Broders Alberts Augusta d.
Liepājas kājnieku pulka leitnants
Lāčplēša Kara Ordenis piešķirts 1920. gadā
Dzimis 1896. g. 15. maijā Dzelzavas pag. Skutānos. Izglītojies Drustu draudzes skolā.
Lāčplēša Kara Ordenis piešķirts 1920. gadā
Dzimis 1896. g. 15. maijā Dzelzavas pag. Skutānos. Izglītojies Drustu draudzes skolā.
1915. g. aug. brīvprātīgi iestājies 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā. 1916. g. septembrī ieskaitīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka saimniecības daļā, 1917. g. paaugstināts par karalaika ierēdni. Ticis vajāts pretlielinieciskās nostājas dēļ un no pulka aizbēdzis, pēc tam kritis vācu gūstā pie Pleskavas. Atgriezies no tā, atkal vairākkārt lielinieku arestēts un notiesāts uz nāvi. Izbēdzis soda izpildīšanas brīdī, nogalinādams divus bendes. Pēc tam atgriezies Latvijā.
Brīvības cīņās sācis piedalīties kā "Zaļās" armijas organizētājs Raunas, Drustu un Dzērbenes apkārtnē. 1919. g. 7. jūlijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā un izlūknodaļas priekšgalā turpinājis cīņu pret lieliniekiem Malienas apgabalā. Paaugstināts par leitnantu. Pēc tam kad viņa vadīto izlūknodaļu izvērta par bataljonu, cīnījies pret bermontiešiem Jaunjelgavas apriņķī, pēc tam no Daugavas līdz Jānišķiem. Piedalījies Jenas bataljona sagrāvē, guvis daudzas trofejas un saņēmis gūstekņus. 1919. g. 16. novembrī pie Vecsaules sagūstīts un vests uz nošaušanu, kur viņu pēdējā brīdī izglābis rotmistrs Goldfelds.
1919. g. decembrī ar savu bataljonu iedalīts 1. Liepājas kājnieku pulkā un piedalījies cīņās Latgalē.
1920. g. 9. maijā Latgalē B. pēc paša ierosmes devās izlūkgājienā dziļā ienaidnieka aizmugurē Mirojedu sādžas rajonā netālu no Sebežas, izsita no šīs sādžas skaitliski daudz lielākus pretinieka spēkus, ieguva 2 lielgabalus, 16 zirgus, ložmetēju, munīciju, veda visas trofejas pāri frontei, pa ceļam sakaudams un saņemdams gūstā vairākas lielinieku vienības. Sekmīgi veica šo pasākumu bez zaudējumiem.
1920. g. oktobrī atvaļināts. Darbojies rūpniecībā, atjaunojis Meņģeles logu stiklu fabriku, Kokneses vilnas fabriku, Juglas papīrfabriku. Vēlāk a/s "Rīgas vilnas manufaktūra" direktors rīkotājs. Pēc tam a/s "Brāļi Broderi" direktors rīkotājs. Aktīvs aizsargs, rotas komandieris 5. Rīgas aizsargu pulkā.
1940.g. 25 oktobrī arestēts un notiesāts uz nāvi. Nošauts 1941.g. 22. jūnijā Baltezerā. Apbedīts Ādažu kapos.
* materiāls no vietnes lkok.com
Tēvuzemes mīlestības dēļ
Jau pagājuši trīs gadi, kopš asinskārā boļševiku vara padzīta no latviešu zemes, taču vēl arvien mūsu tautā nerimst sāpes par mocekļiem un trimdiniekiem, kurus aizrāvis zvēriskais čekas terrors. Tautas lielajā sēru dienā, ko līdzīgi iepriekšējiem gadiem atzīmēsim 14. jūnijā, klusās sērās un godbijībā viņa ģimene, karavīri frontē un visa tauta pieminēs arī atvaļin. leitnantu Albertu Broderu, kas, pārciešot visas čekas velnišķās mocības, līdz nāvei saglabāja neaptraipītu latviešu cīnītāja godu. Viņu atrada noslepkavotu Baltezerā, vientuļajā vasarnīcā, kur žīdi un citi čekas kalpi ar šāvienu pakausī izdzēsa dzīvi daudziem latviešu patriotiem. Ja meklēdami pēc iemesliem, kas pamudināja boļševikus ietilpināt Broderu vajājamo un iznīcināmo sarakstos, atmiņu soļiem pār staigājam viņa dzīves gājumu, tur visnotaļ skatām uzņēmību, neatlaidību, tiekšanos uz augšu un citus krietnus tikumus, kas arī bijuši asākie dadži maskaviešu acīs. Kā daudzi latvieši, kuriem tieši arāja sīkstums un neatlaidība pavērusi ceļu augšup, arī Alberts Broders cēlies zemnieka ģimenē. Viņš dzimis 1896. gada 16. maijā, Dzelzavas Skutānos. Dažus gadus vēlāk Broderi pārceļas uz Drustiem un tur uzsāk tirgotāju gaitas. Alberts B. paspēj nobeigt vienīgi pagasta skolu, kad dzīve to jau sauc darba ierindā. Visu tālāko viņš sasniedzis vienīgi paša spēkiem, pats strādājot, pats mācoties, bieži vien vēršot krūtis pretī vislielākajiem šķēršļiem. Sākas pirmais pasaules karš. B. pirmo reizi karavīra tērpu uzvelk 1917. gadā. Par nopelniem kaujās viņu paaugstina leitnanta dienesta pakāpē. Arī citādi B. izpelnās vadības uzmanību. Komandē bataljonu.
Citreiz viņš ir leģendāro Veckalniņa partizānu dalībnieks. Pēc kāda gājiena pretinieka aizmugurē, kur izdodas iznīcināt daudz boļševiku, vezumniekus, kā arī saņemt prāvu kara guvumu, leitnantu Broderu apbalvo ar Lāčplēša kara ordeni. Laikā, kad boļševikiem izdodas neilgu laiku ielauzties arī Vidzemē, Broderu saņem gūstā. Tad viņš pirmo reizi pats uz savas ādas izjūt boļševiku zvēriskumu. Likuši pamatīgi iepazīties ar visiem čekas tā laika sasniegumiem, boļševiki Broderu tiesā Cēsu tribunālā. Piespriež nāves sodu. Kādu pievakari trīs sargi ved notiesāto uz nošaušanas vietu. Divi no viņiem satvēruši vedamo zem rokām, "bet trešais seko aiz muguras ar šauteni rokā. Tuvojoties jau iepriekš zināmajai nāves sodu izpildīšanas vietai, likteņa šaustais pēc svaigām smiltīm atskārst, ka viņa augumam bedre jau izrakta. Pieejot tuvāk, redzami zemē guļam vairāki pirms neilga laika noslepkavotie. Nevar būt divu domu par to, kas notiks tālāk. Mirt par tēvuzemi frontē, karavīra nāvē viņš nebaidās, bet tagad viņu gatavojas iznīcināt neģēļi. Ātri sevī pārlicis visu, viņš nolemj bez cīņas galvu nenolikt. Jāriskē. Nogaidījis mirkli, kad sargu uzmanība un skati pievērsti apkārtnei, sagūstītais sper izšķirošo soli. Ar spēju rāvienu norāvis pie zemes abus sargus, kas viņu tura aiz padusēm, B. vēršas pret trešo — pašu bīstamāko pavadoni. Tas ātri apjaudis, kas notiek, un pagūst uz viņu vairākkārtīgi izšaut. Lodes nosvelpj gar ausīm, tomēr augumu neskar. Šāda likteņa labvēlība uzņēmīgo cīnītāju iedrošina. Nākamajā mirklī šautene ir viņa rokās. Tās laidne palīdz «pieglaust» zemei abus pārsteigtos sargus, kas vēl nav pat atguvušies. Tādā pat kārtā uz laiku nevarīgs kļūst arī trešais sargs, nesenais šautenes īpašnieks. Vienīgi tad, kad pārvarējis augsto cietuma sētu, B. jau skrien uz mežu, moku nama pagalmā sākas kņada un kliegšana. Toreiz Broders paglābjas no boļševiku slepkavām, kaut arī, bēguļojot mežā, saslimst ar plaušu karsoni, no kura turpat arī bez cilvēku palīdzības izārstējas. Pēc Latgales atbrīvošanas 1920. gadā, B. demobilizējas un pievēršas arodam, par kuru viņam īpaša interese — tirdzniecībai un rūpniecībai. 1937. gadā kopā ar brāli Kārli, kas kopš baigajām jūnija naktīm min sāpju tekas Sibīrijā, nodibina tekstil rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu «Brāļi Broderi», pārņemot savā ziņā arī «Rīgas vilnas manufaktūru».
Tanī pašā laikā Alberts B. rosīgi darbojas arī sabiedriskajā dzīvē, īpaši aizsargu organizācijā. Jau pirmajā nacionālizācijā Broderiem atņem ne vien rūpniecības uzņēmumu un veikalu, bet arī namu. Kaut arī žīdi un citi boļševiku dienderi lodā visapkārt, tomēr viņu pašu vēl nepadzen. Oktobrī viņu pat apstiprina par uzņēmuma vadītāju. Taču jau dažas dienas vēlāk atklājas, ka tas bijis tikai veikls manevrs, lai upuri padarītu drošāku un tas nebēgtu 25. oktobra vakarā, īsi pēc pulksten 23. Broderus viņu dzīvoklī no nakts dusas modina' negants zvans aiz durvīm. Dzīvoklī iebrūk četri bruņoti čekisti žīdi. Tad Brodera kundze un viņu trīs bērnu pulciņš ar savu gādnieku ir kopā pēdējo Pašu pēdējo reizi Brodera kundze savu mūža draugu īsu mirkli var uzskatāt 1941. g. 2. jūnijā, kad viņu tiesā. Par to viņa var pateikties kādai Rīgas advokātei L., kurai vienīgi aiz pārpratuma boļševistiskā tiesa uzticējusi politisko apsūdzēto aizstāvēšanu, kādā godā tika tikai izredzētie. Uzzinājusi, ka 2. jūnijā notiks Brodera tiesāšana, viņa to paziņojusi B. dzīvesbiedrei. Lai sagādātu iespēju sievai uzlūkot vīru, advokāte L. apzināti prāvas laikā staigājusi caur durvīm un atstājusi tās pusviru, lai no ārpuses var ieskatīties zālē. Pateicoties saviem dzelžainiem nerviem, apsūdzētais gan bijis satraukts, tomēr iekšēji nezaudējis mieru.
Savā pēdējā vārdā viņš uzsvēris, ka esot izturējies tā, kā to darītu katrs latviešu kara vīrs. Prasiet to pašu saviem karavīriem — tā viņš atbildējis boļševiku tiesnešiem. «Saprotiet, ka esmu darījis tikai savu pienākumu,» B. formulējis sodīšanas kļūdu. Līdzīgi bijusi sastādīta arī kasācijas sūdzība augstākai tiesai, ko B. parakstījis 13. jūnijā. Pēc tiesas sēdes, kurā B. sodīts ar augstāko soda mēru — nošaušanu, viņa mūža biedre līdz ar jaunāko dēlu stundām ilgi uzturējušies tiesas nama aizmugurē, lai redzētu savu tuvo cilvēku pēdējā gājumā. Advokāte L. paspējusi pašu B. informēt, ka tuvumā ir arī viņa piederīgie. Tikai ap pl. 11 vakarā notiesātie tuvojušies tumšajam automobilim. Spītējot bruņotās sardzes lamu vārdiem un grūstīšanai, Brodere pieskrējusi iespējami tuvu notiesāto pulciņam. To pamanījis arī B. Viņš pacēlis platmali, skumji pasmaidījis un uzsaucis savai dzīvesbiedrei: «Mammīt, nezaudē dūšu, izaudzini manus dēlus par krietniem latviešiem!» Tālāk teiktais vairs nav bijis sadzirdams, jo sargi ar spēju belzienu iegrūduši runātāju automašīnā. Pēc tam par Broderu nav vairs nekādu ziņu un tikai pēc boļševiku padzīšanas viņu atrod citu mocekļu starpā Baltezerā. Zāle pamazām aizklāj vietas, kur boļševiki bija paslēpuši savus upurus, kam nācās staigāt Golgatas ceļu par to, ka viņi par visu vairāk mīlēja savu tēvuzemi, bet latviešu tauta nespēj un nevar aizmirst toreiz iegūto atziņu, ka ikvienu dzīvu palikušu tās locekli sagaida tāds pat liktenis, ja boļševikiem izdodas kaut tikai īsu mirkli uzkavēties mūsu zemē. Bet mūsu leģionāri ar tādu pat apņēmību kā nule pieminētais varonis ir gatavi ziedot visu sevi bez atlikuma, stāvot tēvuzemes sardzē
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru