* Svari / 22.04.1921
* HO-HO / Sukuburs / Carnikavas nēģu delegacija / 26.05.1922
***
Par “Carnikavas nēģi“ dēvē nēģi (Lampetra fluviatilis), kas tiek ķerts noteiktā reģionā – Gaujas upē Carnikavas novada teritorijā – un noteiktā laikā (no 1.augusta līdz 1.februārim). Šis pieteikums attiecas uz svaigiem un ceptiem nēģiem želejā.
— tievs, garš čūskveida apaļmutnieks ar kailu ķermeni,
— mute kā piesūceknis,
— nav vēdera spuru un krūšu spuru,
— garums vidēji 15–25 cm un svars līdz 250 g,
— krāsa: mugura un sānu augšdaļa tumši zilganzaļa, zilganpelēka vai zaļganbrūna, sānu apakšdaļa un vēders pelēcīgs, zeltains vai balts,
— dodas nārstot upēs, bet 1 līdz 3 gadus savas dzīves pavada jūrā,
— novērota līdz 250 km tāla migrācija, pārvietošanās ātrums – 13 km diennaktī,
— kāpuri, ko mēdz saukt par ņurņikiem, upē pavada 3 līdz 6 gadus, sasniedzot 8 līdz 15 cm garumu, tad pārvēršas par pieaugušiem nēģiem un migrē uz jūru,
— kāpuri dzīvo, ierakušies gruntī,
— tie sasniedz 7 gadu vecumu.
— nav vēdera spuru un krūšu spuru,
— garums vidēji 15–25 cm un svars līdz 250 g,
— krāsa: mugura un sānu augšdaļa tumši zilganzaļa, zilganpelēka vai zaļganbrūna, sānu apakšdaļa un vēders pelēcīgs, zeltains vai balts,
— dodas nārstot upēs, bet 1 līdz 3 gadus savas dzīves pavada jūrā,
— novērota līdz 250 km tāla migrācija, pārvietošanās ātrums – 13 km diennaktī,
— kāpuri, ko mēdz saukt par ņurņikiem, upē pavada 3 līdz 6 gadus, sasniedzot 8 līdz 15 cm garumu, tad pārvēršas par pieaugušiem nēģiem un migrē uz jūru,
— kāpuri dzīvo, ierakušies gruntī,
— tie sasniedz 7 gadu vecumu.
Nosaukums “Carnikavas nēģi“ tiek izmantots ceptiem nēģiem želejā, ja produkts sastāv no 70 % nēģu un 30 % želejas.Traukā sakārtotie ceptie liemeņi ir nesadalīti, konsistence – mīksta vai nedaudz blīva, plakani, krāsa – brūna, un tos pārklāj caurspīdīga dzeltena līdz brūnas nokrāsas želeja. Carnikavas nēģi izceļas ar savu tīrību (bez smilšu piejaukuma) atšķirībā ar citu upju nēģiem. Garša nēģim ir piesātināta, sātīga un nedaudz sāļa.
Visi „Carnikavas nēģi” jāzvejo noteiktā periodā no 1.augusta līdz 1.februārim ar murdiem Gaujas upes lejtecē pie iztekas. Produktu pārstrāde notiek Carnikavas novadā, ievērojot senas receptes un iedzīvotāju prasmes, kas mantotas no paaudzes paaudzē jau no 17.gadsimta.
Nēģu pagatavošanas tradīcijas īpašie noteikumi attiecas uz noteiktajā teritorijā ķertajiem upes nēģiem, kurus cepot ir svarīgi ievērot receptē noteikto secību. Svaigi nēģi tiek kārtoti uz restēm un cepti uz oglēm. Kad nēģi no abām pusēm apcepti, tos liek sautējamā traukā, pārlej ar ūdeni, nosedzot nēģus, pievieno sāli un ļauj sautēties, līdz tie iegūst nepieciešamo mīkstuma pakāpi. Kad nēģi izsautēti, šķidrumu (buljonu) nolej un ļauj tam atdzist. Kamēr buljons dziest, nēģus nedaudz sapresē, līdz tie kļūst plakani. Atdzesētam buljonam pievieno nepieciešamo daudzumu želatīna. Saspiestos nēģus kārto traukā, pārlej ar atdzesēto buljonu un ļauj aukstumā sastingt.
Ceptus nēģus var pakot dažādos iepakojumos – koka kublos, plastmasas kārbās vai kastēs, kā arī uz valcētām vai vakuuma paplātēm. Iepakojumu lielums un iepakojamo nēģu svars ir ļoti dažāds – no 0,270 kg līdz 10 kilogramiem.
 |
| A.Jansones „Auseklītis”grāmatā Ā.Cekules roku darbs 1978.g. |
Pamatu saiknei ar ģeogrāfisko apgabalu veido Carnikavas nēģu zvejas un apstrādes senās vēsturiskās tradīcijas un metodes, reputācija konkrētajā apgabalā, kā arī nēģu resursu ilgtspējības un krājumu pārvaldīšana.
Carnikavas novada teritorijā jau 17.gadsimtā un, iespējams, vēl senāk ir aktīvi darbojušies zvejnieki – gan jūrā, gan Gaujas upē. 17. gadsimtā celtajai Carnikavas muižai nēģu zveja bija viens no galvenajiem peļņas avotiem. Mūsdienās Carnikava ir vienīgā vieta Gaujas krastā, kur atļauts zvejot nēģus.
Carnikavas muižas ļaudis pirmie Latvijā un cariskajā Krievijā sāka nodarboties ar zivju mazuļu audzēšanu.
19.-20.gs. mijā Carnikavā uzcelts pirmais nelielais zivju cehs, bet, 1935.gadā dibināts nēģu apstrādes cehs. Senāk nēģi tika ķerti ne vien ar murdiem, bet arī tačos, ar āķi, slotiņām u.c. Vēl mūsdienās paši zvejnieki ar savām rokām pin murdus un turpina šīs senās tradīcijas un iemaņas. 19. gadsimta sākumā Carnikavas nēģu nav trūcis ne Varšavā, ne Berlīnē, tāpēc Carnikavas vārds ārpus Latvijas izskanējis kā „Nēģu Karaliste”.
Mūsdienās zvejnieki joprojām izmanto
senās nēģu ķeršanas un pagatavošanas
tradīcijas, kas mantotas no paaudzes
paaudzē labāko zvejas vietu noteikšanai,
nēģu paradumu un laika apstākļu
ietekmes noteikšanā uz nēģu uzvedību,
piemēram, pēc pilnmēness nakts nēģu
murdos nebūs, nēģus labāk zvejot
duļķainākos ūdeņos, un, tā kā katru gadu Gaujas gultne mainās,
ir jāmeklē jaunas zvejas vietas.
Par nēģu zvejas nozīmīgumu un
reputāciju liecina vēstures liecības, kurās
mūsdienu Carnikava saukta par „Nēģu karalisti” Carnikavas muižas aktīvās darbošanās dēļ zvejniecības jomā. Par apgabala zvejniekiem ir sarakstītas
grāmatas „Mēs esam carnikavieši” (autors U.Siliņš) un izdoti vēl citi informatīvi materiāli. Novada ģerbonī attēlotais nēģis pauž šīs zivs lielo nozīmi novada vēsturē un kultūras mantojumā. Par nēģu cepšanu ziņas atrodamas jau no 1882.gada, kad īpaši tika izcelta nēģu cepšana uz oglēm, kurus pēc tam, ar sāli
pārkaisītus un sablietētus, nolika atdzesēties, lai pēc neilga laika varētu
nodoties garšas baudījumam. 1913. gadā nēģu cepšanas tradīcijās tika iekļautas receptes, kas paredzēja iespēju nēģus cept krāsnī
un pievienot verdošu ūdeni.
Tieši Carnikavas nēģi, kas ķerti un cepti Gaujas grīvā Carnikavas novada
teritorijā, savas augstās kvalitātes dēļ
tika pamanīti jau 19.gs sākumā. Senās
tradīcijas un novada nēģu ķeršanas un
cepšanas uzņēmumi ļauj vēl joprojām
baudīt seno „Carnikavas Karalistes” delikatesi – „Carnikavas nēģi”.
Resursu atražošanai ik gadu Gaujas upes
augštecē tiek ielaisti nēģu mazuļi, kas
audzēti tieši Gaujas ūdeņos. 2012.gada plāns paredzēja 3,5 milj. nēģu kāpuru ielaišanu Gaujā. Zivju
populācijas mākslīgas atjaunošanai
Latvijā ir vairāk nekā simt gadus senas
tradīcijas. Carnikavā jau 1896.gadā bija
ierīkots zivju ikru inkubators
Arī Latvijas zvejniecību regulējošos
normatīvajos aktos nēģis ir iekļauts pie tām sugām, kas atjaunojama katru gadu,
ielaižot to mazuļus upju augštecē,
tostarp Gaujā.
Licences tiek izdotas un kontrolētas, un
visbiežāk tās piešķir uz pieciem gadiem.
Pieļaujamais nozvejas skaits ir ierobežots un
atbilst noteiktai summai, kas
jāmaksā zvejnieku uzņēmumiem.
Ir noteikta arī nozvejas metožu kontrole: nēģus nedrīkst zvejot ar slotiņām vai pie pašas Gaujas ietekas jūrā
Senās Carnikavas nēģu
ķeršanas un pagatavošanas
tradīcijas ik gadu augusta
priekšpēdējā sestdienā tiek
atzīmētas Nēģu svētkos, kad
notiek nēģu zupas vārīšana,
nēģu cepšana, nēģu ātrēšana,
nēģu pirkšana un pārdošana.
Šie svētki simbolizē
Carnikavas nēģu zvejas
sezonas atklāšanu un ir
tradīcijām bagāts vasaras pasākums.
Tūristi noslēdz vasaras sezonu ar nēģu ēšanu
|
***
* Brīvā Zeme / 22.01.1937
***
***
785 rīdzinieki garšo Carnikavas nēģus
Es gribu tavu foto zeltītā ielokā. Tā vakar dziedāja simtā tūristu vilciena skaļruņi, vilcienam traucoties uz Carnikavu. Vilcienā bija 785 tūristi, starp tiem arī R.Bērziņš, kas simtajā tūristu vilcienā brauca simto reizi. Bērziņš nav izlaidis nevienu tūristu vilcienu. Viņš apceļojis visu Latviju. Otrs jubilārs vilcienā vakar bija vilcienu vadītājs Gailītis. Carnikavieši par tūristu ierašanos jau bija iepriekš informēti, bet kad ieraudzīja no vilciena izbirstam tik lielu braucēju skaitu, steidzīgi vien ar ričām uz biedrības namu veda traukus ar nēģiem, lai būtu ar ko viesus pacienāt. Lai parādītu rīdziniekiem kā nēģus Carnikavā zvejo, zvejas meistars Jaunbērziņš bija atstājis neizņemtus pāris nēģu grozus, un tos izcēla tikai tad, kad Gaujas malā bija piestājušies visi tūristi. Simtajā tūristu vilcienā kā viesis līdzi brauca arī Ungārijas tūrisma biroja pārstāvis Selesī. Viņš sarunā ar «Rīta» līdzstrādnieku izteicās, ka iebraucot Rīgā bijis pārsteigts par mūsu galvaspilsētas krāsošanu. Ungārijā ik svētdienas uz dažādām vietām dodoties 15—20 tūristu vilcienu.
1937.09.27 Rīts
***
***
 |
Olga Simena sagatavo nēģus cepšanai Cepti Carnikavas nēģi ir īsta delikatese. Cepti Carnikavas nēģi ir īsta delikatese. Tos plaši pieprasa nevien mūsu republikas pilsētās, bet arī Maskavā un citās mūsu zemes pilsētās. Kopš 15. augusta, kad sākās sezona, Skultes zivju konservu fabrikas Carnikavas nodaļa patērētājiem jau nosūtījusi gandrīz 4 tūkstošus kilogramu augstvērtīgu nēģu. Trešajā ceturksnī pavisam tiks sagatavots vairāk nekā 8 tūkstoši kilogramu nēģu. Cepti Carnikavas nēģi ir īsta delikatese. 1963.09.20 Rīgas Balss 🍴 🍴 🍴 ATKAL PAR «CARNIKAVAS» NĒĢIEM      *** |
Carnikavas nēģu karalis:
savu biznesu pamest nedomāju.
Katrs, kurš reiz iegriezies Carnikavā, zina, ka to gandrīz droši var dēvēt par Latvijas nēģu karalisti. Un daudziem vairs nav noslēpums, ka tieši šeit meklējams Edvards Skavenecs - cilvēks, kas gatavo patiešam izcili garšīgus nēģus. Par to kādā saulainā septembra pēcpusdienā pārliecinājāmies arī mēs. Taujāts, kādēļ pievērsies tieši šai uzņēmējdarbībai, Edvards Skavenecs atteic, ka nekas jau nenotiek nejauši. "Prasme pagatavot tik lieliskus nēģus nākusi no manas mammas Zelmas, īstenas carnikavietes. Šo prasmi iemācījos, savulaik mammai palīdzēdams, jo viņa ilgus gadus darbojās Carnikavas zivju rūpnīcā.
 |
| Edvarda Skaveneca kundze Zigrīda demonstrē, cik skaista un apetītelīga izskatās gatavā produkcija |
Un vēl pirms gadiem divdesmit trīsdesmit Carnikavā nēģus gatavoja vismaz trīsdesmit zvejnieki. Tas jau nekas, ka šo delikatesi veikalos vispār nevarēja dabūt, - vietējie zināja, pie kā tie pērkami, un kāls nēģu (30 gab.) maksāja trīs rubļus," nēģu meistars atminas, atklājot, ka pats ar šo biznesu nodarbojas jau trīspadsmit gadus. "Kad aizgājām prom no Rīgas dzīvokļa un atgriezāmies Carnikavā, sāku domāt - ar ko lai nodarbojas? Vienu brīdi audzējām cūkas un nodarbojāmies ar piena lopkopību, bet tas bija sarežģīti un ne pārāk rentabli." Te jāpaskaidro, ka tolaik Edvards vēl bija nodevies sportam - viņš Carnikavas skolā sporta gudrībās apmācīja jauno paaudzi un vēl nebija aizgājis no aktīvā sporta - par savu sporta veidu viņš allaž saucis brīvo cīņu. "ledomājieties: katru rītu govis nācās dzīt uz četrus kilometrus attālajām ganībām, tad braukt tās pārsiet, tad dzīt uz mājām un slaukt. Traki! " viņš nosmej. Tad nu izvēle kritusi uz nēģu gatavošanu - vecumveco carnikaviešu nodarbi. "Šis nekādā gadījumā nav bizness, ar kuru var kļūt par miljonāru, taču sava iztikšana man ir," Edvards saka, piebilstot, ka sākumā darbojušies tikai abi ar dzīvesbiedri Zigrīdu, bet pēc tam nācies citu pēc cita pieņemt strādniekus, jo ražošana gājusi plašumā. "Vienu gan nevaru saprast: vai tiešām valstij mazie ražotāji nav izdevīgi? Reizēm taisni traks var palikt, kā mūs žņaudz - ar nodokļiem un visādām prasībām," Edvards vēl domīgi nosaka, piebilstot, ka viņš visus nodokļus nomaksā - tā tomēr ir goda lieta. Kādēļ savu uzņēmumu Edvards nodēvējis par "Krupi" nēģu cepējiem tik neatbilstošā vārdā?" Stāsts ir pavisam vienkāršs. Savulaik mūsu Rīgas dzīvoklī kāds vīrs reģistrēja fotopakalpojumu firmu, kam deva "Krupja" vārdu. Kad viņa bizness izputēja, nosaukumu pārņēmām mēs. Padomājiet: vai nēģu cepšanas firma "Gundegas" vai "Zilgme" paliek prātā? "Krupi" gan visi ievēro," skaidro saimnieks un, šķelmīgi smaidot, piebilst: "Kaut gan - ja nēģīši nebūtu kvalitātīvi, nosaukums darbotos ar mīnusa zīmi. Ļoti svarīgi, lai, gadiem ejot, labā garša nemainītos, lai pērkot pirmo vai simto reizi, vienmēr nodomātu cik garšīgi!" Kad jautāju, Edvarda domas par to, ka ļaudis viņu medz dēvēt par Carnikavas nēģu karali, viņš tikai pasmejas: "Lai jau runā! Cilvēkiem allaž paticis pamēļot, bet mani tas patiešām neuztrauc." Fakts gan ir tāds, ka šīs vasaras nēģu svētkos pēc Edvarda darinājuma, kas nebūt nebija lētākais, cilvēki stāvēja rindā un nēģus ātri vien izpirka. To apliecina arī citi carnikavieši - piemēram, pazīstamais mūziķis, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolnieks Raimonds Ozols un dziedātājs Uģis Roze, kas Edvarda produkciju slavēt slavē. Tātad fakti acīmredzot runā paši par sevi... Kā tas gadījies, ka Skavenecu nēģus dēvē par visgaršīgākajiem, Edvards un Zigrīda nezinot. "Ir simtiem tortes cepēju, bet vienai iznāk visgaršīgāk. Arī sportā tāpat - visi vienādi trenējas, bet tikai viens ir čempions," Edvardam ir savdabīgs salīdzinājums. Tas gan nav nejaušs, jo viņš savulaik bijis veiksmīgs sportists,
 |
| Edvards Skavenecs |
daudzkārtējs Latvijas čempions brīvajā cīņā. Arī Zigrīda bijusi lielajā sportā, nodarbojusies ar šaušanu, bijusi sporta meistare. Iespējams, sportiskais rūdījums palīdzējis viņu ģimenei uzņēmējdarbībā. Naudu centušies pelnīt vienmēr, strādājuši dūšīgi. Ar nēģiem pirmos trīs četrus gadus visu darījuši paši - ne tikai cepuši, bet arī uz tirgu un veikaliem vadājuši. "Paši cepām, paši spiedām, paši tirgojām." Tagad gan dienā izcep caurmērā 60 kilogramus nēģu, mēnesī saražo gandrīz divas tonnas un lielākoties tos piegādā veikaliem. "Bet cik mēs bijām glupi savā biznesā!" Zigrīda nopūšas! "Kurš nāca, tam bijām gatavi visu parādīt, līdz sīkumiem izklāstīt recepti." Arī koka kubuliņos pirmie nēģus sākuši likt Skaveneci, tie pasūtināti speciāli Rīgas astoņsimt gadu svētkiem, visiem ļoti paticis, un ideja, izrādās, bijusi ļoti veiksmīga. Starp citu, Skavenecu ģimenes nēģu cepšanas recepte ir valsts mērogā atzīta par standartu, un, protams, viņu uzņēmumam ir arī Eiropas sertifikāts. "Taču visbūtiskākā ir precizitāte senās receptes noturēšanā. Pietiekami jāizcep, labi jāizspiež, pareizi jāizsutina, lai ir īstajā mīkstumā, noteikti mērcītes garša jānotrāpa... Katrs sīkums ir no svara. Kad citi jautā: "Nu kā tev tik garšīgi iznāk? Mēs arī darām tāpat, bet nesanāk," es saku - sirds vēl jāieliek iekšā," smej Edvards. Starp citu, arī ideja par nēģu svētku rīkošanu pieder tieši Edvardam. "Kāpēc Spānijā var, bet Latvijā ne? Svinēsim mēs arī nēģu svētkus," savulaik teica Edvards, ideju noskatījis Spānijas pilsētā Arbo. Un nēģu svētki
 |
| Koka kubuliņi |
 ***  *no izdevuma "Ādažu Vēstis"  - |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru