Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Raimonds Pauls <>

Mūsu mākslinieki ikdienā

Par populāro komponistu Raimondu Paulu šoreiz lūdzām pastāstīt dzejnieku Jāni Peteru. — Pēc latviešu tradīcijas, tam bērnam, kas neizēd visu biezputru, sit ar karoti pa pieri. Ar Raimondu Paulu kopā strādāju jau gadus sešus, tātad ir bijis jāstrebj no kopējas bļodas gan salds, gan skābs. Tādēļ domāju, ka šo to par viņu zinu.

Ar sievu un meitu Baltezerā / septiņdesmitie gadi

— Kāds ir komponista vaļasprieks? — Apmātība uz forelēm. Tā kā šī graciozā un tramīgā zivs nedzīvo vannā vai Baltezerā, kura krastā atrodas Raimonda Paula vasarnīca, tad forelēšanu komponists apvieno ar autoprieku — ķiršbrūnā «Volga» tiek dzīta gan pa asfaltu, gan pa lauku līčloču ceļiem, kuri ved uz noslēpumainām foreļupītēm. Taču es zinu, ka, atrodoties dabā komponists ne tikai makšķerē, bet arī sacer dziesmas, vismaz «noķer» dziesmu pavedienu Tātad vaļasprieks tiek savienots ar darbu, ar mākslu. Tā tas ir, un tā tam jābūt — radošs mākslinieks taču nekad nav atvaļinājumā. Raimondam ir vēl viens vaļasprieks. Tā ir somu pirts. Tā kā viņš nu jau gadu gadiem konsekventi sevi «nemierina» vīna glāzē, ne cigaretes dūmā, tad somu pirts lāva ir tā vieta, kur izsvīst darba sviedrus. Baltezerā viņam pašam ir sava sauna.

—Kā komponists izturas radošas veiksmes reizēs? — Vai tad nu es vienmēr esmu bijis klāt, bet ir gadījies. Maestro ārkārtīgi augstu vērtē publikas reakciju. Ja sajūsma zālē sit augstu vilni, tad viņš ir cilvēciski gandarīts, pēc koncerta joko, draudzīgi, bet asi dzeļ saviem dziedātājiem, mūziķiem, draugiem, vārdu sakot, «apceļas». Dažreiz viņš zvana vēlā vakara stundā pēc koncerta. Ja vada otrā galā sarunas ievadam Raimonds gvelž mīļus niekus, tad jau iepriekš zinu, ka koncertā viņš plūcis laurus. Beigās visai kautrīgi strupi tiek nosaukta publikas visvairāk urravātā dziesma.

— ... un neveiksmes? — Neveiksmes? Viņš taču tiek lutināts. Publika savam elkam piedod gandrīz visu. Savādāk ir ar viņa kolēģiem — profesionāļiem un mūzikas kritiķiem. Tie par viņu godbijīgi strīdas vai dzēlīgi apstrīd. Tādos gadījumos Raimonds kļūst spītīgs un, ja uz neveiksmi norādīts pareizi, tad ārēji viņš šo aizrādījumu nepieņem, bet pēc laika parastā reakcija ir principiāli jaunas kvalitātes skaņdarbs. Tātad uz neveiksmi viņš atbild ar veiksmīgu jaundarbu.

— Kāda publika komponistam imponē? — Abas. Gan tā — bezkritiski sajūsminātā, gan profesionāli sagatavotā. Pirmajai viņš atsaucas ar elegantu reveransu, otru pieņem ar cieņas pilnu spītību.

— Vietas, kur komponists vislabprātāk uzturas —

a) — savā dzīvoklī pie klavierēm!

b) — uz skatuves;

c) — virtuve;

d) — foreļupju krastos (upītes vārdā nosaukt atsakos, jo tad draudzībai beigas);

e) — nelielā, uzsveru — nelielā draugu pulkā, tas tāpēc, ka Raimonds ir kautrīgs cilvēks. Neticat?