Klusie Alderi Mazā Baltzera krastā / Mārsili <>

Alderi ir neliels ciemats Ādažu novadā, kuru no vienas puses ieskauj Mazais Baltezers, no otras – skaisti sili. Senāk Alderi bijusi Gaujas pludinātāju apmešanās vieta, te sieti plosti. Pastāvējusi Alderu muiža, bet līdz mūsdienām saglabājusies vien sena kalpu māja. Lai arī blakus ir ezers, Alderi nav izteikta bagātnieku apgūta sapņu sala, drīzāk gan – idillisks Pierīgas lauku ciemats ar vēsturi un nākotni.

Sena kalpu māja un jauni nami

Piekļūt Mazajam Baltezeram, kuram otrā krastā spoguļojas Ādažu luteriskā baznīca, Alderos nav viegls uzdevums. Iespējams, tauvas joslas pārkāpumu te ir daudz. Šur tur ezera brikšņos uzslējušās villas. Bet ezera krastam RAA izdodas piekļūt vien krūmiem un niedrēm aizaugušā vietā. 

Alderos atrodas lauku veikals, blakus senākajam namam šaipus – Alderu muižas kalpu mājai. Sila ielokā te rindojas jaunu dzīvojamo māju ciemats ar skaistiem ielu nosaukumiem – tām doti latviski un skanīgi sieviešu vārdi: te atrodamas Māras, Dārtas, Katrīnas, Anetes un Ausmas ielas. Jaunceļamā Alderu ciemata daļa atrodas divu pašvaldību teritorijās – gan Ādažu, gan Garkalnes novados. Robežšķirtne ir Māras un Dārtas ielas. Valsts nozīmes vēstures piemineklis ir Gaujas – Daugavas kanāls, kas ved no Gaujas līdz Mazajam Baltezeram, un slūžas pie Alderiem, veidotas 1903. gadā.

* Darba Balss / 23.08.1968
 

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

2020.g.

Slepenais objekts – muzejs

Blakus Alderu ciematam atrodas Baltezera sūkņu stacija, kā arī Rīgas ūdensapgādes muzejs. RAA pieripina auto pie ēkām, no kurām vismaz vienā pēc loģikas jāatrodas ūdensapgādes muzejam, jo Baltezerā ceļa malā uz muzeju aicina norāde – trīs kilometri Alderu virzienā no Tallinas šosejas.

Mazliet izbrīna fakts, ka, piebraucot pie lieliem, kaltiem vārtiem un policista posteņa mazā skaistā ēciņā, ceļš tālāk neved, kā arī turpmāku norāžu par muzeja atrašanās vietu nav. Vaicājam policista kungam, kur palicis pie šosejas reklamētais muzejs. Tas mūs nosūta uz administrāciju. No turienes tiekam gandrīz aizraidīti prom. Izrādās, bez vienošanās SIA «Rīgas ūdens» pārvaldē un saskaņošanas ar preses sekretāriem nekāda muzeja apskate nevar notikt. Lielas aizdomas rada arī RAA vēlme iemūžināt muzeja ēku fotogrāfijās. Un tomēr, kad neuzticība mazliet gaisusi, tiek apskaidrots, ka apmeklētājiem muzejs ir atvērts vien otrdienās un ceturtdienās.

 

 

Trīs miljoni zelta rubļu

Izrādās, Rīgas ūdensapgādes muzeja telpas vēl nesen funkcionējušas, lai apgādātu rīdziniekus ar dzeramo ūdeni, bet tagad iekārtas tomēr bauda vēstures liecību statusu un nodotas to tūristu apskatei, kuri, neskatoties uz birokrātiju un iepriekšējas saskaņošanas nepieciešamību, spēj iekļūt muzejā. RAA vismaz izdodas panākt to, ka varam pastaigāt pa muzeja teritoriju, ielūkojoties tajā pa senajiem logiem. 

Sūkņu stacijas «Baltezers» seno ēku komplekss ir apskatīšanas vērts. Te ir gan dzīvojamās ēkas, gan ūdens sūknētavas. Šajās ēkās jau kopš bērnības mitinās un arī strādā Paulis Timrots, SIA «Rīgas ūdens» Baltezera sūkņu stacijas mehānisko darbnīcu meistars. Paulis Timrots visbeidzot piekrīt RAA ielaist muzeja teritorijā un pastāsta dažus interesantus faktus.

Senajiem ķieģeļiem pa vidu ielauzies metāls un stikls – pirms sešiem gadiem uzbūvētā jaunā sūknētava.

Muzejs veidots uz entuziasma pamata. Teju visi materiāli sagādāti, pateicoties ilggadēja Rīgas ūdensapgādes darbinieka, bet tagad muzeja vadītāja Imanta Jākobsona aizrautībai. Muzejs apraksta un parāda četrus gadsimtus ilgo Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmu.

1903. gadā, kad Rīgas pilsētas galva bija Džordžs (George) Armitsteds (1847–1912), Bukultu muižas teritorijā sāka būvēt sūkņu stacijas kompleksu pie Mazā Baltezera, kā arī cauruļvadus ūdens piegādāšanai uz Rīgu. Baltezera ūdenssūknētava darbu uzsāka 1904. gadā. Tās celtniecība Rīgas pilsētai izmaksāja nepilnus trīs miljonus cariskās Krievijas zelta rubļu. Baltezera ūdenssūknētava ar tvaiku darbojās līdz 1950. gadam.

 

Mārsili

 

Ūdeni rīdzinieki dzer no vēsturiskām akām

2002. gadā sāka darboties jaunā sūkņu stacija, tomēr pirms vairāk kā simt gadiem izveidotie pazemes gruntsūdeņu iegūšanas aku lauki ir saglabājušies un darbojas joprojām. Lielākā daļa rīdzinieku uzskata, ka ūdens nāk tieši no Baltezera, bet tas esot mīts, stāsta Paulis Timrots. Viss ūdens nāk no senajām akām, spiedvadi un ūdens ņemšana ir oriģināla no seniem laikiem.

Muzeju RAA aplūko caur logu. Muzeja eksponāti esot izbēguši nodošanai lūžņos pateicoties dažiem cilvēkiem, kuri vairāk kā simt gadu vecās iekārtas vēlējušies saglabāt nākamajām paaudzēm – arī kā Latvijas rūpniecības paraugu. Rīgas ūdensapgādes muzejs iekārtots vecās ūdenssūknētavas mašīnu zālē. Muzejā saglabājušās senas «Compound» tipa tvaika mašīnas, čuguna sifonvadi un spiedvadi, kas izgatavoti Rīgā. Toreizējās ūdensapgādes iekārtas nav sūtītas no Eiropas, tās mūsu senči Rīgā kausējuši un gatavojuši paši ar visu kvalitātes zīmi – cara ģerboni.

*Raivis Bahšteins, «www.aprinkis.lv»
 

 

===