Melānija Vanaga <>

Melānija Vanaga (dzimusi Šleija 1905. gada 4. septembrī Drabešu pagasta „Kalna Sermuļos”, mirusi 1997. gada 23. septembrī Carnikavā) bija latviešu rakstniece un žurnāliste.

 1912. gada rudenī Melānija sāka mācīties Doles (tagad Amatas) pamatskolā, vēlāk Cēsu ģimnāzijā jeb 1. vidusskolā. Pēc ģimnāzijas sāka studijas Latvijas Universitātē, kur studēja jurisprudenci, kā arī dziedāja universitātes korī Dziesmuvara. M. Vanaga strādājusi tiesā, laikrakstos “Brīvā Zeme” un “Daugavas Vēstnesis”, kā arī Rīgas radiofonā.

1941. gada 14. jūnijā viņu kopā ar astoņgadīgo dēlu Alni izsūtīja uz Sibīriju – Krasnojarskas novadu. Vīrs Aleksandrs tika nošķirts no ģimenes un izsūtīts uz Gulaga nometni Urālos, kur 1942. gadā tika nošauts. Latvijā M. Vanaga atgriezās 1957. gadā. Pēc atgriešanās piecus gadus strādāja Cēsu rajona kolhozos par gani un apkopoja Drabešu pagasta un citu Āraišu draudzē esošo pagastu māju vēsturi, teiku pierakstus, dokumentus, fotogrāfijas.

1992. gadā M. Vanagai tika piešķirta Kultūras ministrijas balva par izciliem sasniegumiem literatūrā – grāmatu „Veļupes krastā”, 1993. gadā – kardināla Juliāna Vaivoda fonda balva par Sibīrijas atmiņu grāmatu „Veļupes krastā”, 1994. gadā – Eduarda Veidenbauma literārā prēmija par dokumentālo romānu virknes „Dvēseļu pulcēšana” pirmo grāmatu „Tēvu cilts” un Triju Zvaigžņu ordenis par nopelniem Tēvijas labā.

2000. gada 2. septembrī tika atvērts Melānijas Vanagas piemiņas muzejs Amatas pamatskolā. 

Melānija Vanaga - rakstniece, žurnāliste par sevi stāsta : 

"Vārds - Melānija - māmuļas sirdī bija izauklēts jau no viņas skolas laikiem. Uzvārds - Vanaga - ir mana vīra Aleksandra Vanaga kāzu dāvana 1931.gada 12.decembrī. Dzimtais uzvārds - Šleija - ir mana tēva Jāņa Šleija aizsenču - Āfrikas arābu šleju cilts - nosaukums. 1905.gada 4.septembrī es piedzimu Cēsu apriņķa Drabešu pagasta Sermuļos, saullēktā. Mani saņēma vecmāmuļa Jūlīte no poļu laikos Amatas Jūgās iebēgušo igauņu cilts. 

1912.gada rudenī es sāku sēdēt Doles ( tagad - Amatas) skolas priekšējā solā un mācīties rakstīt. Izgāju cauri Cēsu ģimnāzijai un gandrīz cauri arī universitātei. Iedziedājos studentu korī "Dziesmuvara", kur arī vīru, tenoru Vanagu, piedziedāju. Jau kā studente juriste metos iekšā tieslietās, sāku strādāt Rīgas apgabaltiesā un arī Zvērinātu advokātu juriskonsultācijā pie Tiesu palātas. Apgabaltiesu nomainīju ar Radiofona informācijas un reportāžu daļu, tiesu sēžu protokolus - ar rakstiem avīzēs un žurnālos, nerunājot par reportāžām un informāciju pie rakstāmmašīnas turpat radiofonā."

"No 1941.gada 14.jūnija līdz 1957.gada 12.februārim mana mūža rakstā krēslo sešpadsmit Sibīrijas gadi, kas apstāstīti manā grāmatā "Veļupes krastā". Tur kopā ar mani izauga arī mūsu astoņgadīgais dēls Alnis, kura tēvu Aleksandru Vanagu, Brīvās Zemes, vēlāk Daugavas Vēstneša (Daugavpilī) redaktoru jau pēc gada - 1942.gada 3.augustā (vienā dienā ar Latvijas izglītības ministru prof.Jūliju Auškāpu) Sverdlovskā nošāva necilvēki."

"Drausmīgus rekordus uzstādīja hitlerieši, steidzīgā nobendēšanā. Krievi to darīja lēnāk un ar apdomu. Tie cilvēki uz vietas bendēja mazāk, bet vispirms lēģeros no katra izspieda visus spēkus, un tad lai mirst 'dabīgā nāvē'." (142. lp)

Kaut šādas masu izsūtīšanas latviešu tauta nekad agrāk nebija piedzīvojusi, tā jau no pirmajiem mirkļiem nojauta, ka sagaidāms kaut kas vēl ļaunāks par nāvi. Daži izsūtāmie (apcietināšanas) brīžos esot prasījuši, lai nošauj turpat mājas pagalmā. Bet varas kalpi to nedarīja. Nelaimīgajiem bija izdomātas baigākas mokas."

"...Atgriežoties dzimtenē, padomju okupācijā es piecus gadus Cēsu pusē saganīju kolhoza govis un divus gadus Rīgā dēla paspārnē biju jūrnieku ēdnīcas garderobiste. Dēls apprecējās, nodibināja laimīgu ģimeni, paņēma mani savā apgādībā. Mana krāsa ir baltā, kas staro dievišķībā arī zemes virsū. Ticu brīnumam debesīs, uz Zemes un manī pašā. Mīlu vētru, kas aizvāc sārņus dabā, tīra dvēseli cilvēkā..."

" Latviešu kultūrvēsturē radīts vēl nebijis darbs - Dvēseļu pulcēšana septiņos sējumos. Dvēseļu pulcēšanu Melānija Vanaga sāk sava mūža nogalē, pēc atgriešanās no Sibīrijas. "Tāpēc jau pulcēju dvēseles, pētu un rakstu, rādu vienkop, lai pati mana dzīvā radu draudze, lai pati mana tauta savās saknēs redzētu sevi stiprāku, justos pašlepnāka, pašapzinīgāka savā tik sīksti un pacietīgi izturētā pagātnē, savā ticībā tautas nemirstībai."

Dvēseļu pulcēšana (kopējais nosaukums) 7 sējumi:

"Šajā vēstījumā aizgājēji ir atmodināti un kā dzīvi iziet cauri katrs savam laikam ... esmu sasējusi saiti starp dzīvi un aizdzīvi, ... starp paaudzi un paaudzi." 

1. Tēva cilts - 1993.

2. Mātes cilts - 1995.

3. Baiļu birgā - 1995.

4. Dziesmu vara - 1996.

5. Iedzīvoju pasakā - 1997.

6. Saules gadi un dzisums - 1998.

7. Veļupes krastā - pirmoreiz izdota 1991.gadā, atkārtoti - 1999.gadā.

Tas ir spilgts vēstījums par izsūtījuma gadiem Sibīrijā. Visus darbus izdevis apgāds "Karogs", redaktore Vija Jugāne. Melānijas Vanagas stāsts par sevi un savu dzimtu skar visu Vidzemes novadu un visu Latviju.

Grāmatās izsekota vairāku dzimtu vēsture, sākot no leģendām par 700 gadus veciem notikumiem, cauri vēsturiskiem laikiem. Pirms tam lasītas baznīcu grāmatas, muižu dvēseļu revīziju protokoli, tiesu protokoli.

Grāmatu varoņi lielākoties ir vienkārši cilvēki, kuru dzīves rakstniece pēta, apraksta, ieraksta tēvzemes liktenī, ieraksta vēsturē. "No senrakstiem, dienasgrāmatām, istabaugšu birām esmu izcēlusi daudz nevienam vairs zināmu notikumu un patiesību," saka Melānija Vanaga. Rakstniece atzīst, ka "nav bijis viegli apdvēseļot arhīva materiālus". Mūsdienām tuvojoties, uzklausītas un pierakstītas cilvēku atmiņas.

Neviena no Dvēseļu pulcēšanas grāmatām nav tukšumā sākta. Rokrakstā rakstīto grāmatu skaits sniedzas krietni pāri simtam. Tās ir grāmatu sērijas "Mūži un mirkļi", "Mana dzimtā puse", "Amata". Pirms sāka darbu pie grāmatām, Melānija Vanaga veidoja savas dzimtas koku - 9 metrus garo ģenealoģijas rulli.

Cita pie citas uz garā ruļļa noteiktā kārtībā sazīmētas sīkas šūnas. "Šajā tabelē katrs cilvēks ir savā noteiktā vietā, tā kā tāds elements Mendeļejeva sistēmā." Dzimtas saknes sniedzas 14 paaudžu dziļumā līdz 1600.gadam. Gandrīz katra cilvēka mūžs un dzīves gājums ir aprakstīts grāmatās.

Pēc sava prāta rakstniece uzrakstīto vēlāk izvērtējusi, apkopojusi un nodevusi lasītāju ziņā. "Savu pēcnieku glabāšanā atstāju viņu dziļos sakņu pamatus neskaitāmās grāmatās un to atspulgus arī Nacionālās bibliotēkas Retumu nodaļā. Amatiešiem un āraisiešiem atstāju viņu Amatas tēlu un dziļākās vēstures izpēti daudzās grāmatās."

Melānijas Vanagas darbs ir atzinīgi novērtēts. Apbalvojumi: Spīdolas prēmija, Kultūras ministrijas prēmija, Kardināla Julijana Vaivoda prēmija, Eduarda Veidenbauma prēmija, Triju Zvaigžņu ordenis.

*Avots : Melānijas Vanagas muzejs, Letonika.lv, Amatas pamatskola.

Melānija Vanaga atdusas Ādažu novada Baltezera kapos.

=