Anna Jēkabsone-Kvēps <>

Anna Jēkabsone ceļā uz teātri.

Bērnība man aizritēja Gaujas līdzenos, smilšainos krastos Vidzemes jūrmalā, Carnikavā, kur Gauja piekļaujas lielajai mātei — jūrai. Augu vientulīgi, ārpus trokšņainām bērnu čalām un smiekliem, starp saules brūnotām un jūras vēju appūstām zvejnieku sejām. Dziļu iespaidu un, var teikt, pat neapzinīgu bijību manī atstāja šo jūras cienītāju nospiestība un mazrunība, un jūras lielais plašums un varenība. Tuvākais klusais draugs bērnībā, bez vecākiem, kurus ļoti mīlu, bija mājas dārzā veca, liela egle. Zem tās zariem sēdēju stundām ilgi un ļāvos bērna sapņiem. Šī apkārtnes mazrunība mani, varbūt, jau no bērnības tā iespaidojusi, ka man grūti runāt, stāstīt. Sajūta tāda: vai tas būtu nepieciešami ? 

Tuvākie ir dzīves gaišie brīži, tāpēc arī vispatīkamāki stāstīt par to, kas dzīvē tas mīļākais — kas pilda mūsu dzīvi. Neapzinīgas ilgas pēc skatuves manī pamodās jau agrā bērnībā. Parastās bērnības rotaļlietas man bija tālas un svešas. Mana patīkamākā rotaļa bija — pārvērst sevi gan lielās, greznās dāmās, gan palaidnīgos zēnos, gan dzīves grūtību nospiestās vecenītēs. Patika šausmināt un dažreiz arī smīdināt mājiniekus. Pirmā lielākā un gaišākā diena manā dzīvē bija, kad pēc Latviešu labdarības biedrības skolas beigšanas izturēju konkursa eksāmenu un iekļuvu Dolgicha ģimnāzijas 5. klasē. Tas bija arī solis tuvāk skatuvei. Sāku pasniegt stundas un radās izdevība apmeklēt teātrus. Jo vairāk izrādes redzēju, jo dziļāki izpratu, cik varena ir skatuves māksla. Toreiz tā man likās tāla un nesasniedzama. Bet ilgas pēc skatuves auga ar katru dienu, ar katru redzēto izrādi. 

Pēc ģimnāzijas beigšanas nāca nejaušs gadījums: ziemsvētkos manā pagastā, Ādažos, bija nolemts izrādīt Aspazijas «Zaudētās tiesības". Tagadējais saeimas deputāts Grantskalns mani lūdza tēlot galveno lomu, kam — ar dziļu, klusu prieku, bet ari ar lielām bažām — piekritu. Tā bija pirmā un ari liktenīgā izrāde, kas mani galīgi saistīja pie skatuves. Tūliņ nākošā rudenī iestājos Dubura dramatiskos kursos, kurus absolvēju 1915. gadā. Un tā paša gada rudenī, oktobra mēnesī, sāku savas skatuves gaitas Rīgas latviešu biedrībā. Kursu gaitas nebija vieglas.

Lai sagādātu

Anna Jēkabsone 
 Klostera priekšniece E. Šekspīra lugā.

kursiem vajadzīgo naudu, sāku strādāt kā mājskolotāja. Bet kad darba devējs dabūja zināt, ka esmu dramatisko kursu audzēkne, vietu zaudēju. Arī vecākiem no sākuma slēpu savas gaitas, bet visu saprotošā vecāku mīlestība beidzot piekrita manai izvēlētai profesijai. Tagad mana sirmā māmuliņa skatuvi ļoti iemīļojusi un ar visiem saviem 74 gadiem labprāt sēž teātrī. Kopš mūsu lielākās mākslas iestādes — Nacionālā teātra nodibināšanās, visu laiku tur strādāju. Grūtību un sāpju pilnajam skatuves darbam, kurš skatītājiem dod augstāko aistētisko baudu un iztālēm izliekas ļoti bezrūpīgs un saulains, nododos ar prieku un aizrautību. Lomas — ja tām cik necik garīgs saturs — man visas vienlīdz mīļas, jo katra par sevi ir īpatna un ierosinoša. 

Ļoti mīlu lauku sētu ar viņas īpatnībām un dzīves veidu. Nav man sveši nekādi lauku darbi un  pie gadījuma  nekaunos no tiem. Visiespaidīgākais no lauku sētas — skaistie, klusie sestdienas vakari ar savu dziļo svētsvinīgo mieru. Ar savu tuvāko cilvēku — vīru, Nacionālā teātra aktieri Kvēpu iepazinos jau Dubura dramatiskos kursos. Mana intīmā dzīve ir apslēpts stūrītis manā sirdi, kurš pieder tikai man vienai un kurā nevienam neļauju ieskatīties.

 T.

* Zeltene / 15.05.1934

 

Anna Jēkabsone

 

Aktrise Anna Jēkabsone (Karašu Anniņa) ap 1916.gadu.

aktrise Anna Jēkabsone kādā no teātra uzvedumiem Ādažu Tautas namā / 1928.g.

aktrise Anna Jēkabsone / 1928.g.

Ādažu pagasta "Karašās" dzimusī Nacionālā teātra aktrise Anna Jēkabsone. / aktrise ar dzīvesdraugu K.Kvēpu izrādē 1928.gadā.

* * * * * * * * * * * * * * * * * *

Konrāds  Kvēps  (1891 – 1961)

aktieris

Dzimis Lubānā. Bijis burtlicis līdz 1919.g. 1915.g. beidzis Dubura dramatiskos kursus un strādāja A.Freimaņa vadībā Rīgas latviešu teātra grupā, tad  P. Ozoliņa vadībā  Tautas teātrī , no 1919.g. Nacionālajā teātrī. 1920 - 1921 Jaunā teātrī, 1921 - 1922 un vēlāk  Nacionālajā teātrī. Sākumā tēlo dabas zēnus, tad arī raksturlomas.  Antiņš - Raiņa Zelta zirgā, barons Ralfs - Niedras zemē  u. c.

 

Konrāds Kvēps

-