Ādažu draudze pirmo reizi rakstu avotos minēta
1549. gadā. Pirmā baznīca celta 1633. gadā . 1656. gadā Krievijas cara Alekseja
Mihailoviča karaspēks, iebrukdams Vidzemē, nodedzināja vai nopostīja sešus
lauku dievnamus t.sk. Ādažu baznīcu. Draudze dievkalpojumus noturēja kāda
zemnieka istabā. 1658.-1660.g. uzcēla pagaidu baznīcu. 1669.g. draudzes novada
muižām tika dots rīkojums par būvmateriālu (baļķu) piegādi.
Laulības Ādažu baznīcā |
1669.g. uzcēla jaunu dievnamu, kura uzbūve un
proporcijas bija izteikti gotiskas. Virs baznīcas ieejas uz jumta kores daļā
atradies neliels barokāls zvanu tornis. Divus logus altāra telpai dāvināja
landrāts Oto fon Mengdens, bet draudzes telpas četrus logus – divpadsmit
draudzes locekļi.
Tāpat kā pie 17.gs. otrās puses Vidzemes
baznīcām, arī pie Ādažu baznīcas atradies kauna stabs.
1669.g. altāra telpā no akmens uzmūrēja altāra
galdu. Minēts, ka 1670.g. dievnama iekštelpas iekārta bijusi tik trūcīga, ka
tai nav bijis ne altāra, ne kanceles. Ādažu baznīca bija to 25 baznīcu skaitā, kuras Ziemeļu kara
sākumā nopostīja Pētera I karaspēks Šeremetjeva vadībā. 1692.g. zīmējumā
redzama draudzes telpa ar piebūvētu poligonālu altāra apsīdu un pie tās
piebūvētu sakristeju. Virs ieejas – tornis ar galeriju un barokālu smaili.
Pretstatā lielākajai daļai tā laika baznīcu
jumtu, ko klāja t.s. holandiešu, šķērsgriezumā S veida kārniņi, Ādažu baznīcas
jumts bija segts plakaniem kārniņiem, t.s. mēlītēm jeb bebrastēm
(Bieberschwanze).
Pašreizējā Ādažu jeb Baltezera baznīca savā
vietā atrodas vairāk nekā 300 gadu. 1772.g. 8.maijā baznīcas patrons Ādažu
muižas īpašnieks Justus Vilhelms fon Reimersens lika pamatus jaunam mūra dievnamam.
1773.g. 19. augustā nojauca veco
baznīcu. Lai draudze nepaliktu bez dievnama, tika uzcelta pagaidu baznīca
Zušos. 1774.g. no Vācijas ieceļojušais galdnieks Georgs Mihaels Oto baznīcai
uzbūvēja akmens mūra zvanu torni. Mūrniekmeistara Bernharda Joahima no
Mazungenas Švarcvaldē ( Vācija ) vadībā celto baznīcu ar 400 sēdvietām
iesvētīja 1775. gada 21. Maijā. 1912.g. dievnams bija nonācis sliktā tehniskā
stāvoklī. Draudzes loceklis veikalnieks Jēkabs Upīts baznīcas kapitālajam remontam ziedoja 3000
rbļ. 1930. g. Tika veikts ērģeļu , kas izmaksāja Ls 3400.
1944. g.
22.novembrī Rīgas Mežaparka baznīcas mācītājs L.Taivans raksta LPSR Augstākās
Padomes priekšsēdētājam profesoram A.Kirhenšteinam, ka „sevišķi smagi cietusi
Ādažu baznīca, kuras iekšpuse pilnīgi izdemolēta: ērģeles izpostītas, stabules
izmētātas pa baznīcu un tās apkārtni, altāris izpostīts, altāra un kanceles
drēbju apšuvumi un segas noplēstas un aiznestas ... . Tāpat izpostīta
sakristeja un izpostīts pirmā draudzes mācītāja kaps: tas atvērts, plāksne
norauta u.t.t. Kareivji baznīcu sen atstājuši, bet nožēlojamais skats ceļa malā
stāv vēl arvien...”
Rīgas ceļš uz Ādažiem, ap 1928.gadu |
1957 g. draudze ciema padomes izpildkomitejai lūdza atdot baznīcu, taču tai tika atteikts. 1958. g. nojauca baznīcas torņa smaili un dievnamā ierīkoja klubu ar kinozāli. 1972. g. baznīca kļuva par kolhoza „Ādaži” tukšās taras noliktavu, altāra telpā ierīkoja telefona centrāli. Neilgu laiku dievnams kalpoja par akmeņkaļu darbnīcu, tad arī baznīcai tika uzlikts pagaidu tornis ar gaili galā. Baznīcas pēdējais izmantotājs bija kolhozs „Sidgunda”. 1982.g. noliktavu pārbūvēja par mākslinieka – kalēja darbnīcu, 1989.g. 21. aprīlī baznīca pārgāja Kultūras ministrijas VKPAI bilancē.
Baznīcas restaurācija sākās 1990.g., kad atjaunoja vecā torņa veidolu –
torņa smaili ar gaili. Draudzes telpas jumtam
uzklāja cementa kārniņu segumu.
1990.g.
atsākās draudzes darbība, 1944.g. tā juridiski atguva savu dievnamu. Turpinājās baznīcas glābšanas un
atjaunošanas darbi. Bēniņos tika izbūvēta zāle un nomainīti logi. Uzbūvēts jauns metāla konstrukcijas tornis ar vara
segumu, uzlikts jauns kārniņu jumts,
nokrāsotas fasādes un iekštelpas..
* Zemkopis / 20.01.1910
Baznīca ir garenbūve ar poligonālu altāra daļu,
stāvu divslīpu jumtu un smagnēju torni ar barokālu smaili, kas novietots uz
jumta kores virs galvenās ieejas. Ādažu dievnama barokālā rietumfasāde
atspoguļo gan baroka stila, gan klasicisma iezīmes.
Rietumu fasādes centrālo daļu iezīmē uzsvērti
plats, nedaudz izvirzīts rizalīts. Baznīcas galveno ieeju akcentē barokāls
portāls ar augstu logailu augšdaļā.
Zelmini rotā ovāli logi un milzīgas barokālas volūtas, kuru malās bija izvietotas
akmens vāzes. Arī dienvidu fasādi grezno barokāls portāls. Sānu fasādēs
izvietotas augstas pusloka logu ailas ar sīkrūšu dalījumu.
Ādažu baznīcas hronikā zem 1812. g. atrodama sekoša atzīme: 1812. gads bija pilsētām un laukiem drausmīgs gads. Ienaidnieks, kurš neskaitāmā vairumā Franču avanturista Napoleona Bonaparta, kurš dzinās pēc pasaules varas, vadībā pārplūdināja krievu valsti līdz pat Maskavai, jūnija mēnesī pienāca arī līdz pretējam Daugavas krastam, draudēdams apsēst Rīgu. Sakarā ar to naktī no 11. uz 12. jūliju, uz toreizējā mūsu ģeneralgubernatora fon Essena pavēli, nodedzināja Rīgas priekšpilsētu, pie kam daži no iedzīvotājiem sadega un daži pazaudēja visu savu mantu, palika nabagi. Bet ienaidnieks nedomāja nekā nopietna, pa retam parādījās mazā skaitā uz ielām un ātri tika atkal padzīts. Visu varenais pasargāja un svētīja mazā krievu korpusa, kurš aizsargāja Rīgu, ieročus, kā arī tos, kuri augšup Dinaburgas un Polockas grafa Vittgenšteina vadībā sargāja Vidzemi. Pēc vairākām ienaidnieka neveiksmēm pie Maskavas, vinš bija piespiests pilnīgi atkāpties no Krievijas, pie kam tas, pateicoties pastāvošam no oktobra līdz decembrim stipram aukstumam, pazaudēja visu savu karaspēku un lielgabalus. 15. decembrī ienaidnieka korpuss atstāja arī Jelgavu un Kurzemi. Slavēts lai top Visuvarenais, kurš sodīja šos zaimotājus!»
* Aizsargs / 01.01.1924
Skats uz Ādažu baznīcu ap 1875.gadu. Sena gravīra |
Ādažu draudzes dāmu komiteja / 1930.g. |
* Tēvija / 18.06.1942
Draudzes telpai – ar dēļiem apšūta
segmentvelve. Pilastri ar joniskajiem kapiteļiem kalpo ne tik daudz pārseguma balstam kā sienu dalījumam.
Altāra daļā krusta velves.
Greznā barokālā iekārta – altāris un kancele –
gājusi bojā.. Altāra rentabla kompozīciju veidoja korintiskās kolonnas un pilastri, kas balstīja biezu antablementu,
virs kura volūtas balstīja Gloriju ar „Dieva aci”. Retabla edikulā atradās
krucifikss. Kanceles poligonālo korpusu
rotāja ornamenta kartušas.
1673.g. zvans atliets Rīgā, Gerharda Meijera
lietuvē. Uz tā uzraksts Me fecit Gerhardt Meijer Riga 1673.
1775.g. Krievijas Ķeizarienes Katrīnas galma
ārsta Hermaņa L’Estoka sieva, Ķeizarienes galma dāma Aurora Marija, dzimusi fon
Mengdena, dāvināja baznīcai zvanu ar uzrakstu: Diese Glocke hat die wirkliche
Geheimratin Marie Grafin L’Estocq geb. Baronesse Mengden der Neuemuhlenschen
Kirche geschenkt anno 1775 lobe den Herrn mit heller Zimbeln. Psalm 150. Me
fecit Heinrich Begrow Riga.
Pēc 2. pasaules kara baznīcas zvanu tornī
bijis zvans ar uzrakstu: Ādažu baznīca 1925.
skats uz ērģelēm 20. gs. 30. gadi |
skats uz altāri 20. gs. 30. gadi |
Arvīds Perlbahs Ādažu baznīcā. 1933. gads |
Skats uz altāri / 20.gs. 30 gadi. |
Altāris 20.gs. 30. gadi |
Ādažu baznīcas kancele. 1930.gads |
20. gs. 20. gadi
Ādažu baznīcas griestu lukturis. 1930.gads |
Emmas Bērziņas no "Zaldavu" mājām iesvētīšanas dienas piemiņas lapa, kuru parakstījis Ādažu draudzes mācītājs E.Grīners. 1920.gads |
Tezē jauniešu tikšanās |
* no izdevuma "Ādažu Vēstis"
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru