Lija - Saldā meitene <>

Kādā mazā konditorejā

- Pasakiet, kad mute paliek vaļā? 

- Ja ņem uz mēles sinepes. 

- Neuzminējāt! Tad, kad sieva pārved torti . . . 

Tā tas sākās. Pārējo stāsta konditore Lija Šķerberga. Tā pati, kas kādreiz mācījās Siguldas bērnu mūzikas skoļā un bija centīgāko audzēkņu pulkā. 

- Desmit darba gados, — atceras L. Šķerberga, kopš ar kolhoza «Ādaži» stipendiju izmācījos kūku un smalkmaizīšu cepējas amatu, ir dažādi bijis. Arī tā, ka raudāt gribas. Toreiz ... — atnāca pasūtītāja un gribēja lielu, lielu kāzu torti. Apjautājos, kādu. Pieredzes vēl nebija. Atbildēja nu, lielu, un viss. Norunātajā laikā pasūtītāja klāt. Nesu pasūtījumu. Bet viņa sāk vaimanāt: kā es aiznesīšu, kā es aizvedīšu?! Ko es ar to darīšu? 

Tortei bija trīs stāvi. Svars astoņi kilogrami. Man patīk likt galdā tādu savu cepienu, kuram nebūtu līdzīga. Sevišķi bērnu tortes. Ja jūs redzētu, cik jautrības ir, kad bērni drīkst ar pirkstiņiem celt mutē dzīvnieka figūriņu vai augli. Sajūsmu papildina tortes īpašnieka vārda uzraksts vai gadu skaits. Mēs cenšamies negatavot standarta produkciju. (Mēs tās ir Lijas darbaudzēkne Svetlana Komarova un Ingrīda Bārenīte). Nepieciešams kontakts ar pasūtītāju. Ja mani sarūgtina, kļūst smagi un grūti. Neko nevaru izdarīt. Nolaižas rokas. Parasti gribas citiem palīdzēt ar cepienu radīt svētku sajūtu. 

- Kā sākas torte? 

Te pie Lijas ir tā: 

- Pati zīmēju skici. Pēc tā briesmīgā notikuma ar kāzu torti uzskatu to par obligātu darbu. Tad nāk produktu kartes sastādīšana. Nozīme ir visam, gan sviestam, gan cukuram, tāpat katrai citai sastāvdaļai. Vai nu visu var uzskaitīt! Šoreiz torte sauksies «Rundāles pils spoki», bet mēdz būt vēl romantiskāki nosaukumi. 

- Darba īpatnība ir tā, ka visu dienu nostrādā, bet vakarā nav nekā. Viss aiznests prom, vai arī to pēdējo pašlaik aiznes. Celtniekiem ir vieglāk. Uzbūvētie nami vai cehi paliek. Man nekā . . .
- Jums ir daudz labu atsauksmju, apbalvojumi un kolhoznieku cieņa. 

- Protams, es visu daru ar atbildību un lepojos, ka mans darbs ir citiem vajadzīgs. Te visi ir pazīstami. Man gribētos strādāt ar lielāku atdevi, vēl plašāk. Es to varētu izdarīt. Esmu ieinteresēta, lai mūsu nelielais uzņēmums paplašinātos. Tiktu izskausts smagais roku darbs, mīcot mīklas. Gribētos piedalīties lielos konkursos. Redzēt katrās acīs priecīgu satraukumu par mūsu labi padarītu darbu. 

Te var piebilst ar Lijas darbu apmierināti bija indieši un Zaļā Raga salu prezidents ar dzīvesbiedri, kas viesojās Ādažos. Viesi ēda kūkas pirmoreiz mūžā. 

Lijas konditores prasme augstu novērtēta arī Maskavā Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādē, kur notika plaša degustācija. Par to stāsta atsauksmes un prēmijas.  Komuniste Lija Šķerberga ātri atrod kontaktu ar jebkuru cilvēku. Piemēram, ar komjaunietēm, kad nepieciešams uzdot sabiedrisku pienākumu. Tas notiek tā: — Ko tu īgņojies? Sen neko labu neesi izdarījusi! Redzi, man ir divi pīrādziņi. Taisi kafiju . . . Vēl daži teikumi, un saruna rit vēlamā gultnē. Lija vada kolhoza internacionālo klubu un reizēm aizstāj komjaunatnes dzīves vadītāju Ivaru Liepiņu. 

Pēc darba dienas viņu mājās gaida četrgadīgā Zane. Un nereti abas kopā nodzied kādu A. Kukuvasa jaunāko dziesmu. 

Kādā mazā konditorejā

H. Jurčenoks

* Darba Balss / 03.09.1985

Viena no Lijas veidotajām garšīgajām tortēm

===