Svētdienas izbrauciens <>

Svētdienas izbrauciens.

E. Birznieks-Upītis

I. Visu nedēļu bija atkal lijis, bet svētdienas rīts pienācis jauks. Sēžam uz soliem vairāki izbraucēji un gaidām pienākam autobusus. Spriežot pēc ļaužu daudzuma, uznāk šaubas, vai divi autobusi maz spēs uzņemt visus gribētājus. Viens no mūsu biedriem aizgājis, kur autobuss pārguļ nakti, nosoloties iesēsties jau tur tajā. kurš dosies pirmais ceļā. Taisni noteiktā laikā parādās autobuss. Caur braucējiem izskrej it kā elektriska strāva. Visi uzlec no soliem un nostājas ar savām pauniņām uzmanīgi ielas malā. Auto vēl nav paguvis ne godīgi apstāties, kad veiklākie jau ir uzlēkuši uz trepītēm, paspējuši ietikt iekšā un ieņēmuši vietas. Citi sadrūzmējušies apkārt un spaidu kārtā spiežas iekšā. Mēs savu biedri neredzam autobusā un tādēļ arī neņemam cīņā. Patlaban brauc arī otrs autobuss ar mūsu ceļa vadoni, šo autobusu tā neielenc, jo katrs taču grib labāk aizbraukt ar pirmo un izkļūt par stundiņu agrāk ārā no Rīgas. Tādēļ iekļūstam te diezgan brīvi un novietojamies ērti ar visām makšķerēm, fotoaparātu un rukzakiem. Bet drīz vien arī mūsu telpas ir pārpildītas, šoferis lūdz aiztaisīt durvis un sāk arī tūliņ braukt. Agrāk piebraukušais autobuss paliek ar saviem pasažieriem ielas malā pie soliņiem. Daži no mūsējiem vēl laipni paceļ cepures un atvadās no palicējiem. Kaut gan svētdiena, šosejā tomēr diezgan daudz braucēju. Vieglie autiņi un sprakstošie motociklisti bieži šaudās turpu un atpakaļ. No pilsētas mājup dodas pieninieki ar pilniem ratiem tukšu kannu. Pretim brauc svētdienas svinētāji goda ratos. Pēc nedēļas lauku vientulības, viņi grib pabūt kaut dienu pilsētas burzmā, tāpat kā mēs lauku vientulībā. Tikko nonākam mežā, šofers aptur autobusu, izvelk no sēdekļa apakšas ādas somiņu ar biļetēm, uzkar to sev kaklā un pārvēršas par kasieri. „Tas mums aiz taupības." viņš smiedamies nosaka: "un varam arī iztikt vienā personā, jo mums ceļā pasažieri gandrīz nemaz nemainās." Un patiesi: klāt nemaz nenāca, bet pirmie braucēji sāka kāpt ārā tikai iepretim Gaujas tiltam. Citi visi braucām līdz pašam šosejas galam. 

II. Pagājām vēl drusciņ pa aleju uz priekšu, lai redzētu garāžu un zinātu, no kurienes vakarā brauks atpakaļ uz Rīgu. Tad devāmies uz Gaujas pusi. Bijām mūsu bariņā pavisam pieci puisieši: divi spiningotāji, viens fotogrāfs un divi vienkārši dabas mīļotāji. Citi līdzbraucēji jau bij izklīduši katrs uz savu pusi. Daži patlaban vēl gāja pa nupat samesto smilšu dambi jaunajam dzelzceļa tiltam pāri un nolūkojās Gaujas pārplūdumā. Mūsu šīs dienas ceļa mērķis bija nēģu fabrika un pirmais ezers tūliņ aiz Gaujas. Tur gribējām spiningot. Tādēļ arī nekāpām augšā dambī, bet gājām gar dambja malu uz fabrikas pusi. lai gan te viss mūsu priekšā gulēja ūdenī. Sākumā turējāmies uz ežām, te bija sausāki kājām. Tad arī ežas jau sāka liekties ūdenī. Nosēdāmies uz rukzakiem un noāvām kājas. Nopļautie lauki visapkārt atradās zem ūdens, dzeltenās labības statiņas izskatījās kā cērpi purvā. Pienāca kungs ar dāmu un apstājās, jo arī laikam negribēja apavus slapināt. Kopīga nelaime tuvina cilvēkus. Mēs līdzcietīgi piedāvājām pienācējiem savus rukzakus, kur apsēsties, kamēr noaus kājas. Bet viņi laipni atteicās, jo tiem vēl bij cerība tikt kaut kādi uz priekšu apautām kājām. Mūsu spiningisti ieraudzīja pa kreisi dziļāku vietu, laikam kāpostu dārzu, kur virs ūdens nekas vairs nerēgojās, un aizsteidzās turp izmēģināt savu laimi. Mēs palikušie uzlocījām augstāk bikses un devāmies uz priekšu. Ceļu varēja atšķirt labi: pašā vidū tumšāka ūdens strīpa te izbrauktais ceļš, gar malām cauri ūdenim vēl varēja saskatīt zaļgano zāli, tad nāca pavisam melnas joslas katrā pusē, tur atradās platie dziļie grāvji ceļa abās malās. Gribot negribot turējāmies gar ceļa malām uz apakšā esošās zālītes, jo paša ceļa vidū dubļi bij šausmīgi glumi. Pie vismazākās izdevības varēja iesēsties pavisam ūdenī. Pārgājām pāri tiltam un ienācām vītolu gatvē. Te gar malām vairs nebija ne grāvju, ne zāļaino taciņu, bet pats ceļš izbraukts pavisam zems, ūdens te šāvās uz priekšu mutuļodams. Turējāmies pašā malā pie žoga asajām drātīm, un tomēr ūdens visu laiku sniedzās pāri ceļiem. 

Beidzot iekļuvām sētā. Bet arī te bija izlikti baļķi pār laipām, lai kārtībnieks  no savas piebūves varētu iznākt sētā un ietikt citās dzīvojamās telpās. Tāpat bija arī jālaipo, lai piekļūtu sētas otrā pusē laivai, kura cēla pāri Gaujai. Laipnā laiviniece bija gatava mūs celt tūliņ pāri, bet mums bij jāgaida mūsu spiningotāji. Ja labi būs ķēries, tad jau vārīsim tepat arī zivju zupu. 

III. Pēc brīža ieradās mūsu zvejnieki tukšām rokām. Nospriedām vispirms apskatīt nēģu fabriku un nogaršot siltus  nēģus, jo var jau gadīties, ka vēlāk  vairs neizlietojam šo pašu ceļu atpakaļ, bet aizgriežamies uz citu pusi. Gājām iekšā lielā garā mūra ēkā turpat uz upes krasta. Tūliņ pie durvīm atradās milzīga krāsns ar vairākām mutēm, no kurām divas patlaban bij izkurējušās un pašā priekšā savilktās ogles sarkani zvēroja. Mūsu sveicienus atņēma kreklos izmeties meistars pie krāsns ar dzelzs kruķi rokā un divas darbinieces gaišos priekšautos turpat pie galda. Atlocītām piedurknēm un, sasietiem lakatiņiem galvās viņas veikli ņēma no toverīšiem nēģus un lika uz dzelzs režģiem galdā. Daži nēģīši vēl bija dzīvi un locīdamies šļuka nost no režģiem uz galdu. Kad režģi bija pieblīvēti pilni, pienāca meistars ar dzelzs dakšām līdzīgu daiktu, pabāza to zem nēģu pieliktajiem režģiem un iešāva krāsnī. Arī te vēl kāds nēģītis pašā pēdējā brīdī bij iedomājies bēgt, bet ielēca tikai pie režģu kājām karstajās oglēs. Otrā kvēlojošā krāsns mutē nēģi patlaban jau bij izcepuši. Meistars ar savu dzelzs rokturi izņēma čurkstošus režģus no krāsns un apgāza otrā galdā, kur citas darbinieces tos pievāca un ieskaitīja spainīšos. Ceptu nēģu smarža izplatījās pa visu plašo telpu. Vairākas darbinieces pie sētas puses durvīm nodarbojās vienīgi ar trauku mazgāšanu. Attālāk no krāsns pie gara galda atradām jau dažus atbraucējus priekša. Viņi patlaban ēda siltos nēģus. Arī mēs izņēmām no rukzakiem sviestmaizes un pomidorus un nosēdāmies galda galā. Saimniece mums pasniedza čaukstošā pergamenta papīrī siltos nēģus. Sākām ēst. Bet varbūt samērā agrais laiks, vai varbūt arī atceroties, kā nēģīši bij locījušies uz režģiem un lēkuši pat ugunī iekšā, ēšana ne visai veicās. Kādam no biedriem ienāca prātā palūgt aukstus nēģus. Saimniece paķēra no galda atslēgu saini un žvadzinādama aizsteidzās uz pagrabu. Drīz viņa atgriezās ar veselu spainīti. Aukstie nēģi ar sviestmaizēm un pomidoriem mums izlikās daudz pieņemamāki. Pēc iekošanas stājās darbā fotogrāfs. Lāgoja no vienas puses, no otras, tomēr nebij apmierināts: slēgtās telpās bez mākslīgas gaismas nekas labs neiznākšot. 

IV. Devāmies pāri upei. Laiviniece veda mūs šīpus upmalas kokiem un žoga, labu gabalu pret straumi uz augšu un tad tikai airēja pāri pašai upei, bet otrā pusē nonācām taisni iepretīm mūsu iekāpšanas vietai. Lejup pa straumi redzējām it kā aizžogojumu upē. Tur bij ierīkoti nēģu tači. Vietām prāvie, no kārkliem pītie, grozi atradās pa pusei virs ūdens. Zvejnieka gan neviena neredzējām patlaban tuvumā. Aiz upes smilšainajā priežu mežā pacēlās vairākas glītas vasarnīcas. Nāca pretim daži viņpusnieki uz laiviņas piestātni. Pēc nēģiem mums gribējās dzert. Prasījām, kur te varētu dabūt pienu. Vasarniekiem pašiem pienes pienu vietējie saimnieki, tur tālāk, no meža. Varbūt dabūsiet pie mežsarga tepat pa labi pie ezera. Gājām pa augstajām kāpām pa labi pie ezera mežsarga. Pēc brītiņa no smilšu paugura caur priedēm ieraudzījām apakšā dažas pelēkas ēkas un zaļu sakņu dārziņu. Laidāmies lejup pa irdeno smilti un ienācām caur vārstuļiem ezermalas mežsarga valstībā. No vārstuļiem uz abām pusēm aizstiepās dzeloņdrāšu žogs. No pelēkās mājiņas mums vēlās pretim mazs melns sunītis dzeltenām krūtiņām un stipri kunkstēja. Bet tikko noliecāmies, lai to saķertu, mazais kustonītis iespieda astīti starp kājām un bailīgi atmetās augšpēdu, it kā gribēdams teikt: „Padodos, pilnīgi padodos! Darāt ar mani, ko gribat." Noglaudījām mīļo lopiņu. Viņš acumirklī sajuta, ka pienācēji, kaut gan pavisam sveši, tomēr nav ienaidnieki. Uzlēcis, viņš jautri metās katram klāt, piedāvādams mums savu draudzību. Tālākajā ceļā mūs saņēma gailis ar vistām. Gailis bij nopietni dusmīgāks par taksīti un visu laiku bārās par traucējumu. 

Uz istabiņas trepītēm parādījās saimniece ar dēliņu un meitiņu. Piena vairs nebija, bet apsolīja mums pusdienas slaukumu. Tagad pasniedza krūzi auksta ūdens. Arī laiva jau bij aizņemta no vakar vakarā atbraukušā makšķerētāja. Atstājām vāgūzī savus liekos krāmus un gājām uz ezeru spiningot. Mūsu mazais draudziņš, kurš pie vārstuļiem mūs bija tik nikni saņēmis, taisījās mums līdzi. „Kā tad sauc jūsu uzticīgo mājas sargu?" ieprasījāmies saimniecei. „To mēs nevienam nesakām." saimniece smiedamies atbildēja. „Ja svešnieks viņu pasauc vārdā, tas tūliņ sāk luncināties apkārt un paliks par draugu, bet mēs to negribam. Arī ar jums viņš jau draugos! Jums derētu viņu krietni iepērt." „Kādēļ lai peram savu draudziņu? Lai viņš nāk mums vien līdzu" Un viens, otrs no mums noliecās un noglaudīja taksīti. Piesteidzās puisītis, saķēra taksīti un aiznesa atpakaļ istabā. 

V. Nogājām ezera malā un nometamies priežu ēnā. Spiningotāji saskrūvēja garus, garus makšķeru kātus, svieda āķus ar spožajām bļitkām tāļu ūdenī un, griežot ritentiņus, vilka atpakaļ malā. Āķi visu laiku nāca tukši ārā. Tāpat aiz niedrām laivā sēdēja vakar atbraukušais makšķernieks, un reižu reizēm dzirdējām iešļakstamies zivis. „Vai arī mēs nevarējām atbraukt vakar!" spiningotāji sev pārmeta, savilkuši skābus ģīmjus. „Vai tad tāpat te nav jauki?" jūsmojām mēs dabas mīļotāji: „Savs prieks jau bija braucot autobusā, tad brišana pa ūdeni, nēģu ēšana, vizināšanās laivā, mīlīgā saņemšana pelēkajā mājiņā un tagad atspirdzinošais, sveķainais priežu gaiss, skaistais ezers ar vairākām saliņām... Ko jūs vēl jaukāku varat vēlēties?" Arī fotogrāfs likās būt apmierināts un bij jau uzstādījis savu aparātu, lai mūs visus ar ezeru un saliņām uzņemtu. Bet neapmierinātie spiningotāji pagrieza mums muguras un aizgāja gar ezera malu, lai citās vietās izmēģinātu no jauna savu laimi. Palikām trijatā vien. Sākām staigāt pa mežu, nolauzām pa brūnai barvikai un sārtai bērzlapai, izcēlām veselas rindas dzeltenu gaileņu, kas, sprauzdamies ārā no zemes, bij saņēmuši uz saviem pleciem gan sūnas, gan skujas un lapas. Palasījām pa sarkano brūkleņu ķekaram, kamēr nonācām atkal pie dzeloņdrāšu aizžogojuma Stiepdamās no priedes uz priedi, asās staipulēs nobeidzās ezerā pie mieta. „Te laikam mežsarga ganību robežas," ieteicās fotogrāfs. Un kā pastiprinot fotogrāfa izteiktās domas, gar žoga malu virzās šurpu dažas govis ar telēnu un nesapīts zirgs. Telēnam galvā bij ašķu iemaukti, kādus līdz šim biju redzējis pielietojam tikai kumeļiem, kad tos grib atradināt no zīšanas. Arī telēnam visādā ziņā bij uzmaukti ašķi, lai govīm neļautu izzīst pienu. Lopi likās būt pieēduši, jo tagad noplūkāja pa zāļu kušķītim tikai aiz gara laika bet vairāk likās uz sēņošanu. Viņi nebij tik izlepuši kā mēs un neizvēlējās tikai baravikas, bērzlapas un gailenes, bet ņēma no vietas visas, arī tās, kuras mēs saucām par pekām. Mums par lielu brīnumu arī zirgs lasīja sēnes. Pienāca drīz saimniece ar bērniem un aizdzina govis mājās slaukt. Arī zirgs aizgāja labprātīgi līdzi mājup. Tagad mēs varētu dabūt pienu no saimnieces, tomēr bij neērti iet vieniem bez spiningotājiem. Kopā braukuši, kopā slāpes cietuši, kopā arī dzersim pienu. Ja viņiem nelaimēsies ar zivīm, tie drīz vien atgriezīsies. Atgriezās. Saīguši, noguruši, jo nekas nebij ķēries. Atslēja makšķeres pret priedi, sakāra kamzoļus zaros, bet paši atgūlās drusku atpūsties. 

VI. Mežsarga mājās mūs jau gaidīja saimniece ar pienu. Bij pārradies arī vakar atbraukušais makšķerētājs ar labu lomu. Salikām savas mantas pie mājiņas uz galda, sākām ēst un dzert. Saradās mums visapkārt arī šā rīta paziņas: mazais sunītis un gailis ar vistām. Piebiedrojās vēl arī zirgs, ar kuru bijām iepazinušies mežā, sēnes lasot. Viņš stiepa mums klāt savu mīksto samta purnu un pieņēma arī dāvanas no mums, ja ko devām. Pliku rudzu maizi zirgs ēda ļoti labprāt, bet nēģi, pomidori un sviestmaizes viņam ne visai gāja pie dūšas. Tos viņš laida zemē, bet mums pēc ilgi rādīja baltos zobus. "Saimniec, jūsu zirgs smejas!" iesaucās fotogrāfs un aizsteidzās pēc sava aparāta. Mēs turpinājām ēšanu un pacienājām arī zirgu, bet fotogrāfs rīkojās ar aparātu. Ja devām darba vīra rudzu maizi, tad zirgs ēda ar gardu muti, ja devām kungu nēģus un sviestmaizes, tad atkāpās, stiepa kaklu gaisā un rādīja baltos zobus. Fotogrāfs knikšķināja savu aparātu, priecājās un smējās. Viņa jautrība pārgāja arī uz mums visiem. Beidzot iejaucās saimniece starpā: „Ko jūs, bezgoži, te izsmejat manu zirdziņu" viņa mums pārmeta un smiedamās bīdīja savu zirgu no mums projām aiz mājas paksi. Bet zirgs nepiekrita saimniecei. Viņam negribējās šķirties no jautrās kompānijas. Apskrējis mājai ātri apkārt, viņš no otras puses steidzās atkal mums klāt... Kad gājām projām, visi šajā dienā iegūtie draugi mūs pavadīja līdz vārstuļiem. Kad atšāvām vārstuļus, saimniece saķēra zirgu aiz krēpēm, bet puisītis paņēma taksīti rokās, lai tie nenāktu mums tālāki līdzi. Kamēr šāvām ciet kārtis, saimniece aicināja nākošo reizi atbraukt jau sestdienas pievakarē.  „Tad dabūsiet arī laivu un varēsiet aizbraukt uz ezera saliņām."  „Vai tāds bars nebūsim jums par apgrūtinājumu?" ieprasījāmies. „Kas par apgrūtinājumu! Kūtsaugšā siena vai cik, pietiks naktsguļai. Braucat kaut vairāki."  Pārcēlušies pāri upei, iegriezāmies atkal nēģu fabrikā pēc cepures, kuru kāds no mums te šorīt bij aizmirsis. Cepure vēl vienumēr karājās pie galda vadzī. Aiz galda vēl sēdēja kāds kungs ar dāmu un ēda nēģus. Saimniece pasniedza dāmai no krāsns izžāvētas zeķes un kurpes. Dāma aizgriezās sāņus un sāka aut kājas.  Mēs atminējāmies, ka mums priekšā dziļais ūdens ceļš, tādēļ šņorējām vaļā zābakus, vilkām nost zeķes un rotījām augšā bikses. Apavus piesējām pie rukzaķiem, jo rokām vajadzēja būt brīvām, lai varētu turēties pie asā gatuves žoga Arī kungs, skatoties uz mums, sāka aut nost kājas.  „Tātad tie nav vis no vienām mājām, lai gan te ēda kopā nēģus," man neviļus iešāvās prātā.  Iznācām sētā. Kungs gāja papriekšu, dāma viņam sekoja Pie laipām uz kārtībnieka dzīvokli dāma iebāza kunga mēteļa kabatā savu rokas somiņu un kabatas lakatiņu.  „Tā man būs ērtāka pieturēšanās pie žoga un brunču piesargāšana," viņa ieteicās.  Mēs baskājainie sākām laipot pa baļķiem, vairoties sākumā no ūdens, bet dāma apautām kājām brida tūliņ tieši ūdenī. Tālāk ūdens sniedzās krietni pāri ceļiem. Mēs vīrieši reižu reizēm apstājamies un lūkojamies, vai nebūtu kur seklāka vietiņa pāri tikšanai, bet dāma visu laiku kāpa dūšīgi bez apstāšanās, tikai laiku pa laikam pavelkot svārkus un mēteli, piesargot tos no saslapināšanas. 

VII. Metās jau krēsla kad izbridām  no ūdens nosēdamies jaunā dzelzceļa dambja malā apauties. Kad pienācām šosejas galā, te dāma ar basām kājām, bet kungs ar apautām patlaban sēdās iekšā automobīlī. Mēs gājām tālāk uz garāžu. Mūsu autobuss jau bij nostājies gatavs ceļam, lai gan vēl palika minūtes divdesmit līdz atiešanai. Kāds pavecīgs kungs garās zaļās vilnas zeķēs staigāja gar autobusu un tik skaļi un dabiski kūkoja, ka nevien autobusu pasažieri, bet arī apkārtējo māju iedzīvotāji nāca lūkoties vēlo dzeguzi. Ieņēmām vietas. Arī vācu kungs bij sakūkojis kopā savus piederīgos. Bij pienācis laiks. Sākām braukt šosejas galā gaidīja otrs autobuss. Pabraucām tam garām, bet šosejā drīz panācām bariņu gājēju, kuri mūs apturēja, jo arī gribēja pārkļūt Rīgā. Kamēr tos sasēdinājām pie sevis, pabrauca garām otrs autobuss, lai uzņemtu pasažierus iepretim Gaujas tiltam. Tā mēs pārmaiņus lasījām izbraucējus līdz pat Ādažu baznīcai. Tad laikam bijām iekļuvuši citu autobusistu robežās un vairāk neuzņēmām neviena . Mežā apstājāmies un šoferi ar elektriskām lampiņām apstaigāja pasažierus un iekasēja braukšanas naudu. Tumsā Rīgas šoseja bija daudz dzīvāka nekā no rīta. Visu laiku vai nu staroja pretīm automobīļu spilgtās ugunis, vai arī zibiņoja garām sarkanās uguntiņas. Pie Šmerļa ieskanējās pirmie tramvaju zvani un iedunējās sliedes. Jutām, ka drīzi būsim mājās. Gandrīz visu ceļu bijām klusējuši. Ielieca mūsu vidū galvu fotogrāfs un aizgrābti ieteicās: „Taču labi, ka sarīkojām šo izbraucienu! Vai mēs Rīgā būtu redzējuši nēģus, kas paši lec iekšā karstās oglēs? Vai Rīgā būtu izdevies nofotografēt smejošos zirgu? Jeb vai mēs būtu dzirdējuši tik jauki kūkojam vācu kungu? Ja nelīs lietus, brauksim atkal kaut kur nākošā svētdienā!" Mēs visi četri pilnīgi piekritām fotografa domām un uzaicinājumam.

 

Svētdienas izbrauciens. 1930.11.01 Jaunais Cīrulītis
E. Birznieks-Upītis

===