Motobols tagad / Andris Bārbalis ^

Motobola vēsture Latvijā

   Motobola kustība Latvijā sākās pirms vairāk kā 50 gadiem. Pirmā motobola spēle Latvijā notika 1959. gadā Tukumā. Sešdesmito gadu vidū motobola kustība piedzīvoja īstu uzplaukumu - tam pievērsās motokrosisti trīs brāļi Zirņi un citi tālaika pazīstamie motosportisti. Kā stāsta zinātāji, savulaik Latvijā esot bijušas pat piecas motobola komandas un ticis izcīnīts Latvijas čempiona tituls. 

Zināmākais no Latvijas motobola klubiem tolaik bija klubs „Ādaži”, kas sešdesmito gadu beigās, septiņdesmitajos un astoņdesmito gadu sākumā spēlēja arī PSRS augstākajā līgā. 

Izrādās, ka Biķernieku sporta bāzē laukums, kas atrodas pie skatītāju tribīnēm, ir tolaik ticis speciāli izbūvēts motobola vajadzībām un pirmā spēle starp motobola klubu „Ādaži” un „Vozņesenskas Vozhod” komandu tur notika 1974. gadā. Motobola kustība apsīka 1983. gadā, kad Latvijas izlase aizvadīja vēl pēdējās spēles PSRS tautu spartakiādē. 

Kopš tā laika ir pagājuši 30 gadi un ir bijuši vairāki mēģinājumi motobola kustību Latvijā atjaunot. Šobrīd tas ir izdevies. Jau 2009. gadā tika nodibināts motobola klubs „Rīga”, taču reālu darbību tas uzsācis 2012. gadā, kad pateicoties sponsoram „Latvijas Dzelzceļš Cargo” tika iegādāti pieci jauni „Gas Gas” firmas motocikli no Vācijas, kuri ir īpaši pārbūvēti motobola vajadzībām. Katrs motocikls ir īpaši pielāgots sportista augumam, kas ir īpaši svarīgi, lai varētu precīzi trāpīt pa bumbu.

 Šobrīd Motobola klubā „Rīga” ir 2 vārtsargi un 5 spēlētāji. Galvenais treneris un mehāniķis ir pazīstamais motobolists un autosportists Vilnis Zirnis. 

 Lai iepazītos tuvāk ar atjaunoto motobola kustību, zemāk piedāvājam interviju ar vienu no motobola veterāniem un arī atjaunotās komandas dalībniekiem - Aldi Vilcānu.

Kāpēc tika atjaunota motobola kustība un dibināts motobola klubs „Rīga”? 

Varētu teikt, ka lielākoties tā ir nostaļģija. Tieši tā paša iemesla pēc, kāpēc tika atjaunota „Dzintara Volga” un vēsturisko auto šoseja.

Kur šobrīd ir apmeties motobola klubs „Rīga”?

Biķerniekos. Vietā, kur atrodas vienīgais motobola laukums Latvijā.

Kas motobolā mainījies pa šiem 30 gadiem?

Noteikumi ir palikuši tie paši, mainījusies ir tehnika – tā kļuvusi jaudīgāka, ieviestas arī dažādas tehniskas viltības, kas palīdz savaldīt bumbu. Kādreiz, pirmsākumos, arī vārtsargam bija neliels mocītis, taču šobrīd vārtsargs ir vienīgais uz laukuma bez motocikla. Tagad Eiropā motobolu sākuši spēlēt arvien jaunāki sportisti. Kādreiz motobolam vairāk pievērsās cilvēki, kuri beidza savas aktīvās gaitas motosportā – veči ap 40.

Kas šobrīd ir tie cilvēki, kas spēlē atjaunotajā motobola klubā „Rīga”?

Komandas sastāvā ir trīs sportisti no astoņdesmitajiem gadiem un divi jauni sportisti, kā arī divi jauni vārtsargi.

     
         Vai, lai trenētos, jums ar šādu sastāvu pietiek?

      Nē, tāpēc palīgā nāk Ādažu kluba veterāni – Dainis Zirnis, Valērijs Mardarenko, Ivars Liepiņš un citi, kas izmanto savu veco tehniku, lai varētu palīdzēt treniņu procesā. Meklējam arī jaunus dalībniekus, kas vēlas pievienoties klubam un trenēties, taču šobrīd gan ir viena problēma – trūkst tehnika, tāpēc jaunpienācējiem jārēķinās, ka būs pašiem jāapgādā sevi ar motociklu.

 Vai sportisti var startēt ar, piemēram, motokrosam domātu motociklu?

Nē, ar šādu motociklu sportists paspēlēt nevarēs. Motocikls būs jāpārbūvē un jāpielāgo motobola vajadzībām, bet tas nav nekas neiespējams.

 Kur un cik bieži norit treniņi?

Treniņi tiek aizvadīti vasaras sezonā trīs reizes nedēļā Biķernieku sporta bāzes motobola laukumā. Šis laukums ir vienīgais Latvijā, kas ticis speciāli būvēts priekš motobola un spīdveja. Parasti sezona sākas līdz ar sniega nokušanu un attiecīgi rudenī – ar tā parādīšanos.

    

 Kas tiek apgūts treniņu procesā?

Apgūstam sitienus, prasmi individuāli vadīt bumbu, jo tas nav tik viegli kā no malas izskatās. Lai šajā sporta veidā būtu līmenī, jātrenējas vismaz 3 gadus.

 Kādi ir galvenie spēles noteikumi?

Uz laukuma spēles laikā atrodas četri spēlētāji un viens vārtsargs. Vārtsargam nav motocikla, tāpēc galvenais noteikums ir tāds, ka spēlētāji nedrīkst iebraukt vārtsarga laukumā, un vārtsargs nevar iziet ārpus laukuma drošības apsvērumu dēļ, par šo pārkāpumu tiek piešķirts soda sitiens. Centra līniju spēlētājs nevar šķērsot pats, bumba ir jāpiespēlē komandas biedram. Vedot bumbu to nedrīkst pacelt, tai visu laiku ir jābūt saskarsmē ar laukuma segumu.

 Vai bumba, ar kuru spēlējat, ir speciāli paredzēta motobolam?

Jā, tā ir īpaša motobolam paredzēta bumba, kas diametrā ir 40 līdz 42 centimetri un sver 900 gramus.

 Kādi ir motobola kluba plāni startiem šajā sezonā?

Ir plānota dalība Veterānu turnīrā, kas iepriekšējā gadā notika Lietuvā. Šogad plānots, ka tas notiks Latvijā vasaras otrajā pusē. Tāpat dosimies uz turnīru, kas notiks par godu Lietuvas pilsētas Skodas 600 gadu jubilejai. Šogad mērķis bija startēt arī Baltkrievijas čempionātā, kurā piedalās arī abas lietuviešu komandas, arī ukraiņi, taču šobrīd viss atduras pret finansēm. Joprojām meklējam sponsorus, kas varētu palīdzēt iegādāties komandai vēl 3 motociklus un atbalstīt startus Baltkrievijas čempionātā.

  Kāds būt tālejošie mērķi komandai?

Noteikti piesaistīt jaunus dalībniekus un palielināt popularitāti šim sporta veidam Latvijā. No sportiskajiem mērķiem, tas būtu starts Eiropas čempionātā. Ja viss ritēs labi, tad tas varētu notikt jau nākamgad Krievija.

   Vai iespējams kaut kur vairāk uzzināt par kluba aktivitātēm?

Jā, jaunizveidotajā Facebook lapā „Motoball-Rīga”.

Sīkāka informācija par Motobola kluba „Rīga” aktivitātēm: Aldis Vilcāns

 

Kolhoza "Ādaži" jauniešu motosporta sekcija / centrā treneris Andris Bārbalis /
 ap 1980.g

Centrā treneris Andris Bārbalis / ap 1980.g

Andris Bārbalis - motokrosa treneris.
1969.gadā viņš spēlēja Ādažu motobola komandā.

ANDRIS BĀRBALIS

motosportists, sporta meistars motokrosā un motobolā, tagad treneris

Andris Bārbalis dzimis 1948. gada 8. septembrī Tukumā. Andrim bija liela interese par motoriem un daudzām citām tehniskām lietām. Ar tehniku viņam nācās sastapties jau no agras bērnības, jo viņa tēvs jau tajā laikā startēja motokrosa sacensībās. Arī abi Andra brālēni bija motokrosa atbalstītāji un zinātāji. Tukuma rajonā bija motokrosa trase un diezgan spēcīgi motokrosa braucēji. Tukuma motobola komanda Latvijā bija vidēji spēcīga. Andra Bārbaļa pirmā skola bija Tomes astoņgadīgā skola. Mācoties Andris paralēli sāka nodarboties ar motokrosu, tas notika 1965. gadā. Tukumā viņš iepazinās ar motobolu. 

Pabeidzot Tomes astoņgadīgo skolu, Andris iestājās Rīgas 25. vakara vidusskolā. Pēc vidusskolas beigšanas, viņš mācās Tukuma autoskolā. Šajā skolā viņš iegūst specialitāti un var strādāt par automehāniķi.

1968.g. “Ādažu” kolhoza priekšsēdētājs Josifs Kukielis, kurš ļoti atbalstīja sportu un motobola komandu, Andri Bārbali uzaicina uz Ādažiem. Andris šim uzaicinājumam piekrita un sāka spēlēt Ādažu motobola komandā. Andris labi iederējās stiprajā komandā. Viņš spēlēja aizsardzībā un skatītāji viņu varēja atpazīt pēc 2. numura, kas bija piestiprināts motociklam. Ādažu komanda sevi spēja pierādīt visā plašajā PSRS. PSRS izlases sastāvā viņam bija vairākas ievērojamas spēles pret slaveno un spēcīgo Vācijas DR valsts vienību. Andris ar saviem komandas biedriem kļuva par PSRS sporta meistariem; Andris Bārbalis iekļuva arī PSRS izlasē un varēja apceļot Eiropu. Tas bija liels panākums gan Ādažiem, gan pašiem sportistiem. Andra lielākie panākumi kā sportistam ir:

PSRS jaunatnes čempions motokrosā ( vairākus gadus ),
PSRS čempionātā 3. vieta, PSRS sporta meistars krosā.

1972. gadā Andris Bārbalis gūst nopietnu kāju traumu - abas viņa kājas tiek paralizētas. Pēc izārstēšanās no smagās traumas, kas liedza turpināt sportista karjeru kā sportistam, Andrim tiek piedāvāts darbs par Ādažu motobola komandas vecāko treneri. Šo darbu viņam piedāvā jaunais priekšsēdētājs Alberts Kauls, kurš arī sportu mīlēja un atbalstīja. Toreiz Ādažu komandai nebija pašiem savs motobola stadions, tāpēc spēles un treniņi notika VEF stadionā.

Jau vairāk kā 20 gadus Andris Bārbalis strādā par treneri. Savā amatā viņš ir pieredzējis, ar ļoti lielām zināšanām. Viņš ir populārs ne tikai Latvijā un Baltijā, bet visā pasaulē. Ir ļoti daudz pierādījumu, kas liecina par Andra Bārbaļa meistarību trenējot jaunos un pieredzējušos sportistus. Viens no spilgtākajiem pierādījumiem ir Latvijas labākais solo klases motokrosists Lauris Freibergs. Andris Bārbalis ar viņu strādāja četrus gadus katru dienu. Panākumi ir lieli, bet lielākais - Eiropas čempionāta titula iegūšana. 2000.gadā Lauris Freibergs Eiropas čempionātā ieguva otro vietu, bet 2001.gadā viņš ieguva čempiona titulu.

Lai gūtu panākumus šajā grūtajā sporta veidā ir vajadzīgs liels darbs un labs treneris. Tāpēc Andris Bārbalis ir ļoti aizņemts cilvēks, jo pie viņa brauc ļoti daudzi motokrosisti. Katru dienu sabrauc kursanti no visas Latvijas, lai iegūtu labu fizisko sagatavotību un izcilu braukšanas tehniku. Tie ir gan iesācēji, gan amatieri un profesionāļi. Treniņi notiek visās Latvijas trasēs un arī Ādažu poligonā. Ir daudz izsaukumu uz ārzemēm, kur notiek treniņnometnes. 2002.gadā Andri Bārbali uzaicināja uz Itāliju, kur viņam būs jānovada treniņnometne.

Man bija iespēja piedalīties vienā no treniņiem, kurā viņš strādāja ar Agri Ļitvinovu. Es redzēju, kā viņš izmanto savas zināšanas treniņu vadīšanā un cik tās ir vērtīgas sportistiem. Savukārt sportistiem ir svarīgi tās izmantot trasē. Treneris arī uzņemas zināmu atbildību par sportista veselību, par to, lai viņi negūtu traumas un pienācīgi sagatavotos nākamajam motokrosa posmam. 

Andris Bārbalis daudzkārt ir bijis lepns ar saviem audzēkņiem, jo viņi tiešām attaisno kopīgo darbu. Šajā sportā ir arī savas īpatnības, kas pat labam sportistam liedz uzvarēt. Motokrosā viss nav atkarīgs tikai no braucēja vai trenera, bet ļoti liela nozīme ir pašam motociklam. Tāpēc Andris saviem audzēkņiem mēģina izvēlēties labāko un finansiāli izdevīgāko tehniku. Viņa zināšanas un padoms ir nenovērtējami. Andris Bārbalis ir viens no labākajiem treneriem pasaulē.

Andris Bārbalis strādā jau ilgus gadus un domā darīt to turpmāk. Viena no Andra Bārbaļa jaunajām idejām ir atvērt pašam savu autoskolu. Šajā autoskolā varēs papildus mācīties braukšanu ekstremālās situācijās. Precīzāk, sānslīdes gadījumos. Autoskolas dotās zināšanas palīdzēs izvairīties no negadījumiem uz ceļiem, it īpaši slidenos ceļa posmos. 

Andris ir mērķtiecīgs un vienmēr cenšas izdarīt visu līdz galam un salikt visu pa plauktiņiem. Andris Bārbalis kā cilvēks ir savādāks nekā treneris. Savā ģimenē viņš ir jautrs un dzīvespriecīgs, bet treniņā nopietns un stingrs. Liekas, ka tā ir viena no viņa vislabākajām īpašībām.

2002.gada aprīlī

Autors: 11.a klases skolnieks Gatis Miglāns

Konsultants: skolotājs Juris Dzirnieks

Lietuvas pilsētā Skuodas

=============================

Andris Bārbalis (1948)

Motokrosa treneris

Dzimis: 1948. gada 8. septembrī Tukumā

Izglītība: Rīgas 25. vakara vidusskola, mācījies Kandavas sovhoztehnikumā

Motosportā: kopš 15 gadu vecuma

Lielākie sasniegumi: sporta meistars motokrosā un motobolā

Paraugs sportā: Rikijs Kārmaikls

Audzēkņi: Lauris Freibergs, Matīss Karro, Dāvis Ivanovs, Jānis Vinters, Aigars Leoks, Kaspars Cveiģelis, Toms Macuks, Kārlis Sabulis, Gints Filipsons un citi

Ģimenes stāvoklis: 38 gadus precējies triju meitu tēvs, ir viens mazdēls un trīs mazmeitas

Vaļasprieki: motokross, literatūra, teātris

„Es biju viens no tiem fanātiķiem, kas jaunībā meitenes vietā varēja motocikla sēdekli skūpstīt,” tā par sevi saka motokrosa treneris Andris Bārbalis, kurš sava sporta veida aprindās iemantojis gan cieņu, gan nosodījumu. Savu karjeru Bārbalis sācis Tukumā, startējot motokrosā, vēlāk viņš iztiku pelnījis septiņdesmitajos gados populārajā motobolā. Pēc profesionālās karjeras sportā Andris Bārbalis kļuvis par vienu no pirmajiem motosporta treneriem Latvijā. Viņš Līdz Eiropas čempiona titulam aizvedis Lauri Freibergu, bet Matīss Karro, viens no šolaiku populārākajiem Latvijas motokrosistiem, joprojām uzklausa Bārbaļa padomus un kopīgiem spēkiem meklē to vienas sekundes deficītu, kas nodrošinātu stabilu vietu MXGP pasaules desmitniekā.

Intervijā Sportam Andris Bārbalis paver ieskatu savā attieksmē pret motosportu un treniņu principos, kas daudziem ļāvuši gūt panākumus.

— Kā pats pievērsies motokrosam?

— Mans fāters pēc Otrā pasaules kara brauca amatieru līmenī, brauca arī mans krusttēvs. Motokross latviešiem nebija nekas svešs arī pirms Otrā pasaules kara, ko nevarētu teikt, piemēram, par amerikāņiem, kas ar šo sporta veidu sāka nodarboties tikai pēc kara.

— Tātad turpināji ģimenes tradīcijas?

— Apmēram tā. Sešdesmito gadu sākumā vectēvs man nopirka motovelosipēda motoru, kuru es ieliku velosipēdā, un tā arī aizsākās manas braukšanas gaitas. Bet pirmo motokrosu es braucu Tukumā piecpadsmit gadu vecumā.

— Zināms, ka tolaik tehnika apkārt nemētājās. Kā pie tās tiki?

— Kopš trīspadsmit gadu vecuma es apmeklēju Tukuma motoklubu, kur man izsniedza izjauktu, maisā iebērtu motociklu Minska, kuru pats pusgadu metināju, skrūvēju un vīlēju, lai varētu braukt. 1964. gadā es braucu jau pavisam nopietnā līmenī jauniešu konkurencē un tiku līdz vicečempiona titulam Latvijas čempionātā. Pēc tam finansiālu apstākļu dēļ krosu nācās pamest.

— Un tā aizsākās tavas gaitas motobolā?

— Jā, tolaik par braukšanu krosā maksāja tikai Ventspilī, bet tur mani neuzņēma. Savukārt Ādažos maksāja algu par to, ka komandā spēlē motobolu. Un tā 1967. gadā es pārvācos uz Vidzemi un sāku spēlēt Ādažu motobola meistarkomandā. Iesākumā mani pieņēma uz pārbaudes laiku. Ādažos, protams, bija labi, bet manas jaunības un rakstura dēļ pateicu bosiem to, ko domāju, un atgriezos Tukumā, bet pēc pusgada mani uzaicināja atkārtoti un kopš tā laika Ādažos arī nogruntējos.

— Nebija grūti ātro motokrosu nomainīt pret salīdzinoši lēno motobolu?

— Ja cilvēks pārvalda motociklu, ķermeni un jūt trasi, tad nav lielas atšķirības, vai tu brauc motokrosā bez bumbas vai motobola trekā ar bumbu. Protams, ir sava specifika — bumbas apstrāde, laukuma pārredzēšana, partneru izjūta un tā tālāk, bet pamatā tomēr ir motocikla izjūta.

— Starp citu, runājot par motocikla izjūtu, — vai esi braucis spīdvejā?

— Esmu provējis. Divas dienas pēc motobola karjeras beigām mēs ar nelaiķi Zāli Janku tikām pie močiem, divas dienas patrenējāmies un sapratām, ka it kā teorētiski tā pati sānslīde, kas motobolā, bet spīdvejā ir liels vidējais ātrums un, divu dienu laikā to lietu neapgūstot, metām mieru. Es pat zābakam uzmetināju tērauda zoli, lai labāk slīdētu.

— Un kā ar šoseju?

— Šoseju neesmu braucis. Mana mīlestība bija motokross un pēc tā rūgts un melns darbs motobolā. Dzīve mani piespieda, lai nodrošinātu iztiku. Es spēlēju tikai ar labo kāju, jo kreisajai bija traumētas saites. Es ar labo kāju pelnīju 500 rubļus, bet ar kreiso tikai 100 (smejas).

— Motobolu spēlē joprojām?

— Pirms diviem gadiem nospēlēju pēdējo spēli. Savu limitu dzīvē esmu izspēlējis. 1973. gadā biju tik spēcīgs, ka mani iesauca PSRS izlasē, kur saņēmu tādu rūdījumu, kas uz visu dzīvi palika prātā un asinīs.

— Kas tevi trenēja?

— Treneri Padomju Savienībā motosportā parādījās tikai ap septiņdesmitajiem gadiem. Līdz tam laikam neviens tādus speciālistus nesagatavoja. Mērķtiecīgākie braucēji analizēja tā laika līderus. Es, piemēram, skatījos, ka Jānis, Pēteris vai Vadims brauc ātrāk par mani, un fiksēju savā kladē visu to, ko viņi dara citādāk nekā es. Ap 1975. gadu motobolā parādījās treneri, bet viņu zināšanas bija zemākā līmenī nekā sportistiem, tāpēc šie cilvēki vairāk nodarbojās ar detaļu sagādi, ko tagad dēvē par menedžmentu.

— Rodas sajūta, ka treniņiem tolaik īpašu vērību neviens nepiešķīra.

— Aptuveni tā arī bija, jo astoņdesmit procentus laika sportisti pavadīja, sagatavojot tehniku. Daudz nācās taisīt pašu rokām. Nebija bezkontaktu aizdedzes, tāpēc izmantojām traktora aizdedzes, jāmeklē virpotājs, frēzētājs, kloķvārpsta jātaisa, virzuļi jāmeklē, gredzeni jāpasūta vefā... Protams, tas viss bija nelegāli un par naudu. Lai uztaisītu konkurētspējīgu motociklu, bija nepieciešams milzum daudz laika. Sanāca tā, ka sezonā reizi nedēļā izdevās izbraukt treniņā, kurš bija haotisks — bez plāna, bez satura.

— Bet bija arī treniņnometnes.

— 1973. gadā piedalījos PSRS motobola izlases nometnē pie Melnās jūras, kur mūs apstrādāja fiziskās sagatavotības un taktiskās sagatavotības treneris, motokrosa tehnikas speciālisti, psihologs un, protams, sporta ārsts. Es guvu milzīgu pieredzi un rūdījumu, kas man noderēja vēlākajos gados, strādājot ar bērniem. Kopš 1976. gada kādus desmit gadus mani aicināja uz Maskavas treneru mācībām.

— Tā arī sākās tavas trenera gaitas?

— Tieši tā, un sākās ar to, ka pēc motobola karjeras kolhoza priekšsēdētājs man uzticēja veidot motokrosa komandu un strādāt ar jauniešiem.

— Ādaži jau diezgan turīgi tolaik bija.

— Jā, protams, ka turīgi. Es braukāju par kolhoza naudu uz mācībām visā Padomju Savienībā. Ir bijis tā, ka uz mācībām izsauc aptuveni trīsdesmit trenerus no visas PSRS, bet dažādu iemeslu dēļ tikai pieci cilvēki mācās, kamēr pārējie atpūšas, sauļojas vai dara kaut ko citu...

— Tu pats joprojām mācies?

— Es visu mūžu mācos, jo jāņem vērā, ka motokross attīstās. Deviņdesmito gadu sākumā, strādājot ar Lauri Freibergu, es uzliku satelīta šķīvi, jo man interesēja, kāpēc amerikāņu superzvaigzne Rikijs Kārmaikls visiem brauc pa priekšu. Lai atklātu viņa noslēpumu, pagāja vismaz divi gadi.

— Tagad vari pastāstīt, ko tu atklāji tādu, par ko citi nav pat iedomājušies?

— Nekādus brīnumus es tev nepateikšu. Tas noslēpums ir vienkāršs. Viņa komandā ir vajadzīgie cilvēki pareizajās vietās. Viņa komandā ir 1985. gada līderis Rikijs Džonsons. Viņa komandā ir daudzi cilvēki, kuri teicami pārzina motokrosu — spēcīgs mehāniķis, fiziskās sagatavotības treneris. Ja ar to cilvēkbērnu strādā pieci vislabākie cilvēki, tad tur nevar būt tā, ka viņš nebrauks pa priekšu. Tāpat kā PSRS izlasē — savāca labākos, tiem piepulcināja labākos speciālistus un sportistus dresēja tik ilgi, kamēr sarkanais karogs ar sirpi un āmuru brauc pa priekšu. Es to nesauktu par apmācību, jo tā to sauc tikai atskaitēs. Tā bija nežēlīga dresūra. Vēl briesmīgāk kā armijā — rīta rosme sešos, desmit kilometru skrējiens. Deviņos brokastis. Dienā jāapēd 5000 kalorijas. Tad jāpaguļ diendusa, kam seko otrais treniņš. Visa tava dzīve ir sakārtota pa minūtēm.

— Tomēr atgriežoties pie Kārmaikla — kaut kādu noslēpumu tu taču atklāji?

— Lieta ir vienkārša. No Zviedrijas latviešiem es tiku pie informācijas, kā amerikāņi sāka savas motokrosa gaitas. Eiropā motokrosu brauca jau pirms Otrā pasaules kara, turpretī amerikāņi ar šo sporta veidu sāka nodarboties tikai sešdesmitajos gados, braucot ar čehu ČZ motocikliem. Čehi pumpēju savu tehniku amerikāņiem, kuri savukārt brauca uz Eiropu studēt, filmēt un analizēt visus tā laika līderus. Viņu motīvs bija vienkāršs — darīt tāpat, tikai labāk.

— Ar ko tā laika motokross atšķiras no mūsdienu motokrosa?

— Pirmām kārtām motokross ir kļuvis vēl ātrāks, tehniskāks, arī nežēlīgāks — ar to es domāju, ka konkurence ir kļuvusi spēcīgāka. Arī manā laikā bija spēcīgi vīri, bet ne tik daudz. Tagad, lai gūtu panākumus, ir jāprot iet uzbrukumā, jāprot veidot aizsardzību. Lai no otrās pozīcijas ietu uzbrukumā konkurentam, braucējam no savas pozīcijas ir jāsit pa sāncenša priekšējo riteni. Itālieši, piemēram, mēdz apdzīt sāncenšus un strauji nobremzēt viņu priekšā, lai veidotos sadursme. Arī franči mīl šo paņēmienu. Nīderlandieši savukārt cīnās citādi. Būtībā katras tautības braucējam ir savi paņēmieni.

— Un kā dara latvietis?

— Es saviem audzēkņiem mācu uzbrukuma trajektoriju — ar motocikla aizmugurējo riteni sist pa priekšējo ratu. Tas viss notiek pēdējā aplī. Tā kā esmu motobolists, šie paņēmieni bija aktuāli manā darbā. Ne vien šis, bet arī daudzi citi elementi, kurus mācu saviem audzēkņiem, aizgūti tieši no motobola.

— Šķiet, ka, motokrosam kļūstot ātrākam, arī treniņprogrammas kļuvušas nežēlīgākas.

— Tas ir zināšanas prasošs process. Ja salīdzinām ar to, kā bija pirms četrdesmit gadiem, jāteic, ka tagad, piemēram, tiek izstrādāti treniņu plāni, saturs, slodzes intensitāte. Nemaz nerunājot par fiziskās sagatavotības treniņiem. Motokross ir kļuvis zinātnisks, bet, ja kļūdies, tad viss ieguldītais darbs ir metams atkritumu spainī. Kādreiz visu izšķīra treniņu apjoms. Sešas stundas nedēļā tolaik skaitījās ļoti daudz. Tagad minimums ir desmit stundas. Nav vairs tie laiki, kad pietika tikai ar entuziasmu un talantu, jo ar šīm īpašībām tālāk par Latvijas čempionātu netikt. Šodien motokrosā visu izšķir treneris un tas, cik zinātniski pamatoti notiek sagatavošanās. Tāds ir mans secinājums.

— Tevi dēvē par skarbo Bārbali...

— Zēnus, kuriem šobrīd ir divdesmit gadi, es saucu par siltumnīcas bērniem. Pie manis, piemēram, atnāk jauns puisis, kurš vēlas kļūt par Eiropas čempionu. Tas viss ir jauki, bet sava gribēšana ir jāpierāda darbā. Es viņam dodu grūtus darba uzdevumus. Pēc trim dienām jaunais puisis paziņo — es vairs negribu būt Eiropas čempions, jo man ir par grūtu. Bet tie, kuri pie manis paliek, saņem supergrūtus darba uzdevumus. Viņi uzņem rūdījumu un apgūst tehniku ļoti sarežģītos apstākļos. Ja sportists kļūdās, es lieku tam izpildīt piecdesmit pietupienus par to, ka galva nestrādā. Pie trešā pietupiena es viņam saku — pārtraukt un turpināt darbu ar motociklu! Tātad uzturu psiholoģisku spriedzi. Kāpēc? Ja sportistam treniņatmosfēra nav divreiz grūtāka kā sacensībās, tā viņam labumā neiet. Es neesmu sadists, bet mans trenera pienākums ir radīt vidi, kurā uzturēties ir ļoti smagi.

— Kā uz tavām treniņmetodēm reaģē sportistu vecāki?

— Tā, kā tu to vari iedomāties. Vecāki ir nākuši klāt, teikuši, ka esmu sadists, kurš spīdzina bērnus.

— Matīss Karro nevienā brīdī nesalūza?

— Karro pie manis trenējās grupā ar vēl pieciem sešiem puišiem, es viņiem pastāstīju, ka būs sūri un smagi jāstrādā, lai rezultāts būtu teicams vai izcils, jo ar labi vien nepietiek. Pārējie teica, ka izcili priekš viņiem ir par grūtu, bet Matīss pateica, ka tas nav grūti un viņš izturēs. Tā arī notika. Es viņu dzinu, dzinu, dzinu... Tas bija nežēlīgi. It sevišķi nežēlīgi tas izskatījās no vecāku skatpunkta. Man pārmeta arī Matīsa mamma.

— Un kā reaģēja tēvs?

— Tēvs saprata. Tēvs klusēja, bet saprata.

— Piesaucot saprašanos — postpadomju cilvēks saprata rietumu motokrosu?

— Atgūstot neatkarību, mēs sākām braukt uz Eiropu. Ilgu laiku neviens no latviešiem nespēja kvalificēties sacensībām, jo uz gonku ierodas simt braucēju, bet starta vietas ir četrdesmit, un visi to vienu apli nolido. Ar manām zināšanām pagāja trīs mēneši Rietumeiropā, kamēr izpratu, kā ir jāstrādā treniņā, lai to vienu apli nolidotu. Ko tikai treneri nedarīja. Citi lēja piemaisījumus degvielai, citi saviem braucējiem deva dopingu...

— Un ko tu izdomāji?

— Lieta atkal ir vienkārša. Viss ir cilvēka galvā. Tātad jāstrādā pie psiholoģisko barjeru noņemšanas, lai to vienu apli spētu aizmirsties, atgriezt gāzi un lidot.

— Kā tu iemāci braucējiem nebaidīties?

— Oi, tas ir grūts jautājums. Atceros, ka par šo tēmu man bijusi ļoti smaga saruna ar Lauri Freibergu, tāpat ar Matīsu Karro. Protams, es neliku kā kaķim staigāt pa piecstāvu mājas kori, bet, Matīsam es liku lēkt Siguldā ar gumiju un pildīt citus uzdevumus, kas vairo drosmes īpašības.

— Karro šo uzdevumu izpildīja?

— Tas bija individuāls darbs, ar kuru viņš tika galā. Piemēram, padomju laikos valdīja tāds uzskats, ka, stājoties motoklubā, cilvēkam bija jābūt huligānam. Viņam vajadzēja iedot kādam nevainīgam garāmgājējam uz ielas pa purnu, pretējā gadījumā viņš nevarēja gūt panākumus.

— Protams, neviens savas zāļu receptes neatklāj, bet ir kādi knifi, kurus tu ierādi saviem audzēkņiem?

— Nekādu triku nav. Galvenais — sportistam jāiemācās domāt, analizēt, sintezēt. Lielākā daļa Latvijas motokrosa līderu vajadzīgajā brīdī nespēj pieņemt adekvātu lēmumu. Viņi kļūdās lēmuma pieņemšanā. Kāpēc pilots kļūdās? Jo ir nepietiekama fiziskā sagatavotība. Ja pulss ir virs 180, pareizu lēmumu pieņemt ir teju neiespējami, jo smadzenes netiek apgādātas ar skābekli, un to daudzi nezina un nesaprot.

— Kurš no visiem taviem audzēkņiem ir sasniedzis augstākos rezultātus?

— Nepārprotami — Matīss Karro. Protams, arī Lauris Freibergs. Par Eiropas čempionu viņš kļuva gadsimtu mijā, tomēr, runājot par Lauri, lieta ir vienkārša — tobrīd man trūka to zināšanu, kas man ir šobrīd. Darbā ar Lauri bija kļūdas. Es to atzīstu, mēs abi bijām mācību procesā. Viņš kā sportists, es kā treneris. Pieredzi, kuru uzkrāju, darbojoties ar Freibergu, izmantoju darbā ar Karro. Tagad es šo zināšanu bāzi izmantoju darbā ar Dāvi Ivanovu, Kārli Sabuli un Gintu Filipsonu.

— Šobrīd tavā paspārnē aug kāds jaunais spīdeklis?

— Godīgi sakot, kādu gadu jau biju aizgājis no motokrosa un mierīgi dzīvoju pensijā, bet zēni no MX Moduls komandas palūdza, lai palīdzu, un es piekritu. Man vairs nav vēlēšanās strādāt ar desmitgadīgiem audzēkņiem. Šobrīd esmu palicis sadaļā, ko pats dēvēju par lielo pievienoto vērtību— tas ir Matīss Karro, Dāvis Ivanovs, Kārlis Sabulis, kuriem trūkst tās vienas, tik ļoti svarīgās sekundes, lai brauktu teicami.

— Pats uz motocikla vēl mēdz uzkāpt?

— Pirms diviem gadiem nospēlēju motobola spēli ar komandu Rīga, bet uz krosa moča sacensībās pēdējo reizi sēdēju deviņdesmitajos. Zini, kaut kā vairs negribas. To gadu ir tik daudz, un organisms vairs nepieprasa šo vitamīnu.

* Žurnāls Sports. Autors: Ralfs Dravnieks

======================

* Darba Balss / 20.11.1979

* Darba Balss / 20.11.1979

* Darba Balss / 20.11.1979

* Darba Balss / 19.06.1979

* Darba Balss / 11.12.1984

Andra Bārbaļa skola 

Skola vai nav tā kā par skaļu teikts? Laikam taču nē. Ar kolhoza «Ādaži» bērnu un jauniešu motosekcijas vadītāju Andri Bārbali tikos rajona DOSAAF komitejas priekšsēdētāja Jāņa Ekerta rosināts. Iemesls — motosporta attīstībā rajonā radušās vairākas problēmas. Toties ādažnieki turas līmenī. Kāpēc? Uz šo jautājumu mēģina rast atbildi treneris A. Bārbalis. Pareizāk sakot, viņš neanalizē situāciju rajonā, bet pastāsta par savu darbu, savu skolu. Ādažos motosekcija pastāv jau kopš 70. gadu sākuma. Par treneri kļuvu 1974. gadā. Motosports man svešs nekad nav bijis. Līdz tam spēlēju motobolu. Kļuvu par sporta meistaru. Man motokross ir mīlestība. Tā veidojās vēl puikas gados, kad pēc Lielā Tēvijas kara tēvs un brālēni ķērās pie motoriem. Sākumā vēroju. Nedaudz vēlāk, kad paaugos varēju viņiem jau palīdzēt, tīrīju detaļas utt. Motobolu spēlēju no 1967. gada līdz septiņdesmit trešajam. Pēc tam traumas dēl nācās atstāt. Nu, ko, it kā kaut kādas iemaņas, pieredze bija ķēros pie zēnu trenēšanas. 

Pirmais secinājums. Par treneri kļuvis cilvēks, kas aizrautīgi mīl motociklus, sportu, ir tajā iedzīvojies, sasniedzis zināmus rezultātus. Kaut arī it kā viegli izskan pēc traumas nu ko, par treneri... Bija. protams, savas melnās, pārdzīvojumu pilnās dienas, varbūt arī naktis.  Sākumā darba bija ļoti daudz. Pats galvenais vajadzēja organizēt. Tolaik pārņēmu piecus vai sešus mopēdus ar kuriem braukāja kādi astoņi puikas. Nebija atsevišķu remonttelpu. Nebija ... Bet labāk par to, kas bija. Proti, kolhoza vadības atbalsts, ieinteresētība. Pateicoties gan valdes priekšsēdētājam Albertam Kaulam, starp citu sekcijā iestājās arī viņa dēls, gan sporta sektora vadītājam Viesturam Kamšam, pārējo vadītāju rūpēm, šajos 10 gados esam krietni izauguši, nostiprinājuši materiālo bāzi. Šobrīd sekcijai pieder 40 mopēdi, arī Čehoslovakijā ražotie krosa, motobokss, kur remontējam tehniku, uzlabojam konstrukciju, ir sava trase. Sarežģīta, grūti izbraucama, ar lēcienu elementiem, viļņiem. Pagaidām tā gan mācību. Taču jau nākamajā gadā tur paredzam rīkot sacensības. Saturīgam treniņam vajadzīga daudzveidīga materiālā bāze. Un tāda mums ir. 

Otrais secinājums. Radīta laba materiālā bāze, kas nodrošina sportistu treniņus un izaugsmi. Taču ne vienmēr tā seko. Kāpēc? Tādu, kas grib nodarboties ar motosportu ir daudz. Pašlaik mums ir stabili 40 puiši. Kāpēc stabili? Savā laikā viņi izgāja vairākas atlases kārtas. Tās īpaši nerīkoju. Dzīve, treniņu slodze, regularitāte gan. Sekcijā pieņemu visus, kas vēlas. Bet jau pēc mēneša no desmit atnācējiem paliek tikai trīs. Tad ņemu atkal citus. Un tā kamēr izveidojas kodols. Bieži sev jautāju kā trenēt? Metodiskā literatūra atpaliek par vairākiem gadiem. Motosports attīstās loti strauji. Šobrīd cīņa trasē notiek par sekundēm. Lai «neizkristu» no šī ātrā ritma, visu laiku jāseko jaunajam gan pie mums, gan ārzemēs. Vēl tikai nesen vadošie motosporta treneri nonāca pie vienota atzinuma - kādas pamatīpašības ir galvenās, lai sasniegtu labus rādītājus. Strīds norisinājās par ātrumu un izturību. Tagad uzvaras formula aprēķināta: ātruma īpašības + stabilitāte. Pats trenēšanas metodiku aizgūstu no PSRS izlases. Tā orientējoši tiek aprēķināts braukšanas laiks, taktika. Mēs esam aizguvuši arī trenažieri. Uz tā sportists noslīpē noteiktas kustību grupas. Trenažieris imitē braucošu motociklu, tikai darbība norisinās daudz ātrāk, kā paātrinātā filmā. Slodze ļoti liela. Sportistam uz trenažiera jāiztur piecas minūtes. Vēl viena šīs iekārtas priekšrocība tā mēs saudzējam tehniku. Pie stūres sēžas jau lietpratējs. Treneriem ļoti daudz jālasa, jāstudē. Pašlaik pētu čehu hokejistu un vācu vieglatlētu treniņmetodiku. Vācu vieglatlēti demonstrē apbrīnojamu ātruma izjūtu. Tā vajadzīga arī motosportistam. Trenerim nemitīgi jāpilnveido apmācības process. Jāstrādā nevis vairāk, bet labāk. Tā radīsies pat laika ietaupījums. 

Trešais secinājums. Sportistu izaugsmi var panākt, pielietojot pareizu, mūsdienu prasībām atbilstošu treniņmetodiku. Taču gatavā veidā to nevienam nepasniedz. Šobrīd viss atkarīgs no katra trenera iniciatīvas. Vienota motosportistu treneru apmācības centra vēl nav. Necenšos par katru cenu izaudzināt sporta meistarus. Izturība, vīrišķība, drosme - šīs īpašības nepieciešamas arī dzīvē. No visiem nemaz nevar izaugt čempioni. Toties audzēkņos paliek prasme rīkoties ar tehniku. Tā pirms vairākiem gadiem sekcijā bija nu jau par inženieriem kļuvušie Alberts Kauls, Valērijs Bulāns. Domāju, ka pirmās iemaņas viņi apguvuši motosporta sekcijā. Tagad viņi ir labi speciālisti. Šobrīd 40 jauniešu nodarbojas ar motosportu tas nav maz. Desmit gadu laikā pie mums Ādažos sagatavoti četri sporta meistari. Māris Kučers tagad dienē Padomju Armijas rindās, Aigars Grodzs atgriezās no studijām Maskavā un kļuva par motosekcijas otro treneri - tā ka neesmu viens. Par sporta meistariem izauguši autoatslēdznieki Normunds Prāvasts un Andris Apalups. Mums ir četri sporta meistara kandidāti. Viens no tiem — Inesis Šamšels, labākais kombainieris. Sekcijā sagatavoti trīs pirmās klases un 25 otrās klases sportisti. Taču vēlreiz uzsveru, ka čempionu lauri, protams, patīkami, bet ne tas ir galvenais. Gribas, lai no tiem, kas atnāk trenēties, izaug īsti vīri.

Ceturtais secinājums. Ādažnieki necīnās tikai par medaļām, tas nav pirmatnējais faktors. Galvenais — masveidība. Bet uzvaras sacensībās nāk kā gandarījums par motosportam ziedotām stundām, nedēļām, gadiem. Treneriem reizē jābūt arī pedagogiem. Un te nu visu pa plauktiņiem salikt nemaz nav tik vienkārši. Sekcijā nodarbojas 1960—1970. gados dzimušie. Taču dažreiz ir arī izņēmumi. Lai motosportā varētu ko sasniegt šodien jāsāk jau 10 gadu vecumā un pat vēl ātrāk. Gadā sportistam jānobrauc apmēram 280 stundas, dienā 46 minūtes. Tikai tad pēc pieciem, sešiem gadiem var gūt panākumus. Slodze tātad milzīga. Uz sekciju nāk pieteikties visdažādākie pusaudži. Viens grib tikai pamēģināt ātruma romantiku, cits — pa īstam cīnīties. Atceros, ka Māris Kučers 12 gados pateica būšu čempions. Jaunatnācējam saku izlem, vai gribi tikai pierakstīties vai strādāt. Man dažkārt pārmet pārlieku stingrību. Bija gadījumi, kad savu lolojumu mātes ar personīgo žiguli aizbrauca apskatīt trasi, nodarbības. Tēvi savukārt nākuši uz sporta zāli. Apskatās, pārliecinās, ka nekas briesmīgs te nenotiek. Un vēl par vecākiem. Kad viņi pirmo reizi uzzina par dēla apņemšanos, pirmais pretarguments — vai tikai ko nelauzīs. Tad eju pie viņiem uz mājām un cenšos pārliecināt, ka nekas ļauns nenotiks. Visbiežāk pārliecinu. Dažreiz nē. Sports un skola. Lielākā daļa, kas trenējas, ir skolēni. Uzturu attiecības ar skolas vadību, klašu audzinātājiem. Galvenais noteikums - skolēnam jābūt sekmīgam. Ceturkšņa beigās viņi uz sekciju nes liecības. Rāda tās. Bet ko darīt ar pārējiem, kam liecībās ir trijnieki? Mēģinu pāraudzināt arī tos. Cīņa notiek par katru atzīmi liecībā. Lielākais gandarījums gan man, gan puišiem, kad atzīmes mainās uz augšu. Laikam lieki runāt par smēķēšanas un grādīgo dzērienu lietošanas kaitīgumu. Tie nav savienojami ar lielo slodzi, kas jāiztur augošam organismam. Gadā mēs piedalāmies gandrīz 30 dažādās sacensībās. Ir ko turēt. Tos, kas nogrēkojušies uzreiz pamanu. Piemēram, treniņnodarbībā viņi vairs nevar pareizi izpildīt uzdoto. Protams, arī pats treneris nedrīkst smēķēt «aiz stūra». 

Piektais secinājums. Treneris, pedagogs, skolotājs, kas dažbrīd spēj dot padomu ne tikai sportā. No šīs prasmes arī atkarīgi jauno motosportistu panākumi. Kopumā vērtējot aizvadīto sezonu. Jāsaka: tā bija laba gan visai komandai, gan individuālajiem braucējiem. Starprepublikāniskajās «Gaujas kausa» sacensībās motokrosā izcīnījām trešo vietu. PSRS čempionātā 250 cm 3 klasē (junioriem) Normunds Prāvasts bija trešais. Tāda pati vieta republikas čempionātā Andrim Apalupam šoreiz gan vīru — 250 cm 3 klasē. Arī blakusvāģu klasē Inesis Šamšels un Māris Ļuļaks ieguva trešo vietu. Šobrīd gatavojamies jaunai sezonai. Ejam sporta zālē, palielinām fizisko izturību, reizē «ķīlējam» motorus. Skatoties, kā brauc jaunie, reizēm pašam gribas paņemt stūri rokās un vienreiz izmēģināju arī. Divus apļus mūsu pašu mācību trasē noturējos, pēc tam nogāju nost. Vairs nav tās fiziskās izturības. 

Pēdējais secinājums. Audzēkņi stiprāki, veiklāki par treneri. Tas nozīmē — izauguši. Un šis fakts, kā atzinās A. Bārbalis, sagādā viņam vislielāko gandarījumu.

 E. Kamoliņš

* Darba Balss / 11.12.1984

🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥

MŪSĒJAIS NĀK! 

REPORTĀŽA 

Pretīm plūstošās gaisa masas bremzē. PSRS junioru čempionāta III vietas ieguvējs Normunds Prāvasts domās atkārto sava trenera, mehāniķa un skolotāja Andra Bārbeja teikto pirms starta. Jāpiespiežas ar augumu ciešāk degvielas tvertnei, doma rīko. Garām zib trases nožogojums un pagriezienu rādītāji. Līkums, vēl viens, tad izdangāto smilšu vieta un mākslīgo viļņu posms. Gāzi nost. Piebremzēt. Gāzes atveri līdz galam. Lai motors rāda, ko var, jāizdabū no tās benzīndvēseles viss iespējamais, ko konstruktori aprēķinājuši ar_saviem miniskaitļotājiem, mājīgos .apstāklos sēdēdami pie rakstāmgaldiem. Un vēlāk pārbaudījuši visu laboratoriju tipa darbnīcās. Pagaidām viss notiek kā plānots un iecerēts. Mālpils Kūlīšu mototrasē rajona atbrīvošanas 40. gadskārtai veltītajā starprepubliku mačā Normunds no Ādažiem ieguva Vissavienības kategorijas motosporta tiesneša Eduarda Gabra ceļojošās balvas kopiju. To ik gadu saņem rajona labākais braucējs. Šobrīd sāncenši apieti par pusapli. Varētu nomierināties un mierīgi uzvarēt, bet tas nav Normunda dabā, viņam vienmuļas uzvaras neinteresē. Vienmuļība rodas, ja nav līdzvērtīgu sāncenšu. Liekas, viņš izvirza sev uzdevumu iegūt pirmās vietas visos trijos braucienos. Lūk, īsta vīra cienīgs mērķis! Normunds kāpina ātrumu pagriezienos, īsinādams tos līdz minimumam. Tā var sakrāt metrus. Arī taisnajā gabalā viņš iet labi uz pakaļējā rata. Ātruma sajūta te katram sava. Krosisti spidometrus nelieto. Trase un laiks ir pieveicami lielumi. Galvenais pareizi sadalīt savu enerģiju un spēkus katram braucienam. Braukšanas ātrumi mainās atbilstoši taktiskajai situācijai. Normunds redz tikai trasi. Stipra ir ticība, ka tā šoreiz nepievils. Andris Bārbelis rāda zīmi vēl piecas minūtes. Viņam blakus cits pie cita uzvaras gaidās mīņājas pārējie Ādažu moto sporta sekcijas sportisti amatieri, šobrīd meistarkandidāti: Māris Kučers, Andris Apalups, Aigars Grodzs, Guntis Podziņš. Vēl  garais Inesis Šamšelis ar kantētāju Māri Luļaku. Visi sākuši braukt no desmit gadiem. Pēdējie nupat saņēma balvas par 500 t graudu iekūlumu ar kombainu. Atlikuši divi pēdējie apli. Tur zilpelēkie liepājnieki. Viņiem pa vidu sarkanbrūnais ventspilnieks visgudrākais, pieredzējušākais un tātad visbīstamākais no visiem pretiniekiem. Normunds izjūt laimi braukt. Pirmais ar 250 cm Cezetun. Tiks pārsniegts šīs sezonas labākais rezultāts pēc motokrosa testiem, un uzstādīts trases gada labākais apļa laiks. Šim brīdim veltītas simtiem treniņu stundas. Vēl klāt darbnīcās pavadītais laiks, gatavojot dzinēju un motociklu. Tad trenažieris. Tā ir ikdena. Tas ir šodienas motosports. Tas ir darbs. Tā ir laime. 

Inesis ir saskatījis: lūk, viņš nāk kā pustraks. Arī citi ādažnieki un mālpilieši sauc: Mūsājais nāk! Arī toreiz šosejā bija tāpat. Motors dziedāja kā bitīte, bet tad tas sāka pagurt. Normunds turpināja braukt. Palicis tikai viens aplis! Vai tiešām nojuks! Andris pacēlis gaisā īkšķi. Tas nozīmē viss ir kā plānots, kā iecerēts. Dažas piedevas eļļai un motors nepārkarsīs tā teica zinātāji no Igaunijas. Varbūt sapļāpāja tukšu? Draudziņ. vēl tikai minūtīti izturi. Vēl pusminūtīti. Nolūza amortizators. Nekas. Dzinējs vēl tur. Vēl tikai mazliet, mazliet. Var gadīties pēdējos trases metrus stumt motociklu pie finiša. Lai! Nākamajā dienā avīzē «Sports» es izlasīju virsrakstu «Labākais apļa laiks». Raksta autors stāstīja par jaunā braucēja aktivitāti visos ceļa posmos. 

H. Jurčenoks 

A.Apalups, V.Prāvasts,  G.Podziņš. Pēc minūtes starts

Treneris un viņa komanda pēc sacensībām

SPORTS

1984.10.16 Darba Balss (Rīgas rajons)

LATINFORM

🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗

Meistarības noslēpumos ar saviem audzēkņiem dalās sekcijas vadītājs Andris Bārbalis

Treniņā

Cīņa

1979.10.12 Cīņa

📢📢📢📢📢📢📢📢📢📢📢

VILINA «ZELTA MOPĒDS» 

Rīgas rajona kolhozā «Ādaži» lielu popularitāti iemantojusi bērnu un jaunatnes motosporta sekcija. Jauno sporta draugu rīcībā ir labi iekārtota darbnīca. Tur viņi iepazīstas ar mopēdu un motociklu uzbūvi un ceļu satiksmes noteikumiem. Zēniem paveicies arī ar treneri. Jau sešus gadus sekciju vada sporta meistars Andris Bārbalis, kurš pats no visas sirds aizrāvies ar motosportu. Šajos gados, strādājot ar pusaudžiem, viņš pratis izaudzināt teicamus sportistus. Taču galvenais likums visiem ir priekšzīmīgas mācības skolā, un zēni nedara kaunu savam trenerim. Jaunie motobraucēji daudzas reizes godam pārstāvējuši kolhozu sacensībās. Viņi republikāniskajās jaunatnes sacensībās, ko organizē Latvijas PSR motosporta federācija, astoņkārt izcīnījuši galveno godalgu «Zelta mopēdu». 

Starts!

Meistarības noslēpumos ar saviem audzēkņiem dalās sekcijas vadītājs AndrisBārbalis

VILINA «ZELTA MOPĒDS» 1979.10.15 Rīgas Balss

-