Armijas poligons ^

Ādažu poligonu izmanto kaujas šaušanas un taktiskajām mācībām. Ņemot vērā to, ka šajā teritorijā atrodas reti un bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgi biotopi, kā arī īpaši aizsargājamas sugas, ir izstrādāts dabas aizsardzības zonējums, nodalot divas aizsargājamo dabas teritoriju grupas - stingrās aizsardzības un ierobežotas darbības aizsargājamās dabas teritorijas. Ādažu poligona apmeklētājiem nepieciešamā informācija ir apskatāma uz informācijas stendiem, kas izvietoti pie galvenajiem poligona ceļiem. Lai nepieļautu nesankcionētu iekļūšanu kaujas šaušanas zonā, uz galvenajiem ceļiem ir izveidoti poligona apķēdējuma posteņi. Poligonā aizliegts ieiet un iebraukt bez saskaņošanas ar Ādažu poligona administrāciju. Bez saskaņošanas atļauts pārvietoties tikai pa koplietošanas ceļiem, kas norādīti kartē.

1999. gada 10. martā Ministru kabinets Aizsardzības ministrijas valdījumā nodeva zemi 7784 hektāru platībā un 150 ēkas, kas atradās Ādažu un Sējas pagastu teritorijās. Ādažu poligonu izmanto kaujas šaušanas un taktiskajām mācībām. 

Ņemot vērā reto un bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgo biotopu, kā arī reto un īpaši aizsargājamo sugu sastopamību, ir izstrādāts dabas aizsardzības zonējums, nodalot divas aizsargājamo dabas teritoriju grupas - stingras aizsardzības un ierobežotas darbības aizsargājamās dabas teritorijas. Stingras aizsardzības dabas teritorijas Ādažu poligonā ir dabas liegums "Lieluikas un Mazuikas ezers", 24 meža atslēgas biotopi, 4 neregulēto upju aizsargjoslas un mikro liegums. Savukārt ierobežotas darbības aizsargājamās teritorijas ir 11 mikro liegumi, 15 kāpu biotopi, 5 mežu biotopi, 2 purvu biotopi un 3 regulēto upju aizsargjoslas. 

Visa Ādažu poligona apmeklētājiem nepieciešamā informācija ir redzama uz informācijas stendiem, kas izvietoti pie galvenajiem poligona ceļiem. Lai nepieļautu nesankcionētu iekļūšanu kaujas šaušanas zonā, uz galvenajiem ceļiem ir izveidoti poligona apķēdējuma posteņi. 

Poligonā aizliegts ieiet un iebraukt bez saskaņošanas ar Ādažu poligona administrāciju. Bez saskaņošanas atļauts pārvietoties pa koplietošanas ceļiem, kuri norādīti kartē. Aizliegts arī fiziski aiztikt neeksplodējušu munīciju vai citus bīstamus priekšmetus - tos atrodot, priekšmeta atrašanās vieta jāiezīmē un nekavējoties jāziņo Ādažu poligona administrācijai.

 

Pupuķis

Vai kāds pazīst pupuķi? 

Lai gan pupuķi Latvijā ir reti sastopami un aizsargājami, līdz šim sistemātisku pētījumu par tiem ir trūcis. Tādēļ pirms trim gadiem Latvijas Ornitoloģijas biedrība sāka pupuķu pētījumu programmu. Lielu ieguldījumu devusi sabiedrība, ziņojot par pupuķu novērojumiem. Par Latvijas pupuķiem ir zināms visai maz. Pastāv aizdomas, ka tur šo putnu skaitam ir tendence samazināties, taču skaitlisku pierādījumu tam vēl nav. Speciālists skaidro, ka plašākā sabiedrībā pupuķi zina arī kā badadzeguzi. Tas tādēļ, ka dziesma ir līdzīga dzeguzes ,ku-kū", bet pupuķis skandē „up-up-up". No citiem putniem izskata ziņā atšķiras ar to, ka ir mazāks par kovārni, gaiši rūsganā krāsā ar melnbalti svītrotiem spārniem un asti. īpaša pazīme šim skaistajam purnam ir cekuls, ko iespējams kustināt. Pupuķim ir arī pagarš knābis, kas nodrošina barības meklēšanu augsnē. Tā iecienīta barība ir zemes vēži un maijvaboļu kāpuri. Pupuķi Latvijā ir visai reti un nevienmērīgi izplatīti. Visvairāk to ir reģistrēts Rīgas rajonā, jo tur netrūkst pupuķiem piemērotu barošanās un ligzdošanas vietu. Pupuķu saistību ar Rīgas mazdārziņiem nodrošina daudzie šādās vietās izliktie putnu būri. Tie var ligzdot ne tikai putnu būrīšos, bet arī koku dobumos, ēku šķirbās, akmeņu krāvumos vai pat alās zemē. No Eiropas valstīm pupuķi visvairāk ir Spānijā, kur pupuķiem piemērotāki klimatiskie un arī citi apstākļi. Pupuķu Latvijā ir samērā maz. Ornitologs Arnis Bērziņš ierosināja izmantot Ādažu militāro poligonu, lai tur uzstādītu īpašus, pupuķiem piemērotus būrīšus. Projekta „Īpaši aizsargājamo putnu sugu izpēte un aizsardzība Ādažu poligonā" ietvaros uzstādīti 15 pupuķu būri. Fakti: • Latvijā ligzdo aptuveni 160  līdz 250 pupuķu pāru. • Visvairāk to ir Rīgas rajonā. • Pupuķiem patīk sausa un irdena augsne. • Par šiem putniem bijuši vairāki plaši pētījumi. 

Anda Asere 

* Latvija Amerikā / 15.07.2006

***

2014. gada putns – pupuķis

Vairākums žurnāla “Putni dabā” lasītāju ar šā gada putnu nebūs jāiepazīstina. Ruslans Matrozis savā ornitoloģijas vēstures apskatā “Putni dabā” 2013/1 numurā (Matrozis 2013) atzīmē, ka pupuķu pētījumi Latvijā uzsākti 2003. gadā, un šo gadu laikā esmu samērā regulāri centies LOB biedriem ziņot par notiekošo. Ja līdz šim neesat bijis cītīgs “Putni dabā” lasītājs, ziniet – pupuķis ir par kovārni mazāks zilvārnveidīgo kārtas putns un, kā jau kārtai piedien, – viens no krāšņākajiem Latvijas putniem. Pupuķis ir rūsganbrūns ar melnbalti svītrotiem spārniem un asti, bet tā galvenā rota ir izplešams cekuls no rūsganām spalvām ar melniem galiem. Latvijā pupuķis ir reti sastopams, jo Latvija ir uz šīs sugas izplatības areāla ziemeļu robežas. Iecienīta pupuķu dzīvesvieta ir dārzi, un lielākā skaitā tas sastopams Rīgas apkārtnē – Jūrmalā, Baložos, Saulkrastos un citās apdzīvotās vietās.

Kāpēc tieši šogad pupuķis iecelts gada putna godā? LOB padomes izvēle šoreiz, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, nebalstījās uz kādu dabas aizsardzības problēmu, ko mēs vēlētos aktualizēt,

bet gan uz to, ka virkne pupuķim veltītu pasākumu šogad notiktu šā vai tā, tāpēc šogad “Gada putna” akcija pārmaiņas pēc notiks uz pozitīvas nots. Šogad ceram iegūt rezultātus pētījumam, kas pagājušajā gadā tika uzsākts pēc Šveices Ornitoloģijas institūta ierosinājuma. Ādažu poligonā un Garkalnes un Baložu apkārtnē pērn tika noķerti un ar ģeolokatoriem aprīkoti 19 pupuķi. Izmantojot šīs ierīces, var noskaidrot putnu migrācijas ceļus un ziemošanas vietas, bet, lai informāciju iegūtu, putni ir vēlreiz jānoķer un ģeolokatori jānoņem (vairāk par ģeolokatoru izmantošanu lasiet nākamajā “Putni dabā” numurā).

Šogad mēģināsim pagājušajā gadā aprīkotos putnus dabūt rokā un ierīces atgūt. Tā kā šis pētījums tiek veikts vairākās Eiropas valstīs un tiek ievākta arī putnu DNS, ir cerība iegūt informāciju par migrācijas ceļu atšķirībām starp dažādām pupuķu populācijām un šo atšķirību saistību ar iedzimtību. Turpināsies arī 2006. gadā iesāktie pētījumi Ādažu poligonā, kur izvietoti būri pupuķu ligzdošanai (par šiem pētījumiem lasiet “Putni dabā” 2012/1–2 numurā – Ķerus 2012), taču šogad tie ir ieguvuši jaunu elpu, jo ar Aizsardzības ministrijas atbalstu būtiski palielināts pupuķu būru skaits. Tas darīts, lai kompensētu ēku drupas, kurās līdz šim ligzdoja daļa Ādažu poligona pupuķu, bet kuras paredzēts novākt.

Turpat Ādažu poligonā šogad Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs sāks īstenot Eiropas Savienības LIFE+ programmas projektu “Īpaši aizsargājamu putnu sugu aizsardzības statusa uzlabošana Natura 2000 teritorijā “Ādaži””, un LOB ir viens no partneriem šajā projektā. Lai gan pupuķis nav viena no šā projekta mērķa sugām, tas noteikti iegūs no projektā veicamajiem biotopu apsekošanas pasākumiem, turklāt pupuķis šogad būs galvenais varonis projekta atvērto durvju dienu pasākumā.

Protams, kā katru gadu, aicinām iesaistīties sabiedrību, ziņojot par gada putna novērojumiem. Pirms 10 gadiem iedzīvotāju novērojumi deva būtisku papildinājumu informācijā par pupuķa izplatību Latvijā, vācot datus otrajam Latvijas ligzdojošo putnu atlantam. Tagad sākts darbs pie otrā Eiropas ligzdojošo putnu atlanta, un iedzīvotāju palīdzība atkal būs īpaši noderīga. Par pupuķu novērojumiem vislabāk ziņot:

portālā www.dabasdati.lv;

pa e-pastu: viesturs@lob.lv;

pa pastu: LOB, A.k. 105, Rīga, LV-10 4 6 

Esam paredzējuši rīkot arī pupuķu zīmējumu konkursu bērniem un fotokonkursu pieaugušajiem, bet plašāku informāciju par šiem pasākumiem sniegsim gada gaitā. Taču pašlaik gaidām pupuķus atgriežamies – aprīļa sākumā tiem jābūt šeit!

