Slaveni novadnieki <>

Aktise Velta Līne (no labās) sarunā ar (no kreisās) I.Muzikantu,  A.Bruni,  D.Dzirkali,  J.Gereišu

Velta Līne «Ādažos» 

27. maija pēcpusdiena. Viena pēc otras pie kolhoza kultūras nama piestāj automašīnas. Te paredzēta Cēsu 733. vēlēšanu apgabala vēlētāju tikšanās ar PSRS Augstākās padomes deputāta kandidāti Savienības Padomes vēlēšanām PSRS Tautas skatuves mākslinieci VELTU LĪNI. Tikšanos atklāj rajona izpildu komitejas priekšsēdētājs A. Grosbergs. Deputātu kandidātes uzticības persona kolhoza "Ādaži" celtnieku ceha partijas pirmorganizācijas sekretārs J. Geriņš stāsta par V. Līni. Viņa līdztekus savam darbam teātrī un kino ir biežs viesis darbaļaužu kolektīvos pilsētās un laukos. Ar lielu atbildību māksliniece veic ikvienu sabiedrisko pienākumu. Pēc tam runā Rīgas HES celtnieku brigadieris M. Glindziņš, Vissavienības sevišķi tīro vielu un savienojumu institūta Latvijas filiāles docente I. Kalniņa un kolhoza «Sarkanais strēlnieks» traktorists, Ļeņina ordeņa kavalieris J. Zauers. V. Līne pateicas par uzticību un godu, kas parādīts, viņu izvirzot par deputāta kandidāti PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām. Māksliniece stāsta par savu darbu teātrī, kino, koncertos, kā arī PSRS Augstākās Padomes Centrālajā vēlēšanu komisijā. Svinīgajā klusumā zālē mākslinieces izpildījumā skan Tautas dzejnieka Sociālistiskā Darba Varoņu J.Sudrabkalna dzejolis "Ļeņins". Tikšanos noslēdz kolhoza «Ādaži» pašu darbinieku koncerts.

Ā. Lejniece. Ādažu ciema padomes izpildu komitejas priekšsēdētāja 

* Darba Balss / 30.05.1974

===================

Velta Līne par bitēm, rozēm un savu Zelta ezeru

Mākslinieces dzīvoklī Ziemassvētku kaktuss ir cītīgi ziedējis visu ziemu — no novembra sākuma līdz pat Lieldienām, un zied joprojām. Melodiskas pulksteņa skaņas atgādina — atkal viena stunda no mūžības nost, un es iedomājos: ja taptu vienas aktrises izrāde, kas sauktos "Velta Line — par dzīvi", tad divas dekorācijas varētu būt — šis kaktuss un pulkstenis. Kaktuss, kas sen jaunībā iestādīts Grīziņkalnā, toreiz, vairākus gadus neuzplaucis, tagad ar krāšņajiem ziediem, šķiet, atlīdzina vecu parādu. Pulkstenis, kurš brīžos, kad emocionāli izdodas it kā dzīvot divos laika nogriežņos uzreiz, kad, pieminot vistuvākā cilvēka vārdu, it kā izdodas atkal būt tajā mirklī kopā ar viņu, — pulkstenis melodiski, bet nežēlīgi atsauc tagadnē. 

— Manas bites Baltezerā parasti labi pārziemoja. Nekrita arī tad, kad dzirdēju — citiem dravniekiem saimes gājušas bojā. Tomēr pavasaros, kad skatījāmies — es skatījos un Gunārs arī skatījās uz stropu —, gaidot bites izlidojam, domāju: cik skumji būtu, ja viņas nenāktu laukā pa skrēju, ja būtu mirušas... Pavisam ir piecas saimes. Kopš kopju bites, visi kaimiņi savos dārzos ievāc lielāku augļu raižu. Un radi un draugi slavē, ka tik garšīgu medu citur neesot ēduši. Spriežu — tāpēc tik labs, ka bites lido uz ezera salām, tāpat vāc nektāru no piekrastes ziediem, no meža puķēm, no liepām, un medus ir tīrs, īsts. Manos gados gan ar piecām saimēm iznāk par daudz tā darba. It sevišķi šopavasar man būs grūti iet pie bitēm. Pedantiski kārtīga būdama, tīrīju skapi no liekām mantām un nelaimīgā kārtā nokritu no ķebļa. Veselu mēnesi netiku uz izrādēm, kamēr dziedēju tris lauztas ribas. — Skatītājs, kurš redzējis kaut vienu no trim tik dažādajām izrādēm — "Piena upes šeit sen izsīkušas", "Lielais loms", "Pie Zelta ezera", secina, ka teātrī jums šis gads bijis veiksmīgs. — Jā, manā vecumā dabūt citu pēc citas trīs tik grandiozas lomas — tas ir gandrīz neticami! Ja arī režisors vēlas dot aktrisei lomas, tādu vienkārši trūkst. Dramaturgi visā pasaulē rīkojas līdzīgi — viņi savos darbos atvēl vietu tikai veciem vīriešiem, kuri vēl grib valdīt vai vēl grib mīlēt, un tad šīs attiecības veido lugas intrigu. Bet par tām vecajām tantiņām taču neraksta — Skatoties izrādi "Pie Zelta ezera", domāju — cik labi, ka ir parādītas tādas gaišu izjūtu piepildītas vecumdienas; cik apbrīnojami, ka arī mūža nogalē joprojām gribas teikt dzīvesbiedram: "Es tevi tā mīlu!" — Tas Zelta ezers varbūt ir simbols visu mūžu krātām zelta jūtām un zelta attiecībām; un nozīmīgākais abu dzīvē saistās ar māju pie ezera. Tas ir tieši tāpat, kā bija mums. Kā aktrisei man šī izrāde, spēlējot kopā ar Alfrēdu Jaunušanu, ir skola — es mēģinu turēties līdzi Jaunušanam viņa vienkāršībā un dabiskumā. Nezinu tik, vai daži cilvēki šo vienkāršību neuztver kā garlaicīgu, pelēcīgu. Iepriecina tas, ka teātri atkal sāk celt galvu augšā. Vismaz mūsu teātrī to var just. No vienas puses, tas ir administrācijas lielā darba rezultāts, bet no otras — cilvēki ir pieraduši pie dzīves dārdzības, pārvarējuši pirmo šoku par teātra biļešu cenām, pārliecinājušies, ka neko citu lielu par to biļešu naudu nenopirks un teātris atkal sāk kļūt nepieciešams. Turklāt loti bieži nācies dzirdēt, ka cilvēki atzinuši: šajā grūtajā laikā viņiem garīgi palīdz dzīvot tikšanās ar aktieriem, kuriem jūtas dvēselē tuvi. — Uz skatuves aktieris ļoti daudz atdod no sevis un pēc tam ir jāatgūst spēks. 

Kas jums palīdz to izdarīt? — Daudzi aktieri ir atzinuši, ka, ejot uz izrādi, pārņem vēlēšanās, kaut tā būtu vai nu atcelta, vai jau beigusies. Kāpēc tā? Jo mīli taču to savu darbu, to lomu! Bet zini, kāds šausmīgs grūtums ir sagaidāms, un nevari to grūtumu organiski pieņemt, kaut kas tevī pretojas celt to smagumu. Spēku un uzpildījumu — ļoti daudz to var gūt cilvēku savstarpējās attiecībās. Raug, man ir pavisam vienkāršs gredzentiņš, ko draudzene Līvija uzdāvināja iesvētību dienā, un nav nevienas lomas, ko es būtu spēlējusi bez šā gredzena. Ja tēloju "Zaļajā zemē" Lienu, kam nedrīkstēja būt gredzens, tad piespraudu to zem blūzes. — Vai jūs ticat liktenim? Horoskopiem? — Liktenim — jā, varbūt. Bet horoskopiem ne. Es vienmēr dusmojos uz Gunāru, ka viņš pārlieku aizrāvies ar ekstrasensiem un tamlīdzīgām būšanām. Mūsu tautas ticējumi gan man vienmēr patikuši — tie ir stīgas, kas mūs saista ar pagātni, ar senčiem. Ar tiem ticējumiem esmu vienmēr bijusi pilna kā suns ar blusām. Ziemassvētkos esmu bridusi pie stropiem klausīties, kā bites dzied, jo — "ja bitītes daiļi dzied, tad būs jauka vasariņa!". Ne nu atšķiru, kad daiļi dzied un kad ne, bet man gribējies veikt šo rituālu! Un Pūpolsvētdienas rītā ēdu medu ar dzērvenēm, jo ticējums saka, ka meitas tā pie smukuma tikšot. Meitām tas jādara, jā, un es ar tā istā meita, bet smukums tak vajadzīgs, lai ietu uz skatuves! ...Un vēl esmu ticējusi domai: "Kad nakts vistumšākā, aust dienas mala." Mūsu mājās vienmēr tika atzīmēts 15. janvāris. Tā ir manas teātra mātes Klintītes pirmā un pēdējā diena uz skatuves. 1991. gadā, zinādama, ka 15. janvāris man būs aizņemts, biju draugus jau iepriekš lūgusi atnākt agrāk — 13. janvārī. Bet tad iznāca, ka Sapulcējāmies dzīvoklī pavisam īsu brīdi — starplaikā pēc lielā mītiņa Daugavmalā un pirms došanās uz iekšrīgu, kur jau cēla barikādes. Un to stāstu tādēļ, ka atceros — tovakar mani ieaicināja radio uz interviju, un tad arī savu runāšanu beidzu ar vārdiem "Kad nakts vistumšākā, aust dienas mala". ...Atminos — todien, kad Svētā gara tornī uzvilka karogu, viena sieviete, kas stāvēja man blakus, teica otrai: "Tāpēc vien bija vērts dzīvot, lai pieredzētu šo brīdi." Manai paaudzei bija lemts traģisks liktenis, tomēr es domāju, ka esam aizvadījuši cilvēciski bagātu mūžu. Pašlaik par visu svarīgāks ir tas, vai katra nākamā paaudze sapratīs, ka latvieši vairs nedrīkst iet mazumā. Pēc pirmā pasaules kara Latvijā bija apmēram 75 procenti latviešu, tagad ir puse. Ja jaunā paaudze vēl maldīsies un teiks: "Vai nav vienalga, esam latvieši vai neesam, labi tāpat un nav nemaz tā jākaro par latvisko," tad apjēga var nākt brīdī, kad būsim palikusi tikai 25 procenti. Var lemt visu ko starptautiskos forumos un pieņemt dažādus likumus tepat Latvijā, taču, ja nebūs latviešiem bērnu, tad nekādi likumi nelīdzēs. Atceros — pēc otrā pasaules kara, kad tik ārkārtīgi daudz ebreju bija aizgājuši bojā, — ievērojām, ka ikkatra jauna ebrejiete, kas nāca pa ielu pretī, bija gaidībās. Vai nu tas bija iekšēji, caur ticību izziņots, vai arī viņas to intuitīvi juta. Saprata, ka jādod vietā, izkauto vietā jādod tautai jaunas dzīvības Šodien to vajadzētu sajust arī latviešu sievietēm. Taču viņas, būdamas tik attīstītas un gudras, visu izdomā — bērnu atļaušos tikai tad, kad būs tas un tas, un tikai vienu pašu. Nūja, manā jaunībā valdīja uzskats, ka māksliniecēm tik ļoti tos bērnus nemaz nevajag, un tā, mūžīgi teātrī būdami aizņemti, mēs ar Gunāru izaudzinājām vienu pašu dēlu. Bet, ja es varētu pagriezt laiku atpakaļ un otrreiz būtu jauna, tad man pietiktu mātes mīlestības vairākiem bērniem. Jums tagad ir viegli bērnus audzināt, nav jādomā par to, par ko spriedām mēs ar Gunāru — kā panākt, lai vilks paēdis un kaza dzīva, kā audzināt Aigaru, lai viņš būtu latvietis, bet nepiedzīvotu nepatikšanas skolā... 

— Jūs pieminējāt barikāžu laiku, kad par politiku interesējās itin visi, un lielākā daļa ticēja, ka pietiek tikai mūsu pašu labiem politiķiem nākt pie varas, lai viss nokārtotos. Tagad situācija mainījusies, un tomēr — tuvojoties vēlēšanām, ikvienam par politiku jāinteresējas vismaz tik daudz, lai zinātu, par ko balsot. Kam simpatizējāt pagājušās Saeimas vēlēšanās, un vai jau zināt, kam uzticēsities šoreiz?

— Es, spriezdama, ka zemnieki un lauki — tā ir Latvijas nākotne, gribēju balsot par zemniekiem. Bet Aigars mani piedabūja balsot par neatkarības kustību, teikdams, ka citādi ne maz nevedīs mani no Baltezera uz vēlēšanu iecirkni. Kā biju apsolījusi, tā darīju. Uzskatu — ļoti nepareizi, ka jābalso par partijām, nevis personālijām Diemžēl draugi un paziņas lielākoties noskaņoti neiet vispār uz vēlēšanām. Es visus aģitēju, ka nedrīkst neiet; mīļie, mēs nevaram atļauties neiet! Vēl nesen kolēģiem teicu — sanāksim kopā pirms pašām vēlēšanām, apspriedīsimies — visi kopā būsim gudrāki nekā katrs viens pats. 

— Vai rozes šai fotogrāfijā ir no jūsu pašas dārza? — Nē, tā bilde ir taisīta pagājušogad Vācijā, kad ciemojos pie jaunības draudzenes Līvijas. Baltezerā rozes un citas puķes vēl turpināšu mājas priekšā audzēt, bet vairāk neko. Tā pagājušogad nospriedu. Lēmums pašai likās neticams — Baltezerā, kur kādreiz bija klajš lauks, pati visu ieplēsu, iekopu, iestādīju kokus, krūmus, puķes — un tagad pasaku — to visu atstāju savā vaļā, jo cik man vienai vajag, un dēls lai pats gādā sev. Es kādreiz savu dārzu tā mīlēju, tā ņēmos. Nepietiek vairs spēka, un kam man tas vairs vajadzīgs... Gunārs dikti gribēja siltumnīcu, pats arī to uzbūvēja. Par siltumnīcu viņš bija domājis, ka rudenī tur noliks saliekamo gultiņu, gulēs Un caur stikliem lūkosies zvaigznēs. Lietus nelīs, vējš nepūtīs, un viņš skatīsies zvaigznēs. Ir viena bilde, kur Gunārs rāda siltumnīcā pirmo nogatavojušos tomātu. Tas bija pirmais un pēdējais; tūlīt pēc tam Gunārs aizgāja, rudens zvaigznes neskatījis ...Jā, par rozēm. Tagad man vislabāk patīk Eiropiāna, kurai ziedi, kaut nav lieli, tomēr ļoti dekoratīvi — tādās grupās kopā. Un lapas skaistas — tumši zaļas, sārtām maliņām. Eiropiānas ir ļoti krāšņas arī tad, kad nezied. ...Gunārs reiz pavasarī iedeva naudu, lai iegādājos rožu dēstus, teikdams: "Tad tās vienmēr tev ziedēs — no manis.

Velta Līne – par bitēm, rozēm un savu Zelta ezeru
1995.04.28 Lauku Avīze
Ar V. Līni tikusies

🎭🎭🎭🎭🎭🎭

aktieris Gunārs Cilinskis (23.05.1931.-25.07.1992.)

==================

 

VASARA — ATPŪTAS LAIKS

Dabas tuvumā aizmirstas darba rūpes.  daba arī atgādina darbu. Tā būtiskāko daļu mūsu apziņā. Ikdienas steigā nozaudēto vai aizmirsto. PSRS Tautas skatuves mākslinieka Kārļa Sebra vasara norit Vecdaugavā pēc interesantas un spriegas sezonas. Varbūt šajā zaļajā, saules piesildītajā nostūrī dzimst jaunas ieceres vai arī jaunas krāsas un nianses gūst viņa vitālais un vienlaikus traģiskais Hamilkara kungs? Režisora M. Kublinska ieceres ierosināts, I. Žamiaka «Hamilkara kungā» Drāmas teātra vairāku aktieru tēlojums ir kļuvis par sezonas notikumu. Arī republikas Tautas skatuves mākslinieka Jāņa Kubiļa garīgi smalkais, iekšēji bagātais Hamilkars. Uzmanības lokā bija arī citi J. Kubiļa skatuves darbi — muižkungs Frišvagars R. Blaumaņa «Ugunī» galvenā režisora PSRS Tautas skatuves mākslinieka Alfrēda Jaunušana uzvedumā. Arī šarmantais laupītāju vadonis Marģera Zariņa muzikālajā lubu spēlē «Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi». Taču atpūšoties pie Baltezera ūdeņiem kopā ar dēlu un dzīvesbiedri, televīzijas režisori Liliju Daugavieti, šķiet, viņi šobrīd vairāk domā par zaļo līdaciņu, zeltaino karūsu vai sārtspuraino asari, kas, iespējams, jau danco spininga auklas galā. Novēlēsim Kubiļu ģimenei — ne spalvu, ne asaku. Varbūt tas palīdzēs viņiem gūt panākumus arī šajā jomā? Abu mākslinieku kolēģe un lieliskā partnere PSRS Tautas skatuves māksliniece Velta Līne šogad skatītāju atzinību izpelnījusies ar psiholoģiski niansēto, dziļi cilvēcisko Eleonoru «Hamilkara kungā», dzīves aizlauzto R. Blaumaņa Vešerieni un sulīga humora pilno Onu «Didrika Taizeļa brīnišķīgajos piedzīvojumos». Jaunajā Rīgas kinostudijas mākslas filmā «Tarāns» ir radoši noslogoti arī pārējie ģimenes locekļi — kinorežisors PSRS Tautas skatuves mākslinieks Gunārs Cilinskis un Aigars Cilinskis.

 

VASARA — ATPŪTAS LAIKS
1982.08.12 Dzimtenes Balss

🎭🎭🎭🎭🎭🎭

Juris Kalniņš-Dailes teātra aktieris / Baltezera iedzīvotājs

🎭 🎭 🎭 🎭

Ādažu novadnieki – diplomāts Fēlikss Cielēns, zinātnieki Prīmaņi un mākslinieku pulks 

 Baltezera mājā pavadītos gadus izcilā dzejniece Ārija Elksne sauc par laimīgāko laiku savā dzīvē, un šim laikam viņa veltījusi vairākus dzejoļus. Tagad māja ir dzejnieces dēla mākslinieka Miķeļa Fišera ģimenes īpašums. Foto: no Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīva; no Izabellas Cielēnas privātā arhīva; no Baibas Strautmanes privātā arhīva; no Latvijas Nacionālā teātra arhīva

Ādažu novadu par savu mājvietu ievērojami cilvēki izvēlas ne tikai mūsdienās, tā bijis vienmēr. Savulaik te dzīvojis bijušais Latvijas ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns un brāļi Prīmaņi – pirmais latviešu anatoms un antropologs Jēkabs Prīmanis un kādreizējais Latvijas Universitātes rektors Mārtiņš Prīmanis –, bet pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Baltezeru par savu dzīvesvietu izvēlējās dzejniece Ārija Elksne, operdziedātājs Miķelis Fišers, aktieri Lidija Freimane, Velta Līne un Gunārs Cilinskis, arhitekts Ivars Strautmanis.

Cer uz Cielēna vārdā nosauktu laukumu

"Mēs lepojamies ar Alderos dzimušo Fēliksu Cielēnu – juristu, politiķi, rakstnieku un sabiedrisko darbinieku. Viņš dzimis Alderos 1888. gadā kā trešais bērns muižas alus darītavas direktora ģimenē. Fēlikss nav ne cūkas ganījis, ne Ādažu pagasta skolā gājis. Tieši no mājskolotājas rokām viņš 1896. gadā iestājās Aleksandra ģimnāzijā Rīgā. Taču bērnības atmiņām Alderos ir sevišķa nozīme Fēliksa dzīvē. Īpaši jau mātei Amandai, kura dzimusi Ādažu Veckūļu māju saimnieka Jāņa Kalniņa ģimenē. Mātes tēvs bijis toreizējā laikā un apstākļos pagalam moderns cilvēks, jo Amandu, savu vecāko meitu, laidis Rīgā skoloties Vācu meiteņu ģimnāzijā. Neparasta izvēle zemnieka bērnam," stāsta Ādažu novada muzeja projektu vadītāja Elita Pētersone un atgādina, ka F. Cielēnam bijusi liela nozīme Latvijas valsts tapšanā – viņš bijis Latvijas ārlietu ministrs, sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē, Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts. Pēc 1934. gada autoritārā režīma nodibināšanas Latvijā viņš iesniedza atlūgumu un dzīvoja Parīzes tuvumā, bet 1939. gada aprīlī K. Ulmanis F. Cielēnam atņēma Latvijas pilsonību.

Alderu muižā 1898. gada vasarā. 10 gadus vecais Fēlikss stāv pie sava tēva Mārča Cielēna, zemē ar sunīti sēž brālis Alfrēds, blakus – māsa Viktorija, māte Amanda Cielēna ar jaunāko meitu Mildu. Foto no F. Cielēna grāmatas "Laikmetu maiņā".

Elita Pētersone arī zina stāstīt, ka Fēliksa Cielēna brāļa ģimene – pazīstamā grāmatu autore Māra Cielēna un zinātnieks Indulis Cielēns – dzīvo Baltezerā vēl šobaltdien, savukārt Zviedrijā dzīvojot Fēliksa Cielēna meita Izabella. "Tiesa, nekādu piemiņas zīmju vai plāksnes Alderos Fēliksam Cielēnam nav. Vasaras sākumā, kad notika arhitektu plenērs Baltezera ciema nākotnes attīstībai, arhitekti atrada iespēju izveidot laukumu, kuru nosaukt Fēliksa Cielēna vārdā, bet tas pagaidām vēl ir idejas līmenī," piebilst E. Pētersone.

Cielēns ar dzīvesbiedri Maiju un meitu Izabellu. 1929. gads. Foto no F. Cielēna grāmatas "Laikmetu maiņā".

Zinātnieku Prīmaņu bērnības mājas liktenis nezināms

No Ādažu pagasta ir arī pirmskara Latvijas Universitātes mācību spēki – pirmais latviešu anatoms un antropologs profesors Dr. med. Jēkabs Prīmanis (1892–1971) un viņa brālis Mārtiņš Prīmanis (1878–1950), kādreizējais Latvijas Universitātes rektors. Brāļi Prīmaņi dzimuši Rīgas apriņķa Ādažu pagasta Sautiņu māju saimnieka latvieša Jēkaba Prīmaņa un viņa sievas Ievas ģimenē.

Jēkabs Prīmanis bija pirmais latviešu anatoms un antropologs. Izglītību viņš ieguva Ādažu pagastskolā, Millera komercskolā un Nikolaja ģimnāzijā Rīgā, studēja Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē (1911.–1913.), tad Petrogradas Kara medicīnas akadēmijā (1913.–1916.). Pirmā pasaules kara laikā J. Prīmanis dienēja Krievijas impērijas Baltijas kara flotē kā palīgārsts (1916.–1918.), pēc demobilizācijas 1918. gada martā Petrogradas Kara medicīnas akadēmijā ieguva ārsta diplomu un atgriezās strādāt Latvijā par ārstu Jaunciemā. Latvijas Brīvības cīņu laikā bija 4. Siguldas kājnieku pulka ārsts kapteinis un 3. Jelgavas kājnieku pulka vecākais ārsts. 1944. gadā emigrēja uz Vāciju. 1948. gadā izceļoja uz ASV. No 1948. līdz 1964. gadam J. Prīmanis bija Pitsburgas Universitātes profesors, un zinātnieka vārdā nosaukts viņa izveidotais Anatomijas muzejs – "Museum Anatomiae Jacobi Primani".

Savukārt Mārtiņš Prīmanis (1878–1951) bija ķīmijas doktors, Latvijas Universitātes rektors no 1937. līdz 1940. gadam un no 1941. līdz 1944. gadam. Pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas 1908. gadā studiju laikā bijis profesora Paula Valdena asistents. 1936. gadā viņš ieguva ķīmijas doktora grādu. Zināms, ka 1944. gadā kopā ar Vācijas karaspēku atkāpās uz Vāciju un līdz aiziešanai mūžībā 1950. gadā dzīvoja Ratingenas pilsētā.

Jau būdams trimdā, Jēkabs Prīmanis savam krustdēlam profesoram Jānim Stradiņam rakstījis: ""Sautiņu" māja un tai piegulošā "Sūrumu" māja – abas ir agrākās vecsaimniecības, kas atradās vistuvāk Carnikavas muižai Gaujas kreisajā krastā. Starp šo muižu un minētām mājām tek Vecgauja, t.i., kāda agrāka Gaujas gultne. Abas mājas piederēja Ādažu muižas īpašniekam fon Kampenhauzenam..."

Tagad par šīm mājām nekas neesot zināms, vien tas, ka pēc brāļu došanās trimdā un pēc kara tur ienākuši citi īrnieki, kas nākuši un gājuši.

Arhitekta Ivara Strautmaņa vasaras māja – ģimenes īpašums

Savulaik Baltezers bija pazīstams kā vieta, kur atradās tā sauktais mākslinieku ciemats, ko (pārsvarā gan vasarās) par savu dzīvesvietu izvēlējās radošo profesiju pārstāvji, taču vairāki ar mākslu saistīti cilvēki padomju laikā mājas bija uzcēluši tā dēvētajā vecajā

Baltezera kapos

Baltezerā uz zemesgabaliem, kas atpirkti no iepriekšējiem īpašniekiem. Kopš 70. gadiem te vasarās dzīvoja arī pazīstamā arhitekta Ivara Strautmaņa (1932–2017) ģimene. Viens no viņa ievērojamākajiem darbiem, neapšaubāmi, ir kopā ar kolēģiem veidotais un 1967. gadā tapušais Salaspils memoriālais ansamblis. Ilgus gadus I. Strautmanis bija profesors Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē, un kopā ar kolēģiem viņš sarakstījis daudzas arhitektūras tēmai veltītas grāmatas.

Kā "Rīgas Apriņķa Avīzei" pastāstīja viņa meita Baiba, tēvs māju cēlis pēc paša veidota projekta, un stiklotā modernā kubveida ēka sākotnēji tiešām bijusi vasarnīca, kurā atbilstoši to laiku normatīviem nedrīkstēja būt apkure. Tikai vēlākos gados māja nosiltināta, pārbūvēta un pielāgota dzīvošanai arī ziemā. Pašlaik šī māja ir arhitekta meitas privātīpašums, un to kā vasaras mītni izmanto viņas ģimene.

70. gadu sākumā vasaras māju pēc paša veidota projekta Baltezerā uzcēla ievērojamais arhitekts Ivars Strautmanis. Tagad nedaudz pārbūvētajā ēkā dzīvo viņa meita ar savu ģimeni.

"Es dzīvoju klusuma krastā, kur puķes un bērni aug…"

Tā 1973. gadā izdotajā dzejoļu krājumā "Klusuma krastā" rakstījusi izcilā dzejniece Ārija Elksne (1928–1984), un, kā sarunā ar "Rīgas Apriņķa Avīzi" pastāstīja viņas draudzene un līdzgaitniece, pazīstamā dzejniece Lija Brīdaka, šis dzejoļu krājums tapis laikā, kad Ārija Elksne kopā ar ģimeni dzīvoja Baltezerā, sava dzīvesbiedra operdziedātāja Miķeļa Fišera (1915–1984) celtajā mājā.

"Viņi iepazinās 1967. gadā, un jau tad Fišers seniors bija sācis celt Baltezerā māju. Pēc tam, kad Ārijas vecāki pārdeva savu lauku īpašumu un Ārija mājas celtniecībā ieguldīja arī par grāmatām saņemtos honorārus, Baltezera mājas celtniecība tika pabeigta. Šķiet, tas varēja būt 70. gadu sākumā," atminas Lija Brīdaka, piebilstot, ka Baltezerā kopā ar ģimeni nodzīvotie gadi bijis laimīgākais laiks Ārijas Elksnes dzīvē. "Tad piedzima mazais Miķelis (pazīstamais mākslinieks un scenogrāfs Miķelis Fišers, – U.G.). Ārija bija iekopusi brīnišķīgu puķu dārzu, kuru viņa pati laistīja, ravēja, veda stādus… Faktiski lielāko daļu laika Ārija pavadīja Baltezera mājā un tikai pēc šķiršanās pārcēlās atpakaļ uz Rīgu," piebilst Lija Brīdaka. Viņa arī zina teikt, ka pašlaik Baltezerā savu vecāku celtajā mājā dzīvo dzejnieces dēls Miķelis ar savu ģimeni.

Lidijas Freimanes māja – Kalniņu ģimenes mājvieta

Turpat netālu atrodas māja, kurā savulaik dzīvojusi leģendārā Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lidija Freimane (1920–1992) un viņas ģimene. "Stāsts par to, kā mamma ar tēti atrada šo vietu, ir ļoti jauks. 60. gados viņi braukāja pa Latviju un meklēja vietu, kur varētu uzcelt vasaras māju pie ūdeņiem. Tad mani vecāki tika līdz šejienei – aizaugušai pussalai – un uzbrauca kalnā, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz Baltezeru, un mana mamma tētim esot teikusi: "Ceļam māju vai nu šeit, vai nekur!"" stāsta Lidijas Freimanes meita aktrise Katrīne Pasternaka (Kalniņa). "Mamma brauca uz Ādažiem, lai noskaidrotu, vai šeit var nopirkt zemi, un uzzināja, ka pirms laika tieši tāpat šeit vietu mājai meklējusi viņas kolēģe Velta Līne. Tad tā laika "varenie" sākuši spriest, kā divām dāmām piešķirt zemi mājas celšanai, un teikuši, ka tas ir iespējams, bet lai sameklē vēl divus gribētājus. Mans tētis (kultūras darbinieks Jāzeps Pasternaks, – U.G.) pierunāja savu makšķerēšanas biedru Raimondu Paulu, bet mamma – savu kolēģi aktieri Jāni Kubili (jāpiebilst, ka viņi abi šeit dzīvo joprojām, – U.G.). Pie zemesgabala viņi tika 1967. gadā, un pamazām, no 1969. gada, mēs cēlām māju pēc arhitekta Ivara Strautmaņa projekta. Vēl tagad atceros, kā mājas celtniecības laikā ar vecākiem un māsu Kristīni dzīvojām vienistabas būdiņā un ka mājas celtniecībai tika izmantoti baļķi no pārvestas klēts."

Vecāku celtajā mājā tagad dzīvo Kate ar vīru aktieri Juri Kalniņu. "Sākotnēji tā tiešām bija celta kā vasaras māja, bet esam te palikuši arī ziemā, un tas bija ekstrēmi, jo temperatūra iekšā bija kādi plus desmit grādi. Taču Juris atklāja, pa kuriem pakšķiem pūš vējš, un māju  nosiltināja ar pakulām. Tagad mums ir jauka, neliela, ļoti silta māja, kura šogad svin 50 gadu jubileju un kurā dzīvojam paši un gaidām ciemos bērnus un mazbērnus." Viņa arī priecājas, ka tie laiki, kad uz Baltezeru brauca interesentu bari un fotografēja visu bez kautrēšanās, ir beigušies. "Iespējams, daudzi vairs neatceras ne Cilinski, ne Līni, ne manu mammu, bet varbūt tas pat ir labi," vēl piebilst Kate.

Ilgus gadus savā vasaras mājā Baltezera "mākslinieku ciematā" nodzīvoja brīnišķīgie Latvijas Nacionālā teātra aktieri Velta Līne (fotogrāfijā – centrā) un Gunārs Cilinskis. Interesanti, ka bērnībā topošā aktrise bija ganījusi lopus pie kāda Ādažu pagasta saimnieka, tālab viņai ar šo vietu saistījušās īpašas atmiņas.

Una Griškeviča
29.08.2019 / Apriņķis.lv

🎭🎭🎭🎭🎭

 

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

🎭🎭🎭🎭🎭

Brāļi Rītiņi atkal kopā

ĢIMENES STĀSTS

MĀRTIŅŠ,  ANDREJS un JĀNIS Rītiņi

Tas nu ir noticis - slavenā pavāra MĀRTIŅA RĪTIŅA vecākie brāļi ANDREJS un JĀNIS pārdevuši Londonas māju, pamājuši atvadas Anglijas draugiem un kopā ar sunīti Mīlu pārcēlušies dzīvot uz Latviju. Vienīgais cietējs ir Baltezera gailis, kurš tādēļ nonāca buljonā. 

četri jauni skauti..

"Par prieku Annai «Šeit esam nodzīvojuši jau apaļus deviņus mēnešus. leradāmies 3. janvārī" viens caur otru stāsta Jānis un Andrejs. Viņi ir caurcaurēm džentlmeņi, tomēr nemaz nav viegli intervēt trīs brāļus uzreiz! Brīžiem viņi runā visi reizē, brīžiem apceļ cits citu, brīžiem plēš jokus tā, ka jāuzmin, kas domāts nopietni, kas pa jokam. Viņi trīs atkal ir kopā kā bērnībā, tikai Andrejs un Jānis dzīvo agrākajā Mārtiņa mājā Baltezerā, bet Mārtiņš Rīgā dzīvoklī. Taču mēs tiekamies restorānā Vincents, jo kopš pagājušā gada Mārtiņam tā atkal ir īpaši svarīga vieta. Ne Andrejs, ne Jānis negrasās gulēt uz lauriem - lai nebūtu garlaicīgi, viņiem Latvijā ir savi plāniņi. Andrejam tie saistīti ar mākslu un digitālajām tehnoloģijām, bet Jānim vairāk ar dzīves praktisko pusi un mazliet ar hedonisku plunčāšanos mājas spa. Brāļi par Latviju vairākkārt domājuši jau agrāk, un Andrejam pat bijis viens neizdevies mēģinājums te iedzīvoties. Bet tad pēc Mārtiņa aiziešanas no restorāna Vincents viņi uzzināja, ka jaunākais brālis grasās pārdot savu slaveno Baltezera māju ar dārzu, priedēm un vistām. To uzzinot, Andreja meita Anna jautājusi: kāpēc jūs to nepērkat? «Un, tā kā es Annu mūžīgi izlutinu un gribu viņai iepatikties, es teicu: jā, tūlīt!» atzīstas Andrejs. Tad arī nolēmuši - ja Mārtiņš par māju neprasīs pārāk daudz, brāļi pārdos savu māju Londonā un to nopirks. Licies, ka pienācis īstais laiks. Sava nozīme bijusi arī kovidam Londona kļuvusi pārāk klusa. «Mēs dzīvojam Londonā, vienā no pasaules galvaspilsētām, bet - uz teātri nevaram iet, uz muzeju nevaram, uz koncertiem nevaram iet! Tad kāpēc tur palikt? Braucam uz Latviju un baudām latviešu kultūru!» lēmumu pārcelties pamato Andrejs, bet Jānis piebilst: «Mums arī ļoti nepatika, ka Anglija atstāja Eiropu - tad mēs arī atstājām Angliju. Jo es neesmu tik daudz brits, kā esmu eiropietis.» «Mēs arī kļūstam gados vecāki. Esam visu mūžu uzturējušies latviešu sabiedrībā - gan Anglijā, gan Kanādā -, un sapratām, ka esam latvieši un dzīvosim Latvijā. Mēs esam apmetuši loku,» spriež Andrejs. 

Sameloja par ziemu. Hermīnes Almas un Genrika Indriķa Rītiņu četri dēli ir dzimuši ik pēc trim gadiem katrs savā vietā - vecākie brāļi Jānis un Juris, kurš nu jau aizgājis mūžībā, dzimuši divās dažādās pilsētās Latvijā, Andrejs-jau bēgļu gaitās Hamburgā, bet mazais brālis Mārtiņš nometnē Anglijā. Brāļi vēl tagad brīnās - kur vecākiem bija dūša bēgļu nometnēs vēl laist pasaulē bērnus! Taču visi izdzīvoja. Jānim oktobra beigās paliek 78,

Andrejam ir 75, bet Mārtiņam 19. oktobrī būs 72. «Es personīgi pat nezinu, kas esmu, - dzimis esmu Bauskā, visu mūžu dzīvojis Anglijā, man ir Kanādas pase un Latvijas pase. Mēs esam pārcēlušies uz ļoti daudzām dažādām pasaules vietām, un es pat vairs nezinu, kuru vietu varu saukt par savām mājām. Anglijā nejutos kā anglis, Kanādā kā kanādietis un Itālijā kā itālis. Varbūt šeit ir tās mājas?» prāto Jānis. Kad lēmums pieņemts, no Londonas tika pārsūtīts ļoti daudz mantu - personiskās lietas, ļoti daudz grāmatu, Andreja mākslas piederumi un mākslas darbi. Tikai mēbeles ne. Daļu mantu viņi izdāļāja Londonas draugiem, un pat automašīnu atdeva draugam, kurš bija daudz palīdzējis. Līdzi, protams, paņēma arī suņu meiteni springerspaniela un kokerspaniela krustojumu Mīlu. Sākums neesot bijis sevišķi salds. Jānis jokojot sūdzas, ka Mārtiņš viņiem samelojis apsolījis, ka Latvijā sniegs ir tikai divas dienas gadā, bet nabaga nesagatavotie londonieši šoziem attapušies pamatīgās sniega kupenās. Turklāt pirmo pusgadu nācies dzīvot trijatā, jo Mārtiņa Rīgas dzīvoklis vēl nav bijis pilnībā gatavs, un visi drēbju skapji un atvilktnes pilni ar jaunākā brāļa mantām. Arī tagad brāļi puspajokam pukojas, ka Baltezerā palikusi gan Mārtiņa 800 pavārgrāmatu kolekcija, gan šķūnis, pilns ar kapara pannām un virtuves mašīnām. Taču Rītiņi nav čīkstētāji. «Mēs esam pragmatiski un stoiski un saprotam, ka pasaule mainās. Tagad mums jāiztur pandēmija, bet mūsu tēvam un mātei bēgļu nometnēs gāja grūtāk. Mēs uzaugām nometnēs, un to, kas tagad notiek, mums nav tik grūti pārciest,» atzīst Andrejs. Mežs un plašumi! Baltezeru brāļi ļoti novērtē. «Kad atbraucām, tā bija milzīga atšķirība pēc dzīves Londonā plašumi, mežs, liels dārzs un blakus ezers!» priecājas Jānis. Mārtiņa lepnumu, visas vienpadsmit vistas, brāļi turpina lutināt, vienu nedēļu tās baro viens, otru otrs. Un katru dienu brokastīs katrs notiesā četras svaigi dētas olas. Mārtiņš gan par brāļiem mazliet uzjautrinās: «Man patīk paklausīties viņu sarunas: tās vistas ēd tik ļoti daudz, bet to olu tik maz - kas tas ir? Karstums, karstums! Ziemā - aukstums! Bet viņi jau nezināja, ka es pa kluso mēdzu kādu olu paņemt!» Gailim gan viss beidzies dramatiski. Jānis paziņojis, ka nepārcelsies uz Baltezeru, kamēr tur būs kāds, kurš katru rītu četros no rīta sāk klaigāt. Tāpēc gailim apgriezts kakls un viņš nonācis zupā.

Andrejs pats dabūjis iesauku Smukais, bet Jānis - Gudrais.
Pastarītis Mārtinš kluvis par Jautro.

Baltezerā galvenais šefpavārs ir Andrejs, bet arī Mārtiņš brāļus lutinot un šad tad piegādājot delikateses. Andrejam - kriptomāksla. Ko īsti vecākie brāļi Rītiņi Latvijā darīs? «Es gribu turpināt darīt ko radošu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc varu iedzīvoties šeit, Latvijā, - man ir skats uz nākotni. Neesmu šeit atbraucis, lai dzīvotu kā pensionārs,» saka Andrejs. Andrejs Rītiņš ir mākslinieks. Viņš studējis bioķīmiju, taču izvēlējies citu profesiju, pabeidzis arī Bornmutas Glezniecības un dekoratīvi lietišķās mākslas skolu, strādājis par restauratoru, atjaunojis Anglijas pilis, veidojis interjera dizainu, Kanādā atvēris savu lietišķās un dekoratīvās mākslas skolu Ritins Studio, kur mācījis krāsu teoriju, marmorēšanu un mēbeļu vecināšanu, arī ražojis ekoloģiskās krāsas. Tagad Andrejs mācās kaut ko pavisam jaunu un mūsdienīgu - savu darbu digitalizēšanu. «Pandēmija man deva laiku domāt par savu mākslu. Tagad esmu tā iekārtojies, ka turpināšu biznesu šeit, Latvijā. Esam atveduši visus materiālus, un es mākslu gribu veidot pats sev. Deviņu mēnešu laikā esmu pārbūvējis dārza māju un iekārtojis tur savu jauno studiju, tagad domāju, kā turpināt un kā piedāvāt savu mākslu pircējiem. Manu mākslu grūti izstāstīt, bet tā ir unikāla. Gribu to prezentēt videoformātā, jo tā ir kinētiska - tās ir gleznas, kuru krāsas mainās atkarībā no dienas laika un gaismas. Tagad strādāju, lai varētu savus mākslas darbus pārdot internetā digitālajās platformās. Veidoju no saviem darbiem digitālos mākslas darbus, piesaistu tiem NFT kodus un pārveidoju to par kriptomākslu. Tas man tagad jāapgūst - skatos Youtube, mācos, sāku kaut ko saprast un daru. Kopš augusta esmu ar to aizņemts katru dienu, tā ir pavisam jauna joma, un man patīk. Laiks ātri paiet,» stāsta Andrejs. Vēlāk viņš man atsūta dažus videofailus ar saviem darbiem - tie tiešām ir neparasti, jo mainās to krāsas un gaismas. Viņš izmanto arī īpašu tehniku, kas aizgūta no daiļkrāsošanas, papildinot gleznas ar hologrāfisku zaigojumu. Gudrais, smukais un jautrais Andrejs ļoti nopietni uztver visu latvisko. Viņš ir dziedājis latviešu koros un dejojis, piedalījies latviešu dziesmusvētkos un vienmēr darbojies latviešu organizācijās, bijis Daugavas vanagu Anglijas valdē. Un Londonas latviešu leģendārajā Balzambārā rīkojis daudz latvisku pasākumu gan koncertus, gan, piemēram, vietējo meistaru šaha sacensības ar Danu Reiznieci-Ozolu. Četriem brāļiem Rītiņiem savulaik draugu vidū bijušas iesaukas, lai varētu viņus labāk atšķirt. Visvecākais brālis Juris bija Bagātais, jo pirmais sāka pelnīt un viņam bija labs darbs. «Juris mūs atbalstīja. Kad man augstskolas laikā pietrūka naudas, es rakstīju Jurim. Viņam bija laba sirds,» stāsta Jānis. «Viņš arī bija visstabilākais, neblandījās pa pasauli kā Jānis, Mārtiņš un es,» piemetina Andrejs. Andrejs pats dabūjis iesauku Smukais, bet Jānis - Gudrais. Pastarītis Mārtiņš kļuvis par Jautro, un šķiet, ka šajā ziņā nekas daudz nav mainījies, jo Mārtiņš irtas, kurš brāļus visvairāk apceļ.

«Mēs neesam pārāk nopietni cilvēki. Vismaz ne savstarpēji!» pabrīdina Jānis, bet Mārtiņš turpina: «Viena lieta - mums raksturīgs britu humors. Bieži es kaut ko pasaku un ar to iešauju sev kājā, jo ne visi to saprot un dažreiz kāds apvainojas! Līdzīgi, kā bija Elizabetes II vīram princim Filipam ar viņa jokiem!» 

Varbūt šeit ir tās mājas?

Floutings guļamistabā. Ar ko Latvijā laiku aizpildīs vecākais brālis Jānis? Jānis ir studējis inženierzinātnes, strādājis par būvuzņēmēju un pēc tam kopā ar brāli Juri izveidojis savu būvuzņēmumu. 0, viņa slavenākais klients Londonā bijis pats Pols Makartnijs! Un Bītli, pats par sevi saprotams, londoniešiem brāļiem Rītiņiem jaunībā bija mīļākā grupa. Taču ar Rītiņu būvuzņēmumu saistīta arī latviešu mūzikas pasaule - deviņdesmitajos gados, kad ar mākslu bija grūti iztikt, Jāņa būvfirmā kādu laiku strādājis arī komponists Mārtiņš Brauns. Taču būvfirma ir pārdota, un te perfekti nostrādājusi Jāņa biznesa intuīcija. 2008. gadā viņš ar savu draudzeni abi sarunājuši iet pensijā un pārcelties dzīvot uz Itāliju, un Jānis paspējis visu pārdot tieši īstajā laikā - pirms 2008. gada krīzes sākuma. «Itālijā nodzīvoju piecus gadus, tad atpakaļ uz Londonu. Mana draudzene palika tur, mēs izšķīrāmies,» stāsta Jānis. Taču tagad viņa būvuzņēmēja talanti un inženierzinātņu zināšanas noder Baltezera mājā. «Jānis atrisina visas problēmas ar māju. Februārī likās, ka tur katru dienu kaut kas saplīst, vajadzēja saukt santehniķus un citus meistarus, un Jānis bija būvuzraugs,» stāsta Andrejs. «Mēs tagad mazliet remontējam un iekārtojam māju. Protams, ne visu daru pats, mums ir meistars, mans labs draugs, kurš pie manis strādāja jau Londonā, bet tagad dzīvo Latvijā. Nupat vienā istabā ievietojām lielu vannu, kurā var peldēt ūdenī, kas ir tik sāļš kā Nāves jūrā, un sāls notur virs ūdens. Aizver vāku un meditē. Tagad jau kādu otro nedēļu ņemos ar to, nav tik vienkārši uzstādīt,» saka Jānis. Jā, brāļiem Rītiņiem tagad būs eleganta, mūsdienīga floutinga vanna meditācijām! «Jābrīnās, kā tā tika iedabūta pa durvīm ja būtu kaut centimetru platāka, būtu bijis jājauc ārā durvis! Bet tagad drīz būs gatava. Tad gan mēs meditēsim un ne par ko neuztrauksimies!» smej Andrejs. Jānim gan ar meditāciju vien nepietiks, patiesībā tajās dienās, kad nekas nopietns nav paveikts, viņš nejūtoties īsti savā ādā. Tagad viņš grib sev iekārtot darbnīcu. Darbarīki visi esot paņemti līdzi. Nopirkta arī laiva, lai makšķerētu Baltezerā, ir makšķeres, tikai līdz makšķerēšanai vēl nav tikuši. Vēl katru dienu - divu stundu pastaiga pa mežu, un tā tās dienas aiziet! Mafijas bosiene ar leitnantiem Kad Mārtiņš 2000. gada 14. jūlijā, Bastīlijas ieņemšanas dienā, nopirka šo Baltezera māju, viņš teica, ka pērk to mammai, un Hermīne Rītiņa tur arī pavadīja skaistus gadus. Tagad viņa guļ turpat netālu Ādažu kapos. «Mamma bija lepna - mēs, pieci vīrieši, un viņa vienīgā sieviete, viņai nebija konkurences!» stāsta Mārtiņš, bet Andrejs smejas: «Viņa bija kā mafijas bosiene, un mēs bijām viņas leitnanti!» Rītiņu tēvs apglabāts Anglijā, Korbijā. «Un vecākais brālis Juris ir izkaisīts trijās vietās pie tēva kapa, pie mammas kapa un viņa golfa klubā. Tā viņš gribēja, lai viņa pelnus izkaisa,» stāsta brāļi. Juris bijis golfa fanātiķis, un viņa golfa klubā ir liels dīķis, kurā bieži iekrita bumbiņas. Brāļi Jura pelnus iebēra kristāla karafē un karafi iemeta dīķī. «Vienu laiku mēs visi bijām golfa fanātiķi un bieži spēlējām trijatā. Un katru reizi uzlikām kādu likmi un spēlējām uz naudu. Bet nauda palika ģimenē!» smejas brāļi. Mārtiņš arī atgriezies! Mārtiņam brāļu atgriešanās nav vienīgais nozīmīgais jaunums. 2017. gadā viņš aizgāja no paša izlolotā restorāna Vincents, kur bija nostrādājis 23 gadus, un tolaik stāstīja, ka tur vairs nevēlas pat ciemoties - bija rūgtums, jo Mārtiņam restorānā nekas nepiederēja. Bet tagad viņš pieņēmis uzaicinājumu un atgriezies pavisam citā statusā - kļuvis par līdzīpašnieku. Restorāns ir izremontēts un atjaunots, tam ir cits interjers, kas veidots pēc Mārtiņa vēlmēm (dizainers Maxis, par pārsteigumu Mārtiņam, lielās zāles interjerā iekļāvis pat slavenās vārnas!), un tagad jāsāk viss no jauna. Gandrīz tāpat kā pašā sākumā, 1994. gadā. Pēc pandēmijas un klusuma laika jāmeklē arī jauni darbinieki. «Varbūt arī jūs varat aicināt, lai nāk pieteikties jauni pavāri un viesmīļi? Galvenais ir attieksme!» aicina leģendārais pavārs. Kāpēc ne? Varam aicināt - kurš grib strādāt pie Mārtiņa Rītiņa Vincentā? Bet brāļu atgriešanos Mārtiņš komentē ar ierastajiem smiekliem: «Es arī pirms tam nejutu, ka viņi būtu kaut kur projām. Mēs vienmēr tik daudz esam runājuši pa telefonu un tik bieži redzējušies! Bet tagad esam vēl tuvāki, saprotam cits citu labāk, varam visu izrunāt. Un neviens nevar pateikt: man jāiet! - un nolikt telefona klausuli!»

 

Brāļi Rītiņi atkal kopā
2021.10.13 Ieva
KANEPONE, AIVA

=