 |
| Ādažnieki - Brīvības cīņu dalībnieki / 1919.g. |
 |
| Lāčplēši no Ādažiem no grāmatas "Lāčplēša ordeņa kavalieri" / LVVA izdevums, 1995.gads |
 |
| Ādažu Lāčplēši / no grāmatas "Lāčplēša ordeņa kavalieri" |
 | |||||||
| Lāčplēša kara ordeni piešķīra vienīgi par kara nopelniem un tiem, kuri izdarīja izcilu varoņdarbu, izpildot savu pienākumu pret Latvijas valsti***  
|
 |
| Miķelis Voldemārs Pētersons (1893 - 1977). 1921.g. apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni |
Apbalvots par cīņu 1919. g. 19. novembrī pie Slampes muižas.
Ordenis piešķirts 1921. gadā
Dzimis 1893. g. 20. nov. Ādažu pag. Kaķos. Pagastskolas izglītība. Zvejnieks.
Krievu armijā iesaukts 1915. g. okt., iedalīts 17. rezerves kājn. bataljonā, piedalījies kaujās Daugavpils frontē. Armiju atstājis 1917. g. dec.
Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 9. okt., piedalījies cīņās pret bermontiešiem, kā arī citās 9. Rēzeknes kājn. pulka kaujās.
1919. g. 18. nov. Tukuma apr. uzbrukumā Slampei kopā ar dažiem kareivjiem devās bermontiešu spārnā un straujā triecienā piespieda vāciešus panikā bēgt, saņēma gūstekņus un trofejas, tā veicinādams visas rotas kaujas uzdevuma izpildi.
Atvaļināts 1921. g. 2. janv. Dzīvojis Ādažu pag. Kaķos, zvejnieks. Pēc 2. pasaules kara strādājis zvejnieku kolhozā "Carnikava". Mūža nogalē pensionārs. Miris 1977. g. jūl. Apbedīts Carnikavas kapos.
 |
| Lāčplēša kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris V.Pētersons ar sievu Emmu, dēlu Miķeli un meitu Laimu atpūtas brīdī / 1927.g. |
***
Artūrs Delvigs Jāņa d.
1896. g. 11. novembrī Ādažu pagastā - 1961. g. 23. decembrī
Apbalvots par cīņu 1919. g. 3. novembrī pie Bolderājas.
Paaugstināts par virsseržantu.
Ordenis piešķirts 1921. gadā
Pamatskolas izglītība. Zemkopis.
Krievu armijā iesaukts 1915. g. aug., dienējis 48. Kauņas sapieru bataljonā. Piedalījies vairākās kaujās Rumānijas frontē.
Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 1. aug. Rīgā, piedalījies kaujās pret bermontiešiem no Bolderājas līdz Zemgalei, pēc tam cīnījies Latgalē pret lieliniekiem, sasniedzis virsseržanta pak.
1919. g. 3. nov. pēc bermontiešu frontes pārraušanas pie Bolderājas D. ar izlūku nodaļu ielauzās pretinieka aizmugurē un atgriezās pie savējiem ar 2 gūstekņiem un precīzām ziņām, tā dodams iespēju sekmīgi turpināt uzbrukumu.
Atvaļināts 1921. g. 8. martā. Jaunsaimnieks Ādažu pag. Dauguļos. Ilgus gadus bijis sulainis Francijas sūtniecībā Rīgā.
Pēc 2. pasaules kara Bukultu radiostacijas sargs, vēlāk pensionārs.
***
Jēkabs Dzenis
dzimis 1893. gada 12. septembrī - miris 1979. gada 12. novembrī
Bija latviešu virsnieks, 1. pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
Jēkabs Dzenis dzimis Ādažu pagasta "Jaunzemniekos" 1893. gada 30. augustā laukstrādnieka ģimenē, kura drīz pēc tam pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Mācījies Rīgas Amatu skolā, apguvis grāmatveža specialitāti. 1914. gada oktobrī iesaukts Krievijas armijā. Pēc apmācību kursu beigšanas, 1915. gada maijā nosūtīts uz kara skolu Petrogradā. To beidzis 1915. gada 15. augustā, iegūstot praporščika dienesta pakāpi. Nosūtīts uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu un nozīmēts par izlūku nodaļas priekšnieku. Piedalījies vairākās kaujās un 1916. gada jūlija sākumā paaugstināts par podporučiku.
1916. gada 18.—30. jūlija kaujās pie Ķemeriem Dzenis veica izlūkošanu neitrālā joslā ienaidnieka pozīciju tiešā tuvumā, kartē iezīmēja pretinieka pozīcijas, tā veicinot ienaidnieka atsišanu līdz Smārdei; 30. jūlija vadīja izlūku nodaļu pretinieku ugunī, iznīcināja 3 stiepļu žogus un atviegloja pārējo uzbrukumu. Par šajās kaujās izrādīto varonību tika apbalvots ar Svētās Annas ordeni (30.07.1916) un vēlāk 1922. gadā ar Lāčplēša Kara ordeni. 1916. —1917. gadā viņš piedalījās arī citās kaujās pie Rīgas, tika vairākkārt apbalvots un paaugstināts dienesta pakāpē. No dienesta atvaļināts 1918. gada 22. februārī.
1919. gada jūlijā Ziemeļlatvijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Vispirms bijis Ziemeļlatvijas brigādes sevišķu uzdevumu virsnieks, vēlāk armijas kara satiksmes pārvaldes priekšnieka palīgs. 1921. gada aprīlī no armijas aizgājis rezervē, bet armijā atgriezies 1924. gada oktobrī par satiksmes virsnieku štāba operatīvā darbā. 1929. gadā paaugstināts par armijas štāba Operatīvās daļas priekšnieka palīgu. Paaugstināts par kapteini. 1935. gadā no armijas atvaļināts un sācis strādāt šokolādes fabrikā "Laima". Vēlāk kļuvis par šīs fabrikas direktoru. 
Frontei tuvojoties, 1944. gada oktobrī devies bēgļu gaitās uz Vāciju. No 1945. gada līdz 1949. gadam dzīvojis bēgļu nometnēs. 1949. gada novembrī pārcēlies uz Austrāliju. No 1950. gada maija dzīvojis Melburnā un strādājis kādā tekstilfabrikā. Aktīvi piedalījies Melburnas latviešu sabiedriskā dzīvē, bijis Melburnas Latviešu biedrības biedrs un šīs biedrības latviešu skolas "Daugava" izveidotājs un pirmais direktors. Kā bijusī Latvijas armijas militārpersona bijis Latviešu Virsnieku apvienības Melburnas nodaļas izveidotājs un tās priekšsēdētājs no 1956. gada 8. jūlija līdz 1973. gada 13. februārim. Pēdējos 15 sava mūža gadus bijis arī Melburnas Latviešu biedrības lauku īpašuma "Vanagi" pārzinis. Jēbabs Dzenis miris 1979. gada 12. novembrī Melburnā.
- Lāčplēša Kara ordenis, 3. šķira (Nr.1488)
- Triju Zvaigžņu ordenis, 5. šķira (Nr. 2088)
***
Ernests Ernsts Hāns Teodora d.
1888. g. 10. septembrī Ādažu pagastā -1958. g. 29. decembrī, Anglijā.
Apbalvots par 1919. g. 14. novembra cīņām pie Ložmetējkalna.
Latgales atsevišķā eskadrona virsseržants.
Ordenis piešķirts 1921. gadā
Pagastskolas izglītība. Dzelzsgriezējs fabrikā "Fenikss" Rīgā.
Krievu armijā iesaukts 1909. g., dienējis 20. dragūnu pulkā Rīgā. 1914. g. pavasarī atvaļināts, sākoties 1. pasaules karam, iesaukts atkārtoti tajā pašā pulkā. 1915. g. pārcelts uz 5. Donas kazaku pulku Kaukāza armijā, dienējis pie virspavēlnieka štāba. Pēc tam nosūtīts uz atamana Puņiča partizānu kavalērijas pulku Rīgas frontē, tajā palicis līdz kara beigām. Pievienojies Bulaka-Balahoviča armijas grupai. Kaujās 11 reizes ievainots, apbalvots ar visiem 4 Jura krustiem un medaļām. 1917. g. paaugstināts par podpraporščiku.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 15. apr. Tērbatā, iedalīts 1. atsevišķajā eskadronā par virsnieka v. i., aug. pārcelts uz Latgales atsevišķo eskadronu. Piedalījies kaujās pret landesvēru, bermontiešiem, Latgales atbrīvošanā.
1919. g. 14. nov. pie Ložmetējkalna kaujā pret bermontiešiem spēcīgā ugunī savas vienības priekšgalā Hāns uzbruka ienaidnieka pozīcijām vecajos vācu ierakumos un ielauzās tajos pirmais, ar savu pašaizliedzību izšķirdams kauju mums par labu, kam sekoja Kalnciema un tur esošo pāreju pār Lielupi ieņemšana. Vēlāk kaujā pie Džūkstes ievainots.
Atvaļināts 1921. g. Dzīvojis Rīgā. vecākais strādnieks a/s "C. Ch. Schmidt" kaļķa lauztuvēs.
Otrā pasaules kara laikā devies trimdā. Mūža nogalē dzīvojis Anglijā. Miris 1958. gada 29. decembrī. Apbedīts Stounejroudas (Stoney Road) kapos.
***
Andrejs Lapiņš Bierņa d.
1886. g. 30. oktobrī Ādažu pagastā - Kritis 1919. g. 31. oktobrī Daudzevas rajonā.
Apbalvots par cīņu 1919. g. 31. oktobrī pie Daudzevas.
2. Ventspils kājnieku pulka leitnants.
Ordenis piešķirts 1923. gadā
Beidzis Rīgas komercskolas pilnu kursu.
Krievu armijā iestājies 1916. g. jūn., okt. komandēts uz Viļņas karaskolu, beidzis to 1917. g. martā. Līdz aug. dienējis krievu pulkos, tad pārnācis uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku praporščika pak.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 21. decembrī, dienestu sācis Instruktoru rezervē (vēlāk Virsnieku rezerves rota, bet kopš 1919. gada 3. februāra – Latvijas Neatkarības rota). 1919. gada 13. martā komandēts uz Liepāju jauniesaukto apmācīšanai. No septembra ieskaitīts 2. Ventspils kājnieku pulkā kā rotas komandieris.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 31. oktobrī Daudzevas rajonā pie mežsarga Ancelānu mājām, kad bermontiešu rotas bija aplenkušas mūsu izlūku nodaļu 11 cilvēku sastāvā, 2 stundas aizturēja ienaidnieka virzīšanos uz priekšu, taču pats šajā kaujā krita. Iestājoties tumsai, izlūku nodaļai izdevās izkļūt no aplenkuma un iznest sev līdzi kaujā kritušo leitnantu. Šajā kaujā krita vēl divi karavīri – kareivji Lemers un Potševics, bet divi karavīri, sedzot nodaļas atiešanu, nonāca gūstā.
Apbedīts Baltezera luterāņu draudzes kapu vecajā daļā ģimenes kapos. Kapu kopiņai ir betona apmale ar iestrādātu balta marmora plāksnīti, kurā iekalts teksts:
LATVIJAS ATBRĪVOTĀJS
LTN. ANDREJS LAPIŅŠ.
*no izdevuma "Ādažu Vēstis"
***
Miķelis Lapiņš Pētera d. 24.11.1892. - 08.08.1939  9. Rēzeknes kājn. pulka seržants. Apbalvots 1921. g.Dzimis 1892. g. 23. nov. Ādažu pag. rokpeļņa ģimenē. Zemkopis. Krievu armijā iesaukts 1915. g. rudenī, dienējis rezerves bataljonā Toropecā. 1916. g. vasarā pārcelts uz Rezerves latv. strēln. bataljonu, vēlāk dienējis 4. Vidzemes kājn. pulkā. Ar to piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna un citās cīņās. Beidzis mācību kursu, paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku. Apbalvots ar Jura krustu. Dienējis arī Sarkanajā armijā. 1919. g. pie Rēzeknes pārbēdzis mūsu pusē. Latvijas armijā iestājies 1919. g. 10. jūn., 9. Rēzeknes kājn. pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un vēlāk pret lieliniekiem Latgalē. 1919. g. 8. nov. kaujā pret bermontiešiem pie Varkaļu kroga Lapiņš kopā ar seržantu Štālu pielavījās ienaidniekam no spārna un ar labi mērķētu uguni radīja vāciešu rindās apjukumu, tā sekmēdams rotas uzbrukumu. Atvaļināts 1921. g. pavasarī. Jaunsaimn. Ādažu pag. Rembergas muižā pārdevis, nodarbojies ar tirdzniecību Rīgā, vēlāk arī pastnieks Rīgas pastā. Miris 1939. g. 8. aug. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos. ***  Alfrēds Riņķis Pētera d. 1899. g. 1. novembrī Ādažu pagastā -  Kareivis 5. Cēsu kājnieku pulkā. Apbalvots par 1919. g. 12. novembra cīņu pie Iecavas skolas. Paaugstināts par dižkareivi. Ordenis piešķirts 1921. gadā 1919. g. sākumā īsu laiku dienējis Sarkanajā armijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 3. jūn. Alojā, piedalījies Cēsu kaujās, pēc tam cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1920. g. paaugst. par dižkareivi. 1919. g. 12. nov. uzbrukumā Iecavas skolai, kad velosipēdistu rota nokļuva spēcīgā apšaudē, R. ar labi mērķētu ložmetēja uguni apklusināja ienaidnieka ložmetēju, tā ievērojami sekmēdams skolas ieņemšanu, 3 ložmetēju un 16 gūstekņu saņemšanu. Atvaļināts 1921. g. 1. dec. Gadījuma darbu strādnieks, sētnieks Rīgā. 2. pasaules kara sākumā 1941. g. pazudis, domājams, kopā ar ģimeni deportēts uz Krieviju. Par turpmāko likteni ziņu nav. ***  Dāvids Šmidts 05.03.1892 Ādažu pagastā - 27..10.1922  Beidzis pilsētas skolu Rīgā. Krievu armijā iesaukts 1914. gada jūlijā, dienējis 23. Daugavgrīvas cietokšņa rotā. 1915. gada aprīlī paaugstināts par jaunāko unteroficieri. 23. jūnijā iedalīts 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā vecākā rakstveža amatā. Dienējis līdz 1917. gada augustam, kad palicis Rīgā. 1918. gada 18. decembrī brīvprātīgi iestājies landesvērā. pēc tam cīnījies Cēsu rotas rindās Kurzemē un pie Rīgas. 1919. gada 24. martā kaujā par Kalnciemu, kad Cēsu rota pārgāja Lielupi un zem spēcīgas lielinieku apšaudes bija spiesta apstāties, bet sakari ar citām daļām bija pārtrūkuši, Dāvids nogādāja ziņojumus par kritisko stāvokli bataljona komandierim, pēc tam ar pavēlēm atgriezās pie savējiem, tā sekmēdams Kalnciema ieņemšanu. 1919. gada. 4. oktobrī pārcelts par vecāko rakstvedi uz Latgales partizānu pulku, 31. oktobrī paaugstināts par karalaika ierēdni. Atvaļināts 1921. gada 17. aprīlī. Dzīvojis Jaunlatgalē, nodarbojies ar tirdzniecību. 1922. gada 27. augusta naktī nomaldījies no ceļa un iebraucis Krievijas teritorijā, kur arestēts. Miris Pleskavas cietumā. |
***
Pēteris Fridrihs Zandbergs
1894. g. 12. jūlijā Ādažu pagastā. - 1980. g. 18. augustā Carnikavā.
Kareivis 9. Rēzeknes kājnieku pulkā.
Apbalvots par cīņu 1919. g. 18. novembrī pie Slampes muižas.
Ordenis piešķirts 1921. gadā
Izglītojies pagastskolā. Strādnieks.
Krievu armijā dienējis 1. pasaules kara laikā.
Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 9. okt., piedalījies cīņās pret bermontiešiem, vēlāk Latgales atbrīvošanā.
1919. g. 18. nov. Slampē kaujas laikā kopā ar dažiem kareivjiem devās ienaidnieka aizmugurē un ar strauju triecienu ieņēma bermontiešu nocietinājumus.
Atvaļināts 1921. g. 21. febr. dižkareivja pak. Lauksaimnieks Ādažu pag. Varavīksnēs. Pēc 2. pasaules kara strādājis vietējā kolhozā. Miris 1980. g. 18. aug. Carnikavā. Apbedīts Carnikavas kapos.
 |
| Lāčplēša Kara ordeņa diploms. Fragments no mākslinieka Riharda Zariņa veidotā diploma ar īsu varoņdarba aprakstu / 1922.g. / piešķirts P.Zandbergam |
***
Ernests Stirna Jēkaba d.
17.11.1900. Rīgā - 1947.g.
Apbalvots par 1919. g. 22. novembra cīņu pie Šķībā kroga.
1. Kurzemes atsevišķā eskadrona seržants.
Ordenis piešķirts 1921. gadā
Elektromontieris.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 28. jūn., piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem.
1919. g, 22. nov. Zemgalē Stirna ar nelielu jātnieku nodaļu ielauzās ienaidnieka aizmugurē pie Šķībā kroga, piepešā triecienā bermontiešus sakāva un izklīdināja, saņemdams 9 gūstekņus un sekmēdams mūsējo virzīšanos uz priekšu.
Atvaļināts 1922. g. 1. sept. virsseržanta pak. Dzīvojis Rīgā, nodarbojies ar zemkopību Ādažu pag. kā nomnieks. Par turpmāko likteni ziņu nav.
***
Jānis Krūze Jāņa d.
31.03.1891. Kastrānes pagastā - 22.06.1941 Centrālcietumā Rīgā
Beidzis Rīgas pilsētas garīgo skolu, 6 klases Aleksandra ģimnāzijā. Ierēdnis uz dzelzceļa, vēlāk ierēdnis a/s "Drožži".
Krievu armijā iesaukts 1915. g. nov., dienējis Somijā, Kotkas un Frīdrihshavnas pilsētās. 1916. g. dec. beidzis Gatčinas praporsčiku skolu. Pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, kur palicis līdz 1918. g. janv.
1919. gadā iesaukts Sarkanajā armijā, bet no tās dezertējis un pārbēdzis pretlieliniecisko spēku pusē.
1919. gada 9. jūnijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā un virsleitnanta pakāpē ieskaitīts 2.(5.) Cēsu kājnieku pulkā, kura sastāvā piedalījies kaujās pret landesvēru.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. g. 21. jūn. starp Jaunraunas krogu un Dunku mājām Krūze ar negaidītu uguni no tuvas distances izraisīja vāciešos apjukumu un piespieda tos apstāties. Pēc pārējo 5. Cēsu kājnieku pulka daļu atkāpšanās noturējās pozīcijās līdz atiešanas pavēles saņemšanai, tā dodot iespēju citām daļām bez liekiem zaudējumiem sakārtoties cīņas turpināšanai.
No 1919. gada 1. augusta dienējis Armijas virspavēlnieka štāba Izlūkošanas nodaļā. Ventspils, vēlāk Rēzeknes rajona Izlūkošanas daļas priekšnieks. Skaitot no 1919. gada 3. oktobra, paaugstināts par kapteini.
1920. gada novembrī sācis darbu Politiskajā apsardzībā. No 1926. gada Politiskās pārvaldes Izmeklēšanas nodaļas vadītājs.
Ordenis piešķirts 1926. gadā
1928. gadā piekomandēts robežsardzei, pēc tam atgriezies iepriekšējā amatā.
Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeni un ar dažiem ārzemju ordeņiem. Piešķirta jaunsaimniecība Matkules pagastā Sventu mežsarga mājās, kas vēlāk pārdota.
Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 7. augustā apcietināts. 1941. gada 10. aprīlī PSRS Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunāls, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 4. un 13. daļu, par “palīdzību starptautiskajai buržuāzijai” un par “aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru” piesprieda Krūzem nāvessodu. Nošauts Rīgas Centrālcietumā 1941. gada 22. jūnijā. Pēc Sarkanarmijas atkāpšanās 1941. g. jūlijā atrasts masu kapā Baltezerā. Apbedīts Baltezera kapos.
***
Indriķis Tāle (Fāls) Jēkaba d.
1895..g. 18.aprīlī - 1947. g. 9. maijā
Apbalvots par izlūkdarbību 1919. g. 20. jūnijā un 3. un 4. jūlijā.
1945. g. janvārī apcietināts un notiesāts. Sodu izcieta Molotovas apgabalā.
2. (5.) Cēsu kājnieku pulka kareivis.
Ordenis piešķirts 1922. gadā
Dzimis 1895. g. 18. apriņķī Ādažos. Zemkopis.
Krievu armijā iesaukts 1915. g. maijā, dienējis 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā, no 1917. g. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā.
Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 10. jūn., piedalījies kaujās pret landesvēru, bermontiešiem un lieliniekiem.
1919. g. 19. un 20. jūn. pie Jaunraunas Fāls veica izlūkošanu un ieguva precīzas un svarīgas ziņas par ienaidnieku: 1. un 4. jūl. piedalījās izlūkgājienā Rīgā, ieguva un atnesa līdz savējiem īpaši svarīgus dokumentus.
Atvaļināts 1921. g. febr. Zemkopis Ādažu pag. Laukos, vēlāk strādājis Inčukalna mežniecībā.
1945. g. 27. janv. apcietināts. PSRS leTK Sevišķā apspriede 1946. g. 22. apriņķī notiesāja Fāls uz 5 gadiem (KPFSR KK 58-la, 58-11). Atradies Širlagā, vēlāk izsūtījumā Molotovas apg. Čermozovskas raj., kur miris.
***
Jēkabs Krauklītis Jāņa d.
1890. g. 13. decembrī Ādažu pagastā. - 1965. g. 24. oktobrī, Ogres raj. tuberkulozes slimnīcā.
Apbalvots par kaujām pie Bolderājas Sakaru mājām 1919. g. 9. novembrī
Virsseržants 8. Daugavpils kājnieku pulkā.
Ordenis piešķirts 1920. gadā
Vidējā izglītība. Montieris.
Krievu armijā iesaukts 1913. g., dienējis 29. Čerņigovas kājn. pulkā, piedalījies kaujās Austrumprūsijā un Polijā. Apbalv. ar Jura krusta IV šķ. Pie Varšavas kritis vācu gūstā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 15. jūn. Rīgā. Piedalījies visās 8. Daugavpils kājn. pulka kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.
1919. g. 9. nov. kaujā pie Bolderājas Sakaru mājām pēc vada komandiera nāves uzņēmās vada komandēšanu un spēcīgā ložmetēju un artilērijas ugunī izsita ienaidnieku no tā nocietinājumiem, kuros saņēma 3 smagos ložmetējus, tā lielā mērā veicinot turpmāko uzbrukumu.
Atvaļināts 1921. g. 10. dec. Apmēram pēc gada atgriezies dienestā 4. Zemgales divīzijas sakaru rotā, kur virsseržanta pak. dienējis līdz 1925. g. Pēc tam dzīvojis Rīgā, strādājis par montieri, vēlāk montieru darbu uzņēmējs.
***
Jānis Niedra-Niedre Fridriha d.
1900. g. 17. septembrī Ādažu pagastā - Pazudis bez vēsts Kurzemes frontē 1945. g. 13. janvārī.Apbalvots par cīņu 1920. g. 11. janvārī pie Indricas ciema Latgalē.
8. Daugavpils kājnieku pulka dižkareivis.
Ordenis piešķirts 1921. gadā
Pamatskolas izglītība.
Krievu armijā brīvprātīgi iestājies 1. pasaules kara laikā, dienējis 25. Donas kazaku pulkā. Piedalījies kaujās pie Ilūkstes, Ložmetējkalna, Lielupes, kur kritis vācu gūstā, taču izbēdzis. Sasniedzis praporščika pak., apbalv. ar visām Jura medaļām un visiem Jura krustiem. 1917. g. sagūstīts otrreiz, atkal izbēdzis.
Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 8. okt., piedalījies visās 8. Daugavpils kājn. pulka kaujās, paaugst. par seržantu.
1920. g. 11. janv. Latgalē kaujā pie Indricas ciema, kad liels ienaidnieka pārspēks devās pretuzbrukumā un draudēja ielenkt mūsu rotu, N. vienības priekšgalā pārgāja prettriecienā, piespieda lieliniekus panikā bēgt un saņēma 12 gūstekņus, tā glābdams rotu no draudīgas situācijas.
Atvaļināts 1922. g. 19. janv. Dzīvojis Rīgā, vecākais uzraugs Cietumu departamentā līdz 1940. g. 14. sept.
Otrā pasaules kara laikā dienējis 322. policijas bataljonā, leitnants. Pazudis bez vēsts Kurzemes frontē 1945. gada 13. janvārī.
***
Kristaps Upelnieks Jāņa d.
1891. g. 24. jūnijā Saukas pagastā - Nošauts 1944. g. naktī uz 20. novembri.
Kapitāns 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā.
Apbalvots par 1917. g. 19. un 20. augusta kauju pie Mazās Juglas.
Vācu kara tiesa 1944. g. 19. novembrī kā Kureliešu grupas štāba priekšnieku notiesāja uz nāvi.
Ordenis piešķirts 1921. gadā
Dzimis 1891. g. 24. jūn. Saukas pag. Izglītojies vietējā pagastskolā, pēc tam Jēkabpils apr. skolā, izturējis tautskolotāja eksāmenus. Jēkabpils-Ilūkstes zemesgrāmatu nodaļas ierēdnis. 1912-1914. g. skolotājs Zasas un Sērenes pagastskolās.
1917. g. 19.-20. aug. pie Mazās Juglas Skriptas māju tuvumā ar savu ložmetēju vadu atsita vairākkārtējus vāciešu uzbrukumus, tika ievainots un kontuzēts, taču neatstāja ierindu.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 23. nov. Piedalījies Latgales atbrīvošanā.
1920. g. paaugst. par kapteini. Armijas virspavēlnieka štāba Organizatoriskās nodaļas priekšnieka palīgs, pēc tam Apmācības nodaļas priekšnieks Galvenā štāba apmācības daļā. No 1921. g. studējis LU Mehānikas fakultātē, strādājis savās Lindes ūdensdzirnavās. Žurnāla "Aizsargs" pirmais redaktors.
No armijas atvaļināts 1923. g. martā. 1928. g. maijā iestājies Iekšlietu ministrijas dienestā, pasu nodaļas ierēdnis. 1929. g. janv. - 1932. g. apr. Liepājas prefekta palīgs, tad līdz 1935. g. jūn. Rīgas prefektūras 4. iecirkņa priekšnieks, pēc tam Tukuma-Talsu apr. policijas 2. iecirkņa priekšnieks, no 1935. g. 1. jūl. Rīgas apr. policijas 1. iecirkņa priekšnieks. Beidzis LU Tautsaimn. fakultāti, mācījies arī Vācijā. Pēc studiju beigšanas strādājis par revidentu palīgu Valsts kontrolē.
1941. g. atgriezies policijas dienestā Rīgā. 1944. g. jūl. iecelts par J. Kureļa militārās vienības štāba priekšnieku Skrīveros, vēlāk Strazdē, nelegāli saistījies ar Latvijas Centrālo padomi. 1944. g. 14. nov. U. arestēja SD, 19. nov. Liepājā vācu kara tiesa viņam piesprieda nāvessodu. Spriedums izpildīts 1944. g. 20. nov. Apbedīts Carnikavas kapos.
***
|
 |
| Žēlsirdīgā māsa no Ādažiem Brīvības cīņās / 1919.g. |
 |
| Brīvības cīņu dalībnieki, viņu vidū arī Ādažu puiši / 1920.g. |
VAI AIZMIRSTI?
Novembra mēnesī mēs atkal pulcēsimies gan dievkalpojumos, gan svinīgos aktos, lai pieminētu Latvijas brīvības izcīnītājus un godinātu varonīgākos no viņiem — Lāčplēša Kara Ordeņa kavalierus —jo 11. novembris ir viņu diena. Tikai šo vīru cīņu nopelns ir, ka 1918. g. 18. novembrī latvju tauta varēja pēc gadsimtu verdzības atliekt salīkušās muguras un dibināt savu valsti — Latvijas Republiku. Kaut arī Pirmās Republikas laiks bija īss — tikai 22 gadi, tomēr straujā valstiskā un nacionālā uzplaukumā radušos latviskuma apziņu neiespēja iznīcināt arī sekojošie boļševiku, gan nacistu un atkārtoti boļševiku okupācijas gadi. Kaut arī Otrās Republikas atjaunošanas laiks ir saistīts ar smagām okupācijas seku likvidēšanām, tomēr nedrīkstētu aizmirst tos varoņus — Latvijas brīvības izcīnītājus, kurus iznīcināja čekistu lodes un kuru mirstīgās atliekas guļ necienīgi pamestās kapu vietās. Tā, braucot ārā no Rīgas un pagriežoties pa Tallinas šoseju netālu no Rīgas, pie Baltezera, ceļa malā stāv balts krusts. Tas izceļas pret aizmugurē esošo priežu audzi, tāpēc gandrīz skatam pazūd 5 prāvas bedru paliekas, kurās sākotnēji bija samesti un smiltīm apbērti čekas upuri. Kad 1941. g. vasarā boļševikiem mūkot, atklājās viņu briesmu darbi, tad Latvijas avīzes bija pilnas ar fotoatēliem ar izraktiem un sakropļotiem līķiem un kliedzošiem virsrakstiem: "Čekistu briesmu darbi Baltezerā", "Sistemātiska cilvēku slepkavošana neapdzīvotā vasarnīcā" un tamlīdzīgi. Sākās noslepkavoto identificēšana pēc pie viņiem atrastajiem dokumentiem un piederīgo liecībām. Pavisam no 22. līdz 23. jūlijam tika atrasti 113 upuri, kuri bija nošauti sākot ar 1941. g. janvāri. Bet kur ir citi? Cilvēki pazuda un viņus šāva arī pirms tam. Baltezera zeme vaid.... Šie upuri tika apglabāti turpat blakus esošās Ādažu kapsētas vienā malā, izveidojot slēgtu kapu lauku. Pie ikvienas kapu kopiņas krusta vietā zemē tika iestiprināts ozola koka dēlītis ar vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu. Kara apstākļos kapu kopas bija pieticīgi, bet kārtīgi apkoptas. Kad sekoja boļševiku otrreizējais iebrukums, tad komunistiskās varas nesējiem šie kapi bija kā dadzis acīs. Šeit apglabāto piederīgajiem kapu apmeklēšana kļuva ļoti bīstama. To laiku vispārējo ainu raksturo arī vietējās kolhoza priekšnieces paziņojums: "Šiem kapiem ir jāpazūd iespējami ātri!". Sākās jaunu mirušo virsapbedīšana. Savu postošo darbu veica arī lielās, brālīgās tautas kultūras nesēji, izraujot ozola dēlīšus ar uzrakstiem, lai tos izmantotu kā kurināmo materiālu. Lai kapu vietas pilnīgi nepazustu, tad piederīgie no vecajiem, izpostītajiem kapiem bija sanesuši vecus čuguna krustus, un tā nu aizauguši un nekopti šie kapi stāv vēl šodien. Nav tā, ka šī kapu vieta būtu anonīma arī šobrīd. Pie šī kapu lauka vienā malā ir novietots liels koka krusts ar plāksni un sekojošu uzrakstu: "Šeit atdusas 113 Staļinisma upuri. Nošauti Baltezerā 1941. gadā." Tāpat garāku rakstu "Baltezers" ar fotogrāfijām jau 1989. g. 5. maija nummurā bija ievietojusi Lauku Avīze. Arī laikraksts Diena 1994. g. 15. janvāra nummurā apskata Latvijas atbrīvošanas kara Bauskas bataljona virsnieku un kareivju nošaušanu Baltezerā rakstā: "Nošauti Baltezerā. Dienu pēc apžēlošanas." Bet nepietiek tikai ar konstatētiem faktiem. Nedrīkst notikt tā, ka tie kuri ir cīnījušies par Latviju, tās vārdā mocīti un noslepkavoti, tiktu aizmirsti. Šeit guļ diži latvju vīri: LKOK un Lāčplēša Kara Ordeņa biedrības pēdējais valdes priekšsēdis plkv-ltn Jūlijs Ērglis, LKOK Alberts Broders, Bauskas bataljona un vēlāk 3. Jelgavas kājnieku pulka virsnieki: LKOK ltn. Tālivaldis Lepše, vltn. Voldemārs Ermanis, ltn. Edvards Bērziņš, ltn. Arvīds Ronis un kareivji Jēkabs Sprenģis un Roberts Tions. Protams, tie ir tikai daži no 113, droši starp viņiem vēl ir arī citi gan LKOK un atbrīvošanas kara dalībnieki. Vai šiem nomocītajiem un čekistu nonāvētajiem Latvijas brīvības cīnītājiem īstā atdusas vieta nebūtu Brāļu kapi? Cik bieži neesam dzirdējuši un nedzirdēsim pravietiskos vārdus:"Tauta kura neciena savus varoņus, nav savas brīvības cienīgi!"
VAI AIZMIRSTI?
1994.11.01 Daugavas Vanagu Mēnešraksts
Oskars Baltputnis
================
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru