Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Anna un Augusts Ozoliņi ^

Anna un Augusts Ozoliņi
🐓🐓🐓
PUTNU FERMAS KOLCHOZOS
Ādažu pagasta Vorošilova vārdā nosauktajā kolchozā nodibināta putnu ferma. Tajā atrodas zoo Leghornas šķirnes vistas. Fermu pārzina putnkopības speciāliste b.Milija Širone. Arī kolchozā «Gaujmalietis» b. Augusta Ozoliņa vadībā iekārtota ferma ar zoo vistām. Abi kolchozi putnu skaitu nolēmuši stipri pavaurot.

MŪSU LAUKOS UN PILSĒTĀS
1949.05.24 Darba Balss (Rīgas rajons)
🐓🐓🐓
Par putnkopības augstu produktivitati
Astoņus gadus es vadu putnu fermu, kurā pašlaik ir vairāk nekā 400 dējējvistas. Pērn es no katras dējējas ieguvu 187 olas un fermā izaudzēju 2.000 cāļu. Par augstiem darba rezultātiem mani divreiz apstiprināja par Vissavienības Lauksaimniecības izstādes dalībnieci. Izstādē gūtā pieredze man palīdzēja vēl labāk organizēt putnu kopšanu. Cīņa par augstu dējību jāsāk, izaudzējot veselīgus jaunputnus. Cālus es pati saņemu inkubatoru stacijā, atlasot tikai specīgus. Visus cāļus izšķiroju un sadalu pa 200—250 cāļiem katrā sekcijā. To apsildīšanai mums fermā ir krāsns. Pirmajās dienās uzturam 289—290 temperatūra, vēlāk to pakāpeniski pazeminām. Svarīga nozīme ir pareizai cāļu ēdināšanai. Pirmajās dienās tos baroju 7 reizes diennaktī. Vienam cālim dodu dienā 4 gramus drupinātu graudu, 2 gramus kviešu kliju. 4 gramus vājpiena un katrā ziņā vairākus gramus zaļumu, turklāt ik uz 100 cāļiem divas smalki sakapātas cieti novārītas olas. Putniem augot, papildina barības devas ar biezpienu, gaļas, kaulu vai zivju miltiem, raušiem, vārītiem karļtupeļiem, sāli un gliemežvākiem. Pēc katras ēdināšanas reizes aizklāju putnu mājā logus, lai cāļi atpūstos. Lai iegūtu zaļbarību, es jau ilgi pirms cāļu atvešanas uz fermu iesēju kastēs auzas un iestādu sīpolus.
Sekojot Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Zootechnikas un zoohigienas institūta darbinieku padomam, dodu cāļiem mikroelementus - kobalta, mangana un vara sāļus. Mikroelementi veicina putnu augšanu. Manis audzēti piecus mēnešus veci gailēni parasti sver apmēram kilogramu. Pieaugušajām vistām arī ir stingri noteiktas barības devas, kurās ietilpst vārīti kartupeļi, sakapāti burkāni, milti, sāls, siena smaikumi. Šo barību sajauc un katrai vistai dienā dod 100 gramus. Minerālo barību putni saņem neierobežotā daudzumā. Vistām vienmēr pieejams tīrs ūdens, kuram pievienoju dzelzs un vara vitriolu 3 gramus uz spaini ūdens. Fermā ir pelnu un smilšu kastes un blakus tām mazākas kastes ar smalku granti. Ziemā vistas tiek izlaistas pastaigā. Putnu mājā iekārtota elektriskā apgaismošana, tādējādi pagarinot gaismas dienu telpās līdz 14 stundām. PSKP XX kongresa Direktīvās par sesto piecgadu plānu lauksaimniecības attīstīšanā liela uzmanība veltīta putnkopības produktivitātes celšanai. Apsvērusi savas iespējas nolēma šogad iegūt 200 olu no katras dējējvistas. Savas saistības izpildīšu. Sešos saimniecības gada mēnešos esmu ieguvusi jau 85 olas no katras dējējvistas.

Par putnkopības augstu produktivitati
1956.05.08 Darba Balss (Rīgas rajons)
Ozoliņa, Anna, Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza putnkope

🐓🐓🐓

FOTOREPORTĀŽĀ

Labākā republikā

putnkope Anna Ozoliņa ar savu audžumeitu Martu Zvīdri
apstaro ar kalnu sauli cāļus,
kas saņemti no inkubatoru stacijas.
Netālu no Ādažiem, priežu meža malā, atrodas Lejnieku mājas, kurās iekārtota Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza putnu ferma. Pirms astoņiem gadiem te sāka strādāt Anna Ozoliņa. Sākumā viņai bija grūtības, jo darbs nebija pazīstams, bet Anna neatlaidīgi mācījās, lai kļūtu par īstu putnkopi. Viņa lasīja grāmatas par putnkopību, apmeklēja trīsgadīgos zootechniskos kursus. Vairojoties zināšanām, vairojās arī Annas panākumi darbā. Vistu dējība fermā ievērojami cēlās. 1954. gada viņa no 400 vistām nodeva kolchozam apmēram 70 tūkstoš olu, bet pērn viņa no katras vistas ieguva caurmērā 187 olas. Centīgā putnkope ik gadus izaudzē 2.000 cāļu. Par cāļu prasmīgo audzēšanu un sasniegumiem vistu dejības celšanā viņai divas reizes piešķirtas tiesības piedalīties Vissavienības lauksaimniecības izstādē.

Putnu produktivitātes celšanu Anna Ozoliņa sāk jau ar cāļu audzēšanu. Inkubatoru stacijai viņa nodod labāko vistu olas un pati pieņem cāļus. Jau pirms cāļu pieņemšanas viņa izsēj kastēs auzas un iestāda sīpolus. Šādu zaļo konveijeru viņa audzē visu gadu. Rūpīgi koptie un pareizi barotie jaunputni ātri pieņemas svarā. Astoņu gadu laikā Anna Ozoliņa ieguvusi no fermas vairāk nekā pusmiljona olu un izaudzējusi pāri par 10.000 cāļu. Pirmajā fotoattēlā putnkope Anna Ozoliņa ar savu audžumeitu Martu Zvīdri apstaro ar kalnu sauli cāļus, kas nesen saņemti no inkubatoru stacijas. No Annas Ozoliņas var darbā daudz ko mācīties. lelūkojieties fermā. Visur valda tīrība un kārtība. Barības devu vistām viņa sastāda atkarībā no gada laika. Līdzās graudiem, vārītiem kartupeļiem, miltiem, viņa izbaro arī svaigus burkānus, gaļas atkritumus, zivis, kaulu miltus, dažādus zaļumus un sāli. Minerālvielās vistas saņem neierobežotā daudzumā. Fermā ir kastītes ar smalku granti, īpašas dzirdāmās ierīces ar tīru svaigu ūdeni. Anna Ozoliņa rūpīgi izstudēja PSKP XX kongresa Direktīvas par lauksaimniecības attīstību sestajā piecgadē. Kolchoznieku sapulcē, kas bija veltīta kongresa darba rezultātiem, viņa teica: Atbildot uz partijas tēvišķīgo gādību par mums, kolchozniekiem, solos šogad iegūt no katras vistas 200 olu un izaudzēt fermā 2.000 cāļu. Doto vārdu putnkope pilda. Lauksaimniecības gada sešos mēnešos viņa ieguvusi no katras vistas jau 85 olas.

Anna Ozoliņa savāc olas

Labākā republikā
1956.05.20 Ļeņina Karogs (Preiļi)
Kostikova, F.

🐓🐓🐓

187 olas no dējējvistas gadā
Pēc vidusskolas beigšanas Anna Ozoliņa pārnāca strādāt uz Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza putnu fermu. Viņa ar enerģiju ķērās pie darba. Lai labāk apgūtu putnkopību b. Ozoliņa mācījās trīsgadīgajos kursos, līdz vēlai naktij lasīja grāmatas, brauca pie veciem putnkopjiem. Pielietojot pirmrindnieku pieredzi un iegūtās zināšanas, Ozoliņa guva labus panākumus. 1954. gadā no katras dējējvistas ieguva 170 olas, bet pērn—187 olas. Astoņu gadu laikā b.Ozoliņa no 400 dējējvistām nodeva pusmiljona olu, piecu gadu laikā izaudzēja 10 tūkstoš cāļu. Par gūtajiem panākumiem Anna Ozoliņa divreiz bija Vissavienības lauksaimniecības izstādes dalībniece. Pašreiz viņa izvirzīta par izstādes kandidāti. Jaunputni un dējējvistas visu gadu saņem zaļo barību: auzas, sīpolus un salātus. Neierobežotā daudzumā dod minerālo papildbarību. Vistām vienmēr ir svaigs ūdens, kam piejauc uz vienu spaini pa 3 gramiem dzelzs un vara vitriola. Stingrs režīms un racions dod iespēju saglabāt visus cāļus un panākt augstu dzīvsvara pieaugumu. Pirmrindas putnkopes darbs augsti apmaksājas. Pērn par nopelnītajām izstrādes dienām putnkope saņēma 11 tūkstoš rubļu, pusotras tonnas graudu un tikpat daudz kartupeļu. Prēmijā kolchozs viņai izsniedza 4 tūkstoš olu un 50 vistas.

TASS fotokronika
187 olas no dējējvistas gadā
1956.05.30 Ļeņina Karogs (Preiļi)

🐓🐓🐓🐓🐓🐓

🐓🐓🐓

Staļina vārdā nosauktā kolchoza putnkope Anna Ozoliņa par vairākkārtēju sekmīgu piedalīšanos Vissavienības lauksaimniecības izstādē saņēmusi piecas medaļas.

Gailis dižu runu saka:
- Annai pelnam medaļu.
Visas vistas cieši sola
Šogad izdēt divsimt olu.

Par gadskārtu Jānīt's nāca, Līgo ! Līgo!
1957.06.23 Darba Balss (Rīgas rajons)
Vilnis, V.

* Darba Balss / 28.07.1957

🐓🐓🐓

* Darba Balss / "Godina darba darītājus" / 12.10.1966

LAUKU CILVĒKA JAUNA IKDIENA
«Pilsētas un lauku sociāli ekonomisko, kultūras un sadzīves atšķirību likvidācija
būs viens no dižākajiem komunisma celtniecības rezultātiem»,
teikts PSKP PROGRAMMA.

Šodien jau pilnībā izjūtam šīs partijas politikas rezultātus. Ja atceramies tos laikus, kad kolhoznieks pildīja saistības ar valsti naturālijās un maksāja nodokļus, tad visā pilnībā izjūtam lielas priekšrocības, ko šodien bauda lauku cilvēks. Varbūt cits kā vairogu metis acīs atrunu, ka pilsēta tomēr ir pilsēta un tur vienmēr pieejams teātris, kino, vārdu sakot, kultūra. Zināma daļa taisnības jau ir. Un tomēr atcerēsimies vienu viss tagad virzīts uz kopēju mērķi lauku dzīves apstākļu maksimālu tuvināšanu pilsētai. Kolhoza «Boļševiks» saimniecības ļaudis jau šajā sezonā paspējuši noskatīties vairāk teātra izrāžu nekā dažs labs pilsētnieks. Uz teātri viņus par brīvu aizvizina saimniecības autobuss. Tāpat ar saviem autobusiem organizēti uz Rīgu brauc kolhoza «Ausma», «Ķekava», «Daugava» un citu ļaudis. Bet kinoizrādes? Tās katrā mūsu saimniecības klubā notiek vairākas reizes nedēļā. Spēj tikai noskatīties! Kolhozos organizējas dažādi kursi, kuros sievietes apgūst gan šūšanas un piegriešanas māku, māksliniecisko izšūšanu, aušanu, gan kulinārijas noslēpumus. Daudz lielisku izmaiņu noticis lauku cilvēku ikdienā. Nesen kolhozā «Ādaži» apmeklēju putnkopju Ozoliņu ģimeni. Gribu pastāstīt par šo vienkāršo lauku cilvēku dzīvi, kā viņi paši to novērtē un ir ar sasniegto apmierināti. Kaut gan materiālais stimuls šodien ir noteicošais, tomēr šo cilvēku dzīves ceļa izvēlei tas nav bijis galvenais. Putnkopja pienākumus Anna Ozoliņa uzņēmās jau no pašām pirmajām kolhoza pastāvēšanas dienām, jau toreiz, kad vēl bija smagi darba apstākļi, bet samaksa par to visai niecīga. Bet tagad Annas un Augusta Ozoliņu vārdi rajona lopkopju saimē plaši pazīstami, jo allaž lasāmi pirmrindnieku sarakstos. Gandrīz jau 10 gadu A. Ozoliņa ir tautas saimniecības sasniegumu izstādes dalībniece. Viņa glabā daudzus apbalvojumus, tai skaitā arī vairākas izstādes medaļas. Jautāju A. Ozoliņai, kādēļ viņa izvēlējusies tieši šādu darbu. Tā ir mana jaunības dienu aizraušanās, kas pārvērtās par mūža darbu. Neko citu vairs nevaru iedomāties. Vai esmu ar to apmierināta? Protams. Ir gandarījums ieiet kūtī un vākt un vākt olas. 1700, 1800 dienā. Pilni grozi un kastes, bet vistas kā īstas saimnieces groza sārtās sekstes, kladzina. Citreiz, it īpaši rudenī, kad sāk dēt jaunās vistiņas, cik dējēju, tik olu sanāk. Kā par to lai nepriecājas! Un b. Ozoliņa pastāsta, ka pērn no vistas iegūtas 305 olas. Dējība palielinājusies no gada gadā. Kamēr vēl nenomainīja visu vistu ganāmpulku, dējība nepārsniedza 200 olu gadā. Paviršam vērotājam šķiet, ka viss šeit rit gludi, pabaro tik dējējas un savāc olas. Bet atliek aprunāties ar Annu un Augustu Ozoliņiem, un tūdaļ kļūst skaidras viņu ikdienas rūpes. Reizēm putnu barības devā nepietiek A vitamīna, tad atkal kāda cita. Augusts Ozoliņš pats ir sagādnieks un barības pievedējs, brauc uz noliktavu, dārzniecību, zvēru fermu, ja vien tur iespējams ko sadabūt.
Šāda rūpība nodrošina spārnotās saimes ēdienu kartē diezgan lielu daudzveidību. Un tādēļ pieaug olu kalni. Pārsteidza darba apstākļi. Piebūvītē sakņu un gaļas maļamā mašīna, barības virtuvē sutināmais katls, kura kurtuvē šņāc naftas strūkla, lifts aizved produktus uz otru stāvu. Aizmirsti tie laiki, kad vajadzēja zāģēt un skaldīt malku, kas nereti bija zaļa un dūmoja vien, kad katla izsutināšanai vai visa diena pagāja. Regulējama šķidrā kurināmā strūkla ļoti ātri iesilda katlu. Tā ir svarīgākā šīs iekārtas priekšrocība, bet ne vienīgā. Tagad telpā un kūts apkārtnē valda tīrība, nekur neredz ne skaidiņu, ne malkas gruzīti. Kurināmā cisterna atrodas patālu no kūts un ierakta zemē. Tiesa, olas gan vēl jāsavāc, jāškiro un jāpako ar rokām. Citreiz šajā darbā visa ģimene piedaloties. Bet varbūt pavisam drīz to izdarīs gudrs automāts. Ne velti kolhozā runā, ka Augustam Ozoliņam esot zelta rokas. Putnkopība kolhozā ir rentabla nozare, dod tūkstošiem rubļu ienākumu. Kā tas iespaidojis pašus darba darītājus? Gribas atkārtot kāda gados un stāža ziņā vecāka kolhoznieka teikto: Ozoliņi dzīvo pārtikuši. Kādreiz pelēko mājiņu viņi gandrīz kā pili izveidojuši, ar baltiem ķieģeļiem apšuvuši, otro stāvu uzcēluši. Tiešām jāpiekrīt. Ne jau daudziem ir tik moderns un labiekārtots dzīvoklis. Virtuve izlikta baltām flīzēm. Krānos vienmēr karsts un auksts ūdens, centrālapkure, vanna ar dušu, gāzes pavards, ledusskapis, veļas mazgājamā mašīna. Bet istabās modernas mēbeles, televizors «Elektrons», radio, magnetofons, paklāji, gandrīz katram ģimenē ir viņa interesēm atbilstoša personīgā bibliotēka. Māmuļa tajā galveno vietu ierādījusi literatūrai par putnkopību, bet jaunie mīl dzeju, viņu krājumos daudz interesantu aizrobežu rakstnieku, pašmāju vārda mākslas meistaru un klasiķu darbu. Prieks par visu redzēto, taču pārsteigums gan ne. Līdzīgi dzīvo daudzi mūsu rajona lauku darba rūķi ne tikai «Ādažos», arī «Mangaļos», «Mārupē», bijušajā «Daugavā», «Olainē», «Budeskalnos» un citur. Un tomēr, vērojot šīs ģimenes rocību, nenocietos, nepajautājusi, kādi līdzekļi ir viņu rīcībā. Anna Ozoliņa pērn vidēji mēnesī izpelnījusi 162 rubļus, bet viņas dzīves biedrs 181. Abi ir putnu fermas strādnieki un prēmijā par pērno gadu papildus saņems 1000 rubļu. Taču ne tikai šie līdzekļi sastāda viņu ģimenes budžetu. Meita Ilga un znots Viktors arī kopā pāri par 200 rubļiem mēnesī nopelna. Viņiem ir kolhoznieku personīgā saimniecība: govs, sivēns, piemājas zeme, kurā izaudzē kartupeļus. Realizējot pienu, gūst papildus ienākumus un pārtiku. Ģimenē visiem ir autovadītāja tiesības, ir divas personīgās automašīnas, vecais «Moskvičs» un nesen iegādātais jaunākā izlaiduma «Zaporožecs». Tad vēl pāris motociklu, ar ko bērniem uz darbu braukt. Ar šādu personīgo transportu var jebkurā laikā aizbraukt tur, kur vēlas. Šeit nav ieskaitīti tie līdzekļi, kas ietaupās, braucot ekskursijās ar kolhoza autobusu. Pērnvasar kolhoznieku ģimenes izbraukāja Lietuvu pa maršrutu Palanga, Kuršu kāpas, Viļņa, Kauņa, Trakai. Vairākdienu brauciens bija pilnīgi par velti. Visu to, kas pieder Ozoliņu ģimenei, sapelnījušas viņu čaklās rokas, nodrošinājusi ekonomiski spēcīgā kolektīvā saimniecība. Dzīves apstākļi laukos kļūst arvien labāki, tāda ir šodienas likumsakarīga parādība.

LAUKU CILVĒKA JAUNA IKDIENA
1969.03.02 Darba Balss (Rīgas rajons)
VECVAGARE, V.

🐓🐓🐓🐓🐓🐓🐓🐓🐓

Darbs! Slava! Rozes!

Darbs dara lielu. Gadiem krātie zelta graudi piepildījuši apcirkņus un tagad rajona svinīgajā sanāksmē, kas veltīta valdības apbalvojumu pasniegšanai, mirdz darba slava. Ordeņi! Medaļas! Zelta zvaigznes! Apbalvoto tik daudz, ka visu fotoattēliem laikrakstā nepietiek vietas. Kaut tikai pa vienam teikumam veltījot katram no laimīgajiem, būtu jāizdod laikraksta papildu numurs. Tādēļ mūsu ārštata fotokorespondente A.Cukura jums piedāvā neaizmirstamās dienas fotoreportāžu; tikai ar pāris laimes brīžu acumirkļiem. Ādažu kolhoza izdarīgā putnkope Anna Ozoliņa vēro pārējo apbalvošanu.

Darbs! Slava! Rozes!

1971.06.03 Darba Balss (Rīgas rajons)