Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Reiz bija ... Dālderi <>

Skats no Ataru ceļa / 10.08.2014.

Ceļš uz vietu kur bija ferma

Tā te izskatījās pirms nojaukšanas, bet

tā viss sākās .....

AR IDEJU UZ JUMTA

Ja viņiem kādreiz būtu teikts, ka savas zinātniskās teorijas vajadzēs aizstāvēt, uz jumta strādājot, iespējams, ka līdz ar neticību tas būtu izraisījis tikai pamatīgus smieklus. Bet tā nu iznāca, ka viņi — LPSR ZA Koksnes ķīmijas institūta polimēru laboratorijas vīriešu kārtas pārstāvji — ar traukiem, ķimikālijām, gāzmaskām un aparatūru apkrāvušies, vairākas nedēļas braukāja uz Ādažu kolhoza cūku fermu «Dālderi» un lika tai jumtu. Kā jau fotoattēlā redzams, jaunie zinātnieki tur enerģiski rīkojās ar putuplasta izsmidzināšanas iekārtu — Tā jau no malas šķiet, kas tur nu sevišķs. — stāsta šīs grupas vairāk pieredzējušais biedrs, sektora vadītājs ķīmijas zināttņu kandidāts Indulis Gruziņš, — pastaiga pa betona plāksnēm, ar putuplasta silto strūklu aizdrīvē visas spraugas un caurumus, izsmidzinot abas maisījuma sastāvdaļas, — un jumts gatavs. Nevajag ne polietilēna plēvi tvaiku izolācijai, ne siltuma un aukstuma aizturei paredzētās plāksnes, ne dēļus latām un šīferi pārsegumam, ko tādās

reizēs izmanto jumiķi, To visu aizstāj šī 3—4 centimetrus biezā putuplasta kārta. — Bet, pirms nokāpsim no «Dālderu» jumta un apcerēsim, cik gandarīti un apmierināti mēs jutāmies pēc šī darba, — Indulis ierosina, — gribu jūs iepazīstināt ar neparasto celtniecības materiālu un mums, tā radītājiem. Jo līdz tai kāpšanai uz jumta bija pacietīgi jānostaigā garš un grūts zinātnisko pētījumu ceļš. Tas esot sācies pirms kādiem septiņiem gadiem, kad Indulis un viņa tagadējie kolēgj — jaunie speciālisti Daiga un Viesturs Zeltiņi un Andris Akermanis — sāka strādāt Koksnes ķīmijas institūta polimēru laboratorijā, ko vadīja ķīmijas zinātņu kandidāts Arnolds Alksnis. Kā jau liecina pats institūta nosaukums, zinātnieku galvenais izpētes objekts te ir koks, koksne. Uz jautājumu, vai tas neierobežo jauno zinātnieku domu un praktiskās iespējas. Indulis paskaidro: — Zemes dzīļu bagātības — mūsdienu ķīmiskas rūpniecības izejvielu avots — pamazām izsīkst un galu galā būs izmantotas pilnīgi. Bet koki un augu valsts ir vienīgie zemes virsū, kas atjaunojas paši. Es te nebūt nedomāju, ka vajadzētu atsākt krāšņu un kamīnu kurināšanas modi. TEC un elektriskie sildītāji paliks. Bet koku nākotnē izmantos tikai kā izejmateriālu ķīmiskajai rūpniecībai. Mēs savā institūtā arī pierādām, cik tas ir perspektīvi Kas ir putuplasts, to jau laikam katrs zina. Arī tā izmantošanas iespējas ir ļoti plašas un pats materiāls bieži redzēts — celtniecībā, mašīnās, mēbelēs, sadzīves priekšmetos Lēts, viegls — šis polimērs diemžēl vēl aizvien ir deficīts. Kīmiķi ir pārliecināti, ka tā uzvaras gājienu varētu paātrināt, paplašinot šā polimēra iegūšanas izejvielu bāzi Tāpēc arī jaunie censoņi toreiz ķērās pie tik vilinoša un daudzsološa temata izpētes kā putuplasta iegūšana no koksnes atkritumu produktiem. Laboratorijas mēģenēs tika lietas dažādas koksnes destrukcijas (sairšanas) atkritumvielas, meklējot lētākās, vieglāk iegūstamās un labāk izmantojamās putuplasta gatavošanai. Līdz centīgā četrotne nonāca pie glicerīdiem. Atkal var teikt, ka pats par sevi tie nav nekas jauns. Glicerīdus pazina jau pagājušajā gadsimtā. Taču kā izejvielas putuplasta iegūšanai glicerīdus sāka izmantot tieši te, Arnolda Alkšņa laboratorijā. Vistiešāk radīšanas prieku izjuta Andris, viņš pats sintezēja jauno izejvielu. Ne velti Andri grupa uzskata par stiprāko teorētiķi. Lai šī slava neapsūbētu, viņš strādā arī par ķīmijas skolotāju (savu pedagoga karjeru Andris esot sācis ar divnieku sēriju — lai skolēni labāk mācītos un neslaistītos!). Tad secīgā kartībā pie darba ķērās Zeltiņu paris — enerģiskā Daiga un dūšīgais Viesturs. Viņi apņēmās no jaunās izejvielas iegūt putuplastu, reizē izpētot arī šā jauna materiāla labās un sliktas īpašības. Kaut vai — vajadzēja pamatīgi izzināt, kā tas izturēsies augstas un zemas temperatūras vidēs (Polimēri aukstumā parasti saplaisā un karstumā kļūst mīksti). Tā arī radās doma: piedāvāt savu teorētisko darbu pārbaudīšanai prakse — apklājot šo jumtu. Domāts — darīts! Zinātnieku pakalpojumus pirmie nebaidījās izmantot ādažnieki Un tagad apmierinātas ir abas puses. — Šis jumts mums pašiem deva lielu gandarījumu par savu darbu un apziņu par tā nozīmīgumu, — Indulis rezumē. — Bet putuplasta izmantošanas iespējas ar to vēl nebūt nav galā. Šinī ziņā mums darba vēl ilgi netrūks. Ja varētu, mēs pamēģinātu pierādīt kāda angļu zinātnieka apgalvojumu. Kā ar putuplastu apšūtā mājā var ērti justies pat februāra spelgoņā. Turklāt pilnīgi neizmantojot krāsni... Joks paliek joks, taču viņi visi četri vislabāk tomēr jūtas tikai savā laboratorijā šaurajā, ar kolbām, ķīmiskām vielām, mēraparātiem un papīriem piekrautajā istabiņā. — Ziniet, mēs nemaz tā neraujamies melnās miesās pa naktīm un svētdienām, kā parasti dzird runājam par zinātniekiem. — teic Indulis — Mums pilnīgi pietiek, ka intensīvi izmantojam visas astoņas darba stundas. Un esam ne mazumu padarījuši. Kaut vai mūsu četras aizstāvētās ķīmijas zinātņu kandidātu disertācijas. No tā liktenīgā koka tikpat nekur nevar aizbēgt Arī mājās dzimst daža laba darbam derīga ideja - Kaut vai tā pati par «Dālderu» jumta likšanu.

AR IDEJU UZ JUMTA
1985.09.20 Padomju Jaunatne
LIGITA LIEPA

=============

=======================

IR KO SALĪDZINĀT

Mūsu kolhoza lielfermas « Dālderi» vadītājs Jānis Bauris atskatās uz aizejošo vasaru: — Pašlaik ar saviem panākumiem sociālistiskās sacensības smailē veiksmīgi turas pieredzējusi jaundzimušo sivēntiņu saņēmēja un kopēja Marija Klauža. —— Ko Marija pati domā? —— Te, «Dālderos», salīdzinot ar veco Inču fermu ir kā darbdiena pret svētdienu. Vaislinieču vairāk. Nopelnīt var labāk. Četras dienas nostrādāju divas brīvas. Šogad man iegūts vidēji vienpadsmit sivēntiņu metienā. Pēc atšķiršanas sivēni nonāk Kristīnes Baijeres, Mirdzas Aksenovas, Heinriha Lapatjonoka vai cita kopēja gādībā. Mērķis ir kopējs. Orientēties uz kolhoza valdes izvirzīto robežu sasniegšanu un pārsniegšanu. Guvums lauj būt optimistiem. No plānotajiem 7200 sivēnu iegūts jau pāri par 6400. Bet cūkgaļas? Paredzētās 325 tonnas jau izpildītas. Līdz 10. oktobrim valstij pārdotas 326 t cūkgaļas. Visi cūkkopji ir enerģijas pilni savas sociālistiskās saistības izpildīt pirms termiņa.

Marija Klauža un brigadiere Lidija Stepe vērtē metienu

1984.10.16 Darba Balss (Rīgas rajons)
kolhoza «Ādaži» preses grupas loceklis H. Jurčenoks

=================

Cūkkopības komplekss „Dālderi” savu darbu sāka 1980. gada augustā, kad tika uzcelta pirmā cūku novietne. Pakāpeniski tika celtas jaunas novietnes un ražošana paplašināta. Līdz 1990. gada 1.janvārim uzceltas 10,5 novietnes un celtniecība pamazām tiek turpināta.

Kopējais cūku skaits jau sniedzas pāri 8000. Tas ļāvis kompleksa „Dālderi” kolektīvam saražot aizvadītajā gadā 900 t cūkgaļas un iegūt 9000 sivēnu.

Galvenās grūtības rada ražošanas telpu trūkums, jo pašreizējās novietnes ir pārslogotas.

Cūku ganāmpulks pamatā ir komplektēts no „Latvijas baltās” šķirnes cūkām. Lai uzlabotu ganāmpulka sastāvu tiek izmantotas arī citu šķirņu cūkas. 1988.gadā tika iepirktas no Igaunijas „Lielās baltās” šķirnes cūkas. Tās ir ātraudzīgas, ar labākām barības izmantošanas iespējām. „Lielās baltās” šķirnes cūku gaļa ir atzīta par visgaršīgāko.

1989. gadā tika iepirktas 100 „Djurokas” šķirnes cūkas. Šī šķirne ir izveidota ASV, cūkas ir sarkanīgā krāsā un pieaugušas sasniedz lielu dzīvmasu, cūkas ir spēcīgas, mierīgas, izturīgas pret dažāda veida stresiem, ātraudzīgas, ar augstu gaļas kvalitāti, lielu gaļas iznākumu. Šo šķirni izmantosim arī krustošanai, lai iegūtu veselīgus, ātraudzīgus sivēnus.

Šajos gados ievērojami uzlabojušies arī darba un sadzīves apstākļi kompleksa darbiniekiem. Uzceltais sadzīves korpuss atrisināja daudzus sasāpējušus jautājumus, jo tagad darbinieki kulturāli var paēst pusdienas, nomazgāties, pārģērbties un atpūsties. Kompleksā pie esošās tehnoloģijas vēl ir arī daudz roku darba, tomēr smagākie darbi, t.i. barības sagatavošana notiek barības virtuvē, bet barības izdalīšana – ar elektrokāru palīdzību.

Ievērības cienīgs notikums ir kompleksa notekūdeņu bioloģisko attīrīšanas ierīču un cūku šķidrmēslu frakcionēšanas ierīču uzbūvēšana. Tas ne tikai nodrošinās dabas nepiesārņošanu, bet arī palīdzēs kompleksam samazināt produkcijas pašizmaksu.

Aizvadītajos gados mainījies arī „Dālderu” kolektīvs. Pelnītā atpūtā aizgājuši daudzi strādīgi lopkopēji, jo darbs nav no vieglajiem. Ir bijuši arī dažādi laimes (lielā rubļa) meklētāji, bet bez apzinīguma un iejūtības pret kustonīšiem šis darbs nav veicams.

Nopelniem bagātā kolhozniece Lidija Stepe - lopkopēja ar divdesmitgadīgu stāžu, kura pēdējie astoņi aizvadīti "Dālderos". Darbā stundas un soļus nav skaitījusi, tāpēc rukši aug brangi un veselīgi. Tie nedaudzie mirkļi starp fermu un mājas soli vislabprātāk tiek atdoti grāmatām.

* Ādažu ritmi / 28.02.1989

Ar kompleksa atklāšanas dienu tajā strādā brigadiere zootehniķe Lidija Stepe. Visus šos gadus viņa nav žēlojusi ne zināšanas, ne brīvo laiku, ne veselību kompleksa kopējo uzdevumu veikšanai. No atklāšanas dienas kompleksā strādā arī cūkkopēji Jekaterina Baijere un Staņislavs Pukšs – īsti darba rūķi. Lielu atzinību izsaku arī visām mūsu strādājošajām pensionārēm, bez kuru darba mums būtu grūti iztikt. Jaunajai paaudzei – nenobīties no lopkopēju darba un turpināt Latvijas lopkopēju slavenās tradīcijas.

*J.Bauris „Komplekss turpina paplašināties” / „Ādažu ritmi” / 22.01.1990.