Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Jēkabs Krēsliņš <>

Jēkabs Krēsliņš-operas solists / Ādažu iedzimtais

Portretist, pārbaudiet audeklus!

31. janvāra rītā pastnieks ar tādu šķelmīgu smīnu pasniedza Valsts operetes teātra solistam Jēkabam Krēsliņam telegrammu: Parakstieties par saņemšanu, lūdzu, un atļaujiet apsveikt dzimšanas dienā. Piedodiet, mana dzimšanas diena ir nedaudz vēlāk. Bet kalendāros rakstīts, ka šodien. Datums sakrīt un adrese sakrīt. Jēkabs Krēsliņš lasa: Francim Šūbertam Ķengaragā, Lokomotīves ielā... «Apsveicam 175. dzimšanas dienā!» Izlasa un, sapratis gan draugu, gan pastnieka humoru, sirsnīgi tencina. Kā gan citādi viņš «Treijmeitiņās» uz skatuves divas un vairākas reizes nedēļā iejūtas Franča Šūberta lomā, kādēļ gan lai brīdi lomu nepārņemtu arī dzīvē? Šo epizodi Jēkaba Krēsliņa tuvs paziņa stāstīja nelielai sabiedrībai, un tūlīt par dziedoņa personu ieinteresējās jauns mākslinieks portretists, kurš vingrinās visdažādākajās tehnikās, bet vislabprātāk zīmē draudzīgus šaržus, turklāt cilvēkus tādā brīdī, kad viņi, smejas. Tā kā sabiedrība bija «izlēmusi», ka «operete jau nu droši vien ir tāda vieta, kur dienas paiet vienos smieklos», portretists interesējās par iespēju redzēt Jēkabu Krēsliņu «kādu pusstundu», un būtu labi, ja aktieris viņam papozētu smejoties. Cilvēks no teātra apšaubīja šādu iespēju un pastāstīja, ka Jēkabs Krēsliņš tik bieži nemaz nesmejas. Daudz biežāk viņš smaida. Bet visbiežāk ir nopietns. Kāpēc? brīnījās portretists. Laikam jau tāpēc, ka Jēkabs Krēsliņš visnotaļ nopietni attiecas pret darbu, bet teātrī diena paiet galvenokārt koncentrētā, pat saspringti koncentrētā darbā. Dažkārt arī pārmērīgi liela slodze gan Jēkaba Krēsliņa balss saitēm, gan nerviem, gan pacietībai. Un tad gadās arī, ka mākslinieks, aizstāvot savu uzskatu, savu ieceri un pārliecību, kļūst pat neiecietīgs un ass. Un skaļš. Eļļā! iesaucās portretists, tādas rakstura īpašības vislabāk atklāt eļļas krāsām gleznotā portretā. Nesteidzieties, sarunas biedrs noklusināja temperamentīgo jaunekli, Jēkabam Krēsliņam ir arī pavisam citādas īpašības, kuras viņu raksturo vēl spilgtāk. Viņš ir spējīgs jau tā garās darba stundas pagarināt, nevaicājot, kas viņam par to būs. Iepriekšējās dienas nelielos attiecību asumus viņš prot izlīdzināt ar aizkustinošu un siltu sirsnību, iedibinot tik nepieciešamo darba atmosfēru. Es viņu akvarelēšu, akvarelī visveiksmīgāk var ieburt atmosfēru. Bef kādai tehnikai tad Jēkabs Krēsliņš iederētos atveidots brīvā brīdī, kad viņš stāsta par savas bērnības ciematu Ādažiem, kuros redz divas rīta un divas vakara blāzmas: vienu no lecošas un rietošas saules, un otru no Rīgas ugunīm? Ādažu vārdu pieminot, viņa balsī arvien ieskanas gan lepnuma, gan mīlestības nots, tur arvien viņu gaida sirmas māmuļas glāsts. Bet jums vajadzētu dzirdēt, kā Jēkabs, zēnību atceroties, runā par Līgo un vēl citām dziesmām, ko viņš tik ļoti jau mīlējis, mazs puika būdams. Viņam paticis tajās klausīties, bet vēl vairāk dziedāt. Un klusu sapņojis, ka jāpaliek par īstu dziedātāju un tādēļ, lai tur vai kas, jāietiek tajā Rīgas skolā, kuru sauc par konservatoriju. Varbūt pastelī? Portrets pastelī, tāda tehnika pieļauj visniansētākās izjūtas. Bet kāda portreta tehnikā var atklāt dziļas emocijas? Jēkabs Krēsliņš taču ir viens no visemocionālākajiem mūsu aktieriem. Šī spēja viņam palīdz piecdesmitajās un simt piecdesmitajā izrādēs būt tikpat krāsām bagātam un īstam kā svinīgajās pirmizrādēs. Un kā lai attēlo to, ar kādu iejūtību mākslinieks lasa grāmatas, klausās gan viņam sen zināmu, gan gluži jaunu mūziku, skatās citu teātru izrādes un filmas?

Un arvien tajās vispirms meklē kaut ko labu. Sev un citiem cilvēkiem noderīgu. Un no rīta, ieradies mēģinājumā, mudina kolēģus aizejiet, apskatiet, paklausieties! Visos teātros runā par tā saucamo aktiera darba ētiku, kura pieprasa atdot sevi visu jebkurai lomai. Runā teorētiski, bef praktiski ... Jēkabs Krēsliņš, saprotams, nav vienīgais, kas šo augsto tēzi teātra praksē piepilda. Ar tādu pašu atbildības sajūtu, kā atveidojot «pirmos mīlētājus», Misteru Iksu «Cirka princesē», Edvīnu «Silvā», Pārvaldnieku «Maricā», Daņilu «Jautrajā atraitnē», Šandoru «Čigānu mīlā», Ilmāru «Annelē», Arni «Dzintarkrasta puišos», viņš iznāk pie skatītājiem arī epizodiskajās raksturlomās, tēlojot laupītājus, afēristus un citus līdzīgus. Portretist, kādēļ jūs apklusāt? Es domāju, ka man jāapgūst vēl dažas tehnikas. Un tajā pašā laikā es brīnos. Par ko tad? Par Jēkaba Krēsliņa pēkšņo izaugsmi. Pēkšņo? Te būs kāda kļūda šī vārda lietošanā. Paklausieties, ko kritika par viņu rakstījusi jau 1959. gadā: «Alfrēda Žermona vokālā partija jaunā mākslinieka dziedājumā muzikāli izveidota līdz vissīkākajai detaļai.Cik daudz te patiesas mīlas apdvestas sirsnības, sveloša izmisuma!» (Traviata.) 1961. gadā: «Ļoti pārliecināja cikla mūzikas patiesīgums un emocionalitāte, kuru ļoti iejūtīgi atsedza arī solists Jēkabs Krēsliņš, iepriecinādams ar priekšnesuma skanīgumu un muzikālo, rūpīgi izstrādāto dziedājumu» (J. Ķepīša dziesmu cikls «Pēra Ginta vēstules Solveigai»), 1963. gadā: «Saša Bogomolovs ir aktiera Jēkaba Krēsliņa liela radoša veiksme. Viņš tēlo vienkārši, sirsnīgi un nemāksloti. Dziedoņa balss plūst viegli un brīvi.» Tās tikai dažas liecības par viņa mākslinieciskās darbības sākotni. Tālākie vērtējumi kāpinās progresīvi, līdzīgi ienākumu nodoklim, jo grūtāka un atbildīgāka vokālā un aktieriskā partija, jo labo vārdu par Jēkaba Krēsliņa veikumu vairāk. Jo sevišķi skatītāju interesi un simpātiju izraisījusi Franča Šūberta loma. Jau pirmajos mēģinājumos mākslinieks piedāvāja savu uzskatu par Franča Šūberta tēlu un viņa mūzikas interpretāciju nevis teorētiskos izklāstos, bet praktiski dziedot un dzīvojot dotajos apstākļos ar apbrīnojamu aizrautību. Teātra valodā to sauc par mākslinieka degšanu. Portretist, pārbaudiet rūpīgi audeklus, krāsas un otas!

KĀRLIS PAMŠE

* Literatūra un Māksla / 09.09.1972

💢💢💢

Latvijas PSR Nopelniem bagātajam skatuves māksliniekam

Jēkabam Krēsliņam - 60

Piepildījums tas ir darbs ilgu darba gadu garumā Operetes teātrī. Jēkabs Krēsliņš kļuvis par vienu no vadošajiem solistiem. Daudzas izrādes palikušas atmiņā tieši viņa talantīgi veidoto raksturtēlu dēļ. Viņa klātbūtne izrādē ir ļoti būtiska, jo tā spēj radīt īpašu sirsnības, labestības un gaišuma toni. Tātad svētkus. Ik veikumā jūtama liela mākslinieciskā darba pieredze un profesionālisms. Kā uz to iets? Un cik viegli vai grūti būt šodienā? Par to daži jautājumi māksliniekam. Kā jūsu ieceres un jaunības sapņi ir realizējušies šodienā? Atceroties darba sākuma gadus un laika posmu līdz tam, ir jāatzīstas pašam sev, ka sākums ir bijis laimīgs. Mūzika manā dzīvē ienāca agri. Sākumā varbūt pavisam netieši kā visa man apkārt skanošā pasaule. No pašas bērnības līdz pat šai dienai mani ir pavadījusi J. Strausa mūzika. Tolaik, bieži dzirdot pa radio «Vīnes meža stāstus», es nodomāju nekas skaistāks nevar būt. Bet grūti bija paredzēt, ka pēc gadiem pietuvošos šai mūzikai jau pavisam tieši, ikdienas darbā uz skatuves. Šī mūzikas mīlestība man laikam nezudīs nekad, un «Čigānu barons» pašlaik ir viena no man tuvākajām izrādēm. Uz teātra skatuves darbojos kopš 1959. gada. Mana pirmā darba vieta bija Daugavpils Muzikālais teātris. Bet Operetes teātrī drīz būs aizvadīti 26 gadi. Man dzīvē ir laimējies tajā ziņā, ka esmu mācījies un nenovērtējamu māksliniecisko pieredzi guvis no izciliem mūsu mākslas meistariem. Tādiem, kuru devumu vienmēr uzlūkosim par mūsu kultūras vērtību. Tāds ir Teodors Kalniņš. Liela personība, skolotājs, autoritāte. Viņa vadībā es savā laikā darbojos Televīzijas un radio korī. Vēlāk konservatorijā, mācoties operas klasē, manai dziedātāja nākotnei profesionālus pamatus lika profesors Aleksandrs Viļumanis. Par savu pedagogu uzskatu arī Nikolaju Vasiļjevu. Neaizmirstami palikuši lielformas darbu iestudējumi diriģenta Leonīda Vīgnera vadībā. Kad mācījos konservatorijā, bija jau nodibināts studentu simfoniskais orķestris. Tas bija arī Veronikas Pilānes, Austras Tauriņas, Kārļa Zariņa, Laimas Andersones un Jāņa Zābera laiks. Vēl šodien atceros, ar kādu milzīgu aizrautību visi iestudējām operas, kantātes, oratorijas. Operas klasē darbodamies, iestudējām septiņas operas, to skaitā «Rigoleto», «Traviatu», «Jevgeņiju Oņeginu». Repertuārs bija ļoti plašs. Tolaik operas klasē darbojās arī Rihards Glāzups un Edgars Tons. Tagad tik kaislīgu entuziasmu jaunatnes darbībā vairs nejūt. Bet mākslā, manuprāt, tas ir pilnīgi nepieciešami. Vai esat skaitījis savas lomas? Kuras no tām visspilgtāk palikušas atmiņā? Kad ienācu teātrī 1961. gadā, kolektīvs beidza piecpadsmito sezonu, galvenokārt darbodamies klasiskajā repertuārā un iestudējot padomju operetes. Arī man uzreiz nācās apgūt lielos klasikas darbus, tie man palikuši tuvi līdz pat šim brīdim. Desmit pirmos gadus nācās apgūt galveno lomu repertuāru. Man nebija tieša skolotāja, no kā gaidīt pamācības. Vien sava nelielā darba pieredze un liela griba darboties uz šīs skatuves. Uzklausīju kolēģes: Liliju Sniedzi, Renāti Šteinbergu. Drīz pēc manis teātrī sāka strādāt Inta Spanovska, Astra Krēsliņa, Aina Bajāre. Viņas visas ienāca teātrī jau kā profesionālas aktrises, ar labu vokālo skolu, skaistām balsīm, ar strādātgribu, nopietnību. Tā kopīgi ritējis mūsu darbs. Operetes teātrī pirmais iestudējums, kurā man iznāca darboties, bija Oskara Strausa operete «Terezina». Uz šo brīdi ap simts izrāžu ir nospēlētas «Rozmarijā», ir bijušas lomas lielākajā daļā klasisko operešu. Neaizmirstama palikusi titulloma Ofenbaha mūziklā «Zilbārdis», Kālmana spožās operetes, «Vīnes valsis», «Trejmeitiņas», «Putnu pārdevējs».

Ir strādāts arī visās Arvīda Žilinska operetēs. No jaunākā laika darbiem manī paliekošs ir Herstvuds Raimonda Paula mūzikla «Māsa Kerija». Kopumā līdz šodienai būšu nospēlējis aptuveni sešdesmit lomas. Vai izjūtat darba darīšanas atšķirību toreiz, sākumā un tagad? Arī toreiz bija savas grūtības un problēmas. Nopietns darbs nevar būt viegli padarāms. Un tomēr tas bija skaistākais laiks manā mūžā. Es pat teiktu zelta laiks. Strādājām pie nopietna (mākslinieciskās vērtības un kvalitātes ziņā) repertuāra, strādājām daudz un ar lielu pašatdevi. Operetes māksliniekam gadā bija jāiestudē četras līdz piecas lomas. Pašlaik ļoti aktuāla ir repertuāra problēma. Cik tālu ekspluatēt nezūdošo klasiku? Kā to tuvināt laikmeta izjūtai? Ļoti diskutējams, manuprāt, ir jautājums par eksperimentēšanu ar klasiku. Būtībā jau vesela paaudze ir izaugusi, kurai ir sveša klasikas klasiska interpretācija. Šobrīd arī mūsu iežisors Romāns Grabovskis mēģina rast jaunus ceļus muzikālajiem iestudējumiem. Ik pa brīdim repertuāru papildina izteikti laikmetīgas ievirzes izrādes ar mūsu žanram neierastākām intonācijām un ritmiem. Šīs mākslas estētika manas paaudzes aktieriem ir tālāka. Te nu vārds jaunajai paaudzei. Šobrīd varbūt ir zudusi tā neatkārtojamā kopības, savstarpējas saprašanās izjūta, kas tolaik vienoja dažādu mākslu pārstāvjus. Tā bija patiesa interese citam par citu, neaizmirstamas tikšanās, sarunas. Intelektuālas, garīga spēka pilnas. Kas, jūsuprāt, ir grūtākais, strādājot operetes žanrā? Patiešām, nav viegli būt visapveltītam, visu varošam tādā sintezētā žanrā, kāda ir operete. Daudzos ir iesakņojies nepamatots uzskats, ka operete tikai tāda otrās šķiras māksla vien ir. To dzirdēt nav prieks. Vēl skumjāk, ja to saka cilvēki, kuri nemaz neseko mūsu darbam. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ikdienas darbs te, kā ikvienā citā atvieglinātas uztveres žanrā, ir krietni vien sūrs. Esmu pārliecināts, ka galvenais noteikums operetes mākslinieka izaugsmē ir būt labam vokālistam, patstāvīgi vokāli izglītoties un pilnveidoties. Plus aktieriska prasme un kustību plastikas apguve. Un jāproi vienot šos komponentus dabiskā harmonijā. Tas viss kopā ir ļoti sarežģīti. Bet uz to jātiecas sevišķi jaunajiem aktieriem. Šobrīd viņi vēl piekūst «garākās distancēs». Viņu uzdevumi bieži tiek atvieglināti ar fonogrammu, mikrotonu palīdzību. Prāts vairāk tiek virzīts aktierprasmes apzināšanā, nereti nomaļus atstājot vokālo prasmi. Te gribu minēt vēl vienu, gan ļoti skaistu grūtumu. Mums ir tā saucamās skaļās izrādes, kad jūtam tiešu zāles reakciju skan smiekli, atbalsis. Bet ir arī relatīvi klusās dvēseles izrādes, kad veidojas brīnišķīgs dvēseļu tilts no mākslinieka uz skaitītāju. To spēj radīt, piemēram, Sūberta mūzika. Izrādē ir tāds brīdis, kad zālē iestājas nāves klusums. Tie tad ir svētku mirkļi. Arī ikdienā. Vai Jums ir arī kāda vēl nepiepildīta vēlme vai sapnis? Strādāt! Dzīvot un strādāt ar domu, ka pats galvenais darbs un veikums vēl priekšā. Lai mūsu teātri neuzlūkotu par «zemākas kārtas» teātri. Lai vismaz reizi gadā mēs varētu atgriezties pie kāda liela skaista klasikas uzveduma. Nezūdošs ir viss, kam piemīt māksliniecisks pamatojums un vērtība. Nav svarīgi, vai tā būtu klasika vai īsti avangardisks laikmeta darbs. Daudz dvēseles izrāžu jums šajā un visās turpmākajās sezonās!

Ar Latvijas PSR Nopelniem bagāto skatuves mākslinieku Jēkabu Krēsliņu

tikās muzikoloģe L. Sarkane

* * *

Visa dzīve teātris?

Astra Krēsliņa atbild - nē.
GUNĀRS TREIMANIS

Mājīgi iekārtotā dzīvoklī, kur gleznas un greznuma priekšmeti rindojas ar sekcijām, dzīvo Rīgas Muzikālā teātra aktrise Astra Krēsliņa un viņas dzīves draugs Jēkabs, arī šī ansambļa solists. Blakus istabā dienas vada 91 gadu vecā māmuļa Katrina. Dēls Armands ar sieviņu Agritu, meitu Solveigu un dēlu Nauri dzīvo atsevišķi. Aktrises sapnis (ja būtu daudz naudas) - nopirkt sev vienistabas dzīvoklīti, bet Purvciema trīsistabu mītni atvēlēt dēlam. Astra mani pacienā ar garšīgām kotletēm un īpatnēju sakņu biezeni. Uz galda smaržo kafija. Saruna var sākties. Vispirms pajautāju Jēkabam Krēsliņam - ko vīrs var teikt par dāmu, kas operetē staigā apžilbinošās drānās, dzied tikai par mīlu un skatītājos modina pozitīvas izjūtas. Brīnišķīga aktrise un sieviete, īsts ģimenes cilvēks, dārzniece, izcila kulināre un vecmāmiņa, kas nebaidās no vārda nevar. Astra, un kā jūs iepazināties ar Jēkabu Krēsliņu? - Liepājā mūs sapazīstināja Inta Spanovska. Bija viesizrādes. Jēkabs dziedāja Čigānu mīlā. Biju pamanījusi viņu jau Operas klasē, kur viņš dziedāja Pajaci. Bet tad viņš nepievērsa man ne kādu vērību. Jēkabā es saskatīju līdzību ar Mario Lancu. Jaunībā biju skatījusies slaveno filmu Lielais Karūzo. Abi pasmaida un sāk noskaidrot - kurš kuru pirmo reizi iedrošinājis lēmumam soļot kopā pa dzīvi. Astra ir dzimusi Liepājā, kur māte un tēvs bija uzcēluši ģimenes māju. Tāpēc ceļš bieži aizveda uz to pusi. Tur teātri strādā arī labākā draudzene grāmatvede Ārija. Astru var sastapt daudzviet, ne tikai Muzikālajā teātrī. No 1978. gada viņa ir Latvijas Valsts konservatorijas pedagoģe, kas diriģentiem, ērģelniekiem, mūzikas teorijas pasniedzējiem māca solo dziedāšanu. Vasarās Ādažos Brīdagu mājās dārzā viņa lasa zemenes, upenes, ērkšķogas, ķiršus, līkņājas pa zemi, kaut gan atceras, ka garderobē Lilijai Sniedzei reiz teikusi - es nu gan ar zemi nenodarbošos. Bet tagad 3 hektāri zemes liek sevi manīt.
Kādi pedagogi jums devuši pamatu? - Protams - Ludmila Rjabova-Brauna. Viņa katru toni nostrādāja līdz pilnībai. Bet Aleksandrs Viļumanis (seniors) viens no pirmajiem man teica: «Tu dziedāsi Monmartras vijolīti. Un tiešām - tā man ir viena no vismīļākajām lomām. Viļumanis manā liriskajā soprānā bija saklausījis koloratūru, un tas bija patīkami. Nekad neaizmirsīšu kā, Anneli iestudējot, es uztrenēju augšas. Operetes kursā sagatavoju arī Čo Čo Sanu. Jauki pedagogi bija Vera Singajevska, Alfrēds Jaunušans, Lidija Freimane, Olga Bormane un franču valodas pasniedzēja Niss. Konservatorijā mācoties, bija arī jāpiepelnās, strādāju par apkopēju. Jo sevišķi sarežģītas bija mēneša beigas, kad kopmītnē vārījām zupas un ēdām saulē kaltētas butes. Taču šis posms Komunālajā ielā ar mazo skatuvīti, kur mita arī administrācija, ar gaiteni uz baleta telpu, paliks romantiskā atmiņā. Draudzīgi sadzīvojām. Mācījos kopā ar Ivonnu Jākobsoni, Dzintru Meļķi un Elgu Brahmani. Par savām lomām Astra stāsta: - Es nekad neesmu baidījusies būt otrā. Lai citas sauc sevi par primadonnām. Man tik ļoti palicis atmiņā frizieres Aivas teiciens: «Astra, es tevī cienu godīgumu.» Kad man uzticēja dziedāt Silvu otrajā sastāvā, es nezūdījos - kā tas būs? J0... tomēr pienāk brīdis, kad ar savām lomām es iznāku priekšplānā.

Jau minētā Vijolīte un Hannele Trejmeitiņās devušas gandarījumu. Un nebaidījos arī no tā, ka, gatavojot Silvu, zem sirds jau nēsāju Armandu. Vēlāk pārgāju uz raksturlomām. Kā man patīk Blaumaņa Ezerlauku māte Saldenajā pudelē. Tāpat arī tante kopā ar Renāti Šteinbergu operetē Tikai rozes. Atceros - Operetes teātrī bija ziedu laiki, kad tur strādāja Voldemārs Pūce, Jānis Kaijaks (seniors), pēc tam Kārlis Pamše. Manuprāt, Astrai ir pa spēkam jebkura loma. Nelielais, bet vingrais stāvs kā radīts bija Adelai Sikspārnī, Stasijai Silvā, viņas skatuviskais šarms līdzinājās Marikai Rekai vai Žanetei Makdonaldai. Opereti vienmēr esmu apmeklējis. Un bija laiks, kad Astra Krēsliņa mūs pārsteidza ar drastisku komiku, skaidru formas izjūtu, lirisku pamattoni, pirmreizīgu runas niansējumu. Operetē vienmēr klibojusi vārda kultūra, vainojama arī nejaukā akustika. Taču Astras varones švirkstēt švirkst teatrālā kāpinājumā. Pat tagadējā Silvā (ar pašķidru režijas ievirzi), kur viņa tēlo firsta kundzi, Astras uznācieni un aizgājieni tiek pavadīti ar aplausiem. Aktrise ļaujas spēles priekam, neko necenšoties uztiept.

- Kā jūs visvairāk var nokaitināt? - Atklāta divkosība. Vārda neturēšana. Arī nevīžība, ko redzu jaunāko kolēģu attieksmē. Neaudzinātība. Žēl, ka aizvien vairāk izzūd kulturālā inteliģence. - No kā jūs visvairāk baidāties?

- No vecuma nevarības. Kaut vienmēr es varētu tikt galā pati ar sevi! - Kurš gadalaiks jūs vilina? - Pavasaris, kad stādiņi nāk laukā no ziemas zābakiem. Man divās lodžijās pavasarī ir liliju, gladiolu, tulpju dēsti. Arī vasaras vidus ir tik gaišs un uzmundrinošs.

- Vai esat māņticīga? - Dzīvē ne. Bet reiz gan bija jocīgs gadījums. Kad spēlēju Ballē Savojā, man līdzi vienmēr bija termoss ar kafiju. Reiz garderobē saplīst termoss. Jūtu, ka nevarēšu nospēlēt izrādi zvanu Renātei un lūdzu nākt uz izrādi un paņemt līdzi termosu. Domāju, ka likteni ietekmēt nevar. Esmu Auns (6. aprīlis dzimšanas diena), tātad esmu Marsa ietekmē. Ja ko nolemju, tad to arī izdaru. Visu var panākt ar neatlaidību.

- Kā jūs gribētu dzīvot, ja būtu dažādas iespējas? - (Pēc ilgākas pauzes.) Laikam tāpēc, ka esmu personiskajā dzīvē laimīga, man tādu speciālu sievietes ideālu nav. Nu varbūt Sofija Lorēna būtu paraugs. Kā filmā, tā dzīvē. Mūsu sarunas skar visdažādākos jautājumus. Un man kļūst viegli, jo Astras un Jēkaba Krēsliņu domās nav nīgruma, aizkaitinātības vai vainas meklēšana citos. Visa dzīve - teātris? Astra atbild - nē. Realitāte nepiekāpjas mākslas priekšā. Labi, ja vari dzīves pieredzē dalīties un apzināties, ka mūža lielākā vērtība ir cilvēks. Jābūt arī izturīgam kā kamielim. Ar labsirdību var panākt visu. Un absolūts godīgums nebūt nav pretrunā ar sāpīgo un sarežģīto aktrises profesiju. Cerība var pārstatīt kalnus. Un jebkurš nogurums izklīst vienā mirklī, kad ieraugu savus mazbērnus. - Kur jūs vēl gribētu dzīvot bez Latvijas? - Kanādā. Kāda tur sakoptība, tīrība, cieņa citam pret citu! Tur nav žogu, katru puķīti tev ļauj pasmaržot. Vispār sapņoju par šo zemi, kur ielas mazgā ar ziepēm, kur valda saskaņa.!