Hidrobūves
SAGLABĀSIM!
SAGLABĀSIM!
Ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko stāvokli, varētu rasties priekšstats, ka vēstures un kultūras pieminekļu sarakstos ievērojamā skaitā vajadzētu būt kuģniecības, zvejniecības un tirdzniecības pieminekļiem. Diemžēl, līdz pat pēdējam laikam tiem pievērsta maza uzmanība un aizsargājamo pieminekļu skaits nesasniedz pat desmit. Tie ir Ventspils jūras ostas XVI gs. nocietinājumi, Ventas kanāla atliekas Kuldīgā, no XIX gs. būvēm loču tornis un bāka Liepājā, Kolkas bāka, aizsargdambis gar Daugavu Daugavpilī un Ainažu ostas paliekas. Šoreiz par vizuāli mazāk izteiksmīgām, bet funkcionāli ārkārtīgi svarīgām būvēm dambjiem, aizsprostiem, krastu nostiprinājumiem, kanāliem u.c. —, bez kurām nav iedomājama kuģniecība. Vesels hidrobūvju komplekss radies no 1850. līdz 1914. gadam, kad regulēja Daugavas gultni, lai nodrošinātu nemainīgus kuģošanas
 |
| CDE dambis Daugavas kreisajā krastā iepretī Ķīpsalai (XIX gs.). |
apstākļus upes lejtecē. Te izmantots principiāli atšķirīgs inženierrisinājums, kas balstās nevis uz upes savaldīšanu, bet uz tās īpatnību izzināšanu un straumes izmantošanu kuģu ceļa regulārai attīrīšanai. Ar dažādu straumes novirzes hidrobūvju palīdzību tika panākts, ka vēl tagad ir nodrošināts kuģošanai nepieciešamais dziļums. No vairāk nekā 70 būvēm nozīmīgākās ierosināts ņemt valsts aizsardzībā kā inženierbūves pieminekļus. Tie ir AB, CDE un FG dambji, kreisā krasta laukakmeņu nostiprinājumi, austrumu un rietumu moli un citas būves. Bez tam pēc XVII—XVIII gs. veiktajiem Daugavas regulēšanas darbiem daļēji saglabājies Kridenera dambis (tagad Stadiona dambis) un Fortkomētas dambis. No mūsu gadsimta būvēm par pieminekli jāatzīst arī 50. gados izbūvētā Komjaunatnes krastmala.
Diemžēl, šo būvju tehniskais stāvoklis ir visai bēdīgs.
To vēl vairāk pasliktina jaunais Daugavas caurteces režīms pēc Rīgas HES izbūves, kā arī krastmalu regulāras uzraudzības un remonta dienesta trūkums.
 |
| Gaujas—Daugavas kanāla slūžas ar «Stoneu» sistēmas paceļamu aizvaru Rīgas raj. Ādažu ciemā. |
Savā laikā saimnieciski visai nozīmīgs bija no 1899. līdz 1903. gadam izbūvētais 22,3 km garais Gaujas—Daugavas kanāls, kuru izmantoja galvenokārt koku pludināšanai, vienīgā tāda veida hidrobūve Latvijā. Tāpēc kanāls ar slūžām un plostu ceļu vismaz 3,1 km garajā posmā no Gaujas līdz mazajam Baltezeram saglabājams kā tehnikas piemineklis. Diemžēl, kanāla saglabāšana un savešana kārtībā ir šobrīd visai problemātiska, jo nav nevienas organizācijas, kas būtu ieinteresēta to izmantot. Kādu laiku kanālu posmā no Gaujas līdz Baltezeram izmantoja airētāju treniņiem. Iespējams, ka, sakārtojot hidrobūves, arī tagad šeit varētu radīt nelielu ūdenssporta bāzi. Ļeņingradas Valsts jūras transporta projektēšanas, konstruēšanas un zinātniskās pētniecības institūta Rīgas filiāles speciālisti uzskata, ka kanālu varētu izmantot kā studentu prakses bāzi hidrauliskajā modelēšanā. Pēdējā laikā vēl apsekots aizsargdambis gar Gauju Strenčos, moli Rojā un Pāvilostā, ostas paliekas Kaltenē, kā arī citas būves. Interesanti atzīmēt, ka minētajiem Daugavas regulēšanas darbiem uzstādīti divi piemiņas akmeņi upes labajā krastā netālu no ietekas jūrā, kā arī čuguna stabs bijušā Daugavgrīvas cietokšņa teritorijā, kas izveidots par godu dambja būvdarbu pabeigšanai.
A. Biedriņš, Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomes sektora vadītājs,
L. Ļakmunds, Ļeņingradas Valsts jūras transporta projektēšanas, konstruēšanas un zinātniskās pētniecības institūta Rīgas nodaļas priekšnieks
Hidrobūves
1986.08.01 Zinātne un Tehnika=====================
 |
| Uz kanāla tilta Alderos |
===============================
Pārgājiens ar fotofiksāciju 01.06.2019
Perspektīvi saimnieko un domā kolhozā «Ādaži». Šeit priekšsēdētāja Alberta Kaula solījumi ieguvuši reālu piepildījumu, un kolhozs ar savu saimniecisko darbību vairs ūdeņus nepiesārņo. Kolhozam «Ādaži» vēl steidzīgi jāveic Gaujas — Baltezera kanāla slūžu un citu sistēmu restaurācija, jo kanāls ir vairāku zivju sugu nārsta vieta, interesanta hidrotehniska būve ar 100 gadu vēsturi, agrāk izmantots koku pludināšanai. Pēc pieminekļu kvalifikācijas Gaujas - Baltezera kanāls ir tehnikas vēstures plemineklis, vienīgais tāds Latvijā. Otrs objekts, kas šim visu varošajam kolhozam sagādās pūles, ir Garupes jeb Langes gultnes tīrīšana un regulēšana līdz Elmuru — Jūras kanālam. Pašreiz šī upīte, kas pie Ķīšezera ir sevišķi interesants ainavas un hidroobjekts, jo zemās līmeņu starpības dēļ reizēm no ezera iztek, bet reizēm tajā ietek. Kalngalē cieš no antisanitāra ūdens avota, kuru ilgus gadus centīgi piesārņojuši apkārtējo individuālo māju iedzīvotāji un bijušās mehāniskās darbnīcas.
Mazā Baltezera plaušas
ANDRIS VENSKIS, hidroģeologs
Mazā Baltezera kanāls ir izrakts gadsimta sākumā pēc holandiešu projekta un tas kalpoja koku pludināšanai no Gaujas uz ezeru un tālāk uz Rīgas uzņēmumiem. Kanāls ir 3 kilometrus garš, līdz 5 metrus dziļš un pie dibena ap 6 metrus plats. Līmeņu starpība Gaujā un ezerā ir 3 metri, tādēļ pat vasarās, kad līmenis bija minimāls, caurplūde bija ne mazāka par vienu kubikmetru diennaktī. Tas nodrošināja ne tikai kokmateriālu piegādi rūpnīcām vajadzīgajā laikā, bet arī normālu ūdens apmaiņu abos Baltezeros. Vārdu sakot, kanāls bija kā ezeru plaušas, sevišķi tādēļ, ka no Gaujas pieplūda tīrs un nepiesārņots ūdens. Kanālā bija ierīkotas divas slūžas, no kurām vienas atradās kanāla augšgalā, pie Gaujas, un atgādināja vārtus, bet otras - zemāk, tuvāk ietekai Mazajā Baltezerā. Slūžas, jādomā, kalpoja koku pludināšanai un kanāla gultnes pasargāšanai plūdu un ledus iešanas laikā. Sevišķi liela nozīme Mazā Baltezera ūdens apmaiņai bija tad, kad sākās gruntsūdens krājumu mākslīga papildināšana centralizētās ūdensgūtnes Baltezers rajonā. Šim nolūkam izmantoja Mazā Baltezera ūdeni - ap 100 000 kubikmetru diennaktī, kas labi attīrījās infiltrācijas procesā no speciāliem baseiniem pirms nokļūšanas ekspluatācijas urbumos.
Kanāls bija normālā stāvoklī vēl astoņdesmitajos gados, ja neskaita smilšu sanesumus tā gultnē, kurus nebija sarežģīti iztīrīt. Bet tad tika likvidētas abas slūžas. Augšējās (vārti) tika vienkārši sadedzinātas, bet otras neatvēra palu laikā, tādēļ tika izrauta jauna gultne, apejot slūžas. Nezinu, uz kā sirdsapziņas ir šāda kanāla ekspluatācija, bet fakts ir tas, ka Mazā Baltezera plaušas būtībā nedarbojas. Pirmkārt, kanāls pienests ar metru biezu smilšu slāni, otrkārt, veco slūžu (vārtu) vietā ir ierīkota caurteka - regulators (betona kaste 2x2 m). Tas pats par sevi nebūtu nekas slikts, tikai vai nu caurteka iebūvēta par augstu, vai arī smilšu sanesums ir tik biezs, ka caur to tek tikai daži litri ūdens sekundē. Pie caurtekas izveidojies vesels koku un žagaru krāvums, kas apgrūtina caurplūdi. Pie minimālajiem līmeņiem caurplūde dabīgi līdzināsies nullei. Pašlaik kanāls strādā kā liela drena, uztverot gruntsūdeņus no piegulošajām platībām. Tādējādi Mazais Baltezers ir spiests elpot caur kanālu, kurš to savieno ar Lielo Baltezeru un tālāk ar piesārņotajiem Juglas ezeru un Ķīšezeru. Protams, Mazajā Baltezerā nonāk gan piesārņotie ūdeņi no Sarkandaugavas rajona, gan sāļie Rīgas jūras līča ūdeņi. Šis process sasniedz savu maksimumu ziemeļrietumu vēja laikā. Piesārņotos ūdeņus atšķaida vienīgi ezeram pieplūstošie gruntsūdeņi, kuru daudzums nav noteikts, bet aptuveni tas varētu būt ap 20 000 kubikmetriem diennaktī.
LAIMONIS FRICKAUSS
* Neatkarīgā Avīze / 12.07.1995
Daugavas un Gaujas kanāla slūžās var redzēt Gaujas un Daugavas ūdens līmeņa starpību. Ar to palidzibu kolhoza laikos Adažos tika nodrošinata lielai platibai meleoracijas sistemas darbiba.
Kanāla rašanās vēsture: Gaujas—Daugavas ūdensceļš bija koku pludināšanai izveidota ūdensceļu sistēma, kas savienoja Gauju ar Daugavu. 19. un 20. gs. mijā pa Gauju notika intensīva koku pludināšana no kokmateriālu ieguves rajoniem Vidzemē uz Rīgu. Pēdējais posms no Gaujas grīvas līdz Daugavas grīvai pa Rīgas jūras līci bija pats dārgākais un bīstamākais. Šīs problēmas risināšanai tika izveidota Vidzemes ūdensceļu uzlabošanas sabiedrība, kas no 1899.g. līdz 1903. g. izstrādāja un realizēja Gaujas—Daugavas ūdensceļa projektu.
Pirmais tika izbūvēts 3 km garais Gaujas—Baltezera kanāls, kas sākās pie bijušās Remberģu muižas (tagad Strautkalnu ciemats) pie Gaujas un beidzās pie bijušās Alderu muižas Mazajā Baltezerā.
Tālāk ūdensceļš 5,9 km kopgarumā veda pāri Mazajam un Lielajam Baltezeram, kurus savienoja Baltezera kanāls, kur kokus sēja plostos un ar kuģīti vilka uz Rīgu. Pēc Lielā Baltezera ūdensceļš veda pa 3 km garo, galvenokārt pa bijušā Bukultu strauta gultni izrakto, Juglas kanālu līdz Juglas upei, pa to 2 km līdz Ķīšezeram, 7,5 km pa ezeru un 3,5 km pa Mīlgrāvi un Daugavas atteku līdz Rīgai.
Tā kā Gaujas ūdenslīmenis kanāla atdalīšanās vietā bija par 2-6 m augstāks nekā Baltezeros, ūdens teci regulēja ar slūžām. Pie Gaujas bija ierīkotas vārtveida slūžas, bet pie ieejas Mazajā Baltezerā "Stoneja" sistēmas slūžas.
20. gs. 60. gados koku pludināšana tika pārtraukta un slūžas laika gaitā sagruva. 1986. g. augšējās slūžas tika izbūvētas no jauna, lai regulētu ūdens pieplūdi Mazajā Baltezerā ūdens ņemšanas mezgla vajadzībām.
Mazā Baltezera –Gaujas kanālu (3,1 km) no 1901 līdz 1903.gadam izraka Rīgas koktirgotāju sabiedrība, lai Gaujas plosti nebūtu jāpludina uz Rīgu pa jūru. Kanāla kritums ir 2 m.
1903. g. realizēts projekts, kas izstrādāts jau 17. gs., lai Gauju savienotu ar Daugavu un piemērotu to plostu transportam. Divi šā kanāla posmi atrodas Ādažu pagastā - posms, kas savieno Gauju ar mazo Baltezeru, un īsais kanāls starp Mazo un Lielo Baltezeru.
Vienīgais pilnībā realizētais plostu pludināšanas kanāla projekts Latvijā
* * *
Gaujas - Baltezera kanāls 2019.g. maijā
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru