Gaujas ieteka ^

Carnikavas novads atrodas Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē no Kalngales līdz pat Lilastei. Šeit atrodas arī Latvijas krāšņākās upes Gaujas grīva, kas ir vienīgā lielo upju ieteka jūrā, kura nav apbūvēta, un ir īpaša vieta, kur vērot upes un jūras satikšanos. 

Carnikava ir sens zvejnieku ciems, kas Latvijā pazīstams kā populāra nēģu zvejas vieta vairāku simtu gadu garumā. Laiku laikos vārdi "nēģis" un "Carnikava" kļuvuši gluži par sinonīmiem. Carnikavieši senāk teica "zutiņš", jo vārds nēģis skaitījās vairāk vāciskas izcelsmes. Smalkāki ļaudis to mūsu pusē nereti sauca arī par "neinaugu" (deviņacis –vācu valodā). Kaut nēģi uzskatām par zivi, tā tomēr nav zivs. Patiesībā Gaujas "zutiņš", ir par zivīm daudz senāks radījums. Iespējams - pat miljons gadu vecs ūdens dzīvnieks.

Jau kopš viduslaikiem šis dīvainais upes iemītnieks ticis uzskatīts par aristokrātu ēdienu, kurš maltītēs pasniegts vien karaļu galmos. Taču Latvijā nav jābūt karalim, lai nobaudītu šo delikatesi. Pēc sentēvu metodēm - uz alkšņa malkas oglēm cepts, nēģis ir visgaršīgākais! Ne velti pirmskara presē Carnikava dēvēta par "nēģu karalisti" – nēģis visos laikos bijis Carnikavas iedzīvotāju labklājības avots, simbols un goda lieta. 2015. gada 13.februārī Eiropas Komisija (EK) pieņēmusi "Carnikavas nēģi" iekļaut Aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā.

Turklāt arī tūristiem ir iespēja šo gardumu Carnikavā nobaudīt. Nēģu degustāciju, interesantu stāstījumu un ekskursiju, kurā parādīts, kā nēģus pagatavo, piedāvā, piemēram, uzņēmums "Krupis" Carnikava, Zvejnieku iela 22. Bet ir arī citi, kas labprāt izrādīs šo radījumu zveju un pacienās ar jau pagatavotiem nēģiem.

Jau vairāk nekā desmit gadus augusta trešajā sestdienā, atzīmējot nēģu zvejas sezonas atklāšanu, Carnikavā krāšņi svin Nēģu svētkus.

Carnikava ir skaista vieta pie jūras, kur ceļotājus priecē priežu mežiem ieskautais un neskartais jūras liedags, ezeri, kā arī Latvijas krāšņākās upes

Gaujas ieteka jūrā. Carnikavieši lepojas ar gadsimtiem senām nēģu zvejas tradīcijām, kuras sava aroda meistari ir saglabājuši līdz mūsdienām. Piekto daļu novada teritorijas aizņem dabas parks "Piejūra", kas stiepjas gar Rīgas jūras līci 19 kilometru garumā. Un tie ir tikai daži iemesli, lai brīvdienās dotos apskatīt šo vietu. 

 

Kad parastais kļūst neparasts 

.. Pēcpusdienā Gaujas krastā netālu no Carnikavas ieradās vairāki desmiti jauniešu. Pagāja pāris stundas, un te jau baltoja četras teltis, līdzenajā laukumiņā pacēlās stabi volejbola tīklam, turpat blakus krājās sausu zaru kaudze ugunskuram. Jā, nezinātājam pat neiespējami uzminēt, kas te notiek . . . komjaunatnes aktīva seminārs.

 Vai pusdienas gatavas? — Jautā Rīgas rajona
 rūpniecības kombināta komjauniete Venta Siliņa

Pārāk pierasta liekas vecu vecā semināru forma — pie prezidija galda vadītājs, referents ar konspektu rokās, bet zāles otrā galā grupa dalībnieku, kas klausās tikai ar vienu ausi un gaidīt gaida, lai ātrāk varētu tikt prom ... Protams, arī šajā seminārā, kur pulcējās Rīgas rajona lielāko rūpniecības uzņēmumu komjaunatnes aktīvisti, bija gan vadītājs, gan runātāji, gan klausītāji. Bet viņiem visiem nācās raibā rindā pusguļus novietoties vienā teltī. Un tieši šie «ārējie apstākjl> deva semināram vienkāršības un nepiespiestības raksturu. Te jau nevajadzēja kautrēties uzdot runātājam jautājumu, pārtraukt viņu ar kādu repliku, pa reizei pajokot. Komjaunatnes aktīvisti stāsta par savu pieredzi pilngadības svētku organizēšanā. 

Slokas celulozas un papīra kombinātā šis sarīkojums bijis slēgts — tikai astoņpadsmitgadīgajiem, viņu tuviniekiem un viesiem. — Vajadzētu tomēr svinīgo daļu atklātu — lai nāk visi, kam interesē, bet pie galda vēlāk var arī šaurākā pulciņā. — spriež aktīvisti. Skultē pilngadības svētki apvienoti ar pasu izsniegšanu sešpadsmitgadīgajiem, citur šajā dienā jaunuzņemtajiem komjauniešiem Izsniegtas biedru kartes. Tas ir apsveicams pasākums, ko nākošgad var izmantot arī citās organizācijās. Kā labāk organizēt pilngadības svētkus nākošajā gadā — par to jādomā jau tagad. Un pamazām pārrunas novirzās arī par citām tradīcijām. Tad rajona rūpniecības kombināta komjaunatnes aktīvisti stāsta par gatavošanos komjaunatnes 40. gadadienai, par organizētajiem reidiem, komjauniešu un jauniešu brigādes darbu, par fotoalbumu un fotoviktorīnu. 

Ir interesanti iet pa tiltu, kas virvēs līgojas vien.
Vai šāda vietu var aizmirst?

Kad par sava uzņēmuma komjauniešu un jauniešu saistībām runā Slokas celulozes un papīra kombināta komjaunatnes komitejas sekretārs P. Strods, it sevišķi uzmanīgi klausās Juglas papīra kombināta aktīvisti — viņu komjaunieši taču izsauca slociniekus uz sacensību. P. Strods runā pavisam konkrēti — cik tonnu papīra virs plāna var dot katra maiņa, cik tas sanāk mēnesī, cik līdz komjaunatnes 40. gadadienai. Un skaitlis iznāk iespaidīgs — 250 tonnas. Bet arī Juglā ir interesantas lietas — iznācis pirmais mutvārdu žurnāla numurs. — Laba lieta. Par to jāpadomā arī mums, — saka slocinieki. Un tā lietišķi, nepiespiestā sarunā komjaunatnes aktīvisti stāsta, jautā, mācās. Kad sāk krēslot, Gaujas malā iedegas ugunskurs. Tad ir īstā reize paklausīties, ko par pilsoņu kara cīņām, par piedalīšanos Budjonija kavalērijā un par pirmajiem padomju varas gadiem stāsta PSKP biedrs no 1917. gada b. Ojelņikovs. Ilgi deg ugunskurs, ilgi skan akordeons. Kam gan gribēsies tādā skaistā vasaras vakara ātri iet gulēt! Nākošā diena taču arī ir komjauniešu rīcībā. Bet rīts pienāk dzestrs, no vienas otras telts komjaunieši pieceļas pat agrāk par paredzēto laiku un žigli vien meklē volejbola bumbu — Jāsasildās ... Tā ir laba mācība nākošajam izbraukumam — padomāt par siltu apsegu. Gatavojoties brokastīm, semināra dalībnieki saņem otru «mācību» — visi gan paņēmuši bagātīgus ēdamā krājumus, bet katliņa vai spaiņa, kur tēju izvārīt, nav nevienam . . . Un šī pašu pieredze daudz konkrētāk nekā vislabākais lektors mācīja, kā var un vajag organizēt jauniešu vasaras atpūtu. Semināra dalībnieki paši te ne tikai mācījās, bet arī labi atpūtās. lemācījās daudzas masu spēles.

Saulainā klajumiņā Gaujas malā var gan parunāt
par darbu, gan iemācīties jaunas masu spēles

Pirmo reizi Slokas celulozes un papīra kombināta Komjaunatnes komitejas sekretāram P. Strodam spēles jāmāca «pēc grāmatas», toties nākošajā reizē tās labi zinās visi aktīvisti. Bet pats galvenais — te pa īstam varēja iepazīties dažādu pirmorganizāciju aktīvisti. Ne velti vairāki no viņiem cītīgi papildināja savas piezīmju grāmatiņas ar jauniem vārdiem, adresēm un telefonu numuriem — ar vienas pirmorganizācljas komjauniešiem sarunāts apmainīties pašdarbības koncertiem, pie citiem jāaizbrauc ekskursijā. Bet komjaunatnes rajona komitejas instruktoram b. Dipdelim nācās izturēt īstu aktīvistu «uzbrukumu». — Kad būs ekskursija uz Valmieru? — Vai tur varēs braukt tikai sekretāri vien, vai arī pārējie aktīvisti? — Vai uz Lietuvu nebrauksim? Tagad, kad komjaunatnes rajona komiteja kļuvusi par interesantu pasākumu organizētāju, aktīvisti uz tiem lauztin laužas, bet pēc tam līdzīgus pasākumus organizē savu pirmorganizāciju komjauniešiem. Labam piemēram never nesekot.

Kad parastais kļūst neparasts
1958.07.26 Padomju Jaunatne
V. Knospes teksti un foto

 

 Kur Gauja ieplūst jūrā...

Rāma kļuvusi Gaujas straume. Tālu palikušas krastu klintis, krāsainās vietas, pēdējās sēres un žvīras. Pavisam tuvu jau jūra. Un tās klēpi tūlīt beigs savu tecējumu skaistās Vidzemes kalnāja upes ūdeņi. Gaisā jūt sāļo, nemierīgo jūras elpu. To šurp atnes ūdeņu plašumu vēji, skriedami pāri piekrastes priedulājam. Carnikava. Pirmais sniegs mīkstā baltā segā ietinis laukus un dārzus, pārklājis ciemata māju jumtus. Bet mūsdienu straujais dzīves ritms ne mirkli nerimst šajā kādreiz klusajā nomalē. Katru pusstundu aizauļo elektriskie vilcieni uz Rīgu vai Saulkrastiem, piestāj lieli komfortabli autobusi, jo šeit ir Rīgas 18. autobusu līnijas (Rīga—Baltezers—Carnikava) galapunkts. Ciematā satek divas šosejas: Rīgas—Tallinas šosejas atzarojums un jaunbūvējamā Mīlgrāvja—Carnikavas šoseja. Tā Carnikava ir jau kļuvusi savā ziņā par Rīgas priekšpilsētu. Un vistuvākajā laikā tā kļūs par tādu arī, kā teikt, juridiski, jo tiek projektēts visu piekrasti no Vecāķiem līdz Gaujai ieslēgt Rīgas administratīvās robežās un uzsākt te strauju apbūvi. Pēdējos gados stipri izmainījusies ciemata seja. Uzcelts vesels jauns zvejnieku ģimenes māju ciems. kurā jau gatavas vairāk kā divdesmit dzīvojamās mājas. Arvien plašāki vērsās celtniecības darbi zvejnieku artelī, ceļot vairākdzīvokļu mājas, saimniecības un ražošanas ēkas. 

viena no zvejnieka E. Pētersona divstāvu mājas istabām, 
kamēr tētis no Gaujas ceļ nēģu murdus,
Gaidis un Velga klausās vectēva stāstos.

Un kā lai arteļa ļaudis nebūvētos, ja celtniecībai valsts izsniedz uz atvieglotiem noteikumiem lielus aizdevumus, kokmateriālus sagatavo pašu iekārtotā kokzāģētavā, cementu un ķieģeļus pieved arteļa kravas mašīnas! Jā, kas negrib pats būvēties, var nopirkt uz ilggadīgu nomaksu gatavu ģimenes mājiņu, ko cēlusi arteļa būvbrigāde. Bet pats galvenais, protams, ka cilvēki negrib vairs dzīvot pa vecam. Viņu prasības un vajadzības aug reizē ar materiālās labklājības līmeni. Pavisam grūti saskaitīt, cik Carnikavas zvejniekiem pieder motociklu, vieglo automašīnu, televizoru, bet moderni radiouztvērēji un visdažādākie elektriskie mājturības aparāti un rīki ir katrā dzīvoklī. Vakaros laipni apmeklētājiem ver durvis Carnikavas tautas nams, uz kura skatuves bieži var noskatīties pilsētas teātru izrādes, labus koncertus utt. Turpat apakšstāvā iekārtots kinoteātris «Selga», kur ik vakaru izrāda jaunākās padomju un ārzemju filmas. Tos, kas mīl jautrāku sabledrību, aicina mājīgais patērētāju kooperācijas darbinieku klubs, kur var izspēlēt partiju šaha, biljarda vai novusa. Grāmatu cienītāju rīcībā ir tautas nama un zvejnieku arteļa bibliotēkas ar vairākiem tūkstošiem labāko daiļliteratūras, zinātnisko un tehnisko grāmatu. Pārticīgi un kulturāli dzīvo šejienes ļaudis. 

Zvejnieka gada ienākumi ir 15—20 tūkst, rubļu, neskaitot ieņēmumus no personīgās saimniecības. Carnikavas zvejnieku arteļa kopējie ienākumi sasniedz 4 milj. rubļu gadā. Galveno to daļu, protams, dod reņģu, nēģu, lašu un taimiņu zveja, bet carnikavieši 

Zvejnieku arteļa «Carnikava» jaunceltās ģimenes mājas.

nepamet novārtā arī tādu lielpilsētas tuvuma ienesīgu nozari kā siltumnīcu dārzniecību. Jau decembra sākumā Carnikavas zvejnieki 1958. gada nozvejas plānu bija izpildījuši par 150 proc., bet Gunāra Priedes vadītā brigāde savu plānu pat par 200 procentiem, dodot virs plāna 160 tonnu zivju. Tikpat krietni strādājuši arī Roberta Līviņa brigādes vīri. Tālu pazīstami zvejas pirmrindnieki — vecie carnikavieši un viņu dēli: Jānis Lūsis, Elmārs Pētersons, Mārtiņš Krūmiņš, Jānis Braunšteins, Jānis Rozenbergs u. c. Visu arteļa nozveju par valsts noteiktām cenām pieņem Skultes zivju apstrādāšanas fabrikas Carnikavas nodaļa. Arī tagad, decembrī, uz Gaujas nav rimusi rosme, jo ūdeņi vēl brīvi no ledus. Uz upes skan motorlaivu puksti, vīri rīkojas gar tačiem ... Ir nēģu zvejas sezona! Nēģi! Kas gan nepazīst to brīnišķīgo garšu! Carnikavas un Doles nēģi — gardumu cienītāju delikatese, gardēžu sapnis! Ar savu augsto kvalitāti un lielisko garšu tie iemantojuši slavu tālu aiz Latvijas robežām. Katru dienu Carnikavas zvejnieki ceļ ārā no Gaujas dzelmes bagātus nēģu lomus. Un zivju apstrādāšanas fabrikas ļaudīm ir ko norauties, tos pārvēršot gatavā produkcijā. Cepējiem Reinholdam Markēvicam, Pēterim Raikam, kūpinātājām Annai Liepai, Mildai Bērziņai, pakotājām Marijai Siliņai, Annai Kalniņai, Skaidrai Leilandei u. c. ir pilnas rokas darba. Un par savu teicamo darbu viņi pelnījuši daudz labu vārdu. Pirms kļūt par delikatesi, nēģi «nostaigā» diezgan garu pārvērtību ceļu — gan nokļūst uz cepamām restēm zvērojošā krāsnī, apsutināmos katlos un dzesējamā skapī, gan nonāk veiklajās pakotāju rokās, no kurām atkarīgs, lai tie būtu pareizi sapresēti, iesālīti un kubliņos glīti salikti kārtās. Un tad īpatnējie kubliņi ar 10 kg brūni saceptu nēģu katrā ceļo uz veikalu leti. Lūdzu, gardumu mīļotāji' Jūsu iecienītā delikatese ir gatava!

Rosmes un panākumu pilna ir dzīve pie Gaujas grīvas. Tāda tā ir visur šīs daudzās dziesmās daudzinātās latviešu upes krastos. Tāda tā ir gan Daugavas un Ventas, gan Lielupes un Salacas krastos. Tāda tā ir visā latvju zemē. 

Kur Gauja ieplūst jūrā...

1958.12.19 Dzimtenes Balss J. Ozols

 

 

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

-