Iepazīsties - Carnikava! ^

 

 

Vispirms par nosaukumu. Pašreizējā nosaukuma izcel­smi рētījusi valodniece Benita Laumane, tas sastopams kopš 1566. gada, кā Sarnikau, Zarnikau. Sastopams arī variants Czernckcuv, kas varētu liecināt par ieceļotājiem no Polijas vai Ziemeļvācijas, tātad radies no uzvārda. 18. un 19. gs. minēts latviskais nosaukums Sānkaute, kas varētu вūt sais­tāms ar Gaujas atteku. 

Kurā Gaujas krastā Carnikava atrodas? Nedomāju atseviš­ķos rakstos minēto Veco Carnikavu Siguļos, pie baznīcas un šosejas tilta pār Gauju, kas pirms 1638. gada ieskalota upē. Baz­nīca pašlaik atrodas Gaujas labajā krastā. 17. gs. zviedru mēr­nieku zīmētā kartē un 18. gs. otrajā pusē kartogrāfa L. Mellīna kartē muižas ēka iezīmēta uz salas. D no pašreizējās Gaujas ielas redzama Vecgauja, tātad tagadējā Gaujas gultne radusies vēlāk. Savukārt Vecgaujas ielā 16 atrodas vecākā māja Carni­kavā, celta 1843. vai 1848. gadā.

Carnikavas novads vēsturiski veidojies kā zvejnieku ciems pie garākās Latvijas upes – Gaujas ietekas jūrā. Šī ir senās Kubeseles novada Līvu zeme. 1211.gadā Indriķa Livonijas hronikā minēts, ka vietā, kur Gauja ieplūst jūrā, pulcējies līvu karaspēks, lai iebruktu vācu feodāļu sagrābtajās zemēs. Uzzinājuši, ka Rīgā ieradies jauns krustnešu pulks, tie no sava nodoma atteicās.

Senrakstos Gaujas grīva saukta par „Koive  mindu”  (upes muti), savukārt paši līvi šo vietu dēvējuši par „Sarnikau" (ošleju).

Carnikavas muižas elementi mūsdienās sastopami: Carnikavas skvērā, divi uz LU galvenās ēkas kāpnēm Merķeļa ielā, vēl viens - pie Mazās ģildes ēkas Vecrīgā

Carnikavas kā apdzīvotas vietas sākums saistīts ar lielu Gaujas salu, uz kuras 17.gadsimtā tika uzcelta greznākā muiža Vidzemē, kas sava krāšņuma dēļ tika dēvēta par Meņģeles pili. Tās saimnieki kļuvuši zināmi arī ar pirmo zivju audzētavas izveidi Latvijā un Krievijā, kā arī zivju konservu fabriku. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā muiža tika iznīcināta, un tā arī netika atjaunota.

* Darba Balss / 09.10.1984

Carnikavas novada teritorijā esošā zvejnieku ciema sabiedriskais centrs savulaik atradies Siguļos, kur tagad meklējams vienīgais Vidzemes piekrastes koka dievnams un pirmā Carnikavas skola.

2015.g.

Carnikavas muižas Parkā atrodas granīta plāksne ar uzrakstu: „Šeit 1919,g,no baltgvardiem nošauti 12 Carnikavas iedzīvotāji-revolucionāri” Pretējā ielas pusē paceļas Carnikavas astoņgadīgā skola. Pakalnā starp Carnikavas parku un kultūras namu brāļu kapos apbedīti padomju karavīri (221 cilvēks), kas krituši Lielajā Tēvijas karā.

Carnikavas muižas pils Latvijā bijusi unikāla. Tā saukta par lepnāko pili visā Vidzemē, jo lodžijas veida portikam bijušas 14 joniskā ordera kolonnas. Tik daudz nav bijis nevienai citai kungu mājai - vienīgi var salīdzināt ar Peldu iestādes ēku Liepājā (1902, arhit. M. P. Berči), kurai arī ir lodžijas veida portiks ar 16 kolonnām, kas gan nav izkārtotas dubulti kā Carnikavā. 

To drīzāk var salīdzināt ar Luvras pils A fasādi. Šī pils celta agrāk par Liepājas ēku, bieži būves laiks tiek minēts 1800.- 1802. gads, taču vairāki apstākļi liecina, ka tā pastāvējusi jau 1794. gadā. Pils priekšā bijušas divas no dolomīta veidotas lauvas, otrā pusē no kupola zāles parkā vedušas monumentālas kāpnes. Kā atzīmējis Imants Lancmanis , iekštelpās nav bijis domāts par mājīgumu, dzīves ērtībām, it kā paredzētas tikai pastaigām. Tas it kā apstiprina versiju, ka telpas un ēkas kopējo veidolu iecerējis kāds itāļu arhitekts, bet pils būvvēsturē savu lappusi ierakstījis arī ievērojamais būvmeistars K. Hāberlands, kas izveidojis dekoratīvos elementus. Viņam ļoti raksturīgi kolonnu kapiteļi ar lapu vītni starp volūtām, arī ēkas mansarda jumts, kas gan laika gaitā mainījis veidu. Pilnīgas un precīzas informācijas par pils celtniecību nav. Lai atrastu pils vietu, pietiek uzprasīt, - Kur jums ir padomju karavīru brāļu kapi? 

Pēc Otrā pasaules kara tika savākti apkārtnē kritušie un turpat apbedītie karavīri. Tos salika krievu karaspēka nodedzinātās pils pagrabos. Tie aizbērti un izveidots piemiņas ansamblis 221 kritušajam. Uz Z no tā parkā redzams 0,1 ha liels taisnstūra formas dīķis, ko ieskauj simetriskas liepu rindas un alejas. No pils drupām izlauztie ķieģeļi bijuši labs būvmateriāls karā sapostīto un nodedzināto ēku atjaunošanai. No tiem uzbūvēta māja Atpūtas Carnikavas stacijas tuvumā un Ādažu pamatskolas ēka (nav saglabājusies). Muižas klēts Jūra ielā 1a 1933. gadā pārbūvēta par tautas namu. Atpūtas ielā 7 bijusī muižas kalpu māja. Tagad ēka apmesta un nokrāsota, bet vēl 1988. gadā bija labi redzams, ka apakšējais stāvs būvēts no sarkaniem ķieģeļiem, augšējais, padomju laikos celtais, no silikātķieģeļiem

Muižas klēts Jūra ielā 1a 1933. gadā pārbūvēta par tautas namu. 

Arhitekts A. Klinklāvs izstrādāja tās pārbūves projektu 59.000 latu vērtībā. Tajā ietilpa sarīkojumu zāle ar 300 sēdvietām, bufete, telefona centrāle, ekonoma dzīvoklis, bibliotēka un frizētava. Īpašumu nosauca par Ozolaini. 

(no Mārtiņa Siliņa atmiņām "Austrālijas latvietī")

   Muižas izdevīgais novietojums saistīts arī ar nozīmīgiem ceļiem, kas gājuši cauri Carnikavas novada teritorijai: Rīga – Pērnava ar vienīgo pārceltuvi pār Gauju tās lejtecē, kā arī Langas upes ceļš, kas savienoja Gauju un Daugavu, bet vēlāk to aizbēra ceļojošā kāpa. Katrīnas II pavēle izcirst piejūras mežus pamodināja ceļojošās kāpas, kuras gadiem sargājušas dabas parka „Piejūra" ainaviskos objektus. To vidū ir gan Garciema Paraboliskā kāpa, kas ir lielākais kāpu veidojums Rīgas jūras līča piekrastē, gan citas apskates vietas, kurām zvejnieki dāsni devuši nosaukumus. Ja vietai ir savs vārds, tad taču ir vieglāk kā atrast lomus, tā pārņemt zināšanas no pieredzējušiem amata brāļiem. Dzirnezerā vien esot bijuši 16 zvejas vietu apzīmējumi.

Informācijas centrs

Tēlnieka Helmuta Āķa veidotais saules pulkstenis pēc paša autora iniciatīvas ir tapis Carnikavas novadam. Pulkstenim izvēlēts horizontālais veids un tas veidots no betona pamatnes, savukārt cipari un gnomons no nerūsējošā tērauda. 

