Svētdiena, 26. augusts
sākās ar dievkalpojumu māc. J. Jurģa un prāv. Dr. P. Cirša vadībā. Pēcpusdiena piederēja Londonas dejotājiem - tautas dejām, dziesmām, mūzikai Dr. Viktora Griguļa vadībā. Londoniešu sastāvā bija ap 50 dalībnieku, un sniegums tuvojās daudzinātās Saules jostas līmenim. Negaidītu papildinājumu deva Ādažu tautas deju kopa Sprigulītis. Zināmā mērā pievīla Ievas Akurāteres koncerts vakarā, jo māksliniece klausītāju iztēlē bija palikusi kā kāda dīva iepriekšējā patriotiskā sniegumā pie Brīvības pieminekļa Rīgā, ļaužu tūkstošu apbrīnota.
* Austrālijas Latvietis / 28.09.1990
💢💢💢💢💢
Ligitas Ķikutes saruna ar Imantu Magoni un Aleksandru Bleikšu
Apmēram seštūkstoš kilometru – ja rēķina nobraukto ceļu. Un vēl krietni
vairāk, ja pieskaita attālumu starp divām būtiski atšķirīgām valstīm,
mentalitātēm, politiskajām un ekonomiskajām sistēmām. Toties dabas dotās robeža
– Lamanšs, kas šķir Britu salas no Eiropas kontinenta, pārvarama četrās stundās
– ar prāmi. Pareizāk sakot, ar peldošu kvartālu, kurā var pat apmaldīties:
disko, video, dansingi, restorāni, ... Un kur vēl pasažieri – gan ar
personiskajām automašīnām, gan ar tūristu autobusiem... Vienīgā bēda, ka līdz
šim prāmim pagrūti nokļūt, pirms tam jāšķērso četras valstis: Lietuva, Polija,
Vācija un Beļģija. Protams, tajā gadījumā, ja no Latvijas izbrauc ar autobusu –
tā, kā to šovasar darīja mūsu slavenie ceļotāji, Tautas deju ansamblis
„Sprigulītis”.
Kolektīva vadītājs,
LPSR Tautas skatuves mākslinieks Imants Magone:
Es noteikti pastāvēju uz to, ka jābrauc ar autobusu. Tā bija mūsu
neatkarība, gabaliņš no mājām. Šis brauciens tika plānots pasen: jau ap gadu
miju saņēmām uzaicinājumu piedalīties starptautiskajā folkloras festivālā
Klīvlendā. Esam ļoti pateicīgi agrofirmai: pirmo reizi braucām uz svešu zemi ar
savu valūtu kabatā, par to bija parūpējusies agrofirmas vadība. Paldies arī par
dāsni sarūpēto ceļamaizi, kas ļāva taupīt valūtu: katram taču gribas kaut ko
pārvest no tālā ceļa, bet, piemēram, Vācijā vienas pusdienas maksā tikpat, cik
labu kurpju pāris.
Kādas atšķirības
varēja vērot, tik īsā laika sprīdī šķērsojot četru valstu robežas?
Līdz Rietumvācijai braucām, pēc mūsu
priekšstatiem, normālos apstākļos, tas ir, bez ērti pieejama servisa, bez
iespējas nomazgāties atpūtas vietās. Kontrasts sākās aiz kritušā „dzelzs
priekškara”. Bijušās Rietumvācijas teritoriju un Beļģiju šķērsojām jau tajā
komforta atmosfērā, ko mūsu tūristi iepazīst, diemžēl tikai aiz sociālistisko
valstu robežām. Pāris stundu atpūtāmies Hanoverā, tad izmetām nelielu loku pa Ķelni,
apskatījām slaveno Ķelnes katedrāli. Pēc tam no Ostendas (Beļģijā) braucām pāri
Lamanšam uz Angliju.
„Kreisās puses satiksmes” zeme... Cik daudz galvassāpju jums sagādāja
šī atšķirība?
Aleksandrs Bleikšs,
grupas vadītājs, agrofirmas priekšsēdētāja vietnieks:
Pirmajā mirklī tas likās neparasti, nepareizi, ačgārni. Mūs gan
sagaidīja Londonas latviešu tautas deju kopas vadītāja dzīvesbiedre, kura
palīdzēja pārvarēt pirmās grūtības. Jāpiebilst gan, ka arī mūsu šoferi Imants
Vīgants un Ojārs Balodis bija malači, godam izveda mūsu „Ikarusu” garajā un
grūtajā ceļā.
Runājot par kreisās puses satiksmi, jāteic, ka grūti bija ne tikai
šoferiem. Nav viegli arī nepieradušam gājējam šķērsot ielu citādā secībā, nekā
pierasts pie mums. Jāteic gan, ka satiksmes noteikumi Anglijā lielā mērā
balstās uz savstarpēju pieklājību.
I.Magone:
Divas dienas, ko pavadījām Londonā, dzīvojām Londonas latviešu tautas
deju kopas dalībnieku ģimenēs. Tas bija laiks, ko pavadījām pēc saviem
ieskatiem – gan kopīgās, gan individuālās ekskursijās, gan pulcējāmies kopā
Daugavas Vanagu namā, kur notika arī kopmēģinājumi ar Londonas dejotājiem.
Ko darījāt, piemēram,
Jūs šajās brīvajās dienās?
Pirmajā dienā laistīju dārzu. Mājas saimnieks, pie kura dzīvoju,
palūdza apliet puķes, bet es aizrāvos: bija pieturējies ilgstošs sausums, viss
zaļums bija panīcis, tad nu es pacentos ... Izrādās, par savu centību es būtu
pelnījis sodu: Londonā tajā laikā bija dzeramā ūdens trūkums, sakarā ar sauso
laiku ūdens patēriņš bija limitēts. Paldies dievam, viss beidzās laimīgi, mani
nepieķēra. Vispār tās bija divas kolosāli brīvas dienas: saimnieki, darbā
aizejot, atstāj mājas atslēgas, un dzīvo, kā zini.
Vai Anglijā var
sastapt daudz latviešu?
Londonā vien dzīvo aptuveni septiņdesmit tūkstoši. Daudzi runā par
atgriešanos dzimtenē, krāj ceļanaudu. Jo sevišķi pēc Dziesmu svētkiem
izvējojies daudz kas no iepriekšējo gadu neziņas: kā viņi tur, Latvijā, dzīvo
... Pēc Klīvlendas festivāla noslēguma piedalījāmies latviešu kultūras svētkos
„Straumēnos” (tā ir paliela muiža, latviešu kultūras centrs), kur satapām arī
mūsu māksliniekus – Ievu Akurāteri un Dailes teātra aktieru grupu. Sniedzām
koncertu kopā ar Londonas dejotājiem.
Kā saskanēja dejas
soļi?
Nu šoreiz mēs krietni piekāpāmies saimnieku stilam. Toties pirms tam
Dziesmu svētkos mēs viņus izdancinājām pa mūsu vīzei...
Mēs vēl ne ar vārdu neesam pieminējuši jūsu brauciena galveno mērķi –
piedalīšanos folkloras festivālā...
Tas ir jau trīspadsmitais pēc kārtas. Šādi festivāli Klīvlendā tiek
rīkoti ik pēc diviem gadiem, un tajos piedalās kolektīvi no dažādām pasaules
malām. Gan mēs, gan lietuviešu deju kolektīvs „Rasa” turējāmies ap 4.-6. vietu.
Vai „Sprigulītim”
pietrūka pulvera pirmajam trijniekam?
Nē. Tikai kritēriji, pēc kuriem tika vērtēti konkursu dalībnieki, mums
nebija ne saprotami, ne pieņemami. Piemēram, mūsu lauku kapela, kura ieguva
nedalītu publikas atzinību, pie godalgas netika tādēļ, ka žūrijai likās – viņi
atskaņojot komponētu mūziku, nevis tautasdziesmas. Tas pats bija ar dejotājiem:
mūsu dejas soļi tika atzīti par pārāk baletiskiem, sinhroniem, ornamentāliem.
Radās iespaids, ka par atbilstošu konkursa noteikumiem tiek uzskatīta
pirmatnēja tautas dejas soļu improvizācija bez jebkādas horeogrāfijas.
A.Bleikšs:
Skumji, bet fakts: acīmredzot nevienam no komisijas locekļiem nebija
priekšstata par baltiešu folkloru, deju, dziesmu. Mums tika piesūtīti festivāla
konkursu noteikumi, un mēs pie tiem pieturējāmies punktīgi, bet par festivāla
vērtētājiem to nevarēja teikt. Toties publikai „Sprigulīša” priekšnesumi ļoti
patika, un tas ir gandarījums.
Jums, Bleikša kungs, bija iespēja vērot „Sprigulīša” uzstāšanos kā
skatītājam, salīdzināt to ar citu kolektīvu priekšnesumiem. Kā izskatījās mūsu
„Sprigulītis” uz citu valstu dejotāju fona?
Man, skatītājam, mūsu dejotāju mākslinieciskais līmenis likās
salīdzinoši augstāks par kopējo.
I.Magone:
Zināt, ko es uzskatu par mūsu lielāko sasniegumu šajā braucienā? Ne jau
iegūto festivāla diplomu, bet gan to, ka mūsu sarkan-balt-sarkanais karogs
festivālā plīvoja kopā ar citu brīvu valstu karogiem (arī Lietuvas). Mēs
nebijām „dejotāji no Padomju Savienības”, kā tas būtu bijis vēl pirms nedaudz
gadiem. Mēs bijām Latvijas deju kolektīvs, un neviens izbrīnā neraustīja
plecus, sak’, kas tie latvieši tādi ir.
Pasaule sāk atpazīt Baltijas valstis, un tas ir liels gandarījums.
Tas, ka „Sprigulītis” netika līdz godalgotai vietai, mani nesarūgtina.
Pasaulē ir izsenis izstrādāta konkursu sistēma – piemēram, daiļslidošanā jau
pirms priekšnesuma ir zināms, uz ko var pretendēt tās vai citas valsts pārstāvji,
ir jau sadalītas kategorijas, un nepieciešams patiesi briljants priekšnesums,
lai izsistos augstākā kategorijā nekā tā, kurā tu esi iepriekš iedalīts. Tāpat
bija šajā festivālā. Kurš gan zināja, ko spēj latviešu dejotāji, ja neviens
latviešu kolektīvs agrāk šādos konkursos nav piedalījies?
Patiesi, pēdējā laikā
pasaule saņem arvien vairāk informācijas par Baltijas valstīm. Cik objektīva,
jūsuprāt, ir šī informācija?
A.Bleikšs:
Kā kuro reizi. Ir daudz tāda, ko sveštautieši nevar vai negrib saprast.
Bez tam, mēs jau nebijām pirmie latvieši, kas viesojas Anglijā. Piemēram, tās
angļu ģimenes, pie kurām mitinājāmies festivāla laikā, pastāvīgi uzņem pie
sevis viesus no citām zemēm, arī latviešus. Katrs jau pasniedz to informācijas
drusciņu tādā aspektā, kā viņš saskata. Bet, ja runājam par turienes
latviešiem, viņiem Latvija ir palikusi nemainīgi idealizēta kopš 1940. gada.
Viņiem grūti pieņemama tā latviešu valoda, kādā runājam mēs, Latvijā
dzīvojošie, viņiem pasveša mūsu šodienas
mentalitāte. Lai gan, no otras puses, daudzi trimdas latvieši, it sevišķi
jaunieši, dzīvo ar domu par atgriešanos dzimtenē. Daudzi, piemēram, studē
Oksfordas vai Kenbridžas universitātēs ar domu, ka pēc izglītības iegūšanas
brauks strādāt uz Latviju. Tomēr jāteic, ka kopumā iespaids par Latviju no
malas vēl ir stipri tāls no realitātes.
Kā sapratāties ar
saviem angļu saimniekiem, pie kuriem dzīvojāt?
Es gan ar angļu valodu esmu „uz jūs”, bet Imants to pārvalda, kopīgiem
spēkiem sapratāmies. Dejotājiem gāja vieglāk, daudziem jau ir savas valodas
iemaņas, daudz devis pērnā gada brauciens uz Ameriku. Šodien man ir žēl, ka savā jaunībā
netiku sadraudzējies ar valodām, vāciski saprotu, bet tas arī viss. Tagad, kad
pieejamas tik daudzas un dažādas iespējas mācīties svešvalodas, gribu jo silti
ieteikt visiem, it sevišķi jauniešiem: mācieties valodas! Ai, kā tās dzīvē
noder!
Vai divas nedēļas nebija pārāk īss laiks, lai gūtu kaut cik pareizu
priekšstatu par zemi, kurā bijāt pirmo reizi?
Pašā laikā. Godīgi sakot, gribējās uz mājām – nezinu, kā bija citiem,
bet par sevi varu teikt, ka iespaidu pārbagātība notrulina uztveri. Tikām jau
gan daudz redzējuši.
Vai bija arī kaut kas
tāds, kas nepatika?
Mēs dažkārt šausmināmies par Līvānu māju puduriem, kas izkropļo
Latvijas ainavas. Anglijā līdzīga tipa mājas ir nevis puduriem, bet veseliem
ciematiem, vienādas līdz pēdējam sīkumam, līdz pat durvju kliņķim. Tik perfekta
vienādība ir nomācoša.
Vai Jums, grupas
vadītājam, bija daudz problēmu?
Nebūt ne. Šajā braucienā patiesi valdīja vienprātība un disciplīna.
Ādažnieki savu firmu godam turēja. Protams, nevar nepieminēt saimnieku
organizatorisko precizitāti. Visa mūsu dienas kārtība ar precizitāti līdz
minūtei mūsu saimniekiem bija zināma un viņi godprātīgi rūpējās par to, lai mēs
katrā konkrētā brīdī atrastos tieši tur, kur mums jāatrodas pēc paredzētās
programmas. Kāda tur vairs grupas vadītājam bēda ... .
***
Festivāla laikā mūsu ceļotājiem bija vēl viena interesanta tikšanās.
Par to vislabāk varētu pastāstīt „Sprigulīša” dalībnieks Normunds Breidaks.
Diemžēl laika trūkuma dēļ viņš nevarēja piedalīties mūsu sarunā. Proti,
dejotāju delegācijas tika aicinātas uz pieņemšanu mērijā (starp citu, turienes
mērs ir dāma). Katrai delegācijai atvēlētas 15 – 20 minūtes, bet tikšanās ar
ādažniekiem ievilkās divas stundas. Kā gan citādi, jo izrādījās, ka tiekas divi
mēri, pie tam mūsējais - dejojošs!
Varbūt „dejojošais mērs” Normunds būtu varējis sīkāk pastāstīt par šo tikšanos.
Piemēram, par to, ka viņš sēdēja Anglijas karalienes krēslā ... Bet nenožēlosim
nenotikušo sarunu. Kāpēc gan nevarētu gadīties, ka nākamajā „Sprigulīša”
ārzemju turnejā tiksies, divi lordi un mūsējam atliks laika pastāstīt par šo
tikšanos sīkāk? ...
* Ligita Ķikute „Cik tālu līdz Anglijai?” / Ādažu ritmi / 25.09.1990.
===
.jpg)
