavā. Tās būve tuvojas nobeigumam, bet pirmās saldēšanas kameras jau strādā ar pilnu jaudu.  Saimniecībā uzbūvētā saldētava, kuras jauda 100 tonnas ir pati lielākā republikas kopsaimniecībās. Mašīnmājā aukstumu ražo trīs spēcīgi kompresori. Ekspluatācijā nodotajiem 540 kbm saldētavas telpu vajadzīgs samērā liels aukstums. Saldētavu kolhozs galvenokārt izmantos kažokzvēru fermas barības krājumu uzglabāšanai. Taču plašās telpas un aparatūra dos iespēju saldētavu izmantot arī citu produktu glabāšanai. Ziemas mēnešos, piemēram, te varēs uzglabāt ābolus. Tad saldētavās īpaši ventilatori piegādās silto gaisu pēc noteikta režīma. Celtnes kopējā izmaksa kolhozam bijusi ap 53 tūkstoš rubļu. Tā palīdzēs daudz racionālāk izmantot zvēraudzētavas barības krājumus.

 K. Avotiņa teksts 

* Darba Balss / 12.04.1964

 🐺🐺🐺

🐺🐺🐺

LAPSU ŽŅAUDZĒJS 

Ādažniekam I. Repšam vēl nav ne trīsdesmit gadu, tomēr jau pāris reizes paspēiis izsēdēties cietumā. Pie tam arī šņabītis viņam nav svešs dzēriens — ierauj bieži un pamatīgi. Bet tas maksā naudiņu. . . Un tā nu puisietis izdomāja pavisam dīvainu nodarbošanos lapsu žņaugšanu. Kārtējo reizi pamatīgi iestiprinājies viņš kādu nakti pārlīda pāri kolhoza «Ādaži» Podnieku kažokzvēru fermas žogam, piekļuva pie polārlapsu būriem un piecus zvērus nožņaudza. Tā teikt bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem. Darbiņš iepatikās vēl vairāk tādēļ, ka par šo gadījumu pēc viņa pārliecības nevienam nekas nebija kļuvis zināms. Tāpēc otrā reizē trīs polārlapsas. bet trešajā gan nācās pastrādāt vairāk, toties 31 ūdele maisā gan. Un ja arī tas vēl būtu viss! Pats savai kaimiņienei viņš papūlējās nozagt sešus trušus. Protams, ieguvums nebūtu pūļu vērts, ja to nevarētu realizēt. Taču atradās cilvēki, kas nopirka gan polārlapsas, gan ūdeles, bet trušus  Repšs pārdeva Rīgā. Čiekurkalna tirgū. Tā nu izrādījās. ka kolhozam nodarīti zaudējumi par 2103 rubļiem, kaimiņienei par 60 rubļiem. Vai tādas lietas var palikt nesodītas? 

N. Suhomskis

* DB / N.Suhomskis / 17.09.1983.

🐺🐺🐺

Zvērkope Anna Solovjova ar savu audzināmo 



 vetārste - Ruta Eglīte

🐺🐺🐺

Sudrablapsu audzētavas 

Netālu no Rīgas - Ādažu, Dreiliņu, Inčukalna un Lielvārdes pagastā  iekārtotas 4 sudrablapsu audzētavas. Šeit apmēram 2OO šo dārgo dzīvnieku eksemplāru. Pašlaik sudrablapsu audzētavās notiek rosīgs darbs: radušies mazuļi, kuriem nepieciešama ļoti uzmanīga kopšana. Lapsēnu mātēm vajadzīgs speciāls uzturs un pilnīgs miers. Pēc 8-9 nedēļām lapsēnus atšķirs no mātēm un ievietos atsevišķos mājokļos. Līdz novembrim jauno lapsiņu kažoks kļūs kupls un iegūs raksturīgu, sudrabotu spīdumu, kura dēļ to tik augstu vērtē. Vasarā audzētavās sagatavos telpas nākamai lapsu paaudzei. Pēc gada sudrablapsu skaits audzētavās trīskāršosies. 

* Cīņa / 24.04.1945

🐺🐺🐺

no kreisās: Ādažu lapsu fermas "Podnieki" vadītāja Baiba Zirne, vietnieks - Arvīds Krastiņš

  20.gs. 80. gadi

🐺🐺🐺

Guntis Zariņš no Londonas kopā ar Josifu Kukeli 

Guntis Zariņš un Imants Ziedonis iepazīstas ar audzētavu

🐺🐺🐺

ATMAKSA PAR GLĀSTU - KODIENS
JAUNAIS SPECIĀLISTS PAR UN PRET!