 

20.gadsimta sākumā Carnikava bija Ādažu ciema centrs, bet 1992.gadā, no Ādažiem atdalot zvejnieku kolhoza zemes un vairākus vasarnīcu ciemus, Carnikava kļuva par patstāvīgu pagastu ar 11 ciemiem: Kalngali, Garciemu, Garupi, Gauju, Lilasti, Siguļiem, Laveriem, Eimuriem, Mežgarciemu, Mežciemu un Carnikavu.

====2021.g.====

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

 

 

2006. gadā pagastu reorganizējot, tas kļuva par Carnikavas novadu, kas Vidzemes piekrastes tuvumā stiepjas no Kalngales līdz Lilastei. Carnikavieši ir lepni, ka dzīvo vienīgajā vietā Latvijā, kur Gauja ietek jūrā.

Agrāk Gaujai  pārkļūt pāri bija iespējams tikai ar laivu vai vilcienu, izkāpjot Gaujas stacijā. Nu ir uzcelts gājēju - velo tilts, kas savieno Gaujas abus krastus un atrodas blakus dzelzceļa tiltam. Upes kreisajā krastā augšpus tilta atrodas kolhoza „Carnikava” zivju apstrādes komplekss.

Gaujas upē mīt līdakas, zandarti, taimiņi, sīgas u.c. zivis. No jūras Gaujā iepeld nārstot laši, vimbas,  un nēģi.

Jau kopš seniem laikiem pie upes grīvas pastāvējis zvejnieku ciemats Carnikava. Latvijas  Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā var aplūkot no Carnikavas pārvietotu Cēlāju dzīvojamo ēku (1851) līdz ar zvejniecības inventūru.

Pēc Lielā Tēvijas kara carnikavieši noorganizēja zvejnieku kooperatīvu, kas 1948.g. pārtapa par kolhozu Carnikava. 10.piecgadē Carnikava uzsāka foreļu rūpniecisko audzēšanu. Zvejnieku kolhoza Carnikava ciemats sāka veidoties 60.gadu beigās. Tas atrodas 3,5 km no jūras-Gaujas kreisajā krastā pie Rīgas-Carnikavas autoceļa.

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

Tā kā Carnikavas novads no galvaspilsētas atrodas vien 25 kilometru attālumā, daudzi šajā Rīgas pievārtē brauc baudīt dabas skaistumu un īpašo jūras tuvumu. Savukārt pašvaldība kopā ar iedzīvotājiem rūpējas, lai tas būtu zaļš, aktīvs un dabai draudzīgs novads, kas ikvienam piedāvā veselīgas atpūtas iespējas.

* Darba Balss / 13.09.1977

 

  

 

 

 

 

Uz Carnikavu / Zvejnieku svētki Rīgas nēģu pilsētā 

Vēl nesen viss dārzs ziedēja baltā mākonī, bet jau jūlija vidū ābeļu un ķiršu zari liecināja, ka šī gada raža būs varena. 

Karstās dienas ar 30 grādu temperatūru bija aizgājušas, un nedēļas nogale pienāca tik rāma un saulaina, ka prasīt prasījās pēc kāda izbraukuma. Varbūt uz Carnikavu? Mašīna gan nebija nekāda stiprā, bet Carnikava ir tikai 30 km no Rīgas. Pa Brīvības ielu, kas vēlāk kļūst Vidzemes šoseja un ved tieši uz krievu Pleskavu, mēs pārbraucām Juglas tiltam un, Baltezeru aiz sevis atstājuši, ar līkumu iegriezāmies Ādažos. Bija gan svētdiena, bet Ādažos cilvēki dzīvoja pilnu dzīvi. 

Daudzās automašīnas tirgus ēkas priekšā rādīja, ka visi tirgotāji ir savās vietās. Mums vajadzēja kaut ko ēdamu, varbūt arī dzeramu, tāpēc bez liekas domāšanas devāmies pa durvīm tirgū iekšā. Vedējs neticīgi vēlreiz noprasīja, vai Austrālijā tiešām visi staigā īsās biksēs, tad vilcinādamies ieteica man vismaz Austrālijas saules cepuri labāk nest rokā. Kad apsolījos par visiem pirkumiem samaksāt, bikses un cepuri drīkstēju paturēt, taču visi pārējie grupā turējās gabaliņu tālāk. Vedējam bija vasaras māja Carnikavas pagasta robežās, kādēļ viņš ceļu pazina. Pavisam nemanāmā vietā viņš mašīnu novadīja no šosejas nost, un drīz mēs iebraucām „vecajā ceļā", kas bija gan asfaltēts, bet tik šaurs, ka vecie milzīgie koki gar ceļa malām veidoja lapu tuneli, kam gaisma netika cauri. Mātes stūma pa ceļu bērnu ratiņus, citi lēnām pastaigājās. Carnikavu pazinām no skolas laikiem kā nēģu pilsētu, taču tur visvairāk zvejo siļķes. Mēs vispār bijām ieradušies nelaikā. Zvejošanu atļauts sākt tikai 15. augustā. Vietējā veikaliņā pārdevējai gan stāstīju, ka man vajadzīga bilde Austrālijas Latvietim, un vai viņa nevarētu pacelt vismaz vienu siļķi un turēt to tā sāniski. Kas tur bildē ievēros starpību? Izskatīgā pārdevēja tomēr pastāvēja, ka varot piedāvāt mums tikai nēģus, kas jau ietaisīti slēgtās, apaļās kārbiņās par vienu latu gabalā. Nopirkām arī. Uz sludinājumu dēļa izlasījām, ka Carnikavā gatavojas lieli svētki, kas 12. jūlijā notikšot parastajā zvejas vietā. Kā zināms, Carnikava atrodas Gaujas abos krastos kādus 3 km no upes ietekas Rīgas jūras līcī. Sākām tāpat lēnām iet uz parka pusi, kur atrodas Carnikavas kultūras nams. Aktieris Pēteris Lūcis, kas filmā tēlo zvejnieka dēlu, esot teicis, ka tieši šinī namā filma Zvejnieka dēls trīsdesmitajos gados izrādīta pirmo reizi. Domīgi un nezinīgi gājām tālāk pa Jūras ielu līdz liela, krievu laikos celta neglīta nama priekšā ieraudzījām četrus puikas, kas latviešu valoda tik skaļi strīdējās, ka kaušanās, liekas, nebija tālu. „Kur te ir parastā zvejas vieta, kur tā balle notiks?" es noprasīju. Puikas sastinga un ziņkārīgi klausījās. 

Pats mazākais beidzot uzdrošinājās: „Es zinu!" Lielākais pielēca kājās: „Tu nekā nezini!" Nākamajā mirklī viss bars jau kliedza cits caur citu: „Man tur vecāmamma strādā! Man arī. Es parādīšu." Mēs devāmies ceļā Puika ar skrituļslidām pa priekšu, aiz viņa tie, kuriem kurpes kājās, pēc tam baskājainie. No garās ielas malām pievienojās citi puikas, un, sasniedzot pasta kastes Nēģu ielā, mēs jau bijām gluži iespaidīgs pulks. Visa armija apstājās pie Vecgaujas tilta, kas bija metru plats un sastāvēja no satrunējuša koka atliekām, ko turēja gaisā divas sarūsējušas tauvas ar rūsas saēstām tievām bultām. Trīs mazi puikas no tilta makšķerēja Otrā pusē gar krastu ūdenī snauda vismaz ducis melnu zvejas laivu. Niedrās gulēja sīcošs klusums. Tālāk laikam bija zivju pārstrādes vieta. Lielai ēkai blakus kaudzē sakrautas tukšas brūnas zivju kastes un žāvēšanai izkārts milzu tīkls ar baltiem pludiņiem. Puikām viss jau bija apnicis, un tie no mums atvadījās. Tikai neiekrīti ūdenī, onkulīt! Tas tilts grīļojas! Kādreiz par tilta pāriešanu laikam bija prasīta nauda. Tagad kasiera mājiņa bija vēl vairāk sagruvusi nekā pats tilts. Mēs pārgājām tiltam, pagājāmies gar Gauju, kas te plata, gandrīz kā Daugava, un tad pārgrīļojāmies atkal atpakaļ. Pārgājām vēlreiz Lašu ielai un Zvejnieku ielai, nopriecājāmies par jasmīna krūmu, kas te ziedēja tik vēlu. Ja Rīgā visvairāk dzird krievu valodu, tad Carnikavā visi runāja tikai latviski.

Nikolajs Gūtmanis

* Austrālijas Latvietis / 15.08.1997

-