Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: marts 2016

NĀKOTNES SKOLA
1984.10.02 Rīgas Balss Šabads, J.

Ādažu vidusskola / 1.septembris

Maize ir kā zeme

Jūs jau gaida!
Tūlīt ikvienā klasē uz tikšanos dosies
ražošanas iecirkņu speciālisti-skolas šefi

... no vienas puses balta, no otras melna. Zāles priekšā stāv meitenes un katrai mutē savs sakāmais par maizi. Par cieņu, par nozīmi, par galdā celšanu. Tās ir svētku runas. Kad lauki nokopti, raža pagrabos un apcirkņos. Tad ir viegli un tīkami atskatīties rudenī. Bet maize ir kā zeme — melna un balta. Darbs tāpat. Lai visu izaudzētu. Tāpēc ne velti savus ražas svētkus Ādažu vidusskolas skolēni iesāka ar filmas skati. Par savu saimniecību. Te visspilgtāk redzams, kā viņu kolbozs izaudzis par agrofirmu. «Kas tas ir agrofirma?» svētku pēcpusdienā uz šādu sarunu aicināja priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Markevlcs.

Droši vien šis jēdziens vēl dažam labam nav īsti skaidrs. Līdz šim saimniecība visu, kas paredzēts plānā nodevusi valstij, un par tālāko jau rūpējās citi. Tikai nelielu daļu izaudzētā pārstrādāja pašu mājās. Tagad viņi ne tikai audzēs, ražos, bet ari visu uz vietas pārstrādās un speciālos veikalos realizēs. leguvēji būs gan lauku saimniekotāji, gan patērētāji. Šajā sarunā arī par to, kā šogad saimniecībai veicies. Izradās, pirmo reizi iegūta labības rekordraža. Vairāk nekā 50 cnt no ha. Uzcelts sporta komplekss, maizes veikals «Kukulītis», skolēni jaunajā mācību gadā varējuši ieiet tikko tapušajā skolā.

Tas viss izaug un tiek ražots "Ādažos".
Ražas svētkos izstāde tieši skolā

Taisnību sakot, mācību pilī. Liela daļa ļaužu saņēmusi valdības atzinību par savu darbu. Agrofirmas priekšsēdētājs Alberts Kauls kļuvis Sociālistiskā Darba Varonis, saņēmis Ļeņina ordeni. Kad cilvēki viņu tobrīd apsveica, priekšsēdētājs teica, ka šo apbalvojumu nopelnījis viss darbīgais kolektīvs. Arī «Ādažu» nākamie saimnieki — šodienas skolēni. Ražas svētki ir viņu atskaites punkts. Atspēriens tālākajam. Līdzās lielajiem arī skolēni nav bijuši nekādi sliņķi. Padarītā ir krietni daudz. Vairāk nekā 400 skolēnu strādājuši skolas ražošanas brigādē. Viņi aprūpējuši 6,5 ha burkānu, 1 ha galviņkāpostus, 9 ha zledkāpostu, gādājuši par to, lai Ādažu centrs būtu apkopts un glīts. 18 meitenes aizvadītajā vasarā strādājušas par auklītēm bērnudārzā. Savukārt 16 meitenes iepazinušas darbu palīgražošanas iecirknī «Jaunkūlas». Viņas cigoriņu dzērienam līmējušas etiķetes. Caur rokām izgājušas 40 000 burciņas. Un kur tad vēl lietainais rudens! Kad uz lauka iziet pat administrācijas cilvēki, speciālisti, vai jaunie ādažniekl var mierīgi palikt skolas solā? * «.Ražas ballē vispirms nopietnas runas par darbu. Tikai tad vaļa dziesmām, dančiem un priekiem. «Ādažos» cilvēki aizvien patur prāta, ka svētki lr maizes baltā puse, kura nevar tapt bez tās otrās — melnās. Visiem liekot prātus un spēkus kopā.

Kartupeļu salmiņus nogaršojuši visi. Bet vai zināt, ka tie 40 grādu aukstumā ātrsaldētie kartupeļi izvārīti ir tikpat baudāmi kā tikko mizotie?

Vīru valoda. Sarunā ar klases šefiem nākas atbildēt uz jautājumu: bet kā ar sekmēm?

Dzidra SMILTĒNA

Maize ir kā zeme
1986.11.21 Pionieris

📌📌📌

PAR RUDZU ZIEDĒŠANAS LAIKU DOMĀJOT

«VIENU VASARAS RĪTU MĒS AR SKOLAS BĒRNIEM TĀ PAAGRĀK NONĀCĀM RAVĒJAMĀ BIEŠU TĪRUMĀ. SAULE TIKKO GĀJA AUGŠĀ. TE PĒKŠŅI REDZU TURPAT BLAKUS VIRS RUDZU LAUKA CEĻAS GAISĀ CAURSPĪDĪGA DŪMAKA. TEICU, SKATIETIES, TO VAR IERAUDZĪT TIKAI DAŽAS REIZES MŪŽĀ. TĀ IR RUDZU ZIEDĒŠANA. VISI SKATĪJĀS, MUTES ATPLETUŠI. PĀRŅEMTI NO ŠĀDA SKAISTUMA .. .»
Šo vasaras mirkli sarunā atcerējās viens no agrofirmas «Ādaži» ražošanas vadītājiem Jānis Leicis. Un ne bez nozīmes. Toreiz runājām, — kas cilvēku patur laukos, neļaujot viņam kļūt par apkārtstaigātāju, vieglas laimes meklētāju. Liela alga? Labi dzīves apstākļi? Vai tāpēc jaunie «Ādažos» paliek uz vietas? Protams, arī tāpēc. No zila gaisa un brīnumiem vien jau nedzīvojam. Taču tos labumus nekur un jo īpaši te par velti nedāļā. Reizēm dažs labs jau arī zem deguna paņurd, ka «Ādažos» septiņas ādas darbā plēš. Paņurd gan, bet prom netaisās. Tad kāpēc gan paliek? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, pērnpavasar iegriezāmies Ādažu skolā. Toreiz vēl vecajā. Pavisam nesen bija noskanējis pēdējais zvans astotklasniekiem. Sākušies eksāmeni. «Kur jūs katru sastapšu nākošajā rudeni?» vaicāju. Viens teicās braukt uz Naukšēniem. Mācīties profesionāli tehniskajā skolā par virsdrēbju šuvēju. Otrs uz Saulaines tehnikumu — par agronomu. Trešais uz tirdzniecības tehnikumu. Lielākā daļa — mācīties tepat nule ceļamajā jaunajā Ādažu vidusskolā. «Un vēl pēc tam? Teiksim, desmit gadiem,» tincināju tālāk. Visi kā viens nobalsoja par palikšanu tepat saimniecībā. Te tak paredzēts celt savu firmas tirdzniecības centru, paplašināt sadzīves pakalpojumus. Ieplānoti gaļas un piena pārstrādes kombināti. Vai nu neatradīs, kur sevi nodarbināt. Turklāt var mācīties, saņemot agrofirmas stipendiju. Arī jaunajiem speciālistiem ir dažādas priekšrocības. Ģimenēm atkal savas. Mazuļiem uzcelta tīri vai pils! Turklāt dzīvošanās tajā ir par velti. «Mēs tā esam audzināti jau no mazotnes: domāt ne tikai par šo brīdi, bet uz priekšu. Kas es būšu, ko darīšu, kā dzīvošu...» saka Sarmīte Nicmane. «Turklāt visu laiku apzinoties, ka esam ādažnieki. Jau no bērna kājas itkā ieslēgti kopīgā saimniecības ritmā, notikumos, darbos.» Jānis Kaulakalns domā, ka liela nozīme viņu ieiešanai «Ādažu» dzīvē bijusi klases šefiem. Tie viņus audzinājuši, reizēm rājuši un bāruši tā pat kā skolotāji. Viņu skolā katrai klasei ir savs šefs no kāda ražošanas iecirkņa. Pār viņiem visus šos gadus gādībā stāvējuši komunālā dienesta cilvēki, īpaši jau tā priekšnieks Alfrēds Graudiņš un daiļdārzniece Ināra Ansava. Kopā svinējuši Jauno gadu, rīkojuši karnevālus, tikušies ar aktieri Rūdolfu Plēpi. Sieviešu dienā dziedājuši kopā ar Veru Singajevsku un komponisti Elgu Īgenbergu. Reiz Ināra visus vedusi ekskursijā uz Bulduru sovhoztehnikumu. Lai apskatās. Te pati mācījusies. Varbūt sadomās arī kāds no viņas audzināmajiem.
AUGAM SAVAS ZEMES SAIMNIEKI
Bijuši jau arī bēdu brīži. Pirmdienas rītos, kad divnieku saņēmējiem jābrauc pie Alfrēda Graudiņa uz «pērienu». Nekādas atrunas neesot līdzējušas. Ko viņi tur zem četrām acīm runājuši — tā arī palicis citiem noslēpums. Taču vainīgais uz pārrunām vairs neticis saukts. Labojies. Šefiem pēc skolēnu vārdiem un uzvārdiem nekad nenācies taujāt. Viņi katru pazīst personīgi. Zina, kur dzīvo, kur strādā vecāki, kādi niķi un stiķi iemājojuši. Regulāri ieskatoties žurnālā, atceras arī, kā katrs mācās. Galvenais, neaizmirst arī atgādināt, ka jānāk palīgā viņu darbos. Skolēni ravējuši apstādījumus, veidojuši celiņus, stādījuši kokus parkā, strādājuši dārzniecībā. Dažs labs visu cauru vasaru. Kā jau savējais.
Kad rudenī jaunajā Ādažu vidusskolā svinēja ražas svētkus, ar acīm meklēju nu jau devīto klasi. Vai nebūs kļuvuši tik patstāvīgi, ka no šefiem atteikušies. Nekā. Graudiņš atkal iet viņiem līdzi uz klasi. Šefošana turpinās. Toties pirmo reizi sapazīties ar savējiem uz 5.b klasi gāja palīguzņēmuma «Jaunkūlas» galvenais tehnologs Andris Deglavs. Viņam nu jāstāsta viss: kurš te klases vecākais, kā nenoticis vakars, jo viena meitene bijusi nesekmīga, kā lielu daļu iegāzusi fizkultūra, uz liecības ieraibinot trijnieku. Arī par to, kur devušies ekskursijās un kur nu kopā ar šefiem gribētu braukt. Andris Deglavs tad saka: ja tiks galā ar mācību un kārtības lietām, varēs šādus tādus svētkus uzrīkot, kopā pasportot, aizbraukt uz Rīgu izstādes apskatīt. Vienu gan viņi norunā tūlīt. Tuvākajā laikā doties uz «Jaunkūlām». Apskatīties, kā tur strādā viņu vecāki. Kā top dažādi kartupeļu izstrādājumi, arī gardie kartupeļu salmiņi.
Tā viņi dzīvo un aug tajos «Ādažos». Apzinoties, ka nekas nerodas no zila gaisa. Ne bērnudārzs, uz kuru nu visi brauc palūkoties, ne maiznīca «Kukulītis», ne sporta komplekss, ne viņu jaunā skola, kuras pirmā kārta nodota pērnruden. Divas nākošās vēl tikai top. Te būšot arī pašiem savs peldbaseins, jā, telpas pulciņu nodarbībām, kabineti darbaudzināšanai .. Un izmaksās saimniecībai tas ne mazumu naudas — aptuveni kādus četrus miljonus. «Skaista vide veido skaistu cilvēku,» tā ir agrofirmas vadītāja, Sociālistiskā Darba Varoņa Alberta Kaula atziņa. Viņš būdams gudrs saimnieks, labi zina, ka šī cilvēka dvēselē ieguldītā nauda nāks atpakaļ desmitkārt. Savas mājas, savas vietas izjūtā, kuru cenšoties ieaudzināt, viss ir svarīgs. Arī mirklis rudzu ziedēšanā.
Bet kā jums ar mācībām un disciplīnu? — Klases šefam Andrim Deglavam nu jāpastāsta viss

PAR RUDZU ZIEDĒŠANAS LAIKU DOMĀJOT
1987.03.20 Pionieris
Dzidra SMILTĒNA

Agrofirmas "Ādaži" slaucēja Elza Mitriķe apmeklē Ādažu vidusskolu / 1987.g. 13.marts

💠💠💠

Bērnus Gaujas plūdu laikā (1990.gada janvāris) veda uz skolu ar helikopteru

💠💠💠

MAIZES LIKUMS

Maizes svētki Ādažu vidusskolā iesākās ar skolēnu ansambļa dziedāto «No sīkas zelta sēklas izaug pļava» un mazo roku dāvinātajiem ziediem agrofirmas darba darītājiem derīgā tikuma audzinātājiem. Bērni skandēja pazīstamās dainas «Neba maize pati nāca», «Rudentiņš bagāts vīrs», «Pieci vīri nevarēja rudzu maisu kustināt». Šodien domās un darbos esam kopā ar maizes vārdu. Ādažu agrofirmas un skolas simbolā ir vārpa. Kopīgs ir darba veikums. Kā paraugu skolēniem vienmēr nosaucam lauku darba darītājus. Jūsu darbs mums ir paraugs pēc kura audzinām jūsu dēlus un meitas. Vides un sirds sakoptības ziņā Ādažu ciems un ļaudis ir paraugs.

Ciemiņi vaicā: vai vienmēr jums ir ziedi vai vienmēr ir tīrs? Turpmāk katru gadu vadīsim šādu dienu, lai būtu kopā ar maizes laiku, ar darbu, ar vārpu, - uzrunā sacīja vidusskolas direktors Jānis Tikmers.

Izsakot atzinību par skaistajiem svētkiem, agrofirmas priekšsēdētājs Sociālistiskā Darba Varonis Alberts Kauls pauda pārliecību, ka tiem būs turpinājums dzīvē, ka nākamajā vasarā atkal satiksies ar skolēniem kopīgajā tīrumā, kur paši iepazīs maizes audzēšanas sūrumu un vērtību, augs par mūsu dzīves labo pārmaiņu veidotājiem, mācīsies strādāt tēvu un māmiņu vietā. Sirsnīgu godinājumu dziesmās, ar ziediem un rakstainu māla krūzi skolēni izteica mazās Ādažu astoņgadīgās skolas absolventam, traktoristam Ivanam Bukinam, kas auglīgu sastrādā labības un kartupeļu tīrumu zemi. Cepēju Zaigu Pareizu godinot, skolēni apņēmās: Lai nekad mēs nebūtu tik bagāti, ka drīkstētu mētāties ar maizi, jo ir lasīts, ka aiz okeāna, lai paceltu cenu, iznīcima maizi, daļu no darba. Jā, ir ļoti nepieciešami, lai to apzinātos it īpaši bērni. Lai nebūtu iekostu un pa roku galam aizmestu riecienu Ne melnās, ne baltās maizes. Cieņu un apbrīnu bērni apliecināja Sociālistiskā Darba Varonei Elzai Mitriķei, kas gādā par to, lai galdā nepietrūktu baltā piena.

Vīkšot skaistos maizes svētkus Ādažu skolēni arī paši lāgojuši cept melno, balto, saldskābo maizīti, gardin gardās tortes, keksus un cepumus. Pa visām klasēm kopā izdevusies jo bagāta un rosinoša izstāde. Jo mazie konditori piedāvā arī cepumu receptes. Kad gardumus iepazinuši un pacienājušies viesi, katra komanda nes savējos uz klasi, kur kopā ar vecākiem, audzinātāju un šefu pārstāvjiem turpina svētkus. Dzidrai Ābolai 3. b klasē vecāku komitejas priekšsēdētāja Dzintra Štālberga palīdzējusi sazināt un atgādāt uz skolu Elzas Mitriķa un Cīruļtēva vecās abras. Jēkabsones abrkasīti, lizi. Mazajiem zēniem un meitenēm, kas diendienā redzējuši un mielojušies ar veikalā pirktu maizīti, ir jo vērtīgi uzzināt, ka laukos vecmāmiņas un māmuļas to cepušas lielajā krāsnī. Ai, cik tā bija garda!

A. Neiburga

* Darba Balss / 08.12.1987

📌📌📌

Ja ir interese - sekmējas
Vēlā rudens rīta gaisma vēl nav uzaususi. Visu pasauli šķiet apvāzusi pelēkā debess. Taču skolēni ar somām plecos un rokās nāk uz mājām, kur katrs logs sūta pretī gaismu. Uz jauno Ādažu vidusskolu, kas spoža un viesmīlīga gaida plašajā, zaļajā laukā Gaujas krastmalā, tāpat kā citur, steidzas bērni. Līdz pirmās stundas iesākumam vēl atlikušas minūtes divdesmit. Mājīgajā angļu valodas kabinetā viena mācību stunda jau aizsteigusies. Tā ir neparasta. Kopš rudens iesākuma republikas Tautas izglītības teicamniece Rita Zeibote māca dzimto latviešu valodu krievu pedagoģēm, kas to vēlējušās saprast. Jau pērn angļu valodas skolotāja Jevgeņija Sorokina ierosināja mācīties latviski. Šoruden viņa atkal neatlaidīgi lūdza par kursiem. Tā kā esmu jau agrāk mācījusi latviešu valodu krievu skolēniem, direktors to uzdeva darīt man. Nodarbība notiek reizi nedēļā ceturtdienas rītā. Rita Zeibote vēl kavējas pie kursantēm. Kāda jautā par tikko iznākušo krievu latviešu sarunu vārdnīciņu. Iegādāties to vēlas katra, tāpēc kopīgi jānoskaidro, kurā grāmatnīcā redzēta. Dažas vēlas konsultēties individuāli, tāpēc norunā sastapties ar R. Zeiboti vēlreiz pēcpusdienā, kad viņa un pašas būs novadījušas skolēniem paredzētās stundas. Kursu vadītājas ceļš ved uz agrofirmas bērnudārzu «Strautiņš», kur audzinātājas saprast un runāt latviski mācās jau trešo gadu un no jauna iesākušās nodarbības auklītēm. Pašlaik skolotāju gaida pēdējās. Pa ceļam turpinām sarunu par Ādažu pedagogu vēlēšanos mācīties latviešu valodu. Žurnālistes darba iesākumā reiz sastapu sievieti, kas bērnībā kopā ar māti dzīvojusi Gorkos kaimiņos Leņinam. Viņa atcerējās: tikko uzzinājis, ka tuvējās mājās dzīvo latvieši, Vladimirs Iļjičs tūlīt iemācījies teikt labdienu un citus nepieciešamos teikumus latviski. Tas vien jau apliecina cilvēka internacionālismu, augstu kultūru. Leņins brīvi pārvaldīja sešas, saprata un lasīja desmit valodās. Citu tautu valodu zināšanas nepieciešamību atzinis katrs patiesi izglītots un inteliģents cilvēks. Vaicāju Ritai Zeibotei, kas noteicis latviešu valodas mācīšanos Ādažu vidusskolā? Tas ir simtprocentīgi brīvprātīgi. Pēc pašu pedagogu vēlēšanās.

Uz nodarbībām nāk pat apkopēja Taisija Greidāne un garderobiste Ņina Greirohina. Divas ir no Ādažu slimnīcas — pediatriskā iecirkņa medicīnas māsa Tatjana Udaļceva un pārtikas noliktavas pārzine Jekaterina Juzjuka. Ja nebūtu centības un gribas saprast, ja tas būtu piespiedu kārtā, es nemaz nevarētu mācīt. Esmu taču pensionāre, vēl strādāju, un darāmā man gana. Viņām interesē ne tikai valodu iemācīties, bet arī iepazīties ar mūsu kultūru. Runājam par Raini, Ojāru Vācieti, tautas dziesmām, par Daugavu, Gauju. Atnesu uz nodarbību krāsaino fotoalbūmu «Gauja», stāstīju par to. «Daugavas» man pašai nav. Kāda skolotāja, kam tā ir mājās, piedāvājās sagatavot stāstījumu par mūsu dižupi un veiksmīgi tika ar to galā. Ne tikai mācāmies, apmeklējam muzejus, skatāmies teātra izrādes. Ar «Strautiņa» audzinātājām pavasarī pabijām Viļa Lāča muzejā, Dailes teātrī skatījāmies Raiņa «Induli un Āriju». «Strautiņā» nodarbības notiek divas reizes nedēļā un ilgst 45 minūtes. Ja to dara ar patiku un interesi, iemācīties var daudz. Audzinātājas Vera Koršunova, Ludmila Suhaneva guvušas labas sekmes, muzikālā audzinātāja Gaļina Uvarova jau brīvi runā latviski. Vera Koršunova Ādažu pirmsskolas iestādē nostrādājusi 14 gadus, vīrs arī agrofirmā — šoferis. Viņa ir pārliecināta: Dzīvojam Latvijā, un vajag zināt tautas valodu un kultūru. Mums ir ļoti laba skolotāja. Arī kā cilvēks jauka. Aiz cieņas pret viņu gribas iemācīties latviski. Ir cilvēki, kam valodas padodas, kā mūsu Gaļinai. Pati visu sarunu vēl nesaprotu, arī runāt grūti, bet mēs cenšamies. Arī mani bērni Mihails 9. un Marina 8. klasē mācās latviski. Derīgo, kas iesakņojies kolektīvā, strādājošās uzņem kā pašu par sevi saprotamu. Nesen iesāka strādāt par auklīti Ludmila Dergačova. Uzzinājusi, ka «Strautiņā» mācās latviski, viņa, kamēr kārtoja sanitāres dokumentus, patstāvīgi mācījās no trešās klases mācību grāmatas. Lai varētu iestāties kursos. No jaunā gada latviešu un krievu valodu sāk mācīties vidējā vecuma bērnudārza audzēkņi. Nodarbības notiek trešo gadu. Latviski māca metodiķe Lilita Galveniece, krieviski — katras grupas audzinātāja. Lai sekmējas gan lielajiem, gan mazajiem ādažniekiem, kas nolēmuši iegūt nepieciešamās valodu zināšanas. Tās vairo izpratni par tautas kultūru, audzina inteļiģenci.

A. Neiburga
* Darba Balss / 17.12.1987
📌📌📌

💠💠💠

1987.gada 1.septembrī nodod ekspluatācijā C mācību korpusu

Ar 1989./90.mācību gadu tiek ieviesta obligāta deviņgadīgā izglītība, un šajā gadā ir pirmais latviešu plūsmas izlaidums vidusskolā.

Sveicam rajona skolotājus!

Skolotāju dienas priekšvakarā jauku mirkli rajona pedagogu pārstāvjiem dāvāja LKP rajona komitejas un rajona izpildkomitejas Tautas izglītības nodaļas darbinieki. Skanēja silti pateicības vārdi, stipras veselības un izturības vēlējumi. — Jūs esat mūsu vaduguns, - uzrunājot skolotājus, sacīja LKP rajona komitejas sekretāre Ligita Petrova, paldies skolotājām; sievietēm, mātēm, arī vecmāmiņām, kas savieno šos pienākumus ar cildeno jaunā cilvēka mācīšanas un audzināšanas misiju. Prieks, ka pēdējo gadu laikā palielinājies pedagogu vīriešu skaits mūsu skolās. Vairākiem no viņiem uzticēta skolu kolektīvu vadība. Lai kur mēs arī iegrieztos vai Saulkrastos, vai Salaspilī vai Ķekavā, vienalga, kur visur redzami jaunā iedīgļi, asni skolu reformas īstenošanā. Bet priekšā vēl lieli uzdevumi.

Profesijas svētku priekšvakarā atskatāmies, kādu ieguldījumu katrs no mums ir atstājis aiz sevis, kāda bijusi mūsu profesionālā izaugsme, tā savu apsveikumu sāka Tautas izglītības nodaļas vadītājs Bonifācijs Urtāns. Jūs esat tie, kuri ar gandarījumu, manuprāt, var izvērtēt aizvadītos darba gadus. Pēdējā laikā arvien biežāk par mums, skolotājiem, runā arī sabiedrība. Arī nesenajā augusta konferencē dzirdējām, cik daudz problēmu saskata mūsu darbā radošā inteliģence, un reizē, cik augstu vērtē pedagogu. Bez skolotāja neiztiks neviena paaudze. Un tad sekoja patīkams mirklis. Skolotāji saņēma LKP rajona komitejas un rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas Goda rakstus, grāmatas, ziedus. Par godprātīgu attieksmi pret saviem darba pienākumiem un sekmēm jaunās sabiedrības audzināšanā. Par aktīvu sabiedrisko pienākumu veikšanu, jo daudzi pedagogi uzņēmušies viņiem uzticētos deputātu, partijas pirmorganizāciju sekretāru, propagandistu uzdevumus. Rita Ulpe vada Ādažu vidusskolas partijas organizāciju.

Viņu raksturo ne tikai optimisms, dzīvesprieks, labvēlīga attieksme pret cilvēkiem. Skolā viņa ienāk ar savu iniciatīvu, ar īpašu starojumu, no kura iegūst visi. To pašu var sacīt par Mirdzu Krūmiņu no Babītes vidusskolas. Ne mazums šeit bijis problēmu, tomēr M. Krūmiņa kopā ar kolēģiem centušies tās risināt. Daudz labu. sirsnīgu vārdu pelnījuši arī pārējie skolotāji. Vangažniece Erika Bunke, Saulkrastu vidusskolas skolotāja Alise Vedjaševa, mālpiliete Dzidra Mūrniece, Siguldas 2. vidusskolas skolotāja Ludmila Oglobļina, Siguldas 1. vidusskolas skolotāja Brigita Rozīte, Ropažu vidusskolas skolotāja Māra Krone, Olaines 1. vidusskolas un 2. vidusskolas skolotājas Dzidra Valbaka un

Olga Jakušenko. ķekaviete Nadežda Stefanoviča. baldoniete Aija Damberga. zvejniekciemietis Mihails Ivanovs, Vita Bērziņa no Allažu, Maiga Gerdiņa no Berģu, Nadežda Coms no Stopiņu, Maija Vilka no Siguldas, Dzintra Streimane no Sējas astoņgadīgās skolas, Mirdza Liepa no Carnikavas internātskolas un Natālija Bondareva no Juglas sanatorijas meža skolas. Tautas izglītības nodaļas Goda rakstus saņēma Siguldas internātskolas vecākā pionieru vadītāja Rudīte Ansonska, vangažniece Anastasija Buncele, baldonietis Gundars Krohenfelds, Berģu astoņgadīgās skolas skolotājas Meta Odīte un Marija Kociņa, kā arī Mārupes vidusskolas bibliotekāre Ausma Androvica. Klātesošo skolotāju vārdā runāja M. Krone: Paldies par mūsu darba augsto novērtējumu, paldies par šiem sirsnīgajiem mirkļiem. Viņai pievienojās E. Bunķe no Vangažiem. Viņas un pārējo atziņa — nevajag daudz, lai sirdī ielītu prieks.

TIN vadītājs B. Urtāns sirsnīgi sveic Ādažu vidusskolas skolotāju Ritu Ulpi.

Sveicam rajona skolotājus! 1988.10.01 Darba Balss (Rīgas rajons) Ruska, R.

Sveicam rajona skolotājus!
1988.10.01 Darba Balss (Rīgas rajons)
Ruska, R.

📚 📚 📚

1999.gada 29.decembrī nodod sporta un aktu zāles.

2006.gadā nodod sporta centru ar peldbaseinu

1991.gads. Vidusskolas izlaidums. Tradicionālais gājiens, šoreiz no ĀVS uz kultūras namu (vidusskolā vēl nav zāles). Gājiens atrodas pretī vecajai pagastmājai.

1994.gads. Izlaidums sporta namā.

💠💠💠

Gints Ošiņš ir viens no svētdienas rīta šova Kariess, vecīt veidotājiem Baltcom TV. Viņam ir 19 gadu, mīļa draudzene, laba mašīna un pagaidām viņš ir visai apmierināts ar dzīvi. «Līdz 10. klasei mācījos Ādažos un spēlēju basketbolu. Neesmu gribējis būt lidotājs, arhitekts vai ārsts neko nesaprotu no matemātikas. Domāju, ka būšu vai nu policists, vai vēl kaut kas, kur nevajag zināt matemātiku, piemēram, žurnālists. Atnācu uz Rīgu un sāku darboties Prizma Prim raidījumā Nakts pastaigas. Uz turieni mani uzaicināja Ilze Vidauska, viņa bija režisore, un viņai bija vajadzīgs kāds, kas starp klipiem pasaka: Labdien, skatīsimies, klausīsimies, dzīvojiet kopā ar mums. Ilze bija ievērojusi, ka neesmu uz mutes kritis, varu mazliet parunāt, tā nu es tur aizgāju un mēģināju. Vēl tagad neko daudz nezinu, bet tad pirms diviem gadiem nezināju un nemācēju vispār neko. Ja tagad paskatos, reizēm pašam liekas diezgan stulbi.» Izdomāju, ka starp klipiem var paspēt pateikt ne tikai labdien un atā, bet var arī ielikt reklāmu, sāku ar konkursiņiem. Tā radās situācija man kādi 17 gadi, bet uz ielām man prasa autogrāfu. Nakts pastaigas beidzām, jo jutām, ka nav labi zagt klipus. Vēlāk aizgāju uz Baltcom TV, sāku čubināties tur. Uzradās Pauls Timrots un Eduards Švāns, sākās Kariess, vecīt—dzīvās pārraides svētdienas rītā. Tiek uzaicināti trīs cilvēki, kuriem ir kaut kas kopīgs, tiek parādītas viņu vizītkartes iepazīšanās sižetiņi, un studijā notiek sarunas ar skatītāju piedalīšanos. Es kopā ar operatoru filmēju ielu intervijas, vizītkartes. Svētdienas rītā dzīvajā pārraidē kadrā iet Timrots un Švāns, bet, kad Švāns nokavē, kadrā eju es. Man patīk ēterā papļāpāt ar cilvēkiem, un arī mamma redz, ko esmu izdarījis.

Gints Ošiņš - kādreizējais Nakts pastaigu varonis
- ir visai apmierināts ar dzīvi
Kā tiek atrasti šova dalībnieki? Tie var būt jebkuri trīs cilvēki, kurus vieno jebkas, sākot no tā, ka viņiem ir lielas ausis, un beidzot ar to, ka viņi nelido kosmosā. Šajā šovā piedalās cilvēki, kas noteikti nav populāri. Ļaudis baidās no televīzijas, domā, ka tas ir kaut kas grandiozs tāpat kā Zaķusalas TV studijas ēka. Bet mūsu šovs ir vienkāršs. Atnāk cilvēki, parunā, viss cilvēcīgi, vienkārši. Pamatā mūs skatās tie dullie jaunieši, kuri klausās arī SWH radio Karakumu un kuriem patīk, ka jokus padzen Loks un Švāns. Tad vēl skatās tie, kas desmitos no rīta paņem putekļu sūcēju, lai tīrītu māju. Viņi ieslēdz te kaut kas notiek, mēs tur palaižam dziesmiņas, multenīti bērniem, jociņus visiem kāds prieciņš.

Tu dzīvo atsevišķi no vecākiem. Kādas tev attiecības ar viņiem? Reizēm saka tiem vecākiem ir paveicies ar bērnu! Man ir paveicies ar vecākiem. Viņi ir ļoti saprotoši. Viņi pret mani pa labam, es pret viņiem tāpat. Katru vakaru zvanu vecākiem, pasaku, ka man viss kārtībā, esmu dzīvs un vesels. Pēc raidījumiem arī sazvanāmies, viņi izsaka savu viedokli, es saku —jūs vispār nesaprotat, par ko tur ir, un tas ir ļoti normāli. Kad es aizbraucu pie mammas, es varu neko nerunāt, viņai vienkārši ir patīkami redzēt, kā es sēžu tur un ēdu. Tētis atkal grib runāt par lietu. Man ir draudzene, man ir kur dzīvot. Viss it kā ir nokārtojies. Beidzot esmu ticis pie mašīnas, kas man sen patikusi, sudrabkrāsas BMW. Sāku studēt universitātē žurnālistiku. Bija darbs, satrakojos ar darbu, nepietika laika mācībām. Šogad sākšu vēlreiz. Nejūtos kaut ko zaudējis esmu iepazinies ar cilvēkiem, tas vienmēr noder. Vēl nesen bija tā: skatos savus raidījumus un redzu, ka esmu tur runājis galīgi garām. Tagad jūtos drošs par to, ko esmu pateicis. Es īstenībā esmu foršs džeks. Ja man vēl nebūtu katru otro dienu pumpas uz sejas, tad vispār...

Zelta puisēns, TV un BMW
1995.09.01 Diena
Alise Tīfentāle

💠💠💠