Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Ādažu vidusskola / amerikāņi ^

Arī Ādažu vidusskolas direktors J. Tikmers par to ieinteresējies. Un kāpēc gan viņiem nebūt pirmajiem, kas Latvijā skolēnu vidū aizsāktu beisbola treniņus? Tostarp kolhoza sporta namā ritēja sportiska tikšanās basketbola laukumā. Nav svarīgi, cik kurš punktu guva. Nav svarīgi, kuri uzvarēja ādažnieki vai amerikāņi. Svarīgākais ir tas, ka tapuši stingri pamati draudzības tiltam, kas turpmāk vienos Nortmerienas un Ādažu vidusskolas audzēkņus un viņu skolotājus.

Draudzības tilts pāri okeānam

1988.12.06 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)

Jurševica, M.

Amerikāņu bērni kopā ar Ādažu vienaudžiem dejo latviešu tautas dejas.

Amerikāņu skolēni Ādažos

1988.12.14 Padomju Jaunatne

G. SVABADNIEKS

Ar kādām izjūtām dodaties ceļā? Optimistiski. Ceru uz tautas izglītības darba būtiskiem pārkārtojumiem. Kā gan citādi? Mēs taču esam liecinieki tam, ka pārbūves process un politiskie notikumi kļūst dziļāki un plašāki. Pastāstiet, lūdzu, par atziņām, ko jūs, pārstāvēdams Rīgas rajona pedagogu saimi, paudīsiet kongresā! Viens no galvenajiem jautājumiem ir nacionālās skolas koncepcija. Ceru, ka kongress dos savienotajām republikām un nacionālajām autonomajām vienībām iespēju patstāvīgi izlemt tautas izglītības jautājumus, jo mūsu plašajā zemē katrai republikai ir sava skolu attīstības vēsture, savas tradīcijas un īpatnības. Tās jāievēro, nosakot mācību saturu un metodes. Visu to attiecību uz latviešu skolu. Esam aizmirsuši nacionālo skolu. Pēc kara tur mācīja psiholoģiju, loģiku, latīņu valodu pat grāmatvedības un ekonomikas pamatus. Būtu jāizskata jautājums par šo priekšmetu atjaunošanu. Jaunībā, mācīdamies vidusskolā, kur tolaik nebijām vēl daudz ko pazaudējuši, kur bija divpadsmitgadīgs kurss daudz guvu. Tagad bieži domāju par humanitāro priekšmetu pasniegšanas tradīcijām tajās tālajās dienās. Toreiz dzimtās valodas, krievu un svešvalodu mācīšanā bija pareizi samēri. Uzskatu, ka mums skolās nevajaga tik daudz stundu krievu valodā, jo šī priekšmeta apguvi sekmē apkārtējā vide. Krievu valodā un svešvalodā jāatgrležas pie triju stundu minimuma. Esat ielūkojies arī citu valstu skolu mācību plānos. Varbūt tajos kaut kas interesants?

Salīdzinot ar ASV, Somijas un Zviedrijas skolu mācību plāniem, man liekas. ka pie mums neizmērojami lielu uzmanību veltī matemātikas cikla priekšmetiem. Dzīves pieredze rāda, ka tas neattaisnojas. Piemēram, somi augsti attīstīta, inteliģenta tauta, kas daudz domā par mācīšanas problēmām, šais priekšmetos plāno ne vairāk par trim stundām nedēļā. Turpretī mūsu zemē šis skaitlis dubultots. Kādos ieskatos esat par pedagoga patstāvību? Patstāvību attiecinu uz darba kolektīvu. Tautas izglītībā to vajadzētu republikas orgāniem un vismaz daļēji skolu kolektīviem. Piemēram, skolotāju atestācijas līdzšinējā pieredze, kur daļēji diferencē darba samaksu, ir daudzpakāpju sistēma, sākot ar skolas kolektīvu līdz Tautas izglītības komitejai. Tiek tērēts laiks. rakstīti daudzi papīri. Pamatā atestācija no sākuma līdz beigām varētu notikt skolas kolektīvā, piešķirot vecākā skolotāja. skolotāja metodiķa nosaukumu, kā arī izteicot norādes vai piezīmes pedagoga darba uzlabošanai. Esmu dziļi pārliecināts, ka skolotāju inteliģence, zināšanas un kritiskā pieeja atļautu pārbūves procesā šo jautājumu lietišķi izskatīt mācību iestādes kolektīvā. Agrofirmai «Ādaži» jau ilggadēja pieredze mazo bērnu audzināšanā ģimenē . . . Jā. Pie mums mazulis ģimenē aug līdz trim gadiem. Tikai pēc tam viņš turpina gaitas bērnudārzā. No pedagoga skatījuma šādai rīcībai vislielākā atzinība: bērns izjūt ģimenes siltumu, viņā ienāk gimenes mīlestība, nostiprinās viņa veselība. Pie mums mātei saglabā darba stāžu, viņa saņem pabalstu. Kongresā ierosināšu šo pieredzi pārdomām, ieteikšu to citiem reģioniem, jo šāds atbalsts attaisnojas. Ieviešot saimniecisko aprēķinu, pašfinansēšanos, bāzes uzņēmumu materiālā palīdzība, skolām mazinās.
Visi cenšas izsvērt katru rubli. Tāpēc uzņēmumos vērojam tendenci samazināt atbalstu skolām. Tomēr tā nenotiek visur. Patīkami atzīt, ka agrofirmā «Ādaži» 1988. gadā skolām, kur mācās kolhoznieku bērni, iedalīja simttūkstoš rubļu. Tā ir ievērojami lielāka summa nekā iepriekšējos gados. Domāju. izstrādājams pašreizējai situācijai atbilstošs nolikums par bāzes uzņēmumu. Tad izskaustu uzņēmumos aplamo rīcību dot savām skolām kaut ko no naudas pārpalikuma. Jautājumu loks plašs. Arī skolotāju sadzīves apstākļi nav spoži. Jaunajā piecgadē, bez šaubām jārūpējas, lai tie uzlabotos. Mūsu rajona skolotāji ilgus gadus stāv rindās pēc dzīvokļiem un nereti saņem tos tikai tuvu pensijas gadiem. Pie durvīm jaunais gads. Ko tas vēl nebijušu nesīs jusu skolā? Domājam izveidot mūsu ciema un agrofirmas principiem atbilstošu jaunā kolhoznieka mācīšanas plānu. Esam pateicīgi valdei un tās priekšsēdētājam Albertam Kaulam, kas šos centienus atbalsta. Četrpadsmitajā janvārī rīkosim pedagogu forumu, kur tautas diplomātijas skatījumā mēs savā skolā gribam tikties ar draudzības skolu kolektīviem. Nākamajā gadā jaunumi būs mūsu ikdienā: padziļināsim demokratizāciju — radīsim skolas pašpārvaldi. veidojot skolas domi. Tas palīdzētu demokrātiski izskatīt skolas dzīves jautājumus.