Elza Mitriķe <>

Pakāpienu pa pakāpienam - tuvāk mērķim 

Tas sākās pirms pieciem gadiem. Kādā vakarā Elza teica vīramātei: Kā tu domā? Vai mums nevajadzētu izmēģināt roku kolhoza govju kopšanā? 

Māte viņai piekrita, bet piebilda, ka darbs ir grūts. Jo kādus gan var iegūt izslaukumus, ja nav govim ko īsti pieēst? To arī jauniete saprata, bet viņai bija pārliecība, ka iztrūkstošo barību, kaut daļēji, var saražot pašas lopkopes. Lai kā Elza Mitrike kāroja jau tūlīt būt pati slaucēja un atbildēt par grupu, tomēr vienojās, ka sākumā visu atbildību uzņemsies māte -Ella. Var būt, ka tā arī labāk, jo mātei tomēr lielāka prasme, Elza sevi mierināja. Viņa gāja ganos, govju kopšanā, slaukšanā kā vien varēdama palīdzēja mātei. Pirmā gada darbs cerētos rezultātus nedeva. No katras govs izslauca nepilnus 2600 kg piena. Salīdzinot ar citām kolhoza lopkopēm, tas tomēr nebija maz, bet Elzu neapmierināja. Viņai bija smagi un dūša sašļuka. Šoreiz neatlaidās Ella. Ja esam sākušas, jāstrādā, viņa teica un piebilda: Nekas pats mutē nekrīt. Un viņas atkal strādāja. Elza govis vasarā rūpīgāk ganīja. Kur vien atradās lielāka zāle, tur dzina. Kaut gan aploku nebija, ganīja pēc to sistēmas. Rūpējās, lai govīm barības netrūktu arī silēs, lai tās vienmēr būtu padzērušās. Kūtī siļu nebija. Kaut tas daudz grūtāk, ūdeni pienesa ar spaiņiem. Stingri ievēroja zootehniķa noteikto kūts kārtību. Un rezultāti kļuva daudz labāki. No katras govs gadā ieguva pāri par 3400 kg piena. «Ceru» novietne kļuva slavena kolhozā un, kad kolhoza valde par labu darbu piešķīra apbalvojumu, nevarēja īsti saprast, kam tas pienākas Elzai vai Ellai. Nākošos gados grupas kopšanu arvien vairāk pārņēma vedekla, jo mātei gadu nasta radīja grūtības. Un, galvenais, Elzai gribējās izmēģināt roku pašai. Māte palika par ganu. Tomēr, lai arī b. Mitriķe centās, kārotie izslaukumi viņai tik viegli rokās nedevās. Izslaukt vairāk par  3500 kg no govs nevarēja un nevarēja. Kā panākt izslaukumu pieaugumu ziemā,- rupjā barība ir slikta, sākusi bojāties jau uz lauka, vēl vairāk bojājas, savesta šķūnī, kuram jumts kā siets? Ja nav pietiekoši sulīgās barības? 

Elza to atklāti pateica lopkopju sanāksmē. Tomēr līdzēts bija maz. «Ceru» novietne atradās tālu no centra, bija neliela. Ja lielajās novietnēs pievērsa uzmanību gan mehanizācijai, gan apgādei ar barību, tad te varēja kaut ko panākt tikai ar saviem spēkiem un neatlaidību. Elza cīnījās, zobus sakodusi. Pagājušā vasarā viņa savam vīram, kolhoza traktoristam Imantam teica: Braukādams pa kolhozu, apskaties, vai nav kaut kur jumta skaidas. Tas šķūnis taču reiz jāsalabo. Vai tad tu kolhoza māju pati labosi? Imants atrūca. Ja nebūs, kas salabo, labošu kaut vai pati.  

Elza bija sadusmojusies gan uz kolhoza vadību, gan tieši uz brigadieri. Kad Imants Elzai pateica, kur ir skaidas, viņa tūlīt piezvanīja brigadierim un tik ilgi nelikās mierā, kamēr tas atļāva ņemt. Jau nākošās dienās viņa sarunāja cilvēku, kas atveda skaidas un izlaboja jumtu. Neilgi pēc tam, kad jumts bija kārtībā, Elza atkal zvanīja brigadierim: Es apskatījos, ka sazārdotais āboliņš pie «Ceriem» ir jau sauss. Kad tu domā to ievest? Viņa atkal nelika brigadierim mieru, kamēr visa barība bija šķūni. lai nodrošinātu govis ar labu sulīgo barību, pavasarī 1,5 ha pief ermas laukā Elza iesēja cukurbietes, kacenkāpostus un kukurūzu, iestādīja kartupeļus, lauku rūpīgi apkopa un ieguva lielisku ražu. Kukurūza šeit parādīja, ka labā zemē un rūpīgā kopšanā tā pat šogad izaug tik gara, ka kolhoza lielākajam vīram ar roku galotni neaizsniegt. Septembrī, kad govis ēda kukurūzu, Elza prieka vien nevarēja novaldīt. Katra no tām caurmērā dienā deva 18 litru piena. Labi ir izslaukumi arī šodien pie 14 litriem no govs. Un kā gan lai nebūtu!. Tās pilnām mutēm, no ganībām mājās pārnākušas, ēd cukurbiešu lapas, nereti arī sikos kartupeļus. 

Elza Mitriķe

Piens būs visu ziemu, siens un āboliņš viņas novietnes šķūnī ir ļoti labs. Daļa no tā pat tāda, kas nav lietu redzējis smaržīgs, laikus nopļauts, barības vielām bagāts. Tāpat kā pērn, arī šogad Elza neļāva brigadierim to sapūdēt, prasot cilvēkus, kas to ievāc, kā arī pati viņus organizējot. Pie fermas laukā kartupeļi un cukurbietes devuši ap 25 t. Un. tiklīdz gotiņas apēdis cukurbiešu lapas, tām dos kacenkāpostus, tad cukurbietes, kartupeļus, bez tam skābbarību. Cik tad šogad no govs domājat izslaukt? Vairāk jau būs kā citus gadus, čaklā lopkope smaida, tad atzīstas, ka ne mazāk par 3800 kg. Elzas sapnis ir nākošgad pārsniegt četrus tūkstošus. Par to rūpēties viņa sāk jau tagad. Ja kolhozs transporta trūkuma vai citu iemeslu dēļ neizved laikā vircas bedri, Elza to izved pati vai ar spaiņiem iznes uz nākošajam gadam paredzētā piefermas lauka. Viņa stingri seko, lai nebūtu ālavu. Elza arī izdomājusi, kā un ar kuriem jaunlopiem viņa atvietos savas grupas vecās, mazražīgās govis„ Tas viss jau norunāts ar kolhoza zootehniķi. Viņa domā jaunlopus savas grupas izkopšanai audzēt pati. Neatlaidīga un enerģiska Elza ir ne tikai savā ikdienas darbā. Tāda viņa ir arī kā kolhoza revīzijas komisijas locekle. Laiks atliek piedalīties arī Ādažu astoņgadīgās skolas vecāku komitejas darbā un kolhoza sieviešu padomē. Un kur tad vēl ģimene! Elza ir sirsnīga un rūpīga pret bērniem, kuri abi jau apmeklē skolu. leraugot viņu tādu pasīku, augumā nelielu rodas jautājums kā viņa to visu spēj? Atbilde ir īsa - ar neatlaidību, enerģiju un čaklām rokām. 

A. Turins, partijas pirmorganizācijas sekretārs Ādažu kolhozā 

* Darba Balss / 02.11.1962

 

🌸🌸🌸

Atkal pirmā 

Jau trīsdesmit gadus ganāmpulku kopj Elza Mitriķe. Vairākkārt viņa bijusi gan rajona, gan arī republikas labāko lopkopības meistaru pulkā. Sociālistiskajā sacensībā savā kolektīvā E. Mitriķei ir sīvas konkurentes, Īpaši Ilga Brīdiņa, kura pērngad plūca uzvarētājas laurus. Taču triju ordeņu kavaliere, Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbiniece E. Mitriķe nepadevās. Un šogad atkal kolhozā «Ādaži» viņu godina par pašu veiksmīgāko slaucēju. Elza Mitriķe Ceru fermā aprūpē 20 melnraibās gotiņas. Tās ir labi paēdušas un rūpīgi uzraudzītas, un šī gada septiņos mēnešos katra izdevusi 3976 kg piena, par 367 kg vairāk nekā šajā periodā pērngad. Augusta pirmajā dekādē vidējais izslaukums dienā sasniedz jau 23 kg. 

Ā. Platais *Rīgas rajona laikraksts "Darba Balss" /14.08.1982

🌸🌸🌸

Kolhoza labākā slaucēja, Ādažu ciema deputāte Elza Mitriķe 

Rīgas ražošanas pārvaldes kolhoza "Ādaži" slaucēja Elza Mitriķe ir labakā visā saimniecībā. Viņa uzņēmusies saistību togad izslaukt 4000 kilogramu piena no katras govs savā grupā. Pašlaik viņa iegūst caurmērā no katras govs 10 kiloqramu piena dienā. Biedre Mitriķe bieži ierodas piena pienemšanas punktā, kur interesējas par tauku procentu. 

E. Mitriķe (pa labi) un 

piena pieņemšanas punkta pārzine L. Jaunkalne.

Cīņa

1963.05.17 Cīņa Līdzi laikam cilvēks aug 1963.05.23 Cīņa J. Mucenieki teksts un foto

🐄 🐄 🐄

 Lopkopējas lielā diena

Elzas Mitrlķes vārdam komentārus nevajag. Ne tikai mūsu rajonā vien, arī republikā. Un pat aiz tās robežām. Viņas mūžā vienīgā darbavieta ir kolhoza «Ādaži» Ceru ferma. kur gadu ritumā iegūts desmitiem tūkstošu tonnu piena. Un tās no mazajām slaukšanas kannām kā sīkas tērcītes lopkopējas rokas salējušas kopā, veidojot milzīgas cisternas vai dzelzceļa sastāva garumā. Jubilāre ir LKP Rīgas rajona komitejas biroja locekle. bet leņiniskās partijas rindās sastāv kopš 1968. gada.

Elzu Mitriķi sveic Vija Artmane

Nu Elza Mitriķe pārkāpusi 55. mūža gada slieksni. Šodien svētki ne tikai viņai. lzcilo darba mūžu godina gandrīz vai visa saimniecība: valdes locekļi, kuru vidū ilgus gadus darbojusies arī šodienas jubilāre, darbabiedrenes lopkopes no pārējām fermām, ražošanas iecirkņu vadītāji, skolēni un skolotāji. kolhoza komunisti. Katram labs vārds pasakāms Elziņai, jo viņa kā bitīte tecējusi darbiņā, kā saulīte sildījusi ar savu labestību un dzīvesprieku ikdienā. Un katru sabiedrisko pienākumu veikusi ar milzīgu atbildību. Elzu Mltriķl sveic PSRS Tautas skatuves māksliniece Vija Artmane, jubilāres iemīļotā aktrise (attēlā). Šodien ieradies arī Jaunpils lopkopības izmēģinājumu stacijas lopkopējs, E. Mitriķes sacensības partneris Staņislavs Līvmanis. Viņš aicina turpināt sacensību. Un Elzas Mitriķes acīs jūtama stingra pārliecība, ka viņa šai darba divcīņā nebūt nejūtas vājāka. LKP rajona komitejas apsveikuma adresi jubilārei pasniedz partijas rajona komitejas sekretāre.

 
1984.07.07 Darba Balss (Rīgas rajons)
Zīle, D.

=================

Elzai 55 / 29.jūnijs 1984.gads



==============================

Elzas Mitriķes sveikšana

🌼 🌼 🌼

Saimniecības galvenais zootehniķis Vulfs Levius un viena no labākajām lopkopēm Elza Mitriķe

PSRS labākā slaucēja Elza Mitriķe un dēls Jānis Mitriķis, autovadītājs / 20.gs. 80.gadi

Jura Podnieka filmas "Slaucējs un slaucēja"uzņemšanas laikā Ādažu novada "Ceros"/ 1984.gads

🌸🌸🌸

🌸🌸🌸

* Darba Balss / "Labu darbu, augstu ražošanas kultūru!" / 15,10.1967

🐄 🐄 🐄

Maizes svētki Ādažu vidusskolā 1987. gadā

* Darba Balss / "Maizes likums"/ 08.12.1987

* Darba Balss / 23.01.1986

* Darba Balss / 26.01.1968

🐄 🐄 🐄

Kamēr spēks 

Es piedalījos kara un darba veterānu republikāniskās organizācijas dibināšanā. Vēroju 400 delegātus, kas pārstāvēja visu veterānu un pensionāru saimi, un domāju: esam taču vēl liels spēks, lai dotu labu ieguldījumu sociālistiskās attīstības procesā. 

Uzstājoties tā arī pateicu - kamēr spēks, jāstrādā. Pati jūtu, ka tā arī darīšu. Savās lopkopes operatores gaitās turpinu strādāt jau trīs gadus pēc pensijas saņemšanas. 

Agrofirmā «Ādaži», kur ir 4814 strādājošie, puse no 890 pensionāriem ir viņu pulkā. Saimniecības vadītāji novērtējuši šo spēku un prasmīgi to pielieto. Palīgražotnē «Podnieki» viņu ir visvairāk. Galvenokārt ar pensionāru spēkiem no piemājas saimniecībām valstij nodots 1187 tonnas piena un 258,1 t gaļas. Pensionāri katrs cenšas sagādāt saimniecības ganāmpulkam pa 200 kg siena, veikt citus darbus. 

Par to arī viņus agrofirmā cienī. Piemaksā krietnas summas pie valsts pensijām, ir Nopelniem bagātie kolhoznieki, viņus svētkos sēdina labākās vietās un sirsnīgi sveic goda dienās. Es šogad esmu apņēmusies no katras govs izslaukt pa 7370 kilogramiem piena, ik dienas rūpīgi savācu katru lāsi. Tas būs mans ieguldījums Lielā Oktobra 70. jubilejas gadā. 

E. Mltrlķe, agrofirmas «Ādaži» lopkope, Sociālistiskā Darba Varone *Rīgas rajona laikraksts "Darba Balss" /04.04.1987

🌸🌸🌸

Viena ģimene 

Elza, Imants un Jānis Mitriķi. Viena ģimene. Viņu vārdi kolhozā «Ādaži» nenozūd no pirmrindnieku saraksta. Elza Mitriķe ir to republikas lopkopju vidū, kas gadu gadā iegūst vidējo izslaukumu no govs pāri par 5000 kilogramiem. Graudaugu novākšanā rajonā starp pirmajiem bija Imants un Jānis, un arī kartupeļu rakšanā viņus redzam starp labākajiem. Kad komuniste Elza Mitriķe uzstājas partijas sapulcēs, viņas vārdi ir lietišķi, ierosinoši. Kad viņa dzied saviesīgos vakaros, balss ir skanīga. priecīga. Saimniecība ir ekonomiski spēcīga, kolektīvā lielākā daļa cilvēku saticīgi, centīgi darbā, kā lai nebūtu līksmības? 

Piecgades pirmajā gadā kolhozā "Ādaži" labības vidējā raža pārsniedza 40 centnerus no hektāra, izslaukumi būs pāri 4000 kilogramu robežai. Šajos panākumos ir arī Mitriķu ģimenes ieguldījums. 

*Rīgas rajona laikraksts "Darba Balss" / 09.10.1976

🐄 🐄 🐄

 =================

Sanāksmes dalībnieki: (no kreisās) agrofirmas «Ādaži» galvenais zootehniķis G. Ziemelis, padomju saimniecības «Olaine» vecākā zootehniķe A. Veidemane, kolhoza «Ķekava» galvenais zootehniķis I. Strazdiņš un agrofirmas «Ādaži» slaucēja Sociālistiskā Darba Varone E. Mitriķe.

Kāpinot lauksaimniecības produkcijas ražošanas tempus
1987.09.19 Cīņa

===========

 21 kilograms dienā

Jau trešo gadu pēc kārtas republikas lopkopju sociālistiskajā sacensībā uzvarējusi Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» mehanizētās slaukšanas meistare Elza Mitriķe. Pērn čaklā lopkope guvusi izcilu sasniegumu, no katras aprūpējamās raibaļas vidēji izlaukti 7207 kg piena. Arī patreiz izslaukums no katras govs pārsniedz 21 kilogramu dienā.

O. Lūsa teksts

21 kilograms dienā
1985.01.23 Cīņa

===============

1985.gada 6.decembrī Ceros

CILVĒKS SAVĀ VIETĀ 

Mehanizētās slaukšanas meistare Elza Mitriķe Rīgas rajona kolhozā «Ādaži» strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kā jau cilvēks ar apskaužamu darba mīlestību viņa ne reizi vien apbalvota ar ordeņiem un medaļām, bet pagājušā gada beigās viņai piešķirts Sociālistiskā Darba Varones nosaukums. Taču Elza Mitriķe neprot apstāties pie sasniegtā. Tā bijis visu viņas mūžu. Viņa vienmēr centusies līdzināties labākajiem, kaut gan pati jau sen kļuvusi par «ceļa rādītāju» daudziem lopkopjiem ne vien republikā, bet arī visā mūsu zemē. Elza Mitriķe vairākus gadus vidēji no govs izslauc pāri par 7 tūkstošiem kilogramu piena gadā. Savu bagāto daudzos gados uzkrāto pieredzi viņa dāsni nodod jauniešiem. Komunistei E. Mitriķei ir daudz sabiedrisko pienākumu. Viņa ir partijas Rīgas rajona komitejas biroja locekle un kolhoza valdes locekle. Izcilās darba darītājas lietišķās un cilvēciskās īpašības palīdzējušas viņai iemantot kolektīva cieņu un uzticību. Viņa bija ievēlēta, par Latvijas Komunistiskās partijas XXIV kongresa delegāti. 

LATINFORM

* Padomju Jaunatne / 16.01.1986

🌸🌸🌸

Pie bērniem Ādažu vidusskolā

🌸🌸🌸

Mudina un rosina 

Pērn mūsu kolektīvs krietni nostrādāja, sacīja "Ādažu" kolhoza slaucēja E.MITRIĶE, tādēļ gadu noslēdzām ar iepriecinošiem rezultātiem. Saimniecības kopējie naudas ienākumi sasniedz 1,36 miljonus rubļu. Saimniecības lopkopji, kuru vārdā runāju krietni pārsniedza plānotos uzdevumus. 

Šogad, lielās jubilejas gadā centīsimies strādāt vēl čaklāk, veltot pastiprinātu uzmanību laukaugu ražu celšanai. Apņemamies šogad no katra ha novākt 150 cnt kartupeļu, 18 cnt graudaugu un 25 cnt daudzgadīgo zāļu siena. Lielās jubilejas gadā sevišķu uzmanību pievērsīsim glītu un gaumīgu kolhoznieku sētu izveidošanai, fermu un to apkārtnes uzkopšanai un labiekārtošanai, augstai darba kultūrai visās ražošanas nozarēs. Pērnajā gadā panācu 4567 kg izslaukumu no govs. Šogad cīnīšos par 4600 kg. 

Ādažu kolhoza slaucēja E. MITRIĶE
* Darba Balss / "Labu darbu, augstu ražošanas kultūru!"/ 15,10.1967

🌸🌸🌸

Ir iespēja strādāt vēl labāk 

Kolhoza «Ādaži» slaucēja E. MITRIĶE: Mūsu partijas konferences darbs mani pārliecina, ka mēs stingri ejam pa Ļeņina nosprausto ceļu, un mūsu darbs veltīts mieram un cilvēku labklājībai. Partijas rajona komiteja, tās birojs vienmēr bija un ir visu panākumu iniciators un vadītājs. Kā rajona partijas organizācijas sastāvdaļa kolhoza «Ādaži» pirmorganizācija vienmēr centās ieturēt to līniju, kas izvirzīta PSKP XXV kongresā. Tas prasīja no visiem mūsu komunistiem, no visa kolektīva lielu neatlaidību un enerģiju. Tagad ar gandarījumu varu teikt, ka pūles vainagojušās panākumiem. Salīdzinot ar pagājušo piecgadi, piena ražošanu esam palielinājuši 1,6 reizes, gaļas ražošanu 3 reizes. Pildot par godu PSKP XXVI kongresam pieņemtās saistības, šogad virs piecgades plāna valstij pārdosim 5800 t piena un 2750 t gaļas. 

Turpmāk vairāk jānodarbojas ar lēmumu izpildes kontroli, jāpanāk, lai par katru lēmumu būtu redzams, kāds organizatoriskais darbs veikts un kādi tā rezultāti. Mēs apzināmies, ka vienpadsmitās piecgades uzdevumu izpilde prasīs vēl lielāku spēku koncentrāciju, jaunu rezervju atklāšanu. Ja kompleksā «Briljanti» šogad iegūsim ap 4200 kg piena no govs, tad nākamajā piecgadē te vajadzētu sasniegt vismaz 6000 kg no govs. Tā ir realitāte. Jāpalielina darba ražīgums arī mazajās fermās. Daļa mūsu slaucēju jau šogad pārsniegs 6000 kg izslaukumu, bet daļa - tikai 4000 kg. Te arī ir rezerve. 

Ādažu kolhoza slaucēja E. MITRIĶE

* Darba Balss / 16.12.1980

🌸🌸🌸

Vēl viens eksāmens ... sirdsizglītībā Elzai Mitriķei, Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» slaucējai, eksāmens lopkopībā turpinās jau trīsdesmit trešo gadu. Ik pa laikam saņemti novērtējumi — kolhoza «Ādaži» nozīmes «Par teicamu darbu», «Nopelniem bagātais kolhoznieks», «Goda kolhoznieks», «6000 klubs», kura biedre viņa ir jau divus gadus, vairāku piecgažu trieciennieka nozīmes, Tautas saimniecības sasniegumu izstādes medaļas, Darba Sarkanā Karoga ordenis, Oktobra Revolūcijas ordenis un ordenis «Goda Zīme». Vistuvāk pie sirds — Latvijas Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbinieka nozīme, jo tajā vistiešāk atbalsojas nostrādātais laiks. Ir arī praktiska balva — automašīna. Katrs no šiem vērtējumiem līdzi nesis papildu pārbaudījumu sirdsizglītībā, ļaudis vēro: tu mainies augšup vai slīdi uz leju? Arī šai eksāmenā visus 33 gadus Elza Mitriķe turējusies, kā īstam cilvēkam nākas. Ja tā nebūtu, šī garā novērtējumu rinda kaut kad pārtrūktu. Bet Elzai Mitriķei tā vainagojusies ar augstāko apbalvojumu — viņai piešķirts Sociālistiskā Darba Varones nosaukums. Un atkal sākas eksāmens sirdij. Ko tur slēpt — arī dažam varonim pēcāk kāja slīdējusi. Cits pats sev priekšā sprunguļus kaisījis un pats arī sapinies. Vēl kāds tik augstu uzslējis degunu, ka pat savus darbabiedrus knapi saredz. Kad slavas spožumā esi pacelts, tad nu ej kā pa virvi. Tevi apbrīno, arī skauž — dažam šķiet: tam jau kliņģeri no gaisa krīt.  — Vai kāds tā atklāti jums ir sviedis sejā svelmainus vārdus? — Nav. Tenkas gan esmu dzirdējusi, bet es tās pie sirds neņemu. Pati zinu, kā strādāju.  — Vai Jums ir autoritātes, pret kurām jūtat bijību? — Viena tāda — Marta Semule. Es arvien sekoju viņas sasniegumiem un priecājos līdzi. Otrs — Edgars Kauliņš, savā spēkā un vienkāršībā liels. Kā saka — ja satiktu uz ielas, gribētos apstāties un atskatīties.  — Kādas īpašības cilvēkos vērtējat visaugstāk? — īpašības, kuras savlaik, mani audzinot, uzsvēra tēvs. Pats viņš bija kārtīgs sedlinieks un allaž teica: kuru darbu sāc, padari labi. Tēvs atgādināja arī to, ka pašam sevi augstumos nevajag celt: ja būs pelnīts, to izdarīs citi. Cienu ļaudis, kuri, kaut gan daudz sasnieguši, nav lepni. Pati starp cilvēkiem brīvi un atraisīti jūtos tad, ja izturamies kā līdzīgi, ja otrs neuzsver savu vai manu pārākumu. — Kas ir dzinulis jūsu darbam? — Kad sāku, pat sapņos neiedomāju, ka kādreiz apņemšos izslaukt 7200 kilogramus piena no govs. Nekad neesmu tiekusies pēc slavas. Sekoju, kā citur strādā, un domāju — man arī tā jāvar, — tas gan. Pabarotas, aprūpētas govis, pilna slaucene rītā, pusdienā un vakarā, pat nesaiet viss piens — par to man patiess prieks. Patīk ieiet kūtī, kad visas gotiņas apgūlušās un labsajūtā gremo. Mans tēvs ik gadumijā gāja ar lopiņiem parunāties. Es daru tāpat.  Sociālistiskā Darba Varone Elza Mitriķe — Iepazīstiniet, lūdzu, ar savām ražīgākajām, ilggadīgākajām, mīļākajām govīm! — Te, Ceros, to pavisam ir 20. Nu jau būs visi pieci gadi apkārt, kamēr ieveda pirmās melnraibās. Es esmu par tām, jo šis šķirnes govis dod vairāk piena. Saka — «ārzemniecēm» nagi vārīgi. Es to nejūtu, jo mana fermiņa ir maza, turklāt tā atrodas nomaļus, tāpēc lopus varu izganīt tepat, aiz kūts. Melnraibās ir izvēlīgākas barībā. Ēdamais jau mūsu saimniecībā nemaz nebūtu slikts, ja katrs strādātu ne tikai rubļa dēļ. Pati sapulcēs esmu cēlusies kājās un aizrādījusi traktoristiem, kas, aiz slinkuma nevīžodami izslaucīt piekabi, samet sienu tādā pašā, un tad nu, kopēj, tiec galā ar to sniega kokteili! Man gan šo raižu nav, jo vīrs ir mehanizators, nereti viņš pats arī piegādā skābsienu, saknes, kacenkāpostus. Par Imanta darbu man nav ne jābaras, ne jāsarkst. Pirmajās laktācijās melnraibajām ir grūtāka atnešanās. Pēdējās nedēļas es manos šiem lopiņiem dot vairāk siena, mazāk sulīgās barības. Arvien eju palīgā, teliņam atnākot. Bet ir arī tādas reizes — paveru durvis, mazais jau kāto pretī! Govju tīrīšana paņem daudz laika. Ja pakaišiem ir zāģu skaidas, tad man vieglāk. Savukārt vīrs, kā jau kartupeļu audzētājs, ir nemierā — kas tas par mēslojumu! Arī viņam taisnība. Pie manis ir saimniecības ražīgākā govs Dumbra. Nāks piekto pienu, ceturtajā deva desmit tūkstošus kilogramu. Divas man vēl palikušas no brūnajām — abas astoto pienu. Par mīļumu — tas jau atkarīgs arī no govs rakstura. Tās sirdij tuvākās ne vienmēr ir pašas pienīgākās. Bija tāda Zilgme — bērnu ieglaudīta, mūsu visu iemīļota. Kad veda prom, es nemaz negāju uz kūti. Man šis brīdis vienmēr ir smags. — Jūsu govīm diezgan ilgs mūžs. Ja ņem vērā, ka kopjat melnraibās, arī tauku saturs labs — kā pati teicāt, — pāri par 3,8, 3,9 procentiem. Kā to panākat? — Visiem zināms — ar ceturto laktāciju sākas lielākais piens. Lai līdz tai tiktu un slauktu vēl krietnu laiku, no svara ir gotiņu aprūpe — barošana, trīsreizējā slaukšana (nekad mūžā neesmu slaukusi divas reizes!), tesmeņa masāžas — pirms katras aparāta pielikšanas tā man paņem minūtes četras. Tauku saturs ir vairāk iedzimta lieta. Bagātīga un dažādota barība, protams, to var palielināt. — Varbūt vēl mazliet, lūdzu, par barību un barošanu. — Ziemu dodam spēkbarību, saknes, skābsienu, salmus, sienu, kad ir, — arī drabiņas. Vēl kādai nedēļai pietiks kacenkāpostu, tie pienam krietni par labu nāca! Es zinu, cik barības katrai govij vajag, un esmu iemanījusies notrāpīt bez svēršanas. Pāri mēram arī nedodu, jo tas, kas izkaisījies zem kājām, man pašai ar tačku būs jāizstumj ārā. Vīrs kādreiz saka: ko tu tik ilgi ņemies pa to kūti, citas ātrāk apdara! Kamēr saknes notīru, kamēr sakapāju — veselas nekad nedodu. Ūdens sasilst boilerī, to gotiņas ziemu arvien dabū siltu. Mazajiem teliņiem būdā ielieku gabaliņu sāls, lai laiza. Tas pasargā no caurejām.  — Kaut arī vīrs jūs puspajokam rāj, atbalsta taču arī?  — Jā. Un, kad atbrauc dēls vai meita ar savējiem, vai radi, tūlīt nāk palīgā. Ir jau četri mazbērniņi. Lielākie arī nāk pie gotiņām. Reizēm vedekla pukojas — bērns atkal nosmērējies! Tur nekā nevar darīt, atsaku, noliec tu viņam speciāli kūts drēbītes! Jau no mazām dienām man vairāk patikuši āra nekā iekšas darbi. Tāpēc esmu priecīga, kad meita vai vīramāte pagatavojušas pusdienas vai vakariņas. Viņi visi man palīdz. — Jūs ne tikai slaucat un barojat, arī govis ganāt pati. Turklāt jums ir liela sabiedriskā slodze — esat kolhoza valdes un partijas rajona komitejas locekle, jūs gaida gan saimniecības, gan rajona partijas biroju sēdēs. Tātad — savu reizi vajag aizstājēju... — Mani atvieto kaimiņiene Rasma Bērziņa. Ar viņu esmu apmierināta. Parasti vienojamies laikus, bet, gadās, uzkrītu Rasmai kā sniegs — sak, nupat uzzināju, pestī mani. Šogad abi ar vīru bijām Ungārijā, pirms tam braucu uz Japānu. Arī tad mani palaida Rasma. — Kā jūsu grupai iedala govis? — Agrāk šurp veda manu govju meitas, pēdējos gados ciltslietu zootehniķe cenšas piedāvāt pašas labākās. Bet es viņas varu paņemt tikai tad, ja kāda cita iziet no ierindas — nav kur likt. — Starp labākajiem republikā allaž esat rudenī un ziemā. Kāpēc tā? — Tāpēc, ka tai laikā man govis nāk jaunu pienu. — Kas nepateikts jums krājies uz sirds? — Es domāju: vai mēs pareizi darījām, aizmēzdami prom mazos sakņu tīrītājus un smalcinātājus? Veco kūtiņu taču vēl daudz. Vēl kreņķējos, kāpēc slaucamajam aparātam virs pupiem vairs nav tik ierasto, tik ērto stikliņu? Tas, kurš tā izprātojis, lai atnāk uz kūti un paslauc, lai pamēģina-noteikt, kurš ceturksnis tukšs, kurā — vēl ir piens! «Cīņā» dispečerdienests dod informāciju par labākajām slaucējām dekādē. Vai nevajadzētu apkopot rezultātus arī pa trim mēnešiem? Var taču tā būt — nedēļā vienā grupā atnesas trīs četras govis. Un cilvēku augšup pasit nejaušība, nevis ritms. Un vēl — nevajag drāzt un cildināt vienus un tos pašus! Lielāka uzmanība jāpievērš jaunajiem — viņiem vairāk laika atlicis sevi pierādīt! Mēs Elzu Mltriķi redzējām kūts uzsvārci ar lielu, pītu grozu rokās — nesot gotiņām skābsienu. Un redzējām tādu, kā šai fotogrāfijā — īsi pirms valdes sēdes. Tiklīdz ierunājāmies par darbu, acīs miklums. Sirsnības asaras. Tādēļ jau arī ādažniekl viņu sauc silti un vienkārši — par Elziņu. Pērn, 55 gadu jubilejā, vienā no tām retajām reizēm, kad lopkopei ir laika uzvilkt garo kleitu un nesteidzīgi saņemt ziedus, ari neiztika bez mīļuma. Jo, lai nu kam, bet Elziņai formālu godināšanu sarīkot nav iespējams. Tā domā kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls, viņa pirmais vietnieks Jānis Lelcis, tā domā partijas sekretārs Aleksandrs Markevics, tā domā daudzi ādažniekl. Tāpēc jau arī pašlaik ziedu pilna istaba. Tie nesti cilvēkam, kuram ir tieši tik pašapziņas un pašcieņas, lai tā netraucētu dzīvot un strādāt citiem. Cilvēkam, kurš otru neskauž un kuru citi arī nenoskata stīvu aci. Kurš, iededzies kopīgas lietas labā, atklāti un godīgi iet līdz galam. Cilvēkam, kurš dzīvo dziļā saskaņā ar savām raibaļām un apkārtējiem ļaudīm. Kurš grūtiem brīžiem pāri ticis ar strādātgribu un dzīvesprieku.  Un atkal līdzi nāk pārbaudījums sirdsizglītībā. Ādažnieki ir pārliecināti — Elzai arī šoreiz izgāšanās nav gaidāma. Jo viņai ir uzticami sabiedrotie — dāsna sirds un skaidrs prāts. Tie degunu uz mākoņiem nestumdīs, par pārējo nemaz nerunājot! Un tādēļ ar divkārt lielu prieku — sveicam! Vēl viens eksāmens ... sirdsizglītībā 1985.12.13 Cīņa Oz. Ciekurzne

💢💢💢

* Darba Balss / 23.01.1986

KĀPUMĀ 

Elza Mitriķe ir divdesmit otrā slaucēja (!) republikā, kurai piešķirts Sociālistiskā Darba Varones nosaukums. — Kad dabūju par to zināt (pirmā piezvanīja Daina Bruņiniece no televīzijas), aiz saviļņojuma visu vakaru raudāju. Kāpēc tieši man? — Darba tikumu iemācīja tēvs. Viņš kā sedlinieks un kārtīgs amatnieks teica, ka katrs darbs jāpadara kārtīgi, un arī pats to prata. — To vienmēr atceros. Ja tu gotiņu esi kārtīgi pabarojis un apkopis, un piena spainis ir pilns un iet pāri, tad ir prieks. — Lopbarību saņemam centralizēti. Vīrs Imants ir mehanizators. Palīdz saknes un salmus atnest. Pienu aizved. Kad Dace un Jānis ar mazbērniem atbrauc, visiem darbiņš tiek. Mazajiem arī patīk pa kūti šiverēt. 

Mums viņu četri. Dacei dvīņi — Gatis un Kaspars, Jānim — Sanita un Jānis. — Ir jau arī man kā kolhoza valdes un partijas rajona komitejas loceklei daudzos pasākumos jābūt. Tad lūdzu palīgā kaimiņieni Rasmu Bērziņu. Pasaule jau arī ir drusku redzēta — Ungārija, Polija, Japāna. Tad Rasma ir līdzējusi. — Lopiņi man ir patikuši no bērna dienām. Par visu vairāk nepatīk stāvēt pie plīts. Dacei atkal cits ķēriens — par pavāri izskolojās. — Līdz 1971. gadam slaucu ar rokām. Tad sanāca pāri par piecarpus tūkstošiem no govs. Aizpērn bija 7204 kilogrami. Trīsdesmit trīs gadus Elza Mitriķe ir Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» lopkopībā. Trīsdesmit trīs gadus saspringtā kāpumā. Gadi nesuši arī atzinības. Viņa ir Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbiniece, ordeņa «Goda Zīme», Darba Sarkanā Karoga un Oktobra Revolūcijas ordeņu kavaliere un vēl citu apbalvojumu īpašniece. Nu tiem pievienojies arī augstākais.

- Izturību vajag. To noteikti. Ka tikai spēks un veselība turētos.

KĀPUMĀ
1986.02.05 Zvaigzne / OJĀRS LŪSIS

====

KAMĒR SPĒKA BIJA TIKMĒR STRĀDĀJU

BEIDZ jau nu, beidz vienreiz, Elza, tāpat jau tu visu pasauli nesagrābsi, — vīramāte reizumis pukojusies, vedeklas cīkstēšanos ap darbiem vērodama. Bet Ādažu agrofirmas slaucējai, Sociālistiskā Darba Varonei Elzai Mitriķei jau visu pasauli nemaz nevajadzēja. Tikai tās 23 «Ceru» kūts raibaļas kārtīgi apkopt un izslaukt un to tēva vēlējumu pildīt: «Ej, meit, un godīgi, kārtīgi strādā, un, ja būsi pelnījusi, tad būs cilvēki, kas tevi cienīs un slavinās.» — Un nu ir pillā kaste ar bleķiem un veselība ar pagalam, — vīrs Imants Mitriķis jeb mājvārdā vienkārši papīc, dīvānā atzvēlies un, ar mušu pletni uzmācīgās spindzalas gaiņādams, noburkšķ. Bet ar tādas ciešas līdzdalības un līdzvainības pieskanu. Pats taču arī, pa Ādažu kartupeļu laukiem plēsdamies, ik rītus tomēr uzspēja gan smagās piena kannas līdz pienotavai aizgādāt, gan vakaros tukšās pārvest. Ziemā Elzas govīm pēc barības arī brauca pats, mūždien cieši pieskatīdams, lai iekrauj to labāko. Un bieži vien abiem tik vien bijušas tās runas kā no rīta — «labrīt, labrīt» — vakaros — «labvakar, labvakar». Jo, kad Elza nāca no kūts, papīc jau gulēja, kad viņa uz kūti — papīc vēl gultā. Un tie Elzas «bleķi»? Nekādi mazie jau šie nav: Darba Slavas un Darba Sarkanā Karoga ordeņi, Zelta zvaigzne un Ļeņina ordenis . . . Un vēl no tautsaimniecības izstādes moskvičs par brīvu. — Papīt, bet vai to kāds varēja paredzēt, ka jau 60 gados vairs nevarēšu tik žirgti iet un kustēties! Ka būs jāklibo! Citi jau arī saka: «Nevajadzēja tev, Elz, tos pēdējos piecus gadus tā rauties, nebūtu saslimusi!» Taisījos jau taisījos uz promiešanu, bet tāpat ir pierunāja palikt, ir pašai ar tas darbs patikās. Bet todien, kad aizveda govis projām, man bija tik šausmīgi priecīgs garastāvoklis, ka briesmas. Tāpēc, ka šausmīgi grūti man bija ... Divas govis vēl palikās pāris dienas. Bet, kad tie puiši svētdienas rītā atbrauca tām pakaļ un teica: «Mēs neesam gulējuši ne nakti, ne dienu, tās tavas govis pie mums visu laiku kliedz!» — nu tad man uzradās tik briesmīgs žēlums! Es domāju — nu vot tā — aizveda prom no manis un viņām tur tagad iet tik grūti un slikti, un tad es varēju raudāt visu to dienu. Elzas lielajās, pelēkajās acīs sariešas miklums. Jā — nu padomā, kā tas laiks ir aizskrējis! Taču jau četri gadu desmiti apkārt, kopš Elza, tepat trīs kilometrus lejpus Gaujas uzaugusi zemnieka Pētersona meita, ienāca par Mitriķu vedeklu «Ceros». Imanta mātes kūtī jau māva 15 kolhoza govis. No kaimiņmājām pavasarī izsūtīto saimnieku brūnās. Pēc diviem gadiem — 1951. — kad viens pēc otra pasaulē nāca Dace un Jānis, arī viņa atstāja darbu pastā un palikās pie mājas. Gāja ganos un līdzēja vīramātei un vīramāsai govis slaukt. Bet, kad viena aizgāja pensijā, otra — tautās, pārņēma visus darbus, kas ar rokām vien bija darāmi. — Mēs ar vīramāti tik labi abas sapratāmies, ka neviena skarba vārda nekad nepārmijām. Un, kad es kādreiz ieteicos, ka jāiet dzīvot uz centru, kur viss pa rokai, viņa vienmēr bija manā pusē: «Ja tu, Elz, iesi, es ar, un brauksim tik abas projām.» Bet papīc par to ne dzirdēt negribēja. Un tagad arī es domāju — labi vien bija. Tur jau smuki ir, bet saspiesti. Kas te vainas Gaujas malā! Un tagad jau viņai pašai pieder šī «Ceru» māju «omīšu istaba» pirmajā stāvā. Un visi četri mazbērni tepat vien riņķī mums dīdās. Un gaišmatains apaļvaidzis tūlīt ierāpjas mimmim klēpī. (Vedekla jau gan mācījusi saukt vecmāmiņu par māmuļu, bet mazo mutēs «mimmis» vien iznācis.) — Šitais ir mans Erceņģels — mazais Jānīc. Tāpēc, ka vismazākais un visvairāk izlutinātais. Sanita atkal kā jau meitēns visklausīgākā — tie abi ir dēla bērni. Meitas ir abi dvīņi — Kaspars, es saucu par Pepu, Pepočku un Gatis — tas bērnībā tik traki brēca, ka iesaucām par Muzikantu. Un tagad, kad man ir beidzot laika arī savu dzīvi pārdomāt un pa brīžam paraudāt ar, es domāju tā — kaut šitie mazie prusaki nepiedzīvotu ne karu, neko, kam es esu cauri gājusi. Kaut prastu novērtēt to, ko mēs esam sasnieguši. Lai viņi neizdraišķo visu to. Jo — kad es aizeju uz vidusskolu, kur mazmeitas klasē esu Goda kolhozniece, kad aizeju uz bērnudārzu — nu tur ir kā pasakā! Bet šitie siseņi jau to neprot novērtēt. Neganti. Kādreiz kādu stingrāku žagaru vajadzētu, bet žēl — nu. Mani pašas bērni tik mīļi nebija un arī laika viņiem mazāk veltījām. Tad paši bijām jauni, vajadzēja iet un diet, un skriet, un dūšīgi strādāt vajadzēja, un labi bija, ka bija tāda omīte, kas viņus pieskatīja. Pagājšgadu Elza Mitriķe pabeidza ar 8000 kilogramiem no govs. Bet, kas vareni strādā, par to arī vareni mēles trin. Diez vai maz godīgi tas nācis un kā tas nācis. Nu kā tad? — Es darbā stundas nekad neesu skaitījusi. Četros rītā sāku un strādāju, cik vajadzēja, citādi jau neko lielu sasniegt nevar. Nu — teļus necentos uzreiz atgrūst prom, īpaši no tām pienīgākām govīm — ilgāk atstāju pie sevis, lai padzeras pieniņu. Kad kolhozs bija mazāks, tad es viņas arī vienmēr dabūju atpakaļ. Kad Ādaži auga, apvienojās, tad tā vairs neiznāca, bet ciltslietu zootehniķe arī vienmēr centās dot man telītes no tām augstražīgākajām govīm. Gadījās jau sliktākas ar, bet, ja labi kopj, lops jau atkopjas. Nekad nevienu sapelējušu kušķi es neesu viņām iedevusi un nevienu nekapātu bieti. Vecāmamma man vienmēr sacīja, lai govs sagrauztu to bieti, viņai briesmīgi daudz enerģijas vajaga. Es tāpēc sakapāju un tā enerģija nu palika piena ražošanai. Un, kad piens nāk govij pāri par 50 litriem dienā, tad nemaz savādāk nevar būt — jāslauc trīsreiz. Tādas man bija kādas piecas sešas govis vienmēr, bet 36 litri — tas jau visām. Kaut arī iesākumā man brūnās vien bija. Melnraibās tikai pēdējos gadus. Elza Mitriķe ir iemācījusies ne tikai labi strādāt, bet arī prasīt to, kas viņai pienācās — prasīja savu labo govju teles atpakaļ, prasīja atvest tikai kvalitatīvu barību, prasīja arī savus darba apstākļus uzlabot. Par to, ka viņa būtu kašķīga, neteica neviens, ka principiāla — to gan. — Kad 1971. gadā — līdz tam es visu laiku biju strādājusi bez brīvdienām — taisījās atvestās trubas vest prom uz citu fermu, jo te neesot tā trīsfāzu elektrība, nevarot slaukšanu mehanizēt, es teicu, ka iešu projām. Vai tad es ko lieku prasīju. Tikai to, kas citās fermās Ādažos jau bija — mehanizāciju. 

Te zootehniķis uzreizi saka: «. .. gan jau strādās, iedos tik Elzai atkal kādu apbalvojumu un Elza strādās . . .» Mitriķe no fermas aizgāja. Ielikās slimnīcā, piekrita beidzot pat operācijai, kuru citkārt būtu vēl atlikusi. Bet piens «Ceru» kūtī pa to laiku bija nokrities par veselu tūkstoti uz govi. Atbrauca Kukels — toreizējais priekšsēdētājs — runāja, līdz pierunāja. Bet Elza dabūja atkal savu — atvietotāju un drusku mehanizācijas slaukšanai un dzirdināšanai — viss pārējais jau tāpat palika uz rokām vien. — Es vienmēr teicu par tiem ordeņiem, ka man nevaiga neko, tos jau tūlīt visur bīda. Arī man tā bija — Elza, nāc uz tādu pasākumu un nāc uz tādiem svētkiem. Es varu, re, ar avīžniekiem izrunāties, bet, kad man bija svinīgajos pasākumos jāuzstājas, tas bija viens vesels pārdzīvojums. Papīc vienmēr teica — vai tu beigsi reiz dīdīties pa pasauli, dzīvo tak vairāk pa māju. Bet kā tu neiesi — teiks vēl, ka lielīga palikusies. Bet tas, ka, piemēram, Vecgada vakarā kāds no speciālistiem pie manis atbrauca ar puķu pušķīti, tad man gan bija prieks, domāju, redz kā — nu taču atceras mani. Un tad es vienmēr teicu tā, lai vai cik grūti pa to gadu gājis, jāstrādā tik tālāk — nu, kā tai dziesmā dzied: viss nāk un aiziet tālumā un sākas viss no gala. Bet bērni vis negribēja stāties šī darba galā — Jānis izmācījās par šoferi, Dace — par pavāri. Vai mammai nav skumji, ka viņas grūtumu jaunie negribēja? — Ja cilvēkam pašam tāda doma nav, tad nav vērts ne piespiest, ne uzspiest. Kad es bērnībā pie tēva augu, man ļoti patikās tieši visi lauku darbi. Un pie plīts stāvēšana man galīgi ne. Un vēl šodien nepatīk, es ir laimīga, ka meita man taisa. Un vīrs gandrīz katru rītu taisa brokastis, es tik tā piepalīdzu. Un, kad vīramāte bija, tad tā taisīja ēst visai ģimenei. Tāpēc jau ar es varēju sevi visu darbā ielikt un visu dienu pa kūti vien dzīvot. Bet pa lielfermu es gan nedzīvotu. Es tādā nemaz nestrādātu, kur kašķojas, kur viens otram aiz muguras stāv. Jā — nu grūti tos mēslus tīrīt, bet kad es to visu lēnā garā un prātīgi daru! Tagad Elza pati saka, ka strādāts ir labi. Un arī pelnīts ir labi. Un tērēts arī. — Naudu nekad zeķē neesu bāzusi. Visur bij jāiet, visur bij jāpaspēj, daudz mani uz pasākumiem aicināja, uz sanāksmēm. Un visur bija jābūt formā. Bišķiņ frizūrai un apģērbties ar. Man ir paticis tā labi uzģērbties un lai manējie ar tādi glīti izskatās. Gribējās vienmēr kaut kur aizbraukt un ko labāku paēst. Ceļojumi man bijuši bez gala, bet par tiem man nekad nav bijis jāmaksā pašai, kolhozs ir devis. Man tikai vienmēr bija bailes, kā es, vienkārša slaucēja, tajās grupās iederēšos, bet nekas. Un bērniem es vienmēr saku, ka nevajag naudu krāt, vajag braukt un paskatīties, kā citi pasaulē dzīvo. Mēs paši! Nu — mēs dzīvojam švaki. Un tas man ir skumīgi. Un es tagad pateikšu tādu domu — visu mūžu es esu sūri un grūti strādājusi. Un kā jau noņēmies te mūždien pa to kūti — man ne prātā tas neienāca, ka mēs varētu kādā reizē šitik tālu aiziet! Bet, kad es tagad no radio, no televizora, no avīzēm uzzinu, kādas villas tur Jūrmalā uzceltas un ka tur atpūtušies cilvēki, kas to nemaz nav nopelnījuši.. . Man — darba cilvēkam, lai arī kādu pretimnākšanu kolhozs izrādīja, nekad tas nebija iespējams — es ceļazīmi varēju tikai ziemā dabūt. Tik daudz es esu maksājus no savas lielās algas vienmēr partijai biedra maksu un par ko man tas bija jādara! Par to, lai vien atpūstos uz citu rēķina! Es taču to līdz šim nezināju. Es biju kolhoza valdes loceklis, biju partijas rajona komitejas birojā, biju ciema deputātos, bet neviens nekad tādu jautājumu nemaz nepacēla. Laikam mēs, tie darba cilvēki, bijām savēlēti tāpēc, ka cītīgi darījām paši savu darbu un mums nebija laika visiem notikumiem līdzi sekot. Es neesu nekāds tumsonis bet bēdīgi un skumīgi tas ir. Tāpat es nevaru stādīties priekšā par šito trako interfronti — ko viņi grib Es esu partijas biedre kopš 1968. gada un es nesaprotu, kāpēc neviens pret viņiem nenostājas principiāli! Kāpēc neierobežo tik cik vien var! Kāpēc viņi ir tikuš tādā žēlsirdības maizē! Un es faktiski būtu ar mieru izstāties no partijas tikai tāpēc, ka tādi negodīgi cilvēki tajā joprojām pastāv. Kāpēc neaizsūta prom no Latvijas! Padomā — streikus viņiem jārīko! Lai arī slima, Mitriķu Elza rokas klēpī viss netur. Kopj pati savus lopiņus. Pašas pienīgajai Gaujai kūtī blaku palikusi arī kolhoza Dumbra. Smejas Elziņa savu mūždien laipnīgo smaidu: — Viņa ir dzimusi 1971. gadā un ir pilnīgs pensionārs — tāda pati kā es. Citi saka, ko es pa velti to kolhoza lopu barojot, bet man neko nevajag, lai tik viņa dzīvo pie manis un ka tik viņai būtu labi. Ik dienu brauc dakterīte, špricē. Bija taču saimniecībā rekordiste ilgus gadus, nu tagad izmanto to embriju transplantēšanai. Nu — līdz rudenim —  domāju, bet ja nu ilgāk vēl mocīs to lopu, tad man gan ir žēl. Un četri sivēni vēl ir Ceru māju kūtī. Gribējuši jau tikai trīs, bet atkal Elzai žēlums uznācis — fermas pārzinis rādījis vienu vārguli, teikdams lai ņem kaut pa trīs rubļi, citādi pagalam būšot. Un Elza ņēmusi ar. — Sakiet, ko gribat, bet ma ir 60 gadi, es esu veclaiku cilvēks un es tomēr kaut kur ticu Dievam. Baznīcā es neeju, bet dēlam abi mazie ir kristīti un tā ceremonija ir kaut kas vienreizējs Un, kad es biju Romā, kad mūs aizveda uz Vatikānu un tur notika dievkalpojums — es dzīvē vispār neko tādu nebiju redzējusi. Es ticu, ka tomēr kaut kur ir augstāka vara, kas man liek uzvesties tā kā es uzvedos, — es nedrīkstu otram darīt nekad to, kas man pašai nepatīk. Un tēvreizi pirms gulētiešanas es vienmēr esu noskaitījusi. Un es neesu nekad ne vienu skaudusi un man nav žēl, ka kādam ir kaut kas vairāk nekā man Tikai .. . vienu reizi laikam gan esot gribējusi to, kas viņai nepienākas. Lai gan padomājusi, ka nekas nepelnīts tas nav. Ilgus gadus, pati būdama ciema kara un darba veterānu padomē, pirms gadiem diviem Elza arī prasījusies ierakstīt viņu tai sarakstā, pēc kura katru piektdienu Ādažu veikalā pārdod pārtiku un uz svētkiem pa konfekšu kastei vai kafijas bundžai. — ... bet ciema priekšsēdētāja man teica tā: «Vai jūs negribat arī, lai jums sviesta paciņu mājā aiznes!» Atnācu mājā, noraudājos nospļāvos. Kādēļ man vajadzēja sevi pazemot!! Un vēl Elzai ir žēl, ka viņai jau seši, nevis tikai pieci gadu desmiti plecos. Ko tad viņa darītu? Tā Mitriķu Elza? — Tad mēs ar papīti kopā riktīgi parādītu, kā tāda ģimenes ferma sit pušu jebkuru lielfermu. Papīc — traktorists — tepat zemi apstrādatu, barību sagādātu. Bērni ar liktos darbā iekšā, jo viņi man nekad nav istabā sēdējuši, kad bijis brīvāks brīdis, meita ar rokām vēl govis palīdzējusi slaukt. Un vedekla man lauku darbos ir čakla. Tad tik mēs parādītu — cik lēti var to pienu saražot ... 

KAMĒR SPĒKA BIJA – TIKMĒR STRĀDĀJU
1989.09.08 Lauku Avīze
M. Igaune

============================

Piena upju slaucēja

Visu laiku labākā slaucēja no kolhoza "Ādaži", sociālistiskā darba varone ELZA MITRIĶE uz jautājumu, ko viņa pašlaik dara, atbild: daru to pašu, ko visu mūžu, — strādāju. Savos "piena zvaigznes" laikos Mitriķes kundze tika aprakstīta avīžu slejās, tika runājusi radiofonā, filmēta televīzijā un pat dokumentālā filma par viņu uzņemta. Tagad viņa saka: — Domāju šovasar sarīkot balli žurnālistiem, ar kuriem savlaik man bijusi darīšana. Kādi piecpadsmit sanāks. Nezinu, kāpēc, bet man visvairāk bijis bail no radiožurnālista Aivara Berķa. Toties Dainu Bruņinieci no televīzijas allaž gaidīju ar mīļu prātu. Saku — tad jau Mitriķes kundze labi dzīvo, ja ir gatava šajos spaidīgajos laikos rīkot tādu balli. — Bet vai jus domājat, ka tik drīz piedzīvosim labākus laikus? Es gan neceru, tāpēc domāju — nav ko vilkt garumā. Jāskatās tikai, kā vīram būs ar veselību. Tagad ir demokrātija, var izrunāties visu, ko domā par mūsu valsts varenajiem, nav ka "vienīgās un nesatricināmās" laikos. 

— Un ko tad jūs domājat? — Kā vairums neko labu. Tos vecos deputātus, kuri sēž no viena sasaukuma otrā, es saucu par kraķiem, viņiem jau nav šolaiku cilvēku domāšana. Komunistu laikos deputāti vismaz pieņēma lēmumus un likumus, lai nu kādi tie arī bija, bet šo laiku deputāti pat to nespēj izdarīt. Sākumā man tīri labi patika Ilga Kreituse, bet tad es pa televizoru redzēju, ka viņa iet oficiālā delegācijā pie Brīvības pieminekļa ar Kreitusu zem rokas. Tas gan man nepatika. Varbūt tāpēc, ka esmu veco laiku cilvēks. Taču nekad gan neesmu redzējusi, ka Guntis Ulmanis kādā oficiālā reizē ietu ar sievu rokās saķērušies.

— Jūs jau septiņus gadus ka esat pensijā, neslaucat vairs "kopus" govis, taču bez darba jau nedzīvojat? — Tagad es strādāju ne mazāk kā kolhoza laikos. Mums ir piecas slaucamas govis, divi teļi, četri sivēni, vistas, 14 hektāri zemes. Ādažu krejotava bankrotēja, tālab par piena realizēšanu jāgādā. Apgādājam ar pienu kaimiņus, vedam uz ēdnīcu, uz skolu. Paši jau arī ēdam savu piena produkciju Vīrs, piemēram, vispār atsakās ēst veikalā pirktu sviestu. Badā jau nu mēs neesam, tāpat varam atļauties šo to nopirkt, krampjaini pie katra santīma neturoties. Nav jau kā pilsētas pensionāriem, kuri dienā var atļauties izdot, teiksim, 30, santīmus un varbūt pat mazāk. Kad "Ādažu" iecirkņi privatizējās, pārdevām kolhoza akcijas un iegādājāmies tehniku. Tagad mums ir visa tehnika, izņemot graudu kombainu. Labi, ka tā izdarījām. Būtu naudu ielikuši bankā "Baltija", tad tagad nekā nebūtu. 

— Bet kas jums ir palicis pāri no tiem gadiem, kad jūs tikāt cildināta un visādi godināta? — Kādreiz jau tā apsēžos un pārskatu savus daudzos godarakstus. Medaļas un ordeņus neesmu skaitījusi. Tas jau gāja automātiski — kā piecgade beidzās, tā man kaut ko piešķīra. Pēdējais apbalvojums, ko saņēmu, bija  sociālistiskās darba varones zelta zvaigzne. To man piešķīra astoņdesmito gadu sākumā kopā ar Jāni Blūmu. Tomēr vislielākā balva, ko par savu darbu esmu saņēmusi, tie ir ārzemju braucieni. Tajos laikos daudziem tas bija tikai sapnis. Bet es pat Japānu redzēju, nerunājot nemaz par Eiropas valstiņām. Kad tagad mani mazbērni negrib kaut ko darīt, es viņiem saku — es jau arī ne vienmēr ar prieku gāju pie darba, bet redziet, cik daudz par savu darbu esmu atalgota. Man tika piešķirta mašīna Moskvič, krāsu televizors, japāņu porcelāna servīze, no kuras mēs te tagad dzeram kafiju, un, protams, skaistie ceļojumi. Kad saimniecība juka laukā, paņēmu no kantormājas savus abus mākslinieces Izoldes Bebres gleznotos portretus. Arī tā ir balva. Vispār ko tur daudz runāt, savā laikā tiku daudz godināta. Pirms katras tādas reizes man teica — tikai nepaliec iedomīga. Atceros, ka mana piecdesmit piektā dzimšanas diena tika sarīkota "Sēnītē". Priekšsēdētājs vēl runu teica. Šādu jauku atmiņu man ir bezgala daudz. — Taču sakiet, kā jūs dabūjat no savām govīm laukā tās lielās piena upes? 

— Tikai ar mežonīgu darbu. Man nebija nekādas atlaides. Vīramāte gatavoja ēdienu, es sevi visu atdevu lopiem. Priekšsēdētājs Kukels teica — jo vairāk no govs izslauksi, jo vairāk barības dabūsi. Vīrs strādāja par barības piegādātāju. Līdz 1971. gadam, kad man bija 15 govis, es tās slaucu ar rokām. Man gan solīja, ka fermā ierīkos mehanizēto slaukšanu, taču vēlāk teica, ka citai fermai tā vajadzīga steidzamāk. Es par to apvainojos. Nospriedu — ja reiz tā, iešu uz slimnīcu taisīt operāciju, kas man tiešām bija vajadzīga. Pusotru gadu manā fermā strādāja aizvietotāja. Izslaukumi kritās. Tad Kukels pierunāja, lai es nāku atpakaļ strādāt. Sameklēja man arī labu atvietotāju. Tad bija labi, jo viņa reizēm izslauca arī manu govi, kad man nācās kaut kur braukt. Nav kā tagad, nekur nevaru aizbraukt. Vēlāk mani pierunāja, lai ņemu fermā vairāk govju. Pēdējos gados man jau bija divdesmit piecas. Tas visas tika atražotas no sava ganāmpulka, svešas klāt neņēmu. Tālab man visas bija ļoti augstražīgas govis. Piemēram, Dumbra manā fermā nodzīvoja 12 gadus. Kad viņu veda prom uz gaļas kombinātu, raudāju vienā gabalā.

 Piecus gadus nostrādāju vēl pēc pensijas vecuma sasniegšanas un tad domāju — nu gan atpūtīšos. Agrāk man nācās dzirdēt — Elza, tu nekad ciemos neatbrauc. Cerēju — nu tad beidzot izbraukāšos pa ciemiem. Bet nekas nesanāca. Pa tiem gadiem biju darbā tā iegājusi, ka citādāk nemaz nemācēju dzīvot. Sākumā mums bija tikai divas govis, bet tad piešķīra zemi, tai vajadzīgs mēslojums, un nu mums ir piecas govis. Tās tagad mitinās manā bijušajā kolhoza fermā. Kā par laimi, vismaz šī ferma netika izlaupīta. 

— Uz jūsu fermu laikam gan nekādas dižas delegācijas netika vestas. Visi jau devās apbrīnot "Briljantus". Pat Gorbačovs. Sakiet, vai jums tas mazliet nekremta, jo izslaukumi jums taču bija krietni lielāki nekā "Briljantu" fermā? 

— Jā, izslaukumi gan bija lielāki. Pēdējos gados es slaucu 7500 litru no govs, bet "Briljantos" — 4609 litrus. Taču "Briljantos" jau bija ko redzēt. — Taču, interesanti, kālab ar tādu vērienu iekārtotā fermā nebija tikpat vērienīgu izslaukumu? — Tur nebija īstās pieejas lopiņam. Lai cik banāli tas izklausītos, bet katrs lopiņš ir jāmīl. Tas nav nekāds konveijers. Un otra svarīgākā lieta — barības padošana. Es saviem lopiem nekad nedevu sasalušu barību, vienmēr to atlaidināju. Veterinārārste smējās, ka es savām gotiņām pasniedzu saservētu barību. Nekad neuzmetu kaudzēs, bet padevu pa kārtām. Vienu rindu ar kartupeļiem, tad miltus, tad kacenus. Kolhoza laikos man bija pie fermas lauks, kur audzēju kacenus. Es tikai domāju — kur man savlaik bija tas lielais spēks? Ne tikai strādāt fermā, bet allaž būt gatavībā, ja kaut kur jādodas. Pēkšņi no rīta paziņo — šodien "Ādažos" ierodas delegācija, tev jābūt uz strīpas. Es taču nevarēju turp doties kūts ķitelī. Vajadzēja būt smukai, safrizētai. Tāpēc brīnos, kā to visu paspēju. 

_ Maskavā Tautas sasniegumu izstādē bija "Ādažu" ražojumu stends. Vakarā mums bija kāda maza saiešana. Viena krievu sieviete man pienāca klāt un teica — biedre Mitriķe, parādiet savas rokas. Tās apskatījusi, viņa noteica — es neticu, ka jūs strādājat fermā. Arī nelaiķis režisors Juris Podnieks man reiz jautāja — kā jūs vienmēr spējat būt tādā izcilā formā? 

Es pat nezināju, ko atbildēt. Bija jābūt, un viss. 

— Jūs nevarat teikt, ka visa dzīve būtu pagājusi tikai pie govs astes, jo tikāt ierauta arī tā laika sabiedriskās un politiskās dzīves virpulī. 

— Partijas sekretārs man noteica — tev jāstājas_partijā. Es nemaz sajūsmā nebiju. Bet ja jāstājas, tad jāstājas. Viņiem jau laikam dikti vajadzēja savas rindas papildināt ar darba cilvēkiem. Partijā mani uzņēma ar urrā saucieniem. Neko dižu neprasīja. Teica — viņa jau mūsu labākā slaucēja. Es biju statūtus izlasījusi, neko īpaši nebiju iedziļinājusies. Man taču pat zeķi nebija laika uzadīt, kur nu vēl tādas lietas apgūt. Pēc tam gan bija žēl, ka tik daudz jāmaksā partijas biedra nauda. Taču es negribētu, ka jūs mani iztaisītu par nezin kādu komunisti. Neesmu nevienu ne situsi, ne nodevusi partijas vārdā. Tāpat man nepatīk, ja pārmet, teiksim, Guntim Ulmanim, ka viņš bijis kompartijā. Nu un tad? Ja viņš neko sliktu nav darījis, tad nav ko pārmest Atceros, ka Ulmanis, toreiz vēl Rīgas rajona sadzīves pakalpojumu kombināta direktors, reiz bija izsaukts uz pārrunām partijas Rīgas rajona komitejas birojā. Es jau smējos, ka man arī reiz būs jāaizbrauc palūkot, vai es arī neesmu tajā maisā iekšā. Tik daudz esmu braukājusi pa ārzemēm, vai tur kāds brīnums... Bet lai nu paliek, deputāte jau es nebūšu. Tajās dienās, kad vajadzēja būt Rīgā, sēdēt, teiksim, birojā, nebija ne vainas. Vakaros parasti veda uz kādu teātra izrādi vai pasēdēt restorānā. Ar runu teikšanu no tribīnes gan man gāja švaki. Parasti jau iedeva rokās gatavu runu, ko vajadzēja tikai nolasīt. Es vispār apskaužu cilvēkus, kuri prot skaisti runāt bez papīra. Šajā ziņā apbrīnoju priekšsēdētāju Kukeli, viņam runa nāca bez aizķeršanās. Savukārt es allaž ļoti uztraucos. 

— Jūs vairākkārt pieminējāt priekšsēdētāju Kukeli, bet ko jūs sakāt par priekšsēdētaju Kaulu? — Par Kaulu neko sliktu nevaru teikt. Precīzāk — par viņu kā priekšsēdētāju. Bija viņam savi mīluļi. Bet tas jau neizbēgami. Tāpat kā skolotājam ir savi mīļākie audzēkņi, tāpat arī priekšsēdētājam. Daudzi no viņa baidījās, bet man gan Kauls bailes neiedvesa. Viņš no visiem prasīja darbu. Varbūt  ne tieši no strādniekiem, bet no iecirkņa priekšniekiem. Un, ja nebija, kā nākas, tad vai nu atlaida, vai pārcēla uz zemāku darbu,  vai noņēma prēmiju. Tos, kas nestrādāja, tos viņš neieredzēja. Bet citādāk jau nevarēja. Es arī dažreiz kolhoza laikus atceros ar skumju nopūtu. Toreiz bija balles, visādi slaucēju, mehanizatoru vakari, varēja jaunu  kleitu uzvilkt un aiziet papriecāties. Tagad  vairs nav nekādu izpriecu. Lūk, tā man ir žēl. Ak, jā, Kauls uz šiem Ziemassvētkiem mums atsūtīja apsveikumu. Es arī viņu gribēju apsveikt Albertos, bet nezināju adresi, uz kurieni apsveikumu sūtīt. 

— Tā jau nav, ka sievietei visa dzīve ir tikai un vienīgi maizes darbs. Jums ir arī bērni. Kur atradāt laiku tādam darbam kā bērnu audzināšana? — Domāju, ka toreiz bija vieglāk bērnus audzināt nekā tagad. Es neatceros tādu brīdi, kad maniem bērniem būtu bijis brīvs laiks un viņi nebūtu nākuši man palīdzēt fermā. Tādēļ es gribu uzsvērt, ka ne jau viena es strādāju fermā. Man allaž nāca palīgos vīrs, dēls un meita. Šķiet, ka toreiz bērni bija klausīgāki. Ja vakarā pa televizoru rādīja kādu filmu, visa ģimene nāca palīgā, lai ātrāk pabeigtu darbu un visi kopā varētu skatīties televizoru. Tādu reizi neatceros, kad bērni vieni paši būtu sēdējuši pie televizora un mēs ar vīru rautos pa kūti. Man bērni nesagādāja nekādas problēmas. Meita Dace izmācījās par pārtikas tehnoloģi, tagad strādā ēdnīcā. Viņa kopā ar abiem četrpadsmitgadīgajiem dvīņu puikām dzīvo pie mums. Dēls Jānis izmācījās Jāņmuižā par traktoristu. Dzīvo tepat ciematā. Pašlaik gan viņš ir bez darba, tālab daudz  palīdz mūsu saimniecībā. Vedekla arī nāk mums palīgos, tāpat abi viņu bērni. Vispār, lai arī man daudz nācies grūti strādāt, tomēr man ir jaukas atmiņas par dzīvi. 

Piena upju slaucēja

1996.07.05 Lauku Avīze D. Čirkste

🌸🌸🌸

Elza Mitriķe - savulaik ievērojamākā slaucēja Ādažos, dzimusi 1929. gada 1. jūlijā. 50. gados E. Mitriķe sāka strādāt lopkopībā un līdz pat 1992. gadam ir bijusi 1. un 2. vietā piena izslaukuma ziņā no govs. Par izciliem sasniegumiem lopkopībā izcilā Ādažu slaucēja saņēmusi Padomju Savienības augstāko apbalvojumu "Zelta zvaigzni." Viņai piešķirts arī "Goda kolhoznieka", "Oktobra ordenis" un citi augsti padomju apbalvojumi. 

Fotogrāfe: Sanda Tūtere

-