"ĀDAŽI" 20 GADU AMPLITŪDĀ <>

"ĀDAŽI" 20 GADU AMPLITŪDĀ 

Pērnruden agrofirma «Ādaži» un Čehoslovakijas lielākais agrokombināts «Slušovice» parakstīja sadraudzības līgumu. Tobrīd Latvijas kooperatori tikko bija ieguvuši agrofirmas statusu. Turpretī partneris ir izslavēta, jaudīga apvienība, kur audzē šķirnes lopus, iegūst graudaugu un citu kultūru rekordražas, pašu rūpnīcās pārstrādā visu fermās un tīrumos izaudzēto. «Slušovices» veikali un restorāni darbojas visā valstī. Gada apgrozījums sasniedz aptuveni piecus miljardus kronu. Un nu šī Eiropā pazīstamā kombināta kolektīvs nācis pie atziņas, ka būtu lietderīgi sadarboties ar mūsu republikas saimniecību. Kāpēc? Lūk, ko domā viesi: «Agrofirmā «Ādaži» uzkrāts krietns ekonomiskais, materiāli tehniskais un intelektuālais potenciāls. Agrofirma izstrādā un ievieš produkcijas ražošanas, uzglabāšanas un realizācijas industriālās sistēmas, kuras tālāk pielietojamas citos kolhozos un padomju saimniecībās. Šāda lauksaimnieciskās ražošanas ievirze uzskatāma par jaunu, augstāku sociālistiskās lauksaimniecības pakāpi, kas pilnībā atbilst visprogresīvākajām pasaules prakses tendencēm . . .» Tātad kolhoza vērtīgā, pamācošā pieredze šodien iemanto starptautisku nozīmi. Taču sevišķi jāliek pie sirds, ka tiesības tikt atzītiem un iegūt patstāvību, tiesības eksperimentēt un meklēt, pat riskēt ādažnieki ieguvuši ilgā cīņā. Vēl pirms nedaudz gadiem republikas žurnālistiem bija aizliegts rakstīt par «Ādažiem». Kādas avīzes redaktors tika publiski «ķidāts» par to vien, ka kolhoza nosaukums nevilšus bija iespraucies sludinājumu slejā. Šodien tam grūti noticēt, bet vēl gluži nesen «dumpīgajam» kolektīvam un tā pārmēru uzņēmīgajiem vadītājiem varēja uzlikt tabu par jaunu domāšanu un mēģinājumiem jaunās atziņas ieviest dzīvē. Apbalvojumi un godināšanas ādažniekiem gāja secen, toties ārzemju un citas prominentas delegācijas gan brauca turpat katru dienu sak, skatieties, kādi mums panākumi, mācieties, kā darbs darāms. Pirms divdesmit gadiem ādažnieki mēģināja panākt, lai kolhozs vienlaikus būtu arī rūpnīca, proti, šodienas terminoloģijā agrofirma. Arī tas bija cerīgs pārkārtošanās, ekonomiskās reformas laiks. Vārdos visi bija par lauksaimniecības un rūpnieciskās ražošanas kooperēšanu. Ādažnieki savu vārgo mājražošanu no šķūņiem gribēja pārcelt pieklājīgos, par savu naudu celtos cehos. Te nu sākās . . . Apsūdzības bira kā no maisa: piesavinās svešus ienākumus, produkcijas pārstrādāšana kolhozā iedragās pilsētnieku intereses ja nu pēkšņi svaigu dārzeņu un kartupeļu pietrūkst, ar kolhozā ražotajiem konserviem tos vis neaizstāsi. Un ja tam visam pievieno republikas ietekmīgo personu nepatiku pret «dumpiniekiem», boikotu presē . . . 

Vai varat iedomāties, kādos apstākļos bija jādzīvo un jāstrādā novatoriem? Ne saskaitīt rājienus, ko «augšgalā» saņēma kolhoza valdes priekšsēdētājs, komunists, Lielā Tēvijas kara dalībnieks, Josifs Kukelis, kurš septiņpadsmit gadus vadīja saimniecību. Tā bija viņa ideja kolhozu pārvērst par rūpnīcu. 1970. gada decembra beigās, kad laida darbā pirmo kartupeļu rūpnieciskās pārstrādes cehu, kolhozā bija ieradies «Izvestijas» speciālkorespondents Anatolijs Agranovskis. «Iztēlojieties zāli, kur sienas klātas baltām flīzēm,» viņš rakstīja materiālā, ko avīze drīz vien publicēja, «un tajā mašīnas, kas šķiro bumbuļus, tīra, mazgā, sagriež, cep, sāla, dozē un saiņo pašas, cilvēkam rokas nepieliekot. Līdz šim ko tādu varēja vērot tikai Maskavas rūpnīcā. Vienā galā ievada parastus kartupeļus, otrā nāk ārā celofāna maisiņi ar kraukšķīgiem salmiņiem vai trauslām kartupeļu lapiņām. Šis cehs ir tikai lielas rūpnīcas pirmā kārta. Vēlāk viņi ražos sulu koncentrātus, sausu kartupeļu biezputru produktus, kas vajadzīgi gan darbā noslogotām namamātēm, gan polārpētniekiem un jūrniekiem . . .» Autora uzdevums ir vienkāršs, uzsvērts apraksta sākumā, sniegt reportāžu par to, kas redzēts «Ādažos». Un Agranovskis spoži tiek ar to galā. 

Mēs kļūstam liecinieki notikumam, kurā nav ne vēsts no parādes spožuma, redzam zemkopjus, kas todien zināmā mērā kļuva arī par strādniekiem, pārdzīvojām un uztraucāmies līdz ar viņiem. Šajā it kā vietējās nozīmes notikumā «Izvestijas» speciālkorespondents prata novērtēt tā lielo sociālo nozīmi. Šeit, Rīgas apkaimē, A. Agranovskis pirms sešpadsmit gadiem saskatīja agrorūpnieciskā kompleksa pilnveidošanas eksperimentu, kas šodien beidzot rod īstenojumu daudzos mūsu valsts rajonos. Tolaik vēl turpinājās sīvi strīdi kolhozam ir vai nav jākļūst par rūpnīcu. Agranovskis pārliecinoši pierādīja: ir. Arī šodien viņa rakstītais skan aktuāli: «Novācot kartupeļus ar mašīnām, 30 procenti no tiem tiek bojāti, un ilgstoša uzglabāšana nav iespējama, «otrās maizes» pārstrāde pašreiz nodarbina visas attīstītās valstis, tādas rūpnīcas ir jāceļ. Kāpēc laukos? Kāpēc tieši laukos? Bet kāpēc Maskavā? es jautāju. Kāpēc ūdens un dubļu tonnas jāved uz lielpilsētu? Katrs lieks kilometrs taču padārdzina produktu, pārvadājot zaudējam vēl septiņus procentus ražas, un atkritumi, mizas vai nav loģiskāk tos turpat uz vietas pārvērst cūkgaļā? Grozi kā gribi, tomēr celt tādas rūpnīcas laukos būs prātīgāk . . .» Agranovskis pārliecina, ka gan prātīgāk, gan izdevīgāk laukos celt konservu cehus (1970. gadā «Ādažos» sulā pārstrādāja 90 tonnas ābolu), apstrādes cehus (cirvju kātus «Ādažos» pasūta pat sibīrieši, bet slotaskātus ltālija, Indija, Kuveita; izrādās, valūtu var pelnīt, pat koka gabalu pārdodot!), attīstīt citas palīgnozares. «Rūpnieciskie cehi» nevien nenovērš kolhoznieku uzmanību no galvenajiem uzdevumiem, bet, gluži pretēji šim galvenajam piesaista. Graudaugu un kartupeļu ražas, izslaukumi, arī citi rādītāji «Ādažos» ir vieni no augstākajiem rajonā. Kolhozā daudz ceļ, bet peļņu par konserviem un lāpstām iegulda pamatnozarēs. Un tās dod krietni lielākus ienākumus nekā palīgražošana. Savu galveno sūtību kolhozs neaizmirst. Kolhoza rūpnīcas nes vēl kādu labumu: cilvēki turas pie saimniecības, neaiziet. Kā teicis Kukelis, cehi akumulē darbaspēku. Sējas un ražas novākšanas laikā visi iziet tīrumā. Pilsētnieku palīdzība ādažniekiem nav vajadzīga jau gadus divdesmit. 

Pārsteidz Anatolija Agranovska paredzēšanas spēja: šķiet, apraksts tapis nevis pirms sešpadsmit gadiem, bet gan šodien, analizējot mūsu pašreizējās problēmas un pārkārtošanās pieredzi. Agranovski bija ietekmējusi vēl viena «Ādažos» dzimusi ideja, proti, kolektīvais darbuzņēmums. Ādažnieki jau toreiz grasījās izveidot kompleksu agrorūpniecisku brigādi, piesaistot tai jauno cehu, traktorus un kartupeļu novākšanas kombainus. «Pilnīgs saimnieciskais aprēķins. Vieni un tie paši cilvēki gan apstrādā zemi un stāda kartupeļus, gan pārstrādā novākto ražu. Viņiem rūp ne vien tas, lai bez aizķeršanās strādātu rūpnieciskā līnija, bet arī lauksaimniecisko izejvielu daudzums un kvalitāte. Darbu apmaksā atkarībā no gala rezultāta.» Tas uzrakstīts jau 1971. gadā! «Uzskatu,» raksta Agranovskis, ka «sociologiem un ekonomistiem nāktos papētīt šo principiāli nozīmīgo ierosmi . . .» Bet vai pētīja, novērtēja, varbūt pat izplatīja? Kur nu . . . Tik daudz gadus esam mīņājušies uz vietas vai pat rāpušies atpakaļ tāpēc vien, ka palikām vienaldzīgi pret jauno, nevēlējāmies atbalstīt cilvēkus, kas negribēja iesīkstēt un ļodzīja ierastos, iesūnojušos priekšstatus par ekonomiku. Atbalsta vietā viņi saņēma rājienus un infarktus. No septiņpadsmit priekšsēdētāja amatā nostrādātajiem gadiem savus desmit Kukelim pastāvīgi draudēja atcelšana (kuru gan toreiz interesēja kolhoznieku domas par savu vadītāju?). 1971. gadā to neļāva izdarīt Agranovska apraksts «Izvestijā». Tomēr dažus gadus vēlāk Kukeli piespieda aiziet no kolhoza. Viņa vietā stājās trīsdesmit sešus gadus vecais Alberts Kauls. Visā kolhoza pastāvēšanas laikā viņi bija trīs. Mārtiņš Krēsliņš dibināja arteli grūtajā 1948. gadā. Pēc viņa nāves 1956. gadā pie kolhoza vadības stājās Josifs Kukelis, un pirms trīspadsmit gadiem stafeti pārņēma Alberts Kauls, komunists, kura tēvs gājis bojā cīņā ar fašistiem. Jaunais priekšsēdētājs drīz vien izjuta aizspriedumaino attieksmi pret «Ādažiem». Tiem joprojām pārmeta «dzīvošanu uz citu rēķina», to, ka «Ādaži», lūk, pelnoties no atpalicēju nevarības. Meli, aizspriedumi, rājieni tas vēl nebūtu nekas, bet tīša sabotāža . . . 

Atceros savu pirmo braucienu uz kolhozu pirms desmit gadiem. Gribējās apskatīt, kā darbojas pirmā kartupeļu pārstrādes līnija, uzzināt, kā sokas ar otro? Plašajā ceha telpā bija tukšs un kluss. Pustumšajā korpusā blāvi spīdēja balti nokrāsotās iekārtas un sienu flīzes. «Vai pārtraukums?» pavaicāju. «Pārtraukums gan, nu jau divus gadus,» atbildēja Kauls, «nav izejvielu. Sākt runas par otro kārtu vienkārši nav jēgas.» Togad kolhozs ievāca pāri par sešiem tūkstošiem tonnu kartupeļu. Daļu atstāja sēklai, daļu lopiem. Un kur pārējie? «Pārdevām,» paskaidroja priekšsēdētājs. «Pārtikas kartupeļu piegādes plāns jāpilda, bet pārstrādāti kartupeļi republikā nevienu neinteresē.» Savulaik Latvijas PSR Ministru Padome gan pieņēma lēmumu, kas paredzēja visus pārstrādātos kartupeļus kolhozam ierēķināt valsts iepirkumu plānā. Attiecīgām ministrijām un statistikas pārvaldei pat uzdeva noteikt kārtību, kā tas izdarāms. Un tas viss lai pūstu miglu acīs Savienības Lauksaimniecības ministrijai. Tā tika nīdēta principiāla ierosme, bez kautrēšanās apspiesta kolhoza iniciatīva. Ko tas Kaulam maksāja, zināms tikai viņam pašam un krietni apjomīgajai slimības vēsturei ciemata slimnīcā. Kauls un Kukelis ir dažādi cilvēki pēc rakstura, vecuma, dzīves pieredzes. Bet abus vieno uzticība zemei un pienākumam. Mēmi izpildītāji viņi nekad nav bijuši, toties cēlāji, domātāji, cīnītāji vienmēr. Ne jau viss gājis gludi. Tiem, kas priekšgalā soļo, gadās arī paklupt. Taču pat viņu kļūdas ir pamācošas. Kauls ne tikai nosargāja sava priekšgājēja padarīto, bet arī vairoja meklējumu garu. «Ādaži» guva lieliskus panākumus. «Rūpnīcai nav vietas starp mājelēm un viensētām, bez visa cita vajadzīgs arī asfalts,» uzsver Agranovskis. Jau tolaik ādažniekiem bija labiekārtotas mājas, slimnīca, skola, klubs. Tādas kafejnīcas kā kolhoza klubā nebija ne Maskavas Literātu, ne Žurnālistu namos. Bet šodien jaunuzceltā vidusskola un bērnudārzs tādu nu laikam nav nekur ne Amerikā, ne Eiropā. Pats redzēju amerikāņu tūristus, gluži mēmus no pārsteiguma. Bērnudārza vajadzībām vien «Ādaži» ik gadu izdod pus miljonu rubļu, miljonu sociālajai nodrošināšanai un materiālai palīdzībai kolhozniekiem, trešdaļu miljona personālajām pensijām. 

 

Miljonus ādažnieki dod cilvēkiem, jo no gada gadā ir cēluši savu pamatnozaru augkopības un lopkopības efektivitāti. Salīdzināsim: divdesmit gados graudaugu ražība palielinājusies no 25 līdz 50 centneriem no hektāra, izslaukumi sasnieguši 5080 kilogramus no govs, lai arī ganāmpulks palielinājies pieckārtīgi. Peļņa par produkcijas realizāciju sasniedz 45 miljonus rubļu palielinājusies turpat desmit reizes. Par spīti uzbrukumiem «no augšas», turpina pastāvēt palīgnozares. Kolhoza rūpnīcas tāpat vairākkārt palielinājušas produkcijas izlaidi: pērn par pārstrādāto lauksaimniecības produkciju nopelnīti gandrīz četri miljoni rubļu. Un atkal Agranovskim taisnība: «Latvijas kolhoza pieredze tādēļ tik vērtīga, ka tas praktiski ķēries pie darba un savu izaugsmi nopelnījis pats . . .» Pats sagatavojis pamatu progresīvam darbam: ekonomiski, tehniski, organizatoriski un, ja gribat, tikumiski . . . Visus šos gadus ādažnieki attīstījuši un pilnveidojuši pašfinansēšanas, efektīva darbuzņēmuma un saimnieciskā aprēķina metodes. Pat kolhoza priekšsēdētāja vietnieka alga šodien ir atkarīga no gala rezultāta nozarē, kas ir viņa pārziņā. Visās fermās, kompleksos, ražošanas iecirkņos pilnīgs saimnieciskais aprēķins. Astoņdesmito gadu «Ādažiem» jaunu ceļu pavēra PSKP CK 1985. gada aprīļa Plēnums. Visi darba kolektīvi sākot ar brigādi, iecirkni un beidzot ar cehu un fermu pēc pašu iniciatīvas apsprieda savas iespējas un rezerves. Kopīgi radās agrofirmas attīstības programma piecgadei un laika posmam līdz 2000. gadam. Paredzēts krasi palielināt gaļas, piena, kartupeļu, dārzeņu un augļu rūpniecisko pārstrādi un vienlaikus radīt bezatkritumu ražošanas sistēmu. Iecerēts atvērt firmas veikalus, kafejnīcas, restorānus Rīgā un citās republikas pilsētās. «Ādaži», piemēram, apmierinās trešdaļu no galvaspilsētas pieprasījuma pēc kartupeļiem un to pārstrādes produktiem. Darbs rit pilnā sparā: jau top ietilpīgas kartupeļu glabātavas, jaunās tehnikas cehā (arī tāds šeit ir) tiek modernizētas un radītas jaunas augsnes apstrādes, augkopības un ražas novākšanas mašīnas. Meristēmo kultūru laboratorijā audzē brīnumsēklas kartupeļu plantācijām, rit sarunas (beidzot cerīgas!) par visdažādāko kartupeļu pusfabrikātu izgatavošanas iekārtu iepirkšanu, jaunu mašīnu, konstrukciju, mēslojumu piegādi «Ādažiem». Bet vai taisnīgi, ka viss tikai «Ādažiem»? 

Arī šodien vēl dzird jautājam un pārmetam: «Viss tikai viņiem .. .» Jautājums ir pamatots: pirms pārkārtošanās laikā lauksaimniecībā pastāvēja nivelēšanas princips katram pa mazumiņam. Dažviet atpalicējiem tika pat vairāk nekā pārējiem atbilstoši īpašām programmām. Kā saka, «sameta» bēdubrāļiem. Uz šo pašu jautājumu pirms 16 gadiem pārliecinoši atbildēja Agranovskis: «Atzīšos, ka, iepazinies ar visu saimniecību, nevilšus padomāju: vai taisnīgi, ka kartupeļu pārstrādes līnija iedota tieši «Ādažiem»? Kāpēc viss viņiem vien? Es tūlīt pat, uz karstām pēdām izlemtu citādi, nolūkotu kaut kādu citu kolhozu, mazāk turīgu, iespējams, pat atpalikušu, un lai tik . . . Nekā, neiznāks vis. Sapratu, ka arī šeit pavēles ir bezspēcīgas. Ne tikai tāpēc, ka ideja radās «Ādažos». Kolhozam rūpnīcu uzspiest nevar. «Kaut kāds» vis ar to galā netiks, uzsēdīsies valstij uz kumbra.» Tādu sēdētāju mums atliku likām. Nu beidzot runājam atklātu valodu: gana balstīt sliņķus, līdzekļi jādod tiem, kam šie līdzekļi ātri un ar uzviju atmaksājas. Turklāt ādažnieki jau nenopūlas tikai savā labā vien. «Ādaži», būdami agrofirmas vadošais uzņēmums, produkcijas audzēšanas un pārstrādes progresīvākās metodes ievieš visos agrofirmas kolhozos un padomju saimniecībās. «Ādaži» palīdz partneriem apgūt ražošanas sistēmas, kuras tik augstu novērtējuši kolēģi no Čehoslovakijas. Kolhozs apgādās partnerus ar labāko šķirnes sēklu, mašīnām, mēslojumu, sniegs servisa pakalpojumus tehnikas aprūpei, palīdzēs audzēt augsti produktīvus piena lopus. Ādažnieki uzņēmušies «svešo» speciālistu apmācīšanu. Meklējumi un likstas nav bijušas veltas. Kartupeļu rūpnieciskās apstrādes sistēma ir pirmā, pie kuras ķērusies agrofirma. Un šīs sistēmas pamati tika likti 1970. gada decembrī, kad iedarbināja līniju, par kuru rakstīja Agranovskis un kas rosināja pilnīga saimnieciskā aprēķina brigāžu veidošanas ideju. Savu kārtu gaida vēl divas tehnoloģijas: rapša audzēšanai un piena lopu ganāmpulka atražošanai, pielietojot transplantācijas metodi. Tādējādi «Ādaži» kļūst par vidutāju, saikni, kas vieno zinātni un ražošanu, par brīvprātīgu, uz ekonomiskiem pamatiem organizētu apvienību, kas ievieš zinātniski tehniskā progresa sasniegumus. 

Pagājušajā gadā lauksaimniecības zinātņu kandidātam A. Kaulam piešķīra Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu. Sī gada sākumā viņš iedvesmots atgriezās no sanāksmes PSKP Centrālajā Komitejā: «Tur taču bija runa par mūsu cerībām un centieniem. Un kādu atbalstu guvām mēs, saimniecību vadītāji!» «Ādaži» enerģiski rīkojas. Lai gan arī šodien pastāv birokrātiski šķēršļi, kas bremzē, liek zaudēt laiku. Agrofirmas attīstības programma, piemēram, mēnešiem ilgi nogulēja Republikas Agrorūpniecības komitejas kabinetos. Nesen, lai paātrinātu agrofirmas materiāli tehniskās bāzes attīstību, pilnvaroto sapulce ieteica izmantot kolhoznieku un viņu ģimenes locekļu personiskos līdzekļus paju veidā, vēlāk izmaksājot procentus. Kolektīvs priekšlikumu atbalstīja. Taču Valsts bankas kantori un Finanšu ministriju šis priekšlikums nobiedēja. Toties cerīgs ir Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas, Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas, PSRS Valsts Agrorūpniecības komitejas atbalsts. «Ādaži» prot pārvarēt grūtības. Viņi uzvarēja 70. gadā un ir pārliecināti, ka uzvarēs šodien. 

"ĀDAŽI" 20 GADU AMPLITŪDĀ

1987.09.09 Avots (Latvijas Rakstnieku savienības žurnāls)

VOSTRUHOVS, JEVGEŅIJS

===