Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Lilaste <>

Skats uz Dūņu ezeru. Atpūtnieks Lilastes kāpas galā laiski noraugās Rīgas-Rūjienas dzelzceļa līnijas vilciena gaitā. 20. gs. 20.-30. gadi.

Lilastes stacija 1938.g.

Šaubīgais dāvinājums jeb Lilastes nometne
TAIVO TRAMS

Lai izveidotu bijušajā Aizsardzības spēku bāzē Lilastē internēto nometni, Aizsardzības un Iekšlietu ministrijām var nākties sadurties ar dažām problēmām. Sākotnējais, vienkāršais un skaistais sižets - AM ar vislabākajiem nodomiem dāvina IeM savu bijušo apmācību centru (kaut gan pēdējā par to neviltotu sajūsmu neizrāda) Āzijas bēgļu izmitināšanai - var neattaisnoties dažu agrāk nepieminētu apstākļu dēļ. Pirmkārt, zināmas šaubas izraisa Lilastes objekta pašreizējā piederība. Proti, krievu laikos te bija Padomju armijas bāze. Kad 1992. gada 14. maijā krievu armija no šejienes aizgāja, toreizējā Ministru kabineta militāro objektu pārņemšanas komisija J.Dinēviča vadībā panāca vienošanos, ka turpmāk Lilastes bāzi apsaimniekos Saulkrastu un Carnikavas pašvaldības un AM kopīgi. Tā paša gada 8.decembrī Rīgas rajona Tautas deputātu padome pieņēma lēmumu par Lilastes turpmāku neizmantošanu militāriem mērķiem. Pamatojoties uz savstarpēju vienošanos, šeit gan turpināja darboties mācību centrs. Tā komandieris pulkvedis Paukšins 1994. gada vidū paziņoja, ka Aizsardzības spēki centru atstāj un Saulkrastu pašvaldība var sākt risināt jautājumu par objekta pārņemšanu. Šobrīd bijušajā mācību centrā atrodas daži karavīri, pašvaldība sagatavojusi nepieciešamo dokumentu paketi, bet te pēkšņi AM dāvina Lilasti kurdu nometnei. No šāda aspekta visai interesanta liekas Saulkrastu pilsētas valdes priekšsēdētāja Jāņa Seregina versija par to, ka AM šobrīd cenšas atbrīvoties no sev nevēlama objekta, tādējādi saglabājot daudz perspektīvākās Krusta kazarmas. Par nevēlamu Lilastes kompleksu var uzskatīt vairāku iemeslu dēļ - arī pēc krievu aiziešanas šī bāze tika krietni paplucināta jau no vietējo karakungu puses (objekts nodots salīdzinoši labā stāvoklī, bet šobrīd apkures sistēma kazarmās nevar funkcionēt, jo lielākā daļa radiatoru ir aizsaldēti un elementārām sanitārām prasībām atbilstoša kanalizācijas sistēma te nekad nav bijusi, arī liela daļa telpu aprīkojuma, arī tie paši radiatori, aizgājuši neceļos), oficiāla nodošana var radīt problēmas (nodošanas dokumentus AM vajadzēja sākt kārtot jau 1992. gadā), bet ekspluatēšana rada grūtības. Turklāt visa apmācību centra teritorija atrodas uz privātas zemes, bet jautājums par tās izmantošanu nav risināts ne ar pašvaldībām (arī Carnikavas puse ir ieinteresēta šajā jautājumā, jo pagasta robeža atrodas tieši blakus potenciālajai nometnei), ne ar zemes īpašniekiem.

Paradoksāli jau ir tas, ka vietējās pašvaldības par ministriju plāniem uzzināja no masu informācijas līdzekļiem, arī Rīgas rajona TDP par kurdu izvietošanas plāniem Lilastē nav tikusi informēta. Acīmredzot diskutējams ir arī jautājums par vietas piemērotību bēgļu nometnes izvietošanai. Jau pieminēju problēmas ar apkuri un kanalizāciju, bet, iepazīstoties ar potenciālo nometni tuvāk, visai problemātiska liekas bēgļu sekmīgas apsargāšanas iespēja. Iežogojums izskatās vairāk iluzorisks nekā savām funkcijām piemērots, bet vienu objekta pusi noslēdzošā upīte tās forsētājiem lielas grūtības nesagādātu. Vietējā vara pieprasa garantijas no atbildīgajām amatpersonām par to, ka šeit izvietotie bēgļi tiks pienācīgi apsargāti un aprūpēti. Kas varēs dot tādas garantijas? Bēdīgā Vācijas pieredze rāda, ka apdzīvotu vietu tiešā tuvumā izvietotas internēto nometnes izraisa masu kriminogēnās situācijas pasliktināšanos pat pedantiskās un kārtīgās rietumvalsts apstākļos. Bet Lilastes nometne būs apdzīvotu vietu cieši ieskauta, turklāt jārēķinās ar to, ka šai vietai ir dabas aizsargājamā objekta statuss (klīstošās kāpas, augstākā kāpa Baltijā). Nemaz negribas domāt par iespējamo atpūtnieku reakciju uz kurdu klātbūtni Lilastē. Nav skaidrs jautājums arī par bēgļu medicīnisko aprūpi. Pēc vietējo iedzīvotāju domām, Latvijā var atrast daudz piemērotākas pamestas bāzes nomaļākās vietās, kur izveidot internēto nometnes. Arī pieprasītie 200 - 300 000 latu Lilastes savešanai kārtībā nodokļmaksātājiem var izrādīties pārāk nepieņemama summa. Jo vairāk tāpēc, ka visa Lilastes kompleksa vērtība šobrīd tiek lēsta tikai uz aptuveni 169 000 latu. Jautājums šobrīd vēl nav atrisināts. Valsts šajā gadījumā var panākt savu, pasludinot Lilasti par valsts nozīmes objektu. Tomēr, nerēķinoties ar vietējo iedzīvotāju interesēm, pat neinformējot tos par savām iecerēm, Latvijas valstiskās institūcijas var spert vēl vienu solīti centralizētas unitāras valsts virzienā.!