Gar stiepļu sprostiem dzīvespriecīgi šaudās melni un zilpelēki zvēriņi. Tā vien gribas paņemt rokās un paglāstīt grezno ādu no kuras vēlāk šūdinās cepures, apkakles, kažokus. Kopējas brīdina: «Nedrīkst! Viņi tik gaida, kad kāds nezinātājs cauri stiepļu sprostam izbāzīs pirkstu...» Un caps! asie zobiņi iecirtīsies rokā. No 4895 ūdelēm, kas mitinās fermā, tikai viena ļauj sevi apmīļot kopējai. Pieradināta no mazotnes. — Citreiz slimie zvēriņi, kad tos ārstēju, uz mani skatās tik labestīgam acīm, ka var nodomāt — tie jau nekad nekodīs, bet tiklīdz aiz neuzmanības acis pavērsīsi sāņus, cauri cimdam rokā paliks kodiena pēdas. Pirmajos gados ar saplosītām rokām bija kauns rādīties cilvēkos. Nu jau esmu iepraktizējies injekcijas izdarīt tā, ka aso nadziņu un zobiņu rētas plaukstā nepaliek, — stāsta Ādažu kolhoza zvēru fermas Garkalnes iecirkņa vadītājs jaunais komunists Viktors Leimanis. Viktors uz fermu atnāca pirms četriem gadiem. Iegūtā zooinženiera specialitāte maz noderēja. Vajadzēja sākt mācīties no jauna, jo Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā par zvērkopību lekcijas tiek lasītas minimāli — Arī speciālās literatūras par ūdeļu audzēšanu tikpat kā nav. Maskavā vai Leņingradā atradu kādu brošūru, bet ar to vien bija par maz. Daudz mācījos no fermas brigadieres Metas Balgalves un vecākā mehāniķa Vladislava Marheļa, kuri šeit strādā jau vairāk neka desmit gadus. Esmu viņiem liels parādnieks, ja abi nebūtu bijuši katru dienu līdzās — varbūt pat aizietu srādāt kaut kur citur. Pa šiem gadiem Viktors amatu iemācījies. Apguvis pat otru profesiju — veterinārā feldšera iemaņas. — Darbs gadu no gada Garkalnes fermā uzlabojas. Aspviedīgs jauneklis, — saka Ādažu kolhoza zvērkopības nozares vadītāja Baiba Zirne. Viens no galvenajiem darba pamatrādītājiem ūdeļu audzēšanā ir iegūto kucēnu skaits un rūpes par to, lai visi zvēriņi izaugtu lieli. Ja salīdzina 1978 gadu, kad Viktors atnāca strādāt uz fermu, ar 1980 gada rezultātiem, redzam, ka iegūto kucēnu skaits palielinājies, bet zvēriņu krišana samazinājusies. 1978. gadā ferma kucēnu ieguves plānu izpildīja par 104.15 — pērn par 104,97 procentiem. Ūdeļu krišana attiecīgi samazinājusies no 4,05 uz 2,10 procentiem. Un tas viss panākts ar rūpīgu un neatlaidīgu darbu. Kas tad ietilpst Viktora pienākumos? Šķirstu darba sadalījuma mapīti, un tā vien liekas — vai viens cilvēks to maz spēj izdarīt? Visu gadu jāvada fermas labiekārtošanas darbi un jauno strādnieku apmācīšana, barības devu pareiza sagatavošana un sadale. Vasara un ziemas periods — vakcinācija. Oktobris un februāris asins analīžu izmeklēšana. Jūnijs — jaunpiedzimušo kucēnu «atsēdināšana» (tos no mātes atdala un ievieto atsevišķos sprostos). Augusts — vaislas zvēriņu atlase Novembris un decembris zvērādu iegūšana un to pirmapstrāde. Un tā tālāk. Visu gadu ka vāveres ritenī. Darbs atrodas arī sestdienās un dažreiz pat svētdienas. — Skolas gados nekādi nevarēju saprast, ko tēvs — iecirkņa agronoms Varakļānu padomju saimniecībā — brīvdienās meklē darba vietā. Tagad pašam viena otra brīvdiena paiet fermā. Citādi visu labi padarīt nemaz nevar. Viens siena laiks - zvēriņu pārošana un ciltslietu darba veikšana - šogad jau aiz muguras «Papiņi» (tā mēs fermas strādnieki saucam ūdeļu tēvus) pēc iepriekš izstrādāta grafika tika nesti pie «mammītēm». Dažas ciemiņu saņem, dažas atsakās un gatavas svešinieku vai nokost Un tā labprāt dažs labs «papiņš» ciemos tiek vests vairākkārt, līdz atrodas «mammiņa», kas viņu «iemīl». Aprīļa beigās, maijā gaidāmi mazuļi — no pieci līdz desmit katrā būrītī. Vienreiz vienai «mammiņai» bijuši pat četrpadsmit Bet sastopamas arī «modernas» mātes, kam ir tikai viens bērniņš. Otrs atbildīgais «siena laiks» oktobrī, novembrī, kad sākas zvēriņu atlase vaislai un ādām, arī kažokādu apstrāde. Dienā jāinjicē un tādējādi jāaizmidzina apmēram 1000 ūdeles. Citādi nevar — dārgais kažoks jāsargā no savainojumiem. Un zvēriņiem nesāp, netiek darīts pāri. — Pēc daudzajām injekcijām roka pamatīgi nogurusi, bet japalīdz arī nelielajam kolektīvam apstrādāt ādas. Iesākumā bija gauži žēl — tu pats viņas audzēji, kopi, bet tagad ... Pieradu. Tāpēc jau kopām, lai cilvēkiem būtu prieks par jaunu apkakli vai cepuri. Tad vēl, ievērojot to, ka ar ūdelēm nekāda draudzība nav iespējama — tiek atmaksāts ar sapīgu kodienu... Tā nu sagadījies, ka šai laika posmā gan Viktoram, gan dzīvesbiedres Irēnas radiem un draugiem seko jubileja pēc jubilejas. Bet Viktoram ciemošanās nav prātā — bieži mājās iznāk pārrasties tikai vēlā vakara stundā. Sākumā Irēna gan kurnējusi un nesapratusi, ko vīrs fermā tik ilgi var sadarīt, bet tagad jau pieradusi, ka kārtējais «siena laika» un jāsēž mājās pie televizora ekrāna vai jādodas viesos vienai. Tikai vēlāk abi var kopīgi priecāties. Tiesa, nevis svinot jubilejas, bet atzīmējot to, ka Viktors no Maskavas pārvedis Vissavienības tautas saimniecības sasniegumu izstādes pirmās pakāpes diplomus par kvalitatīvām zvērādām vai arī produkcija augstu novērtēta starptautiskajā gadatirgū Leņingrādā. Bet kā Viktors saprotas ar cilvēkiem, kuri diendienā jāizrīko darbā, jāvada? Gadu ziņā viņi taču visi krietni vecāki par jauno speciālistu — iesākumā, ja kaut kas neveicās, nemācēju savaldīties, pat uzkliedzu, pateicu ko nepārdomātu. Tad sapratu, ka ar asu vārdu apmaiņu nekas nav līdzēts. Zaudētājs paliku es pats. Tagad darba lietas kārtoju cik iespējams mierīgi. Cenšos cilvēkus pārliecināt. Nu jau pats arī daudz vairāk zinu un saprotu. Esam tā saraduši, ka gadu starpību vairs pat nejūtu. Piedaloties ražošanas sapulcē, pārliecinājos, cik lietišķi un tieši Viktors prot risināt ikdienišķus darba jautājumus.

Viktors Leimanis

 Cik konkrēti spēj panākt, lai pieņem vajadzīgo lēmumu, vienlaikus neuzspiezdams citiem savas domas. Toreiz runāja par to, ka zaļbarība jāaudzē pašiem uz vietas pie fermas starp krūmājiem daudz nelielu un neapstrādātu lauciņu. Tie tikai jāuzar un jānomēslo. Neatmaksājas kravas automašīnu zaļbarības dēļ dzenāt uz Ādažu kolhoza centru. Visi piekrita, varbūt pat neapzinādamies, ka pašiem vien būs jādara. Jāizbrīvē lieka stunda lauciņu apkopšanai. Papildu samaksu par to neviens nesaņems. Bet tas atmaksāsies — zvēriņiem vienmēr būs svaiga zaļbarība. Vadīt var iemācīties, bet precizitāte Viktoram «asinīs» no tiem laikiem, kad viņš dejoja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas deju kolektīvā «Kalve», un vēlāk, kad no Vangažiem uz Jelgavu vairs nevarēja izbraukāt (pirmo gadu braukāja, pārradās mājas pusdivos naktī un no rīta uz darbu), pārgāja uz Rīgas Politehniskā institūta deju kolektīvu «Vektors». — Akadēmijā nebija kur «jautrēties», tāpēc aizgāju uz «Kalvīti» Ātri pagāja laiks- svētdienas un vasaras vienos koncertos. Uzstājāmies pat Austrijā. Vajadzēja visam laiku atrast — atradu. Mācības dejošanas dēļ necieta. Zēl vienīgi, ka koncertu dēļ nepaguvu strādāt studentu celtnieku vienībā. No «Vektora» aizgāju pirms diviem mēnešiem. Jutu, ka darbā esmu saguris un nespēju vairs dejot ar pilnu jaudu. Sievai Irēnai neko neteicu. Prasa vienu vakaru, otru: «Vai uz mēģinājumiem nebrauksi!» Pieradusi, ka divreiz nedēlā neesmu mājās, tad jau bija jāpasaka, jāizstāsta, ka dejošanu esmu pametis. Tas nebūt nenozīmē, ka Viktora dzīves ritms kļuvis rāmāks. Citi pienākumi stājušies vietā. Viņš ievēlēts par Ādažu ciema padomes deputātu, darbojas veselības aizsardzības pastāvīgajā komisijā. Visvairāk gan darboties iznāk tepat - Vangažos. Reizumis cilvēki vakaros ierodas ciemos un saka: «Mēs tevi ievēlējām, palīdzi mums, izkārto .. .» Viktors palīdzējis daudz: ziemā pensionāri apgādāti ar malku, panācis, ka individuālo mājlopu īpašniekiem ierāda ganības netālu no mājām, lai lopiņi nebūtu jādzen uz tālām ganību pļavām. — Sasāpējis jautājums — trūkst dzīvokļu. Te nu mana vara tik tālu nesniedz. Dzīvokļu dēļ fermā arī liela kadru mainība. Cilvēki atnāk, pastrādā, gribētu palikt, bet aiziet, jo nav kur dzīvot. Pašlaik gan solot, rekonstruējot vienu vecu dzīvojamo māju, izbūvēt četrus jaunus dzīvokļus. Vai ar to problēma tiks atrisināta? Garkalnes ferma sava ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ vispār atstāta it kā pabērna lomā. Tā atrodas atstatu no visiem Ādažu kolhoza sabiedriskajiem centriem. Pērn, kad Vangažos sāka celt jaunu daudzdzīvokļu māju, slēdza satiksmei pat taisnāko ceļu uz fermu. Tagad automašīnas barību ūdelēm pieved ar septiņu kilometru līkumu — braucot caur Meļķertiem. — Vairākkārt biju Vangažu ciema padomē. Runāju, lai ņem aizlieguma zīmi nost un atļauj braukt pa veco ceļu. Viss veltīgi. Kādreiz uz Garkalnes fermu brauca arī autoveikals, bet nu jau gandrīz pusgadu nav redzēts. Strādniekiem jāiet trīs kilometri kājām uz Vangažiem, lai iegādātos pirmās nepieciešamības produktus. — Vislielākā klapata, kad man jānokļūst Rīgā, lai nodotu kritušos zvēriņus laboratorijas analīzēm, vai Ādažos uz partijas organizācijas sapulci. Puse darbdienas tad ceļā pazaudēta. Nošķirtību fermas ļaudis izjūt arī tādējādi, ka netiek ekskursijās — ne jau uz ārzemēm, tepat pa Padomju Savienību. Ādažu kolhozs tās rīko bieži, bet, ja pats neesi klāt, kad veidojas grupa, neviens tevi neatceras, jo braukt gribētāju jau ir daudz. Rūgtuma kamols tiek norīts. Aizmirsts darbā. Skaisto ūdeļu dzīvesprieks un straujums it kā pielipis arī Viktoram. Smaids no viņa lūpām, kad ir grūti, neveicas — nepazūd. Arī dejojot taču bieži lija sviedri, bet uz skatuves dejotāji tikai smaida.

ATMAKSA PAR GLĀSTU – KODIENS

1981.04.29 Padomju Jaunatne
V. TOMĒNS

🐺🐺🐺

-