Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Ojārs Vācietis un literārais konkurss ^

Carnikavas kapos apglabāts LPSR Tautas dzejnieks O.Vācietis (1933-1983).

Tautas dzejnieks atdusas Carnikavas kapsēta

1983.12.08 Dzimtenes Balss

Dienu ritumā

Dienu ritumā
* Literatūra un Māksla / 16.11.1984

Lepojamies ar to, ka kopā ar rakstnieku savienību un žurnālu „Skola un ģimene” jau ilgus gadus organizējam īso stāstu konkursus. Redakcijas atsijātos darbus ar lielu ieinteresētību vērtē mūsu kolektīvos. Lai gan reizēm viedokļi vai pareizāk – gaumes nesakrīt, taču pie kopsaucēja esam tikuši vienmēr. Un prēmiju pasniegšana uzvarētājiem ir svētki vieniem un otriem. Var teikt, ka tas ir mūsu pretplāns gan kultūras, gan ģimeniskuma garīgajā laukā.

Diezgan bezrūpīgi no dzīves palaida viņsaulē latviešu tautas dzejnieku Ojāru Vācieti. Viņu pēc paša izteiktās vēlmes, kā zināms, guldīja Carnikavas kapos. Saprazdami, ka atstātais literārais mantojums pieder mums visiem, bet dzejnieka atdusas vieta tomēr atrodas „Ādažu” teritorijā, nolēmām viņa piemiņas saglabāšanā piedalīties arī ar savu artavu. Bija tikai jautājums – kā? To palīdzēja atrisināt paši rakstnieki. Kādudien atbrauca Imants Ziedonis, Jānis Peters un Ēriks Hānbergs. Izrunājāmies, un radās doma: vai „Ādaži” nevarētu iedibināt Ojāra Vācieša literāro prēmiju? Apspriedāmies kolhoza valdē un nolēmām, ka varētu. Tas mūsu kolektīvam ir ne tikai pagodinājums, bet arī sirdsapziņas lieta. Kā tajās dienās teicu „Literatūras un Mākslas” korespondentam, Vācieša dzejas vispārcilvēciskums to padara tuvu katram. Turklāt latviešu padomju dzejā viņš bija jauna, pēckulta posma aizsācējs, kurš nemitīgi – brīžiem pat aizkaitinoši asi-vērsās pie cilvēka saprāta un atmiņas, metot izaicinājumu mietpilsonībai un visiem kuriem būtiskos vēsturiskos pagriezienos tīk palikt maliņā. Būt tāda komunista internacionālista piemiņas un gara uzturēšanas līdzstrādātājiem – tas liek dvēseliski sakopties arī pašiem.

Un tā 1984.gada 13.novembrī, dzejnieka piecdesmit pirmajā dzimšanas dienā, tika paziņoti pirmie trīs laureāti – par dziļu dzīves izpratni dzejā, par pilnskanīgāko orģināldzejas grāmatu bērniem un par latviešu dzejas popularizēšanu citās tautās. Par pirmajiem Ojāra Vācieša prēmijas laureātiem, saņemot arī īpašas piemiņas medaļas, kļuva Jānis Peters, Vitauts Ļūdēns un ukraiņu dzejnieks Ivans Dračs. Todien visi bijām pie dzejnieka kapa, pēc tam iepazīstinājām viesus ar kolhozu un tikāmies visi klubā. Vakarā šķīrāmies, esmu pārliecināts, savstarpēji uzlādējušies. Prēmijas paredzēts piešķirt reizi piecos gados.

* no grāmatas-Alberts Kauls "Labrīt, mana rūgtenā diena!"

Pirmā Ojāra Vācieša prēmija dzejniekam Jānim Peteram.

· 2013. gada 4. decembris

· Ojāra Vācieša literārās prēmijas ideju rosināja vēlme saglabāt dzejnieka piemiņu. Idejas iniciatori bija dzejnieka laikabiedri Imants Ziedonis, Jānis Peters, Ēriks Hānbergs un kolhoza „Ādaži” vadītājs Alberts Kauls. Prēmijas iedibināšana no kolhoza puses nebija nejaušība, drīzāk gan – pienākuma apziņa, ņemot vērā, ka dzejnieka atdusas vieta ir Ādažu teritorijā, Carnikavas kapos.

Prēmija uztverama, pirmkārt, kā veids, lai pamanītu, novērtētu un godinātu dzejniekus un rakstniekus par viņu radošo ieguldījumu literatūrā. Otrkārt un galvenokārt, prēmija ir veids, kā iedibināt tradīciju, kas caur mūsdienu jaunrades darbiem literatūrā rada pamatu Ojāra Vācieša piemiņas saglabāšanai.

Ojāra Vācieša prēmijas piešķiršana tika aizsākta 1984. gadā, gadu pēc dzejnieka nāves. Sākotnējā iecere bija prēmijas pasniegt ik pēc pieciem gadiem Ojāra Vācieša dzimšanas dienā – 13. novembrī. Prēmijas pretendentu izvērtēšanai tika noteikti šādi pamatkritēriji: laikmeta problēmu pārliecinošs atspoguļojums dzejā, idejiski un mākslinieciski spilgta oriģināldzejas grāmata bērniem, latviešu dzejas atdzejošana un popularizēšana citu tautu valodās.

· Pirmie Ojāra Vācieša prēmijas laureāti 1984. gadā bija Jānis Peters par poēmu „Nakts pēc tautasdziesmas”, Vitauts Ļūdēns par dzejas krājumiem bērniem „Meldru puikas, meldru vīri” un „Laimiņas valoda” un Ivans Dračs par Ojāra Vācieša „Dzintara talismana” atdzejojumu.

· Šo trīsdesmit gadu laikā prēmiju saņēmuši: Vizma Belševica, Māra Zālīte, Jānis Baltvilks, Juris Kronbergs, Imants Ziedonis, Māra Mellēna, Ernests Spīčs, Valdis Muktupāvels, Inese Zandere, Inga Gaile (divas reizes), Andra Manfelde, Pēters Brūveris, Sergejs Moreino, Imants Auziņš, Ronalds Briedis, Edvīns Raups, Leons Briedis, Jānis Rokpelnis, Maira Asare un Anna Auziņa.

· Šogad par prēmijas laureāti kļuva dzejniece Amanda Aizpuriete par dzejas krājumu „Turp”.

*Informāciju sagatavoja Sandra Zobena,
Memoriālo muzeju apvienības sabiedrisko attiecību speciāliste

Carnikavā beidzot atklāj vizualizāciju 30 gadus lolotajai idejai par Ojāra Vācieša pieminekli

publicitātes foto

Šomēnes, atzīmējot dzejnieka Ojāra Vācieša 80. gadadienu, Carnikavas novada kapsētā Siguļos, uz piemiņas brīdi pulcējoties viņa talanta cienītājiem, atklāta dzejnieka pieminekļa vizualizācija.

Lai gan Carnikavas domes mājaslapā bija izsludināta arī O. Vācietim un viņa dzīvesbiedrei dzejniecei Ludmilai Azarovai veltīta pieminekļa pamatakmens likšana, tā nenotika. Tā vietā atklāta pieminekļa vizualizācija, ar kuru iepazīstināja idejas autore arhitekte Inguna Rībena, raksta delfi.lv.

Jau vēstīts, ka konkurss par kapavietas izveidi Carnikavas kapos rīkots jau 1984. gadā, un tajā uzvarēja arhitektes Ingunas Rībenas iecere, kas valsts iekārtas maiņu un finansiālu grūtību dēļ tomēr netika īstenota.
Patlaban Carnikavas novada pašvaldība apņēmusies beidzot sakārtot O. Vācieša un viņa sievas Ludmilas Azarovas atdusas vietu, realizējot 30 gadus loloto ieceri. Darba tēlnieks – Gļebs Panteļejevs. Ojāra Vācieša atdusas vietas dizaina pamatā ir dzejoļu krājuma "Zibens pareizrakstība" poētika.
"Akmenī paradoksālā kārtā atspoguļojas dziļākais – Vācietis, rakstīdams par debesu dzīlēm un augstākajām vērtībām, alka pēc zemes vērtībām, bet Azarova, turēdamās pie mīļās zemes, iemiesoja sevī zvaigžņu vertikāli," par pieminekļa ieceri raksta literatūrzinātniece Janīna Kursīte. "Vācieša piemiņas daļa iemiesota divpiemiņas zīmē četrstūrveida melnā pamatnē (zemes daļa, dzejas sakņu stabilitātes daļa), bet Azarovas – baltā lodē – sievišķajā debesu simbolā. Debesis un zeme ir kopā un dod nojausmu mums par dzejas un dzīves divējādo dievišķo dabu – bez debesīm nav zemes, bez zemes debesis ir tukšas."
Pieminekli veido tumši pelēks granīts, kas simbolizē stingumu, varenību un nesalaužamību, savukārt vēsta LETA. Tajā ir zāles "plaisa", kas ir divu globālu dzejnieka daiļrades tēmu – turpināšanās un uzdrīkstēšanās – vizuāla simboliska interpretācija. Arhitekte Rībena par šo zāli stāstīja, ka tā, esot maiga un trausla, simboliski sevī nes uzdrīkstēšanos salauzt sastingušo un patētisko akmeni. Viņa to salīdzināja ar padomju iekārtas salaušanu, norādot, ka brīžiem šie trauslie dzejnieka vārdi, kurš tāpat kā zāle ir iznīcīgs, var būt tik stipri. Tie atstāj tik lielu plaisu un patiesībā "uzspridzina" savu laiku, pauda I. Rībena.
Arī pati daba, saules gājums piedalās atdusas vietas ieceres īstenošanā. Dienas laikā saule apspīd apmeklētājiem pieejamo daļu, bet tās gaisma nenokļūst simboliskajā aizsaules daļā – pieminekļa ziemeļu pusē. Piebilstams, ka O. Vācietis, kā pats to vēlējās, ir guldīts Carnikavas novada kapsētā, Siguļos, un tur atdusas arī viņa dzīvesbiedre – dzejniece un atdzejotāja Ludmila Azarova. Tajā pašā vietā arī atklāta pieminekļa vizualizācija plakāta veidā, kas parāda pieminekļa ieceri.
Līdz 14. novembrim pieminekļa izveidošanai saziedoti 1820,64 lati. Ziedojumu vākšana Ojāra Vācieša pieminekļa izveidei sākta pagājušajā gadā, un šogad tam piešķirts arī valsts budžeta finansējums – 50 000 latu. Carnikavas novada pašvaldība pagaidām nevarēja nosaukt precīzu trūkstošās naudas summu pieminekļa būvniecībai, tomēr ziedojumu vākšana turpinās. Ziedot vienu latu O. Vācieša pieminekļa izveidei var, zvanot pa ziedojumu tālruni 90006680. Naudu var arī ziedot, pārskaitot to uz ziedojumu kontu O. Vācieša pieminekļa izveidei: AS "Swedbank", Carnikavas novada pašvaldība, reģistrācijas numurs: 90000028989, konta numurs: LV08 HABA0551034315951.

21.11.2013
Autors Apriņķis.lv
Video sižets no pasākuma:

===================

Carnikavā top Ojāra Vācieša pieminekļa cilnis

O. Vācieša portrets piemineklī tiks atveidots zibens šķērsgriezumā, savukārt L. Azarovas kapavieta būs balta lode, simbolizējot saules gaismu, sievišķo pilnību, mūžīgo izlīdzinājumu. www.carnikava.lv

Darbs pie dzejnieka Ojāra Vācieša kapavietas sakārtošanas rit pilnā sparā.

Pašlaik akmeņkalis Guntis Pandars strādā pie tā, lai tēlnieka Gļeba Panteļejeva izgatavoto dzejnieka portreta maketu izkaltu granītā, vēsta Carnikavas novada pašvaldības interneta vietne.

Tas prasa ļoti rūpīgu un precīzu darbu. Viesojoties G. Pandara darbnīcā, bija iespējams vērot pieminekļa ciļņa kalšanas procesu, ko akmeņkalis veic ar punktmašīnas palīdzību – katrs punkts, kas iezīmēts pieminekļa maketā, noteiktajos izmēros tiek izkalts granītā.
Jau vēstīts, ka piemineklī O. Vācieša portrets tiks atveidots zibens šķērsgriezumā, savukārt L. Azarovas kapavieta būs balta lode, simbolizējot saules gaismu, sievišķo pilnību, mūžīgo izlīdzinājumu. "Vācietis man pašai jaunībā bija ideologs, un, pateicoties viņa dzejai, es izdzīvoju padomju laiku, sadzīvojot ar sevi. Ludmilu Azarovu es izjūtu kā putnu dzejniekam uz pleca, kāda viņa arī visu mūžu ir bijusi," stāsta pieminekļa idejas autore, arhitekte Inguna Rībena.
Viņas veidotā iecere, kas tapa jau pirms 30 gadiem un tolaik uzvarēja projektu konkursā par O. Vācieša kapavietas sakārtošanu, tagad tiek īstenota ar pašvaldības, valsts un ziedotāju finansiālu atbalstu.

29.05.2014
Autors Apriņķis.lv

Vācieša memoriāls Carnikavā, iespējams, būs jau nākamgad

Ja viss ritēs, kā iecerēts, jau nākamajā gadā O.Vācieša atdusas vieta varētu izskatīsies šādi. www.carnikava.lv

Ja viss ritēs, kā iecerēts, jau 2013. gadā dzejnieka Ojāra Vācieša atdusas vietā Carnikavā varētu slieties viņa piemiņai veltīts memoriāls. Ar noteikumu, ka valdība šo ieceri, kā solīts, atbalstīs.

Šonedēļ notikušajā valdības sēdē Kultūras ministrija prasīja pārskaitīt Carnikavas novada domei 29 040 latus, lai segtu izdevumus, kas saistīti ar dzejnieka Ojāra Vācieša memoriāla izveidi, proti, lai iegādātos granīta plāksnes.
Lai gan šogad pašvaldība pie naudas netiks, konceptuāli valdība esot devusi zaļo gaismu šai iecerei. "Jau nākamā gada sākumā par šo jautājumu tiks lemts vēlreiz," teic Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica ("Latvijas Zemnieku savienība"), kura bija klāt valdības sēdē, kad tika lemts par šo jautājumu.Pagaidām gan uztraukumam, ka tā dēļ varētu aizkavēties darbi, neesot pamata un ir iespēja vēl pagūt visu paveikt nākamajā gadā. 2013. gadā dzejniekam apritētu 80 gadi, kā arī būs pagājuši 30 gadi, kopš O. Vācietis guldīts zemes klēpī.
Memoriāla izveidē savu artavu plāno ieguldīt arī pašvaldība, jo ar valsts dotajiem līdzekļiem vien nepietiks. "Esam sākuši vākt ziedojumus šim mērķim, skatīsimies, cik mums izdosies savākt šo mēnešu laikā. Trūkstošo summu meklēsim pašvaldības budžetā," tā D. Jurēvica. Viņa gan nemācēja teikt, cik daudz cilvēku ir atsaukušies aicinājumam ziedot un kāda summa jau šim mērķim ir savākta. Tāpat pagaidām nav īsti skaidrs, cik daudz naudas memoriāla izveidei būs nepieciešams, taču tie noteikti būs vairāki desmiti tūkstoši latu.
Šī nav pirmā reize, kad tiek aktualizēts jautājums par memoriāla izveidi O. Vācietim. Jau 1984. gadā tika rīkots konkurss par O. Vācieša kapavietas sakārtošanu Carnikavas kapos, bet valstiskās iekārtas pārmaiņu un finansiālu grūtību dēļ darbs nav realizēts. Carnikavas novada dome ir apņēmusies virzīt un realizēt to.
Arhitekti Inguna Rībena un Uģis Zābers, kā arī tēlnieks Gļebs Panteļejevs veic priekšdarbus, lai realizētu pirms 30 gadiem notikušā pieminekļa projekta konkursa uzvarētājas arhitektes I. Rībenas ieceri.
Carnikavas novada dome aicina iesaistīties ikvienu O. Vācieša pieminekļa izveidē, ziedojot naudu. Ziedojumu tālrunis ir 90006680 (maksa par zvanu – lats).
Ziedojumu konts Ojāra Vācieša pieminekļa izveidei:
AS "Swedbank"
Carnikavas novada dome
Reģ. nr. 90000028989
Konta nr. LV08HABA0551034315951

13.12.2012

Autore Līga Greiškane

I.Rībenas projekts

====================

Ojāra Vācieša memoriāla izveides projekta

īstenošanai Carnikavā piešķirs 52 000 latu

publicitātes foto

Valdība atbalstījusi 52 111 latu piešķiršanu Carnikavas novada pašvaldībai, lai segtu izdevumus, kas saistīti ar dzejnieka Ojāra Vācieša memoriāla izveides projekta īstenošanu.
Naudas summa piešķirta no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, vēsta LETA.
Šogad aprit 80 gadi, kopš dzimis viens no Latvijas spilgtākajiem dzejniekiem – Ojārs Vācietis, kura nacionālo nozīmību apliecina viņa daiļrades mantojuma iekļaušana Latvijas Kultūras kanonā.
Ir pagājuši 30 gadi, kopš dzejnieks ir aizgājis mūžībā un guldīts Carnikavas novada kapsētā. Blakus nu jau atdusas arī viņa dzīvesbiedre, dzejniece Ludmila Azarova, kura mūžībā aizgāja pagājušā gada 22. maijā.
Tomēr vēl joprojām dzejnieka atdusas vieta nav pienācīgi sakopta. Līdz ar to, sagaidot Vācieša 80. dzimšanas dienu, nepieciešams sakārtot dzejnieka un viņa dzīvesbiedres atdusas vietu, tādējādi izrādot cieņu dzejnieku nozīmīgajam veikumam dzīves laikā, vienlaicīgi radot estētiski sakārtotu vides ainavu ar kultūrvēsturisku nozīmi.
1984. gadā tika rīkots konkurss par Vācieša kapavietas sakārtošanu Carnikavas novada kapsētā, bet valsts iekārtas pārmaiņu un finansiāla rakstura grūtību dēļ darbs netika realizēts.
Carnikavas novada pašvaldība ir apņēmusies realizēt abu dzejnieku kapa vietas sakārtošanu un ir gatava ieguldīt arī savus līdzekļus.
Pamatojoties uz Carnikavas novada pašvaldības iesniegto informāciju, 2012. gadā Kultūras ministrijai sniegtajā informācijā norādītā nepieciešamā summa bija aptuveni 150 000 latu memoriāla izveidei. Kā norāda Carnikavas dome, 2012. gadā notika aktīvs darbs pie projekta maketa izstrādes un tika pasūtīti precīzi aprēķini kompetentam uzņēmumam SIA "Akmens apstrādes centrs AKM" nepieciešamo tēlniecības, celtniecības darbu veikšanai un materiālu (granīta) iegādei.
Carnikavas novada pašvaldība informē, ka, ņemot vērā lielās darbu un materiālu izmaksas, projektu plānots realizēt divās kārtās - pirmo kārtu paredzēts veikt šogad, bet otro – 2014. gadā.
Pamatojoties uz Carnikavas novada pašvaldības iesniegtajiem izmaksu aprēķiniem, kopējais projekta īstenošanai nepieciešamais finansējums ir 170 372 lati. Finansējumu 70 000 latu apmērā Carnikavas novada pašvaldība plāno iegūt no sponsoriem un ziedotājiem, savukārt 48264 latus plānots paredzēt pašvaldības nākamā gada budžetā.

25.06.2013
Autors Apriņķis.lv

Kā man gribas, lai liepas nebeigtu ziedēt...
Bet vasara pie mums, Ojār, šogad dzestra — vienos lietos un vējos, un liepas laikam sāks ziedēt vēlāk ne kā parasti. Ludmilai bija jābrauc uz Dienvidslāviju. Dienu iepriekš viņa man piezvanīja un teica, ka ceļasomu sakravāt neesot vaļas, jāpabeidz rediģēt kādu manu skriptu (Ludmila tāpat kā agrāk ir ne vien dzejniece, bet arī izdevniecības redaktore). Un es nebrīnītos, ja ceļojumā Azarova būtu ņēmusi līdzi nevis koferi, bet gan to manuskriptu, jo kāda literāta topošās grāmatas liktenis viņai, protams, svarīgāks nekā pašas atvaļinājums. Nu, Tu, Ojār, taču pazīsti savu sievu! Jā, viņa joprojām ir tāda pati. Sabiedrības intereses pirmajā vietā, dzīvot sev neprot (vai arī kautrējas?), un šis īsta inteliģenta necilums apbrīnojami harmoniski apvienojas viņā ar noteiktību un nesamierināmību, kad runa ir par principiāliem jautājumiem. Tātad dienu pirms braukšanas uz Dienvidslāviju Ludmila man piezvanīja un lūdza — tūkstoškārt atvainodamās, paskaidrodama un apliecinādama, ka manas atteikšanās gadījumā viņa visu sapratīšot un necik neņemšot ļaunā! — piedalīties Carnikavas internātpalīgskolas izlaidumā. Es jau zināju, ka astotās klases audzēkņi kopj Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša kapu. (Atvadījušies no šīs skolas, gandrīz visi vini ir spiesti tūlīt stāties darbā un tādējādi kļūt pieauguši agrāk nekā viņu līdzaudze no parastām vispārizglītojošām skolām.) Ludmila, protams, apmeklē Tevi, Ojār, bieži, bet pērn mēs kādudien aizbraucām uz Carnikavu abas divas. Pa ceļam uz skolu, kur mūs gaidīja oficiāla tikšanās, uz kāpām pie Tevis kalniņā. Savādi: man nebija tādas sajūtas, ka mēs ietu pa kapsētu. Kapu kopiņas, krusti, pieminekli nevedināja uz apceri par Cilvēka eksistences nīcīgumu, par aiziešanas nenovēršamību, par šķiršanās traģismu. Tā bija neparasti gaiša miera vieta. Un pēkšņi, Ojār, it kā lasīdama manas domas, Ludmila apstiprināja visu to ar Taviem vārdiem. Viņa pastāstīja, ka reiz, jums staigājot te divatā, Tu esot sacījis: kad TAS NOTIKS, Tu gribētu gulēt tālāk no pilsētas kņadas, tieši šai kapsētā pie Gaujas, jo šeit lēkā pa kokiem vāveres un pa zāli mierīgi čāpo neiebaidīti eži. Un, kad tas negaidītais brīdis bija pienācis, Tava vēlēšanās tika izpildīta. Dzīve tomēr ir dīvaina būšana, lāgu lāgiem tā liek mums sadurties ar gluži neiedomājamiem paradoksiem. Tu, Ojār, esi radis mieru šai kalnā, bet tā pakājē atrodas krievu internātpalīgskola.
Varbūt savā dzīves laikā Tu to pat nezināji. Taču, lai būtu kā būdams, krievu bērni, kuriem nav lemts beigt institūtus un tapt par sabiedrības intelektuālā progresa virzītājiem, no laba prāta un ar lielu mīlestību sākuši kopt Tavu kapu. Augu gadu viņi ģēnija talanta cienītājiem tīra stāvo taku uz Ojāra Vācieša atdusas vietu. Tīra vārda tiešajā nozīmē: ziemā aizvāc sniegu, rudenī — lapas Un nes Tev puķes. Pavasarī Ludmila bija uzaicinājusi šos bērnus uz jūsu mājām, Ojār, un viņi Tavā darbistabā apbēra Azarovu ar jautājumiem ne vien par dzejnieka dzīvi bet arī par daiļradi. Protams, es aizbraucu uz viņu izlaidumu. Laika zoba sagrauztajā ēkā, kura jau sen prasās pēc kapitālremonta, nelielā zāle bija pušķota ar meijām, un pirmoreiz šīs skolas vēsturē tur spēlēja īsts pūtēju orķestris no karaspēka daļas. Tušam skanot, apmulsušajiem absolventiem tika pasniegta ceļazīme uz dzīvi — dokuments, kurā teikts, ka skolas sienās vini ieguvuši ne vien izglītību, bet arī profesiju. Un nu svinīgais pasākums ir galā. Orķestris vēl atskaņo PSRS un LPSR valsts himnas, un pirms sēšanās pie klātiem galdiem visa izlaidama klase viesu un pedagogu pavadīti iet nolikt ziedus uz Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša kapa. Šoruden lapas te grābs jau citi skolēni, absolventi ir nodevuši viņiem stafeti. Todien man izdevās iegriezties arī kaimiņos, turpat pāri Gaujai — slavenās agrofirmas «Ādaži» skolā (paldies Rakstnieku savienībai, kas braukāšanai uz Carnikavu bija iedevusi automašīnu). Tur es ieraudzīju nākotnes skolu ar parketa grīdām, gleznu galeriju un vēl nepabeigtu observatoriju. Man parādīja latviešu valodas un literatūras kabinetus, no kuriem divi domāti šaurākai specializācijai un dziļākai priekšmeta apguvei — folkloras kabinets un Ojāra Vācieša kabinets. Redzi, Ojār, Ādažos ar Tavu daiļradi iepazīstas jau īpašā kabinetā .. . Tur viss ir iekārtots ļoti skaisti, goda vietā pielikts Tavs portrets un pie otras sienas — Tava dzejoļa citāts:
Kā man gribas, lai liepas nebeigtu ziedēt.
Lieti nebeigtu līt un cilvēki būtu cilvēki.

"Kā man gribas, lai liepas nebeigtu ziedēt..."
1987.06.20 Padomju Jaunatne
MARINA KOSTEŅECKA

Pagājušās sestdienas talkas laikā rakstnieki uzkopa Carnikavas kapsētu

Pagājušās sestdienas talkas laikā rakstnieki uzkopa Carnikavas kapsētu - Ojāra Vācieša atdusas vietu. Vakarā Ādažu kolhozā notika pirmais dzejnieka piemiņas vakars. Saimniecība, kas uzņēmusies Tautas dzejnieka piemiņas parka iekārtošanu un turēšanu kārtībā, ar kuras atbalstu tiks iedibinātas Ojāra Vācieša prēmijas, šādus vakarus iecerējusi rīkot arī turpmāk. Pirmajā piedalījās Imants Ziedonis, Māra Zālīte, Māra Misiņa, Ēriks Hānbergs, Jānis Peters, Lidija Freimane, Lilita Ozoliņa un Juris Lejaskalns. Skanēja dzeja, pārdomas par dzejnieka piemiņu.

Pagājušās sestdienas talkas laikā rakstnieki uzkopa Carnikavas kapsētu
1984.04.27 Literatūra un Māksla

Rakstnieku talka

Aizvadītās sestdienas pavasara talkā rakstnieki sakopa Carnikavas kapsētu ap Ojāra Vācieša atdusas vietu. Kā sacīja Jānis Peters: lai jauniem ļaudīm būtu, kur atnākt pie sava iemīļotā dzejnieka, pastāvēt, paklausīties Gaujmalas lakstīgalas. Šoreiz rakstāmspalvu dīdītāji bija pārtapuši celmu laužos, koknešos, lapu grābējos, zemes racējos, ugunskura kūrējos. Dūmi un zemes smarža kā vīraks kūpēja pāri senatnīgajam kapu kalnam. Tagad kalna gals uzposts, dzejnieka dusas vieta iezīmēta sīkām puķītēm un senlatvisku piemiņas zīmi. Netālu, aplī sastādīti, smaržo dzīvības kociņi — nemirstības simbols. Darbus vadīja un par darbarīkiem gādāja Ādažu kolhoza komunālā dienesta priekšnieks Alfrēds Graudiņš. Viņš un saimniecības daiļdārzniece Agita Vīra apgalvoja: gan kolhoza ļaudis, gan Ādažu astoņgadīgās skolas bērni aprūpēs mūsu Tautas dzejnieka miera vietu. Arī rakstnieki neaizmirsīs Carnikavas kapsētu. Atbrauks Jānis Peters. Imants Ziedonis, Regīna Ezera, Andrejs Dripe, Andris Jakubāns, Viktors Avotiņš, Māra Svīre. Vladimirs Kaijaks . . . Atbrauks arī pārējie talkas dalībnieki. Varbūt tāpat vien, lai pastāvētu Gaujas senkrasta klusajā kapsētā. Varbūt atkal citgada talkā.

Rakstnieku talka

1984.04.25 Padomju Jaunatne

L. LĪVENA

Kad sirdi «valkā» Dzejnieks

1993.11.27 Latvijas Jaunatne
Genovefa Bērsone

Carnikavas kapsētā sākta Ojāra Vācieša pieminekļa uzstādīšana

Carnikavas kapsētā Siguļos nogādātas pirmās dzejnieka Ojāra Vācieša piemiņas vietas skulpturālās daļas, kuru svars ir aptuveni četras tonnas. Šīs granīta akmens daļas tiks uzstādītas dzejnieka atdusas vietā saskaņā ar projekta autores arhitektes Ingūnas Rībenas ieceri.

Carnikavas novada pašvaldībā pavēstīja, ka O. Vācieša pieminekļa idejas pamatā ir viņa dzejoļu krājuma "Zibens pareizrakstība" poētika. Piemineklī dzejnieka portrets ir atveidots zibens šķērsgriezumā, savukārt L. Azarovas kapavieta iecerēta kā balta lode, simbolizējot saulesgaismu, līdzsvaru un sievišķo pilnību.
"Pieminekli veido tumši pelēkais granīts, kas ir stinguma, varenības un nesalaužamības simbols, un tajā ir zāles "plaisa", kas ir divu globālu dzejnieka daiļrades tēmu – turpināšanās un uzdrīkstēšanās – vizuāla simboliska interpretācija. Šī maigā, laicīgā, iznīcīgā un vienlaikus mūžīgā zāle, jo tā "dzimst" katru pavasari un "mirst" rudenī, piemineklī simboliski atdala šīs saules un aizsaules daļu. Tā ir kā uzdrīkstēšanās izlauzties un turpināties," citēta I. Rībena.
"Arī pati daba, saules gājums piedalās atdusas vietas ieceres īstenošanā. Saule nekad neatspīdēs no kapavietas simboliskās aizsaules daļas – ziemeļu puses, bet dienas gaitā apspīdēs apmeklētājiem pieejamo daļu no austrumiem līdz pat rietumiem."
O. Vācieša portreta maketu veidojis tēlnieks Gļebs Panteļejevs, bet kalšanas darbus granītā veic Guntis Pandars. Lai pabeigtu visus tēlniecības darbus, dzejnieka kapavietas sakārtošana Carnikavas kapsētā turpināsies vēl vairākus mēnešus, un tās svinīga atklāšana iecerēta šogad.
Jau vēstīts, ka I. Rībenas iecere, kas tapa jau pirms 30 gadiem un tolaik uzvarēja projektu konkursā par O. Vācieša kapavietas sakārtošanu, tagad tiek īstenota ar Carnikavas novada pašvaldības, valsts un ziedotāju finansiālu atbalstu.

30.04.2015
Autors Apriņķis.lv

Carnikavas kapsētā Siguļos atklās Ojāra Vācieša piemiņas vietu

24. oktobrī plkst. 13.00 notiks Ojāra Vācieša piemiņas vietas atklāšanas pasākums Carnikavas kapsētā Siguļos, kur atdusas arī dzejnieka dzīvesbiedre Ludmila Azarova.

Kapsētā ar Carnikavas novada pašvaldības, valsts un ziedotāju finansiālu atbalstu ir īstenota arhitektes Ingūnas Rībenas iecere, kas jau 1985. gadā uzvarēja konkursā par O.Vācieša kapavietas sakārtošanu Carnikavas kapos, atgādināja Carnikavas novada domes Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sandra Baltruka. Tās pamatā ir dzejoļu krājuma "Zibens pareizrakstība" poētika, un piemineklī dzejnieka portrets ir atveidots zibens šķērsgriezumā. Savukārt L. Azarovas kapavieta attēlota kā balta lode, simbolizējot saulesgaismu un līdzsvaru.

"Pieminekli veido tumši pelēkais granīts, kas ir stinguma, varenības un nesalaužamības simbols, un kurā ir zāles "plaisa" – divu globālu dzejnieka daiļrades tēmu "turpināšanās" un "uzdrīkstēšanās" koncentrēta vizuāla interpretācija," stāsta I.Rībena.

"Maigā, laicīgā, iznīcīgā un vienlaikus mūžīgā zāle, kas "dzimst" katru pavasari un "mirst" rudenī, piemineklī simboliski atdala šās saules un aizsaules daļu. Tāpat kā zāle – maiga, iznīcīga un laicīga – salauž granīta stingušo mūžības varenību, arī dzīvs, patiess vārds vienmēr salauzīs melīgu, liekulīgu laiku."
Ojāra Vācieša portreta maketu veidoja tēlnieks Gļebs Panteļejevs, bet tā izkalšanu granītā veica Guntis Pandars. Pēc apjomīgu tēlniecības, kalšanas un citu nepieciešamo darbu veikšanas pirmās pieminekļa skulpturālās daļas, kuru svars kopumā ir aptuveni četras tonnas, Carnikavas kapsētā tika nogādātas šī gada aprīlī. Pēc tam sekoja to uzstādīšana un rūpīgs darbs pieminekļa ansambļa izveidē saskaņā ar projekta autores ieceri.
2012. gadā Carnikavas novada dome, Ojāra Vācieša memoriālais muzejs un O. Vācieša biedrība kopā ar dzejnieka tuvākajiem radiniekiem rosināja sakārtot O. Vācieša un L. Azarovas kapavietu, izrādot cieņu dzejnieku nozīmīgajam veikumam dzīves laikā, vienlaicīgi radot estētiski sakārtotu vides ainavu ar kultūrvēsturisku nozīmi, kur pulcēties viņu talanta cienītājiem.
"Pirms 30 gadiem jaunās arhitektes I. Rībenas pieminekļa iecere izturēja lielu konkursu, un tai savu akceptu un atbalstu dzīves laikā sniedza arī Ludmila Azarova. Ojāra Vācieša atdusas vieta ir kā piemiņas vieta mūsu atmodai, kas simbolizē mūsu tautas vienotību, spēju būt un pastāvēt," saka Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica.
O.Vācieša piemiņas vietas izveides kopējās izmaksas ir 184 461,53 eiro, no kuriem pašvaldības finansējums ir 107 245,73 eiro, valsts finansējums – 74 147,27 eiro, bet ziedotāju atbalsts – 3068,53 eiro.

Autors Apriņķis.lv
08.10.2015

Savukārt latvieši beidzot iemūžinājuši sava Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša un viņa dzīvesbiedres, arī dzejnieces, Ludmilas Azarovas piemiņu.

Carnikavas kapsētā atklāta Ojāra Vācieša piemiņas vieta

Ojāra Vācieša piemiņas vieta tika atklāta sestdien Carnikavas kapsētā, kur atdusas arī dzejnieka dzīvesbiedre Ludmila Azarova. Pulcējoties dzejnieku radiniekiem un talanta cienītājiem, emocionālajā atklāšanas pasākumā O.Vācieša dzeju lasīja jaunais aktieris Jānis Kronis, uzstājās Latvijas Radio kora un "The Real Group" vokālists Jānis Strazdiņš, kā arī pianists Valdis Zilveris.
Carnikavas novada domes pārstāve Sandra Baltruka atgādināja, ka kapsētā ar Carnikavas novada pašvaldības, valsts un ziedotāju finansiālu atbalstu ir īstenota arhitektes Ingūnas Rībenas iecere, kas jau 1985. gadā uzvarēja konkursā par O.Vācieša kapavietas sakārtošanu Carnikavas kapos.
Tās pamatā ir O.Vācieša dzejoļu krājuma "Zibens pareizrakstība" poētika, un piemineklī dzejnieka portrets ir atveidots zibens šķērsgriezumā, savukārt L.Azarovas kapavieta attēlota kā balta lode, simbolizējot saulesgaismu un līdzsvaru. I.Rībenas iecere piemineklī atveidota gan vertikālā, gan horizontālā plaknē, un arī zāle ir daļa no tā.
"Pieminekli veido tumši pelēkais granīts, kas ir stinguma, varenības un nesalaužamības simbols, un kurā ir zāles "plaisa" – divu globālu dzejnieka daiļrades tēmu "turpināšanās" un "uzdrīkstēšanās" koncentrēta vizuāla interpretācija," stāsta I. Rībena.
"Maigā, laicīgā, iznīcīgā un vienlaikus mūžīgā zāle, kas "dzimst" katru pavasari un "mirst" rudenī, piemineklī simboliski atdala šās saules un aizsaules daļu. Tāpat kā zāle – maiga, iznīcīga un laicīga – salauž granīta stingušo mūžības varenību, arī dzīvs, patiess vārds vienmēr salauzīs melīgu, liekulīgu laiku." O. Vācieša portreta maketu veidoja tēlnieks Gļebs Panteļejevs, bet tā izkalšanu granītā veica Guntis Pandars.
2012. gadā Carnikavas novada dome, O. Vācieša memoriālais muzejs un O.Vācieša biedrība kopā ar dzejnieka tuvākajiem radiniekiem rosināja sakārtot O. Vācieša un L. Azarovas kapavietu, izrādot cieņu dzejnieku nozīmīgajam veikumam dzīves laikā, vienlaicīgi radot estētiski sakārtotu vides ainavu ar kultūrvēsturisku nozīmi, kur pulcēties viņu talanta cienītājiem.
O.Vācieša piemiņas vietas izveides kopējās izmaksas ir 184 461,53 eiro, no kuriem pašvaldības finansējums ir 107 245,73 eiro, valsts finansējums – 74 147 eiro, bet ziedotāju atbalsts – 3068,53 eiro.

24.10.2015
Autors Apriņķis.lv

2015. gads Pierīgā: piemiņas vieta Ojāram Vācietim

Izveidota Ojāra Vācieša piemiņas vieta

Ar Carnikavas novada pašvaldības, valsts un ziedotāju finansiālu atbalstu Carnikavas kapsētā izveidota piemiņas vieta Ojāram Vācietim un viņa dzīvesbiedrei Ludmilai Azarovai. Piemineklis ir arhitektes Ingūnas Rībenas iecere, kas jau 1984. gadā uzvarēja konkursā par O. Vācieša kapavietas sakārtošanu Carnikavas kapos. Tās pamatā ir O. Vācieša dzejoļu krājuma "Zibens pareizrakstība" poētika, un piemineklī dzejnieka portrets ir atveidots zibens šķērsgriezumā, savukārt L. Azarovas kapavieta attēlota kā balta lode, simbolizējot saulesgaismu un līdzsvaru.
O. Vācieša portreta maketu veidoja tēlnieks Gļebs Panteļejevs, bet tā izkalšanu granītā veica Guntis Pandars. "Šis piemineklis krietni pārsniedz kapa pieminekļa formātu. Tas ir memoriāls vārda vistiešākajā nozīmē. Arhitekti I. Rībena un U. Zābers radījuši semantiski ietilpīgu un emocionāli bagātu monumentālo ansambli. Aicinājums piedalīties šajā projektā man bija liels gods. Tas bija sarežģīts un interesants profesionāls uzdevums un arī atbildība, jo O. Vācieša mēroga personības atnāk reti. Viņu piemiņas saglabāšana un iemūžināšana ir mūsu pienākums un goda lieta. Mūsu spēks ir mūsu personībās," saka G. Panteļejevs.
* Lai pavēstītu saviem lasītājiem par 2015. gadā Pierīgā paveikto, uzrunājām Pierīgas pašvaldības un lūdzām pastāstīt par, viņuprāt, trim nozīmīgākajām lietām, kas šā gada laikā novadā paveiktas un par kurām būtu vērts uzzināt arī citu novadu iedzīvotājiem.

07.01.2016
Autors Apriņķis.lv

Carnikavas kapsētā 24. oktobrī atklāja pieminekli Ojāra Vācieša un viņa dzīvesbiedres, arī dzejnieces Ludmilas Azarovas (1935-2012) atdusas vietā. Piemiņas vietas izveides kopējās izmaksas bija 184 461 eiro. Kapsētā ar Carnikavas novada pašvaldības, valsts un ziedotāju finansiālu atbalstu ir īstenota arhitektes Ingūnas Rībenas iecere.

Tās pamatā ir Vācieša dzejoļu krājuma „Zibens pareizrakstība” poētika, un piemineklī dzejnieka portrets ir atveidots zibens šķērsgriezumā, savukārt Azarovas kapavieta attēlota kā balta lode, simbolizējot saulesgaismu un līdzsvaru. No pieminekļa idejas dzimšanas 1985. gadā līdz tās realizācijai pagāja 30 gadi.

Kuries slīpā lietū,

mana uguns,

kuries.

Buries pāri senču kauliem,

mana sirdsapziņa,

buries.

Kur ies mana tauta,

mana dūša tur ies.

Turies debesīs un zemē,

mana nolemtība,

turies.

/ O. Vācietis /

Ojārs Vācietis- latviešu dzejnieks.

1933.g. 13. novembrī dzimis kalpa ģimenē Trapenes pagasta “Dumpjos”
1942. – 1948. Mācās Trapenes pamatskolā
1948. – 1952. Mācījies Gaujienas vidusskolā, kas tagad nosaukta viņa vārdā
1952. – 1957. Studējis vēstures un filoloģijas fakultātē latviešu valodu un literatūru
1956. Kļuvis par Rakstnieku savienības biedru
1958. – 1959. Līdzstrādnieks laikrakstā “Literatūra un Māksla”, žurnālā “Liesma”
1958. Piedzima dēls Žanis.
1959. – 1962. Atbildīgais sekretārs žurnālā “Bērnība”
1962. – 1963. Redaktors Rīgas kinostudijā
1968. – 1973. Strādāja žurnālā “Draugs”
1982. Saņēmis Valsts prēmiju par saviem dzejoļu krājumiem
1983. Miris un apglabāts Carnikavas kapos, kā to bija vēlējies
1984. Ierīkota viņa piemiņas ekspozīcija. Sievas Ludmilas Azarovas sakārtojumā sāka izdot kopotos rakstus.

Mātes Bertas Vācietes atmiņas: …Ojāram bija zila cepurīte. Cik vien paskatos – zilā galviņa kust un kust. Visu gribēja redzēt un saprast pats. Dziesmas no dziesmu grāmatas ātri iemācījās visas. Jau triju gadu vecumā viņš dziedāja kopā ar ģimeni. Tajos laikos nebija radio, bet patafons kādās mājās bija. Ojāram patika. Viņš varēja ilgi sēdēt vienatnē un klausīties vienu un to pašu plati. Lasīt un rakstīt Ojārs iemācījās agri bez īpašas rādīšanas. Skolā viņu uzņēma tūlīt otrajā klasē. Mācījās viegli, ar patiku…

***

Ojārs Vācietis speciāli raudzījies pēc īpašas vietas kur dzīvot. Iepatikusies viņam Pārdaugava, jo tajā esot bijis zaļš, skaists, kluss, tuvu mājām Māras dīķis, kuru gan neviens viņa klātbūtnē tā nav saucis, jo visiem esot jāsaka, ka tas ir Māras ezers. Vācietis kopā ar sievu Ludmilu Azarovu daudz staigājis. Viņiem bija mērķis iet no „govs līdz govij”, tas nozīmē to, ka aiziet līdz Rīgas galam, kur jau sāk parādīties govis un tad abi esot sapratuši, ka Rīga beigusies un vajag doties atpakaļ. Viņi kopīgi ar kājām ir izstaigājuši visu Rīgu. Par to lasāmi neskaitāmie dzejoļi, gluži ka Čakam.

Ojārs Vācietis bijis sabiedrisks cilvēks, kurš daudz apmeklējis viesības, aicinājis viesus pie sevis uz mājām, ka pat normāla parādība esot bijusi tā, ka ciemiņi pa logu iekāpa pie viņa, ja tas bijis atvērts. Bet esot bijusi viena īpatnība Ojāram - ciemos viņš nekad neēda. Vispār neēda. Viņš vienmēr, ja bijis izsalcis, braucis pēc viesībām uz restorānu un tur kārtīgi ieturējies.

Vācietis bija kolekcionārs - viņš kolekcionējis visu, kas gadījies pa rokai- markas, sērkociņu kastītes, akmeņus. Viņa kāds tuvs draugs ģeologs esot dzīvojis Krievijas pusē un kad Ojārs braucis pie viņa ciemos, vienmēr Latvijā atgriezies ar pilnu somu akmeņu, draugs esot arī tos sūtījis uz Latviju. Ojāram akmeņi likās kā dzīvi, viņš tos „glāba”, pat izpirkdams tos no ceļu bruģētājiem, lai tik akmeņus nepamet apakšā zem asfalta. Viņa mājas logu priekšā vēl tagad redzami akmeņu krāvumi- „izglābtie akmeņi”.

Daudzi arī diskutēja par Ojāra Vācieša dzeršanu, ko laika biedri gan atzīst, bet noliedz faktu, ka tas esot bijis alkoholisms, jo kā viena no dzejnieka paziņām, līdzgaitniecēm Vizma Belševica stāsta: „Bez sava gala mēļots par Ojāra dzeršanu. Ojārs strādāja tik daudz un tik drausmīgos spriegumos, ka smadzenes vajadzēja izslēgt mākslīgi.”

Ojārs Vācietis nav rakstījis nekādas dienasgrāmatas, arī visus dzejoļus uz lapelēm ko pierakstījis pēc tam metis ārā, ja neesot bijis pietiekami labs. Par to stāsta viņa dzīvesbiedre Ludmila Azarova:

„Dienasgrāmatas Ojārs necieta. Tiesa gan piezīmju grāmatiņā ierakstīja atsevišķas frāzes, fragmentus, uz nelielām lapiņām ik dienas – dažas frāzes; to viņš sauca – „tīrīt zobus rakstāmmašīnai”. Bet pēc tam šīs lapiņas tika ielidinātas papīrkurvī. Korekti, bet stingri viņš pieprasīja, lai es nerakstu dienasgrāmatas un nefiksēju katru viņa soli.”

Ojāra Vācieša īpatnība bija tā, ka viņa uzrakstītais kādam noteikti bija jādzird, viņš vienmēr to nolasījis kādiem draugiem, par ko atmiņās dalās vairāki laikabiedri. Imants Dikess:

”1960. gada jūnija sākums. Viņš patlaban ir radošā atvaļinājumā Dubultos. Pēc pamatīgas meklēšanas atrodu Ojāra istabu. Tā vaļā, bet viņa paša nav. Apsēstos uz dīvāna un... pamostos rītausmā. Pie galda sēž Ojārs, smēķē savus iemīļotos „Belamor” papirosus un kaut ko raksta. Jūtos briesmīgi neērti.

– Labrīt, gribi paklausīties šo te?

– Bez gara ievada vai komentāriem viņš sāk lasīt dzejoli, pēc tam vēl. Mēs dzeram siltu „Moskovskaju”, virsū uzdzerot rūsainu krāna ūdeni

– tas tīrot iekšas. Tad ar milzīgu interesi noklausījos viņa jauno poēmu „Balsī bez pavadījuma”. – Šito jau gan tev nedrukās. Nepatiks kungiem,

- tā es.

– Tagad droši vien ne, bet gan jau... Poēma tika iespiesta pēc astoņiem gadiem, jau pirms tam kļuvusi populāra, īpaši studējošās jaunatnes vidū.”

Ojārs esot bijis arī teicams deklamētājs, viņam patika pašam deklamēt savus dzejoļus, nevēlējās, lai to dara kāds aktieris un gandrīz visi, kas dzirdējuši Vācieša deklamēšanu vienprātīgi piekrīt, ka tā esot pat daudz labāka nekā izciliem aktieriem.

Ilgonis Bērsons:

„Ar baudu var klausīties viņa teicamo deklamēšanu

– viņš tik pat kā no galvas lasa savus dzejoļus ar lielu emocionalitāti. Pirms nedēļas „Literatūrā un mākslā” viņš bija teicis: „Iekļūt lasītāja sirdī, likt viņam padomāt, likt viņam izšķirties par kaut ko – tas ir dzejas uzdevums.”

Ludmila Azarova atzīst, ka Ojārs vienmēr esot spējis runāt ritmā, ne tikai savus pierakstītos dzejoļus:

„Un vispār jebkuros apstākļos varēja runāt ritmā un ar atskaņām tekoši. Gaisā, izplatījumā nepierakstīti palika pantiņi, dziesmiņas, epigrammas, asprātīgas tautasdziesmu stilizācijas.” Ojārs Vācietis publicējis tikai katru 10. dzejoli, jo pats esot bijis paškritisks. Pats Ojārs esot Ludmilai teicis par savu spēju rakstīt dzeju vienkārši tā atnākot pie dzejnieka pati: „Rīts. 9:20. Kaut ko daru virtuvē. Ieskrien Ojārs, acis tādas, it kā suņu ķērāji dzenas viņam pakaļ.

- Es uzrakstīju 5 dzejoļus. Tad pats nobijos un aizmuku no galda.

– 5 dzejoļus pa stundu?!

– Nē, drusku vairāk. Teiksim, stundu un piecas minūtes. Tomēr galva reibst.

Telefona saruna.

– Man tas iznāk tik dabīgi, ka es negribu ar loģiku neko labot. Es to daru kā nātre aug.

Kad sēžos pie galda – kā cirkū man ir minimāls daudzums priekšmetu, ar ko rādīt fokusu.

Es atbildu par savu mirkļa emociju, tajā sekundē var ņemt asins analīzi.”.

Dzejnieka pamatdarbs tomēr ir vienmēr bijusi dzejošana, lai gan autors ir it kā gan nodevies mācībām, gan strādājis dažās izdevniecībās, bet pirmajā vietā vienmēr bija dzejoļu rakstīšana. Jānis Lūsis stāsta:

„Ojārs vairākas dienas nebija apmeklējis lekcijas un es saņēmu komjaunatnes uzdevumu noskaidrot, kāds iemesls šiem kavējumiem. Atradu jauno dzejnieku pie pilnas veselības. Vienkārši dabā trakoja zeltaina atvasara, kad lieliski rakstās dzejoļi, un Ojārs pirmajā vietā bija licis dzejošanu.”

Ojārs Vācietis dzīvs esot nekad nebija rādījis savus citus jaunrades darbus nevienam, par tiem zināja tikai ģimene. Pēc nāves tika atrastas Vācieša zīmētas mandalas, kuras esot unikālas pēc kritiķu domām:

„Dzejnieks strādājis pēc noteiktas sistēmas jeb vēl precīzāk būtu teikt- programmatiski. Ilgāku laiku apskatot . Vācieša darbus, nožēloju, ka dzejnieks nav šo talantu skolojis, nav izkopis.”.

Ojārs Vācietis ļoti mīlēja rudeni un rudenī viņš atnāca un aizgāja :

„- No kā mira Ojārs Vācietis?

- Nē, ne jau no bezizejas.

Biedri un kungi, mācieties:

no dzejas.

Viņš mira no dzejas.”

/Imants Auziņš/

***

Pirmā publikācija — dzejolis "Miera balss" Apes rajona laikrakstā "Sarkanā Ausma" 1950. gadā. Dzejā ienāk ar jaunības jūsmu, trauksmi, tiešumu un jaunām vēsmām.

Dzeja

"Tālu ceļu vējš" (1956)
"Ugunīs" (1958)
"Krāces apiet nav laika" (1960)
"Viņu adrese - taiga" (1966)
"Elpa" (1966)
"Dzegužlaiks" (1968)
"Aiz simtās slāpes" (1969)
"Melnās ogas" (1971)
"Visāda garuma stundas" (1974)
"Gamma" (1976)
"Antracīts" (1978)
"Zibens pareizrakstība" (1980)
"Si minors" (1982)
"Nolemtība" (1985, grāmatās nepublicēti dzejoļi, sast. Vija Kaņepe)

Dzejoļi bērniem

"Dziesma par …" (1965)

"Sasiesim astes" (1967)

"Punktiņš, punktiņš, komatiņš" (1971)

"Kabata" (1976)

"Astoņi kustoņi" (1984)

"Sveču grāmata" (1988)

"Zvans ir manī" (1997, mācības līdzeklis)

"Viens pa ceļu gāja" (1997, mācības līdzeklis)

"Iekšpasaule" (2004, izlase skolu jaunatnei)

"Mēnesim robs" (2008, izlase)

TĀLU CEĻU VĒJOS
1986.01.01 Zīlīte

====================

Dzejas izlases

"Klavierkoncerts" ("Dzeja jaunatnei", 1978, sastād. Vija Kaņepe)

"Izlase" (1981)

"Ojārs Vācietis" (1983, sastād. Vija Kaņepe)

"Rītam ticēt" (1986)

"Ex Libris. Dažādu gadu dzejoļi" (1988, sastād. Vija Kaņepe)

"Es protu noņemt sāpes" (1993, sakārt. Ludmila Azarova)

"Putns ar zīda asti" (1997, mīlas dzejoļi)

"Uz putnu lielceļa" (1998)

"Dvēseles nospiedums" (2002)

"Lirika" [2003]

"Novembris" (2003)

"Tuvums" (2003, mīlas lirika)

"Es tevī esmu iemīlējies, pasaule!" [2004]

"Klavierkoncerts" (2006, ar CD)

***

Ludmila Azarova apglabāta blakus savam vīram - Ojāram Vācietim

Slavēts un lādēts

OJĀRS VĀCIETIS

Slavēts un lādēts
1987.09.12 Darba Balss (Rīgas rajons)

Kalnā un lejā

Dzejnieka Ojāra Vācieša dzimšanas dienas priekšnoskaņās lapām viņa lielajā kalnā — Carnikavā. Kā vienmēr atceres dienās novembrī, tur bija ļoti auksti. Stāvēt viņa atdusas vietā, klausīties dažu vārdos, dziesmā un just, ka gribas klusēt un kapsētas «noteikumiem» neatbilstīgi priecāties, ka ir tāds 13. novembris, kurā pirms 60 gadiem latviešiem piedzima Dzejnieks. Gauja vakar bija ledaina. Pēc piemiņas mirkļi, kam nebija nekāda samocīta scenārija, rīdziniekus sagaidīja ādažnieki.

Vakar pēc pulksten 13 ceļā pie Ojāra Vācieša

Zāļu tēja, maize, medus... un aukstajā kultūras namā atkal varēja sildīties no izjūtas, ka esam klāt svinībās, kas notiek tikai reizi piecos gados — Ojāra Vācieša prēmijas pasniegšana, ko saņēma — Imants Ziedonis par to, ka ir dzejnieks, kam nevarēja nebūt šī prēmija, un krājumu «Viegli» autoru grupu: V.Muktupāvels, M. Mellēna, E. Spičs un G.Gabranovs par grāmatām «Rudens», «Ziema», «Pavasaris» un «Vasara» un G. Godinš par latviešu literatūras popularizēšanu. Z. Alpa nolasītajā lēmumā prēmijas izteikti striktāk, bet mēs zinām, ka laureātu darbības lauks ir pamatīgāks nekā to vispār iespējams raksturot RS priekšsēdis V Avotiņš pateicās ādažniekiem par to, ka viņi, par spīti visam, iztur bagatas vietas kultūrstāju un pilda sen un gluži citos apstākļos solīto, pašizjūtas pauda visi prēmijas, piemiņas medaļas un puķes saņēmušie laureāti. Tika sveikti arī «mazās» 0. Vācieša prēmijas laureāti. Ādažu vidusskolas audzēkņi, labu sacerējumu autori — I. Eglīte, I. Mālzema, V Dūdums, A.Rozinska un I.Jasinska. Sarīkojuma vadītāja I.Gedertsone it kā neviļus atvainojās par vērienīguma trūkumu.

Jā, tie, kas bijuši kultūras nama pārpildītajā zālē, kad tika sumināti iepriekšējie laureāti, juta, ka šis tas ir mainījies. Atmiņa, kas mērī mūs gandrīz objektīvi, ja nemēģinām paši sev samelot, caurvij visu tik nesadzīviski un mūžīgi, ka to var pasacīt vienīgi dzeja. Tā vakar pēc «Ādažu notikumiem» skanēja O.Vācieša muzejā.

1993.11.13 Latvijas Jaunatne
Genovefa Bērsone

Ojāra Vācieša prēmiju pasniedz trešo reizi

Rīga 12.nov. Šodien Ādažu kultūras namā pasniedza trīs dzejnieka Ojāra Vācieša prēmijas, katru par 100 latiem.

Ojāra Vācieša prēmiju saņem Imants Ziedonis

Pirmo saņēma Imants Ziedonis par literāro darbību un dzejoļu krājumu Viegli. Otro prēmiju par četrām folkloras mācību līdzekļu grāmatiņām Rudens, Pavasaris, Vasara un Ziema saņēma autoru kolektīvs Māra Mellēna, Ernests Spičs un Valdis Muktupāvels, bet trešo par dzejoļu popularizāciju un folklorizāciju piešķīra tulkotājam un dzejniekam Guntaram Godiņam. Svinīgajā brīdī piedalījās daudzi Latvijā pazīstami dzejnieki un rakstnieki. Uz jautājumu, vai Latvijā pašlaik ir kāds dzejnieka darbs, kas vēl būtu pieminēšanas vērts šādā brīdī, Imants Ziedonis atbildēja, ka pēdējā gadā diemžēl vairāk neesot pircis citu autoru grāmatas, tādēļ ka tās ir tik dārgas. Viņš uzskatot, ka dzejā pašlaik ir tā stadija, kad... vai jūs zināt, kā kuļ sviestu? Paņem krējumu un iemet piciņu veca sviesta, tad kuļ, līdz iestājas brīdis, kad nav vairs ne īsti krējuma, ne sviesta, ir tikai tāda savdabīga masa. Latviešu dzejā pašlaik ir tāds brīdis, uzskata dzejnieks. Viņaprāt, tā tas nebūs ilgi. Viņš jau zinot jaunus un radītspējīgus cilvēkus, kas tuvojas labai un dziļai dzejai

Ojāra Vācieša prēmiju pasniedz trešo reizi
1993.11.13 Diena
Kitija Grīnšteina

2013.gadā Ojāra Vācieša 80. gadskārtā Ādažu vidusskola atjaunoja jaunrades darbu konkursu „Gaujas prēmija”, kas aizsākās dzejnieka 60. dzimšanas dienā un norisinājās līdz 2007.gadam. Šogad Ādažu vidusskola aicināja konkursā piedalīties dažādu Gaujas tuvumā esošo skolu pārstāvjus. Aicinājumam atsaucās un konkursā piedalījās Ādažu Brīvās Valdorfa skolas, Krimuldas, Līgatnes novada, Siguldas pilsētas vidusskolas, Garkalnes MVV un Sējas pamatskolas 5.-12.klašu skolēni, kā arī paši pasākuma organizētāji – Ādažu vidusskola.

Konkurss tika atklāts ļoti spilgti, emocionāli un radoši – ar ādažu vidusskolas skolēnu literāri muzikālu kompozīciju, un tā tas arī izskanēja. Apbalvošanas ceremonijā uzstājās gan Ādažu vidusskolas skolēni, gan aktrise Marija Bērziņa. Aktrise lasīja Ojāra Vācieša dzeju, spilgtākos fragmentus no skolēnu konkursa sacerējumiem, kā arī veltīja klātesošajiem pāris dziesmu ar Ojāra Vācieša vārdiem. Pasākuma emocionālo, dziļo pamatu veidoja fragmenti no konkursa dalībnieku darbiem, viņu atklātība, sirsnīgums un patiesums, kas ietērpts bagātīgā, skaistā un izteiksmīgā valodā.

* Ādažu vēstis Nr.158 / 15.12.2013

***