Karuselis Mālpilī
Pie kases drūzmējas jauni un vēl jaunāki Mālpils pilsoņi. Dalībnieki ar akreditācijas kartēm mazliet nervozi un mazliet lepni šaudās gar aparatūru un instrumentiem. Tūlīt notikumus sāks fiksēt magnetofona auss, tūlīt sāks griezties sesto «Mālpils ritmu» karuselis. Kas ir «Mālpils ritmi»! Mūzikas festivāls, kurā atšķirībā no Sanremo un Jūrmalas piedalās tikai un vienīgi skolēni, kā arī tehnikumu audzēkņi, spēlējot un dziedot visdažādākā stila instrumentālos un vokāli instrumentālos ansambļos. Arī šī festivāla organizators ir skola. Mālpils vidusskola. Pirmie «Ritmi» 1983. gadā bija krietni pieticīgāki un klusāki, bet tādēļ nav mazāka to vēsturiskā nozīme. Festivāls, Izturējis šādiem pasākumiem mazāk labvēlīgus gadus, tagad skan arvien plašāk. Saglabāts tiek pamatprincips: «Mālpils ritmus» atbalsta pedagogi, visu laiku to darīja arī bijušais skolas direktors Pāvels Jakovļevs un skolas partijas organizācijas sekretāre Ināra Bakmane, bet to dvēsele, galvenais vadonis ir Atis Priedītis. (Atis Priedītis, «Mālpils ritmu» populārākā persona, savulaik beidzis LVU Fizikas un matemātikas fakultāti, strādājis par pedagogu un allaž interesējies par mūziku, nonācis pie secinājuma, ka jāmācās vēl, un 1982. gadā neklātienē beidzis kultūras darbinieku tehnikumu. Kopš tā laika vada agrofirmas «Mālpils» tehnikuma rokgrupu un Mālpils kultūras nama vokāli instrumentālo ansambli.) Par viesu uzņemšanu, viņu labsajūtu un tādu atmosfēru, lai jebkurš ansamblis te gribētu atbraukt vēlreiz, gādā skolēni. Galvenokārt vecākās klases, bet pamazām iesaistās arī mazie, kuri jau pēc pāris gadiem būs «Ritmu» saimnieki. Aiziet! Uz skatuves lauku kapela no Jelgavas. Par to Kaspars Ozoliņš vēlāk teiks: — Jelgavas kapela parādīja mums to jauno strāvu, kura noteikti nāks un nomainīs elektronisko troksni. (Kaspars Ozoliņš — Bulduru sovhoztehnikuma VIA vadītājs, pats darbojas ansamblī «Marana».)
Ikvienas grupas uzstāšanos noslēdz ekspresintervija turpat uz skatuves, kuru vada Una un Lauris. Nereti asprātīga atbilde gūst tikpat skaļas ovācijas kā veiksmīgs dziesmas izpildījums vai vismaz liela vēlēšanās tikt galā ar sarežģītu skaņdarbu. Jā, pagaidām vēlēšanās. Nebūtu nopietni no iesācējiem gaidīt virtuozu instrumenta spēli vai profesionālu vokālo sniegumu. «Mālpils ritmu» mērķis ir parādīt, ko brīvos vakaros dara vidusskolēni, nākamie melioratori, nākamie dārzkopji. Un tomēr — varbūt kāds no viņiem reiz spēlēs grupās «Pērkons», «Opus», «Marana» ... Kas tuvāks Mālpils publikai! Nu, protams, metāls! Un piecsimt pāru plaukstu to apliecina, emocijas nevaldot, kad pār skatuvi un zāli pārlaižas «Challenger» Priekuļu sovhoztehnikuma VIA interpretācijā. Saksofonistu ansamblis no Bauskas rajona — tuvāki klasikai. Bet vai tāpēc viņiem šeit būtu sliktāk jājūtas! — No kā sastāv saksofons! — No metāla, protams! Varbūt dažbrīd emocijas pārlieku satricina agrofirmas «Mālpils» jauno zāli! (Pavasarī tika nodots ekspluatācijā 10 gadus būvētais kultūras nams ar daudzām un dažādām telpām pulciņu nodarbībām, ar koncertzāli un deju zāli. Protams, «Mālpils ritmiem» šaurās skolas zālītes vietā tika atvēlētas jaunās, plašās telpas.) Skolotāju bažīgie skatieni uz pēdējām solu rindām, kurās, kā jau allaž sasēdušies ne tie klusākie un mierīgākie, nemana nekā krimināla: kājas uz grīdas, nevis uz soliem, neviena, kas grasītos trakā skrējienā ieņemt skatuvi. Starp citu, zālē nav neviena uniformētā varas pārstāvja, ne arī kārtības sargu bargām sejām, toties deviņdesmit procenti publikas — «nevaldāmie tīņi». Tas ir viņu festivāls, viņu viesi, kuri gaidīti veselu gadu. Parasti dalībnieki, uzaicināti vienreiz, kļūst par «Mālpils ritmu» pastāvīgiem viesiem. Skatītāji pazīst arī Bulduru sovhoztehnikuma ansambli un tā solisti Dinu. Viņa līdzīgi daudziem citiem savu darbību ansamblī sākusi bez muzikālās izglītības, tagad cītīgi mēģina apgūt ne tikai dziedāšanu, bet arī dažādu instrumentu spēli, skatuvisko šarmu un deju. Daži puiši tehnikumu pavasarī jau bija beiguši un nosūtīti uz darba vietām, bet basģitārists atbrauca no Ogres, bundzinieks — no Liepājas, un viņi atkal ir visi kopā Mālpilī. Atceras purvu, pār kuru pērn kurpītēs skrējuši, uz pēdējo Rīgas autobusu steidzoties, un priecājas par iespēju spēlēt publikai, spēlēt uz pieklājīgas aparatūras, kuru sev līdzi atveduši Ādažu «Zvaigžņu zagļi» (vidējais vecums — 17 gadi). O, «Zvaigžņu zagļi» pārsteidz publiku. Ar pirmajām taktīm, pirmajām frāzēm viņi liekas pieaugušāki, nosvērtāki par citiem. Imanta Ziedoņa dzeja. Pašu mūzika — laba gaume. VEF Kultūras pils «Rondino» laikam ir dažādiem pašdarbnieku tituliem bagātākā grupa šai festivālā. Koķeti un priecīgi viņi jau ceturto gadu griež «Mālpils ritmu» karuseli. Vienīgi dziesmu aranžējums liekas no laika atpalicis: kaut kas starp bērnu dziesmiņām un sešdesmito gadu estrādi. Liepājnieki. «Karuselis». Guntara Rača vadīts ansamblis, kurš pastāv otro gadu. (Vidējais dalībnieku vecums — 15 gadi.) Emocionāls izpildījums, bez lētām provokācijām, ārējiem efektiem. — Var redzēt, ka pie šī ansambļa ir strādāts, — citēju Kasparu Ozoliņu. — Veiksmīgi aranžējumi vienkāršām dziesmiņām (mūzikas un teksta autors Guntars Račs). Kā lai šāda grupa neiegūtu skatītāju simpātijas! Protams, tas notiek, jo sevišķi ar dziesmu «Karuselis», kaut arī turpat līdzās jau stāv pašmāju iemīļotās grupas — Mālpils kultūras nama VIA un agrofirmas «Mālpils» tehnikuma rokgrupa (Jā!!!). Protams, viņus uzņem karsti. Nedalītas simpātijas — Pēterītim, jaunākajam «Ritmu» dalībniekam (12 gadi, 5. klase, kultūras nama ansamblis). — Vai nav bail pirmo reizi uz skatuves! — Kā tad nav, bail gan ... Pēteris pie ģitāras ķēries vecākā brāļa ietekmē. Juris (11. klase) — rokgrupas soloģitārists, festivālā atzīts par labāko instrumentālistu. Pēc koncerta — dejas. Tā beidzās sestie «Mālpils ritmi». Piedalījās deviņi ansambļi. Protams, bija labi vārdi, bija kopīga dziesma. Bija pats galvenais — iespēja pārbaudīt savus spēkus uz skatuves, kas pašu mājās visiem nemaz tik bieži negadās. Vēlreiz vārds Kasparam Ozoliņam: — Katram, kas spēlē vai dzied, laiku pa laikam jāizbauda atbildība, ko uzliek skatuve, publika. Tā ir īstā pārbaude katram mūziķim, vienalga — profesionālim vai pašdarbniekam. Mālpilī ir reti labvēlīga publika — jo tālāki viesi, jo mīļāka uzņemšana (iedomājieties, kā pērn sumināja igauņus!). Mēģinājām līdzīgu festivālu sarīkot arī Bulduru sovhoztehnikumā. Dalībnieki atbrauca. Skatītāji! Zālē sēdēja septiņi cilvēki. Vai tāpēc, ka pierasts pie domas — jebkurš mācību iestādē rīkots oficiāls pasākums noteikti būs garlaicīgs un neinteresants! Nez kāpēc Mālpilī šādas attieksmes nav. Varbūt tāpēc, ka skolēni paši visā aktīvi piedalās! Varbūt tāpēc, ka Rīga mazliet tālāk un profesionāli ansambļi nav ikdienas maize! Bija patīkami just, ka jaunieši alkst pēc šī festivāla, kurā spēlē cilvēki no viņu vidus. Jebkādu pasākumu rīkojot, rodas problēmas. Arī Mālpilī. Bet Atis Priedītis un visi pārējie nedomā, ka to dēļ vajadzētu krist panikā. Protams, sāpīgākais punkts — aparatūra. Vēl nav zināms, kas izlīdzēs ar to nākamgad. Nav zināms, vai atkal kāds ansamblis savas mācību iestādes neatsaucības dēļ nepaliks bez transporta. Varbūt radīsies vēl kādi neparedzēti sarežģījumi. Toties Mālpilī pēc «Ritmiem» pieteikties ansambļos puiši nāk rindām vien. Tas, lūk, ir svarīgi. Liekas, ka jaunā kultūras nama telpas neskums bezdarbībā.
DZINTRA ŠUBROVSKA
1988.06.01 Liesma
Ikvienas grupas uzstāšanos noslēdz ekspresintervija turpat uz skatuves, kuru vada Una un Lauris. Nereti asprātīga atbilde gūst tikpat skaļas ovācijas kā veiksmīgs dziesmas izpildījums vai vismaz liela vēlēšanās tikt galā ar sarežģītu skaņdarbu. Jā, pagaidām vēlēšanās. Nebūtu nopietni no iesācējiem gaidīt virtuozu instrumenta spēli vai profesionālu vokālo sniegumu. «Mālpils ritmu» mērķis ir parādīt, ko brīvos vakaros dara vidusskolēni, nākamie melioratori, nākamie dārzkopji. Un tomēr — varbūt kāds no viņiem reiz spēlēs grupās «Pērkons», «Opus», «Marana» ... Kas tuvāks Mālpils publikai! Nu, protams, metāls! Un piecsimt pāru plaukstu to apliecina, emocijas nevaldot, kad pār skatuvi un zāli pārlaižas «Challenger» Priekuļu sovhoztehnikuma VIA interpretācijā. Saksofonistu ansamblis no Bauskas rajona — tuvāki klasikai. Bet vai tāpēc viņiem šeit būtu sliktāk jājūtas! — No kā sastāv saksofons! — No metāla, protams! Varbūt dažbrīd emocijas pārlieku satricina agrofirmas «Mālpils» jauno zāli! (Pavasarī tika nodots ekspluatācijā 10 gadus būvētais kultūras nams ar daudzām un dažādām telpām pulciņu nodarbībām, ar koncertzāli un deju zāli. Protams, «Mālpils ritmiem» šaurās skolas zālītes vietā tika atvēlētas jaunās, plašās telpas.) Skolotāju bažīgie skatieni uz pēdējām solu rindām, kurās, kā jau allaž sasēdušies ne tie klusākie un mierīgākie, nemana nekā krimināla: kājas uz grīdas, nevis uz soliem, neviena, kas grasītos trakā skrējienā ieņemt skatuvi. Starp citu, zālē nav neviena uniformētā varas pārstāvja, ne arī kārtības sargu bargām sejām, toties deviņdesmit procenti publikas — «nevaldāmie tīņi». Tas ir viņu festivāls, viņu viesi, kuri gaidīti veselu gadu. Parasti dalībnieki, uzaicināti vienreiz, kļūst par «Mālpils ritmu» pastāvīgiem viesiem. Skatītāji pazīst arī Bulduru sovhoztehnikuma ansambli un tā solisti Dinu. Viņa līdzīgi daudziem citiem savu darbību ansamblī sākusi bez muzikālās izglītības, tagad cītīgi mēģina apgūt ne tikai dziedāšanu, bet arī dažādu instrumentu spēli, skatuvisko šarmu un deju. Daži puiši tehnikumu pavasarī jau bija beiguši un nosūtīti uz darba vietām, bet basģitārists atbrauca no Ogres, bundzinieks — no Liepājas, un viņi atkal ir visi kopā Mālpilī. Atceras purvu, pār kuru pērn kurpītēs skrējuši, uz pēdējo Rīgas autobusu steidzoties, un priecājas par iespēju spēlēt publikai, spēlēt uz pieklājīgas aparatūras, kuru sev līdzi atveduši Ādažu «Zvaigžņu zagļi» (vidējais vecums — 17 gadi). O, «Zvaigžņu zagļi» pārsteidz publiku. Ar pirmajām taktīm, pirmajām frāzēm viņi liekas pieaugušāki, nosvērtāki par citiem. Imanta Ziedoņa dzeja. Pašu mūzika — laba gaume. VEF Kultūras pils «Rondino» laikam ir dažādiem pašdarbnieku tituliem bagātākā grupa šai festivālā. Koķeti un priecīgi viņi jau ceturto gadu griež «Mālpils ritmu» karuseli. Vienīgi dziesmu aranžējums liekas no laika atpalicis: kaut kas starp bērnu dziesmiņām un sešdesmito gadu estrādi. Liepājnieki. «Karuselis». Guntara Rača vadīts ansamblis, kurš pastāv otro gadu. (Vidējais dalībnieku vecums — 15 gadi.) Emocionāls izpildījums, bez lētām provokācijām, ārējiem efektiem. — Var redzēt, ka pie šī ansambļa ir strādāts, — citēju Kasparu Ozoliņu. — Veiksmīgi aranžējumi vienkāršām dziesmiņām (mūzikas un teksta autors Guntars Račs). Kā lai šāda grupa neiegūtu skatītāju simpātijas! Protams, tas notiek, jo sevišķi ar dziesmu «Karuselis», kaut arī turpat līdzās jau stāv pašmāju iemīļotās grupas — Mālpils kultūras nama VIA un agrofirmas «Mālpils» tehnikuma rokgrupa (Jā!!!). Protams, viņus uzņem karsti. Nedalītas simpātijas — Pēterītim, jaunākajam «Ritmu» dalībniekam (12 gadi, 5. klase, kultūras nama ansamblis). — Vai nav bail pirmo reizi uz skatuves! — Kā tad nav, bail gan ... Pēteris pie ģitāras ķēries vecākā brāļa ietekmē. Juris (11. klase) — rokgrupas soloģitārists, festivālā atzīts par labāko instrumentālistu. Pēc koncerta — dejas. Tā beidzās sestie «Mālpils ritmi». Piedalījās deviņi ansambļi. Protams, bija labi vārdi, bija kopīga dziesma. Bija pats galvenais — iespēja pārbaudīt savus spēkus uz skatuves, kas pašu mājās visiem nemaz tik bieži negadās. Vēlreiz vārds Kasparam Ozoliņam: — Katram, kas spēlē vai dzied, laiku pa laikam jāizbauda atbildība, ko uzliek skatuve, publika. Tā ir īstā pārbaude katram mūziķim, vienalga — profesionālim vai pašdarbniekam. Mālpilī ir reti labvēlīga publika — jo tālāki viesi, jo mīļāka uzņemšana (iedomājieties, kā pērn sumināja igauņus!). Mēģinājām līdzīgu festivālu sarīkot arī Bulduru sovhoztehnikumā. Dalībnieki atbrauca. Skatītāji! Zālē sēdēja septiņi cilvēki. Vai tāpēc, ka pierasts pie domas — jebkurš mācību iestādē rīkots oficiāls pasākums noteikti būs garlaicīgs un neinteresants! Nez kāpēc Mālpilī šādas attieksmes nav. Varbūt tāpēc, ka skolēni paši visā aktīvi piedalās! Varbūt tāpēc, ka Rīga mazliet tālāk un profesionāli ansambļi nav ikdienas maize! Bija patīkami just, ka jaunieši alkst pēc šī festivāla, kurā spēlē cilvēki no viņu vidus. Jebkādu pasākumu rīkojot, rodas problēmas. Arī Mālpilī. Bet Atis Priedītis un visi pārējie nedomā, ka to dēļ vajadzētu krist panikā. Protams, sāpīgākais punkts — aparatūra. Vēl nav zināms, kas izlīdzēs ar to nākamgad. Nav zināms, vai atkal kāds ansamblis savas mācību iestādes neatsaucības dēļ nepaliks bez transporta. Varbūt radīsies vēl kādi neparedzēti sarežģījumi. Toties Mālpilī pēc «Ritmiem» pieteikties ansambļos puiši nāk rindām vien. Tas, lūk, ir svarīgi. Liekas, ka jaunā kultūras nama telpas neskums bezdarbībā.
1988.06.01 Liesma
🎸🎸🎸
🎶🎶🎶
DURVIS 89
fragments no «Durvis'89»
1989.02.04 Padomju Jaunatne
Saieta «Durvls'B9» žūrija:
ULDIS TIMOŠKA («Zig Zag»).
AIVARS RAKOVSKIS («Bastards») un
…. «Zvaigžņu zagļi» - jauni zēni no Ādažiem, kuriem vēl viss priekšā. Īpaši izcēlās bundzinieks, kas reizē sekmīgi veica arī līdervokālista funkcijas, un taustiņinstrumentālists, kuram savukārt bija liela problēma trāpīt pa pareizajiem taustiņiem. Grupas sniegumā pagaidām jaušama pieredzējuša muzikālā konsultanta klātbūtne un skolniecisks biklums, bet tās ir pārejošas parādības. Citādi šķiet diezgan cerīgi. ...
fragments no «Durvis'89»
1989.02.04 Padomju Jaunatne
Saieta «Durvls'B9» žūrija:
ULDIS TIMOŠKA («Zig Zag»).
AIVARS RAKOVSKIS («Bastards») un
JURIS KULAKOVS («Pērkons»)
🎶🎶🎶
BLACK JACK
80.gadu otrā puse. "Zvaigžņu zagļi" redzami pilnībā. No kreisās: Māris Sprindžuks, Normunds Rutulis, Rolands Kronlaks, (augšā), un Guntars Vētra. |
🎼🎼🎼🎼🎼🎼🎼🎼🎼
Grupa ar šo nosaukumu muzicē kādus četrus mēnešus. Tajā spēlē Rolands (taustiņi, «aizmugures» vokāls), Māris (soloģitāra), Guntars (bass), Normunds (sitamie instrumenti, vokāls). BLACK JACK muzicē soul un funky manierē, turklāt viņu profesionalitāte neatkarīgo ekspertu vidū ir augsti novērtēta.
BLACK JACKno kreisās: Guntars, Māris, Rolands, Normunds
Par to liecina arī pirmā vieta jauno un mazpazīstamo rokgrupu festivālā un konkursā, kas notika 1. maijā Rīgā. Trīs no grupas zēniem pašlaik mācās dažādās skolās un koledžās, bet viens strādā. Viņu labvēļi ir Ādažu kultūras nams.
|
🎼🎼🎼
Lidojuma priekšnojautas, ceļa jūtīs
Tai rītā, kad tikāmies, Vecrīgā dejoja putenis. Tik skaisti, balti brīži šoziem ir retums, un, it kā izceļot nereāli pasakaino noskaņu, nez no kurienes pāri Doma laukumam skanēja vientuļas trompetes spēlēta Raimonda Paula melodija: "Raudāja māte, raudāja meita...". Īsti piemērots fons sarunai ar populāro latviešu šlāgerdziedātāju, kas pašlaik gatavojas Kultūras biedrības TELTS organizētajai koncertturnejai pie tautiešiem Amerikas Savienotajās Valstīs. lepriekšējā vakarā kopā ar Raimondu Paulu un dziedātāju Anci Krauzi Normunds bija piedalījies labdarības koncertā Naukšēnos, kārtējo reizi sajuzdams, ka cilvēkiem visā Latvijā gribas dzirdēt melodiskas, sirsnīgas dziesmas.
Kāda ir gaidāmā koncertceļojuma priekšvēsture? Mūsu Latvijas Radio 2 , kur es strādāju par programmu vadītāju, klausās arī ārpus Latvijas. Un parasti, ja uz radio pienāk e-pasta vēstules, direktors tās pārsūta visiem darbiniekiem, lai iepazīstas ar piezīmēm vai uzslavām, lai mēs zinātu, ko domā klausītāji. Tā es arī saņēmu vēstuli no Jāņa Bībelnieka Amerikā, kurā bija izteikts sašutums, ka Latvijas Radio 2 ēterā, kas ir latviešu mūzikas radio, skan dziesmas angļu valodā, tur bija vēl daži aizrādījumi. Es momentā reaģēju, aizsūtīju atbildi un skaidroju, ka Latvijā mūziķi nezin kāpēc bieži izvēlas dziedāt angļu valodā, un, to, - ja nepatīk, varat mūsu radio neklausīties. Bībelnieka kungam tas bija licies ļoti pieņemami un pat ļoti pieklājīgi. Mēs sākām sarakstīties. Kad viņš atbrauca uz Rīgu, satikāmies, aprunājāmies, vārdu sakot, kļuvām draugi. Tad arī sākās sarunas par iespēju aizbraukt uz Ameriku, uzdziedāt turienes latviešiem. Rudenī Latvijā bija arī Kultūras biedrības TILTS priekšsēdis Ģirts Zeidenbergs, ar viņu jau sīkāk apspriedām iespējamo koncertēšanu. Tā tas sākas. Ar Bībelnieka un Zeidenberga kungu atbalstu mēs abi ar meitu 7. martā lidosim uz Ņujorku. Neticami! Vai jūs nemulsina Amerikas koncertu reklāmā minētais tituls Latvijas šlāgermūzikas karalis? Tas jau arī Jāņa Bībelnieka nopelns... Bet vispār - labi skan. Kaut gan šo apzīmējumu esmu dzirdējis arī no Latvijas žurnālistiem. Tas ir patīkami. Pastāstiet par savu ceļu pretī mūzikai!
Tas droši vien sākās brīdī, kad es ieraudzīju dienasgaismu. Bija jau arī grūtas dienas manai mammai, kas pati ir skolojusies čella spēlē, kad piecu gadu vecumā viņa mani sāka vest uz klavierstundām. Es ļoti pretojos, un galu galā nācās tās atmest. Piecu gadu vecumā es jau dziedāju zeķu fabrikas "Aurora" bērnu ansamblī, kur mani pieņēma bez konkursa, repertuārā bija dziesmas no populārās dziesmuspēles "Mūzikas skaņas", dziedāju arī krievu valodā par krokodīlu Genu. Kopš bērnudārza laikiem labi protu krievu valodu. Pirmos piecus gadus dzīvoju Rīgas centra Dzirnavu ielā. Kad vecāki izšķīrās, ar mammu pārcēlāmies pie vecāsmammas uz Pārdaugavu, tur pagāja mans skolas laiks. Tad pārvācāmies uz Ādažu kolhozu, uz pēdējām vidusskolas klasēm braukāju no Garkalnes. Tur sākās mana mūziķa otrā elpa. Vecāmamma nokārtoja, ka varu izmēģināt spēkus Ādažu skolēnu ansamblī. Kad viņa trešo reizi precējās, kāzās spēlēja tolaik labi zināmā grupa "Ornaments". Kamēr puiši atpūtās, es ņēmos ap bungām, man bija vienpadsmit gadu. Kad Gunārs Rozenbergs Ādažos organizēja skolēnu ansambli, es sāku tur spēlēt bungas. Tātad mana skatuves darbība ir sākusies kā bundziniekam. Vēlāk grupā bija vajadzīgs solists, un es sāku dziedāt.
Astoņdesmito gadu vidū Latvijā populārs bija ansamblis Modern Talking, es centos norakstīt dziesmu vārdus, mūzikā klausoties, tā bija mana iepazīšanās ar angļu valodu. Tekstus biju iemācījies, dziesmas varējām iekļaut repertuārā, es tās dziedāju. Pēc vidusskolas mūsu četru puišu grupa beidza pastāvēt: Māris Sprindžuks aizgāja studēt uz Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā, Gundars Vētra, tagad labi zināms akadēmiskās mūzikas dziedātājs, un Rolands Kronlaks, komponists, - uz Mūzikas akadēmiju. Man bija žēl atstāt novārtā dziesmas, kurām autors bija Rolands Kronlaks. Sapratu, ka varu dziedāt viens pats, ka varu strādāt studijā un ierakstīt dziesmas un laist tās klajā. Mans pirmais paša producētais iznāca 1998. gadā, tā nosaukums bija "Vasarā sniegs", saturā vēl galvenokārt bija vācu šlāgeri latviešu mēlē, bet bija arī Raimonda Paula "Raudāja māte", kas ļāva šim pirmajam diskam iegūt lielu populāritāti.
Kas nodarbina Jūsu prātu pašlaik? Pašlaik man ļoti patīk jaunais projekts - dziesmas, ko esmu ieskaņojis nesen, tas ir Raimonda Paula cikls ar Jāņa Pētera tekstiem "Vīna dvēsele", šim albumam vajadzētu dienasgaismu ieraudzīt maijā. Kad un kā notika liktenīgā sastapšanās ar Raimondu Paulu? Tas bija deviņdesmit sestajā vai deviņdesmit septītajā gadā, man bija iespēja dziedāt jaunākā brāļa lomu Raimonda Paula dziesmuspēlē "Meža gulbji", kas tika uzvesta Saulkrastu estrādē. Pēc izrādes man bija gods saņemt maestro rokasspiedienu un līdz ar to arī dažādas sadarbības iespējas, kas turpinās vēl līdz šim brīdim. Man prieks par to, jo maestro, ja pazūd sadarbības augšupeja, parasti meklē atkal jaunus solistus. Mūsu sadarbība turpinās, acīmredzot notiek attīstība, kas viņu apmierina. Raimonds Pauls mani aicināja iedziedāt latviešu tautasdziesmu apdares, tad ar vienu no "Dzeguzītes" dziedātājām Kristu Teivani mēs ieskaņojām "Raudāja māte, raudāja meita...". Šo duetu bija iedziedājuši arī citi solisti, bet maestro par atbilstošāko iecerei atzina mūsu duetu. Divus gadus tas Latvijā bija atzīts par labāko šlāgermūzikas gabalu. 2000. gadā ierakstījām albumu "Nekur nav tik labi kā mājās", no kura daudzas dziesmas kļuva populāras : "Kūko, kūko, dzeguzīte!", "Lakstīgala", "Vai tu atceries?", "Ne jau viss ir zelts, kas spīd". Ar dziesmu "Nekur nav tik labi kā mājās" es Amerikā sākšu katru koncertu. Pirms pāris gadiem piedalījos interesantā Raimonda Paula programmā "Liec galvu krusta priekšā". Kopā ar vīru kori "Absolventi", ar maestro pie ērģelēm ap Ziemsvētkiem dažādās baznīcās atskaņojām Paula garīgo mūziku. Liepājas Trīsvienības baznīcā šī programma tika ierakstīta un pēc tam izdota. Pagājušajā pavasarī dienasgaismu ieraudzīja albums "Lecam pa vecam" kopā ar Anci Krauzi, bez šiem skaņdarbiem nevar iztikt nevienā koncertā. Tagad maestro mums ar Anci piedāvāja padziedāt dziesmas no dziesmuspēles "Vella būšana", kas sacerēts astoņdesmitajos gados. Pastāstiet par saviem pienākumiem radio! Latvijas Radio 2 esmu programmu vadītājs, vadu mūzikas stundas ik dienas no divpadsmitiem līdz četriem, katru dienu ar savu dīdžeju (mūzikas komentētājs). Tas ir pamatdarbs. Tad man ir sadarbības raidījums ar Unibanku, tā ir popmūzikas un rokmūzikas aptauja "Mūzikālā banka", kas jau rit ceturto sezonu un cerams, ka sadarbība turpināsies vēl piecus gadus, jo ir noslēgts līgums gan ar Unibanku, gan Ventspili, kas atbalsta fināla sarīkojumus, arī ar Latvijas televīziju, kas parāda noslēguma vakaru un informē skatītājus visa gada laikā par notiekošo. Nesen notika pagājušā gada fināla sarīkojums, kurā bija fantastisks dalībnieku skaits, par dziesmām bija balsojuši 155 tūkstoši klausītāju.
Un tad taču vēl radio pirmajā programmā ir tradicionālais sestdienas "Ģimenes rīts". Tur jums ir dramatiska loma, esat ģimenes galva - tētis Filips. Ideja par radio ģimeni radās producentei Diānai Bērzai. Sākumā pat bija doma uzaicināt īstu ģimeni, kur vīrs un sieva strādā radio. Tad tomēr izlēma veidot "mākslīgu" ģimeni, tagad sieva ir Diāna Bērza, vīrs esmu es, bet mana vienpadsmitgadīgā meita Linda ir meita Madara. Mūs nesaista nekādas subjektīvas izjūtas, katrā ziņā strādāt ir vieglāk nekā īstai ģimenei, nav vajadzības citam uz citu apvainoties. Necenšamies neko īpaši tēlot, bet ir zināmi punkti, kas mums ģimeniski jāapspēlē. Tās ir patiesas reakcijas, patiesas emocijas. Katru sestdienas rītu "dzīvajā" ēterā mēs modinām savus klausītājus. Jūs nereti dziedat duetā ar kolēģēm. Kā varat raksturot šo sadarbību. Duetā dziedāt ir diezgan sarežģīti, ir jājūt otrs cilvēks, jo uz skatuves kopā ne tikai jādzied, bet kopā arī jādomā. Ne velti duets ir viens vārds, process ir kopīgs. Vislabāk man patīk dziedāt duetā ar Anci Krauzi. Vienu brīdi uzstājāmies kopā ar Mariju Naumovu, cik zinu, viņai patīk dziedāt kopā ar mani, man ar viņu arī. Bet visvairāk esmu dziedājis ar Anci.
Šīs vasaras solokoncertā jūsu partnere bija arī meita Linda. Mēs ar Lindu jau agrāk bijām iedziedājuši divas dziesmas. Es viņai lūdzu izmantot iespēju aizbraukt uz Ameriku un palīdzēt tētim. Mēs dziedāsim duetā tās dziesmas, ko parasti dziedu kopā ar Mariju vai Anci. Esmu lūdzis Anci pirms brauciena pastrādāt ar Lindu, Ancei ļoti labi padodas darbs tieši ar bērniem. Pēc tam redzēsim, vai mana meita arī turpmākai dzīvei izvēlēsies mūziku, pagaidām viņa dzied vienkārši no sirds. Bet, domājot par koncertiem Amerikā, ceram, ka kādu dziesmu nodziedāsim arī kopā ar klausītājiem.
Kas notiks pēc atgriešanās Latvijā? Sāksies koncerttūre pa Latviju 16. aprīlī Valmierā, tā noslēgsies ar koncertu jūnijā Dzintaru koncertzālē. Kad un kā jūs atpūšaties? Pēdējā laikā man atelpa nav vajadzīga. Jau vairāk nekā pusgadu esmu pratis aizmirst stipros dzērienus, tagad man pietiek ar to, ka kārtīgi izguļos. Pēdējā laikā man ļoti patīk uzspēlēt skvošu. Es pat spēlēju Latvijas Zelta līgā. Šis pie mums vēl nav populārs sporta veids, bet man patīk, ka varu izkustēties. Ko gaidāt no Amerikas brauciena? Es zinu, ka tautieši ir sirsnīgi un ar labiem vārdiem neskopojas, tāpēc domāju, ka koncerti noritēs labvēlīgā atmosfērā. Gribu redzēt Niagaras ūdenskritumu, tas tomēr ir viens no pasaules brīnumiem. Interesanti būs arī tas, ka pats dabūšu braukt pie stūres. Noteikti ņemšu līdzi fotokameru un iemūžināšu iespaidus. Laimīgu ceļu!
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru