Aina Dreimane ^

Ainai Dreimanei - 50

Aina Dreimane un Jānis Leicis (1930.07.04-2010.11.07) 

Darbs! Slava! Rozes! 

Darbs dara lielu. Gadiem krātie zelta graudi piepildījuši apcirkņus un tagad rajona svinīgajā sanāksmē, kas veltīta valdības apbalvojumu pasniegšanai, mirdz darba slava. Ordeņi! Medaļas! Zelta zvaigznes! Apbalvoto tik daudz, ka visu fotoattēliem laikrakstā nepietiek vietas. Kaut tikai pa vienam teikumam veltījot katram no laimīgajiem, būtu jāizdod laikraksta papildu numurs. Tādēļ mūsu ārštata fotokorespondente A.Cukura jums piedāvā neaizmirstamās dienas fotoreportāžu; tikai ar pāris laimes brīžu acumirkļiem.  Ādažu kolhoza izdarīgā putnkope Anna Ozoliņa vēro pārējo apbalvošanu. Šī paša kolhoza bijusī slaucēja Aina Dreimane (attēla vidū) tikko saņēmusi sociālistiskā Darba Varones nosaukumu. 

Darbs! Slava! Rozes!

1971.06.03 Darba Balss (Rīgas rajons)

Kūmās gāju - neliedzos

Atkal Ludmila Leimane un Jānis Vītoliņš ved visjaunāko paaudzi svētku solī ērģeļmūzikas dobji svinīgā plūsmā uz ziediem «izrakstīto» zāli. Tie ir astoņpadsmitie bērnības svētki Saulkrastos. Kolhoza «Zvejnieks» klubā Ļeņina Komjaunatnes LPSR Valsts Jaunatnes teātra aktieri jūtas kā krustmāte un mājastēvs: piekto gadskārtu viņi aicināti un nākuši Goda kūmās. Svētku dalībnieki ir arī ģimenes no Ādažu, Sējas ciemiem un Rīgas. Uz skatuves 15 spēļu kuģi un 16 lelles, un liels šūpuļkuģis, kurā goda krustmāte L. Leimane izšūpo mazos jūras viļņa augstumā. Guntars Gothards, aicina uz skatuves Saulkrastu Izpildu komitejas priekšsēdētāja Ņ. Manzūrova. Latvijas PSR Ļeņina komjaunatnes prēmijas laureāts aktieris J. Vītoliņš apsveikumu nopietnībai mīl piejaukt veselīgu humoru. «Kad izaugs, tad būs vīrs, Lācim ceļa negriezīs ...» viņš saka «pareģojumu» kolhoza «Zvejnieks» TB-74 kuģa mehāniķa Ulda Gotharda un kul

(no kreisās): A. Dreimane, S. Purmale, A. Dreimanis ar dēlu un D. Purmalis

tūras nama «Ziemeļblāzma» kasieres Ivetas dēlam. Bet divgadīgajam Gatim Dreimanim tikpat kā viss kolhozs nāk kūmās; par krustmāti un krusttēvu parakstās kolhoza «Pabaži» vadība agronome Skaidrīte Purmale un priekšsēdētājs Dainis Purmalis. Gatim māmuļa visā republikā slavenā slaucēja Sociālistiskā Darba Varone Aina Dreimane, tēvs Andris kolhoza fermu pārzinis. Ir tāds sens un labs ticējums: pādītes «atsitoties» kūmās, tātad kādi tikumi un īpašības kūmām, tādus sev pieņems pādes. Tādēļ tradīcija par kūmām ņemt labus, cienījamus radus vai draugus ir ļoti slavējama un arī sabiedriski nozīmīga. Goda krustmāte izstāsta I.Ziedoņa «Raibo pasaku», likdama atcerēties vecmāmiņu un viņas raibo mūžu, no kura viena daļa ir arī mazbērnu audzināšana. Bet Goda krusttēvs allaž šos svētkus nobeidz ar vēlējumu: « ... vēl vienam, vēl vienam ... šai zemē jāpiedzimst! 

1977.08.02 Darba Balss (Rīgas rajons) 

Strazdiņa, V. 

PIE TĒVA MĀJAS 

24. FEBRUĀRĪ LATVIJAS PSR AUGSTĀKĀS PADOMES VĒLĒŠANAS 

Vizītkartes vietā. 

Kolhoza «Ādaži» mehanizētās slaukšanas meistare Aina Dreimane kopš Saulkrastu vidusskolas savam arodam ir atdevusi vairāk nekā 30 gadu. Tie visi strādīgi aizvadīti tēva mājās «Gāršlejās» Pabažu pusē. 1971. gadā viņai piešķīra Ļeņina ordeni un Darba Varones zelta zvaigzni. Pirms dažiem mēnešiem — Darba Sarkanā Karoga ordeni. Meistares aprūpēšanā ir vidēji 36 govis. Pagājušā gada saistības — no katras izslaukt 6100 kilogramu piena — viņa izpildīja un pārsniedza. Aina Dreimane ir sava iecirkņa padomes un partijas pirmorganizācijas biroja locekle, kolhoza valdes locekle, nu jau trīs sasaukumus pēc kārtas — republikas Augstākās Padomes deputāte. 

Oficiālā raksturojuma vietā. 

Kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls: — Viņa ir principiāla. Principiālāka nekā vienam otram varbūt gribētos un patiktos. Tāpēc, atklāti sakot, ir iemantojusi iecirknī arī dažu labu nelabvēli. Bet mūsu domas un viedokļi saskan. Valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Jānis Leicis, kurš Ainu pazīst jau vairāk nekā divdesmit gadu: — Reizēm ir arī paasa. Tieša. Kā saka, kas prātā, tas uz mēles. Taču ne kripatas no savtīguma. Fotovīrs Ojārs Lūsis: — Bet rokas! Vai tu ieskatījies, kādas viņai smagas, sastrādātas rokas? .. . leskatījos. Un arī krietni padilusi laka no nadziņiem. Un mazliet sievišķīgi teatrāls piktums balsī, kad pārkāpām pār mājas slieksni: — Man tie žurnālisti nemaz nepatīk, ieliek tādu bildi, ka pati sevi tajā nevaru pazīt .. . Bet tam teiktajam pāri un virsū klājas spīganīgs smaids, sak, nedomājiet, ka esmu no glaudāmām, no kniksētājām! «Gāršlejās» tādi nedzīvo. Un tāds neesot arī Ainas dzīvesbiedrs Andris. Tāpēc jau šobrīd rakstot zinu: izlasījusi par padilušo nagu laku, meistare, iespējams, karsti pietvīks: «Nu, ko es teicu? ielaid vēl šitādus mājāl» Jā, todien mēs tiešām uzkritām kā sniegs uz galvas. Tieši pirms Jaungada, un tieši cūkbērēšanas reizē, kad īstai lauku namamātei darāmā līdz acīm . . . Tomēr viņa nekurnēja. Smaids, šķiet, aprāvās tikai vienubrīd — kad mūsu saruna iegriezās par vadītājiem, kuru attieksme pret padotajiem mēdz būt atkarīga no tā, ar kuru kāju cilvēks torīt izkāpis no gultas. — Kā tāds uz mani drīkst kliegt?! Kā tāds drīkst vadīt? — Ko darīt, ja mums ir slikts garastāvoklis? — Man īsti slikta nekad nav. Tam vienkārši nav laika, jāstrādā. — Kas jūs mudina strādāt labi: nopelnīšana, godkāre vai pieradums? — Arī izpeļņa, protams, ir no svara. Bet pamatā tas laikam gan nāk no tēva, no šūpuļa un bērnības. Vecāki bija strādīgi, un tas jau no mazotnes iegājis asinīs: katrs darbs ir jāpadara kārtīgi. — Vai kādreiz dabūjāt ar žagaru arī? — Jā, vienu reizi atceros: trencu pīli, bet tā, nobarojusies resna, ātri piekusa un pie zemes. Un tad tēvs bija ar vicu klāt. No tās reizes sapratu, kā ir jāizturas pret dzīvo radību. — Ko jūs, Aina, teiktu, ja kādā jaukā dienā kolhoza priekšsēdētājs piedāvātu pāriet dzīvot uz saimniecības centru? Šeit jāatzīstas, ka cerēju uz lakonisku atbildi, sak, nekad, nemūžam! Bet, mazliet padomājusi, Aina izteica citādu viedokli: — Ja Ilgvars izlemtu pārņemt manu grupu, tad es nepaliktu te neparko. Vai nu savu māju celtu, vai arī aizietu uz centra dzīvokli. — Kāpēc? — Es taču nevarētu likties mierā un kā piektais ritenis jauktos pa vidu. Man tak tāds raksturs . . . Tāds raksturs. Lai to izprastu, ir vajadzīgi kaut vai daži zīmīgi piemēri no dzīves. Pirmais. Pēc smagām dzemdībām Ainas māsai vairs nebija lemts atgriezties no slimnīcas. Tā viņas mazie — nedēļu vecais llgvariņš un Sarmīte — kļuva par Dreimaņu ģimenes locekļiem. Ilgvars tagad kolhozā jau strādā par šoferi, Sarmīte — Rīgā par frizieri. Otrais piemērs. Varones zelta zvaigzni Aina Dreimane «nopelnīja» toreiz, kad viņu un apkaimes mājas, un fermas jau pirmoreiz ietilpa kolhozā «Ādaži». Tad to galu «piešņorēja» kolhozam «Pabaži». Trūcīgo lopbarības krājumu dēļ vidējais izslaukums Varones grupā tur no 5000 kilogramiem nokritās . . . par diviem tūkstošiem zemāk. Kauns! Ādažnieki aicināja Ainu pie sevis, Aina jau pat kādu mēbeli uz turieni aizveda, jau pat skapi jaunajā miteklī salika kopā. Izraudājās, bet tomēr palika tēva mājās — «Gāršlejās». Un pamazām atkal tika līdz 4500 kilo gramu robežai. Trešais piemērs. Tā nu sagadījās, ka tikai mūsu tikšanās reizē Aina savai deputāta kandidātes uzticības personai — jau pieminētajam Jānim Leicim — atzinās (pēc vairāk nekā 30 gadiem!): — Būdams Saulkrastu rajona komitejas sekretārs, jūs toreiz biroja sēdē atteicāt manu uzņemšanu VĻKJS biedros. Neatceraties? «Šitāda ar diviem trijniekiem komjaunatnei nav vajadzīga!» Biju kā sašauta. Tad iespītējos un tā arī vairs neiestājos nemaz. Lūk, tāds ir Ainas raksturs. Un viņa ļoti gribētu, lai uzņēmību, noteiktību pārmantotu arī viņas mazais Gatis un jau meitenībā saplaukusī Daina, kurai šopavasar būs lielā izlaiduma balle. — Ko jūs viņiem nenovēlat? — Palaisties slinkumā. Tas tak ir viens trakums, kad no rītiem nozvana modinātājs, bet man vēl pēc tam ir jāiet raustīt aiz kājas, lai nenokavē autobusu . . . Aina mājās esot saimniece. Likties mierā viņa neprot. lekšā blakus pieneņpūku maigumam, gatavībai palīdzēt ir arī nātrīgums. Ar ģimenītes sarkano moskviču varētu izbraukāt malu malas. Bet kas to deva? — Kūtī man jābūt katru dienu. Es citādi nevaru būt mierīga. Ir jau arī aizvietotāja, kad deputātes un citi pienākumi kārtojami. Turpat vien audzējamos telēnus kopj un par ganībām gādā arī vīrs. Tomēr pašas rokas esot pašas rokas un pašas acs paliekot pašas acs. — Telēni diemžēl vairs neatskrien tik stipri un veseli kā kādreiz. Ir jāsavāra kāda tume vai kas cits. Jāpieskata. Un tā tas laiks aizskrien. — Kuri gadalaiki jums ir vistuvāk sirdij? — Tikai un tikai vasara. Es nodomāju: nūjā, viss zaļš un saule pa zemes virsu rotājas .. . Bet viņai sava olekts. — Vasara tāpēc, ka tad ir darba pilnas rokas. Ir šāds un ir tāds darāmais, vienmēr kaut kas citāds. Un ka jūs zinātu, kas notiek dabā, kad, piemēram, dzenam govis no nakts ganībām! Neko skaistāku es, nudien, nevaru iedomāties. — Un kad jūsu ģimenē ir tādi īsti svētki? — Protams, Jāņos. Kas tajā pašā Vilkugravā kādreiz bija par zāļu vakariem! Un arī šī sajūta laikam iegājusies no tēva, viņš bija Jānis. Ainas raksturā, var jaust, nav ne miņas no gruzduma. Viss ir ar liesmu, uz aizdedzi. Un tāds ir arī viņas fons — visa saimniecība, kurā Aina Dreimane nebūt nav izmeklēta oāze. Kaut vai šāds fakts: «Ādažos» ir vairāk nekā desmit meistares, kas vidēji no govs pērn izslauca vairāk par 6000 kilogramiem piena! Un tā saucamie siltumnīcas apstākļi netika radīti nevienai. Saimniecībā, kurā ir vairāk nekā divtūkstoš piena devēju, tas būtu vienkārši zem goda. Zinu, ka, pieminot «Ādažu» vārdu, vēl joprojām daudzi vaikstās. Pārsvarā — pēc inerces vai arī nenovīdības dēļ. Padzirdēs, ka pagājušajā gadā viņu ieņēmumi sasnieguši aptuveni 35 miljonus rubļu, un mati gandrīz vai stāvus. Bet kas par darbu šiem miljoniem apakšā? Par to nākamreiz. Šoreiz gribējās kaut nedaudz iepazīstināt ar republikas Augstākās Padomes deputāta kandidāti Ainu Dreimani. Un nobeigumā vēl piebilst: seštūkstošnieču klubs arī tur vēl diemžēl strādā gandrīz bez brīvdienām. Tikai tā arī Elzai Mitriķei izdodas tikt pāri septiņu tonnu robežai un ieinteresētajā sāncensībā pērn pievārēt jaunpiliešu izcilnieku Staņislavu Līvmani. Pie Ainas Dreimanes tēva mājas aug spēcīgi sažuburojis ozols, un tā ir laba zīme. 

Deputāta kandidāte Aina Dreimane ar savu uzticības personu Jāni Leici

PIE TĒVA MĀJAS
1985.02.05 Zvaigzne
ILGONIS BITE

***

DARBS MŪS SAMIERINĀS 1987.02.01 Liesma DAINIS CAUNE

Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» slaucēja AINA DREIMANE,  SOCIĀLISTISKĀ DARBA VARONE.

1971.04.15 Dzimtenes Balss *** SĪKSTUMS Govis tovakar tomēr izslauca. Izslauca viņa pati pēc atgriešanās no Augstākās Padomes sesijas. Nopukojusies uz ganu, kas sašņabojies šņāca vien pagalmā, Aina aizskrēja, nomainīja goda drēbes pret ķiteli un naski ķērās pie darba. Kā nekā slaucamais laiks jau krietni pāri. — Tātad tomēr norunu neizpildīja ... Bet ganāmpulks ražīgs, pamēģini tādiem lopiņiem pāri darīt, noraus pienu kā likts un uz ilgāku laiku. To viņa zina ļoti labi. Divpadsmit slaucējas darba gadi daudz ko tādu iemācījuši, ko pat augstskolās nemāca. Kā gan citādi, vai bez prasmes, vērīgām acīm un čaklām rokām ko panāksi? Pat tad vēl liekas, strādā, kā pienākas, darbam atdodi sevi visu, bet izslaukumi tomēr atpaliek. No šīm 29 govīm varētu iegūt vairāk. Nav jau slikti, ja gads sola dot no visas grupas pāri par simts tonnām piena. Tikai — tas būs mazāk nekā pagājušajā gadā. Vai govis būtu kļuvušas mazražīgākas? Tiesa, tagad grupā ir vairāk pirmpienes, bet būtība meklējama citur. Pabažos jau vēl nav tādu ganību, ka vasarā govis varētu iztikt bez piebarošanas. Un vai vispār piecu tūkstošu robežu var sasniegt tikai ganot? Un tomēr — šogad nebija, ar ko piebarot. Aina ar rūgtumu stāsta, ka esot bijis nedaudz kukurūzas zaļbarības, toties šoziem būšot jāiztiek bez skābbarības, jo viņu ferma palikusi tukšā. Derētu arī kacenkāposti, bet tie nebija stādīti. Kā var gaidīt pienu, ja govīm nedod pilnu vēderu? Jā, Pabažu kolhozā acīmredzot šie jautājumi būtu kārtojami ar lielāku sirdsdegsmi. Vēl pagājušajā gadā, kad brigāde un arī Leju ferma bija Ādažu kolhoza sastāvdaļa, laukkopju attieksme bija citāda. Tur par lopbarību rūpējās daudz vairāk, bija ir skābbarība, ir kacenkāposti, ir pārējais. Tāpat ar to individuālo ēdināšanu. Ļoti vajadzīga, sevišķi ja ir augsti izslaukumi. Bet tad, pirmkārt, nepieciešama daudzpusīga barība pietiekamā daudzumā un, otrkārt, — speciālistu palīdzība. Slaucējas tagad to dara pašas, pēc nojautas. Pabažu kolhozs jau nav slikta saimniecība, graudaugu izkults šogad pāri par divdesmit astoņiem centneriem no hektāra. Tikai man nez kāpēc, pārfrāzējot zināmo sakāmvārdu, gribējās piebilst — panākumi rodas, tos kaldinot. Dabīgi, kur strādā Aina Dreimane, tur arī zootehniķiem un agronomiem dažbrīd ir vēl vairāk ko rauties, jo prasības nav mazas. Bet vai tās vispār drīkst būt mazas? Prasības ... Ak, šīs prasības! Pret priekšniecību, pret darba biedriem, pret sevi. Šķiet, visprasīgākā Aina ir pret sevi. Tikai, kad šīs prasības pildīt — laika maz, jo fermā govis slauc trīs reizes. Jāpaveic arī visi mājas darbi un vai viena vien stunda jāveltī mazajai Daigai — tādai četrgadīgai knīpai, kas tik vien zina kā jautāt. Bez tam jāatrod laiks arī sabiedriskajam darbam: Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātei jāpiedalās sava vēlēšanu apgabala vietējo Padomju sesijās, jāuzklausa vēlētāji, jāpalīdz viņiem nokārtot sasāpējušus jautājumus. Bet tā jau ir, palīdzību meklē tikai tad, kad sāp. Deputātei ļoti gribas palīdzēt arī Saulkrastu skolotājiem uzlabot dzīvokļu apstākļus. Un atkal pacietīgs darbs kopā ar ciemata izpildu komiteju. Aina atzīst, ka pacietība vajadzīga visur. Vai, pildot fermas vecākās slaucējas pienākumus, tā nebija vajadzīga? Slaucējas bieži mainījās. Dažreiz bija pamatīgi jānopūlas, lai jaunās izprastu darba un atbildības samērus. Ne jau katrreiz iznākums bija pozitīvs. — Es jau esmu tāds mīksta rakstura cilvēks, ar lielu stingrību neprotu, — Aina iebilst un turpina, — daļa jauniešu, un it sevišķi pusaudži, tagad negrib nopietni strādāt, un es nevaru saprast, kāpēc tā ir un ko lai ar viņiem iesāk? Te jau ir ko padomāt. Patiešām, kāpēc tā? Aina pati vidusskolā mācījās uz četri, gadījās arī pa trijniekam, bet par ražošanas praktiskajiem darbiem tīrumā vai fermā — vienmēr «teicami». Agri, vēl skolas gados, viņa sāka mātei palīdzēt slaukt govis. Darbs kolhozā iepatikās. Reizēm tika upurēts miegs un viena otra mācību diena. Pagaisa sapņi par mūziku, lietišķo mākslu un daudz kas cits. Kāpēc gan jaunieši dažkārt vairās no fiziska darba, kāpēc tik daudziem pietrūkst pacietības iesākto novest līdz galam? Kāpēc tik daudz šķiršanās gadījumu? Vai atkal par maz pacietības, bet varbūt atbildības trūkums? Uz visiem tamlīdzīgiem jautājumiem Aina vēl nav radusi atbildi. Par vienu gan viņa nešaubās, ja rastos vajadzība Dzimteni aizstāvēt, jaunieši prastu gan cīnīties, gan uzvarēt. Tikai tagad laikam pati dzīve viņus vairāk lutina: vecākiem ir darbs un līdzekļi, tāpēc bērnībā ir pārticība, pusaudžu gados pārticība, bet mācīties skolā pat spiež. Vai tas viss nerada tādu kā pretdarbības kompleksu? Vai tas nemazina spējas pašam ar abiem elkoņiem lauzties dzīvē? Bet varbūt, ka pusaudži, beidzot astoto klasi, vēl nav izpratuši, ko viņi īsti grib sasniegt? Laikam jau tā. Aina pati pabeidza vidusskolu, bet vai iegūtā izglītība tagadējā darbā bija nepieciešama? Noteikti. Daudz ko varēja vieglāk izprast un apgūt. Un tomēr laikam gan vidusskolā turpina mācīties tikai tie, kas nodomājuši studēt, pretējā gadījumā daudz piemērotāki šķiet tehnikumi un profesionāli tehniskās skolas, kas dod arodu un arī vidējo izglītību. Tāpēc arī viņas dēls Dailonis mācīsies tieši šādā skolā, jo lielo interesi par mehānismiem vidusskola diezin vai varēs apmierināt. Arī tēvs atbalsta dēla izvēli. Vienreizēja un neatkārtojama ir cilvēku dzīve un paņēmieni, ar kuriem veidojam katrs savu likteni. Andris Dreimanis ir rīdzinieks, bet, iepazinis un apprecējies ar Ainu, pārcēlās uz dzīvi kolhozā. Parasti jau notiek tā — kad lauku meitenes apprecas ar pilsētu puišiem, tad kā taureņi prom. Bet te — lauku ģimene. Un kāpēc gan nedzīvot laukos? Dzīve noteikti ir pārticīga. Un pavērojiet vakaros, kāda publika gandrīz vai pārsvarā pilda Rīgas teātrus. Pēc apģērba nepateiksit, bet, apskatot autobusu, smago un vieglo automašīnu rindas, kas izrāžu laikā pacietīgi gaida savus pasažierus, viss kļūs skaidrs. Lauku cilvēkam; desmiti, pat simts kilometru līdz teātrim galvaspilsētā tagad ir viegli pārvarams attālums. Tikai kolhozu kultūras darba organizatoriem biežāk vien jābūt aktīvākiem, jo tieši no  viņu enerģijas ir atkarīgs izbraukums. Un, ja vēl pēc tam rīkotu redzētā apspriešanu, dalītos iespaidos, vērtējumā, iegūtu vēl vairāk. To visu var izdarīt, kaut gan brīva laika laukos ir daudz mazāk nekā pilsētā. Ja vīrs ar sievu abi strādā,  tad sīkie darbi personiskajā saimniecībā ir jāveic novakarē. Tad neatsverams palīgs ir vīra rokas. Aina gan uzskata, ka sieviete varētu arī nestrādāt algotā darbā, tāpat jau mājās, ģimeni aprūpējot, laika pietrūktu. Bet arī tādā gadījumā vīra pienākums ir palīdzēt, pie tam ne tikai tā sauktajos «vīru darbos» vien. Bet kad palasīt iemīļotu grāmatu, kad aizbraukt uz muzeju, izstādi, teātri, kad pasēņot, paogot? Tam laika paliek nežēlīgi maz, konstatē Aina — ikdienišķā dzīve prasa daudz stundu, bet slaucējas darbs paņem arī daļu no nakts. Nav nemaz tik viegli ik rītus jau puspiecos būt kūtī, bet tā jau ir aroda īpatnība, un kad pierod, nav nemaz tik nepatīkami. Varbūt pat romantika? Jā, arī romantika, sevišķi vasaras rītos, kad diena mostas, bet vēl ir tik kluss, ka katrs solis aizskan tālu, tālu. Pilsētnieki skaistāko noguļ. — Domāju, ka mēs - tīrumos un fermās strādājošie cilvēki — esam gan morāli, gan materiāli ieinteresēti padarīt vairāk un labāk. Bet viss jau no mums nav atkarīgs. Manuprāt, kā rajona, tā arī republikas augstāk stāvošajām iestādēm un organizācijām ir nepieciešams stingrāk kontrolēt, lai lauku vadītāji un speciālisti izpildītu lēmumus. Labu lēmumu, rīkojumu un pavēļu jau netrūkst, tikai tos nereti piemirstam. Tad ir vajadzīgs pamudinājums, biedriska palīdzība īstajā laikā saskatīt galveno. Tagad, kad PSKP CK ir pieņēmusi lēmumu par sociālistiskās sacensības organizācijas tālāku uzlabošanu, prasmei cīnīties par sava kolhoza un personīgo saistību izpildi ir sevišķa nozīme. Bet vēl svarīgāk ir pareizi organizēt sacensību. Katra indivīda darbs un panākumi tagad ir atkarīgi no visa kolektīva kopējās darbības un savstarpējās izpalīdzības, un ne tikai no viena vien kolektīva. 1960. gadā rajona jauno pirmrindnieku salidojumā Aina saņēma Goda rakstu par labu darbu fermā. Arī vēlākajos gados viņai ne vienreiz vien teikti atzinīgi vārdi. Tad — valdības apbalvojums — Ļeņina ordenis un Sociālistiskā Darba Varones Zelta zvaigzne. Aina prot sacensties un prot arī uzvarēt. Viņas darba ikdiena sākas agri no rīta un beidzas vēlu vakarā. Un ir jābrīnās, kā šajā augumā nelielajā, vienkāršajā sievietē var rasties tik daudz spēka, lai nepagurtu cēliena vidū. Te vajadzīga liela neatlaidība, sīkstums un izvēlētā darba mīlestība.

Rīgas rajona Pabažu kolhoza slaucēja, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāte Sociālistiskā Darba Varone Aina Dreimane. SĪKSTUMS 1971.11.05 Zvaigzne A. Atvars KATRU DIENU NO JAUNA  Svētki aizvien ir īsi. Darbdienas garas. Kad priekšniecība sāk precizēt un pārp recizēt laba darba darītāja biogrāfiskos datus un izprašņāt viņam vēl šādas tādas ziņas, tā ir droša pazīme, ka kaut kas tiek gatavots. Neviens, protams, šim cilvēkam nesaka, kas tieši: ka viņu izvirzīs apbalvošanai vai izrādīs kādu citu atzinību — pienāks laiks, un to pavēstīs oficiāli. Taču zinātāju loks kolhozā ir pietiekami plašs, kantoristiem arī deguns smalks, un, kad tevi pašu sāk gumdīt ziņkāre, kālab tāda pēkšņa interese par tavu personu, aizvien atradīsies kāds, kurš pačukstēs, kas un kā. Atradās arī, kas iepriekšējo piecgadu mijā pačukstēja «Ādažu» kolhoza slaucējai Ainai Dreimanei: «Tevi izvirza Sociālistiskā Darba Varones nosaukuma piešķiršanai.» Kuram mums būtu kas pretī, ka mūsu darbu atzīst un mūs ap balvo par to?! «Leju» fermā viņa ienāca skolnieces gados. Papriekš palīdzēja mātei vasaras un ziemas brīvlaikos un no mācībām pavaļās stundās. Pabeidza skolu un palika «Lejās» pavisam. Palīdzēja mātei, tad dabūja savu govju grupu. Meitēnam slaucējas amatā bija nags — četrus tūkstošus kilogramu no govs izslauca jau pirmajos patstāvīgajos gados. Slauca, kopa, stādīja lopbarības saknes, ravēja, ganīja, iemācījās uzmanīt, lai lopu apsēklošana un aizlaišana aizvien notiktu īstajā laikā, — darīja visu, ko vajadzēja un kas bija iespējams, lai tikai iegūtu lielāku izslaukumu. Četri tūkstoši, pāri četriem tūkstošiem, četrarpustūkstoši, pāri četrarpustūkstotim. 1970. gadā Aina Dreimane no katras govs vidēji izslauca 5016 kilogramus piena. Tas jau bija rekordizslaukums, visaugstākās atzinības cienīgs. — Es nemaz negaidīju. Kad man to pateica, uztraukumi bija lieli. Varones piešķiršana gan pagāja bez skaļuma — iznāca tā kolhozu pārdalīšana ... — To «Ādažu» galu, kurš atradās Pabažu ciema teritorijā un kur «Leju» fermā strādāja Aina Dreimane, piegrieza «Pabažiem» — lai viss ciems ir vienā kolhozā. «Ādažiem» pievienoja kādu blakus kopsaimniecību.  Tā «Pabaži» līdz ar labi iekoptām zemēm iemantoja arī Sociālistiskā Darba Varoni. Tobrīd jutos kā no laivas izsviesta, — tā vēl tagad, pēc vairākiem gadiem, šo savas dzīves notikumu atceras Aina Dreimane, — šķiroties raudāju. Visi grūtumi izcīnīti un pārvarēti «Ādažos». Tur tik bija disciplīna. Mēs, slaucējas, trīcējām, kad uz fermu brauca zootehniķis vai priekšsēdētājs. Mēzām un berzām, lai spīd un laistās. — Kam pēc vairāk nekā desmit gadu nostrādāšanas vienā vietā nācies piedzīvot ko līdzīgu — mainīt darba vietu pret savu gribu, bez kādas paša vainas —, tas viņas vārdus sapratīs vislabāk. Mainās ierastā kārtība, darba organizācija, kolēģi, vadītāji — kur tu ņemsi divus vienādus kolektīvus. Pēc «Ādažu» zootehniķa Vulfa Leviusa noteiktības un lietpratības bija grūti aprast ar zootehniķu retajām vizītēm «Lejās». Ar biežajām priekšsēdētāju un speciālistu maiņām «Pabažos». Ar daudz ko. Bet visvairāk — ar barības devām lopiņiem. Lieki būtu uzrādīt, kura no šīm saimniecībām ekonomiski spēcīgāka — to ikviens zina tāpat. Ja kolhozam bankā ir nauda, tad govīm priekšā ir spēkbarības, cik vajag. Zaļbarību «Ādaži» izaudzēja paši, iekopa ganības, sapļāva sienu. Dažkārt pat gadījās, ka zootehniķim nācās pārmest slaucējām, kāpēc viņas nav izbarojušas šo vai to. Pēc ilgos gados ierastajām bagātīgajām devām Dreimanei «Pabažos» aizvien licies, ka barības par maz. Badināt, protams, govis nebadināja, līdz trīs tūkstoš kilogramu, ar milzīgu centību — līdz trīsarpus, gandrīz līdz četrtūkstoš kilogramu izslaukumam kā nebūt sanāca, taču ... tik maz viņa nekad nebija slaukusi! . . . Tas bija zem viņas goda . . .  Ko šādā situācijā iesākt? Prasīt ko vairāk, nekā dod visiem? Esmu dzirdējusi, ka citur Sociālistiskā Darba Varoņiem nāk pretī, rada tiem labākus apstākļus, lai vieglāk noturēties šai sasniegtajā līmenī. Man tā nav bijis, un nemaz negribu arī. Kā ir, tā strādāju. —  Strādā kā parasti — pēc labākās sirdsapziņas, kā radusi, liek lietā visu, ko iemācījusies ilgos gados. Regulāri izslauc gandrīz tūkstoš kilogramu virs saimniecības videjā līmeņa. Bet kas ir šis vidējais līmenis? Izpildīts plāns. Kad Dreimane noskaišas, tad savu tiesu dabū arī tas: — Plāns ir ļoti mazs. 2900 kilogramu. Kas tur ko neizslaukt. No kazām var. Bet ko tu vairāk izslauksi, ja dienā iznāk tikai kilograms runkuļu. Ja nedēļu govīm nepieved miltus. Sirds sāp! Ja priekšsēdētajs un speciālisti nāk un iet, tas atstāj iespaidu ne vien uz cilvē kiem, bet arī uz lopiem. — Tagadējais priekšsēdētājs Dainis Purmalis «Pabažos» vēl ir jauns cilvēks — tikai otro gadu šeit. Viņš, kā jau pienākas, pirmajā vietā liek lopbarības bāzes nostiprināšanu — galvenais taču saimniecībā ir piena un gaļas ražošana. Taču vai nu uzreiz brīnumus iztaisīsi. Piedevām vēl pievīla pērnās vasaras sausums —  atāls pļaušanai neizauga. Savāktā siena un skābsiena kvalitāte laba, taču kopējais daudzums iznācis nepietiekams. Uz nākamo lopbarības ražu gan cerības lielākas — katram hektāram devuši gandrīz divas reizes vairāk organisko mēslu nekā iepriekšējo gad. Tagad kolhozam ir arī ganību agronome, un Dreimane no viņas gaida lielas lietas: — Rajonā man sacīja, ka viņa esot ļoti enerģiska. Priekšsēdētājam ir labas idejas. Ja vēl kolhoza speciālisti atrastu kopēju valodu, tad izslaukt četrus tūkstošus būtu nieks. Mums, pabažniekiem, nav švaka zeme, tikai no mūsu augkopības līdz šim galīgi nekā nav. — Tie ir asi spriedumi, un šo asumu izraisa līmeņu starpība: kas kolhozā ir tūkstoš kilogramu piena virs vidēja, tas Dreimanei ir gandrīz vai tikpat zem viņas parastā līmeņa, nemaz jau nerunājot par rekordizslaukuma gadu. Dzīve rada arī šādas pretrunas, kad kāds viens vai — citā gadījumā — daži darba darītāji spētu paveikt daudz vairāk, ja vien viņus nevilktu atpakaļ saimniecības kopējais līmenis. Tas, kurš priekšā, ne morāli, ne psiholoģiski nevar apstāties un pagaidīt, kamēr pakaļpalicējs tiks līdzi un pienāks klāt: — Strādāts ir gana, tik daudz apbalvojumu, visi saka: Dreimane, Dreimane. Nu ko Dreimane — vairs līdz četriem tūkstošiem netiek. Bet agrāk tā nebija problēma. — Piens jāizslauc no govs. Katru dienu no jauna. Pienu Varones titulam līdzi nepiešķir. Visvienkāršāk šo samezglojušos pretrunu būtu atrisināt, pārejot uz tādu saimniecību, kurai tūlīt pa spēkam nodrošināt iespēju strādāt labi, viņas prasmes un spēju līmenī. Atgriezties atpakaļ «Ādažos». Aicina taču, joprojām uzskata par savējo. Vai nu tik grūti iekravāt mantas mašīnā un atvadīties no «Pabažiem»? Vai viņa te piesieta? Bija jau, bija tāds brīdis, pat mēbeles bija ievestas kādā «Ādažu» dzīvoklī. Taču ... tās pārveda atpakaļ. Tagad liekas, ka izšķiroša bijusi vecāku  liegšanās pārcelties līdzi: visu dzīvi viņi te nodzīvojuši, visas kara nopostītās ēkas ar pašu rokām no jauna uzbūvētas, neies jau nu no sava darba un mūža gadiem vecumdienās skriet prom. Bet Gatim, visjaunākajam Dreimaņu ģimenē, pat līdz pirmā gada jubilejai vēl laiciņš jāgaida, viņam vecās mātes gādīgā sirds un rokas ļoti vajadzīgas. Un vai tad 2. klases skolniecei Daigai nevajag, kad tā pārbrauc no skolas. Un vai nevajag Ilgvaram un Sarmītei, kuri pēc Ainas māsas nāves kļuvuši Dreimanes ģimenes locekļi. Vai nu par to jādebatē? Var jau būt, ka atturēja tikai tas. Bet varbūt bija vēl kas cits, man neizpausts, kālab Aina ar vīru noraidīja domu, kas līdzīgās situācijās nāk prātā daudziem: par bērnudārzu, par biežu ciemos braukšanu pie vecākiem — savs «Moskvičs» taču ir, un attālums neliels. Varbūt tie bija «Lejām» atdotie gadi, kas jau reiz, pārdalīšanas laikā, liedza celties no šejienes prom. Tā dziļā, saasinātā ieinteresētība kolhoza veiksmēs un neveiksmēs, kura izskan ikvienā viņas spriedumā. Tas, ka Aina Dreimane nav radusi atkāpties. Drīzāk viņa sāks visu no gala, kā gatavojas darīt tagad: kad pēc gadu ilga pārtraukuma atgriezīsies darbā, sāks veidot sev jaunu grupu (līdzšinējā atdota prom uz jaunuzbūvēto lielo fermu). No pirmpienēm, kuras tagad «Lejās» kopj viņas vīrs. Un strādās atkal. Pēc labākās sirdsapziņas. Kā radusi visu darba mūžu.  P. S. Kad mūsu žurnāla numurs jau bija iespiešanā, Aina Dreimane tika ievēlēta par Latvijas KP Centrālās Komitejas locekli. LKP XXII kongresa delegāte Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāte Sociālistiskā Darba Varone Aina Dreimane ar dēlu Gati.

Katru dienu no jauna
1976.02.20 Zvaigzne
VIKTORS BĒRZIŅŠ

***

* Darba Balss / 28.09.1982

========= *** =========

SALĪDZINĀJUMS 

Tāds apzinīgs pienākuma cilvēks ir AINA DREIMANE, kolhoza «Pabaži» slaucēja. Sociālistiskā Darba Varone. Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāte. Viņa uzstājās salidojumā. ”Braucot šurp, klausoties citos runātājos, vērtēju, kā mēs esam strādājuši. Kā es pati esmu strādājusi. Pērn, izslaucu no katras govs 4629 kilogramus piena. Šogad apņēmos 5000. Vecajā kūtī ar diezgan nepilnīgu mehanizāciju un, galvenais, ar mūsu saimniecības pieticīgo barības devu, tas nav viegli panākams. Vasarā atkal vajadzēs slaukt trīs reizes, lai to daudzumu dabūtu. Grūtāķ, jo vasarā arī savas saimniecības darbu vairāk. Bet vajag varēt, ja ir solīts. Pašlaik ar maiņu slaucēju dienā no govs izslaucam 12 kilogramu. Kolhozā vidēji 7,2 kilogramus no govs. Pavisam saimniecībā 680 govis. Ja no tām 580 arī slauktu tikpat, kas milzums piena sanāktu! Dažs smīnēs, teiks, ka tā fantāzija. Kāpēc? Apstākļi visās fermās vienādi, mūsējā barību nesaņem ne par kripatiņu vairāk.  Mūsu neveiksme slaucējas, bieži mainās. Atnāk nepieredzējušas, arī gadījuma cilvēki vai tādas, kas vieglumu vien meklē. Un tad izskatās, ka mūsu fermā brīnumi notiek. Brīnumu nav, ir tikai kārtīgs, no sirds darīts darbs. Man patīk ferma. Pirms 20 gadiem visu darīja ar rokām. Tomēr nenožēloju, ka izvēlējos šo darbu un nepadevos aicinājumiem iet citur, kur vieglāk. Kas tad darīs šo, ja visi vieglumu meklēs? Ja tie, kas strādāja pirms mums, būtu grūtumu baidījušies, mēs arī pie tā viegluma, kas tagad ir, nebūtu tikuši. Nu mums jāpadara sava dala, lai nākamā paaudze var iet tālāk, jo darbs ir visa pamats. Un es nezinu pasaulē otru valsti, kur vēl tā tiktu godāts darba cilvēks. Reizēm šķiet neticami, ka es, vienkārša slaucēja, esmu saņēmusi tik augstus apbalvojumus. Tā tas ir Ļeņina iecerētajā Padomju valstī. Viss panākts ar darbu. Man nereti saka tu esi liela sieva, augstu ordeņu kavaliere, Latvijas Kompartijas Centrālās Komitejas locekle, Augstākās Padomes deputāte. Slavena. Bet kad paskatās kūtī,  saka nu jā, ar kompleksu salīdzināt nevar. Bet mājās brīnās, ka mēs tik vienkārši dzīvojot. Bet mums ir labi, esmu apmierināta. Dzīvoju savā dzimtajā vietā, ir darbs, kas patīk un dod gandarījumu, nopelnām pietiekami. Ģimene saticīga, bērni. Viņi vēl izaudzināmi par kārtīgiem strādniekiem, godīgiem cilvēkiem. Vēl nezinu, par ko viņi kļūs, kādu darbu izvēlēsies, bet es ļoti gribu, lai viņi strādātu labi.  Esmu droša par savu bērnu nākotni. Tā ir lielākā mātes laime.  Kad klausos ārzemju ziņas, redzu filmās vjetnamiešu mātes pie sagrautām mājām vai nogalinātiem bērniem, sirds žēlumā sažņaudzas. Vai mēs protam pienācīgi novērtēt savu mierīgo dzīvi un vai pietiekami strādājam miera  labā, mūsu valsts stiprumam! Ādažos Elza Mitriķe, ar ko savā laikā sacentos, šogad apņēmusies izslaukt no govs 6000 kilogramus. Bet kolhozā vidēji krietni pāri  4000. Tādas slaucējas un saimniecības ceļ Rīgas rajona godu. Ar prieku lasu, ka mūsu rajons ar izslaukumiem citu priekšgalā. 6000. Vai es to varētu? Varbūt, ja ar barību būtu tā kā  "Ādažos". Slaucēja ar rūpīgu kopšanu var daudz panākt, bet ne visu. Barību vajag, un to gādā  visi. Vieni ķēdītē esam, ja kur ķeras, jūtam visi. Varbūt šodien svinīgā salidojumā nevajadzētu runāt par trūkumiem. Bet es citādi nevaru. Pie Ļeņina jānāk ar tīru sirdi un jārunā par to, kas sāp. Vajag mācīties darbu kārtīgi darīt. Būt prasīgiem pret citiem un vispirms pret sevi. Cienīt citu darbu, citus cilvēkus un arī sevi. Maizes mētātājs, kartupeļu pūdētājs, traktoru lauzējs ir kā ļaundaris. Ja nevar viņu vest pie prāta, nedrīkstam būt bezgalīgi iecietīgi. Visvairāk sāp, kad redzi komunistu nepienācīgi rīkojamies. Mums taču jābūt pirmajiem, kas pēc Ļeņina mācības dzīvo un citus mudina. Dažkārt saka nu citādi laiki un apstākļi. Tiesa, bet ļeņinisms nenoveco, tas pilnveidojas. To redzam visos partijas lēmumos, Leonīda Brežņeva runas, kas mums, lauku darba ļaudīm, tik tuvas un saprotamas. Viņš jau arī runā par kārtīgu darbu, sākot ar vismazāko un beidzot ar atbildīgiem posteņiem. Tieši cilvēkos, viņu attieksmē pret saviem ikdienas uzdevumiem ir vislielākās ražošanas rezerves,  vislielākās kopīgas labklājības celšanas rezerves. Ikviens mēs esam par to atbildīgi. Šodien šeit to īsti izjūtu. Neesmu bijusi Ļeņina vietās, tikai lasījusi, skatījusies filmas, klausījusies stāstījumos, kāds viņš bijis. Gara milzis, kam pašam vajadzējis gaužām maz, tikai galdu, uz kā strādāt.? Mēs visi nevaram būt tik lieli, bet visiem spēkiem tuvoties šim ideālam - tāds mans novēlējums jaunajiem komunistiem.

V. Bušmane, N. Laukmane
* Darba Balss / 15.04.1980

* Darba Balss / 15.04.1980

* Darba Balss / 01.06.1983

MANS DARBS, MANA ATBILDĪBA 

Es strādāju, esmu laimīga

Esmu lauku cilvēks. Dzimusi zemnieku ģimenē. Mana bērnība bija skarbie kara gadi, pusaudzes laiks kolektivizācijas sākums Latvijā. Skolas gados mēs visi abas māsas un brālis — gājām vecākiem palīgā uz apmēram kilometru attālo Ķīvu fermu. Toreiz itin viss bija roku darbs. Ziemā ūdeni no upes veda koka kastē, mēslus ar dakšām ārā svieda. Vasarā ganīja, slauca, lopbarības bietes paši sēja, ravēja un novāca. Un tā bija vienīgā sulīgā barība ziemošanas periodā. Reizumis lopkopji paši arī sienu pļāva un veda šķūnī. Kad atjaunoja un vecajos mūros iekārtoja Leju fermu, darbavieta pienāca tuvāk mūsu mājām, bet aprūpējamo gotiņu skaits nu palielinājās līdz 20. Un tā mēs, bērni, visu skolas laiku palīdzējām. Protams, uz slaukšanu gājām vakaros, jo no rītiem jau nebija laika. Kad paaugāmies, katrs izvēlējāmies savu profesiju. Brālis būvē namus Rīgā, jaunākā māsa ir tirdzniecības darbiniece. Mēs ar vecāko māsu Āriju palikām uzticīgas savai bērnības zemei. Strādājam kolhozā. Žēl, ka viņa tik agri aizgāja no dzīves, atstādama savu mazo dēliņu mums ar māmuļu. Nu arī Ilgvars ir izaudzis par vīru, apguvis profesiju un atgriezies kolhozā. Tagad viņam pašam jau sava ģimene. Man Ilgvars ir tikpat kā trešais dēls. Viņa meitiņu uzskatu par savu pirmo mazbērniņu. Kolhozā strādādami, jaunu ērtu māju uzbūvējām. Labi nopelnām un dzīvojam pārtikuši. Gribu vēlreiz atgādināt vecveco patiesību nekas bez darba nenāk. Lauku cilvēkam ir ne tikai jāmīl darbs, ko viņš dara, bet arī jāciena zeme. Man patika strādāt ar lopiem. Patika govis. To rāmums un uzticēšanās savam kopējam. Patika vasaras dzidrie, rasotie rīti, zeme un darbs. Tādēļ es paliku šeit. Pārņēmu no māmuļas viņas grupu, un strādāju jau divdesmitdevīto gadu. Te es iemācījos cienīt galvenās dzīves vērtības darbu, cilvēku un zemi. Te arī saņēmu sava mūža vislielāko gandarījumu. Mani vecāki visu mūžu sūri un grūti strādājuši. Augu gadu garu garās darba stundas. Kas zemniekam deva atvaļinājumu?! Viņi neko vairāk par smago darbu arī netika redzējuši. Man laimējies piedzimt citā laikā. Nenoliegšu, ka pati esmu grūti strādājusi. Ar pilnu atdevi strādāju arī tagad. Bet par savu darbu esmu saņēmusi vislielāko morālo gandarījumu - cilvēku atzinību. Leju ferma ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Strādāts šeit ir daudz, strādāts raženi. Ik gadu augušas izslauktā piena tonnas, palielinājies arī aprūpējamo govju skaits, līdz pietuvojies 40, un piena kopieguve pārsniedz 210—220 tonnas gadā. Tā no nelieliem pavedieniem veidojies mans darba mūžs, veidojusies cilvēciskā laime. Jā, arī par to jādomā. Esmu savā dzīvē sastapusi Andri. Labo, rūpīgo un saprotošo draugu. Viņš man ir bijis līdzās gan tad, kad atnācis gandarījums un prieks, gan arī tad, kad ir bijis grūti. Abi kopā esam strādājuši fermā, māju būvējuši, bērnus audzinājuši. Ja vajadzējis, pat naktī sakopuši fermu, agri no rīta izslaukuši govis un aizbraukuši uz Rīgu, lai vakara slaukšanas reizē būtu atkal atpakaļ. Viņš nekurnēdams stundām gaidījis mani, kamēr pildu savus sabiedriskos pienākumus. Manas dzīves lielākais notikums un morālais gandarījums atnāca 1971. gadā, kad valdība mani apbalvoja ar Sociālistiskā Darba Varones goda nosaukumu. Ļeņina ordeni un medaļu «Sirpis un āmurs». Jā, kad ir grūti, atceros to un sapurinu sevi ar atziņu, ka man jāvar vairāk. Nebijis padomju varas, tāpat kā māmuļa visu mūžu ar darbiem lauku sētā noplēstos. Bet tagad jau ceturto sasaukumu pēc kārtas esmu izvirzīta par deputāta kandidāti Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Kad tas notika pirmo reizi, man bija tikai 36 gadi. Un reizē ar šo godu nāca cita dzīves izpratne, sabiedrisko un sadzīvisko notikumu vērtējums, milzīgā atbildība savu vēlētāju priekšā. Uz pieņemšanām vienmēr eju ar satraukumu. Tikšanās ar lietišķiem cilvēkiem mani pozitīvi uzlādē. Savā līdzšinējā vēlēšanu apgabalā Saulkrastos esmu daudz kārtojusi dzīvokļu jautājumus, centusies atrisināt autobusu satiksmi iedzīvotājiem izdevīgākos maršrutos un laikos. Ir gandarījums un prieks par to, ka varēju palīdzēt saulkrastiešiem ātrāk tikt pie jaunā bērnudārza, pasteidzinot tā būvi. Interesants darbs ir Latvijas PSR Augstākās Padomes ārlietu komisijā. Atbildīgi ir tautas deputāta pienākumi. Arvien esmu uzskatījusi un uzskatu, ka tie jāpilda ar vislielāko apzinīgumu, vienmēr atceroties uzticību, ko man dāvājuši cilvēki. Zinu, ka arī pašai savā tiešajā darbā un personiskajā dzīvē man jābūt paraugam. Visur un vienmēr. Arī tas dod enerģiju, un šodien savu dzīvi citādu nemaz nespēju iedomāties. 

A. Dreimane, Sociālistiskā Darba Varone, slaucēja operatore kolhozā «Ādaži»

1985.03.18 Darba Balss (Rīgas rajons)
Zīle, D.

===============

Gadi kā pērles 

Sociālistiskā Darba Varonei Ainai Dreimanei vismīļākais gadalaiks ir vasara, kaut pati pūpolu mēnesī dzimusi un pēc rakstura cīrulis, kam patīk agrie, rasotie rīti. Bet vasarā vienlaikus jābūt arī pūcei, jo govis nakts aplokā jāpārdzen ap pulksten vieniem naktī. Tas esot visnoslēpumainākais, nereālākais brīdis diennakts mijā, kad pieklusuši pat putniņi. Toties rītos skan visa pasaule. Tā Ainas pasaule pieskanējusi visa vienā darbavietā, vienā fermā, savā mājā, ģimenē. Slaucēja operatore, 1. klases meistare. Darbā sasniegts augstākais pakāpiens un dzīvē arī. Gadu pērles krājas. 1971. gadā vislielākais gandarījums Ļeņina ordenis un Sociālistiskā Darba Varones nosaukums. 1979. gadā Latvijas PSR Nopelniem bagātās lauksaimniecības darbinieces goda nosaukums. Pa vidu Vissavienības TSSI sudraba medaļa. Jau ceturto sasaukumu Aina ir Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāte. Lopkope valdības locekle, kas piedalās jautājumu risināšanā valsts mērogā. «Ādažos» «Lejas» var uzskatīt par ģimenes fermu — Aina slaukšanas operatore, dzīvesbiedrs Andris kopj grūsnās teles, vasarā veic gana, ziemā kūts strādnieka pienākumus. Ainai Dreimanei svētki. Par darbu, sabiedrisko aktivitāti paldies saka kolhoza ļaudis, organizāciju pārstāvji. Bet pēc tam atkal būs ikdiena, rūpju un pienākumu pārpilna. Cilvēkam mūža pilnbriedā tā ir visraženākā.

D. Zīle

* Darba Balss / 18.03.1985

1984.g. nodibināts slaucēju 6000 klubs

-