Ādažu ainiņas / Bildēts Ādažos <>

Savulaik Ādaži bija pazīstami kā vieta, kur 80. gados parādījās viena no pirmajām picērijām Latvijā; šeit cepa bezgala garšīgo garo baltmaizi un ražoja kartupeļu čipsus. Tos šeit ražo joprojām, taču, kā pārliecinājos nesenajā viesošanās reizē, Ādaži var lepoties gan ar ļoti interesantu vēsturi, gan to, ka šeit top pat lidmašīnas.

Savukārt ūdensroze novada ģerbonī ir gaužām vienkārša iemesla dēļ – tā kā novadā ir ļoti daudz ezeru, dīķu un upju, kur mēdz ziedēt baltās ūdensrozes, ticis izlemts, ka tieši šis skaistais zieds ir vispiemērotākais ģerbonī attēlojamais augs. "Ne tikai Vecpiebalgā vien ir baltās ūdensrozes – to gana daudz ir arī mūsu novadā," ar lepnumu saka mana gide – Ādažu novada muzeja projekta vadītāja Elita Pētersone.

Sapnis par muzeju vēsturiskajā pagastnamā

Ar Elitu tikšanos esam sarunājušas kādā no Ādažu centra kafejnīcām, kur vienā galā top dažnedažādi gaļas izstrādājumi, bet otrā acis žilbina maizīšu un kūku vitrīna. Kā pēc brīža, dzerot kafiju, stāstīs mana gide, šo veikalu ļoti iecienījuši netālajā militārajā bāzē dislocētie karavīri. "Un vispār, pateicoties viņu klātbūtnei, novadā strauji attīstās pakalpojumu bizness. Turklāt varam lepoties arī ar to, ka ļoti daudz rīdzinieku brauc strādāt tieši uz Ādažiem – viņu straume darbdienu rītos ir tikpat ievērības cienīga kā to, kuri no Ādažiem dodas uz Rīgu," Elita Pētersone īsi raksturo situāciju novadā.

Pēc kafijas ir laiks pievērsties Ādažu vēsturei un daudzajiem šīs reizes apskates objektiem. Viens no tādiem, neapšaubāmi, ir pēc slavenā arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta 1893. gadā celtais Ādažu pagastnams. "Par spīti Rīgas kungiem, vienstāvu ēkas vietā tika uzcelta divstāvu ēka. Kad no Rīgas ieradās inspektori, priecīgi viņi nebija, bet, protams, otro stāvu nost jaukt nelika," stāsta Elita un piebilst, ka Ādažu pagastā savulaik aktīvi darbojusies pazīstamā politiķa un rakstnieka Fēliksa Cielēna māte, kura kopā ar citām dāmām vākusi līdzekļus dažādiem projektiem. Elita neslēpj, ka viņa patiesi būtu priecīga, ja šajā ēkā, kur tagad darbojas dažādi komunālie dienesti, atgrieztos bibliotēka (tā šeit savulaik jau bijusi) un te atrastos vieta arī novada muzejam. "Tas varētu būt muzejs ar digitālajiem stendiem, un tad šeit varētu novietot arī tos dažus saglabājušos vēsturiskos priekšmetus, kas tagad glabājas Kultūras namā, – āmuriņu klavieres, galdu, harmoniju..."

Aiz pagastnama atrodas Vējupītes veikparks, kur varot nodarboties arī ar supošanu. Un tepat netālu ir kāda liela būve, kas apvilkta ar zaļo celtniecības sietu, – izrādās, nams savulaik piederējis pretrunīgi vērtētajam miljonāram Gatim Saknītim, savukārt tagad neviens nevarot saprast, ko īsti ar šo ēku iesākt.

Neredzamais virsājs

Esot Ādažos, nevar neaizbraukt līdz militārajam poligonam, kas atrodas netālajā Kadagā. Lai tur tiktu, jāšķērso Gauja pa 2007. gadā celto tiltu, kas tolaik ticis nosaukts par vienu no inženiertehniskajiem brīnumiem – šķiet, tāpēc, ka tolaik tas bija viens no garākajiem vienlaidus tiltiem. Iespējams, kāds vēl atceras, ka pirms tam Gauju nācās šķērsot pa tiltu, ko veidoja metāla plāksnes. "Tās rībēja tik skaļi, ka to varēja dzirdēt pat Saulkrastos," smejas Elita un stāsta, ka tagad nūjot Kadagas mežos esot daudz drošāk, jo, kopš Ādažos atrodas starptautiskie militārie spēki, te ļoti mainījies kontingents (protams, uz labo pusi).

Tiesa, poligonā, kas oktobrī svinēs 90 gadu jubileju, iekļūt var, tikai iepriekš piesakoties Ādažu novada domē. Tāpēc arī neredzam lielāko virsāju Baltijā (daži avoti apgalvo, ka tas ir lielākais virsājs Ziemeļeiropā). "Pagaidām nav izdevies vienoties, ka mūsu drons šo ziedošo skaistumu varētu uzfilmēt, tāpēc varam tikai iedomāties, cik tas ir pasakaini," stāsta Elita Pētersone, kamēr braucam cauri Kadagai, kur kādā meža ielokā armijas vajadzībām uzceltas vairākas dzīvojamās mājas un tikšot celts arī lielveikals. Par poligonu viņa vēl piebilst, ka vēl pirms pāris gadiem te bijušas manāmas rosīgas skolēnu aktivitātes: "Poligona teritorijā bērni kopā ar biologiem pētīja tauriņus un vabolītes, ķirzaciņas un visādu citādu dzīvo radību, jo te dzīvo daudz zaļo vārnu, burvīgi pupuķu pārīši, medņi un citi skaisti radījumi. Šobrīd gan liekas, ka šādas aktivitātes vairs nenotiek ..."

Braucot atpakaļ pāri tiltam, skatam paveras kādreizējā kolhoza "Ādaži" priekšsēdētāja Alberta Kaula laikā celtā iespaidīgā vidusskolas ēka un observatorijas tornis. Izrādās, arī tagad observatorija darbojas, jo tikusi atjaunota, pateicoties vecāku uzņēmībai. "Te mācās vairāk nekā tūkstoš skolēnu, tāpēc par to, ka skolu varētu pārveidot, samazināt vai slēgt, nav pat runas," uzsver Elita un ar smaidu teic, ka ap pulksten astoņiem no rīta Ādažos vērojamas ainas, kas ļoti atgādinot Fellīni filmas: cauri Ādažiem plūst skolas bērnu un militāristu straumes, bet pie Ādažu tilta stāv satiksmes regulētājs, kurš pieskata, lai viss norisinātos gana raiti.

2007. gadā celto Gaujas tiltu tolaik dēvēja par vienu no inženiertehniskajiem brīnumiem – tas bija viens no garākajiem vienlaidus tiltiem.

Kanāls, kas savieno Daugavu un Gauju

Jau esmu rakstījusi, ka braucienos pa Pierīgas novadiem ir gana daudz pārsteidzošu lietu un vietu, par kurām man līdz šim nav bijis ne jausmas. Piemēram, 1903. gadā izbūvētais trīs kilometrus garais Gaujas–Daugavas kanāls, pa kuru no Vidzemes uz Rīgas ostu savulaik pludināti baļķi. Tiesa, tagad kanāls ir aizsērējis un nekādas aktivitātes tajā nenotiek, taču, ja labi ieskatās, šur tur vēl ir manāmas veco slūžu atliekas un ozola dēļi, kas izmantoti kanāla sienu stiprināšanai. Tagad, kā saka Elita, esot tapis kanāla atjaunošanas projekts, tikai pagaidām neesot skaidrs, kā tas varētu tikt izmantots pēc tam.

Kad tuvojamies Alderiem – bijušajam Gaujas plostnieku ciematam –, Elita atgādina, ka plosti pa Gauju pludināti vēl līdz pagājušā gadsimta 60. gadiem un savulaik Alderi bijuši ievērojami ar to, ka plostnieki šeit dzīvojuši diezgan brīvi – te bijusi teju vai sava "republika": "Protams, jāņem vērā, ka šajā profesijā darbojās daudz bijušo izsūtīto, līdz ar to viņiem jau īpaši nebija, ko zaudēt. Tāpēc, kad filmai "Salna pavasarī" vajadzēja nofilmēt Jāņu svinēšanas skatu, to darīja šeit, jo Alderos Jāņus svinēja arī laikā, kad tas bija aizliegts. Un savulaik, plostnieku ziedu laikos, uzkalniņā pie ciema bija ierīkota plostnieku atpūtas vieta, kur notika koncerti un dejas." Tagad gan par bijušo godību liecina vien saglabājušās plostnieku mājas, kurās aizvien dzīvojot vecie šā amata meistari, bet iepretim vienai no ēkām apskatāma būdiņa, kas savulaik atradās uz plosta un bija plostnieka dzīvesvieta vismaz divus mēnešus gadā. Noteikti jāpiebilst, ka kādreiz šeit darbojās alus darītava, no kā arī radies ciemata nosaukums, un vēl šeit var aplūkot krogus ēku.

Vieta, kur Rīga ņem ūdeni

Pirms došanās atpakaļ uz Ādažiem vēl izmetam līkumu pa kādreizējo Pēterburgas šoseju, lai apskatītu Garkalnes baznīcu (tās priekšteci koka baznīcu savulaik iemūžinājis mākslinieks Johans Kristofs Broce, kurš savas dzīves laikā, šķiet, zīmējis teju visas Latvijas baznīcas un muižas). Izrādās, garkalnieši lepojas ar faktu, ka reiz šeit cauri braucis Krievijas cars Pēteris I, taču, tā kā tolaik šis bija vienīgais ceļš, pa kuru no Krievijas varēja nokļūt Baltijā, tad, kā smej Elita, viņam nebija citu iespēju. Vēl uzzinu, ka līdz pat 90. gadu sākumam Bukultu muižas teritorijā atradušās Livonijas ordeņa pils paliekas, taču padomju armija, kurai te bija ierīkota bāze, pirms aiziešanas no Latvijas diemžēl uzspridzinājusi vienīgo saglabājušos uzkalniņu, kas vēl liecinājis par pils esamību. Jāpiebilst, ka pilsdrupas 18. gadsimtā iemūžinājis jau pieminētais J. K. Broce. Un, ja reiz stāsts ir par baznīcām, nedrīkst aizmirst arī Baltezera (Ādažu) baznīcu Rīgas–Tallinas šosejas malā, kas uzskatāma par novadā vecāko arhitektūras pieminekli. 18. gadsimtā celtais baroka stila dievnams, tāpat kā daudzas Latvijas baznīcas, pārdzīvojis dažādus laikus – arī padomju gados šeit ierīkotu kāpostu skābētavu, klubu, kinoteātri un minerālmēslu noliktavu, taču pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kopš 1994. gada šeit atkal saimnieko draudze. 

Tiesa, baznīcas tornī pašlaik neredz tik ierasto gaili – to esot paplucinājusi kāda no beidzamajām vētrām, tāpēc tas atrodas restaurācijā.

Braucot cauri Baltezera sūkņu stacijas teritorijai Mazā Baltezera krastā, Elita Pētersone atgādina, ka noteikti ir vērts iegriezties 19. gadsimta beigās–20. gadsimta sākumā celtās sūkņu stacijas teritorijā un Rīgas ūdensapgādes muzejā, kur joprojām var aplūkot saglabājušās "Compound" tipa tvaika mašīnas, čuguna sifonvadus un spiedvadus, kas tikuši izgatavoti Rīgā. Starp citu, vēl noteikti der atcerēties faktu, ka tieši šeit ir lieli gruntsūdens krājumi, kas atklāti 19. gadsimtā un no kuriem, šķiet, dzeramo ūdeni joprojām saņem arī Rīgas iedzīvotāji.

18. gadsimtā celtā Baltezera (Ādažu) baznīca Rīgas–Tallinas šosejas malā uzskatāma par vecāko arhitektūras pieminekli novadā. Padomju gados šeit bijis klubs un pat kāpostu skābētava.

Kur ir mana lidmašīna?

Vēl viena lieta, ar ko Ādaži var lepoties, noteikti ir daudzās ražotnes, tostarp – lidmašīnu rūpnīca, kurā izdevās ielūkoties arī «Rīgas Apriņķa Avīzei». Izrādās, ka te jau vairākus gadus top mazās un ultravieglās lidmašīnas, kas savā svara kategorijā (līdz 450 kilogramiem) esot ātrākās pasaulē. Kā ar lepnumu saka viens no ražotnes darbiniekiem, no Ādažu lidlauka līdz Berlīnei varot aizlidot piecās stundās (vidējais šāda lidaparāta ātrums ir 380–390 km/h). Dienā, kad tur viesojāmies, noritēja darbs pie diviem lidaparātiem, un gadā šeit pēc privātpersonu pasūtījuma top apmēram seši vai septiņi lidaparāti. Starp citu, ražotnes īpašniekam 2007. gadā bija radusies ideja, izmantojot vecos oriģinālos rasējumus un fotogrāfijas, atjaunot franču lidotāja un konstruktora Luija Blerio lidaparātu "Bleriot XI" – gluži tādu pašu, ar kādu Blerio 1909. gadā šķērsoja Lamanšu. Diemžēl krīze šo projektu nobremzēja, taču sapnis par lidošanu šā vai tā ir ticis piepildīts, jo, ja jums ir pietiekami daudz līdzekļu, pie savas lidmašīnas varat tikt tieši Ādažos.

===