* Jaunā Nedēļa / 27.05.1927
Zvejniecība.
Ūdens jau no seniem laikiem saistīja cilvēkus un dzīvniekus. Visas senvietas, kā bruņinieku pilis, dažādas nometnes un ciemi, pa lielākai daļai atrodas pie ūdens. Bez ūdens nav iedomājama nekāda dzīvība. Pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam stāvoklim, mēs esam bagāti un mūs apskalo lieli, ūdeņi — bagātā jūra, apm. 520 kilometri, un ezeri ap 100.000 ha platībā. Šinīs ūdeņos jau no seniem laikiem norisinājās un arī tagad norisinās dzīva zvejniecība, tūkstošiem, pat desmitiem tūkstošu ļaudis no tām pārtiek. Zvejniecība ir viena no vecākām, ja pat ne vecākā cilvēka nodarbošanās. Kas attiecas uz zvejniecību, tad šai nozarē mūsu senči ir ieņēmuši izcilu vietu ; bijuši ļoti uzņēmīgi, auduši paši tīklus, zēģeles, taisījuši labas un skaistas laivas (pat no ābeļu koka):
Ābeļkoka laivu daru,
Abi gali apzeltīti.
Da Rīgai nedagāju,
Atspīdēja Vāczemē.
Arī zvejas rīku izvēles ziņā tiem bijusi laba gaume un saprašana. Tie redzēja, ka ar rupjajiem tīkliem tāļu netiek, tā piemēram tautas dziesma saka:
Jūriņ prasa smalku tīklu . . .
Apskatot mūsu tagadējo zvejniecību, jāsaka, ka tā rāda iepriecinošu ainu. Daudz jau sasniegts no tā, ko mūsu senči vēlējās sasniegt. Mēs zvejojam ar smalkajiem tikliem. Jūras tīklus auž no 120.-160. numura diedziņiem, tie ir tik smalki, ka pat neder drēbniekiem, daudz smalkāki par vissmalkāko šujamo diegu. Protams, tie arī dārgāki, viens tīkls maksā no 120—150 latu. Smalkie diedziņi šķetināti no 6—9 dzijām. Esam gājuši pat vēl tāļāk un 1925. g. Latvijas Zvejniecības Centralbiedrība saņēma no Japānas pirmos zīda tīklu paraugus:
Zīda tīklis, zelta laiva . . .
Atsūtītie zīda tīkli izrādījās ļoti labi un zvejā ļoti medīgi, tomēr vēl pārāk dārgi, lai gan savas izturības ziņā tie atmaksātos, tomēr vēl neviens neriskē tos lietot jūras vēju un zemūdens vraku dēļ, kuru saradies ļoti daudz pēc kara. Viens zīda tīkls izmaksā ap 900 latu. Arī buras (zēģeles) lieto tikai no kokvilnas un tās ir ļoti labas, ja tām ir zīda piejaukums, kas gan pie zvejnieku zēģelēm ir retums. Kara vētrās, kuras pārgāja pār jūrmalu, ne tikai apturēja mūsu zvejniecības straujo attīstību, bet to galīgi izputināja.
Cik tas arī nebija grūti, tomēr tā jau gandrīz atjaunota un sāk ievirzīties normālās sliedēs. Mūsu tautsaimniecībā zvejniecībai piekrīt svarīga loma, jo tā ražo tos pārtikas produktus, kuri cilvēkiem visnepieciešamākie. Mūsu organisma uzturam vajadzīgās vielas ir olbaltuma vielas, ogļu hidrāti un tauki, kurus pietiekošā daudzumā iegūt no augu barības vien nākas pārāk grūti (runājot protams par ikdienišķo dzīvi). Galveno t. i. olbaltumu un taukus organisms iegūst no dzīvnieku barības. Pēc barības satura zivis ir līdzvērtīgas gaļai, jo satur to pašu daudzumu minēto izmantojamo barības vielu. Nozvejoto zivju daudzums nav mazs, no 1924.—1926. g. caurmērā nozvejots apaļos skaitļos ap 10.000.000 kg. zivju, kas pēc savas barības vērtības līdzinājās 70.000 liellopiem, kas protams nav mazs liellopu bars. Pēc savas vērtības šī ikgadējā nozveja līdzinās (pēc vietējām cenām, kuru saņem zvejnieki) Ls 2—3.000.000. Ja šīs zivju nozvejas nebūtu, šīs barības vielas nāktu uz gaļas rēķina, kuru patērē lielākā ļaužu daļa, un, tādas, protams, tad mums nepietiktu, jo, kā redzams, pārpalikums mums ir ļoti mazs.
Cik tas arī nebija grūti, tomēr tā jau gandrīz atjaunota un sāk ievirzīties normālās sliedēs. Mūsu tautsaimniecībā zvejniecībai piekrīt svarīga loma, jo tā ražo tos pārtikas produktus, kuri cilvēkiem visnepieciešamākie. Mūsu organisma uzturam vajadzīgās vielas ir olbaltuma vielas, ogļu hidrāti un tauki, kurus pietiekošā daudzumā iegūt no augu barības vien nākas pārāk grūti (runājot protams par ikdienišķo dzīvi). Galveno t. i. olbaltumu un taukus organisms iegūst no dzīvnieku barības. Pēc barības satura zivis ir līdzvērtīgas gaļai, jo satur to pašu daudzumu minēto izmantojamo barības vielu. Nozvejoto zivju daudzums nav mazs, no 1924.—1926. g. caurmērā nozvejots apaļos skaitļos ap 10.000.000 kg. zivju, kas pēc savas barības vērtības līdzinājās 70.000 liellopiem, kas protams nav mazs liellopu bars. Pēc savas vērtības šī ikgadējā nozveja līdzinās (pēc vietējām cenām, kuru saņem zvejnieki) Ls 2—3.000.000. Ja šīs zivju nozvejas nebūtu, šīs barības vielas nāktu uz gaļas rēķina, kuru patērē lielākā ļaužu daļa, un, tādas, protams, tad mums nepietiktu, jo, kā redzams, pārpalikums mums ir ļoti mazs.
Tā piem. eksportēts gaļas produktu 1924. g. — 1.070. 236 klgr., 1925. g. — 2.335.165 klgr., (pēc gaļas eksportkontroles datiem). No svara vēl tas, ka zvejniecības nozarē valsts nav ieguldījusi nekādus kapitālus uu visu veikuši zvejnieki vienīgi saviem spēkiem. Zveju motorus un tīklus, kurus ieved no ārzemēm, tagad sāk izgatavot arī tepat Latvijā, tā piemēram A.Feldnera un Apmaņa rūpniecība jau tā nostādīta, ka spēj izgatavot visādu zvejniekiem vajadzīgo dimenziju tīklus. Paša zvejnieka dzīve un darbs nav bijis un arī tagad nav viegls.
Lai ir grūt' kam ir grūt',
Zvejniekam visai grūt'
Lai lij' liet', lai krīt snieg',
Zvejnieks zvej jūriņei.
Cīnīties ar jūras vētrām un viļņiem nav viegls darbs. Varam iedomāties zvejnieka stāvokli —nakts, tumsa, lietus, vētra un viņš atrodas jūrā — virs 20 asu dziļuma, kur tam ir izmesti tīkli. Nav no kā glābiņa gaidīt! Atliek vienīgi paļauties uz paša spēkiem. Daudzi no viņiem krīt savam darbam par upuri jau no laika gala līdz pat mūsu dienām.
Jūra šņāca, jūra krāca,
Ko ta jūra aprijusi?
Aprijusi zvejnieciņus
Ar visām laiviņām . . .
Mēs esam pie tā tā pieraduši, ka sabiedrība un prese šādām traģēdijām piegriež visai maz vērības. Daudz, ja pēc notikušā lasām kādā laikrakstā piem. , ". .. sadauzītas zvejnieku laivas izskalotas pie Akmensraga, zvejnieki līdz šim vēl nav atrasti . . ." un ar to tas nobeidzas, bet ja noslīkst kāds Rīgas kanālā, bieži vien ap to notiek liela brēka. Jā... tāds ir zvejnieka, šī pabērna liktenis. Arī viņa mājas dzīve ir visai grūta, pa lielākai daļai tie ir bezzemnieki un tikai tagad, ar agrārreformu, vienai daļai ierāda savu stūrīti zemes. Ierādītā zeme ar pa lielākai daļai ir tāda, kuru vējš nēsā šurpu un turpu, tāpat kā jūras viļņus. Mitinās tie nelielās mājiņās, kurām jumti pa lielākai daļai no salmiem vai niedrām. No lauksaimniecības, pat uz lielākām zemes platībām, nav ko domāt un
atliekas paļauties vienigi uz plašo jūru, par kuru mūsu tautas dižozols Krišjānis Valdemārs tā saka; „Jūra ir tā visauglīgākā druva priekš tiem, kas to prot art un ecēt ar derīgiem ieročiem; šī druva pieder katram, kas to prot un grib apstrādāt un tādēļ tā ir visiem brīvības un garīgās gaismas nesēja. Lai gan šī druva ir liela un dod telpas visām tautām, tad taču ne visas var tik labi šai druvai pietikt klāt, kā mūsu laimigā latviešu tauta." Neaizmirsīsim šos mūsu dižozola vārdus un centīsimies izmantot šo brīnišķo druvu, pabalstīsim tos ļaudis, kas šo druvu ar un ecē un krāj tautai zelta kūlīšus. Arī paši zvejnieki pūlas un cenšas pēc gaismas un labklājības, tie organizējušies kādās 70 biedribās, kuras savukārt apvienojušās Zvejniecības Centrālbiedrībā. Nodibināti arī pirmie zvejnieku kooperatīvi. Visi šie pasākumi protams pabalstāmi arī no plašākas sabiedrības puses. Iepazīsimies ar mūsu zvejniecību un rūpēsimies par viņas uzplaukšanu.
O. Reinvalds, Zvejniecības Centrālbiedrības biroja vadītājs.
* Jaunā Nedēļa / 27.05.1927
Zvejniecības darbinieka jubileja.
Šajās dienās klusībā nosvinēta jubileja mūsu pašaizliedzīgajam zvejniecības sabiedriskajam darbiniekam, zvejniekam Augustam Krēmanim. Maija mēnesī apritēja 25 gadi, kopš Krēmanis sāka patstāvīgi nodarboties ar zveju, sākot šo patstāvību ar vienas vīra vadītas daļas apgūšanu. Tajā pašā laikā aprit arī 25 gadi, kopš viņš no vienkārša strādnieka kļuva par saimnieku savās mājās.
Šīm divām jubilejām par godu trešdien Krēmaņa ģimenē noritēja divkārši svētki – vienlaikus ar klusām jubilejas svinībām notika arī viņa divu dēlu iesvētīšana, kas norisinājās Ādažu baznīcā. Jubileju ģimene atzīmēja tuvāko radu un kolēģu lokā, kuri patiesībā bija ieradušies uz dēlu iesvētībām un tikai svētku dienā uzzināja par paša jubilāra jubileju, par ko visi bija patīkami pārsteigti.
Krēmanis dzimis 1876. gadā Carnikavā, Ādažu pagastā. Viņa ģimenē ir astoņi dēli un meitas, no kuriem daļa jau dzīvo patstāvīgi, bet jaunākie vēl apmeklē skolu. Jubilejā godinātais ir ievērojami progresējis zvejniecības nozarē, un šobrīd viņa saimniecība ir viena no labākajām saldūdens zvejas saimniecībām Latvijā. Viņš izmanto modernākos zvejas rīkus – sākot no lieliem ezeru vadiem līdz murdiem, tīkliem utt. Lauksaimniecības nozarē saimniecības attīstība lielā mērā ir viņa dzīvesbiedres nopelns, un tagad viņi abi saimnieko savā patstāvīgā jaunajā saimniecībā. Neraugoties uz grūto un pilno darba mūžu, abi jubilāri ir spirgti un veseli, ar ierasto latviešu dzīvesprieku, darba mīlestību un vislabākajām cerībām nākotnei.
Sabiedriskajā darbā Krēmanis ir ieguldījis daudz laika. Viņš darbojas vietējā pašvaldībā, bijis ilggadējs Ādažu zvejniecības biedrības priekšsēdētājs. Latvijas Zvejniecības Centrālajā biedrībā viņš darbojas kopš tās dibināšanas dažādos valdes amatos, pašlaik ieņem valdes locekļa – kasiera amatu. Latvijas Zvejniecības Krājaizdevu sabiedrībā kopš tās dibināšanas viņš ir padomes priekšsēdētājs. Kā biedrs piedalās arī citās zvejniecības, medniecības un kultūras biedrībās un kooperatīvos.
Arī mēs novēlam cienījamajam jubilāram priecīgu un gaišu nākotni!
Zwejneecibas darbineeka jubileja.
1929.06.01 Zvejnieku Vēstnesis
Republikas pilsētās un laukos
Republikas pilsētās un laukos
1948.12.31 Cīņa
GADA PLĀNS IZPILDĪTS
Šinīs dienās Republikāniskā Zvejnieku savienība izpildīja nozvejas gada plānu. Zvejnieku arteļi nodeva valstij 29.000 centn. zivju vairāk nekā pērn. Pirmajā vietā izvirzījies Ainažu-Salacgrīvas zvejnieku artelis (priekšsēdētājs b. Neimanis), kas, plaši lietojot stāvvadus, izpildīja savu gada uzdevumu par 202%. Arteli šogad vairākkārt apbalvojusi PSRS Rietumu rajonu zivju rūpniecības ministrija. Otrā vietā — Kolkas zvejnieku artelis (priekšsēdētājs b. Adamovičs), kas gada plānu izpildījis par 178%, un trešajā vietā — Rojas zvejnieku artelis (priekšsēdētājs b. Reimartus), kas gada plānu izpildīja par 155%. No iekšējo ūdeņu zvejniekiem pirmajā vietā izvirzījās Ādažu zvejnieku kolchozs «Baltezers», izpildot gada plānu par 147%, un Doles-Krāces zvejnieki — par 131%. Republikas zvejnieki tagad uzņēmušies jaunas saistības un stājušies sociālistiskajā sacensībā par godu LK(b)P X kongresam.
Republikas pilsētās un laukos
1948.12.31 Cīņa
|
* Darba Balss / 06.11.1949
 |
| 04.04.1952 |
 |
| 04.04.1952 |
* Darba Balss / 16.04.1952
No Visas sirds
Zvejnieku arteļa «Baltezers» saime vienprātīgi parakstās Valsts aizņēmumam. Savus līdzeklus 150% apmērā no mēneša izpeļņas valstij aizdeva pavisam 1531 arteļa biedrī. Viņu vidū posminieki P.Koieda, V.Pravasis, zvejnieki A.Kremanis, O.Meija, A.Līde, P.Puriņš u.c. Parakstītās sumas zvejnieki tūdaļ samaksāja skaidrā naudā, saņemot pretī jaunās obligacijas. Pirmajās stundās aizņēmumam bija parakstījusies puse arteļa biedru.
V. Straume
Rajona darbaļaudis vienprātīgi parakstās Valsts aizņēmumam
1952.05.07 Darba Balss (Rīgas rajons)
Pirmrindas zvejas posms
Par godu Padomju Latvijas 14. gadadienai izvērstajā socialistiskajā sacensībā no kolchoza «Baltezers» trim posmiem labākās sekmes guvis Augusta Ūdra vadītais stāvvada posms. Šī posma zvejnieki zvejo saldūdeņa zivis Ķīšezera ūdeņos. Jau 10. jūlijā posms izpildīja 7 mēnešu plānu par 114,6 procentiem. Nozveja sekmīgi turpinās.
Darbaļaužu svētku devums
1954.07.21 Darba Balss (Rīgas rajons)
Zivis virs plāna
Plašs ir zvejnieku kolchoza «Baltezers» darba apjoms. Tā ļaudis dodas zvejā uz Baltezeru, Ķīšezeru, Juglu, Limbažu un Cēsu rajonu ezeriem un jūrā. Viņi smeļ savai dzimtajai zemei bagātības gan no jūras dzīlēm, gan no ezeru atvariem. Šovasar dzelmes skopas. Bet zvejas vīri neatlaidīgi cenšas iegūt jo lielākus lomus, saprazdami, ka tas būs liels ieguldījums Padomju valsts stiprumam un cīņā par mieru. Artelis līdz 23.augustam gada nozvejas plānu izpildījis par 100 procentiem un par godu partijas XX kongresam uzņemas papildus socialistiskās saistības — līdz š.g. beigām nodot vēl 54 tonnas zivju. Starp trim posmiem sooialistiskajā sacensībā labākās sekmes uzrāda II posms, kuru vada posminieks Arnolds Kreimanis. Gada nozvejas plānu posma ļaudis izpildījuši par 133%.
J. Elksnis, zVejnieku kolchoza «Ba-ltezersi» k-ultongs
Par godu PSKP XX kongresam
1955.08.31 Darba Balss (Rīgas rajons)
Sociālistiskajā sacensībā par godu PSKP XX kongresam lielus darba panākumus guvuši Rīgas rajona kolchozā «Baltezers» zvejnieki. Četrus mēnešus pirms termiņa kolchoznieki izpildījuši saldūdens zivju nozvejas gada plānu. Viņi apņēmušies dot valstij 54 tonnas zivju virs gada plāna. A. Kreimaņa vadītais otrais posms savu gada uzdevumu veicis par 140 procentiem. Posms jau nodevis vairāk nekā 15 tonnas zivju virs plāna.
A. Kreimaņa posma zvejnieki velk tīklu.
1955.09.25 Brīvā Venta (Ventspils)
Kolchoznieki strādā - priekšsēdētājs dzer
Šajā sezonā kolchoza _"Baltazers" zvejnieki nozvejoja turpat 181 tonnu zivju, ievērojami pārsniedzot gada plānu. Arteļa biedri, kas gadu desmitiem strādājuši savā profesijā, visu savu dzīvi veltījuši zvejai, tagad rāda savu meistarību un, neraugoties ne uz kādiem laika apstākļiem, piegādā mūsu republikas galvaspilsētas tirdzniecības bāzei bagātus lomus.
Lūk, arī šodien kolchoza centrā pēc daudzu dienu darba Limbažu rajona ezeros ar bagātu lomu atgriezušies zvejnieki. Bāze pieņēma 16 tonnas dažādu zivju. Pēcpusdienas stundas veltītas īsai atpūtai. Tad zvejnieki palīdz savām ģimenēm saimniecībā, salabo tīklus, rūpīgi sagatavojas kārtējam braucienam uz zveju Juglā un Ķīšezerā. Mums laimējās sastapt arteļa labāko posminieku Arnoldu Kreimani. Visi seši viņa ģimenes locekļi ir čakli kolchoza strādnieki. Arnolda tēvs Augusts Kreimanis nodzīvojis jau 80 gadus, bet tomēr, neraugoties uz savu vecumu, viņš turpina čakli strādāt. Vecais zvejnieks nevar šķirties no dzimtajiem ezeriem. Arnolda posmā 16 zvejnieki. Artura Tibetai, Ojara Belsona un Pētera Popova vārdi lasāmi kolchoza Goda plāksnē. Pirmrindas posms jau 25. septembrī gada plānu izpildīja par 150 procentiem. Par godu PSKP XX kongresam Arnolda Kreimaņa posms apņēmās nozvejot virs plāna 32 tonnas zivju. Labi strādā arī 1 posma zvejnieki, ko vada posminieks Pēteris Koledo.
Parasti arteļa darba sekmes saista ar tā priekšsēdētāja apzinīgumu, enerģiju un iniciatīvu. Taču kolchozs «Baltezers» šai ziņā ir izņēmums, un jāsaka atklāti, ka arteļa priekšsēdētājam Jānim Krēsliņam nav nekādu nopelnu zvejnieku kolektīva panākumos. Daudzi zina, kādā trūkumā dzīvoja zvejnieku ģimenes. necilvēcīgās ekspluatācijas laikā. Cīnoties ar stichiju, riskējot ar savām dzīvībām, buržuaziskās Latvijas zvejnieki, lai sasildītu savas dvēseles pirms došanās zvejā savus lomus atdeva spekulantiem un uzpircējiem par degvīna malku. Nabadzīgajās zvejnieku būdās izplatījās visdrausmīgākais cilvēku netikums pārmērīga alkohola lietošana. Zvejnieku dzīve bija sūra, auksta un nabadzīga, tāpēc viņi centās aizmirsties degvīna reibumā. Šo smago ainu, kas uz visiem laikiem aizgājusi no Padomju Latvijas zvejnieku dzīves, mēs atgādinām Jānim Krēsliņam, kas, droši vien, pārpratuma dēl tagad vada padomju zvejnieku arteli. Kas liek Krēsliņam tagad, padomju varas apstākļos sniegties pēc degvīna glāzes? Visi godīgie arteļa darbarūķi nevar samierināties ar to, ka pļēguro viņu priekšsēdētājs, nevar samierināties ar viņa bezsaimnieciskumu un rupjību. Vai tāds vadītājs vajadzīgs enerģiskajiem, savu darbu mīlošajiem zvejniekiem? Vai var, piemēram samierināties, ka Krēsliņš mierīgi noraugās uz laukkopības posma "panākumiem", posma, kas novests līdz galīgam panīkumam? Šim posmam ir visi trūkumi, kādi vien iespējami.
Te var redzēt zem klajas debess pamestu inventāru, te nepabeigti lauku darbi, te arī nevīžība un nedisciplinētiba. Jānis Krēsliņš caur pirkstiem raugās uz saimniecisko un dzīvojamo ēku nesagatavotību ziemai. Priekšsēdētājs, kura galva tīta dūmakā, nedomā arī par zvejnieku sadzīves vajadzību apmierināšanu. Četras zvejnieku ģimenes, kas dzīvo kolchoza kantora tuvumā, nevar sagaidīt, kamēr valde ierīkos aku, un spiestas ūdeni nest no attālās zirgu kūts. Arteļa biedriem ir nopietnas pretenzijas priekšsēdētājam arī par to, ka viņš nopietni neiedziļinās kolchoza dzīvē, neuzklausa, ko saka pirmrindas zvejnieki. Arteļa darbarūķu gūtie panākumi pavisam apreibinājuši Jāni Krēsliņu viņš kļuvis pat rupjš. Daudzi no viņa sākuši jau baidīties, bet daži, lai izvairītos no «nelaimes», iesniedza lūgumus par aiziešanu no arteļa. Savas priekšsēdētāja tiesības Jānis Krēsliņš sāka izmantot personīgajās interesēs. Uzzinājis iedzīvotāju pirktspējas, viņš ar arteļa kioska starpniecību laida pārdošanā savus kartupeļus. Priekšsēdētāja kartupeļu raža bija lieliska... un kartupeļi ātri tika izpārdoti. Taču, par nožēlošanu, laba kartupeļu raža bija tikai priekšsēdētājam! Acīmredzot bieža alkohola lietošana neatņēma Krēsliņam komersanta spējas... taču būtu bijis daudz labāk, ja šīs spējas tiktu izlietotas arteļa labā. Kolchoza «Baltezers» zvejnieki gaida, ka pie viņu arteļa vadības stāsies gādīgs un enerģisks priekšsēdētājs ar skaidru prātu un īstām saimnieciskām spējām.
A. Altšulers
* Darba Balss / 07.10.1955
* Darba Balss / 02.09.1956
* Darba Balss / 10.04.1957
Zvejnieku artelī „Baltezers“
Zvejnieku kolchoza «Baltezers» saime dižos svētkus atzīmēja savā sarkanajā stūrītī 7. novembra vakarā. Telpā izvietota Goda plāksne, kurā redzami krietnāko darba darītāju foto attēli. Lūk, zvejas brigādes brigadieris Arnolds Krēmanis, šīs brigādes posminieks Arturs Tībergs un zvejnieks Arvīds Līde. Līdzās zvejniekiem čakli savā darbā bijuši dārzkopības brigādes ļaudis. Veselu siltumnīcu pašreiz aizņem viņu izaudzētās krāšņās krizantemas, kopskaitā 4800 stādu. Trešā dala no tām jau realizēta tirgū. Jā, zvejnieki līdztekus tiešajam darbam atraduši vērtīgu blakus nozari, kas devusi jau artelim vairākus tūkstošus rubļu. Vairāki kolchoznieki šai vakarā saņēma naudas prēmijas un rajona Goda rakstus. Berģu septiņgadīgās skolas direktora b. Zepa svētku referātu un arteļa biedru godināšanu noslēdza mākslinieciskās pašdarbības priekšnesumi. Dziesmas, dejas, mūzika vēl nebeidzās ilgi jo ilgi.
Mūsu rajona darbaļaudis priecīgi svinēja Oktobra svētkus
1957.11.13 Darba Balss (Rīgas rajons)
* Darba Balss / 27.12.1957
Zvejnieku arteļa "Baltezers"
dārzniecība var gūt vēl labākus sasniegumus
Tiesa, zvejnieku arteļu galvenā ražošanas nozare organizēta uz ūdens. Taču kopējo ienākumu vairošanā liela nozīme arī dažādām palīgnozarēm. Lūk, krastā palikušie, kā arī zvejnieku ģimeņu locekļi labus panākumus var gūt dārzniecībā. Tā zvejnieku artelim «Carnikava» ir vislabākās siltumnīcas mūsu rajonā. Pašreiz te beidz būvēt modernu dārzeņu glabāšanas pagrabu. Pērn no dārzkopības carnikavieši ieņēma vairāk nekā 700 tūkstoš rubļu. Plašas siltumnīcas ir arī zveinieku artelim «Baltezers». Zīmīgi tas, ka šeit, tāpat citos zvejnieku arteļos, dārzkopība attīstās straujāk nekā lauksaimniecības arteļos. «Baltezerā» ar siltumnīcām un lecektīm sāka nodarboties tikai pagājušajā gadā, kad ražot sāka vairāk nekā 100 kvadrātmetru liela siltumnīcu platība un šīs nozares vadīšanai no Rīgas dārzu tresta ataicināja enerģisko speciālisti Margaritu Kalniņu. Tagad siltumnīcās aizmetušies pirmie gurķi, leknus lokus dzen sīpoli. Rīdzinieki saņem pirmos salātus, kuru vietā dēsta tomātus. Pavairo arī neļķu, krizantēmu un citu puķu dēstījumus. Sagatavots mātes stāds pat eksotiskajām acālijām. Zvejnieku arteļa «Baltezers» siltumnīcās ievieš jaunākās zinātnes atziņas. Piemēram, dēstu apstarošanai ierīkots dienas gaismas spuldžu apgaismojums. Iegādāta 500 m gara stikla aizstājēja perfola lenta plašas lecekšu saimniecības ierīkošanai. Dārzniecībā domā ne tikai par ražošanu, bet gādā arī par dārzkopju labklājību. Lūk, siltumnīcu savienotajā telpā iekārtots nodalījums ar dušām. Dārzkopiiem par plāna pārsniegšanu paredzētas prēmijas. Sākot ar šogadu, katram dārzkopības brigādes loceklim kopšanā nodos zināmu platību. Kaut gan zvejnieku artelis «Baltezers» dārzkopības attīstīšanā iet pareizu celu, tomēr jāatzīmē vairāki trūkumi, kas ievērojami traucē virzīties uz priekšu. Lūk, dārzniecībā ir 160 lecekšu logu. Arteļa valde solīja izgatavot vēl 100 logus. Taču... tālāk par solījumu netika. Gausi rit rāmju gatavošana, uz kuriem uzvilks perfolu. Minēto pasākumu veikšanai ierīču un speciālistu netrūkst, tikai valde vilcinās, un vilcinās tad, kad lecektīs jau jāsāk strādāt. Dārzkopības brigāde izaudzēiusi neļķu «Rīgas pērle» stādus, bet māla velēnu zemes to tālākai audzēšanai nav. Šo vērtīgo puķu audzēšanai paredzētajās siltumnīcās nepietiek cauruļu. Divas 8X38 m lielas siltumnīcas nav apkurināmas. Siltumnīcas, kur audzē tomātus. Šīs kultūras slimību apkarošanai nepieciešams iekārtot apakšzemes apūdeņošanu. Taču šim nolūkam nepieciešamas drenu caurules ne viens nesagādā. Nedrīkst aizmirst, ka ražas zudumi vienā gadā pārsniedz apakšzemes apūdeņošanas sistēmas iekārtošanai izlietotos līdzekļus. Lai siltumnīcas būtu gaišas un izturīgas, koka konstrukcijas nokrāsojamas baltas. Siltumnīcas atdzesē aukstie vēji. Tāpēc jau šopavasar šo ēku dienvidrietumu un ziemeļu pusē jāierīko koku un krūmu aizsargjosla. Visiem zināma patiesība, ka arī siltumnīcās augstas ražas nevar iegūt bez mēslošanas. Arteļa valde dārzniecību ar minerālmēsliem nenodrošina, un dārzniecei tie jāpērk ķīmisko preču veikalos. Bet tas sadārdzina ražotās produkcijas pašizmaksu. Zvejnieku arteļa «Baltezers» dārzniecība gadā var dot 400—500 tūkstoš rubļu tīrās peļņas. Tas panākams, arteļa valdei atmetot līdzšinējo vienaldzību, vairāk rūpējoties par siltumnīcām un lecektīm vajadzīgo materiālu sagādi.
J. Liepiņš
* Darba Balss / 21.03.1958
Lielais loms
Miglainā rīta krēslā vēl tinas priedes Ķīšezera krastos. Vēl pāri baltajam sniega klajumam nevīd ledusjahtu stāvās buras - treniņi sāksies vēlāk. Tikai termoelektrocentrāles garo skursteņu galos kā viemēr, vējš rausta pelēcīgas dūmu grīstes. Pēkšņi ezera krasta klusumu pārcērt pātagu plīkšķi un balsis. Uz ledus iztrauc trejas ragavas. Tajās sakrauti zvejas rīki, un tiem virsū sēdošie vīri ir zvejnieku arteļa «Baltezers» ezeru brigādes locekļi. Šoreiz paredzēts vilkt zemledus vadu tuvāk otram krastam, apmēram pretīm Zvēru dārzam.
 |
| tā sākas loma vilkšana |
Tādēļ ragavas, vējam savirpuļojot sniegu to pēdās, slīd pāri ezera vidum un tikai te apstājas. Brigadieris A. Krēmanis un abi vada stūrmaņi - P.Koleda un V. Grīnbergs apspriežas, kā labāk rīkoties. Tad sākas āliņģu ciršana un vada likšana. Tas nav joka darbs, jo āliņģi jācērt ik pēc 30 metriem, katrs vada spārns ir ap 250 metru garš un loks, ko ar to aptver nav mazāks par 500 līdz 600 metriem diametrā. Rit stunda pēc stundas. Kaut gan sals nav sevišķi spēcīgs, tomēr klajumu valdnieks brāzmainais vējš kniebj kaulos pat silti ģērbtajiem un rūdītajiem zvejas vīriem. Taču viņi tikai saceļ apkakles augstāk, savelk ciešāk cepuru saites un turpina darbu. Vads apņem arvien lielāku loku līdz spārnu gali beidzot satiekas trīsstūrainā āliņģī. Loks noslēdzies. Nu var sākt loma vilkšanu. Zvejnieki uzstāda tītavas, tā saucamās mucas. Dažus desmitus metrus no āliņģa piebrauc divējas ragavas. Brigadieris dod rīkojumu: Sāciet nu griezt! Soli pēc sola, krūtīm atspiedušies garo bomju galos, zvejnieki sāk iet apkārt tītavām. Saspringst tauva, un uz ledus klaja izslīd spārnu gali. Ik pēc brīža trosi pakabina tālāk. Pa divi vīri uz ragavām vadu saloca. Un lūk, deviņos līkumos izlocīdamies tīkla acīs sapiņķējies, uz ledus spārdās pirmais zutis. Tad parādās pāris asari, neliela līdakele. Arvien biežāk un biežāk līdz ar jauniem no ūdens izslīdošiem linuma metriem tajā pavīd zivis. Pie ragavām jau nokrautas kastes, un viens no zvejniekiem sāk iekraut tajās lomu. Šoreiz vajaga būt brangi —vēro astoņdesmit divus gadus vecais zvejnieks, brigadiera tēvs Augusts Krēmanis. — Ja jau tagad tā nāk, tad āmim vajadzētu būt itin pilnam.
 |
| brigadieris A. Krēmanis var smaidīt. |
Vecais vīrs krekšķēdams noliecas un iemet kastē otru līdaku, kurai vismaz pusotra kilograma svarā, tad lēnām aizslīd līdz tarotājiem. Ik pēc brīža vilkšanu nākas pārtraukt, lai pārkabīnātu trosi un ieliktu linumā šķērskoku. Paiet pusstunda, stunda. Beidzot ūdens āliņģī sāk virmot, it kā to kultu neredzama milzu roka. Vilkšanu pārtrauc, jo nu pienācis lielā darba noslēgums. Tagad skaidri redzams,- ka loms būs labs. Zvejnieki sanes pie āliņģa visas kastes. Par lielu izbrīnu skatītājiem slēpotājiem, kas nobraukuši no krasta pavērot, kas te notiek, un pāris bļitkotājiem, kam šodien pavisam nav veicies, atpakaļ āliņģī saber arī visas jau savāktās zivis. Izrādās, lai tās noskalotu. Un tad sākas smelšana. Kasti pēc kastes piebilda sudrabainās raudas, sarkanspurainie asari, līņi. līdakas, zuši. Uz visām pusēm šķīst šlakatas, aizkļūstot arī aiz gumijoto cimdu malām, nejauši trāpot sejā. Taču to nejūt ne A. Sēdlinieks, ne J. Ozols, ne arī citi. Vīru sejās iegūlies apmierināts smaids, jo loms atkal ir labs — vismaz pustonna zivju. Līdz ar to mēnesi pirms termiņa izpildīts pirmā ceturkšņa nozvejas uzdevums. Kad kastes sakrautas, var mazliet atpūsties un uzpīpēt. Pagriezuši muguras pret vēju, vīri sastājas pūlītī, apkārt ceļo «Severa» paciņas, saujās apslēpti iemirdzas sērkociņu liesmas. Un tūlīt izraisās saruna. Nu, cik dosim virs plāna? — ievaicājas brigadieris. - Liekas, ka martā būs izdevīgāki zvejas apstākļi, varētu uzņemties lielākas saistības. Ir jau nu gan šajā pusē vairāk zivju, spriež arī citi. Varbūt spētu kādas piecas tonnas vēl dot, ieminās viens. Nav zināms, vai katru dienu varēs strādāt, un ja uzņemto neizpildīsim, pašiem kauns vien iznāks... Tomēr pārējiem šis skaitlis liekas pārāk mazs.
I. Prīverta teksts un foto
1958.03.09 Darba Balss (Rīgas rajons)
PUĶU MĀMIŅA
1970.09.22 Darba Balss (Rīgas rajons)Būmane, I.
Četrdesmit piecus gadus ilgst cīņa par īpašumu
EGILS LUKJANSKIS
Totalitāra režīma apstākļos cilvēkam bija niecīgas cerības uzzināt patiesību vai kādā nopietnā strīdā ārvaras iestādēm pierādīt savu taisnību. Izrādās, neko labāk ar šo taisnības pierādīšanu un izcīnīšanu neklājās arī politiskās brīvības un demokrātijas apstākļos. Dažbrīd vēl smagāk un bezcerīgāk, tā kā ierindas cilvēkam nekas cits neatliek, kā vien klusi noraudāties, nolādēt varu un samierināties ar savu zaudējumu. Bet daži tomēr nesamierinās un turpina cīnīties. Manā priekšā uz galda guļ lieta, kas būtu liela romāna vērta, taču man ir iespējams tikai ļoti īsi izstāstīt kāda īpašuma atgūšanas cīņas vēsturi, kas droši vien ir pati ilgākā Latvijas vēsturē, jo raugi - tā rit jau... četrdesmit piecus gadus!
Runa nav par kādu pili, lielu jūrmalas vasarnīcu vai piecstāvu namu Rīgas centrā. Nē! Runa ir par Ķīšezera krastā atrodošos pirti, kurai zem tā paša jumta bija izbūvētas arī divas dzīvojamās istabas. Jau krietni sen, 1927. gadā, jaunsaimnieks Reinholds Šlessers, kuram vēl ir četri brāļi un māsa, Rīgas apriņķī pērk no Bukultu muižas atdalītu nelielu zemes gabalu (2,1 ha) un tur uzceļ vienstāva dzīvojamo māju, divus siena šķūņus, kūti, stalli, pagrabu, pirti un mierīgi dzīvo, čakli strādādams un rūpēdamies par savu lielo ģimeni. Pāriet revolūcijas un kari, bet tad 1949. gadā pēkšņi pienāk vardarbīgais kolhozu dibināšanas laiks. Tai pašā gadā nodibinās arī zvejnieku kolhozs Baltezers un, kā visiem tās biedriem, arī R. Šlesseram tiek atņemti lopi, darba inventārs, kūts, stallis, siena šķūnis un diezgan mistiskā kārtā arī pirtiņa, lai gan tā nekādi nevarēja tikt sabiedriskota, jo sarakstā bija atzīmēta kā dzīvojamā māja. Atcerēsimies - tur bija divas dzīvojamās istabas, bet mājas otrā galā pirts. Bet ko tu lieliem kungiem padarīsi? 1950. gadā Rīgas apriņķī nodeg Vadža krogs, kur tobrīd dzīvoja Baltezera kolhoza priekšsēdētāja A. Kremaņa dēls Kārlis Kremanis, un, protams, gādīgais tēvs savu bez pajumtes palikušo dēlu uz dzīvošanu iekārto R. Šlesseram piederošajā mājā pirtiņā. Un sveiks un vesels dzīvo tur vēl šodien! Tiesa gan, to diezgan krietni pārbūvējis un oficiāli no Ādažu ciema TDP izpildkomitejas nopircis 1972. gada 28. jūlijā. Un tad, kad 1950. gadā K. Kremanis patvarīgi iegāja R. Šlesseram piederošajā mājā, viņš arī sāka savu bezgala garo cīņu par savas mājas - pirts atgūšanu, taču, simt reižu ar oficiāliem dokumentiem un arhīvu materiāliem pierādīdams, ka šī māja - pirts nekad nav bijusi kolhoza īpašums, jo tā nekad nav tikusi sabiedriskota, taisnība tā arī vēl šodien karājas kaut kur augstu debesis... Vecais vīrs jau sen ir nomiris. Mūžībā aizgājuši arī viņa brāļi un māsa. Dokumentu un visvisādu arhīvu izziņu pa šiem gadiem ir sakrājies milzīgs kalns, un tagad šo it kā pilnīgi bezcerīgo cīņu tomēr turpina R. Šlessera vienīgā mantiniece Lauma Līcīte.
«Vai tiešām pasaulē nav taisnības?» viņa noskumušā balsī prasa. «Kā toreizējā Ādažu ciema izpildkomiteja K. Kremanim varēja pārdot citam cilvēkam piederošo māju?» Acīmredzot nelikumīgi tomēr varēja. Vai toreiz biedri kungi daudz skatījās uz likumiem? Vai tagad kungi - biedri daudz ievēro likumus? Bet Lauma Līcīte raudādama atceras, kā 1949. gadā viņu, trīsgadīgu slimu bērnu, kopā ar māti un vēl trim māsām un brāli aizsūtīja uz Sibīriju, kur līdz 1957. gadam dzīvoja Tomskas apgabala Novomihailovskas sādžā.
Bet pa to laiku Kremaņi saimniekoja uz Šlesseru zemes un dzīvoja viņu mājā. Dzīvoja lepni un turīgi, kā jau kolhoza priekšsēdētāja ģimene. Nekas jau nav mainījies. Taisnību tu nevarēji panākt toreiz, vēl mazāk, izrādās, izredžu taisnību atrast šodien. Bet varbūt tomēr?
Velns sirdē, puns pierē,
Pūte mēles galiņā.
Es savam kaimiņam
Daudzi ļauna nevēlēju;
Latviešu tautasdziesma
ARNIS BLUMBERGS
* Neatkarīgā Rīta Avīze / 29.11.1995
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru