Svētdienas rītā, visi braucēji nāca smaidot uz norunāto vietu — auto ostā pie Jelgavas autobusa. Ikvienā bija manāms humors un gaidas — tika minēti dažādi virzieni un katrs klusībā domāja savu par pareizo. Dažs spļāva saujā un zīlēja, uz kuru pusi vedīšot, kur būs tās spēkstacijas, fermas, zaļie meži, upes un ezeri. Tā zīlēdams pienāca norunātais laiks 8,55, visi bija sanākuši tad pēkšņi Eglīša kgs deva mājienu, un nu sākās nezināmā virziena risināšana. Neiekāpa nevienā autobusā, bet gājiens virzījās cauri tiltam uz tirgu.
Kanāli visi uzskatīja par pirmo upi, bet tirgus ēkas — par spēkstacijām. Pa Eglīša kga pēdām visi sekoja, garām Satiksmes ministrijai, tad pa mazām durvtiņām, kā pa šauru spraugu pēkšņi atradāmies Rīgas galvenā stacijā. Sejās manāma neziņa, vai tik šeit būs — bet kad gājiens virzījās uz priekšu, tad bija atkal dzirdamas piezīmes, ka nu vedīšot atpakaļ uz autobusu. Beidzot, kad parādījāmies uz Rīgas I stac. perona, tad katrs atklāja savu kluso domu. „Es jau teicu uz Saulkrastiem, šinī laikā tur iet vilciens". Cēsīm, Siguldu u. t. t. Kad iekāpām vilcienā, tad Eglīša kgs paziņoja, ka nu esot pirmais punkts atrisināts — bet braucējiem ar to nepietika, ziņkārību mocīti, tie meklēja sarakstu, pētīja braucamo maksu un pieturvietas. Un nebija ilgi jāgaida, kad atrisinājums izskanēja skaļi — uz Baltezeru. Klusā un saulainā rudens rītā. mēs soļojām pa ēnainām takām, kur rudenis nemanot mums līdzi nāca. Un zili dzidrās debesis, kas savu atspulgu meta ūdeņos — deva mums zilus, skaistus ezerus. Vērojot tēvzemes bagāto un krāšuo dabu, cilvēks līdz ar to jūtas cildenāks, sevī dziļāks un bagātāks. Ja pagājušā gada noslēguma ekskursijā, apmeklējām Daugavu pie Ķeguma, kur bija izraudzīta vieta varenai gaismas spēkstacijai (un kuru mēs šogad apmeklējām), tad šogad — mūsu mērķis apskatīt, tās spēkstacijas, kas mums dod dzidro un garšīgo ūdeni. Un te nu arī esam nonākuši pie spēkstacijas, uz kuras vārtiem uzrakstīts: „Rīgas ūdens sūkņi." Meistara palīgi Rasa un Mirzeps mums deva ļoti jaukus paskaidrojumus, it sevišķi Rasas kgs vairāk kā stundu skaidroja un skaidroja mūsu ziņkārīgiem tūristiem par ūdens iegūšanas sistēmu. Mežā esot vairāk kā simts artēziskas akas no 38—50 m dziļas. Tās savstarpēji savienotas ar cauruli.
Tvaika sūkņi sifonveidīgi sasūc aku ūdeņus divās galvenās akās. Vispirms ūdeni atgaiso, t. i. izsūc līnijas aku vadam gaisu, lai netraucētu sifonveidīgo ūdens uzsūkšanu. Tā kā austrumu aku līnijas augstākais punkts neesot vienāds ar rietumu akām, kuras atgaiso Sūkņu stacija, tad austrumu akām ir speciāla atgaisošanas stacija pie Venčezera, kuru arī redzējām. Vienā sek. viens sūknis izsūcot 192 l ūdens, (pavisam trīsi sūkņi), bet dienā Rīgai caurmēra piegādā 53.000 kbik. ūdeni, lai paskatāmies dažus simtus gadus atpakaļ, tad redzam, ka to laiku rīdzinieki dzēruši netīrumus, bet ne ūdeni. Ūdensvads darbojies Grēcinieku un Ūdensvada ielas stūrī. Ar zirgiem griezuši ratu, kas iedarbinājis sūkņus. Ūdeni sasūca silveidīgā krātuvē un pa koka caurulēm izplatīja Rīgas namos. Šis ūdens bija pilns ar baciļiem, jo Rīdziņupē visi sagāza netīrumus, visa zeme gadu no gada bija piesātināta netīrumiem — kur lai rastos tīrais ūdens. Tādēļ tanī laikā (ap 1663. g.) ļoti daudz mira ar koleru, mēri un citām slimībām. 1882. g. pilsētas valde uzaicināja speciālistu no Minchenes inž. Thiemu, kas vadot urbšanas darbus, atrada labas un spēcīgas pamatūdens straumes Bukultu un Bērģu muižas mežos. Labais ūdens nu bija atrasts un 1904. g. dcc. atklāja jauno ūdens spēkstaciju uz mazā Baltezera krasta.
Kad bijām iepazinušies ar ūdens piegādi, rīdziniekiem — tad vienam otram kļuva skaidrs, ka ūdeni neņem tieši no Baltezera. Mūsu ceļš turpinājās gar ezera malu, garām Aldaru muižai. Pāri ezeram mežmalā redzama Ādažu baltā svētnīca. Šur tur no zaļā meža pavīdēja vasarnīcu sarkanie jumti, dzeltenie rudenīgie koki - īsta, klusa rudens idile. Nemanot esam nonākuši pie kanāla. Kanāls savieno mazo Baltezeru ar Gauju. Kanāli rakusi tirgotāju sabiedrība, lai plosti nebūtu jāvelk pa jūru uz Rīgu. Kanālī vairākas slūžas, kur ūdens mutuļodams traucas uz priekšu, augsti mezdams baltus putu ziedus. Galvenās, jeb vārtveidīgās slūžas, ledus iešanas laikā, kanālu noslēdz no Gaujas. Nākošās slūžas uzdevums ir uzkrāt ūdeni lejpusē tikpat augstu, cik tas ir augšpusē, jo vienpusīgais ūdens neļauj atvērt galvenās slūžas. Labu brīdi uzkavējušies pie galvenām slūžām, gan no skatu torņa vērojuši apkārtni — risinājām tālāk nezināmo virzienu. Un lūk, drīz mūsu acs ieraudzīja mežā ieslēgtu ezeru — tas Venču ezers, kas kā spogulis saulē mirdzēja un laistījās. Netālu no šī ezera Sudrablapsu ferma. Audzētavā sudrablapsu ap 700. Audzējot līdz gadam un tad, — „jātop par dāmu skaistumu", kas maksājot no Ls 300—500 gabalā. Kuriozākais gadījums bija tas, kad bijām jau tikpat kā apskatījuši skaistās, tramīgās kuplastītes, kādam nejauši ienāca prātā pajautāt, kas tas? uņ priekš kā tas? tad fermas uzraugs atbildēja, tie ir kaļķi pret blusām, lapsām tās pa pilnam un tad jautātājs pameta nejauši acis uz savām kājām un nobijās, kad ieraudzīja tās brūnas — un visi sāka purināties un mukt prom, bet blusu humors staigāja mums visu vakaru līdz.
Fermā bija kā pa brīnumu ļoti daudz kaķu, mēs prātojām, laikam koķikam, bet uzraugs smaidot saka: tā nu gan nebūs, kaķenes turam nespējīgo lapsu bērnu zīdīšanai. Ar humoru atstājam sudrablapsu audzētavu. Tuvojās pievakare un saule slīdēja aiz koku galiem, kad esam nonākuši pie Garkalnes Dūņu ezera un pie īpatnēja Sēru ezera, kam balti zilganas krastu smiltis. Meža garās ēnas it kā tiekdamies uz ezera pusi, meta savus attēlus mežezera klusajos ūdeņos. Tā bija skaista dabas glezna, ko vakars gleznoja ar rietošām saulstaru krāsām. Vēl nedaudz soli cauri mežam un mēs esam nonākuši Garkalnes p. kantorī. Tā vien visiem liekas, te pat jau nu būs noslēgums; bet kad pēc apskates virzāmies pa šoseju uz augšu — nesaprašana... Noslēgums atklājās, kad ieraudzījām uzrakstu „Zaļais mežs" un Eglīša kgu, kas laipnā kārtā aicināja visus iekšā. Nu sākas noslēguma daļa, kā jau bija minēts, ar ēšanu, dzeršanu, dejošanu, rotaļām un dziesmām. Pēc veiktā darba, visiem bija laba un liela apetīte. Eglīša kgs, kas bija uzņēmies šo nepateicīgo lomu, veica, kā uzvarētājs un tādēļ pie galda visiem pateicās par izturību un turpmāko neatteikšanos no soļošanas novēlēja nākošās ekskursijās. Pieminējām datus, kas veikts šinī gadā; notikušas septiņas eksk. ar 254 dalībniekiem (ieskaitot liepājniekus un jelgavniekus), ar vilcienu nobraukts 656 km — auto — 1030, bet kājām -nosoļots tikai 70 km.
Mūzikas skaņās un dziesmās drīzi aizmirstas skaitļi un cipari. Tautisko deju možais ritms mūs visus tīksmināja un uzturēja visus jautrā omā. Par to mums jāpateicas Jirgena kgm. Viņš prata uzburt muzikantos šos jautros motīvus. Kā piesiets viņš stāvēja pie muzicētājiem un neatlaidīgi dziedāja jautros motīvus, kamēr tiem instrumenti sāka paklausīt. Tautiskās dejas pamodās un visi nāca skatīties, kas sit taktī kājas un plaukstas. Senču jautrības ritmā ātri līksmošanas laiks izbeidzās. Tūristu sekcija un visi tūristi izsaka sirsnīgāko pateicību Garkalnes pastm. Bērziņam, kas kā mūsu viesis līdz ar mums ņēma dalību šai ekskursiju noslēgšanas vakarā — un mūsu čaklajām tūristēm — Tambaka un Kergala j-dzēm, kas vienmēr ir mūsu ekskursiju saimē gadu no gada. Uz redzēšanos nākošajās ekskursijās!
A. Neļķe.
* P [asta] T [elegrafa] Dzīve / Tūrisms / 01.10.1937
🌊🌊🌊🌊🌊🌊🌊
💧💧💧💧💧💧💧💧💧💧
Dūņu vēzis un kazrags rātskunga ūdenskrūzē
Rīgas ūdensvada ciltsgrāmata «Atkal netek ...» aizvadītajās vasaras dienās nopukojās dažs labs rīdzinieks namu augšējos stāvos. Pagriežot ūdensvada aizgriezni, gaidītās vēsās ūdensstrūklas vietā iztecēja tikai pāris pilienu, tad tā savādi nošņāca ... un tas arī bija viss. Atkal piektā stāvā nav ūdens! — izsaucas dažs nepacietīgs rīdzinieks, pavisam aizmirsdams, ka vēl pirms gadiem 40 kārtīga ūdensvada Rīgā nemaz nebija, un tomēr — jādzīvo vien bija. Ilgus gadu simtus rīdziniekiem par ūdens trūkumu nebija nekādu bažu. Cik tad tur — pāri soļu līdz Daugavai un smel cik patīk.. Pilsētai plešoties plašumā, tomēr dažam labam toreizējam rīdziniekam ceļš no mājas — apmēram tagadējā operas nama vietā — līdz Daugavas malai šķitis jau par garu. Arī akas rīdziniekus daudz neapmierinājušas, jo ziemas mēnešos augstā ūdens līmeņa dēļ tās viegli salušas ciet, un ik rītus cirst biezu ledus kārtu tiem nebijis nekāda prieka. Rīgas rāte tādēļ 1663. gadā nolēmusi izbūvēt pirmo centrālo ūdensvadu. Sūkņu stacija uzcelta tagadējā Ūdensvada ielā un no turienes Daugavas ūdens pa koka caurulēm pievadīts namīpašnieku akām. Sūkņus dzinuši trīs ģēpelī iejūgti zirgi.. Trīs zirdziņu kopjūgs vairākās savās paaudzēs tad arī par rīdzinieku slāpju apmierināšanu rūpējies tieši veselus 200 gadus, jo tikai 1863. gadā sācis darboties otrais ūdensvads, kas iesūknējis ūdeni no Daugavas labajā krastā pie Krīderfera dambja un pa kanāli pievadījis stacijas krājakai. No turienes tvaika dzīta sūkņu mašīna spiedusi ūdeni pilsētas ūdensvada caurulēs. Šis ūdensvads, būdams jaunāks un modernāks, darbojies daudz labāk — ūdensstrūkla bijusi stiprāka, bojājumi retāki, un rīdzinieki nevarējuši nopriecāties vien. Tomēr cilvēkam nekad nav pavisam labi, un jaunais ūdensvads paspējis darboties tikai līdz 1904. gadam, kad ... «Velna milti — jau trešais kazrags šonedēļ!» izliedams krūzi, kur mundri peldēja šī spurainā zivs, skaļi iebrēcās kāds Rīgas rātskungs. «Tā tas vairs tālāk nevar iet. Katru nedēļu no ūdensvada iztek kāds kukainis, ūdenszirneklis vai melna dūņu strūkla.» Un patiešām — ūdensvada caurules, kurās ūdens nācis bez filtrēšanas, nosēdusies bieza Daugavas dūņu kārta, kurā visai patīkamu mitekli sev atraduši dažādi gliemeži un ūdens kukaiņi un savairojušies ārkārtējos apmēros. Ūdens mērītāju tīrīšanā nereti atrastas arī mazākas zivtiņas. Saprotams, šīs negaidītās «piedevas», ūdens nelāgās īpašības un biežās slimību epidēmijas radījušas rīdziniekos lielu neapmierinātību. Lai novērstu iespējamo «ūdens dumpi», pilsētas rāte jau 1880. gadā sākusi spriest par zināmām reformām. Bet tikai pēc 24 gadiem — 1904. gada 8. novembrī pirmo reizi rīdzinieku slāpes sācis dzesēt garšīgais un tīrais Baltezera-Bukultu rajona dziļūdens, kas tek vēl tagad. Ūdens pilītes ceļojums līdz Rīgai - iedomājieties, ka esat mazs ūdens piliens kaut kur Baltezera sila sūnās. Jūs slīdat aizvien dziļāk irdenajā smilts zemē, kas atņem Jums visus piemaisījumus un drīz esat pie citiem pilieniem, kas sastāda dziļūdens jeb — kā tauta saka — «gruntsūdens» slāņus. Nedabūjāt nemaz ilgi atpūsties, kad jau esat nonākuši filtrakā, kādu Baltezera-Bukultu mežos ap 200. No šīm filtrakām tiekat novadīti krājakās. Varens tvaika sūknis jūs iespiež resnā vadā un nu sākas ceļojums uz Rīgu. Jūs slīdat tālu, tālu, ceļaties augstu, augstu un beigās esat lielā ūdens rezervuārā. Plašajā telpā iespiežas saules gaisma. Jūsu skats skar logu: tālu lejā redzamas šauras pilsētas ielas, nami, ne lielāki par sērkociņu kārbiņām, cilvēki kā mazi kustīgi punktiņi. Un tad jūs zināt — esat ūdenstornī. «Nez, kā tur augšā izskatās, » ne viens vien rīdzinieks būs prātojis, ejot gar varenajiem torņiem. Un tāpat neviens vien būs dzirdējis biedinošās valodas: „Ja tāds tornis reiz gāžas, tad esam visi pagalam — apslīksim ka ne gailis nedziedās!" Taču tūdaļ varam atbildēt abiem. Tornis izskatās tā: lielas loka kāpnes ved uz augšējo paplašināto daļu, kur slēpjas torņa «sirds» — dižena ūdens tvertne. Taču izlīdams šis 2000 kub. m lielais ūdens daudzums neradītu Rīgas ielās lielākus plūdus par labu ūdens gāzi. No šīs tvertnes ūdens izplatās pa visu pilsētu, sniegdamies līdz pat augstākajiem stāviem. Pietiek tikai pagriezt aizgriezni, un lūk — jau tek garšīgā, tīra ūdensstrūkla. Rīga 150 metru zem ūdens līmeņa «Ujā, tad jau būtu grēku plūdi!» jūs pārsteigts izsauksieties un neticīgi kratīsiet galvu. Taču sava patiesība tur ir — 38 gadu laikā, kopš darbojas Rīgas ūdensvads, pilsētai piegādāts ap 450.000.000 kubikmetru ūdens. Un lūk — ar to «applūdinot» Rīgu, līmenis sniegtos aptuveni līdz 150 m augstumam. Ja vel vesels būtu Pētera baznīcas tornis, tad no visas Rīgas varbūt tikai zelta gailis dabūtu vērot ārpasauli ... Un pašās beigās atbilde rīdziniekiem, kas vasarā ļoti bēdājās par ūdens trūkumu. Nē, Rīgai par ūdeni gan vēl nemaz nav jābažījas, ja vien nelieto to pārāk izšķērdīgi. Nevar tikai likt ūdens strūklai nepārtraukti plūst dienu un nakti. Tad karstākajās vasaras dienas, kad daudz ūdens patērē dārzniecības, apstādījumu un ielu laistīšana, rodas ūdens trūkums. Līdz ar to krītas līmenis ūdenstorņa tvertnē un ūdens nespēj vairs pacelties namu augšējos stāvos.
* Tēvija / 24.09.1942
🌀🌀🌀🌀🌀🌀🌀🌀
💦💦💦💦💦💦💦💦
==================
Rīgas ūdensvada rekonstrukcijaLPSR Komunālās saimniecības ministrijas Projektu trests izstrādājis projektu Rīgas ūdensvada sistēmas rekonstrukcijai. Līdz šim galvaspilsētas iedzīvotāji ūdeni saņēma no gruntsūdens slāņiem Baltezera rajonā. Šīs ūdens krātuves ir nepietiekošas. Jaunajā projektā paredzēts gruntsūdens daudzumu palielināt ar infiltrāciju. Baltezera rajonā ierīkos mākslīgus ezeriņus. Ezeriņu ūdens, sūcoties cauri zemes slāņiem, palielinās gruntsūdens straumes jaudu. Tādējādi paredzēts uz Rīgu nosūknējamā ūdens daudzumu palielināt apmēram 1,5 reizes, apmierinot Rīgas iedzīvotāju prasības pēc ūdens 10 līdz 15 gadiem. Sakarā ar šo projektu paredzēts arī pārbūvēt un paplašināt ūdensvadu tīklu Rīgas nomalēs, atsevišķās vietās pārbūvēt galvaspilsētas ielu vadu tīklu un ierīkot divus jaunus ūdenstorņus. Jau iesākti būvdarbi šā projekta realizēšanai. Pašlaik pārbūvē un paplašina ūdens sūkņu stacijas. Februārī pabeigs pētīšanas darbus ūdensvada iekārtošanai Liepājā. Šeit atrasts labs gruntsūdens pietiekošā daudzumā. Šajā gadā paredzēts izstrādāt Liepājas ūdensvada projektu.
Izstrādāts arī projekts Cēsu apgādei ar ūdeni, kā arī šogad paredzēts izstrādāt projektu Rēzeknes ūdensvadam.
REPUBLIKAS PILSĒTAS UN LAUKOS
1949.01.07 Cīņa
====================
 |
RAJONĀ JAUNS MUZEJS 1988.06.14 Darba Balss (Rīgas rajons) Guļevskis, H. |
💦💦💦💦💦💦💦💦
==================================================================
1988.06.14 Darba Balss (Rīgas rajons)
Guļevskis, H.
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru