Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Baltezera baznīca

Ādažu draudze pirmo reizi rakstu avotos minēta 1549. gadā. Pirmā baznīca celta 1633. gadā . 1656. gadā Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks, iebrukdams Vidzemē, nodedzināja vai nopostīja sešus lauku dievnamus t.sk. Ādažu baznīcu. Draudze dievkalpojumus noturēja kāda zemnieka istabā. 1658.-1660.g. uzcēla pagaidu baznīcu. 1669.g. draudzes novada muižām tika dots rīkojums par būvmateriālu (baļķu) piegādi.

Laulības Ādažu baznīcā
Baznīcu ēku pārvietošanā Ādažu baznīca starp Vidzemes draudzes novadiem ieņem īpatnēju vietu: tā 40 gadu laikā (1630-1669) pārvietota četras reizes.

1669.g. uzcēla jaunu dievnamu, kura uzbūve un proporcijas bija izteikti gotiskas. Virs baznīcas ieejas uz jumta kores daļā atradies neliels barokāls zvanu tornis. Divus logus altāra telpai dāvināja landrāts Oto fon Mengdens, bet draudzes telpas četrus logus – divpadsmit draudzes locekļi.

Tāpat kā pie 17.gs. otrās puses Vidzemes baznīcām, arī pie Ādažu baznīcas atradies kauna stabs.

1669.g. altāra telpā no akmens uzmūrēja altāra galdu. Minēts, ka 1670.g. dievnama iekštelpas iekārta bijusi tik trūcīga, ka tai nav bijis ne altāra, ne kanceles. Ādažu baznīca bija to 25 baznīcu skaitā, kuras Ziemeļu kara sākumā nopostīja Pētera I karaspēks Šeremetjeva vadībā. 1692.g. zīmējumā redzama draudzes telpa ar piebūvētu poligonālu altāra apsīdu un pie tās piebūvētu sakristeju. Virs ieejas – tornis ar galeriju un barokālu smaili.

Pretstatā lielākajai daļai tā laika baznīcu jumtu, ko klāja t.s. holandiešu, šķērsgriezumā S veida kārniņi, Ādažu baznīcas jumts bija segts plakaniem kārniņiem, t.s. mēlītēm jeb bebrastēm (Bieberschwanze).

Pašreizējā Ādažu jeb Baltezera baznīca savā vietā atrodas vairāk nekā 300 gadu. 1772.g. 8.maijā baznīcas patrons Ādažu muižas īpašnieks Justus Vilhelms fon Reimersens lika pamatus jaunam mūra dievnamam. 1773.g. 19. augustā nojauca veco baznīcu. Lai draudze nepaliktu bez dievnama, tika uzcelta pagaidu baznīca Zušos. 1774.g. no Vācijas ieceļojušais galdnieks Georgs Mihaels Oto baznīcai uzbūvēja akmens mūra zvanu torni. Mūrniekmeistara Bernharda Joahima no Mazungenas Švarcvaldē ( Vācija ) vadībā celto baznīcu ar 400 sēdvietām iesvētīja 1775. gada 21. Maijā. 1912.g. dievnams bija nonācis sliktā tehniskā stāvoklī. Draudzes loceklis veikalnieks Jēkabs Upīts baznīcas kapitālajam remontam ziedoja 3000 rbļ. 1930. g. Tika veikts ērģeļu , kas izmaksāja Ls 3400.

1944. g. 22.novembrī Rīgas Mežaparka baznīcas mācītājs L.Taivans raksta LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājam profesoram A.Kirhenšteinam, ka „sevišķi smagi cietusi Ādažu baznīca, kuras iekšpuse pilnīgi izdemolēta: ērģeles izpostītas, stabules izmētātas pa baznīcu un tās apkārtni, altāris izpostīts, altāra un kanceles drēbju apšuvumi un segas noplēstas un aiznestas ... . Tāpat izpostīta sakristeja un izpostīts pirmā draudzes mācītāja kaps: tas atvērts, plāksne norauta u.t.t. Kareivji baznīcu sen atstājuši, bet nožēlojamais skats ceļa malā stāv vēl arvien...”

Rīgas ceļš uz Ādažiem, ap 1928.gadu

Pēc 2.pasaules kara, 1946.g., draudze bija spiesta atteikties no baznīcas. No 1948.g., kad baznīca pārgāja Ādažu ciema padomes rīcībā, sākās tās pastiprināta postīšana. 1953.g. Ministru Padomes Arhitektūras pārvaldes priekšsēdētāja v.i. Kurzemnieks sūta vēstuli Saulkrastu rajona saimniekiem un Ādažu CP IK priekšsēdētājam: „Tā stāv neaizslēgta, bez uzraudzības – un tur nepārtraukti turpinās dažāda veida postīšanas darbi. Tāds stāvoklis uz priekšu turpināties nevar”. Neskatoties uz saraksti, postīšana turpinājās. 1955. g. ar Kultūras ministrijas ziņu noņēma zvanu. Šajos gados par baznīcu izmantoja kapliču. 1956 .g. uz Daugavgrīvas Balto baznīcu pārveda ērģeles.

1957 g. draudze ciema padomes izpildkomitejai lūdza atdot baznīcu, taču tai tika atteikts. 1958. g. nojauca baznīcas torņa smaili un dievnamā ierīkoja klubu ar kinozāli. 1972. g. baznīca kļuva par kolhoza „Ādaži” tukšās taras noliktavu, altāra telpā ierīkoja telefona centrāli. Neilgu laiku dievnams kalpoja par akmeņkaļu darbnīcu, tad arī baznīcai tika uzlikts pagaidu tornis ar gaili galā. Baznīcas pēdējais izmantotājs bija kolhozs „Sidgunda”. 1982.g. noliktavu pārbūvēja par mākslinieka – kalēja darbnīcu, 1989.g. 21. aprīlī baznīca pārgāja Kultūras ministrijas VKPAI bilancē.

Baznīcas restaurācija sākās 1990.g., kad atjaunoja vecā torņa veidolu – torņa smaili ar gaili. Draudzes telpas jumtam uzklāja cementa kārniņu segumu.

1990.g. atsākās draudzes darbība, 1944.g. tā juridiski atguva savu dievnamu. Turpinājās baznīcas glābšanas un atjaunošanas darbi. Bēniņos tika izbūvēta zāle un nomainīti logi. Uzbūvēts jauns metāla konstrukcijas tornis ar vara segumu, uzlikts jauns kārniņu jumts, nokrāsotas fasādes un iekštelpas..

* Zemkopis / 20.01.1910

Baznīca ir garenbūve ar poligonālu altāra daļu, stāvu divslīpu jumtu un smagnēju torni ar barokālu smaili, kas novietots uz jumta kores virs galvenās ieejas. Ādažu dievnama barokālā rietumfasāde atspoguļo gan baroka stila, gan klasicisma iezīmes.

Rietumu fasādes centrālo daļu iezīmē uzsvērti plats, nedaudz izvirzīts rizalīts. Baznīcas galveno ieeju akcentē barokāls portāls ar augstu logailu augšdaļā. Zelmini rotā ovāli logi un milzīgas barokālas volūtas, kuru malās bija izvietotas akmens vāzes. Arī dienvidu fasādi grezno barokāls portāls. Sānu fasādēs izvietotas augstas pusloka logu ailas ar sīkrūšu dalījumu.

Ādažu baznīcas hronikā zem 1812. g. atrodama sekoša atzīme: 1812. gads bija pilsētām un laukiem drausmīgs gads. Ienaidnieks, kurš neskaitāmā vairumā Franču avanturista Napoleona Bonaparta, kurš dzinās pēc pasaules varas, vadībā pārplūdināja krievu valsti līdz pat Maskavai, jūnija mēnesī pienāca arī līdz pretējam Daugavas krastam, draudēdams apsēst Rīgu. Sakarā ar to naktī no 11. uz 12. jūliju, uz toreizējā mūsu ģeneralgubernatora fon Essena pavēli, nodedzināja Rīgas priekšpilsētu, pie kam daži no iedzīvotājiem sadega un daži pazaudēja visu savu mantu, palika nabagi. Bet ienaidnieks nedomāja nekā nopietna, pa retam parādījās mazā skaitā uz ielām un ātri tika atkal padzīts. Visu varenais pasargāja un svētīja mazā krievu korpusa, kurš aizsargāja Rīgu, ieročus, kā arī tos, kuri augšup Dinaburgas un Polockas grafa Vittgenšteina vadībā sargāja Vidzemi. Pēc vairākām ienaidnieka neveiksmēm pie Maskavas, vinš bija piespiests pilnīgi atkāpties no Krievijas, pie kam tas, pateicoties pastāvošam no oktobra līdz decembrim stipram aukstumam, pazaudēja visu savu karaspēku un lielgabalus. 15. decembrī ienaidnieka korpuss atstāja arī Jelgavu un Kurzemi. Slavēts lai top Visuvarenais, kurš sodīja šos zaimotājus!»

* Aizsargs / 01.01.1924

Skats uz Ādažu baznīcu ap 1875.gadu. Sena gravīra

Ādažu draudzes dāmu komiteja / 1930.g.

* Tēvija / 18.06.1942

Draudzes telpai – ar dēļiem apšūta segmentvelve. Pilastri ar joniskajiem kapiteļiem kalpo ne tik daudz pārseguma balstam kā sienu dalījumam. Altāra daļā krusta velves.

Greznā barokālā iekārta – altāris un kancele – gājusi bojā.. Altāra rentabla kompozīciju veidoja korintiskās kolonnas un pilastri, kas balstīja biezu antablementu, virs kura volūtas balstīja Gloriju ar „Dieva aci”. Retabla edikulā atradās krucifikss. Kanceles poligonālo korpusu rotāja ornamenta kartušas.

1673.g. zvans atliets Rīgā, Gerharda Meijera lietuvē. Uz tā uzraksts Me fecit Gerhardt Meijer Riga 1673.

1775.g. Krievijas Ķeizarienes Katrīnas galma ārsta Hermaņa L’Estoka sieva, Ķeizarienes galma dāma Aurora Marija, dzimusi fon Mengdena, dāvināja baznīcai zvanu ar uzrakstu: Diese Glocke hat die wirkliche Geheimratin Marie Grafin L’Estocq geb. Baronesse Mengden der Neuemuhlenschen Kirche geschenkt anno 1775 lobe den Herrn mit heller Zimbeln. Psalm 150. Me fecit Heinrich Begrow Riga.

Pēc 2. pasaules kara baznīcas zvanu tornī bijis zvans ar uzrakstu: Ādažu baznīca 1925.

Ādažu baznīca 20. gs. 20.-30. gados

skats uz ērģelēm 20. gs. 30. gadi

skats uz altāri 20. gs. 30. gadi

Ādažu baznīcas greznā barokālā altāra daaļa ar krusta velvēm īsi pirms izpostīšanas 1948.g.

Arvīds Perlbahs Ādažu baznīcā. 1933. gads

Tautiskās atmodas līdera Voldemāra Perlbaha ģimene. V.Perlbahs sēž vidū, trešais no kreisās. Viņam priekšā pie kājām ar sunīti-dēls Arvīds Perlbahs, vēlākais Ādažu un Garkalnes draudzes mācītājs (1929-1939). Ap 1909.gadu.