Imants Magone svin 50; 60 <>

Tautas skatuves māksliniekam Imantam Magonem - 50 / Koncerts Operā

* Darba Balss / 06.05.1986

🎀 🎀 🎀

Ko var daži, vajag varēt visiem
POPULĀRS CILVĒKS
Antra Krastiņa speciāli Dienai

Pēc tikko nodancotajiem Tautas deju ansambļa Liesma 50 darbības gadu jubilejas koncertiem maestro Imants Magone tieši 18.aprīlī kļuva tikai desmit gadus vecāks par Liesmu. Pirmo nodejoto tautas deju atceros kā šodien tas bija Ačkups. Pārī ar māsu. Vēlāk vecākā māsa mani ierāva kultūras dzīves murskulī—paspēju būt arī aktieris. Tad pārmetos uz balles dejām, divas nedēļas pa astoņām stundām un paralēli vēl strādāju.

Bija smagi, bet ļoti centos. Cits nekas neatlika, jo tēvs pamazām nodzērās, stāsta Imants Magone. Kad Cēsu dejotāji koncertēja Rīgā, Imantu kā staltāko no visiem puišiem uzaicināja dejot Dailē. Viņš katru dienu mēroja ceļu no Cēsīm uz Rīgu, jo Cēsīs vēl bija jābeidz skola. «Pēc eksāmeniem apdomāju nākotni, pametu Daili un iestājos juristos, dancoju universitātes ansamblī. Pēc tam Helēna Tangijeva-Birzniece piedāvāja dejot Operas un baleta teātrī. Citi, lai dejotu uz šīs skatuves, mācījās deviņus gadus, bet es tā vienkārši uzreiz. Tangijeva-Birzniece teica uz taviem pleciem dejotāja var justies kā gultā! Tas izskanēja kā neapšaubāms lēmums.» Imants saspringto ritmu mēģinājumi, mācības būtu izturējis, bet to neizturēja pasniedzējs Kalniņš. Viņš nemīlējis sprigano dejotāju, licis nesekmīgas atzīmes un teicis kamēr dejosi, labākas nedabūsi! Tā 5. kursā Imants studijas pārtrauca. «Vairāk gan uz šo soli pamudināja ģimenes apstākļi bija jāstrādā. Vēl mēģināju izmācīties par kora diriģentu, bet —nekā! Brīdi mocījos ar mazvērtības kompleksu re, nesanāca no manis ne diriģents, ne jurists... Acīmredzot tam tā bija jānotiek, lai nokļūtu savā īstajā vietā Liesmā, kuru vadu no 1961. gada,» atzīst maestro. No tā laika Imanta moto ir: ko var daži, vajag varēt visiem. Pirmie koncerti Rīgā bija satraukuma pilni, tad sekoja koncerti Maskavā. «Maskavas laikā», pa Kremli dzīvojoties, Latvijas kompartijas līderi ansambļa uzturēšanai naudu neliedza. «Nauda gan tika dota «strādnieku deju» tērpiem, bet šo kostīmu atsvaidzināšanai nopirkām jaunus lakatiņus un vēl šādus tādus lētus niekus. Par ietaupīto naudu nopirkām Bārtas un daudzus citus kostīmus. Tāpēc Liesmai tagad ir bagātīgākā kostīmu noliktava, kuru rūpīgi sargājam, jo kur nu tagad ņemt naudu jaunu iegādei!» Kā Liesmas «ziedu laikus» viņš atceras kopīgo darbu ar Raimondu Paulu — Liesma dejoja Māsu Keriju, Paula kinomūziku. «Ar Paulu strādāt bija grūti. Viņam ir smags raksturs, un arī manējais nav no vieglajiem, bet man mūsu rīvēšanās tīri labi patika,» smaidot atceras Imants Magone. Vēlāk, Ādažos vadot ansambli Sprigulītis, viņam sava rakstura dēļ iznāca saķerties ar Albertu Kaulu. Kauls viņu lamājis un sviedis laukā no kabineta, bet Imants nekustējis ne no vietas un savu panācis — Sprigulītis turpināja spriguļot Imantam Magonem vienmēr bijušas augstas prasības gan pret sevi, gan dejotājiem. «Man nav iznācis laika slimot, jo tādu vaļību nekad neesmu varējis atļauties. To prasu arī no visiem dejotājiem. Liesma ir lielisks kolektīvs, šajā ziņā esmu sasniedzis kalngalus, bet—vai tādus var sasniegt mākslā? Nezinu, kam jānotiek, lai dejotājiem pateiktu nu ir gana labi. Arī pēc pirmā jubilejas koncerta viņi «dabūja pa kaklu», bet pēc otrā gan pateicu labi... Ne uz vienu nemāku turēt ļaunu prātu. Ja sakliedzu uz dejotājiem, tad nevaru mierīgi aizmigt un vai tūliņ esmu gatavs iet atpakaļ pie viņiem salīgt mieru.» Magones māju Garciemā zina parādīt visi ciemata iedzīvotāji, jo tik skaistu un koptu dārzu nākas redzēt reti. Izrādās, maestro mīļākie ziedi ir gerberas, lilijas un ceriņi. 

Liesmas jubilejas svinībās dejotāji viņam uzdāvinājuši lielu šūpuļkrēslu un ceriņu klēpi. Imantam Magonem patīk rīta stundas—lai arī gulēt visbiežāk aiziet vēlu, jau sešos viņš ir piecēlies. «Mani mulsina bailīga balss telefonā desmitos no rīta vai jūs jau esat pamodies? Nogulēts laiks ir zaudēts, to nedrīkstu atļauties. Un kad esmu mājās, manā mājā deg svece. Ja tā nav aizdegta, jūtos neomulīgi.» Imantam Magonem visu mūžu apkārt dancojušas neskaitāmas jaunas un skaistas meitenes, bet sievu viņš tā arī nav apņēmis. «Kad biju jauns un samīlējies, nebija naudas ģimenes uzturēšanai studējot nācās gavēt nedēļām ilgi. 

Vēlāk visu laiku un naudu paņēma darbs. Neesmu jau vienīgais darba apsēstais arī daudzi mani kolēģi nepaguva apprecēties. Pusi mūža esmu pavadījis Skapī. Man patika nakts dzīve un, kaut arī ne vienu vien mašīnu Skapī esmu atstājis, neko nenožēloju. Kad dejoju, tad gan neņēmu ne mutē, bet citādi—man patīk savu reizi iedzert Bet dikti nepatīk noskatīties, kā citi piedzeras. Vienīgais, kas kremt joprojām,— ka atņēma, aizliedza lietot Tautas mākslinieka nosaukumu. Es to nopelnīju godīgi, un tāpēc sāp sirds. Paldies, ka Diena mani vismaz jubilejā atcerējās. Visu laiku valdīja tāds klusums, ka vārdu bilst bija bail.»
Liesmai ir visbagātīgākā kostīmu noliktava, kuru rūpīgi sargājam, jo - kur nu tagad ņemt naudu jaunu iegādei, saka Imants Magone. 

Ko var daži, vajag varēt visiem

1996.04.19 Diena Antra Krastiņa =======

Imants Magone

BĀZELE – RĪGA-MASKAVA

1985.07.12 Rīgas Balss Čikste, B.

🎀 🎀 🎀

Dzimis 1936.gada 18.aprīlī Balvu pagasta Taureskalnā deviņu bērnu ģimenē. Balvu 1.vidusskolā beidzis astoņas klases, tad mācības turpināja Cēsu 1.vidusskolā, jo ģimene 1953.gadā pārcēlās dzīvot uz Cēsu rajonu. Kā savu pirmo deju skolotāju min Alīdu Pušpuri no Balviem, bet pa īstam nodoties dejai Imants sāka Cēsīs. Toreiz māsa strādāja par Cēsu rajona kultūras nama direktori, un, dzīvodams pie viņas, Imants drīz vien kļuva par jauniešu deju kolektīva dalībnieku. Mildas Letiņas vadībā tur tika nodejoti visi vidusskolas gadi. Tad nāca liktenīgais koncerts Rīgā, kurā pārējo cēsnieku pulkā tika pamanīts dejotāju pāris - Imants Magone ar partneri Valdu Freimūti. Viņus uzaicināja dejot Valsts deju ansamblī "Sakta". Pēc vidusskolas beigšanas Imants iestājās Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē un dejoja universitātes deju ansamblī "Dancis" un Nacionālās operas baleta trupā. 1958.gadā sāka vadīt Rīgas Pionieru pils deju kolektīvu. Kad bērni pārauga pionieru vecumu, ar visu bijušo kolektīvu pārgāja strādāt uz Poligrāfiķu kultūras namu, kas uzskatāms par tautas deju ansambļa "Liesma" sākumu 1961.gadā. 1964.gadā ansamblis iegūst Tautas deju ansambļa Goda nosaukumu. Te I.Magone izveidoja arī bērnu tautas deju ansambli "Dzirkstelīte", ko vadīja līdz 1993.gadam.

1992.gadā Imants Magone nodibināja savu privāto Tautas deju un mūzikas klubu "Liesma", kurā dzied, dejo un spēlē 9 amatieru mākslas kolektīvi ar vairāk kā 600 dalībnieku.

Imants Magone bija tas cilvēks, kas Balvu rajona deju kolektīviem palīdzēja gatavoties Dziesmu un deju svētkiem, uzņēmās rajona deju svētku virsvadītāja pienākumus. Kopā ar Latgales novada dejotājiem Balvos tika nosvinēts I.Magones 60 gadu jubilejas koncerts 1996.gadā.

Imants Magone bijis piecu Deju svētku virsvadītājs (1980., 1990., 1993., 1998.,2003.) un Deju svētku goda virsvadītājs 2008.gadā.

Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks, daudzu starptautisku atzinību laureāts, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, KKF mūža stipendiāts. Ilona Brūvere ir izveidojusi portretfilmu "Horeogrāfs Imants Magone".

Dziesmu un deju svētku virsvadītāja, deju ansambļa "Liesma" ilggadējā vadītāja Imanta Magones audzēkņi un citi ziedotāji Meža kapos uzstādījuši pieminekli savam aizsaulē aizgājušajam deju pedagogam. Skulptūra veidota no pamatīga akmens, ko tās autors tēlnieks Pauls Jaunzems uzskata par personību - ar savu dvēseli, enerģētiku un dzīvesstāstu.

Imants Magone mira 72 gadu vecumā, 2008. gadā.

==