Vija Emīla m. Drunka (
dz.Krastiņa ), dzimusi 1932.gada
8.jūlijā, kolhoza „Ādaži” biedre no 1948.gada, no 1987. gada
pensijā.
Jānis Mārtiņa d. Drunka, dzimis
1917.g. 29.maijā, kolhoza „Ādaži” biedrs kopš 1948.gada , no 1978.gada pensijā.
Atmiņas pierakstītas un
papildinātas 1981.g. 20.oktobrī; 1988 gada 17.aprīlī; 1990.gada 16.maijā
Kampenhauzenu dzimtas kapenes |
barons Kampenhauzens |
Carnikavas muiža piederējusi
baronam Falkam. Viņš apglabāts Carnikavas kapos. Tur tika uzstādīts ļoti liels
interesants piemineklis, kurā attēloti arodi, ar ko nodarbojušies Carnikavas
muižā.
Kalniņ-Landavu lauki veroties no Nagaiņu kalna |
Veci ļaudis stāstīja, ka reiz
Ādažu un Carnikavas baroni spēlējuši kārtis, Carnikavas barons zaudējis spēli.
Tai reizē tad nu Ādažu barons esot ievinnējis zemi ar Kalniņ-Landavām, protams,
ar visiem ļaudīm. Kopš tā laika šīs mājas skaitījušās pie Ādažu muižas. Un
zināt, ko tas nozīmējis cilvēkiem? Viņi vairs nav skaitījušies Carnikavas
draudzē, bet bijis jābrauc uz Ādažu (Baltezera) baznīcu. Arī visi mirušie bija
jāglabā Baltezera kapos, nevis Carnikavas, kā līdz šim.
Kopīgi iegādātais traktors |
... Latvijas valsts laikā pieci
Ādažu pagasta saimnieki nolēma savstarpēji kooperēties, kā tagad saka. Salikuši
kopā naudu un nopirkuši kuļmašīnu „Imanta”, traktoru „Internacionāls”, kā arī
vēl citu tehniku. Nekāda oficiāla biedrība tā nav bijusi, tik tāda sadarbība,
lai var kopīgi iegādāties lielāku, spēcīgāku tehniku. Pa kārtai tad arī
izmantojuši, bet, kad pašu lauki bija apstrādāti, ļāvuši izmantot arī citiem.
Vispār tā bijusi tiem laikiem laba tehnika. To izmantoja arī pēc kara. Un kad nodibinājās Ādažu kolhozs, tas pārņēma šo tehniku.
Latvijas valsts laikā Ādažu
pagastā visvairāk attīstīta bija piensaimniecība. Saimniecības vērtēja pēc
piena izslaukumiem. Labākie saimnieki skaitījās Lapiņš „Jaunkūlās”, Saulītis
„Ledoņos”, Dzidrums „Dzidrumos”. Pārgaujā
– Lipsts, Pētersons, Zedulis. Visiem bija labi, ražīgi lopi.
Labas veidojās
jaunsaimniecības. Gandrīz katrā bija pa pāris zirgiem, veda pienu uz Rīgu.
Eduards Grantskalns |
Liela bija Grantskalna saimniecība „Sautiņi”. Pats
Grantskalns bija liels amata vīrs. Viņš dzimis 1881.gadā Stienes pagastā zemnieku ģimenē, bijis Ādažu pagasta
darbvedis, Rīgas apriņķa padomes priekšsēdētājs. Lauku darbinieku slimo kases
dibinātājs un priekšsēdētājs. Latvijas pašvaldības iestāžu darbvežu biedrības
dibinātājs un priekšsēdētājs, Satversmes sapulces un Saeimas loceklis. Latvijas
Zemnieku bankas padomes priekšsēdētājs, kā arī Rīgas piensaimnieku savienības,
akciju savienības „Zemnieku domas” un
zvejas rūpniecības sabiedrības „Carnikava” valdes loceklis. Ādažu krājaizdevumu
sabiedrības padomes priekšsēdētājs; apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Otrā pasaules kara beigās devās trimdā uz Vāciju, vēlāk uz ASV, kur miris 1964.gada 12 martā Ņūdžersijā.
Pastāvīgi „Sautiņos” dzīvojušas
tikai pāris kalpu ģimenes, kuras tur turējušās galvenokārt pajumtes dēļ. Bet
vieninieki gan ilgāk par gadu „Sautiņos” neturējās un otrreiz tur neatgriezās.
Par katru pārkāpumu, par katru nieku saimnieks atskaitīja no algas. Gadās,
saplīst šķīvis , - atskaita no kalpones algas. Strādājot saplīst zirglietas,
puisim atskaita no algas. Virējas dēlam „Sautiņu” dārzā ķiršu laikā bija jāšauj
strazdi, lai kungam būtu lepns azaids. Kad tika būvēta Ādažu – Carnikavas
šoseja, Grantskalns kā Saeimas deputāts panācis, ka to izbūvē ar līkumu, jo,
būvējot taisnu šoseju, tā ietu pāri „Sautiņu” laukiem. Šoseju izbūvēja pāri
jaunsaimnieku zemītei.
.... 1948. gadā, kad nodibināja
kolhozu „Ādaži”, tajā iestājās Vija Krastiņa ar māti. Strādājusi par teļkopi
„Kalniņ-Landavās”. Teļus saveda no jauno kolhoznieku mājām „Kalniņ-Landavu”
kūtī. Atceros, cik grūti gājis, kad teļi vesti ganībās. Katrs meties uz savām
bijušajām mājām, ganībām. Labi, ka bijis prasmīgs palīgs – ganu suns Džimītis.
Tas ātri vien savedis teļus vienkopus un pratis noturēt kopā. Bet tad atkal
gadījusies nediena. Reiz dzinusi teļus uz ganībām Džimītis līdz. Te garām brauc
kāds rajona speciālists. Aptur un sāk kliegt, kāpēc suns pie teļiem. Teļi traki
palikšot, kas tad atbildēšot! Tūlīt lai suni aizvācot un pie teļiem nekad vairs
nelaižot! Bija vien jāsūta taksītis mājās. Bet teļi, kā suņa vairs nav,
izklīst, ka ne kopā dabūt. Tad nu ar māti darījušas tā. Kā tuvojas laiks, kad
teļi jāved mājās (pulksteņa ganos jau nav bijis), tā māte laidusi Džimīti ārā,
lai ejot Vijai pakaļ. Sunītis attecējis uz ganībām, palīdzējis savākt teļus, un
tad ganāmpulku dzinuši mājās. Pavisam pie teļiem nostrādāja divarpus gadus. Tad
saslimusi māte un vienai jau tas darbs
nav apdarāms. Pārgājusi uz lauku brigādi.
centrā Jānis Drunka / arāju sacensības |
Pirmais darbs esot bijis ierīkot
teļu kūti „Kalniņ-Landavās”. Tad jau nāca visādi darbi uz lauka, ara ar
zirgiem, trīs ziemas brauca uz mežu gatavot kokmateriālus, kādu laiku strādāja
par kalēju. Vispār strādāja visādus darbus, kas tobrīd bija nepieciešami.
1951.gada rudenī kolhozs nosūtīja
Jāni Drunku darbā uz Saulkrastu rajona Vidrižu mašīnu un traktoru staciju
(MTS), kur viņš strādāja par kalēja palīgu. 1953.gadā no marta līdz maijam
Jānis Drunka mācījās Apguldes lauksaimniecības mehanizācijas skolā un ieguva
traktorista kvalifikāciju darbam ar traktoriem DT-54 un KD-35. (Pirmās
traktorista tiesības J.Drunka bija saņēmis 1938. gadā Priekuļos ). 1953. gada
vasarā viņš ieguva arī kombainiera tiesības.
1953.gadā Latvijas PSR Ministru
Padome un Latvijas arodbiedrību Republikāniskā padome piešķīra Jānim Drunkam
LPSR labākā mehanizatora nosaukumu. Ar laiku viņa amata prasme tika izkopta un
nostiprinājās. No 1966.gada līdz 1975.
gadam viņš regulāri piedalījās dažāda mēroga republikas, zonu, rajona aršanas
sacensībās un vienmēr guva godalgotas vietas.
Gan prieks, gan raizes piedzīvotas
ilgajos kolhozā nostrādātajos gados. Visvairāk atmiņā iespiedies kolhoza sākuma
darba posms. Un viens no smagākajiem tā laika darbiem bija kokmateriālu
sagatavošana, kad spēcīgākie kolhoznieki mēnešiem ilgi tika atrauti no sava
pamatdarba. Par šiem meža darbiem stāsta arī Vija un Jānis Drunkas:
„Uz kokmateriālu sagādi bija
jābrauc visiem, kas kust. Brauca gan nepilngadīgie, gan pensionāri, sievas un
vīri. Mums „Ādažos” bija viens kurlmēms kolhoznieks, arī to aizsūtīja. Kolhoza
darbam fermās palika tikai paši nevarīgākie.
Pirmajā ziemā, 1948./1949. gadā
mums bija jābrauc meža darbos uz Koknesi. Aizbraucām novembrī, atgriezāmies
janvāra vidū, bet vedēji palika vēl ilgāk. Kādā mājā bija iebūvētas nāras.
Cēlāmies tumsā. Pa salu, sniegu bridām 4 km uz darba vietu. Strādājām, gaismas
neredzējuši. Togad bija ļoti lielas izstrādes normas – 99 m**3 uz cilvēku.
Strādājām līdz tumsai. Tikai tai dienā, kad braucām prom uz mājām, dabūjām
redzēt, kur īsti bijām dzīvojuši. Darbs bija smags – gatavojām stutmalku, baļķus,
gulšņus u.c. Kas palika pāri, aizgāja malkai. Par darbu maksāja valsts.
Produktus deva kolhozs, kāva lopus, sūtīja gaļu. Tik beigās, kad no nopelnītā
atrēķināja uztura naudu, nekas liels jau pāri nepalika – pāris rubļu mēnesī.
Bet gadījās, ka pie galīgā norēķina mēs vēl palikām parādā. Toreiz, kad
strādājām Koknesē un palika pēdējās dienas, aptrūka pārtikas. Tik milti vien
bij palikuši. Saimniecei nav, no kā ēdienu gatavot. Tad gājām pie vietējiem
iedzīvotājiem mainīt miltus pret ko ēdamu.
Nekādu specapģērbu, specapavu jau
tolaik nebija. Strādājām apģērbā un apavos, kas jau nu katram bija. Un sals
toziem bija pamatīgs! Kad janvārī braucām mājup, bija 35 grādi. Tā nu nākošreiz
bijām gudrāki. Jau vasarā sagādājām visu ko siltu, lai ziemā nebūtu jāsalst.
Brīvdienu arī nebija. Bet bijām
tā nostrādājušies, ka nolēmām vismaz Ziemassvētkos atpūsties, neiet darbā.
Saimniece torīt sagatavoja gardākas brokastis. Bet nekas jau nesanāca –
atskrēja kāds no priekšniekiem un vaicā, kāpēc neesot darbā. Mūsu brigadieris Emsiņš
saka, ka nevarot jau bez brīvdienām strādāt, jāatpūšoties ar esot. Bet
priekšnieks tik kliedz, kāpēc tad tieši Ziemasvētkos tas jādara. Ziemassvētkus
nedrīkstot svinēt, lai ņemot citā dienā brīvdienu. Tā nu bija jāiet vien.
Nākošās divas ziemas strādājām
Augšciemā. Bet tad kolhozs noslēdza līgumu par sēklu audzēšanu. Un mūs kā
sēklaudzēšanas saimniecību atbrīvoja no meža darbiem.”
* izmantots raksts „Gan prieks, gan raizes
piedzīvotas” no laikraksta „Ādažu ritmi” / 20.06.1990.
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru