Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Gaujas-Baltezera kanāls / pie Mazā Baltezera ^

2015.gada februārī

Mazais Baltezers, kas reiz tika uzskatīts par vienu no tīrākajiem Latvijas ezeriem, arvien vairāk tiek piesārņots, taču nekas reāli netiek darīts, lai to glābtu.

Latvijas makšķernieku apvienības priekšsēdētājs Egons Simsons atceras Baltezeru ar dzidru ūdeni, straumi – caurteci, kas vajadzīga, lai ūdens būtu kvalitatīvs.

"Zivis mirst visur, bet domāju, ka Baltezerā mirst tāpēc, ka tām trūkst skābekļa. Ūdenim nav caurteces, jo ir ciet Gaujas kanāls. 20 gadus nevar atrast risinājumu. Agrāk te bija straume, bija tīrākais ūdens. Cilvēki nesaprot, ka ūdens sasilstot izdala toksīnus un karstā laikā vispār nav skābekļa. Ūdens zied visur, bet šeit sevišķi. Agrāk darbojās attīrīšanas iekārtas, arī tās tagad nedarbojas. Ezers ir pamests novārtā. Mēs paši cīnāmies par ezeru – ielaižam zivis, noņemam tīklus. Cilvēki ir pieraduši – kur dzīvo, tur mēslo," saka E. Simsons.

Ādažos ir vienīgais kanāls Latvijā, kas savieno Gauju ar Daugavu. Pirms divdesmit gadiem tas vēl darbojās. E. Simsons uzskata, ka tieši šī kanāla darbība atrisinātu ezera bojāeju: "Šo ezeru zinu no tiem gadiem, kad šeit bija straume, tīrs, dzidrs ūdens, kad darbojās Gaujas kanāls. Tas ir līdzīgi, kad cilvēkam ir nosprostota vēna, un viņš sāk slimot. Te ir tieši tas pats – nav caurteces. Ādažos ir arī jaunas attīrīšanas iekārtas, kāpēc nevar pieslēgties tām? Pašvaldībai ir atzinums no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM), no zivsaimniecības pārvaldes, kāpēc vajag atjaunot kanālu. Vecā sasaukuma deputātiem tas nebija izdevīgi. Tagad varētu rakt un darīt, bet nav naudas. Jaunā pašvaldība kaut ko dara – nopirka divas laivas, lai varētu kontrolēt.

Latvijā ir maz ezeru, ko apsaimnieko pašvaldības. Baltezers arī ir valsts ezers, un nevar saprast, atdos vai neatdos to pašvaldībai. Loģiski būtu atdot, jo valsts pati galā netiek. Šeit vajadzētu vienkārši atbraukt ministrijai karstā laikā, aukstā laikā, paņemt ūdens paraugus un uztaisīt analīzes. Pēc analīzēm redzētu, kas jādara, lai ūdens nebūtu kaitīgs. Agrāk tas bija tīrākais Pierīgas ezers. Tā ir cilvēku neizdarība, negribēšana, jo domā, ka daba ir pēdējā vietā."

E. Simsons saka, ka Latvijā ir tikai 30 vides inspektori un speciāla brigāde, kas var noņemt ūdenim analīzes. Bet nekas netiek darīts, lai atrisinātu vides problēmas Mazajā Baltezerā. "Te ir jāstrādā kopā VARAM un pašvaldībai, bet nekas netiek darīts, nevienu neinteresē. Jau cik gadus nevarēja uzlikt zīmes, ka šeit nevar braukt ar ūdensmotocikliem. Tagad beidzot pašvaldība solīja uzlikt. Nevar jau nevienu sodīt, ja nav zīmes. Tagad ir vieglāk kontrolēt, jo pašvaldības policijai ir laivas," viņš piebilst.

Vēl viena problēma, ko atrisinātu kanāla atjaunošana, ir pavasara plūdi. "Tad, kad bija kanāls, šeit nekad pavasaros nebija plūdu. Vajag attaisīt kanālu, slūžas, un ezers atkal atdzīvosies," uzskata speciālists.

*Sollija Lipore 2014. gada 8. septembris

1903. g. realizēts projekts, kas izstrādāts jau 17. gs., lai Gauju savienotu ar Daugavu un piemērotu to plostu transportam. Divi šā kanāla posmi atrodas Ādažu pagastā - posms, kas savieno Gauju ar mazo Baltezeru, un īsais kanāls starp Mazo un Lielo Baltezeru.

Vienīgais pilnībā realizētais plostu pludināšanas kanāla projekts Latvijā.

SIEN PLOSTUS

Gaujas pludināšanas kantora Gaujienas iecirkņa kolektīvs sācis kokmateriālu pienešanu. Jau saplenēti apmēram 2000 kbm saplākšņu priedes, bērza un citu lapu koku. Biedra Stalberga brigāde Gaujas-Baltezera kanālā pie ieejas ezerā ceļ speciālu ragatu plostu ievadīšanai. Darbu pabeigs šinī nedēļā.

REPUBLIKAS PILSĒTAS UN LAUKOS
1950.04.04 Cīņa

1956-58.gados pa vasarām skolas brīvlaikā dzīvojām Ādažos.
Daudz esmu tajā laikā kanālā makšķerējis, arī labas karpas un asarus, pa kādam zandartam.kanāla lejas daļa no Aldera slūžām bija ar dēļu grīdu un sienām, vairākiem ūdenskritumiņiem. Daudz pludināja kokus, ko Mazajā Baltezerā sēja plostos un ar kuģīti vilka uz Rīgu.
Ļoti žēl, ka kolhozs kanālu pie Gaujas aizbēra, manuprāt tādēļ mazais Baltezers bez ūdens apmaiņas aizauga par dīķi.

* atmiņas no interneta dzīlēm

Gauja-Baltezers-Juglas ezers

21.05.2006.

Man šķiet, ka sāk ost pēc apraksta, teica Finka, stāvot Gaujas-Daugavas kanāla sākumā. Pēc brītiņa ne tikai oda – varētu pat teikt, ka pēc apraksta reāli smirdēja. Bet, lai saglabātu literatūrisko kompozīciju, labāk no sākuma.

Sākums, kā jau ierasts, bija pavisam nevainīgs – ideja, ka nenāktu par sliktu mazliet pagatavoties varjagiem. Finka un Iveta ar cieto smaili jau sestdien noairē no Cēsīm līdz Murjāņiem, es ar jūras kajaku pievienojos svētdienas rītā. Dienas plāns vienkāršs – pa Gauju, pēc tam pa Gaujas-Daugavas kanālu aizbraukt līdz Mazajam Baltezeram, no tā uz Lielo Baltezeru, tālāk uz Juglas ezeru, un finišs pie Juglas papīrfabrikas. Kilometrāža – 35km. Tā kā līdzīgu attālumu iepriekšējā nedēļā pa Gauju pieveicu nepilnās četrās stundās, tad nospriedu, ka gaidāms līdzīgs piknika pasākums, un bruņojusies ar divām pavirši iesaiņotām satelītkartēm un diviem šokolādes batoniņiem, svētdien ap desmitiem pieairēju pie Finkas un Ivetas nometnes lejpus Murjāņiem.

Sākumā iet kā smērēts – airējamies pa Gauju, cenšoties neuzsēsties plašajiem sēkļiem, ignorējam te vājāko, te stiprāko lietu, un baudām pavasarīgo upi. Neliels stress sākas tad, kad ar mērenu ātrumu esam tikušas vietā, kur it kā jābūt kanālam. Sākotnēji pamanītās slūžas neliekas pareizās, jo uz tām nekāds kanāls neved, tāpēc lēnām airējamies tālāk. Apbraucam mistiskai salai, un tālāk gan nesaprotam, kur īsti esam. Blenžot kartē un diskutējot, straume mūs pamazām nes vēl lejāk, līdz kamēr beidzot lokalizējamies. Ar atziņu, ka esam par tālu, griežam laivas pret straumi, un saprotam, ka tas, kas no malas izskatās pēc flatwatera, patiesībā ir jūtama straume. Muskuļi viegli iesmeldz, kamēr tikt 2 km atpakaļ līdz vietai, kas tomēr izrādījās kanāla sākums. Izkāpušas krastā un izlūkojušas slūžas, teju sākam histēriski smieties. Ūdensceļu ar cēlo nosaukumu „Gaujas-Daugavas kanāls” baro straumīte, kas izskatās akurāt tā, kā vasarā izskatās upes, kuras augstā ūdens līmenī brauc ar polietilēna kajakiem. Aiz slūžām ūdens ir dziļāks, toties stāvošs, un redzamības attālumā redzami pāris koku aizsprosti. Uz Gaujas un kanāla stūra uzcelta māja ar vārtiem un uzrakstu „Nikns suns” – žogs gan izrādās simbolisks un beidzas uz kanāla nostiprinājuma mūra, tieši tā, lai nevarētu garām dabūt laivas. Pēc brītiņa parādās saimniece, un apgalvo, ka mums esot paveicies – skatoties uz diviem brangiem vilku suņiem, kas plosās aiz loga rūts, un zinot, ka no mūsu izkāpšanas vietas viņus nenorobežo nekas, saprotam, ka saimniecei taisnība. Palūdzam atļauju iznest laivas cauri viņas mauriņam un vārtiņiem.

Kanāla sākumā izvedam ēšanas pauzi un apsveram tālākās rīcības iespējas. 3 kilometri. Nest? Kādu laiku varētu, iekams ceļu no upes nenorobežos naudīgā apbūve un sētas. Finka un Iveta izceļ pa somai no laivas (bez tā, ka šis priekšmets jau tā nav no vieglajiem, līdzi ir arī nakšņošanas piederumi), es savējo mēģinu uzcelt plecā tāpat, līdz saprotu, ka jāseko pozitīvajam piemēram ar somas atdalīšanu no laivas. Pa divām izdodas man arī uzkrāmēt savu laivu nešanas izejas pozīcijās. Noeju 50 metrus. Nolieku laivu zemē, un saprotu, ka šis resurss ir izsmelts. Arī Finka un Iveta ir sapratušas, ka divvietīgā smaile ar mantām nav diviem babuļiem nesams lielums, un velk laivu uz tās plančkas, tās dubļainās žurgas pusi, kas kartē izskatās pēc braucama ūdensceļa. Tātad, jābrien un jāvelk.

Redzot, ka es 50Ls vērtu neilona jaku gatavojos vērt laivas priekšgala cilpā un izmantot par velkamo virvi, meitenes apžēlojas un iedod kaut kādu tievu striķīti, kas tomēr ir labāk kā nekas (aha, turpmāk zināsim – laivu braucienā ne tikai sērkociņiem jābūt līdzi, bet arī kādam auklas gabalam). Kā rokturis, lai aukla negriežas plaukstā, tiek iemontēts laivas mazgājamais švammītis. Ja aukla būtu kaut nedaudz garāka, varētu iet pa krastu un laivu slidināt pa ūdeni, kas, izņemot seklākās vietas, ir apmēram līdz puslieliem, bet ar pieejamiem resursiem atliek tikai brist pa šķidrajiem dubļiem un cerēt, ka priekšā nebūs kādas plūstošās smiltis vai noslēptas bedres (dažās tikām, saslapinājās arī atrotītās bikses). Māc žēlabas, ka nav fotoaparāta – skats, kā divi meitieši stīvē divvietīgo smaili pāri kokiem un zariem seklā pančkā, kurā kā īpaša perversija tiktu uzskatīts brauciens pat polietilēna kajakos, būtu pelnījis iemūžināšanu. Es ik pa brīdim klusi lūdzos, kaut brakšķošās skaņas zem laivas radītu lūstoši žagari, nevis laivas korpuss pats.

Tādā jautrā garā paiet aptuveni kilometrs. Pateicoties „pietekām” no meliorācijas trubām un varbūt kaut kādam slēptās masas reģenerācijas likumam šai apvidū, ūdens kļūst mazliet vairāk (protams, izņemot nosacītās straujteces, kur tas pāri smiltīm tek pirksta biezuma kārtiņā).

Stāstu meitenēm par aculiecinieku vēstījumiem, kuros aprakstīts, ka šis kanāls baļķu pludināšanas dēļ izoderēts dēlīšiem, un nešķīsti lamājos par tādu dezinformāciju, jo apkārt ir vieni dubļi, dubļi, dubļi. Kādā brīdī izlemjam tomēr sākt braukt – pārredzamā atstatumā nav aizsprostojumu, un laivas dibens pret grunti arī nemetas. Brauciens pa duļķaino ūdeni šķiet tīri vai bauda, taču ik pa brīdim tāpat jākāpj ārā un jāstīvējas pa visādu drazu. Mans kajaks – sarkani baltais skaistulis, kurš radīts traukties pa jūru vai plašām upēm, laiva, kurā iekāpjot vienmēr noskaloju kājas – pārvēršas par dubļiem piešķiestu sili, ar kuru nežēlīgi tiek lēkts pāri sekli iegrimušiem kokiem. Nu labi, ne lēkts, cenšos atspiesties ar rokām, lai pārāk netraumētu trauslo stiklplastu, bet sāpīgi vienalga.

Pēc kāda laika, kad būtu jau jāsajūt ezera blāzma, nonākam vietā, kuru gribas komentēt ar vienu vārdu – pi***c (ekskjūz mai frenč, bet atbilstošs pieklājīgas leksikas vārds nenāca prātā). Izrādās, stāsts par kanāla izklāšanu ar dēlīšiem nav nekāda dezinformācija. Dēlīši tur ir. Ir arī baļķi, ar kuriem nostiprināts kanāla krasts. Dēlīši vietām izbiruši, vietām uz tiem izmētāti kaut kādi betona kluči un zaraini baļķi. Vietām ūdens ir tai pašā pirksta biezumā, vietām ir tikai zāle un dūņas, un pēc pārdesmit metriem viss ūdens pa dēļu spraugām pazūd kaut kur pazemē. Pie visa tā priekšā vīd kaut kāds bebruārijs. Sākumā sasparojos vilkt laivu pa pļavu, bet sabaidos no tālumā dzirdamajiem Baltezera suņiem. Mēģinām pa dēļiem – par laimi, asu naglu nav, bet vienalga laiva pret kaut kādiem priekšmetiem pretīgi šņirkst. Par to, ka Ivetas airi paglābu no aizmiršanas un ieaugšanas zālē, viņa palīdz pārstiept manu kajaku pāri posmam, kur no dēļiem palikuši tikai pāļi un šķērsbaļķi virs akmeņainas gultnes.

Tālāk kāds gabaliņš atkal ir braucams, bet jau redzamības attālumā no ezera – atkal dēļi. Un šoreiz konkrēts sifons, virspuse gandrīz sausa, apakšā dziļums, un labu tiesu uz priekšu ir tikai šķērsbaļķi, no kuriem šeit gan torčī ārā naglu rindas. Krastā manāma kaut kāda varoņu taka (ir gan zināmas dažas kompānijas, kas šo ūdensceļu ir veikušas, bet negribas ticēt, ka tādu ir daudz), pa kuru var tikt līdz tiltiņam, no kura ezeru teju ar roku aizsniegt – ja vien var iekāpt laivā no krasta, kas nostiprināts ar iztrupējušu baļķu rindu. Kad jau sāku vilkt laivu uz noskatīto vietu, no meža iznirst kāds vietējais un solās palīdzēt. Pa abiem aiznesam kajaku, zibenstempā uzzinu, ka viņš ir pa pusei polis, pa pusei baltkrievs, dzerot jau divarpus mēnešus nepārtraukti, bet es ar laivu esot atsaukusi viņam atmiņā jaunību (pašam 50), kad šai pašā kanālā bijusi airēšanas slaloma trase un jaunieši trenējušies. Tā nu zilacainā poļa/baltkrieva sabiedrībā izmazgājam laivas, izskaloju arī kādas trīs saujas smilšu no zeķēm un zābaciņiem, un taisāmies teikt ardievas Gaujas-Daugavas kanālam.

Mazais Baltezers sagaida, protams, ar pretvēju (vējš pūta pretim gan tad, kad braucām pa Gaujas straumi, gan atpakaļ pret straumi, gan šķērsojot visus ūdens klajus), bet ne pārāk skarbu. Vicinām pāri uz kanālu, kuru apsēdušie makšķernieki klusējot noskatās mūsu braucienā. Lielais Baltezers gaida ar vēl lielāku vēju, no kura slēpties aiz salām, protams, ir zem mūsu goda. Kajaks vilnīšus šķeļ tīri labi, Finka un Iveta mazliet vairāk nomokās ar savas laivas izpratni par turpmāko kursu. Baltezera-Juglas ezera kanāla iztekā tīri vai noelšamies, beidzot dabā ieraugot slaveno arhitektonisko kopumu, ko mēdz dēvēt par Baltezera biezo apbūvi. Skats ir sirreāls – ja vajadzētu uzskatāmu piemēru kombinācijai „daudz naudas – maz prāta, un gaumes necik”, tad uz šo apvidu varētu vest ekskursantus. Pretēji visiem maniem pieņēmumiem par apkaimes hidroloģisko tīklu, kanālā izrādās pretstraume, un apkārtnes daili var skatīt, braucot samērā lēnā tempā.

Izeja uz Juglas ezeru šķiet teju kā finišs, bet šodien mums lemti treniņi pēc pilnas programmas – pūš ieslīps pretvējš, un rodas apjausma par patiesajiem spēku samēriem ar stihiju. Laivu var kantēt, var visu laiku pieairēt vienā pusē – tik un tā kajaks spītīgi cenšas sagriezties ar purnu pret vēju. Un tā gandrīz stundu, ik pa brīdim uznākot vēja brāzmām, mēģinot turēt kursu uz jau redzamo mērķi, kurš kā nekļūst tuvāks, tā nekļūst. Toties acu priekšā ceļas spārnos gulbji.

Finišējot jūtos nedaudz salauzīta, drēbes joprojām ir notašķītas ar dubļiem, un rēķinu, ka šāda brauciena ekvivalents „parastajos” kilometros vērtējams vismaz uz 70.

* ceļojuma apraksts no interneta dzīlēm

19. gs. kokus pludināja no Gaujas līdz Daugavas grīvai pa Rīgas līci. Plostiem tas bija bīstams ceļš, tāpēc no 1899. līdz 1903. gadam izbūvēja Gaujas – Daugavas ūdensceļu. Tā kopējais garums – 26 km. Pirmais Gaujas – Daugavas kanāla posms ir 3 km garais Gaujas- Baltezera kanāls, kur ūdensteci regulēja slūžu sistēma kanāla sākumā un lejasdaļā. Tālāk ūdensceļš iet pa Lielo un Mazo Baltezeru, pēc tam pa 3 km garo bijušo Bukultu strautu (Juglas kanāls), kas izraksts un paplašināts. Tālāk ūdensceļš iet pa Juglas upi, Ķīšezeru un Mīlgrāvi. Pa Gaujas – Daugavas kanālu kokus pludināt beidza 60. gados, kanāla ūdeni izmanto Rīgas ūdensapgādē (gruntsūdeņu papildināšanai Baltezera apkaimē).

* Informācija no enciklopēdijas "Rīga", Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.

Gaujas-Daugavas ūdensceļš bija koku pludināšanai izveidota ūdensceļu sistēma, kas savienoja Gauju un Daugavu. Vidzemes ūdensceļu uzlabošanas sabiedrība izstrādāja un realizēja Gaujas-Daugavas ūdensceļa projektu no 1899.gada līdz 1903.gadam. Pirmais tika izbūvēts 3 km garais Gaujas-Baltezera kanāls, kas sākās pie bijušās Remberģu muižas (tagad Strautkalnu ciemats) pie Gaujas un beidzās pie bijušās Alderu muižas Mazajā Baltezerā.

Tā kā Gaujas ūdenslīmenis kanāla atdalīšanās vietā bija par 2-6 m augstāks nekā Baltezeros, ūdens teci regulēja ar slūžām. Pie Gaujas bija ierīkotas vārtveida slūžas, bet pie ieejas Mazajā Baltezerā "Stoneja" sistēmas slūžas.

20.gs. 60.gados koku pludināšana tika pārtraukta un slūžas laika gaitā sagruva

Kā ceļo zaļais zelts. Daudz kokmateriālu pienāk Rīgā pa Gaujas baseinu. Uzņēmumos redzami noenkurotie plosti Gaujā pie "Sikšņu krācēm" un vaļēji plūdinātā stut un papīrmalka caur Gaujas - M. Baltezera kanālu. Pa Daugavu pienākušos plostus ar velkoņiem aizved ūdensdārzos. Ilķeniešu salā saimnieciskā kārtā sagatavotie telegrāfa stabi un Eksportostā — papīrmalka tiek iekrauti kuģos.

* Meža Dzīve / 01.06.1933

Gaujas plosts Mazajā Baltezerā

Ūdensdārzs Mazajā Baltezerā

Enkurnieku ekipējums

Ceļā uz darbu kokmateriālu šķirojamajā sietā

* Darba Balss / 05.08.1948

* "Lielā koku talka Baltezerā" - Laikraksts "Padomju Latvija"no 26.10.1940.

* Padomju Latvija / 26.10.1940

Baļķu ievilkšana kokmateriālu šķirošanas sietā

Baļķu kūļi Mazajā Baltezerā

GAUJAS PLUDINĀTĀJU SEKMES

Gaujas pludinātāji apņēmušies šā gada sezonas darbus veikt vismaz pusotra mēneša pirms termiņa. Sacenšoties ar Lielupes un Kurzemes pludinātājiem, ūdenī ielaisti jau vairāk nekā tūkstoš kbm koksnes. No Gaujas pietekām Tirzas, Palsas un Braslas balķi jau iepludināti un sasnieguši Gaujienu. Ūdenī ielaisti arī pārējie kokmateriāli. Baltezera enkurnieki reida priekšnieka b. Šķista vadībā sagatavojušies saņemt baļķus, lai saplenētus tos nogādātu tālāk — Rīgas kokzāģētavām un finierfabrikām.

Baltezera ūdensdārza trieciennieki: J. Plānais, A. Trofimovs un M. Timofejevs
uzstāda motoru pāļu dzīšanai Gaujā ragates izbūvei.

REPUBLIKAS PILSĒTAS UN LAUKOS
1948.04.13 Cīņa

Pie mechanizatoriem Baltezerā

Padomju zemē pludināšanas dardos plaši lieto mechanizaciju, īpaši koksnes pienešanā. Visā Padomju Savienībā ar mašīnām saplenē caurmērā vairāk nekā 60% visas koksnes. 1948. gadā arī mūsu republikas pludinātāji saņēma pirmo koku plenējamo mašīnu „Unžeļesovec-3", ko uztādīja Lielupes ūdensdārzā. Pērn saņēma un uzstādīja turpat vēl otru tādu pašu mašīnu. Jauno ierīču darbs bija sekmīgs. Sienot plostus ar mašīnām, ne vien vajadzēja mazāk strādnieku, bet tās arī ievērojami atviegloja un paātrināja darbu. Laikus nobeidzot pienešanu Lielupē, vienu mašīnu pārveda uz Baltezera kokmateriālu šķirošanas iecirkni, kur ar to sapļenēja 28 tūkstoš kbm koksnes. Panākumu ierosināti, Baltezera enkurnieki sāka domāt par sava iecirkņa mechanizēšanu. Kaut gan plenējamo mašīnu iegāde plānos nebija paredzēta, izeju tomēr atrada. Mechaniķis Jānis Krēmanis agrāk bija vedis no meža kokmateriālus ar kādu vecu, bet pietiekoši spēcīgu vilcēju. Viņš uzzināja, ka viens tāds pats vilcējs izmests lūžņos Bolderājas būvkeramikas fabrikā, bet cits arī nelietojams vilcējs pieder Rīgas pilsētas ceļu un tiltu trestam. — Tos vajadzētu nopirkt, izremontēt un pārbūvēt, — nosprieda b. Krēmanis.

Velkonis gatavos baļķu kūļus
aizvelk plosta sagatavošanai

Ar savu ierosinājumu viņš iepazīstināja tagadējo iecirkņa priekšnieku, toreiz technisko vadītāju Mārtiņu Egli. Abi rūpīgi apsprieda pirkšanas un pārbūves izdevumus, nākošā darba efektu, — saskaitīja visus plusus un mīnušus. Lielās priekšrocības bija acīm redzamas. Radās tikai jautājums — kur un kā pārbūvēt vilcējus. Par iecirkņa mechanizācijas projektu ziņoja Gaujas pludināšanas kantora priekšniekam un pludināšanas trestam. Abās vietās saņēma atbalstu un vecos vilcējus nopirka. Vienu pārbūvēja turpat būvkeramikas fabrikā un otru kādā nelielā darbnīcā, pie kam visus darbus vadīja Jānis Krēmanis. Vilcējus pilnīgi rekonstruēja. Salīdzinot ar ,,Unžeļesovecu-3" , rekonstruētās mašīnas ir spēcīgākas un var vilkt troses pēc vajadzības lēnāk vai ātrāk. Abas mašīnas Baltezerā novietoja uz pontoniem, noņēma riteņus un nostiprināja. Kā sien plostus mechanizētā veidā? Pirms kokmateriālu padošanas pie mašīnām tos izšķiro. Pavisam ūdens dārzā ierīkoti 20 nodalījumi. — Saplenēt plostus ar rokām, iepriekš izšķirojot tik daudz atsevišķos sortimentos, bez šādas iekārtas un mechanizācijas nemaz nav iespējams, — paskaidro pludināšanas kantora techniskais vadītājs Ēvalds Conka. — Bez tam, šķirojot kokmateriālus, agrāk enkurnieki gumijas zābakos parasti staigāja un balansēja pa vaļējiem kokiem. Tagad tas atkrīt — strādnieki staigā kurpēs vai zābakos pa dēļu tiltiņiem. Ka darbs daudz vieglāks, to apliecina arī strādnieki. Kad attiecīgās kokmateriālu grupas iedalījumā baļķi sakrājušies, tos ievirza speciālā kanālī, pa kuru nelielā straume un vējš tos aizdzen pie mašīnas. Uz tiltiņa, kas uzcelts pār pievadkanāļi, stāv mērītāji. Viņi izmērī koku resnumu un garumu un nosauc skaitļus, kurus tūlīt pieraksta kubatūras aprēķinātāji. Baļķi pa kanāli slīd tālāk uz mašīnas pusi. Divi strādnieki tos sakārto sasiešanai kūlī, kurā, atkarībā no resnuma, var būt 25 līdz 50 gabalu. Otri divi strādnieki sakārtojamiem kokiem no katras puses uzmet trosi. Biedrs Krēmanis, kas strādā par motoristu, ar trosi savelk kokus kūlī.

Motorists Jānis Krēmanis darbā

Strādnieki apliek tam stieples un nosien. Tad uz viena no kūļa baļķiem uzraksta kārtējo numuru, sortimentu un gabalu skaitu. Motorists, iedarbinot mašīnu, atlaiž trosi un gatavo kūli izbīda no kanāļa, kur vējš to aizdzen tālāk. Enkurnieks Jānis Mikšta sakārto kūļus pēc sortimenta un piesien velkoņa "Vera" trosē, kas tos aizvelk uz ezera otru galu, kur kārto plostus pārvilkšanai uz Rīgu. — 12 strādnieku liela brigāde ar rokām maiņā saplenē ap 400 kbm, bet mašīna 1000 un vairāk kbm kokmateriālu, — stāsta iecirkņa priekšnieks Mārtiņš Egle. — Zināma neērtība ir vājā straume, kas tālāk no Gaujas-Baltezera kanāļa ietekas kļūst arvien mazāka. Tādēļ visvairāk rēķināmies ar vēju. Esam iekārtojušies tā, ka visu pieņešanas sistēmu varam pārvietot, piemērojoties vējam. Darbs tikai sākumā, tādēļ ik dienas vēl kaut ko uzlabo vai pārveido. Pašreiz abiem motoriem piebūvē gāzģeneratorus. Tas ietaupīs degvielas un ievērojami samazinās darbu izmaksu. Bez tam šinīs dienās Baltezerā pāriet uz darbu divās maiņās, lai celtnieki un zāģētavas ātrāk saņemtu kokmateriālus, lai lielajā darba cīņā par Padomju Latvijas 10. gadadienas cienīgu sagaidīšanu rūpnīcu un būvvietu kolektīvi spētu sasniegt jaunas uzvaras.