 |
| agrofirmas «Ādaži» maizes ceptuvē. Vienā diena šeit izcep 1 400 kilogramus maizes |
 |
| kartupeļu pārstrādes cehā |
 |
| agrofirmas «Ādaži» produkciju pārdod Rīgas augļu un dārzeņu vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības apvienības 21. veikalā. |
M. BĒRSONA un V. SEMJONOVA foto (LATINFORM)
AGROFIRMA „ĀDAŽI“
1986.12.25 Ļeņina Karogs (Preiļi)
un
Agrofirma «Ādaži»
1987.01.13 Progress (Limbaži)
***
 |
| Ekstraktu cehs |
 |
| Šeit top nu jau visā republikā populārais saimniecības ražojums - cigoriņu ekstrakts. |
 |
| Top republika populārais saimniecības ražojums - cigoriņu ekstrakts. |
| Kas tā tāda – AGROFIRMA? | |
1987.06.02 Padomju Ceļš (Ogre) ZĪLE, D. * * * RISKĒ TAS, KURŠ NERISKĒ  PRIEKŠSĒDĒTĀJ, kādas jaunas iezīmes 1987. gads ir atstājis jūsu kolektīvā! — Vispirms jau 18. februāra pēcpusdienu, kad agrofirmu apmeklēja partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs un ļoti atzinīgi novērtēja «Ādažu» un visu citu līdzīgu saimniecību izraudzīto ceļu. Tas kolektīvu uzlādēja un reizē deva pārliecību, ka pārkārtošanās būs daudz dziļāka, grūtāka un arī būtiskāka, nekā varējām iedomāties sākumā. PSKP CK 1987. gada jūnija Plēnums pēc tam pierādīja, ka ekonomikā jāsadrupina daudzi vecie postulāti un arī birokrātiskais pārvaldes aparāts, kas gadu desmitiem tos uzturējis. Taču lielie lēmumi ir, kā saka, ezera sildīšana no augšas. Griba pārkārtoties jāpierāda rīcībā. Mūsu agrofirma no citām Latvijā pagaidām atšķiras ar vienu misiju — ar zinātnes atzinumu paātrinātu ieviešanu pašmājās un pēc tam caur ekonomiski pamatotām ražošanas sistēmām arī partneru saimniecībās. Protams, uz stingriem brīvprātības principiem, ar juridiski garantētu abpusēju izdevīgumu. Pirmais virziens — kartupeļu audzēšana no atveseļotas sēklas līdz gatavam vai pusgatavam produktam. Otrais virziens — intensīvai piena lopkopībai atbilstošas specializētas piena govs izkopšana gan pašmājās, gan partnersaimniecībās, kas balstīta uz potenciāli augstražīgu embriju pārstādīšanu. Un paralēli tam — rūpes par rapša iespējami veiksmīgāku ieviešanu. Taču, lai kādu ražošanas sistēmu iedzīvinātu, ir vajadzīgi papildu resursi, jo ar gavēšanu zinātniskumu iestrādāt nevar. Agrofirmas dibināšanas pavēlē bija noteikts, ka tādi papildu resursi jāiedala republikas Valsts agrorūpniecības komitejai. Diemžēl «solīts makā nekrīt» un tagad jau ir skaidrs: cik daudz paši jaudāsim pacelt, tik arī aiznesīsim partneriem; cerēt uz «augšas» piepalīdzību būtu utopija. Pārvaldes aparāts tur joprojām aizņemts ar krēslu pārbīdīšanas drudzi, bet laiks burtiski aizjoņo . . . Tagad — par pērnā gada jaunumiem. «Ādaži» bija pirmie valstī, kam atļāva tiešu preču apmaiņu vispirms ar agrokombinātu «Slušovice» Čehoslovakijā, tad arī ar «Belju» Dienvidslāvijā, kopā — pusotra miljona rubļu apmērā, šogad noslēgsim līgumu arī ar ungāru biedriem. — Ko šie līgumi jums deva praktiski! — Deva to, ko nevarējām izlūgties pašu mājās. No «Slušovices» dabūjām iesaldētus embrijus. Tos pielietojot, izaudzēsim govis, kas izdos līdz 12 000 kilogramu piena gadā. No «Slušovices» nopirkām arī speciālu pārvietojamu embriju pārstādīšanas laboratoriju. To izmantosim saimniecībās, kuras gribēs ar mums sadarboties, čehu biedri palīdzēja apmācīt speciālistus, iekārtot savu stacionāro laboratoriju. Rezultātā — mums ir jau piedzimušas pārdesmit telītes, no kurām varam gaidīt ap desmit tonnu piena gadā, jo piecgades beigās vidēji no govs plānojam izslaukt 6000 kilogramus. Ir vēl, protams, arī daudzi citi sadarbības virzieni, firmas jaunā ārstniecības kompleksa projektēšanu ieskaitot. To veic Dienvidslāvijas speciālisti. Jāpieskaras arī mūsu Kirovogradas apgabala Čapajeva un Vorošilova kolhoziem Ukrainā, kur pērn pirmo reizi nomājām tūkstoš hektārus tīrumu kukurūzas graudu audzēšanai. Nevaram teikt, ka viss uzreiz izdevās spīdoši, taču lopbarības atspaids iznāca krietns, šogad strādāsim tālāk un gudrāk, jo lopu blīvums «Ādažos» ir tik liels, ka ar pašmājās izaudzēto labību — ja arī mēs izkultu 90 centnerus no hektāra — iztikt nevaram. Bet veikali nav tik apgādāti, lai kāds saprastu mūsu ganāmpulku samazināšanu. Un šeit kā uz delnas redzama vecā kaite: par kādreizējiem voluntāriem rīkojumiem, apejot lopu skaita un barības bāzes kopsakarības, ierēdņi nekādu ekonomisku atbildību nenes, paliek spēkā ražošana par katru cenu. Mēs daudznozaru saimniecībā šādi radušos mīnusus vēl varam kaut kā kompensēt, bet par kādu saimniecisko aprēķinu var runāt vājākie? — Daudz spriež par «Ādažu» akcionāriem, bet īstas skaidrības nevienam nav . .. — Nedomājiet, lūdzu, ka ir tādi īpaši plaukti vai skapji, kur — paver tik durvis — un visa skaidrība stāv kā uz paplātes. Pārkārtošanās jebkad ir bijusi saistīta ar risku. Tagad, man liekas, daudz vairāk riskē tie, kuri saprātīgi neriskē. Paju kases ideju mums pameta priekšā paši kolhoznieki, kad sākām celt jauno vidusskolu un iznāca spaidīgi ar līdzekļiem. «Ņemiet mūsu ietaupījumus, vēlāk atdosiet,» daži biedri ierosināja. Toreiz atradām citu izeju, bet doma palika. Pērn pilnvaroto sapulcē pieņēmām nolikumu par kolhoznieku, viņu ģimenes locekļu un iedzīvotāju personisko naudas līdzekļu iesaistīšanu pajas veidā uzņēmuma attīstības paātrināšanai. Teorētiķi saka: tas ir viens no veidiem, kā paaugstināt kooperatīva biedru juridisko un ekonomisko atbildību par sabiedriskā īpašuma labāku izmantošanu. Kolhoznieks turklāt var piedalīties šī īpašuma vairošanā. Un garantējam ne tikai iemaksātās pajas atdošanu, bet arī procentus. Pērn šī paju kase kalpoja galvenokārt kolhoznieku kreditēšanai. Tā piešķīra aizdevumus mājas celtniecībai, lopu vai automašīnu iegādei un citām vajadzībām, šogad ir nodibināta tā saucamā mērķa paja: cilvēki, kuri ieguldīs savu naudu konkrētā ražotnē, saņems ne tikai procentus par aizdoto, bet arī no peļņas. — Vai mērķa paju var iemaksāt tikai ādažnieki! — Nē, var iemaksāt jebkurš, kas to vēlas. Un paju īpašniekiem būs īpašs pārvaldes orgāns, bet tā saucamo kontrolpaketi paturēs agrofirma. Jāpiebilst, ka iemaksas daudzums, tāpat kā krājkasē, tiek glabāts slepenībā. Kopumā gribu teikt, ka aizvadītais gads agrofirmai bija spēku uzkrāšanas laiks. Labā tempā būvējām un arī šogad būvēsim kartupeļu glabātavas. Par pašu līdzekļiem. Salīdzinot ar 1986. gadu, vairāk nekā trīskārt paplašinājām lauksaimniecības produktu pārstrādi. Agrofirmas ieņēmumi, domāju, būs palielinājušies aptuveni par 25 procentiem, šogad būvēsim arī savu gaļas pārstrādes uzņēmumu. Lai «ezera sildīšanu» paātrinātu arī no apakšas, pārkārtojumiem augšā jāmeklē psiholoģiski ciešākas sakabes ar tiešā darba darītājiem. Tāpēc automašīnas un traktorus sākām nodot pilnīgā mehanizatoru apsaimniekošanā: gada sākumā kolhoznieka dienesta kontā firma pārskaita visus līdzekļus, kas nepieciešami mašīnas ekspluatācijai. Ja esi bijis saprātīgs, viss izdevumu ietaupījums pēc gadmijas tiks pieskaitīts tavai izpeļņai. Pārkārtojām arī pārvaldes shēmu: radnieciskos dienestus un ražotnes sagrupējām astoņās mikrostruktūrās, no kurām pilnīgi atkarīgs galarezultāts. Katru tādu struktūru vada kāds no priekšsēdētājā vietniekiem vai viņiem pielīdzināms speciālists. Vadītāju darbu tagad apmaksājam nevis pēc štata algu likmēm, bet pēc principa: vidējā izpeļņa uzņēmumā reizināta ar vadītāja koeficientu. Reizi ceturksnī novērtējam katra speciālista darbu pēc piecu punktu sistēmas. Kurš saņem mazāk par 3,5 ballēm, tas zina — valde un partijas komiteja izskatīs viņa atbilstību ieņemamajam amatam. — Bet kādas ir jūsu domas par pārvaldes rajona posmu! — Tas jāsamazina līdz minimumam. Pērn man bija izdevība piedalīties trijās PSKP Centrālajā Komitejā rīkotajās apspriedēs. Pēdējā, kas notika novembrī, es teicu, ka, uzdodot pārvaldes aparātam pašam sevi samazināt, daudzviet iznāk tikai izkārtņu nomaiņa. Paņemiet, teiksim, jauno tipveida nolikumu par rajona agrorūpniecisko apvienību. Lasot rodas iespaids, ka PSKP CK jūnija Plēnums vēl nemaz nav noticis — tās pašas vecās vārdkopas: sadala fondus un limitus, novada plānus un tā tālāk. — Ko jūs likāt priekšā! — Vispirms atteikties no diktāta, kas un cik daudz saimniecībai ir jāražo. Tā vietā vajadzētu izveidot nodokļu sistēmu un citas ekonomiskās sviras (kredītu likmes, zemes diferenciālo renti). Pārtika kā valsts pasūtījums, lai iegūst ekonomisko prioritāti, bet apjomi regulējami pēc savstarpējiem līgumiem. Saimniecību apgāde vairumtirdzniecības kārtībā tieši caur Valsts apgādes komitejas uzņēmumiem. Kredīti no agrobankas. Ienākumu nodokļa noteikšanai — tikai divi kritēriji: peļņas daudzums un zemes kadastrs. Cenas limitētas mazumtirdzniecības līmenī. Darba algas pieauguma tempu var regulēt ar īpašu nodokli. Visas speciālistu konsultācijas lai notiek par saimniecību vai zinātniskās pētniecības centru, ražošanas sistēmu līdzekļiem. Tā rezultātā rajona posmā pietiktu ar padsmit krēsliem, bet diemžēl projektē atkal — gandrīz pie simta! Tāpat teicu, ka pārtikas problēmas asuma izpratnes vēl pietrūkst arī finansistiem Maskavā, jo parādus, kas aplamo valsts iepirkuma cenu dēļ radās līdz 1983. gadam, tomēr liek dzēst pašam agrokompleksam. Rūpniecībā gan dzēsa no budžeta . . . — šogad «Ādažiem» apaļa jubileja. Ja visus ieguvumus sapresētu līdz pāris atziņām, tad kādas tās būtu! — Ir izveidota daudznozaru saimniecība ar industrializētu galveno un palīgražošanu, kas spējīgas iekļauties gan vietējā, gan ārējā preču tirgū, valūtas nopelnīšanu ieskaitot. Tas kolhozniekiem dod iespēju pieklājīgi nopelnīt un dzīvot materiāli un garīgi nodrošinātu dzīvi. Agrofirmas ļaudīm varam piedāvāt darbu gandrīz divsimts profesijās. Un tā, man liekas, ir viena no lauku demokratizācijas vislielākajām pārvērtībām, jo cilvēkiem ļauj sociāli uzziedēt, nepametot dzimto pajumti. Intervija ar agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētāju Sociālistiskā Darba Varoni ALBERTU KAULU Intervēja I. Bite
* * * |
FOTOREPORTĀŽA
VIELA DAŽĀDĀM PĀRDOMĀM
Lai uzlabotu vadošo kadru rezerves sagatavošanu, partijas rajona komiteja pagājušajā gadā organizēja kadru rezerves skolu ar mācību programmu vienam gadam. Nesen šīs skolas klausītājiem bija noorganizēta pieredzes apmaiņas ekskursija uz agrofirmu «Ādaži». Visi par šo saimniecību, tagad agrofirmu, esam gan lasījuši visdažādākajos preses izdevumos, redzējuši televīzijas pārraidēs un kinohronikās, taču visa šī informācija vienmēr ir ar vairāk vai mazāk atpakaļejošu datumu. Nelielā foto reportāžā neko izsmeļošu izstāstīt un parādīt nevar, vēl jo vairāk par agrofirmu «Ādaži».
Tomēr dažas ieskices, paņemtas no tikšanās ar agrofirmas vadītājiem un laikraksta «Ādažu Ritmi» (iznāk kopš 1987. gada 30. decembra) šā gada 2. numura jāparāda. Agrofirmas tīrā peļņa aizvadītajā gadā ir 18 miljoni rubļu. Mūsu rajonā visās lauku saimniecībās kopā - 13,2 miljoni rubļu. Paredzētais celtniecības darbu apjoms agrofirmā pērn bija 4,5 miljoni rubļu. Pašu spēkiem izpildīts gandrīz par 6,5, bet kopā ar apakšuzņēmējiem - par 7,7 miljoniem rubļu. Mūsu rajona kolhozos un sovhozos kapitālieguldījumos celtniecībā pērn apgūts nedaudz pāri 14 miljoniem rubļu. Viena no agrofirmas nozarēm ir kažokzvēru audzēšana. Te realizētās produkcijas apjoms pērn bija 8,1 miljons rubļu. Peļņa sasniedza 3,8 miljonus rubļu. Rajona zvēraudzēšanas padomju saimniecībā «Madona» pērn peļņa sasniedza nepilnus 2,3 miljonus rubļu. Tā un līdzīgi varētu turpināt vēl un vēl, bet, manuprāt, ar jau pieminēto pietiek, lai apjaustu agrofirmas mērogus attiecībā pret mūsu rajonu. Bez tam daudzie palīgnozaru cehi būtībā ir rūpniecības uzņēmumi, ar kuriem mums nav ko salīdzināt, bet ādažniekiem tie dod peļņu. Protams, neraugoties uz šīm atšķirībām, ir detaļas pārdomām un salīdzināšanai. Tas ir darba ritms, kas jaušams katrā vietā, cehā vai celtniecības laukumā. Ja tur ir pieci vīri, tad visi arī strādā, bet ne kā dažviet - viens kaut ko knibina, pārējie filozofē. Ādažnieku attieksmi pret darbu un pienākumu visai lakoniski izteica «Briljantu» slaucamo govju kompleksa vadītājs, ka viņi, tas ir, ādažnieki, strādā kā pie kapitālista, bet saņem kā sociālismā. Droši vien arī pie mums daudzviet «saņemšana» būtu iespaidīgāka, ja tās pamatstrādāšana atbilstu šim jēdzienam vislabākajā nozīmē.
 |
| ekskursija uz agrofirmu "Ādaži" |
 |
| vitrāža «Briljantu» kompleksa gaiteņa logā |
 |
| kraukšķošo kartupeļu salmiņu ražošana |
 |
| ekskursija uz agrofirmu "Ādaži", iepazīšanās ar «Briljantu» slaucamo govju kompleksu no zootehnisko speciālistu un kompleksa vadītāja stāstījuma un ar iekšējās televīzijas palīdzību. |
VIELA DAŽĀDĀM PĀRDOMĀM
1988.02.16 Stars (Madona)
O. SKUJA
* * *
| Ko pārņemsim no Ādažu pieredzes |
1988.02.27 Oktobra Karogs (Alūksne) KARRO, M. |
***
| Padomju saimnieciskās propagandas ofensīva |
1988.12.10 Laiks |
***
Agrofirma "Ādaži" un Alberts Kauls
1989.02.08 Laiks
I. S
***
| „ĀDAŽI“ – „VECLAICENE“ |
1988.05.07 Oktobra Karogs (Alūksne) TREIJS, G. |
***
ĀDAŽOS 12 SAIMNIEKI
ĀDAŽOS 12 SAIMNIEKI
1989.01.20 Lauku Avīze
E.Līcītis
Lauksaimnieciskās ražošanas iecirkņi agrofirmā „Ādaži” 1989.gadā
LANDAVU iecirknis ( A.Everss ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 544 ha, t.sk. 469 ha aramzemes.
Fermas: Sautiņi-2 (slaucamās govis), Landavas (jaunlopi), Sautiņi-1 (jaunlopi), sautiņi-3 (jaunlopi),
Sautiņi-4 (jaunlopi), Nagaiņi (jaunlopi).
STAPRIŅU iecirknis ( A.Ābols ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 520 ha, t.sk. 445 ha aramzemes.
Fermas: Stapriņi (slaucamās govis), Ceri (jaunlopi), Katlapas (jaunlopi), Abzaļi (jaunlopi).
MANGAĻU iecirknis ( A.Vikmanis ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 373 ha, t.sk. 238 ha aramzemes.
Fermas: Garciems (slaucamās govis), Kalngale (slaucamās govis), Kalngale (jaunlopi).
BRILJANTU iecirknis ( Z.Štālbergs ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 835 ha, t.sk. 462 ha aramzemes.
Fermas: Briljanti (slaucamās govis), Atari (slaucamās govis), Atari (jaunlopi).
GARKALNES iecirknis ( K.Bajelis ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 357 ha, t.sk. 217 ha aramzemes.
Fermas: Centrs-3 (slaucamās govis), Ledoņi (jaunlopi), Slejas (jaunlopi), Dzidrumi (jaunlopi),
Ošlauki (jaunlopi), Lantes (jaunlopi).
VANGAŽU iecirknis ( M.Malcenieks). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 329 ha, t.sk. 171 ha aramzemes.
Fermas: Kalnabranti (jaunlopi), Silāji (jaunlopi), Melķerti (jaunlopi).
INČUKALNA iecirknis (A.Dukste). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 449 ha, t.sk. 273 ha aramzemes.
Fermas: Zemzarīši (slaucamās govis), Salas (slaucamās govis),
EIPURU iecirknis (M.Puķītis). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 446 ha, t.sk. 271 ha aramzemes.
Fermas: Eipuri (slaucamās govis), Eipuri-1; 2 5 (jaunlopi).
BRANKŠU iecirknis ( J.Jarkovskis). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 462 ha, t.sk. 423 ha aramzemes.
Fermas: Lieplejas (jaunlopi), Lejas (slaucamās govis), Lejas (jaunlopi), Spriči (jaunlopi).
ĶEMERU iecirknis (M.Gleizups). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 383 ha, t.sk. 313 ha aramzemes.
Fermas: Ķemeri (jaunlopi), Jaunķemeri (jaunlopi), Druškas (slaucamās govis).
PASTARU iecirknis ( A.Smirnovs). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 358 ha, t.sk. 315 ha aramzemes.
Fermas: Pastari (slaucamās govis), Pļaviņas (jaunlopi), Vecmuižnieki (jaunlopi).
JURKU iecirknis ( J.Ozoliņš ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 336 ha, t.sk. 223 ha aramzemes.
Fermas: Jurkas (slaucamās govis), Lankas (jaunlopi), Kalnteteri (cūkas), Ķemeri (cūkas), Eipuri-3;4.
Agrofirmas pasūtījums 1989. gadam.
N.P.K. | Ražošanas iecirknis | Agrofirmas pasūtījuma realizācija tonnās PIENS | Agrofirmas pasūtījuma realizācija tonnās GAĻA (dzīvmasa) | Agrofirmas pasūtījuma realizācija tonnās GRAUDI | Agrofirmas pasūtījuma realizācija tonnās KARTUPEĻI |
1. | LANDAVU | 605 | 123,2 | 50 | 1620 |
2. | STAPRIŅU | 700 | 88,7 | 50 | 1620 |
3. | MANGAĻU | 1490 | 25,5 | X | 400 |
4. | BRILJANTU | 3950 | 162,7 | 160 | 680 |
5. | GARKALNES | 295 | 90,1 | 46 | X |
6. | VANGAŽU | X | 62 | 154 | 200 |
7. | INČUKALNA | 1215 | 30,7 | X | 970 |
8. | BRANKŠU | 235 | 58,4 | 160 | X |
9. | PASTARU | 375 | 15,7 | 175 | 380 |
10. | EIPURU | 1655 | 135 | 140 | 90 |
11. | ĶEMERU | 375 | 20,8 | 60 | 180 |
12. | JURKU | 525 | 112,8 | 70 | 160 |
kopā | 11420 | 935,6 | 1065 | 6300 | |
***
Pēc pieredzes agrofirmā "Ādaži"  Podnieku palīgcehā, kur ražo dažāda veida polietilēna iepakojumu, darbojas augstražīga importa tehnika.  Briljantu kompleksa vadītājs Zigurds Štālbergs iepazīstina ogrēniešus ar televīzijas dispečerpunkta darbību.  Jaunās vidusskolas skatu torni noslēdz observatorijas kupols. PĒC PIEREDZES AGROFIRMĀ «ĀDAŽI» 1989.04.13 Padomju Ceļš (Ogre) Rubina A., vecākā pirmrindas speciāliste ***       
*** KĀ IEGŪT VĒRTĪGUS MILJONUS? Citvārd — konvertējamo valūtu. Tā, raugoties pa lielceļu lepni traucošajā japāņu auto, tīrumu bakstošā aizjūras traktorā vai šaipus Padomju robežai citur neskatītā maizes ceptuvē, vienlaikus prāto kā pilsētnieki, tā laucinieki. Prāto, līdz nolemj — vispārējā nabadzībā dažu lielsaimnieku dižošanās svešādos tērpos iespējama tikai tāpēc, ka aplaupīti citi. Tie, kam mantas mazāk. Jebšu — jau kuro reizi sarkanie baroni izsaimniekojuši Latvijas mežu. Ļaužu aizdomīgums ir saprotams. Ko gan civilizētie kapitālisti mūspusē var iekārot un ko mēs pārdot! Neba skābētu kāpostu mučeles vai ziedputekšņu ķobīši un zvērādu saišķi ir tādā vērtē, lai latvietis laukos dzīvotu tik lepni kā, par provi, «Ādažos». Skaidrības viešanai — kā nopelnīt valūtu un ko ar to darīt — saruna ar agrofirmas ārējās tirdzniecības šefu MĀRI FORSTU.
PATIESI, kā tiekat pie pasaulē atzītām un cieņā turētām naudaszīmēm? Mums nav ne zelta, ne naftas, un daudzi jo daudzi ārzemēs bijušie jūsu kolēģi apgalvo, ka Rietumu tirgus tiktāl pārsātināts, ka Baltijas precei, pat ja tā būtu labu labā, grūti, tur iespraukties! — Gluži pareizi viņi saka. Latvijai nav eksporta bāzes — ne Rietumiem vajadzīgās produkcijas, ne izejvielas. Tiesa, ir koki. Bet cirtīsim tos un paliksim bez mežiem. Ir kūdra. Vai raksim vairāk un pārdosim par kapeikām! Nav vērts. Tāpēc lauksaimniecības attīstība nekustēs ne par mata tiesu. Ja šobaltdien kāds pavisam nopietni grasās Latvijas laukus atveseļot un nākotnē tos grib nostatīt līdzās citvalstu konkurencei un sāncenšiem, tad skaidru galvu jāapjauš — zemnieksaimniecību izveide vien mums nelīdzēs. Nepieciešama kvalitatīva tehnika un lauksaimniecības produkcijas pārstrādes iekārtas, jāapgūst jaunas tehnoloģijas. Ne vienu, ne otru un trešo Padomju Savienībā mums neatrast. Viss jāpērk patiesi attīstītajās valstīs. Par valūtu. Lai to iegūtu, lai cik tas dīvaini būtu, visu pirms sakari jāmeklē Austrumos. «Ādaži» kā oficiāli reģistrēta ārējās tirdzniecības firma sadarbības partneri atrada Krievijā, Permas apgabalā. Senos laikos tā iedzīvotāji apgādājuši vai pusi Sibīrijas un arī tagad zeme ir bagāta — atradīsit gandrīz visu Mendeļejeva tabulu, taču cilvēkiem ... Cilvēciņiem dzīve ir grūta. Diezko neatšķiras no ikdienas Staļina valdīšanā. Vienīgais labi, ka vēl šņabi dod. Lūk, šajā apgabalā tad arī noslēdzām līgumu ar minerālmēslu rūpnīcu «Serviņit». Tajā ražo kālija minerālmēslus. Kas tapuši papildu valsts pasūtījumam, pērn, piemēram, četrsimttūkstoš tonnas, ar «Ādažu» starpniecību tiek pārdoti. Izdevīgi gan mums, gan permiešiem, kuriem vieniem pašiem liegta jebkāda iespēja eksportēt savus ražojumus. Tagad esam vienojušies ar 25 Permas uzņēmumiem un atrastas 20 itāļu firmas, kas ar mūsu starpniecību sekmēs Permas attīstību. — Kādas saistības šai darījumā ir «Ādažiem» un kādas rūpnīcai? Kā sadalāt peļņu? — Septiņdesmit procenti pienākas «Serviņit». Mūsu iegūtie trīsdesmit savukārt nav pārlieku liela summa, jo tiei ir par produkcijas transportēšanu un iekraušanu Mariupoles ostā, ir par marketingu. Nedomājiet, ka tos mēslus Rietumos ir tik viegli pārdot. Citstarp «Ādaži» rūpnīcas peļņas daļu palīdz arī materializēt — pērkam tai nepieciešamās iekārtas, ceļam dzemdību namu, gādājam plaša patēriņa preces. — Jūs teicāt — tos mēslus nav viegli pārdot. Izvest ir viegli? — Kā nu kuram PSRS Ārējās tirdzniecības ministrijas ierēdnim labpatīkas. Kam gaiša galva, neiebilst, bet dažs, juzdams, ka zūd gadiem lolotais monopols, lūko mūs pazudināt. Pat ar klajiem meliem, «Ādažus» apvainojot minerālmēslu pārdošanā par dempinga (pazeminātām. — Red.) cenām. Mūsu nodomu realizācija nav patīkama un lēta. — Varaskāre allaž ir rada skaudībai. Vai varat teikt, cik biezs tad pērn kļuva «Ādažu» valūtas maks? — Biezāks par 10 miljoniem būs. — Tad jau jūs esat bagātāki par Latvijas valdību, kopā ņemtu? — Nezinu, Ministru Padomes naudu neesmu skaitījis, toties labi zinu, kur liekam savējo. Par pašu valūtu nopirkām attīrīšanas iekārtas. Vienu miljonu maksāja tas joks, ko ārzemēs reklamē šādi — firmas direktors iekārtu viņā galā pasmeļ glāzi ūdens un smaidot izdzer.. . Deviņus miljonus dolāru dārgs ir kartupeļu pārstrādes kombināts — ceram, ka šāgada 1. septembrī tas sāks darboties. Ražosim vienpadsmit veidu pusfabrikātus — toskait tā sauktos frī kartupeļus: izņemiet tos no pakas, iemetiet krāsniņā un pēc 3 —4 minūtēm azaids galdā! Līdzās kombinātam būs kartupeļu glabātava — tajā satilps 24 000 tonnas. Patlaban Rīgas novietnēs izvieto 30 000 . . . Pat bez īpašas lielības varu apgalvot, ka šī uzņēmuma darbība radīs apvērsumu kartupeļu patēriņā — piemēram, Rīgas iedzīvotāju vajadzībām vairs nevajadzēs 70 000 tonnas. Nākamgad darboties sāks gaļas kombināts — arī nopirkts par valūtu. Gan tā, gan kartupeļrūpnīcas produkciju taču pārdosim par rubļiem, tātad droši var uzskatīt, ka «Ādaži» savus dolārus uzdāvinājuši Latvijai! — Bizness Tēvijas labad ir visnotaļ atbalstāms un tā lietderību noliegt var tikai muļķis, taču tagad lūkojiet atspēkot vai samierināties ar dažām visai netīkamām baumām. Zinu, ka «Ādažu» valūtas maku papildina arī peļņa par pārdotajām zvērādām, šķiet, par polietilēna plēvi, bet kā tur īsti pērn bija — saņēmāt vai nesaņēmāt daļu no somu markām, ko pelnījusi Ventspils ar ķīmijas eksportostas klātesmi? — «Ādaži» Ventspilij naudu atņemt nevar. Tiklab kā Ventspils «Ādažiem». No Savienības līdzekļiem gan esam ņēmuši — nezinu, vai tur bija arī Latvijas daļa, taču nedrīkst ļaut aiziet garām naudai — prom uz Gruziju vai Baltkrieviju, ja saproti, ka noderēt var arī tev. Šai sakarā man ļoti tīk igauņu kolēģi, kuri priecājas, ja kādam bijusi prasme ko iegūt vai izplēst. — Daži jūsu kolēģi no citām saimniecībām «Ādažus» vaino trīskāršā grēkā. Augļošanā, jo ņemat briesmoti lielus procentus par starpniecību darījumu slēgšanā. Tautas mantas izsaimniekošanā, jo pārdodat Latvijas koksni. Visbeidzot nelikumīgā tirdzniecībā, jo uz aizjūras zemēm tiekot vizināji pārkausēšanai gan tanki, gan jumta skārds. — Vareni! Muita nevienu mūsu sūtījumu nav aizkavējusi un nav tāda muitnieka, kurš apgalvotu — «Ādaži» pārdevuši tankus! Skārds! Runa acīmredzot ir par Karagandā pirkto otrreizējo bleķi, kurš diemžēl uz jumtiem un konservbundžu taisīšanai neder, bet republikas koksni vairs ārā nesūtām ne grama! Sabiedrībā ir radusies visai nepatīkama attieksme pret šāda veida tirdzniecību. Par lielu procentu plēšanu varu teikt vien to — jā, mēs to darām, bet ne no tām 35 saimniecībām, kam palīdzam. Tām ņemam tikai vienu procentu. Domāju, tas nav daudz. — Mēs laikam dzīvojam tādā sabiedrībā, kur baumām liels spēks. Līdzās «Ādažu» gaišajam imidžam radies arī melnais. Vai nebūtu bijis prātīgāk mīļā miera labad pašiem informēt cilvēkus? — Plātība komercdarīšanas neveicina. Bet, ja reiz visapkārt ir tāda ziņkāre, tad vēl varat uzzināt, ka «Ādaži», pelnot valūtu, neaizmirst arī pašus strādājošos. Viņi ir strādājuši gana labi, lai ikkatrs kolhoznieks par 200 rbļ., pārrēķinātiem valūtā, varētu iegādāties plaša patēriņa preces — tās, kuras mūsu veikalos nopirkt nevar — apģērbu, apavus, parfimēriju ... Speciālistiem nopirktas dienesta mašīnas — džipi. Pats pusotru gadu braucu un līdz šim motora pārsegu neesmu pacēlis... — Labi, vairs nekacināšu par nepatīkamo — lielāko daļu esam izrunājuši. Taču neticu, ka visa jūsu nopelnītā valūta tā arī iegulst «Ādažu» sadzīves un saimnieciskajā apritē PSRS robežās. Es jūsu vietā dolārus guldītu arī kapitālistu uzņēmumos, lai nauda taisa naudu! — To arī mēs darām. Vīnē ir izveidots «Ādažu» tirdzniecības nams — kopīgi ar divām citām ārzemju firmām. Mūsu uzdevums palīdzēt iziet Rietumu tirgū kolēģiem arī no Padomju Savienības un atrast nepieciešamo preci vai iekārtu mūsu partneriem. — Vai šajos laikos Padomju Savienības piesaukšanu sadarbībā nebaidāties? Daļa sabiedrības uz skata, ka neatkarīgā Latvijā gar lielo brāli nav nekādas daļas. — Nebaidos. Latvija kļūs spēcīga un ievērota ne tāpēc, ka še tā ir, bet tāpēc, ka mums ir ostas, gudri cilvēki un varam kļūt labi starpnieki. Patlaban mēs nevaram būt spēcīgāki, nekā esam.
|
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru