 |
| J.Mālzems - l/a Ādaži galvenais inženieris-mehāniķis |
* * *
«ĀDAŽU» MOTOBOLA MEISTARKOMANDA NO KREISAS: VALERIJS DOMRAČOVS, DAINIS ZIRNIS, JĀNIS ZĀLE, VECĀKAIS TRENERIS AGRIS ZIRNIS, GUNTIS BALODIS, VALERIJS MARDARENKO, MEHĀNIĶIS EGONS ŠILIŅŠ, KOMANDAS RIEKŠNIEKS DZINTARS KANCĀNS, JURIS VIRZA, PĒTERIS, PELCERS. PRIEKŠPLĀNA ELMĀRS MEDIŅŠ.
| «ĀDAŽU» MOTOBOLA MEISTARKOMANDA |
1977.03.01 Zvaigzne
|
* * *
Kolhozs un... motobols
Pēdējos gados sporta ļaudis bieži piemin Ādažu kolhoza motobola komandu, kas spēlē PSRS meistarsacikšu B klasē. Mūsu motorizētie futbolisti šogad cīnās ļoti sekmīgi. Viņi jau nodrošinājuši uzvaru savā apakšgrupā un kopā ar vēl piecām komandām cīnīsies par vietu PSRS augstākajā līgā. Skatītājiem motobols patīk. Pēdēiā spēlē ar Kijevas «Starta» komandu VEF stadions bija līdz pēdējam pārpildīts. Kā radās motobols Ādažu kolhozā? Te vienkopus strādāja labi motosportisti, sporta meistari, kas jau bija izmēģinājuši spēli uz futbola laukuma ar lielo un vairāk nekā kilogramu smago bumbu. Brāļi Agris un Vilnis Zirņi strādāja par atslēdzniekiem, Antons Andiņš bija kolhoza šoferis, Elmo Salms — autoatslēdznieks, Jānis Drunka — virpotājs. Kolhoza priekšsēdētājs J. Kukelis ir plaša vēriena vīrs, viņam patīk viss neparastais. Kādēļ gan kolhozam nevarētu būt pašam sava motoboln komanda? — Sportam iztērētā nauda nebūs zemē nosviesta, — nosprieda priekšsēdētājs. Tā radās kolhoza komanda, kas tagad pazīstama visā Padomju Savienībā. Pagājušajā sezonā ādažniekiem vēl «kliboja» spēles tehnika. Nav viegli, braucot uz motocikla, lielo bumbu iesist vārtos. Pie tam jāprot sist ar papēdi atmuguriski, ar galvu, braucot pārsviest bumbu no vienas kājas uz otru. Komandas kapteinis Agris Zirnis šopavasar bija treneru seminārā Maikopā. Tagad viņš saviem puišiem var daudz ko parādīt. Ādažu kolhozs atrodas Rīgas — Tallinas autošosejas malā. Laukos, siltumnīcās, zvēraudzētavās strādā trīs brigādes. Mehāniskās darbnīcas vecākais remonta atslēdznieks Pēteris Liberts Ādažos no dzīvojis visu savu mūžu — 55 gadus. Viņš vēl tagad vingrs, piedalās kolhoza spartakiādes sacīkstēs vieglatlētikā. P. Liberts atceras savu bērnību: — Toreiz, lopus ganot, gan nedomāju, ka dzimtā puse tā pārvērtīsies! Tagad purvu un dūksnāju vietā zaļo lauki — pazīt vairs nevar ... Mašīnām milzu nozīme, kaut arī kolhozā vēl palikuši savi darbini 88 zirgiem. Lauksaimniecībai izmantojamās zemes pašreiz ir 2748 ha, tāpēc lielu darbu veic 33 traktori, 25 automašīnas, 10 dažādi kombaini, viens ekskavators. Gada laikā vien patērē 175 t dīzeļdegvielu un 220 t benzīna. Tomēr mehānismu arvien vēl nepietiek — Šogad kolhozs iegādāsies jaunas mašīnas par 46 000 rub|iem. Ļoti plaši attīstīta dārzkopība. Jau agrā pavasarī ādažnieki piegādā rīdziniekiem tonnām salātu, loku, redīsu un sīpolu. Jau laikus rīdzinieki no Ādažiem saņem svaigus gurķus un jūnija vidū uz pilsētu ceļo arī pirmie tomāti. Ādažos līdzās parastajiem kāpostiem un kartupeļiem audzē arī diezgan neparastas lietas — melones, arbūzus, piparus. Lielus lenākumus dod zvēraudzētava ar 9070 ūdelēm, 2160 polārlapsām, 1400 sudrablapsām. Kolhozam ir 550 ražīgas govis. Ādažu kolhoza ienākumi strauji aug. Ja 1963. gadā kolhozs ieņēma 588 tūkstošus rubļu, tad Šogad summa sasniegs 1,5 miljonus. Ja darbs labi sokas, tad, protams, tukšinieki nav arī kolhoza 700 biedru. Jau pagājušajā gadā viņi saņēma 13. mēneša algu un nesen kolhoznieki pārgāja uz piecu dienu darba nedēļu. Rīgas — Tallinas šosejas malā viena pēc otras paceļas jaunas skaistas kolhoznieku mājiņas. Kolhoza ļaudis labi sadarbojas ar savu nākošo maiņu — Ādažu skolas audzēkņiem. Skolēni labprāt palīdz kolhozam, notiek kopēji pasākumi. Šoruden Gaujmalā kolhoznieki kopā ar skolēniem beigs jaunā sporta stadiona būvi, kurā bez skrejce|a, vieglatlētikas sektoriem, volejbola laukuma paredzēts arī speciāls motobola laukums. Tāds ir stāsts par motobolistu kolhozu. Tā priekšsēdētājs J. Kukelis, apmierināti smaidīdams, saka: — Vienam otram sākumā gan likās, ka motobola komanda būs par nastu, bet tagad arī tā nes labus augļus. Ja arī kolhoza kasei nav nekāda labuma, toties jo liels ir prieks par mūsu puišu sekmīgo startu PSRS meistarsacīkstēs.
A. SPARINSKIS
Ādažu motobolisti treniņā
«ĀDAŽU» MOTOBOLA MEISTARKOMANDA. ŠIE KOLHOZA MILJONĀRA PUIŠI PĀRSTĀV MŪSU REPUBLIKU PADOMJU SAVIENĪBAS MEISTARSACĪKSTĒS JAU OTRO GADU.
* * *
Motobola jaunība
Izlasījuši virsrakstu, labi sporta vēstures pazinēji tūlīt iebildīs: «Kā tad tā ... «jaunība»? Motobolam jau aprit 40. gadskārta.» Un tomēr — Jaunība! Pirmās Padomju Savienības meistarsacīkstēs notika 1965. gada, pirmā Eiropas kausa izcīņa motobolā — 1964. gadā... šis motosporta dzimtas piederīgais vēl nav pat guvis citu kontinentu atzinību, un motobolā pagaidām pasaules meistarsacīkstēs nerīko, kā tas ir velobolā (spēle uz velosipēdiem), kur pasaules čempionāti notiek katru gadu. Motobola bērnības gadi pagāja Francijā un Vācijā. 1929. gadā franču pilsētiņā Dižonā temperamentīgi puiši uz parasta futbola laukuma parasto futbola bumbu centās iesist vārtos, braukdami ar motocikliem ... 1930. gadā to pašu izmēģināja vācieši Ķelnē. Vēl pēc trim gadiem nodibinās Motobola draugu biedrība Francijā. Ar jauno spēli, kur futbola bumbas vietā jau stājusies lielā motobola bumba (38 — 40 cm diametrā), vēl pa īstam nav apradis skatītājs, kad tās ripojums Eiropā apsīkst. Motobola dzimtenē iebrūk hitleriešu karaspēks; motobola kolumbi izjauc savus motociklus un paslēpj labākiem laikiem. Šī spēle atdzimst tikai pēc otrā pasaules kara, kad plašu popularitāti tā iemanto futbola dzimtenē Anglijā, Holandē, Beļģijā, Polijā, vēlāk arī Padomju Savienībā un citās zemēs. No klasiskā futbola aizguvis spēles kolektīvismu un dinamiskumu, no motosporta iemantojis ātrumu, motobols (futbols uz motocikliem) neatstāj vienaldzīgu nevienu, kas kaut reizi motobola cīņu redzējis. Dažās sekundēs spēlētāji pārvietojas no vieniem vārtiem līdz otriem pa laukumu, kam ir tādi paši izmēri kā futbolā. 1959. gadā motobola demonstrējuma sacensībai sāka gatavoties Rīgas motosportisti. Pirmā spēle notika 1960. gada ziemā uz «Daugavas» centrālā stadiona ledus. Tomēr mūsu valsts oficiālajās sacensībās labākus panākumus par rīdziniekiem guva dienvidnieki; viņiem lielākas priekšrocības treniņos — daudz garāks sagatavošanās periods. Interesanti, ka tie, kas bijuši veiklākie uz zirgiem, kļuva arī par pirmajiem PSRS čempioniem motobolā. 1965. gadā valsts pirmajās meistarsacīkstēs uzvarēja kalmiku komanda (Elistas «Komēta»). Sacīkšu dienās trešā daļa šīs pilsētas iedzīvotāju ierodas stadionā. Jau pašā padomju motobola rītausmā kalmiku spožajai «Komētai» radās loti bīstama sāncense — Čerkeskas «Dombaj» meistarkomanda.
Čerkeskieši var lepoties, ka viņu pilsētā uzcelts lielākais motodroms mūsu valstī — 40 000 skatītāju. Pēc tam, kad 1966. gadā «Dombaj» bija kļuvusi par PSRS čempioni, šo komandu, papildinot ar diviem motobolistiem no Elistas, sūtīja «izlūkošanā ar kauju» uz VFR un Franciju. Viņi neizbijās no VFR bīstamā «Taifūna» un citām Rietumeiropas vienībām. Pirmajā ārzemju turnejā Padomju Savienības motobolisti divas spēles uzvarēja, divas zaudēja, vienā guva neizšķirtu rezultātu. Ārzemju prese toreiz rakstīja, ka mūsu valsts motobolistiem vēl trūkstot lielu sacīkšu pieredzes, vēl esot nepilnīga spēles taktika, tomēr tieši viņi kļūšot par visnopietnākajiem pretendentiem «motoru futbolā». Tie izrādījās pravietiski vārdi. Jau 1967. gadā «Dombaj» motobolisti izcīnīja Eiropas kausu. Dažas dienas vēlāk ar šo izcilo komandu, kas bija atgriezusies no Parīzes, Čerkeskas motodromā PSRS kausa izcīņas pusfinālā satikās Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» meistarkomanda. Ādažu sportisti čerkeskiešiem zaudēja tikai ar 0:1. Šī komanda savu spēku pilnīgi apliecināja pagājušajā sezonā. Ādažu motobolisti nezaudēja nevienu spēli un atgriezās valsts čempionāta A klasē. Līdz šim ne futbolā, ne arī hokejā mūsu republikas komandas pēc izkrišanas no PSRS augstākās līgas vairs nav to aizsniegušas. Tādēļ varam būt optimisti un gaidīt, ka motobolā Latvijas sportisti sasniegs labākus rezultātus, nekā tie jebkad gūti futbolā. Izķirošā nozīme būs spēlētāju rezervēm un iespējām sagādāt motobola inventāru. Latvijā spēlētāju rezerves potenciāli ir mūsu plašajā motobraucēju saimē. Drošāk jāiet tas ceļš, kuru jau gājuši ādažnieki. Šajā kolhozā strādāja divi sporta meistari motobraukšanā — Baiba Uksasa-Zirne un Agris Zirnis. Kolhoza mehāniskajās darbnīcās ar tehnikas remontu noņēmās vēl citi motosporta entuziasti. Kā stāsta kolhoza valdes priekšsēdētājs Kukelis, ar Agri sākumā bijis kā ar meža pelēci pazīstamajā latviešu tautas parunā: «Baro vilku, kā gribi, uz mežu vien skatās!» Uz mežu sportists nešķielēja, bet uz Rīgas pusi gan... Tur Agrim Zirnim bija iespēja trenēties motobolā, kas Latvijā tikko radās. Bet kādēļ nepamēģināt spēlēt «motoru futbolu» pašiem savā kolhozā? Kolhozs bagāts. Puiši jauni, enerģiski, ziemā paši «meistaroja» motociklus. Un viņi sāka. Bez algota trenera. Trīs brāli Zirņi — Agris, Vilnis un Dainis — tagad spēlē vienā komandā; viņu tēvs ir motobola tiesnesis, bet Agra dzīvesbiedre Baiba — visu motobola sacīkšu informatore. Šogad PSRS meistarsacīkšu B klasē no Latvijas startēs arī Tukuma «Vārpas» un Rīgas TSK meistarkomandas. «Futbols uz motocikliem», protams, ir samērā dārgs sporta veids. Taču motobols ir mūsu tehnikas progresa laikmeta futbols. Nākotnes futbols. Latvijas turīgāko kolhozu spēkos ir panākt, lai motobola ģeogrāfija republikā paplašinātos. Mūsdienu jaunatne tiecas pēc lielākiem ātrumiem, no «vecā labā velosipēda» atsakās un cenšas iegādāties motociklus. Mūsu republika atrodas pirmajā vietā Padomju Savienībā motociklu skaita ziņā uz vienu iedzīvotāju. 1955. gadā Latvijā pārdeva 78 000 velosipēdu, bet 1960. gadā — jau par 14 tūkstošiem mazāk. Turpretī motociklu šajā periodā pārdots četras reizes vairāk. Tagad katru mēnesi kooperatīvajā un valsts tirdzniecībā Latvijā tiek pārdoti vidēji 860 motocikli un motorolleri. Un patiesi, mūsu kaimiņu dotais vērtējums, ka «Latvija ir motosporta republika», nav tikai kompliments. Republikā sagatavoti daudzi starptautiskas klases motosportisti; ļoti populāri ir visi motosporta sarīkojumi (šķēršļotā apvidū, šosejā pa apli, kartings, rallijs, motobols). Rīgā ceļ pirmo komplekso motosporta bāzi Padomju Savienībā. 1970. gadā Biķernieku mežā kā pēdējo izbūvēs lielu motodromu, un «futbolu uz motocikliem» tad skatīsim jaunajā laukumā. Motobols kļūs spēcīgāks. Tas atvilinās ne vienu vien augstu meistarību sasniegušu motobraucēju. Te tikai jāatceras, ka labs motobraucējs vēl nepavisam nav labs motobolists. Motobolistam ir labi jāspēlē futbols, jo kā gan citādi sekmīgi izpildīt spēles taktiskos uzdevumus? Ir jāprot ātri domāt un reizē būt gatavam izdarīt tādus sitienus uz vārtiem, kādus redzam mūsdienu motobolā, kad lielā bumba lido vārtos pat no 30 metru attāluma. Motobolā katrs var labi pārbaudīt, vai ir īsts motosportists, kam asa reakcija, veiklība, izturība (Jāspēlē taču 80 minūtes), spēks un, protams, augsta meistarība vadīt motociklu ne visai lielajā skatītāju ieslēgtajā taisnstūrī, izpildīt žilbinošas māņu kustības un sadursmēs izsargāties no traumām. Motobola laukumā biežāk krīt un savainojumus iegūst nevis tas, kas ir pārdrošāks un ātrāk brauc, bet gan tas, kurš neveiklāks, sliktāk pārvalda tehniku, bumbu un savus nervus. Tikai, lūdzu, nesakiet, ka motobols ir «šausmīga spēle». Vērojot no malas tehniski vāji sagatavotus motobolistus cīņas azartā, tā var likties. Patiesībā motobola spēles noteikumi izstrādāti tā, lai būtu maksimāla drošība gan spēlētājiem, gan arī skatītājiem. Šīs spēles kolumbi franči ar savai tautai raksturīgo temperamentu pirms 40 gadiem ne vien iemīļoja sevišķi straujo «motoru futbolu», bet arī rūpējās par spēlētāju sargāšanu no traumām. Vārtsargs ir pilnīgs valdnieks savā speciālajā «ārpus spēles laukumiņā», kura baltās līnijas nedrīkst skart neviena motocikla riteņi, citādi noteikuma pārkāpējs saņems sodu. Motobolistam, kas vada bumbu, to nedrīkst atņemt, uzbrūkot no sāniem vai aizšķēršojot ceļu ... Savukārt neviens tiesnesis neļaus sākt spēli, ja no laukuma skatītājus neatdala 6 metrus plata drošības josla un nožogojums. Motobols aizvien vairāk saista sporta līdzjutējus. Uz «Ādažu» komandas spēlēm rīdzinieki sanāk pat trīs stundas pirms sacensību sākuma. Tāda ir kolhoza komandas popularitāte Latvijā. Starp citu, šī ir vienīgā meistarkomanda mūsu republikā, kas izaugusi kolhozā un jau paguvusi piedalīties ārzemju turnejā. Ādažu komandai šomēnes sākas grūta cīna A klasē (būs jāsacenšas pat ar Eiropas kausa ieguvējiem!). «Motosporta republikas» motobolisti sāk jaunu sezonu.
|
«Ādaži» motokluba vīri.
Futbols uz motocikliem - motobols - jau sen vairs nav svešs un neīzprasts sporta veids. Katru gadu notiek PSRS motobola čempionāti, kuros, gods kam gods, braši turas arī Latvijas pārstāvji. Tie ir Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» motokluba vīri. Ar katru gadu āclažnieku meistarība aug. Viņi jau ir motobola augstākās līgas dalībnieki un šīgada PSRS čempionātā izcīnīja 4. vietu. Tikai daži punkti pietrūka lidz bronzas medaļām. Tagad visas ceribas uz nākamo sezonu.
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru