Miķelis Fišers <>

Operdziedonis, tenors Miķelis Fišers

Dzimis 1915.g. 6.maijā Nīcas pagasta Kvēpu ciemā trūcīgā zvejnieka ģimenē. Lai tiktu pie savas zemes, Miķeļa ģimene pārcēlās uz Bunkas pagastu, kur tēvs uzbūvēja ģimenes māju. Ganot ganībās govis, Miķelis mīlēja lauku plašumos skaļi dziedāt, brīvajos brīžos arī spēlēja vijoli. 17 gadu vecumā viņš uzsāka mācības Liepājas Tautas konservatorijas vijoles klasē, vēlāk – dziedāšanas klasē. Lai iegūtu naudu mācībām, Miķelis gatavoja un pārdeva savus koka izstrādājumus un pinumus.

Miķeļa Fišera kā mākslinieka darba gaitas sākās Liepājā, kur viņš spēlēja orķestrī un dziedāja korī „Dziedonis”. 1941.g. viņš sāka dziedāt Liepājas operas korī, vēlāk kļuva par šīs Operas solistu. Aktiera meistarība tika gūta pie Žaņa Katlapa, bet vokālā – pie pedagoģes Hertas Štrauses. 1948.g. M.Fišers kļuva par Rīgas operas un baleta teātra solistu. Radošās darbības sākumā viņš bija baritons, bet tenora lomas sāka atveidot no 1955.g. Savas mākslinieciskās darbības periodā operā mūziķis nodziedāja vairāk kā 30 lomas, ievērojamākās no tām: Antiņš un Melnais princis A.Žilinska operā „Zelta zirgs”, Jurka O.Grāvīša „Sniegputeņos”, Redamess un Mauriko  Dž.Verdi „Aīda”, Rūdolfs un Kavaradosi Dž. Pučini „Toska”, Eskamiljo un Hosē Ž.Bizē „Karmena”, titulloma P.Čaikovska „Jevgeņijs Oņegins” un B.Britena „Pīters Graims”. Komponists Valters Kaminskis atceras, ka Miķelis spējis ar savu dziedājumu „satvert klausītāju” un likt noreibt viņa izpildījuma emocionālajā lādiņā. 1965.gadā Miķelis Fišers ieguva LPSR Tautas skatuves mākslinieka nosaukumu.

Strādājot Liepājā un Rīgā, mūziķis neaizmirsa arī savu dzimto Nīcas pagastu, kur viesojās pie radiem un draugiem.

Laulībā mūziķis stājies trīs reizes. Viņa pēdējā dzīvesbiedre bija dzejniece Ārija Elksne.

 

Mūža nogalē M.Fišers slimoja ar kaulu tuberkulozi. Aizsaules ceļos aizgāja 1984.g. 5.augustā. Apglabāts Baltezera kapos.

Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi...

(Miķelim Fišeram - 80)

VALTERS KAMINSKIS 

Šogad pat caur cīruļu un strazdu gavilēm nākas atcerēties pagājušos smagos gadus, kā arī pazaudētos draugus. Bet, kad uzmācas visdrūmākie brīži, kad pietrūkst otra cilvēka - domubiedra, draugi pat no Aizsaules spēj mani spēcināt. Viens no tiem nedaudzajiem ir Miķelis Fišers. Tieši pirms 80 gadiem Nīcas nabadzīga zvejnieka ģimenē piedzima dvīņi, ko nokristīja par Jāni un Miķeli. Pirmo reizi ar Miķeli sastapos 1943. gadā, kad viņš no Liepājas ieradās apraudzīt savu sievu, kas ārstējās Rīgā vienā palātā blakus ar manu sirgstošo māsu. Toreiz mūsu gadu starpība bija 14, ļoti liela, un es uz viņu raudzījos kā jau zēns uz pieaugušu vīrieti. Mūsu toreizējā satikšanās, protams, bija kā «garāmejot», taču iespaids palicis - kārns, smaidīgs, dzirkstoši jautrs. Konservatorijas students būdams, gāju klausīties operu jaunuzvedumu pieņemšanas izrādes (ieeja bija par brīvu), kurās parādījās jauni spēki - A. Frinbergs, P. Grāvelis un  M. Fišers, kas ar saviem fiziskajiem un balssaišu dotumiem izraisīja apbrīnu, jo spēja uzcelt sevi no baritona līdz pat varoņtenoram, līdz augstajam do, tāpēc daža laba diplomēta tenora apskausts. Tā viņš, meiteņu un sieviešu apjūsmots, spēja nemitīgi kāpt augšup pa dzīves, kā arī operskatuves kāpnēm. Jāpiebilst, ka toreiz plašā sabiedrībā slaveni un populāri kļuva dziedātāji, kas ar savu dabīgo balsi un aktiermeistarību patiešām ko spēja, nevis kā šodien, kad vareno tēlo dažs pīkstulis, kas kauc, brēc un ķēmojas, ietērpies dažnedažādās skrandās elektropastiprinātājam piepalīdzot. Bet vēl pēc kāda laika sagadījās tā, ka abi kļuvām kaimiņi Baltezerā un satikāmies ne vien sadzīvē, bet arī kopā braucot uz koncertiem pa visiem Latvijas novadiem. Tā nu pamazām sadziedājāmies kā mūzikā, tā pēckoncertu vakariņās utt. Pat uz ezera tikāmies kopējās gaitās, pēc tam krastā pie zivju žāvētavas, pie krastā kurtā ugunskura, pilna katliņa ar dillēm... pēc tam jaunu dziesmu iestudējot, daudz ko pārrunājot, daudz ko atceroties. Izrādījās, ka arī dzīves pieejā mums daudz kopīga, daudz līdzīga. Miķeļa Fišera temperaments kā dzīvē, tā mūzikā un uz skatuves atstājis visdažādākos, pat pretrunīgākos nostāstus. Pat leģendas. Par viņa paveikto mūzikas mākslā lai liecina skaņu ieraksti, taču par visādām dzīves situācijām, esot kopā ar šo vienreizēji kolorīto cilvēku, man ir ko atcerēties vēl un vēl. 1963. gadā ar Arvīdu Pelši priekšgalā centās aizliegt Līgo svētkus un pat to pieminēšanu. Tad kopā ar Ojāru Vācieti sacerējām dziesmu Pati visīsākā nakts. Ap Jāņu laiku, lai kādi varasvīri sēdēja pirmajā rindā un iepriekš bija brīdinājuši: nekādu Līgo dziesmu, pēc šīs dziesmas atskaņošanas bieži saņēmām puķu vietā ozollapu vainagus... Šito kvēli dziedājumā! Šķiet, tieši dzejnieka teksta «toņkārtā»! Bet vēl ar tautas pašapziņas spēku! Labāku izpildījumu neesmu dzirdējis, un pat pēc gadiem, pat ziemā, kad nav šīs dziesmas «sezona», pēc pāris teikumu paskaidrojuma, kāpēc šī dziesma radās («citādi nevar» - O. Vācietis), daudzkārt nācās koncertos to atkārtot.

Miķelis Fišers 

ANDAS KRAUZES fotoreprodukcija

(Ceru, ka šīs dziesmas ieraksts radio nav «ne jaušības» dēļ izdzēsts...) Miķelis spēja ar savu dziedājumu satvert klausītāju un likt noreibt viņa izpildījuma emocionālajā lādiņā. Viņš spēja aizraut dziesmas noskaņas jūtu tēlā. Bet aizraut sev līdzi - lūk, viens no mākslas pamatbaušļiem! 1970. gadu sākumā I. Ziedonis, O. Vācietis, V. Artavs, M. Fišers un es ar Rakstnieku savienības kluba atbalstu rīkojām humora un satīras vakaru Ēzelis pegazs. (Imanta izdomātais nosaukums.) Toreiz daudzi allaž baiļojās: nez vai tā drīkst? Vai to atļaus? Miķelis tādos gadījumos vienkārši noskaldīja: «Sūdu, ja liec, tad liec, kā pienākas!» Un viņš dziedāja Mazajā Ģildē dziesmas ar Ziedoņa un Vācieša vārdiem, par kuru ieskaņojumu radio toreiz pat sapņos bija «nevēlami» sapņot... Kad viņš tik aktieriski nodziedāja Ojāra Kur mežu cērt, tur skaidas lec, tad klausītāji zālē saprata, ka caur smiekliem pret nebūšanām ir meklējama izeja, un ovācijas sekoja. Tad sekoja vēl «pegaza jājiena» atkārtojums Jelgavas kultūras namā, kur, domājams, nebija klāt CK «izlūki», kā Miķelis ironizēja: partijas pakaļas. Jā, tas ir paliekošais morālais «honorārs», jo naudiskais, ja vispār saņēma, bija jātērē, kaut lai paēstu. Gadījās koncertēt arī tur, kur mūs uzlūdza ar t.s. valdošo klātbūtni, jo tad samaksāja un iznāca iztikai. Pēc tādas uzstāšanās vairums, uz obligāti vienmēr sekojošām dzīrēm ielūgti, iemeta savu graķīti, kaklus ierāvuši. Bikli. Kautrīgi. Ja bilda kaut ko, tad piebalsoja «visvareno» dziļi marksistiskās izpratnes diktētajām frāzēm. Miķelis? - Sāka bārstīt anekdotes. Arī par politiskiem tematiem. Toreiz tās sauca par nocenotām, jo agrāk par to stāstīšanu «apbalvoja» ar 10, pēcāk - tikai ar 5 gadiem... Un brīnums - daža visai augsta ranga persona pat piebilda: pastāstiet vēl, jo parasti no mums baidās... Tad mazliet pielaboju savu līdzšinējo viedokli, ka totalitāro režīmu slavē vai atbalsta vai nu liekuļi, vai stulbeņi. Bija arī daži it paciešami. Tā nu mēs sadarbojāmies jo daudzās dzīves «toņkārtās». Kad sacerēju jaunu dziesmu, tad jau iekšēji dzirdēju, kā to dziedātu Miķelis, un, protams, pirmatskaņojumu uzticēju viņam. Vai tas bija par mīlestību vai par ko citu - ar kvēli! Tas bija skaists laiks, kad viņš sagaidīja savu pirmdzimto dēlu. Viņš burtiski lidoja no laimes. Kad viņam vaicāju: kā sauksi? (man jau bija divgadīgs puika), viņš atbildēja: tu taču rādi paraugu. Tā nu es, Valters, Valtera dēls un Miķelis, Miķeļa dēls, audzinājām savus dēlus Miķeli un Valteru. Tas bija tik skaists laiks, ka šodien šķiet kā burvīgs sapnis... Atnāca 1978. gads. Kā parasti atceļā no Cēsīm pieskrienu Baltezerā. Izslēdzu motoru. Iztālēm dzirdama mana drauga skanīgā balss. Ieeju mājā. Miķelis starodams sauc: «Vecīt, beidzot atradu, kā jādzied!» Viņš gatavoja lomu pēc skaņu ieraksta (ja nemaldos, Domingo) un klavierizvilkuma. Un viņš man demonstrē, sacīdams: «Agrāk es ar spēku, bet vajag tā.» Jā, cita vokālā maniere un skanīgums! Nākamajos mēnešos daudz kopā uzstājāmies (Ventspilī, Kuldīgā u.c.). Viņš bija ieguvis it kā jaunu atdzimšanu. Bet - dzīve kā šūpoles. Te uzlidojam gaisā, te atkal smagums velk lejup... Jau 1977. gadā M. Fišera personiskajā dzīvē sāka gruzdēt dīvaina zemdega, bet cilvēku savstarpējo attiecību zemapziņas purvā tā ir pavisam bīstama un grūti nodzēšama... Un pat vitalitātes kvintesence, kā mēdzu teikt par viņu, draudēja izsīkt, jo pēkšņi pietrūka iejūtīga līdzcilvēka... To visu sekmēja vēl oficiālie funkcionāri, kas nespēja vai nevēlējās uzklausīt medicīnas darbiniekus, bet gan rūpējās tikai par mākslas darbinieku ārējo, t.i., šķietamo reputāciju. Tā kā zinu jo daudzus iemeslus līdz pat sīkumiem (bijām viens otram tādi kā «biktstēvi»), tad pagaidām vēl klusēju, bet daļēji atklāšos savā topošajā Atmiņu kopojumā. Nesaskaņas ikdienas dzīvē. Neziņa par ģimenes nākotni. Neziņa par savu slimību. Vokālais uzplaukums. Tad pēkšņi vismaz nervu pussabrukums, jo akūti uzmācās slimības pazīmes. Bet optimisms pat tad vēl Miķeli neatstāj. Viņš, kaut sūdzas par sāpēm, atnācis uz Baltezeru manas prombūtnes laikā un ieraudzījis uz mana rakstāmgalda tukšu pudeli, uzraksta vēstuli pantiņu veidā, kurā starp citām ir tādas rindas: «.. ja tu būtu vīrs ar taktu, abi kopā šņabi laktu.» Tavs vecākais brālis Miķelis. Tad sekoja veselības uzlabošanās kaut daļēji. Tad (man kā tuvam draugam pateica, cik smaga kaite ir viņam) pēkšņi it kā sveces uzliesmošana. Miķelis atkal tā kā atdzīvojās. Pat sev raksturīgos jokus atkal plēsa vaļā. Jau afišas vēstīja: M. Fišera benefice - Kavaradosi Toskā. Tad sveces strauja dzišana 1984. gada vasarā, un ārija Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi palika pēdējo reizi gribēta dziedāt, tomēr nedziedāta... Miķeļa Fišera dzīve bija arī tāda kā ārkārtējiem kontrastiem pieblīvēta opera. Pat tagad, kad saceru jaunu dziesmu vienai balsij, sevī dzirdu, kā viņš to dziedātu, un gribas skaņās ieliet lielāku smeldzi. Cilvēka īpatsvaru savas tautas kultūrveidojumā visprecīzāk taču novērtē tikai laiks. Un pat tad, kad viņš jau Aizsaulē, bet viņa personības starojums tomēr palicis un dod dzīvesprieka lādiņu vēl dzīvajiem, - tas ir visvērtīgākais mantojums. Man tas palīdz dzīvot un radīt vēl šodien. Paldies Tev, Miķeli, mans vecākais brāli.

NRA / 11.05.1995

=