Viesturs Ķerus

* Latvija Amerikā / 15.07.2006

  

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

Bruņcepuru dzegužpuķe

Viršu laukos bitēm zaļā gaisma 

Tuvākajā nākotnē bruņotie spēki un Biškopības biedrība varētu noslēgt sadarbības līgumu par bišu dravu aprūpi blakus Ādažu poligonam. Šāda vienošanās 5.augustā, panākta aizsardzības ministra Ata Slaktera, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandiera viceadmirāļa Gaida Andreja Zeibota un Biškopības biedrības valdes priekšsēdētāja Armanda Krauzes tikšanās laikā, informē Aizsardzības ministrijas Preses nodaļas vadītāja Anda Baraškina. Sarunās izvērtēts jautājums par bišu dravu aprūpi Ādažu poligonam pieguļošās teritorijās.

 “Galvenais ir cilvēku drošība. Mēs esam panākuši savstarpēju vienošanos, un abas ieinteresētās puses - bitenieki un bruņotie spēki - poligonā varēs īstenot savus mērķus,” vienošanos raksturo A.Slakteris. Bišu lidojumam nepastāv robežas, bet tās ir jāievēro cilvēkiem, lai sevi un citus nepakļautu liekam riskam. Ādažu poligona viršu lauki sniedz biteniekiem īpaši labu medu, tur izvietotas aptuveni 20 īpašnieku 4000-6000 bišu saimes, kuru aprūpei nepieciešams šķērsot poligona teritoriju. Tikšanās laikā panākta vienošanās, ka biškopjiem nepieciešamo informāciju turpmāk koordinēs un izplatīs Biškopības biedrība, savukārt no bruņoto spēku puses tiks nozīmēta atbildīgā persona darbību saskaņošanai poligona teritorijā atbilstoši tā apmācību plāniem. 

“LV” informācija 

2004.08.11 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.)

* * *

* Laiks / 01.08.1992

* * *

Ugunsgrēku Ādažos izraisījuši krievi - saka Latvijas mežu ministrs

„Ir pilnīgi skaidrs, ka ugunsgrēku Ādažu poligona teritorijā izraisījusi Krievijas armija," preses konferencē 14. jūlijā paziņoja Latvijas mežu ministrs Kazimirs Šļakota. Ugunsgrēks sākās tajā vietā,_kur notika_mācību šaušana ar raķetēm un artilēriju. Komentējot Krievijas armijas lomu ugunsgrēku dzēšanā, ministrs atzīmēja, ka, neskatoties uz Latvijas valdības lūgumiem un ZR karaspēka grupas vadības solījumiem, praktiska palīdzība ugunsgrēku dzēšanā neesot saņemta. Pēc Kazimira Šļakotas domām, no lielā ugunsgrēka Ādažu poligona teritorijā būtu izdevies izvairīties, ja Krievijas armijas vadība būtu uzklausījusi lūgumu sākt cīnīties ar ugunsnelaimi, kamēr tā vēl bija neliela. Latvijas ugunsdzēsēji, kas bijuši mobilizēti uguns dzēšanas darbos pie Garkalnes, varējuši sākt cīņu ar uguni Ādažos tikai tad, kad uguns jau aptvērusi vairāk neka 50 hektārus meža un bijis jau par vēlu. Tur un arī citās vietās Krievijas armijas karavīri norobežojuši no uguns tikai savas karaspēka daļas un citus militāros objektus, neliekoties ne zinis par pārējo. 
Citur Latvijā izdevies norobežot ugunsgrēku Slīteres rezervātā. Nedaudz sliktāks stāvoklis ir Garkalnē un Sējā. Meži izdeguši vairāk nekā 4000 ha platībā. Pēc ugunsgrēka būs jāizcērt koki 2,5 līdz 3% apjomā no gada ciršanas normas Latvijā. Vislielākie zaudējumi nodarīti Slīterē, kur izdegusi trešdaļa rezervāta teritorijas. Kaut vispārējā situācija Latvijas mežos uzlabojusies, tomēr katru dienu uzliesmo 20 līdz 30 jauni ugunsgrēki. Nopietns stāvoklis izveidojies pie Teiču purva un Daugavpils apkārtnē. 

Leta (15.7.92.)

* Austrālijas Latvietis / 24.07.1992

* Darba Balss / "Kā armija sevi uztur" / 14.06.1990

Kā armija sevi uztur? 

Karaspēka daļas un tām pakļautās teritorijas šodien apmeklē dažāda līmeņa valdības komisijas, deputāti, pat sieviešu biedrību pārstāves un visi brīnās par «kārtību», kas tur valda. Tur dedzina mežus, noplēš sūnas, desmitiem hektāru platībās iznīcinot zemsegu, izsaimnieko kūdras purvus un grants karjerus. Nelāgos iespaidus publicē presē, spriež par armijas reorganizāciju. bet oficiālās komisijas tik raksta aktus un priekšlikumus, lai nākamajā ciemošanās reizē brīnītos re, viss tomēr palicis pa vecam! Armija trūd. Ilgajam miera un starptautisko attiecību normalizēšanās periodam turpinoties, tā zaudējusi savas specifiskās funkcijas, pārvērsdamās daļēji parazitējošā organizācijā. Veltīgi armijas algotie reklamētāji cenšas spodrināt bruņoto spēku slavu ar spožām parādēm, tiecas radīt tautā ilūziju par armijas pašaizliedzīgo darbu valsts aizsardzības stiprināšanā. Militāristu spožums un virsnieku privilēģijas pretstatā tautas pieaugošajai nabadzībai un dzīvei pārtikas kartīšu sistēmā agrākās mundiera godināšanas vietā Latvijas iedzīvotājos rada tikai sašutumu. Lai šo spriedzi kaut cik mazinātu, izvirzīts jau jauns tautas mānīšanai domāts lozungs: «Armija pati sevi uztur!» Runā par militārās rūpniecības konversiju, par plaša patēriņa preču ražošanu un karaspēka daļu iespaidīgu saimniecisku darbību. Pavērosim, kāda tā tepat, Rīgas rajonā! ” Līdz 1987. gadam Rīgas kara mežniecībā eksistēja 8585 ha liela mežiem klāta aizsargjosla, kas piekļāvās izdedzinātajam un lādiņu savandītajam karaspēka mācību centram Lilastē. Nelikumīgi apvienojot šīs dažādās nozīmes teritorijas tika radīta 19364 ha lielas mežsaimniecības butaforija. Burbuli vēl palielināja tam pievienojot Daugavpils karaspēka mežizstrādes iecirkni! Darbu apjoms samazinājies, mežsargu iecirkņu skaits palicis agrākais, toties iespaidīgi palielinājušies vadošo darboņu štati un viņu algas. Armijas «lielsaimniecībā» nav neviena mežstrādnieka, nav arī mežizstrādes tehnikas. Kokus izcērt kolhozu viesstrādnieku brigādes. Tā militāristi, pat pirkstu nepakustinot, sagatavo sev zāģmateriālus. Kolhozi par padarīto darbu sev iegūst vairāk nekā 30% no visa armijai paredzētā koksnes fonda. Darījuma rezultātā šo koksni eksportē, lielsaimniecībām tiek valūta. Baltijas kara apgabala vadība uzdāvinājusi agrofirmai «Ādaži» kara mežniecības teritorijā atrodošos kūdras purvu, līgumā neparedzot nekādus norēķinus. Lai gan 1989. gada rudenī valdības komisija šo darījumu atzina par nelikumīgu, kūdras izlaupīšana turpinās. Vai norēķinu tiešām nav? Paanalizējot 1987. gada mežu taksācijas datus, redzam, ka cērtamo mežu palicis gauži maz, jāiegulda liels darbs to atjaunošanā. Latvijas Republikas laikā raktie grāvji aizauguši, caurtekas iegruvušas un ceļi pārpurvojušies. Taksācijā kā mežu atjaunošanas priekšnoteikums atzīta nepieciešamība meliorēt 3858 ha apmežoto platību. Par to «karavadoņi» vēl nedomā, prāvi līdzekļi paliek viņu kabatās. bet meži turpina izslīkt, zaudējot kvalitāti un koku krāju. Iespaidīgās mežniecības butaforijā izveidoti tikpat butaforiski dienesti. Tāds ir galvenās izmantošanas iecirknis, ugunsaizsardzības un mežu ķīmiskās aizsardzības dienests. kurā pašiem dienesta darboņiem no ķīmiskiem līdzekļiem diez vai atradīsies vairāk nekā tabletes pret galvassāpēm! Šai respektablajā dienestā ietilpst priekšnieks ar vietnieku un abu personīgie šoferi. Ugunsbīstamajā periodā kantorī dežūrēt norīko mežsargus, atraujot viņus no tiešā darba. Šāda "darba organizācija" ugunsgrēka gadījumā gan ierobežo ugunsnelaimes sekas, bet nepalīdz izskaust cēloņus, īstenot meža aizsardzību. Kas par to, ka dūmos izkūp viena cilvēka mūžā neatjaunojamas ekoloģiskas vērtības, ja uz to un arī uz mežsargu rēķina var «ieekonomēt» 3800 rubļus, kas paredzēti ugunsdzēsēju algām? lzdegušie meži. kas 5-10 gados lēni aiziet bojā, kopā ar cirsmās atstāto pūstošo koksni,  pasliktina mežu sanitāro stāvokli, veicina kukaiņu un slimību izplatīšanos. Lielākā daļa priežu kultūru iet bojā sēnīšu infekcijas dēļ. Tieši saimnieciskās darbības stimulēšana, mūsuprāt, rada nekārtības karaspēkā. Tā, Rīgas rajona TDP izpildkomitejas komisijai, pārbaudot ekoloģisko stāvokli karaspēkam pakļautajās teritorijās, nācās konstatēt, ka Birjuzova v.n. augstākajā politiskajā karaskolā attīstītā cūkkopība izvērtusies par īstu cūcību Lilastes upītes krastā.
Uz tautas darba, dabas postīšanas un izlaupīšanas, un nereti pat uz karavīru rēķina dibinās armijas tā dēvētā «saimnieciskā darbība». Ir naivi prātot par šādas armijas pārveidošanās iespējām tāda nav vajadzīga ne mums, ne arī Krievijas tautām. Armija un partija bija un ir vienotas, tās veidojušās kā dvīņumāsas, ar kopēju asinsriti. Nemaz nav jālien aiz dzeloņstiepļu žogiem, lai ieraudzītu tur valdošo haosu. Saimnieciskajā dzīvē mums dilktē «ēnu ekonomiku», bet valstī valda ēnu, militārā diktatūra! Mūs daži biedē ar militāru apvērsumu - blēņas - militārā diktatūra eksistē jau sen, no tās mums beidzot jāatbrīvojas. Lai sāktu pareizi saimniekot, vispirms jālikvidē iespēja no armijas uzpirkt zagto mantu un izmantot tautai nolaupītos mežus un kūdras purvus. Karaspēka apsaimniekošanai paredzētās teritorijas jāatdala no mācību poligoniem. Pat, ja šīs zemes vēl kādu laiku arī paliktu militārā resora rīcībā, vezums tomēr būtu iekustināts, jo šodien jebkādus centienus normālas saimniekošanas virzienā nobremzē tur salasīto slaistu «demokrātiskais vairākums». Ir bezjēdzīgi radīt “komisijas. kas spēj tikai konstatēt nekārtības, tām jābūt kompetentām izvērtēt un tiesīgām ierosināt prasības par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu Latvijas un PSRS valdību līmenī. No deklarācijām reiz būtu jāpāriet pie darbiem, ja domājam apturēt Lilastes tuksneša izveidi Rīgas zaļajā zonā un līdzīgu ekoloģisko čūlu augšanu citur Latvijā. 

Rīgas rajona Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības valdes uzdevumā
 Valdis Ķiploks,- valdes loceklis, Ādažu kara mežniecības iecirkņa mežsargs 

* Darba Balss  / 14.06.1990

Jau vairākkārt laikrakstos sēņotāji brīdināti par sēņošanas vietām. Laikam jau neko daudz nelīdz. Nupat aprakstītie sēņotāji darbojušies drošās vietās, bet nedomājot par savu dzīvību, katru gadu sēņotāju ordas dodas uz Ādažu poligonu lauzt bekas, tomēr līdz šim vieglprātīgajiem ir paveicies, un neviens nav cietis no lodēm. Salīdzinot ar pērno gadu, kad poligonā sēņotāju dēļ vajadzēja pār traukt karavīru nodarbības, šogad situācija krietni uzlabojusies. Ādažu poligona 3. reģionālā nodrošinājuma centra preses centra virsnieks Normunds Stafeckis stāsta: «Pagājušajā rudenī bija dienas, kad līdz pat pulksten 12 vispār neko nevarējām darīt. Šogad mācības nav nācies pārtraukt, jo cilvēki cenšas neiet šaušanas teritorijā». Viņaprāt, sēņotāji kļuvuši pieklājīgāki vai ari šogad ir mazāk sēņu. Ja šaušanas zonā poligonā iemaldās kāds sēņotājs, viņu laipni lūdz atstāt teritoriju. «Pats dīvainākais: ja sēņotājs ir vīrietis vinš mūs uzklausa ar sapratni. Sievietes rāda dažādu institūciju apliecības un draud ar paziņām, kuri ar mums īzrēķināsies. Sēņotājiem jāsaprot, ka nekāda apliecība nelīdzēs. Mums nav nekāda pamata ņemt vērā šīs apliecības. Cilvēku brīdināšana un nogādāšana drošā zonā ir rūpes par viņu dzīvību,» atgādina Stafeckis. Man šķiet īpatnēji tas, ka cilvēki tik neuzmanīgi rīkojas šajās zonās, bet manuprāt tas mazliet saistās ar lielo militāro pārspēku padomju gados un tagadējo, nepareizi uztverto, brīvības un demokrātijas izjūtu. Visatļautība. Negrib pieņemt, ka tā vairs nav krievu armija. Nepadomā, ka šie ir mūsu puiši, kuri gatavojas valsts drošības darbam. Visā teritorijā uz ceļiem brīdinājuma un informatīvās zīmes vēsta, ka poligonā 24 stundas diennaktī notiek militārās mācības. Lai novērstu incidentus, kārtību uzrauga patruļa. Tās uzdevums ir novērot, vai teritorijā nav iemaldījies sēņotājs vai ogotājs, aizturēt kabeļu un brīdinājuma zīmju zagļus, skaidro Stafeckis. Sēņotājiem būtu jāņem vērā: ja, meklējot baravikas, viņi ieklīduši mācību teritorijā un pēkšņi gar ausīm sāk svilpt lodes, jāslēpjas aizsegā un jāmēģina ar krāsainu auduma gabaliņu pievērst šāvēju uzmanību. «Protams, ir bijuši gadījumi, kad sāk šaut un tad pamana, ka teritorijā iemaldījies sēņotājs,» nenoliedz Stafeckis. Tad mācības pārtrauc un cilvēku izved no bīstamās zonas. Jautāts par iespējamo sodu dabas mīļotājiem, Stafeckis teic, ka Administratīvo pārkāpumu kodeksā šāds pārkāpums nav definēts. «Piemēram, Dānijā par to cilvēks šķirtos no 300 latiem, bet pie mums nav tādu likuma normu.» Risinājumu ierīkot žogu ap poligonu Stafeckis noraida, jo tas traucētu dzīvnieku migrāciju: «Turklāt žogu būtu ļoti dārgi uzstādīt un uzturēt. Cilvēki to aiznesīs pa gabaliņam vien. Mums nāktos sargāt ne vien sēņotājus, bet arī žogu.» Par iemaldīšanos poligonā sodu nevar piespriest, tomēr par nelikumīgu valsts robežas šķērsošanu administrātīvi sodīt gan. Pagājušās nedēļas laikā robežsargi par nelikumīgu robežas pāriešanu aizturējuši sešus sēņotājus. No tiem pieci bijuši Lietuvas un viens Krievijas pilsonis, kas iemaldījušies Latvijā. Viņi sodīti administratīvi un ar visiem beku groziem nodoti savu valstu robežsargiem!

* Austrālijas Latvietis /  29.09.2004

Sēni, ogu vai lodi?

Sākoties ogošanas un sēņošanas sezonai, raizes rodas Ādažu poligona darbiniekiem. Neņemot vērā aizliegumu uzturēties militārajos poligonos, ogotāji un sēņotāji apdraud savu dzīvību un kavē militārās aktivitātes. Karavīri pastiprināti uzrauga Ādažu poligonu, cenšoties nepieļaut sēņotāju un ogotāju iekļūšanu tā teritorijā, taču arī katram pašam ir jāuzņemas atbildība par savu un savu tuvinieku dzīvību. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) preses un informācijas daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis informēja, ka šogad vēl nav bijuši starpgadījumi ar sēņotājiem un ogotājiem. Sēņošanas sezona īsti vēl nav sākusies, tāpēc būtu pāragri vērtēt, cik stipri tiks traucēts darbs poligonā. N.Stafeckis atzina, ka diemžēl administratīvo pārkāpumu kodeksā nav paredzēts sods par iekļūšanu Ādažu poligonā, kas, pēc iepriekšējiem policijas un prokuratūras atzinumiem, netiek uzskatīts par militāru objektu. Militārpersonas var tikai izskaidrot pārgalvīgajiem ogotājiem un sēņotājiem situācijas nopietnību un izvadīt tos no poligona teritorijas. Ir gadījumi, kad cilvēki, nogaidījuši karavīru aiziešanu, atgriežas poligonā, bet neko vairāk par rājienu viņiem piemērot nevar. NBS jau vairākus gadus lūdz ievērot gar poligona robežu izvietotos brīdinājuma uzrakstus un izvēlēties drošākas vietas ogošanai un sēņošanai. Ir izstrādāti militārā poligona izmantošanas drošības noteikumi un atbilstoši izliktas brīdinājuma un aizlieguma zīmes - līdz ar to katram pašam jāatbild par savas izvēles sekām. 

Sēni, ogu vai lodi?
2005.07.12 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.)
Daukste, Egija

🍄🍄🍄🍄

RE, KĀ!

1 kg un 100 grami!

DACE ŽOGOTA 

Vakar lapkritī dienas vidū brango baraviku no sūnas izcēlis sēņu mīlis Jānis Kaminskis. Atraduma svars 1 kilograms un 100 grami, vieta - Ādažu poligons, 20 metru no līkā ceļa, blakus bērza bekai. Pats sēņotājs cepurainās dabas veltes neēd, bet uz lasīšanu viņam ir nags! Apkaimē stāsta, ka Miera ielas pagrabdzīvoklītī ik dienu ieslīd divi paprāvi grozi, kuru saturu nav smādējis pat dažs labs restorāns. Bet tas lai paliek komercnoslēpums.

Vakar lapkritī dienas vidū brango baraviku no sūnas izcēlis

 sēņu mīlis Jānis Kaminskis. 

NRA / 13.10.1994

Biškopji katru gadu Ādažu poligonā ved ganībās apmēram 800 bišu saimju

arhīvs

Latvijas biškopji Ādažu poligonā katru gadu ved ganībās apmēram 800 bišu saimju, pastāstīja Latvijas Biškopības biedrības (LBB) pārstāvis Juris Šteiselis. Viņš informēja, ka Ādažu poligona teritorija bišu ganībām izmantota jau padomju laikos, kad tur izvietoja apmēram 4000 bišu saimju. 

2011.gadā biškopjiem vairs neļāva iebraukt poligonā un nolikt bišu stropus, kur vēlas, jo tas sāka traucēt poligonā notiekošās militārās apmācības. Patlaban LBB ar poligonu noslēgusi līgumu, lai koordinētu bišu izvietošanu. Līgums paredz, ka katru gadu aptuveni mēnesi no 25.jūlija līdz 10.septembrim biškopji uz poligonu ved ganībās bites un stropus novieto ar poligona pārstāvjiem saskaņotās vietās. Ap poligonu esošajos mežos biškopji izvieto vēl 1000-2000 bišu saimju. 

Ādažu poligons bišu ganībām izvēlēts, jo tajā aug daudz viršu. Sila virši aug gan smilšu augsnē, gan purvos, kas ir poligona teritorijā - sausā vasarā vairāk medus iegūst no purva viršiem, bet mitrā vasarā - no sila viršiem. Šteiselis pavēstīja, ka "poligons ir labas bišu ganības, bet tas negarantē labu medus ražu. Daļa biškopju uzskata, ka laba medus raža ir reizi trijos gados, daļa sauc citus laika periodus, bet īstenībā tas ir saistāms ar laikapstākļiem".

Šteiselis pauda, ka vecie biškopji jau zina savas vietas, kur katru gadu izvieto stropus, kā arī pārzina ar poligonu saskaņoto procedūru. Jaunajiem biškopjiem, kuri vēlas šīs ganības izmantot, LBB palīdz un ierāda, kā šis process notiek.

30.04.2016 / autors: BNS

* Laiks / 30.07.1994

***

METĀLRAKTUVES ĀDAŽOS 

Krāsainos metālus zog kur vien var: no pagrabiem, kanalizācijas un gāzes vadiem, izrok zemē guldītos kabeļus. Par lielākajām krāsaino metālu „raktuvēm" kļuvis agrākais okupācijas karaspēka poligons Ādažos, kuru krāsaino metālu meklētāji vārda pilnā nozīmē pārvērš gruvešos. Pēc poligona apskates Latvijas aizsardzības ministrijas pārstāvis izteicās, ka krāsaino metālu meklētāju nodarītie zaudējumi simtkārt pārsniedz vētras radītos postījumus. No elektrifīcētajiem komandpunktiem, ar vadīšanas sistēmām apgādātajām šautuvēm atlikušas tikai sienas, tanku maketi atgādina skeletus, mācību laukumus izvago izrakto kabeļu tranšejas un par novērošanas celtņu agrākajām atrašanās vietām liecina tikai ķieģeļu un citu atkritumu kaudzes. Poligona lielāko daļu Krievijas armija atstāja jau 1992. gadā, bet Latvijas aizsardzības spēku pārstāvji vēl nezina ne atbrīvotās daļas, ne visa poligona kopplatību. Operatīvās pārvaldes priekšnieks pulkvedis Aivars Galviņš domā, ka poligona teritorija būtu pietiekama visu triju Baltijas valstu mitārajām vajadzībām. 1970. un 80. gados Ādažos notika Varšavas pakta valstu militārās mācības. Krievijas armija no Ādažiem aizejot iztukšoja ēkas, bet vietējie tās „atbrīvoja" no logiem, durvīm, jumtiem un, protams, krāsaino metālu kabeļiem. Latvijas aizsardzības spēku sporta daļas priekšnieks Ēriks Vīķelis saka, ka poligona tūkstošiem hektāru platībā joprojām aprakti tūkstoši tonnu kabeļu. Tie ir nepieciešami militāro mācību laikā un labi noderētu arī Latvijas armijai - ne krāsaino metālu spekulantiem. Kāpēc Latvijas valdība ir tik vienaldzīga pret dārgo metālu izlaupīšanu, kuri pēc tam par valūtu jāpērk ārzemēs? Kad 1992. gada februārī Krievija piedāvāja Latvijai pārdot atbrīvoto poligona daļu par 2 miļjoniem rubļu, tad valdībai nebija ne naudas pirkšanai, ne cilvēku īpašuma apsargāšanai. Pēc tam Ādažu pagasta valde atbrīvoto poligona daļu „uz savu roku" iznomāja firmai Krāsainie metāli, kura poligonu izlaupīja un izdemolēja.

* Austrālijas Latvietis / 04.06.1993

Kadagas ezers

Aizejam, lai atgrieztos

Kad kolhoza «Ādaži» puiši aiziet Padomju Armijā, viņu vēstules no dienesta vietas ceļo ne tikai uz mājām, bet arī uz kolhoza komjaunatnes komiteju. Lūk, dažas, kuru publicēšanai piekrita sūtītāji, tā adresēti. Kolhoza komjaunieši! Raksta jūsu bijušais biedrs Genādijs Babinskis. Nu ko! Dienu! Viss kārtībā, jau esmu pieradis pie karavīru kārtības un disciplīnas, 3. jūnijā nodevu zvērestu.  Pacentīšos dienēt teicami, lai vēlāk ar mierīgu sirdi atgrieztos pie jums. Jā, arī mani pašu ievēlēja par vada komjauniešu sekretāru. Savu deviņpadsmito dzimšanas dienu nosvinēju kopā ar biedriem. Pirmo reizi mūžā armijas apstākļos. Esiet sveicināti, draugi! Vēstuli saņēmu. Par to milzīgs paldies. Paldies, ka neaizmirstat mani. Savukārt es mācos, cik un kur vien var. Apgūstu kaujas tehniku, lai prastu nosargāt mierīgo darbu. Esmu saņēmis jau trīs pateicības par dienestu. Jā, iekļuvu arī rotas labāko kursantu desmitniekā. Rakstiet, kā dzīvojat jūs! Loti gaidīšu. Genādijs. 

Sveiciens no armijas! Vispirms man ir jāatvainojas, ka tik ilgi nerakstīju. Godīgi sakot, nevarēju. Es apsargāju savas dzimtenes gaisa robežas. Un tas ir ļoti grūts un atbildīgs uzdevums, jo mūsdienās visa jaunākā kara tehnika pārvietojas pa gaisu. Man pašam ir divas specialitātes. Esmu šoferis un telefonists. Iznāk bieži braukāt. Bet tas nedrīkst traucēt telefonista profesijas apgūšanu. Atrakstiet, kā jums klājas. Drīz sāksies sējas darbi, un jums laika būs maz. Ceru, ka atrakstīt man kādu vēstuli vēl paspēsit! Guntars Melnis. Sveiciens!  Nevarēju jums ātrāk uzrakstīt, jo biju komandējumā. Šeit esmu vecākais mehāniķis, un tāpēc bija jābrauc remontēt mašīnas. Nekāds lielais speciālists mašīnu remontēšanā es neesmu. Bet zināšanas jau nāk ar laiku. Un šeit iemācīties var ļoti labi. Galvenokārt, no savām kļūdām. Varbūt, tas nav pats labākais mācīšanās veids, toties iemācīties var pamatīgi. Pie mums beidzās apmācību periods. Var teikt, tagad liekam tikpat kā eksāmenus. Šeit no katra ir atkarīga divīzijas kopējā atzīme. Kas attiecas uz mani, tad es jau esmu trešās klases šoferis un pārējos priekšmetos domāju iegūt ne zemāku atzīmi par četri. Laiks iet ātri. Bieži vien tā pat trūkst. Rakstiet, kā jums iet. Gribētos uzzināt, kā ir pārziemojusi kolhoza drava. Pie mums te ir ļoti silti. Sniega vairs nav nemaz, un sāk dīgt zālīte. Gaidīšu atbildi. Guntars. Piebilde: Genādijs (viņu redzam arī attēlā) jau atgriezies kolhozā. Strādā par galdnieku, ir kļuvis PSKP biedrs. Guntaru komjaunieši vēl gaida atgriežamies, jo ne velti šodienas karavīrs jau interesējas par savu civilo profesiju —— dravniecīhu.  

Aizejam, lai atgrieztos 

1985.05.09 Darba Balss (Rīgas rajons)

Fuksa dzegužpirkstīte

Vilka kalni

Ne visi ādažnieki pie armijas klātbūtnes pieraduši

Ādažu ielās patrulē armijnieki. Krišjānis Grantiņš

Šonedēļ militāro mācību "Saber Strike 2012" ietvaros karavīri pameta poligonu un devās Ādažu ielās. Taču ne visi vietējie militāristu klātbūtni uztver pozitīvi. 

"Vietējie iedzīvotāji dalās divās daļās. Ir tādi, kuri pret armiju ir noskaņoti labvēlīgi, un tādi, kuriem principa pēc nepatīk nekas. Pēdējiem traucē katra šaušana un citas aktivitātes, kas notiek Ādažu militārajā poligonā un ārpus tā," zina stāstīt kapteinis Juris Čudo, kurš militārajās mācībās ir apgādes nodrošināšanas priekšnieks. Viņš arī nenoliedz – daļa pārmetumu ir pamatoti, piemēram, troksnis un satiksmes ierobežojumi, kas ir arī militāro mācību laikā.

"Es ļoti labi saprotu neapmierinātos. Ja visu laiku esi pieradis braukt pa asfaltu un īsāko ceļu uz mājām, bet pēkšņi ierastais maršruts jāmaina. Taču no savas puses armija neērtības vietējiem iedzīvotājiem cenšas samazināt līdz minimumam," tā J. Čudo, norādot, ka armija sadarbojas ar Ādažu novada domi iedzīvotāju informēšanā. Arī pašlaik pilsētā izlīmēti plakāti, kas brīdina, ka notiek militārās mācības, kas var nozīmēt neērtības.

Taču ir arī tādi cilvēki, kuru interese par poligonā notiekošo var apdraudēt viņus pašus ne tikai militāro mācību laikā. Lai nepatīkamu starpgadījumu būtu mazāk, militāro mācību laikā armijas vienības rūpējas par to, lai civilajiem iespēja iekļūt poligonā būtu neiespējama. " Teritorija tiek rūpīgi apsargāta un bez caurlaidēm iekļūt nav iespējams," uzsver J. Čudo.

Taču ikdienā situācija ir citādāka. It īpaši ogu un sēņu laikā, jo tad ir arī tādi, kuri ignorē brīdinājumus un tomēr teritorijā iekļūst, apdraudot sevi.

16.06.2012 / Līga Greiškane 

=====================

Silpurenes

Virsājs

Padomju armijas lozungs Ādažu poligonā / 1993.g.aprīlis

 

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

Grāvis poligona teritorijā

-